Rīgas Dinamo 6. sezona. Kas šosezon bija savādāk?

Rīgas Dinamo sestā sezona pabeigusies, izslēgšanas spēļu pirmo kārtu noslēdzot ar 3-4. Raugoties no visas sezonas tempa un snieguma pozīcijām, aizķeršanās  jau pirmajā sērijā neizskatās pēc panākuma. Jo pat ar mazāk veiksmīgām regulārajām sezonām iepriekš divas reizes Rīgas Dinamo pratuši tikt pāri astotdaļfināla slieksnim. Taču, ja ņem vērā Dinamo stāvokli pēc Olimpiādes, septiņas spēles sērijā jau ir panākums.

Šoreiz par izmaiņām – kas sestajā sezonā ir bijis citādi nekā iepriekšējās sezonās.

1. Ābols ir gatavs

It kā pirmā sezona galvenā trenera postenī, tomēr Artim Ābolam sezona faktiski sākās jau 2012. gada novembrī, pārņemot vadības pulti (grožus) no Rautakallio kunga. Neskatoties uz apzīmējumiem “p.i.” un “acting”, Ābols jau tad bija komandas galvenais. Un arī “aizvilka” komandu līdz nereti apsmaidītajam Nadeždas kausam. Tieši tas kļuva par vienu no izšķirošajiem faktoriem, kas priekšniecībai lika noticēt Arta Ābola varēšanai. Turklāt trenera asistenta postenī Artis Ābols jau ir kopš 2008. gada, kas galīgi neļauj Ābolu definēt par iesācēju.

Bet kas savādāk? Komandas treneru korpuss sastāvēja tikai no pašmāju kadriem – sākot ar galveno un beidzot ar vārtsargu treneri. Ābols, Ignatjevs, Ankipāns, Klodāns. Divi pēdējie gan Dinamo treneru istabā bija pirmo sezonu, taču papildu bija pieejams “spēlējošais treneris” (kapteinis) Sandis Ozoliņš, kas kombinācijā ar iepriekšminētajiem ļāva komandai sezonas gaitā turēties starp KHL līderiem. Pirmā sezona, kad savējie “gatavi” un importa trenerus nevajag, kopumā nav bijusi sliktākā komandas pastāvēšanas 6 gadu vēsturē. Pozitīvais fons – Latvijas treneri gūst pieredzi, kas ir noderīgi plašākā kontekstā.

2. Laika apstākļus veido leģionāri

Leģionāru nozīme Dinamo rezultāta “taisīšanā” nekad nav bijusi mazsvarīga. Taču iepriekšējās sezonās leģionāri nekad nebija sametuši vairāk par pusi visu Dinamo vārtu guvumu attiecīgajā regulārajā sezonā. Tieši 50% vārtu guvumu leģionāriem bija pirmajā Dinamo un KHL sezonā (2008./2009.). Taču pēc tam leģionāru pienesums kopējā proporcijā samazinājās. Iepriekšējās divās regulārajās sezonās tas bija vismazākais – 21,6% vārtu guvumu (2011./2012.) un 33,6% (2012./2013.). Sestajā sezonā leģionāri savu lomu vārtu guvumos atrādīja ar uzviju – 54,8% no visiem vārtu guvumiem regulārajā sezonā!!! Zināmā mērā tā ir nepārprotama “signalizācija”, ka šajā jautājumā nepieciešams samazināt atkarību. Tāpat arī Latvijas izlases kontekstā jāņem vērā, ka regulārās sezonas laikā Dinamo vairāk ir gatavojuši kordziedātājus nevis solistus.

Tomēr “nervu mierinājumam” labā ziņa ir play off vārtu guvumu proporcija. No 15 vārtu guvumiem, kas “samesti” Doņeckas vienības vārtos, 13 reizes (86,7%) ir uz pašmāju vīru “sirdsapziņas”. Bet leģionāri “normu” neprata izpildīt – tikai 2 vārtu guvumi. Skaidrs, ka pietrūka rezultatīvākā spēlētāja Kaila Vilsona, bet 13,3% arī no palikušajiem “importa večiem” ir par maz…

Rīgas Dinamo vārtu guvumu proporcija sešās regulārajās sezonās (vārtu guvumi pamatlaikā un papildlaikā, neskaitot pēcspēles metienus):

sezona	Latvijas spēlētāji	leģionāri
2008./2009.	65 (50.0%)	65 (50.0%; Elisons; Hartigans; Hosa; Novāks; Ron. Petrovickis; Vestkots)
2009./2010.	92 (57.5%)	68 (42.5%; Arnasons; Fosters; Hosa; Iguldens; Karija; Rob. Petrovickis; Svets)
2010./2011.	112 (62.9%)	66 (37.1%; Hartigans; Karamnovs = 0; Mikušs; Rob. Petrovickis; Surovijs; Troters)
2011./2012.	98 (78.4%)	27 (21.6%; Hosa; Lundmarks; Luseniuss = 0; Melins = 0; Nieminens = 0; Šindels; Varjs)
2012./2013.	71 (66.4%)	36 (33.6%; Džonsons; Karls; Ščehura; Šremps; Žirū)
2013./2014.	61 (45.2%)	74 (54.8%; Džonsons; Haščāks; Hosa; Polāks = 0; Robinsons; Ščehura; Vilsons)

–

3. Dinamo un Latvijas izlases vārtsargiem nav pa ceļam

Savu otro jaunību trešajā sezonā “iekš” Dinamo piedzīvoja zviedrs Mikaels Tellkvists (līdzās pa labi novietotā attēlā), ko apliecina arī statistika. Šīs sezonas Tellkvista sniegums ir otrs labākais Dinamo regulāro sezonu vēsturē, ja skata atvairīto metienu procentu un vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu koeficientu (GAA). Mikaelam Tellkvistam šosezon tie ir 92,9% atvairītu metienu un GAA 1.86. Šajos ciparos labāks ir bijis tikai Martins Pruseks pirmajā sezonā (2008./2009.) – 94,1% un GAA 1.70. Bet Tellkvistam toties ir visu regulāro sezonu labākā uzvarēto un zaudēto spēļu attiecība (21-11). Cits stāsts, ka pēcOlimpiādes posmā un konkrēti izslēgšanas spēlēs tik spilgti Dinamo “pirmajam numuram” vairs neizdevās.

Par Dinamo izslēgšanas spēļu MVP (vērtīgāko spēlētāju) bez sirdsapziņas pārmetumiem var nominēt “otro numuru” Jakubu Sedlāčeku (zemāk pa labi novietotā attēlā). Neskatoties uz sērijas 7. spēlē “saņemtajiem” 3 vārtu zaudējumiem, Sedlāčeks ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem, kas ļāva Dinamo konstrukcijai “pavilkt” sēriju no 1-3 līdz 3-3. Dinamiešu visas 3 uzvaras nākušas tieši ar Jakuba Sedlāčeka līdzdalību. Viņa iespētie cipari play off-ā (93,8% atvairītu metienu; GAA 1.78) pēc visas KHL izslēgšanas spēļu 1. kārtas spēlēm ieņem 6. vietu līgā abās nosauktajās pozīcijās. Un ir Rīgas Dinamo izslēgšanas spēļu jaunais rekords. Iepriekšējais piederēja Edgaram Masaļskim otrajā sezonā (2010.), kad izslēgšanas spēlēs tika atvairīti 93,4% metienu un koeficients (GAA) veidoja 1.93.

Jāpiebilst, ka Tellkvistam un Sedlāčekam “dziedātās” slavas dziesmas nozīmē tikai to, ka aizvadītajā sezonā Dinamo un Latvijas izlases vārtsardzība ir divi principiāli atšķirīgi jēdzieni. Ja iepriekšējās piecās sezonās uz dažāda apjoma spēles laiku vārtu rāmī tika arī pašmāju kadri, tad šosezon vārtus sargāja tikai un vienīgi importa vīri. Spēles pieteikumos vietu atradušie Rihards Cimermanis (dz. 1993.; 36 spēles pieteikumā) un Nils Grīnfogels (dz. 1994.; 1 sp.) tā arī palika kā “nodeva” jauno spēlētāju kvotām, bez reāla spēles laika. Bet “trešais numurs” Māris Jučers tā arī visu sezonu nospēlēja fārmklubā Dinamo Juniors Latvijas Virslīgā un turklāt sezonas izskaņā pārtrauca līgumattiecības ar Dinamo. Vai formāli pātrauca, to būs iespējams uzzināt starpsezonā.

4. Savu līderu paliek mazāk

Turpinot tēmu par leģionāru ieguldījumu rezultāta taisīšanā, ir atpakaļ tie laiki, kad regulārajā sezonā Top 3 rezultatīvakie vīri ir tikai leģionāri. Tā līdz šim ir bijis vienīgi Dinamo pirmajā sezonā (2008./2009.), kad rezultāta ražošanas galvgalī bija tādi vīri kā Marsels Hosa, Marks Hartigans, Mets Elisons. Piemēram, 2010./2011. un 2011./2012. g. regulārajās sezonās Top 3 rezultatīvāko sastāvā vispār nebija neviena importa… 2009./2010. un 2012./2013. g. regulāro sezonu trīs rezultatīvāko vīru sarakstā bija pa vienam leģionāram (attiecīgi – Hosa un Ščehura). Bet šosezon visi Top 3… Vilsons, Hosa, Ščehura. No komandas sastāva komplektēšanas viedokļa raugoties, ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs ar leģionāriem ir trāpījis. Bet no pašmāju rezultāta taisītāju sagatavošanas viedokļa, varētu būt arī stipri labāk.

No savējiem rezultatīvākais regulārajā sezonā ir izrādījies Miks Indrašis, kuram 49 spēlēs 31 punkts. Otrs rezultatīvakais “savējais” – Sandis Ozoliņš ar 22 punktiem 48 spelēs; trešais – Vitālijs Pavlovs 14 punkti 50 spēlēs.

“Pilnajā uzskaitē” 2013./2014. g. regulārās sezonas rezultatīvakais ir kanādietis Kails Vilsons ar 44 punktiem 49 spēlēs. Un tas ir atkārtots 2.-ais rezultatīvakais leģionāra sniegums Dinamo 6 gadu vēsturē. Tikpat punktu, bet lielākā spēļu skaitā bija Marselam Hosam pirmajā sezonā (2008./2009.). Rekordists ar 55 punktiem (56 sp.) joprojām ir “otrās sezonas” (2009./2010.) Hosa.

Bet par regulārās sezonas MVP (vērtīgāko) prasītos nominēt nevis labu sniegumu demonstrējušo Tellkvistu, ne arī rezultatīvāko Vilsonu vai trāpīgāko (22 vārtu guvumi) Hosu, bet gan citu Sējēja veiksmīgo pirkumu – aizsargu Metu Robinsonu (fotoattēlā raksta noslēgumā #33). Šim aizsargam ir labākais lietderības koeficients komandā regulāraja sezonā (+19; tikpat arī Pujacam); viņš ir rezultatīvakais aizsargs ar 27 punktiem (10+17). Robinsons vienīgais regulārajā sezonā aizvadīja visas 54 spēles; turklāt viņam bija vislielākais spēles laiks komandā – vidēji 24:01 spēlē. (Arī play off viņš aizvadīja visas 7 spēles un bija ar lielāko spēles laiku starp laukuma spēlētājiem.) Iepriekš Dinamo sastāvā ir bijuši tikai 4 aizsargi-leģionāri (Novāks, Vestkots, Svets, Karls), un Mets Robinsons ir bijis labāks par viņiem gan lietderības, gan spēles laika, gan rezultativitātes ziņā.

Atsevišķs stāsts ir šī gada play off, kur divi rezultatīvākie ir Latvijas hokejisti. Pēctraumas posmu pārvarējušais Gints Meija (5+0) un relatīvi nesen komandas sastāvu papildinājušais Lauris Dārziņš (4+1). Atliek vien novēlēt abiem veselību un tādu pašu apetīti Latvijas izlases sastāvā, gatavojoties pasaules čempionātam.

5. Soliņš par īsu

Kopumā regulārās sezonas gaitā Dinamo treneri spēles laiku “iedalīja” 34 hokejistiem – 2 vārtsargiem, 11 aizsargiem un 21 uzbrucējam. Ņemot vērā, ka līgumsaistības tika uzturētas ar paprāvu skaitu spēlētāju, kuriem visiem vieta sastāvā ne tuvu regulāri nesanāca, varēja rasties iespaids, ka Dinamo soliņš ir diezgan garš. Tomēr spēles pēc Olimpiādes skaidri un gaiši parādīja, ka par īsu.

Jau sezonas gaitā traumas guva Gints Meija un Oskars Cibuļskis; šos trūkumus izdevās cik-necik piesegt. Bet, kad Olimpiādes pauzes laikā “izstājās” traumētie Vilsons, Reķis, Indrašis un dopinga pārbaudē “iekritušais” Pavlovs, Dinamo “soliņš” iztrūkumu kompensēt nespēja… Ļoti savlaicīga izrādījās Ginta Meijas atgriešanās sastāvā uz izslēgšanas spēlēm. Bet robi bija ievērojami plašāki… Arī iepriekšējās sezonās pirms play off un tā gaitā ir bijuši traumētie, taču tik nopietns “deficīts” bija pirmoreiz. Šādos apstākļos 3-4 sērijā ir pat sasniegums…

Protams, atzinīgi novērtējams Ginta Meijas sniegums play off gaitā – 5 vārtu guvumi 6 spēlēs ir trešdaļa visu vārtu guvumu. Tāpat der atzīmēt play off “simbolisko maiņu” – 5 laukuma spēlētājus, kuriem vienīgajiem ir izdevies uzrādīt pozitīvu mikromaču vārtu guvumu un zaudējumu bilanci, kā arī nopelnīt pozitīvu lietderības koeficientu. Totāli veiksminieki ir bijuši Andris Džeriņš un Aleksandrs Ņiživijs, kuriem esot laukumā, pretinieki nav panākuši vārtu guvumus. Trešais pozitīvais uzbrucējs ir Māris Bičevskis. Aizsargu rindās plusos ir Georgijs Pujacs un Jēkabs Rēdlihs.

Rīgas Dinamo spēlētāju mikromaču (MM) vārtu guvumu un zaudējumu statistika 2014. gada play off (visās 7 spēlēs; lietd. = lietderības koeficients; saskaņā ar khl.ru):

	spēlētājs	sp.	MM	lietd.
1.	Andris Džeriņš	6	5:0	+5
2.	Aleksandrs Ņiživijs	7	4:0	+3
3.	Jakubs Sedlāčeks	5	11:8	–
4.	Georgijs Pujacs	7	6:5	+2
5.	Jēkabs Rēdlihs	7	5:4	+1
6.	Māris Bičevskis	7	4:3	+1
7.	Gints Meija	6	6:6	-1
8.	Roberts Bukarts	6	5:5	-1
9.	Marsels Hosa	7	5:5	-1
10.	Deivids Sarkanis	1*	0:0	±0
11.	Lauris Dārziņš	7	7:8	-2
12.	Marsels Haščāks	3	0:1	-1
13.	Krišjānis Rēdlihs	7	7:9	-2
14.	Mets Robinsons	7	6:8	-2
15.	Kristaps Sotnieks	7	5:7	±0
16.	Mārtiņš Cipulis	6	3:5	±0
17.	Juris Upītis	6	2:4	-2
18.	Džeimijs Džonsons	2	0:2	-2
19.	Gunārs Skvorcovs	6	0:3	-3
20.	Mikaels Tellkvists	3	5:9	–
21.	Sandis Ozoliņš	7	3:7	-5
22.	Rustams Begovs	7	0:4	-4
23.	Pols Ščehura	7	6:12	-5

* Deividam Sarkanim kopējais spēles laiks tikai 3:52.

Atskatam:

• Rīgas Dinamo pirmo piecu KHL regulāro sezonu kopsavilkums: tepat
• Dinamo vārtsargu salīdzinājums pirmajās 5 sezonās: tepat
• Dinamo 2013./2014. g. regularās sezonas spēlētāju statistika – khl.ru
• Dinamo 2014. gada play off individuāla statistika – khl.ru

[Pirmais foto fiksēts pēc Dinamo spēles pret Amur 2013. gada 16. martā; otrs (Dinamo leģionāru) foto – spēlē pret Salavat Julajev 2013. gada 9. oktobrī; Mikaela Tellkvista foto – spēlē pret Amur 2012. gada 17. septembrī; Jakuba Sedlāčeka – spēlē pret Salavat Julajev 2013. gada 15. augustā. Šo četru foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā. Mika Indraša foto – spēlē pret Spartak 2012. gada 28. septembrī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). Ginta Meijas foto – spēlē pret Ņeftehimik 2012. gada 16. novembrī; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv. Noslēdzošais (Meta Robinsona) foto – spēlē pret Donbass 2014. gada 4. martā; foto avots: dinamoriga.eu.]

Olimpiskie rekordi Latvijas izlasē

Lielais notikums tuvojas! Līdz ziemas olimpiādei Sočos ir atlikušas skaitāmas dienas. Cerības kaļ visi – olimpieši, viņu apstāvētāji, līdzjutēji un pat tie, kas sakās ilūzijas nelolojam. Latvijas hokeja izlasei šīs būs jau piektās olimpiskās spēles, ceturtās – pēc neatkarības atjaunošanas. Kuri hokejisti Latvijas olimpiskajā valstsvienībā ir atzīmējušies visspilgtāk un ar kuriem tad tiks salīdzināts šī gada olimpiskā komplekta sniegums?

Nav tā, ka Latvijas olimpiskā izlase ir kalnus gāzusi un visai pasaulei ierādījusi vietu. Tomēr Soči 2014 valstsvienībai būs jau ceturtā ziemas olimpiāde pēc kārtas; lai arī cik viegli/grūti dalība katrā nākusi, tas ir apliecinājums piederībai pasaules hokeja elitei. Pirmoreiz Latvijas valstsvienība ziemas olimpiādē uzspēlēja tālajā 1936. gada februārī Garmišā-Partenkirhenē. Diemžēl globālu politisko kataklizmu rezultātā Latvija zaudēja kā neatkarību, tā – nacionālo izlasi un tās pēctecību…

Laiks uzvarēt?

Nākamā olimpiāde jau bija pēc 66 gadiem – 2002. gadā Soltleiksitijā, kur Latvijai izdevās līdz šim augstākais sasniegums – 9. vieta (14 izlašu konkurencē). Tas bija vienīgais olimpiskais turnīrs, kurā Latvija uzvarēja kādā no spēlēm. Bija izcīnītas divas uzvaras, viens neizšķirts un vienā spēlē zaudēts. Citās olimpiādēs Latvijas izlasei uzvaru nav, tikai vēl viens neizšķirts – 2006. gadā Turīnā. Jāpiebilst, ka olimpiādēm atšķīrās gan spēļu skaits, gan izspēles kārtība, gan “sakritušie” pretinieki. Tomēr fakts paliek fakts – uzvaras bijušas tikai Soltleiksitijā 2002.

Vai kāds noķers Ņiživiju?

Visvairāk olimpisko spēļu – visas trīs 21. gadsimtā – ir bijušas pieciem Latvijas izlases vīriem: uzbrucējam Aleksandram Ņiživijam, aizsargiem Rodrigo Laviņam, Kārlim Skrastiņam, vārtsargiem Edgaram Masaļskim un Sergejam Naumovam. Ar piebildi, ka Masaļskis un Naumovs vienā no olimpiādēm pie reāla spēles laika netika. Masaļskis bija “tūrists” 2002. gadā Soltleiksitijā, bet Naumovs – 2010. gadā Vankūverā. Lielākais spēļu skaits olimpiādēs ir diviem izlases hokejistiem – Ņiživijam un Laviņam (pa 13 spēlēm). Sočos paredzēta ceturtā olimpiāde, dalībai kurā pieteikts Edgars Masaļskis, bet pie savas trešās olimpiādes plāno tikt vēl astoņi izlases hokejisti.

Visu laiku rezultatīvakie spēlētāji Latvijas izlasē ziemas olimpiādēs ir Aleksandrs Ņiživijs ar 12 punktiem (4+8) un Sandis Ozoliņš ar 8 punktiem (1+7). Ņiživijam, lai to sasniegtu, vajadzēja 13 spēles, bet Ozoliņam pietika ar sešām. Attiecīgi rezultatīvākais olimpietis Soču komplektā ir valstsvienības kapteinis Sandis Ozoliņš, bet otrs rezultatīvākais – Mārtiņš Cipulis, kurš pa divām olimpiādēm sakrājis 4 punktus (2+2). Nav tā, ka baigi daudz, bet pārējiem ir klājies pieticīgāk…

Vislielāko punktu ražu vienas olimpiādes ietvaros ir mācējuši sarūpēt Aleksandrs Macijevskis un Aleksandrs Ņiživijs, sakolekcionējot pa 5 punktiem (abiem pa 2+3) Soltleiksitijas olimpiādes 4 spēlēs. Šo sniegumu 2006. gadā Turīnā vēlreiz atkārtoja tas pats Ņiživijs (arī 2+3), bet jau 5 spēlēs.

Vai Ozoliņš labos savus rekordus?

Aizsargu visu laiku rezultativitātes rekords pieder Ozoliņam, bet vienas olimpiādes rezultatīvākā aizsarga rekords pieder Igoram Bondarevam (2+2) un atkal – Sandim Ozoliņam (0+4). Abi izcēlās Soltleiksitijā; ar atšķirību – Bondarevam vajadzēja visas 4 spēles, bet Ozoliņš piedalījās tikai vienā spelē, kurā tad arī nokārtoja četras rezultatīvas piespēles. Sandis Ozoliņš savu rekordu atkārtoja 2006. gadā Turīnā, bet citā proporcijā (1+3) un jau 5 spēļu summā.

Visu laiku lietderīgākie Latvijas olimpiskās izlases spēlētāji ir aizsargi Igors Bondarevs un Viktors Ignatjevs – abiem pa +5. Visvairāk soda minūšu iekrājuši Atvars Tribuncovs (18 minūtes) un Arvīds Reķis (16 minūtes); abiem uzkrājums veidojies 9 spēlēs.

Masaļska ceturtā olimpiāde

Lai arī Edgara Masaļska (pa labi novietotā attēlā) kontā jau ir trīs olimpiādes, un viņš ir pieteikumā ceturtajai, tomēr vislielākais spēles laiks starp Latvijas olimpiskās valstsvienības vārtsargiem ir Sergejam Naumovam – 300 minūtes jeb 5 pilnas spēles. Ar Naumovu vārtos Latvijai ir bijušas abas vienīgās olimpiskās uzvaras – 4:2 pret Austriju un 9:2 pret Ukrainu (Soltleiksitijā). Viņam arī labākā vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu (GAA) summa – 4.20. Savukārt, Masaļskim ir labākā atvairīto metienu procenta summa – 86,98%. Taisnības pēc jāatzīst, ka vārtsargu statistikas cipari ne tuvu nav ideāli, taču – tas ir olimpiskais hokejs.

Latvijas izlases uzbrucēju summētā statistika visās 21. gadsimta olimpiādēs (2002., 2006., 2010.; saskaņā ar iihf.com):

	spelētājs	OS	sp.	punkti	+/-	metieni	soda min.
1.	Aleksandrs Ņiživijs	3	13	4+8	-3	19	4
2.	Aigars Cipruss	2	9	3+3	±0	9	6
3.	Aleksandrs Macijevskis	1	4	2+3	+4	10	0
4.	Grigorijs Panteļejevs	2	9	2+3	+3	10	2
5.	Vjačeslavs Fanduļs	1	4	4+0	-1	7	2
6.	Harijs Vītoliņš	1	4	2+2	+4	4	0
7.	Leonīds Tambijevs	2	9	2+2	-1	18	10
8.	Mārtiņš Cipulis	2	9	2+2	-6	18	0
9.	Herberts Vasiļjevs	2	8	2+1	-8	9	10
10.	Aleksandrs Kerčs	1	4	0+3	-3	7	2
11.	Miķelis Rēdlihs	2	9	2+0	-8	11	8
12.	Ģirts Ankipāns	2	9	2+0	-10	18	4
13.	Aleksandrs Beļavskis	1	4	1+1	-2	7	4
14.	Aleksandrs Semjonovs	2	9	1+1	-3	18	6
15.	Mārtiņš Karsums	1	4	0+2	-2	4	2
16.	Armands Bērziņš	2	9	0+2	-7	4	6
17.	Māris Ziediņš	1	5	1+0	-4	5	6
18.	Sergejs Seņins	1	4	0+1	±0	2	4
19.	Lauris Dārziņš	1	4	0+1	-2	9	10
20.	Jānis Sprukts	1	4	0+1	-3	4	0
21.	Kaspars Daugaviņš	1	4	0+0	-2	6	2
22.	Gints Meija	1	4	0+0	-3	1	2
23.	Vladimirs Mamonovs	1	5	0+0	-5	9	4
24.	Aleksejs Širokovs	1	4	0+0	-5	3	2

–

Latvijas izlases aizsargu summētā statistika visās 21. gadsimta olimpiādēs (2002., 2006., 2010.; saskaņā ar iihf.com):

	spelētājs	OS	sp.	punkti	+/-	metieni	soda min.
1.	Igors Bondarevs	1	4	2+2	+5	3	0
2.	Viktors Ignatjevs	1	4	0+0	+5	8	4
3.	Andrejs Maticins	1	4	1+2	+1	7	2
4.	Oļegs Sorokins	1	4	0+2	±0	4	4
5.	Kaspars Astašenko	1	3	0+1	±0	0	0
6.	Sandis Ozoliņš	2	6	1+7	-1	12	0
7.	Atvars Tribuncovs	2	9	2+1	-1	10	18
8.	Kristaps Sotnieks	1	4	1+0	-2	3	4
9.	Arvīds Reķis	2	9	0+0	-2	8	16
10.	Oskars Bārtulis	1	4	0+0	-3	1	2
11.	Kārlis Skrastiņš	3	10	0+1	-5	7	0
12.	Krišjānis Rēdlihs	2	9	0+1	-6	9	4
13.	Georgijs Pujacs	2	9	0+1	-6	5	2
14.	Guntis Galviņš	1	2	0+0	-6	0	0
15.	Agris Saviels	1	5	0+0	-8	4	8
16.	Rodrigo Laviņš	3	13	0+1	-14	6	6

–

Latvijas izlases vārtsargu summētā statistika visās 21. gadsimta olimpiādēs (2002., 2006., 2010.; saskaņā ar iihf.com):

	vārtsargs	OS	sp.	min.	vārtu z.	GAA	atv. met.	atv. %	soda min.
1.	Edgars Masaļskis	3*	5	276:37	25	5.42	167	86,98%	0
2.	Sergejs Naumovs	3*	5	300:00	21	4.20	138	86,79%	0
3.	Artūrs Irbe	2	4	207:58	18	5.19	95	84,07%	2
4.	Ervīns Muštukovs	1*	0	0:00	–	–	–	–	0

–

* Reāls spēles laiks Edgaram Masaļskim – 2 olimpiādēs, Sergejam Naumovam – 2 olimpiādēs, Ervīnam Mustukovam – nevienā.

Plašākām uzziņām:

• Latvijas izlases spēlētāju statistika 2002. gadā Soltleiksitijā – iihf.com
• Latvijas izlases spēlētāju statistika 2006. gadā Turīnā – iihf.com
• Latvijas izlases spēlētāju statistika 2010. gadā Vankūverā – iihf.com
• Latvijas izlases spēlētāju statistika līdzšinējās olimpiādēs (ir atšķirības no IIHF) – lhf.lv
• 2014. gada Soču olimpiādes vīriešu hokeja sadaļa – sochi2014.iihf.com

[Sanda Ozoliņa foto fiksēts spēlē pret Lielbritānijas izlasi 2013. gada 7. februārī; foto avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Aleksandra Ņiživija foto – spēlē pret Francijas izlasi 2010. gada 21. aprīlī; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv. Edgara Masaļska foto – spēlē pret Čehijas izlasi 2012. gada 6. aprīlī; foto avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Noslēdzošais kopfoto – spēlē pret Francijas izlasi 2013. gada 13. maijā; foto avots: iihf.com.]

Galviņa debija, mūsējie Zviedrijā un zviedru hokejs Laviņa vērtējumā

GUNTIS GALVIŅŠ ar uzvaru ir debitējis Zviedrijas stiprākās līgas (SHL) kluba AIK krāsās, un tas šosezon jau ir trešais Latvijas hokejistu mēģinājums nostiprināties zviedru elites čempionāta kluba sastāvā. Šosezon jau pamēģināja Jēkabs Rēdlihs un Edgars Kļaviņš. Kā mūsējiem ir veicies Zviedrijas elites līgā? Bet, kas vispār ir zviedru elites hokejs, atbild RODRIGO LAVIŅŠ.

Jau tradicionāli par vienu no stiprākajiem Eiropas hokeja čempionātiem tiek uzskatīta Zviedrijas stiprākā līga, kas 2013. gadā ieguva nosaukumu SHL (Svenska hockeyligan), bet iepriekš bija pazīstama kā Elitserien. Tagad tās ir 12 vienības, kas izspēlē regulāro sezonu, no kuras sešas stiprākās garantē vietu izslēgšanas spēlēs. Bet vēl četras (7.-10. vietu ieņēmēji) pacīnās par atlikušajām divām vietām play off-ā. Savukārt regulārās sezonas divas vājākās komandas pēc tam ir spiestas “aizstāvēt godu” kvalifikācijas turnīra (Kvalserien) ietvaros, kur kopā ar stiprākajām zviedru otrās līgas HockeyAllsvenskan komandām sacenšas par vietu elitē nākamajā sezonā. Jāpiebilst, ka rotācija starp abām līgām ir diezgan ierasta. Piemēram, daži vēl neseni elites čempioni tagad spēlē otrajā līgā.

Uz Zviedriju!

Pēc tam, kad “dzelzs priekškars” zuda un Latvijas hokejistiem pavērās iespēja un nepieciešamība izbaudīt leģionāru gaitas ārvalstu čempionātos, Zviedrija kļuva par diezgan cerētu mērķi. Tomēr Zviedrijas stiprākajā čempionātā ne vienmēr ir varēts nostiprināties. Līdz šim kopumā 12 mūsējie hokejisti ir spēlējuši zviedru hokeja elitē. Turklāt četri no viņiem tikai dažas spēles – t.i., mazāk par 20. Tagad Galviņu ieskaitot, Zviedrijas virslīgā ir spēlējuši 13.

Vislielākais Latvijas spēku “sabiezējums” Zviedrijas stiprākajā līgā fiksēts 2000./2001.g. sezonā, kas zviedru elitē uzspēlēja 4 mūsējie sportisti – Aleksandrs Beļavskis (augstāk pa labi novietotā attēlā), Viktors Ignatjevs, Sergejs Naumovs un Aleksandrs Semjonovs. Salīdzinoši paprāva Latvijas hokejistu brigāde zviedru elitē uzspēlēja pēdējā sezonā pirms KHL izveides (2007./2008.) – aizsargi Rodrigo Laviņš, Krišjānis Rēdlihs un Atvars Tribuncovs, kuri jau nākamajā sezonā stiprināja jaunizveidotās Rīgas Dinamo aizsardzības ierindu.

Tribuncovs un Kļaviņš kā izņēmumi

Pēc KHL izveides Latvijas hokejistu ne īpaši lielā plūsma Zviedrijas stiprākā čempionāta virzienā apsīka. Bija tikai daži izņēmumi. Pirmās KHL sezonas (2008./2009. ) gaitā Rīgas Dinamo šķīrās no Atvara Tribuncova, un viņš sezonu pabeidza sev jau salīdzinoši ierastajā zviedru elites čempionātā. Pēc tam 3 sezonas tur nenonāca neviens mūsējais.

2012./2013. g. sezona nesa patīkamu pārsteigumu – Zviedrijas galvenajā hokeja līgā no šīs valsts junioru čempionāta izsitās Zviedrijas jauniešu komandās jau vairākus gadus spēlējušais latviešu uzbrucējs Edgars Kļaviņš (līdzās pa labi novietotā attēlā), kurš tās sezonas gaitā AIK sastāvā sakrāja 30 spēles, 5 rezultativitātes punktus un pozitīvu lietderības koeficientu (+5). Diezgan pieklājīgi debijai vēl juniora (U-20) vecumā.

“Neieņemamā” Zviedrija

Jaunā 2013./2014. g. sezona sākās cerīgi. SHL čempionāts startēja ar diviem mūsējiem – Kļaviņu un aizsargu Jēkabu Rēdlihu. Tomēr Edgars Kļaviņš SHL čempionātā šosezon ir aizvadījis tikai 6 spēles, bet lielāko daļu ārpusē – AIK kluba junioru vienībā, kā arī “aizdots” zviedru otrās (HockeyAllsvenskan) un trešās līgas (Division 1) komandām. Savukārt Jēkabs Rēdlihs (zemāk pa labi novietotā attēlā) pirms pārbaudes laika līguma nepagarināšanas MODO Hockey sastāvā uzspēja aizvadīt tikai 4 spēles.

Tagad uz regulārās sezonas beigu akordiem tas pats Kļaviņa pārstāvētais AIK klubs ir parakstījis latviešu aizsargu Gunti Galviņu, kurš jau ilgāku laiku pēc atbrīvošanas no KHL vienības Jugra bija bez darbavietas. AIK šobrīd ierindojas 12. (pēdējā) vietā SHL čempionātā, un pat ja neiekļūst izslēgšanas spēļu “zonā”, pastiprinājumam ir nozīme, ja to izmanto SHL kvalifikācijā, cīnoties par palikšanu augstākajā sabiedrībā.

Mūsu rekordi zviedru elitē

Latvijas hokejistu rezultativitātes rekordu zviedru elitē 2000./2001. g. regulārajā sezonā ir iezīmējis uzbrucējs Aleksandrs Beļavskis, kurš IF Björklöven ierindā 48 spēlēs tika pie 40 punktiem (21+19). Dalītā 2./3. vietā ar 27 punktiem ierindojas tas pats Beļavskis ar sniegumu citā sezonā un uzbrucējs Aleksandrs Semjonovs, kurš uzspīdēja jau minētās IF Björklöven komandas sastāvā 1998./1999. g. sezonā. Rezultatīvākais Latvijas pilsonības aizsargs pie zviedriem viņu elitē ir bijis Atvars Tribuncovs; viņam 2007./2008. g. regulārajā sezonā MODO Hockey sastāvā sakrājās 12 punkti (3+9) 33 spēlēs. Tribuncovam arī lietderības rekords starp mūsu aizsargiem (+4). Vārtsargu rekordu pretendents ir tikai viens – Sergejs Naumovs, kurš pie zviedriem elitē aizvadīja nepilnas divas sezonas. Rekordu zviedru stiprākās līgas izslēgšanas spēlēs mūsējiem ir stipri pamaz, jo play off-os ir cīnījušies tikai četri Latvijas hokejisti.

Visilgāk no mūsējiem zviedru elitē ir spēlējuši 3 mūsējie – Beļavskis, Laviņš un Tribuncovs. Viņi tur aizvadījuši pa četrām dažāda spēļu apjoma sezonām. Lielākais mūsu “ilgdzīvotājs” zviedru elitē ir tieši Rodrigo Laviņš, kuram regulārās sezonas un izslēgšanas spēļu summā fiksētas 148 spēles. Attiecīgi arī Rodrigo Laviņam daži jautājumi par Zviedrijas elitē spēlēto hokeju.

LAVIŅŠ: “ZVIEDRI JŪTAS KARAĻI HOKEJĀ”

Jautājums: Vairākas sezonas esi spēlējis Zviedrijas elitē, dažādos klubos. Kā Tu kopumā varētu raksturot Zviedrijas elites līgas spēlēto hokeju?

Rodrigo Laviņš: Uzreiz pateikšu, ka ir krasa atšķirība starp somu un zviedru hokeju. Daudziem liekas, ka skandināvi spēlē kaut kur vienu hokeju. Bet tie ir divi atšķirīgākie hokeji, ko spēlē somi un ko zviedri. Ja ņem salīdzinājumā ar KHL, tad Zviedrijā arī sava specifika. Es pat teiktu – Zviedrijā ir grūtāk spēlēt nekā KHL. KHL ir vairāk improvizācijas. Zviedrijā [hokejs ir] diezgan pragmatisks, balstīts uz taktiku, un tur kārtīgi seko trenera norādītajam zīmējumam. Tas hokejs ir ļoti sakārtots, ļoti pārdomāts; viņi ir vieni no vadošajiem speciālistiem taktiskajā jomā.

Protams, viņi ir tehniski un fiziski ļoti labi sagatavoti. Zviedru spēlētāji ir masīvi, masīvāki kā somi, piemēram, vai – kaut vai latvieši. Viņi ir lieli augumā, tātad tur ir spēka spēle. Neteiksim, ka spēka spēle tur [zviedru elitē] ir vairāk nekā tai pašā Somijā, bet tur [zviedru elitē] ar ripu kādu apvest vai iziet vienatnē [pret vārtsargu] ir ļoti grūti. KHL-ā vispateicīgāk ir tādā ziņā, ka te ir radošāks hokejs, interesantāks. Te tev neviens nedos, negrūdīs mugurā, vienkārši netaisīs spēka paņēmienu, ja tas nav nepieciešams. Zviedrijā spēka paņēmiens būs noteikti – vai nu tas ir nepieciešams vai nav. Vienkārši tā vajag.

Vēl pateikšu vienu lietu – organizatoriskajā ziņā tur viss ir, es domāju, daudz augstākā līmenī nekā KHL. Skandināviem tas ir – viņi skatās kā ir NHL un viņi cenšas to visu atkārtot, cik nu tas budžets atļauj. Ģērbtuvēs viņiem viss ir, varbūt ne tas jaunākais un vai ne tas smukākais. Bet viņiem ir viss nepieciešamais, kas profesionālam hokejistam vajadzīgs.

Pēc tam, kad 2013. gadā Zviedrija uzvarēja pasaules čempionātā, viens no zelta medaļu ieguvējiem – Daniels Sedins zviedru hokeju raksturoja kā garlaicīgu hokeju. Piekrīti tam?

Zviedri rādīja visneinteresantāko hokeju pēdējo desmit gadu laikā, bet viņi to zeltu izcīnīja. Ar garlaicīgāko hokeju viņi to zeltu dabūja. Domāju, ka daudzi būtu priecīgi ar garlaicīgu hokeju dabūt zeltu. Jā, es pilnīgi piekrītu – spēlēt Zviedrijā ir grūtāk, bet nudien nav interesantāk kā, teiksim, KHL, jo šeit ir daudz interesantāk un radošāk – tu vari vairāk domāt un kaut kā izpausties.

Vai Tev pašam bija viegli pielāgoties zviedru hokejam? Kas Tev nāca tā vieglāk, kas – grūtak?

Nebija viegli, tur psiholoģiski arī nav viegli, jo tur viss ir labi, viss ir… Tonis netiek nekad pacelts, viss ir savos rāmīšos, un pie tā pierast arī dažreiz ir grūti. Liekas, ka tev ir kādu piecu spēļu sērija zaudēta, un tad tur vajadzētu būt – lidot miskastēm pa gaisu un pudelēm ģērbtuvē, bet tur nekas tāds īpašs nenotiek. Tur viss ir mierīgi, apdomīgi, iet padzert kafiju un aprunājās.

Jau raksturoji zviedru hokeja saimniecību ka tādu paraugu. Tā vienmēr ir bijis?

Es domāju ka jā, un tā arī būs. Mums vispār jāņem paraugs no zviedriem, no somiem, es uzskatu. No somiem – it sevišķi. Kā mazas valsts ar labu hokeju, sakārtotu organizatorisko vidi tā, ka [viņus] apsteidz tikai NHL, jo viņiem ir vairāk līdzekļu.

Kas Tev pašam ir tie spilgtākie iespaidi no šīm sezonām Zviedrijā? Patīkamākās atmiņas?

Brynäs komandā ar Niklasu Bekstrēmu, kad viņš bija vēl jaunais, spēlējām kopā un bija interesanti. Un tad vēl bija veterāns 42-gadīgs Tomijs Hedins [Tommy Sjödin]. Vārtsargs Juhans Holmkvists – spilgta personība. Man palicis atmiņā tas gads [2005./2006.], diezgan veiksmīgs. Play off-os kaut gan pirmajā raundā zaudējām, bet bijam tuvu tam, lai tiktu tālāk. Arī ļoti spilgta personība zviedru hokejā man bija treneris Leifs Borks. Viņš ir pazīstams jebkuram zviedram. Tā kā Tihonovs Krievijā. Ļoti interesanta personība. Pēc tās sezonas, kad viņš beidza trenēt hokeja komandu, viņš paņēma [trenēt] futbola komandu.

Tik ļoti vispusīgs?

Es nezinu, bet viņš laikam to var. Viņš ir televīzijas seja, viņš ir avīzes galvenais redaktors, tad viņš ir hokeja treneris, tagad viņš ir futbola treneris, viņš ir viss vienā.

KHL mēdz raksturot kā stiprako līgu Eiropā, Eirāzijā. Vai tas tiešām tā ir, salīdzinot ar zviedru eliti?

Domāju, ka ir, tikai no spēlētāju atlases [vien], dēļ tā, kādas naudas maksā, un visi tiecās uz turieni un, ja kāds grib apšaubīt, tad, es domāju, tā [KHL] noteikti ir stiprākā. Bet tas nenozīmē, ka kāds zviedru klubs nevar uzvarēt kādu KHL klubu. Vienkārši tādi tie apstākļi ir, tas ir ne tikai no spēlētā hokeja, tas ir vispār, no budžetiem. Spēlētāji grib spēlēt KHL, es domāju, arī zviedri. Un nopelnīt naudu.

Cik viegli leģionāram ir iejusties zviedru elitē? Kā tur komanda pieņem, personāls, fani? Stāsta, ka piemēram Čehijā ir ļoti grūti.

Zviedrija principā ir ļoti viegli. Tur ir ļoti pretimnākoši visi – vadība, spēlētāji. Tur pirmais jautājums: kāds viņš ir pēc rakstura, vai viņš iederas kolektīvā? Tas viņiem ir standarts; tur neprasa – vai viņš ir labs hokejists? Ja viņš ir nelabvēlīga persona ģērbtuvē, tad viņš nav tur laipni gaidīts.

Daudzi Latvijas hokejisti, Tavi kolēģi, ir ievilinājušies zviedru tīklos, ilgstoši strādājuši arī kā treneri – Beļavskis, Semjonovs. Kas Tavuprāt vilina Latvijas hokejistus beigt karjeru un turpināt tur? Tā sakārtotība?

Viņi tur spēlēja ilgāku laiku, bērni tur izauga, vide tik pazīstama, un piedāvāja tur trenera darbu. Nedomāju, ka kāds tagad rautos, kurš nav tur spēlējis. Zviedriem ir sava tā vide, un viņi īpaši ārzemniekus nepiesaista; viņi jūtas karaļi hokejā, un viņiem ir savi kadri visās jomās. Beļavskis un Semjonovs ir tur labi pazīstami, novērtēti un tāpēc viņiem piedāvāja darbu. Bet tā no jauna mesties iekšā – tas nav viegli Zviedrijā.

P.S.

Latvijas hokejistu statistika Zviedrijas stiprākajā līgā regulārajās sezonās:

spēlētājs	sezona	klubs	sp.	punkti	+/-
UZBRUCĒJI
Aleksandrs Beļavskis	1993./94.	IF Björklöven	22	7+11	n/d
	1994./95.	Västra Frölunda HC*	19	2+4	n/d
	1998./99.	IF Björklöven	46	10+17	±0
	2000./01.	IF Björklöven	48	21+19	-19
Aleksandrs Semjonovs	1998./99.	IF Björklöven	48	14+13	-12
	2000./01.	IF Björklöven	46	9+15	-21
	2003./04.	Leksands IF	2	1+0	±0
Edgars Kļaviņš	2012./13.	AIK** (Solna)	30	1+4	+5
	2013./14.	AIK** (Solna)	6	0+0	-1
Andrejs Ignatovičs	2001./02.	Djurgårdens IF	47	3+3	+1
Harijs Vītoliņš	1995./96.	Rögle BK	19	3+2	n/d
Grigorijs Panteļejevs	2001./02.	Södertälje SK	11	4+1	-3
AIZSARGI
Rodrigo Laviņš	1998./99.	AIK** (Solna)	15	1+2	-3
	2005./06.	Brynäs IF	45	5+2	-12
	2006./07.	Brynäs IF	43	0+2	-5
	2007./08.	Södertälje SK	34	0+1	-7
Atvars Tribuncovs	2005./06.	Mora IK	39	4+7	-1
	2006./07.	Färjestad BK	16	1+6	+4
	2007./08.	MODO Hockey	33	3+9	+2
	2008./09.	Skellefteå AIK	9	1+3	+2
Viktors Ignatjevs	2000./01.	Leksands IF	39	0+1	-12
Krišjānis Rēdlihs	2007./08.	Linköpings HC	9	0+0	-3
Jēkabs Rēdlihs	2013./14.	MODO Hockey	4	0+0	+2
Guntis Galviņš***	2013./14.	AIK (Solna)	1	0+0	±0
VĀRTSARGI				Atv. %	GAA
Sergejs Naumovs	2000./01.	Leksands IF	9	88,2%	3.01

2001./02.

Djurgårdens IF

35

90,7%

2.38

–

* Västra Frölunda HC = tagad Frölunda Indians (Frölunda HC).

** AIK lieto arī nosaukumus – AIK IF, AIK Hockey (nejaukt ar Skellefteå AIK).

*** Guntim Galviņam SHL sezona tikko sākusies.

Latvijas hokejistu statistika Zviedrijas stiprākajā līgā izslēgšanas spēlēs:

spēlētājs	sezona	klubs	sp.	punkti	+/-
aizs. Atvars Tribuncovs	2007.	Färjestad BK	9	0+3	-4
	2008.	MODO Hockey	5	0+1	-3
	2009.	Skellefteå AIK	10	0+0	-1
aizs. Rodrigo Laviņš	2006.	Brynäs IF	4	0+2	-2
	2007.	Brynäs IF	7	1+0	-2
vārts. Sergejs Naumovs	2002.	Djurgårdens IF	5	Atv. 88,8%	GAA 2.58
uzbr. Andrejs Ignatovičs	2002.	Djurgårdens IF	1	0+0	±0

–

Papildu info:

• SHL mājaslapa – shl.se
• SHL statistikas sadaļa – shl.se
• Zviedru līgu statistikas lapa – stats.swehockey.se
• Volx Blogs par SHL – volx2.tumblr.com
• Gunta Galviņa debijas spēles (2014-01-16) online pieraksts – shl.se

[Aleksandra Beļavska foto avots: russkije.lv. Edgara Kļaviņa foto avots: hockeysverige.se. Jēkaba Rēdliha avots: allehanda.se. Rodrigo Laviņa foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv.]

Vīri, kas centušies Latvijai vietu olimpiādē gādāt

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas hokeja izlase sešas reizes ir cīnījusies par iespēju uzspēlēt ziemas olimpiskajās spēlēs. No sešiem olimpiskās kvalifikācijas turnīriem četrus Latvija pabeidza kā uzvarētāja un nopelnīja tiesības startēt olimpiādē. Divreiz – savos pirmajos turnīros – Latvijai tas neizdevās. Kuri hokejisti cipariski ir centušies visvairāk?

Pirmais kavlifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinajās 1993. gada septembī Šefīldā (Lielbritānijā), kur uz vienīgo ceļazīmi pretendēja 5 izlases. Ar Japānas, Lielbritānijas un Polijas valstsvienībām mūsējie tika galā, bet saņēma pārliecinošu “aplauzienu” no Slovākijas izlases (1:7). Uz 1994. gada ziemas olimpiādi Lillehammerē (Norvēģijā) aizbrauca slovāku valstsvienība, kas 12 izlašu konkurencē izcīnīja 6. vietu!

Otrais olimpiskās kvalifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinājās 1996. gada augusta beigās un septembra sākumā mājās – Rīgā. Uz dalību Nagano-1998 pretendēja 5 izlases. Trīs no tām tika uzvarētas pārliecinoši – lietuvieši ar 27:0, igauņi 15:0, ungāri 10:2. Bet Latvijai “nodarīja pāri” (1:4) un uz Nagano aizbrauca baltkrievi.

Toties Latvija “paņēma” pārējos četrus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus, kur katrā bija pa četriem pretendentiem dalībai ziemas olimpiādē:

• 2001. gada februārī Klāgenfurtē (Austrijā), “aiz borta” atstājot Austrijas, Dānijas un Francijas izlases;
• 2005. gada februārī Rīgā, “izslēdzot” Baltkrievijas, Polijas un Slovēnijas valstsvienības;
• 2009. gada februārī Rīgā, uzvarot Itālijas, Ukrainas un Ungārijas komandas;
• 2013. gada februārī Rīgā, turnīra tabulā apsteidzot Francijas, Lielbritānijas un Kazahstānas izlases (neskatoties uz zaudējumu frančiem ar 2:3 papildlaikā).

Kerča rekords ilgākam laikam

Visrezultatīvako artavu visu olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā Latvijas izlasē ieguldījis uzbrucējs Aleksandrs Kerčs, kurš 3 turnīru gaitā mūsu valstsvienības labā ir sarūpējis 23 rezultativitātes punktus (9+14). Otrs lielmeistars ir Leonīds Tambijevs ar 17 punktiem (četros turnīros) un trešais – Harijs Vītoliņš ar 16 punktiem (3 turnīros). No Sočiem pieteiktā Latvijas izlases komplekta rezultatīvākais olimpiskās kvalifikācijas turnīros ir bijis Jānis Sprukts, kura kontā ir 12 punktu, un tas ir dalīts 6./7.-ais rezultatīvakais apjoms šo turnīru summā.

Rezultatīvākais aizsargs olimpisko kvalifikāciju uzskaitē ir Sandis Ozoliņš ar 9 punktiem (3 turnīros), bet viņam seko Igors Bondarevs un Normunds Sējējs, kuriem abiem pa 8 punktiem. Tikai, ka Bondarevam četros turnīros, bet Sējējam – 3 kvalifikācijas izspēļu gaitā.

Latvijas izlases Top 10 rezultatīvakie spēlētāji visu 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā:

	spēlētājs	turnīri	spēles	punkti
1.	Aleksandrs Kerčs	3	11	9+14
2.	Leonīds Tambijevs	4	14	7+10
3.	Harijs Vītoliņš	3	11	9+7
4.	Oļegs Znaroks	2	8	3+10
5.	Aleksandrs Beļavskis	2	7	5+8
6.	Sergejs Žoltoks	1	4	5+7
7.	Jānis Sprukts	3	9	5+7
8.	Aigars Cipruss	4	14	4+8
9.	Aleksandrs Ņiživijs	5	15	3+8
10.	Igors Pavlovs	1	4	4+7

–

Ņiživijs un Naumovs kā kvalifikācijai uzticīgākie

Rezultativitātes punkti tomēr nebūs objektīvākais “investīciju” apjoma salīdzinājums, īpaši, ja salīdzina dažādu ampluā spēlētājus. Par tādu varētu mēģināt uzskatīt olimpiskās kvalifikācijas turnīru skaitu, kas ir katra spēlētāja biogrāfijā. Latvijas izlasē visus sešus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus nav aizvadījis neviens hokejists. Kas saprotams, jo turnīri norisinājušies 20 gadu gaitā, un tik ilga profesionāla hokejista karjera salīdzinoši augstā līmenī nav bieža parādība.

Lielākais pienesums ir dalība 5 turnīros, un šādu artavu ir snieguši tikai divi sportisti – uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs un vārtsargs Sergejs Naumovs (līdzās pa labi novietotajā attēlā). Pa četriem turnīriem ir vēl 4 hokejistiem – uzbrucējiem Leonīdam Tambijevam, Aigaram Ciprusam, aizsargam Igoram Bondarevam un vārtsargam Edgaram Masaļskim. Ar piebildi, ka Masaļskis laukumumā devies 3 turnīros, bet savā pirmajā ir bijis izlases pieteikumā bez reāla spēles laika.

Ja summē olimpiskās kvalifikācijas turnīrus gan spēlētāja, gan trenera statusā, tad starp šī turnīra veterāniem jānosauc arī Harijs Vītoliņš ar 5 turnīriem un Oļegs Znaroks ar četriem. Vītoliņš trijās kvalifikācijās piedalījās kā uzbrucējs un divās (2005., 2009.) – kā galvenā trenera palīgs. Savukārt Znaroka kontā ir divi turnīri kā spēlētājam, viens (2005.) – kā galvenā trenera asistentam, un vēl viens (2009.) – kā galvenajam trenerim.

Latvijas izlases spēlētāji visos 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīros (pie konkrētā gada turnīra norādīts spēļu skaits un iekavās rezultativitātes punkti; treknrakstā spēlētāji, kas iekļauti 2014. gada olimpiskajā pieteikumā; vārtsargiem spēļu ailītē – turnīru skits ar reālu spēles laiku, bet iekavās – visi turnīri, kuros pieteikts izlases sastāvā):

spēlētājs	1993.	1996.	2001.	2005.	2009.	2013.	KOPĀ turnīri	KOPĀ punkti
UZBRUCĒJI
Aleksandrs Ņiživijs	–	4 (2+1)	2 (0+1)	3 (0+3)	3 (1+0)	3 (0+3)	5	3+8
Leonīds Tambijevs	4 (1+1)	4 (6+8)	3 (0+0)	3 (0+1)	–	–	4	7+10
Aigars Cipruss	4 (0+3)	4 (3+3)	3 (1+0)	–	3 (0+2)	–	4	4+8
Aleksandrs Kerčs	4 (7+2)	4 (1+8)	3 (1+4)	–	–	–	3	9+14
Harijs Vītoliņš	4 (1+2)	4 (7+5)	3 (1+0)	–	–	–	3	9+7
Jānis Sprukts	–	–	–	3 (3+1)	3 (2+5)	3 (0+1)	3	5+7
Vjačeslavs Fanduļs	4 (3+1)	4 (1+3)	3 (1+1)	–	–	–	3	5+5
Grigorijs Panteļejevs	–	4 (4+2)	3 (0+0)	3 (2+0)	–	–	3	6+2
Miķelis Rēdlihs	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+2)	3 (1+2)	3	2+4
Mārtiņš Cipulis	–	–	–	3 (1+1)	3 (1+0)	3 (0+1)	3	2+2
Juris Štāls	–	–	–	3 (0+0)	3 (0+0)	3 (1+1)	3	1+1
Oļegs Znaroks	4 (0+3)	4 (3+7)	–	–	–	–	2	3+10
Aleksandrs Beļavskis	4 (4+5)	–	3 (1+3)	–	–	–	2	5+8
Lauris Dārziņš	–	–	–	–	3 (3+1)	3 (3+2)	2	6+3
Mārtiņš Karsums	–	–	–	–	3 (4+2)	3 (1+1)	2	5+3
Sergejs Boldaveško	4 (1+0)	4 (4+1)	–	–	–	–	2	5+1
Ģirts Ankipāns	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+3)	–	2	1+3
Aleksandrs Semjonovs	–	–	3 (0+1)	3 (2+0)	–	–	2	2+1
Juris Opuļskis	4 (0+2)	–	3 (1+0)	–	–	–	2	1+2
Artis Ābols	4 (1+0)	–	3 (0+0)	–	–	–	2	1+0
Jānis Tomans	4 (1+0)	–	3 (0+0)	–	–	–	2	1+0
Armands Bērziņš	–	–	–	3 (1+0)	–	3 (0+0)	2	1+0
Andrejs Ignatovičs	2 (0+0)	2 (1+0)	–	–	–	–	2	1+0
Sergejs Žoltoks	–	4 (5+7)	–	–	–	–	1	5+7
Igors Pavlovs	–	4 (4+7)	–	–	–	–	1	4+7
Jevgeņijs Semerjaks	4 (2+3)	–	–	–	–	–	1	2+3
Gints Meija	–	–	–	–	–	3 (1+2)	1	1+2
Miks Indrašis	–	–	–	–	–	3 (1+1)	1	1+1
Ronalds Ķēniņš	–	–	–	–	–	3 (1+1)	1	1+1
Herberts Vasiļjevs	–	–	–	–	3 (1+1)	–	1	1+1
Roberts Jekimovs	–	–	–	–	–	3 (0+2)	1	0+2
Guntis Džeriņš	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Juris Ozols	–	–	–	3 (0+0)	–	–	1	0+0
Aleksandrs Macijevskis	–	–	–	3 (0+0)	–	–	1	0+0
Sergejs Seņins	–	–	3 (0+0)	–	–	–	1	0+0
Aleksejs Širokovs	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Vitālijs Pavlovs	–	–	–	–	–	1 (0+0)	1	0+0
AIZSARGI
Igors Bondarevs	4 (0+2)	4 (2+4)	3 (0+0)	3 (0+0)	–	–	4	2+6
Sandis Ozoliņš	–	4 (2+6)	–	3 (0+1)	–	3 (0+0)	3	2+7
Normunds Sējējs	–	4 (2+3)	3 (0+1)	3 (0+2)	–	–	3	2+6
Viktors Ignatjevs	–	2 (2+1)	3 (3+1)	3 (0+0)	–	–	3	5+2
Kārlis Skrastiņš	4 (1+1)	4 (1+3)	–	3 (1+0)	–	–	3	3+4
Rodrigo Laviņš	3 (0+0)	4 (3+2)	–	3 (0+0)	–	–	3	3+2
Arvīds Reķis	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+2)	3 (0+1)	3	1+3
Andrejs Maticins	4 (0+1)	1 (0+0)	3 (0+0)	–	–	–	3	0+1
Sergejs Čudinovs	4 (0+1)	4 (0+5)	–	–	–	–	2	0+6
Krišjānis Rēdlihs	–	–	–	–	3 (0+2)	3 (0+0)	2	0+2
Oļegs Sorokins	–	–	3 (0+0)	–	3 (0+2)	–	2	0+2
Georgijs Pujacs	–	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+0)	2	1+0
Kristaps Sotnieks	–	–	–	–	3 (0+1)	1 (0+0)	2	0+1
Atvars Tribuncovs	–	–	3 (0+0)	3 (0+0)	–	–	2	0+0
Oskars Bārtulis	–	–	–	–	–	3 (1+0)	1	1+0
Konstantīns Grigorjevs	4 (0+0)	–	–	–	–	–	1	0+0
Artūrs Kupaks	4 (0+0)	–	–	–	–	–	1	0+0
Jānis Andersons	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Mihails Bogdanovs	–	–	3 (0+0)	–	–	–	1	0+0
Guntis Galviņš	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Aleksandrs Jerofejevs	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Artūrs Kulda	–	–	–	–	–	3 (0+0)	1	0+0
VĀRTSARGI
Sergejs Naumovs	1 (-)	4 (-)	3 (-)	2 (-)	2 (-)	–	5	–
Edgars Masaļskis	–	–	0 (-)	2 (-)	1 (-)	3 (-)	3 (4)	–
Artūrs Irbe	3 (-)	–	–	–	–	–	1	–
Ervīns Muštukovs	–	–	–	–	0 (-)	0 (-)	0 (2)	–
Andrejs Zinkovs	0 (-)	0 (-)	–	–	–	–	0 (2)	–
Māris Jučers	–	–	–	–	–	0 (-)	0 (1)	–
Juris Klodāns	–	0 (-)	–	–	–	–	0 (1)	–
Dmitrijs Žabotinskis	–	–	–	0 (-)	–	–	0 (1)	–

–

[Pirmā (Aleksandra Ņiživija) un trešā (Sergeja Naumova) foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv; otrā (Aleksandra Kerča) foto avots: sportacentrs.com / Edmonton Oilers spēlētāju kartiņu kolekcija. Ceturtais (noslēdzošais) foto fiksēts Olimpiskās kvalifikācijas turnīra gaitā 2013. gada februārī; šī foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

Girgensons kā jauna mēraukla. Kā Latvijas hokejistiem veicies debitējot NHL?

Latviešu “brīnumbērna” Zemgus Girgensona debija Nacionālajā Hokeja Līgā tika gaidīta īpaši. Tomēr – ar visaugstāko numuru draftētais Latvijas hokejists, un galu galā jau 3 sezonas neviens mūsējais “hokeja Mekā” nebija debitējis. Bet tagad ir! Interesanti, ka ar savu debiju Girgensons ir jau pārrakstījis dažus Latvijas hokejistu rekordus NHL-ā.

Nav jau tā, ka šo rekordu būtu “ka biezs”, jo pie pasaules grandiem – Nacionālajā Hokeja Līgā – Zemgus Girgensons ir tikai 19.-ais Latvijas hokejists. Tomēr debija ir bijusi katram no viņiem. Protams, uzbrucējs ir salīdzināms ar sava ampluā pārstāvjiem. Tomēr vecumu, piemēram, varam salīdzināt arī plašāk.

Vienīgais debitants ar vārtu guvumu

No 17 Latviju pārstāvošiem laukuma spēlētājiem, kas uzspēlējuši NHL, četriem ir izdevies debitēt ar rezultativitātes punktiem. Patiesībā – vienu punktu. Rezultatīvas piespēles debijas spēlē ir fiksētas Sandim Ozoliņam, Sergejam Žoltokam un Kārlim Skrastiņam. Vārtu guvums ir izdevies tikai Zemgum Girgensonam.

Jaunākais debitants

Līdz šim jaunākie debitanti NHL no Latvijas bija trīs puiši, kas pārstāvēja talantīgo 1972. gadu un NHL čempionātā pierakstījās 20 gadu vecumā 1992./1993. gada sezonas gaitā – Sandis Ozoliņš, Grigorijs Panteļejevs un Sergejs Žoltoks. Bet Zemgus Girgensons debitēja 19 gadu vecumā!

P.S. Lietderīga debija

Zemgus Girgensons ir arī viens no četriem Latvijas laukuma spēlētājiem NHL, kuri debijas spēlē ir sastrādājuši pozitīvu lietderības koeficientu. Zemgum tas bija +1, tikpat cik Sergejam Žoltokam un Oskaram Bārtulim. Tomēr šajā parametrā, jādomā – uz ilgāku laiku, palicis negrozīts Sanda Ozoliņa rekords – debijas spēlē lietderības koeficients +3!

Latvijas hokejistu debijas spēles NHL, kā arī šajās spēlēs iekrātā statistika:

debijas dat.	spēlētājs	vecums	dz.	komanda	punkti	+/-	SM	met.	sp. laiks
1989-10-05	u. Helmuts Balderis	37	1952.	Minnesota North Stars	0+0	±0	0	1	n/d
1991-11-08	v. Artūrs Irbe	24	1967.	San Jose Sharks	GAA 2.01	atv. 93.8%	0	–	59:46
1992-10-08	a. Sandis Ozoliņš	20	1972.	San Jose Sharks	0+1	+3	2	3	n/d
1992-12-03	u. Grigorijs Panteļejevs	20	1972.	Boston Bruins	0+0	-1	0	1	n/d
1993-04-08	u. Sergejs Žoltoks	20	1972.	Boston Bruins	0+1	+1	0	2	n/d
1993-10-06	u. Harijs Vītoliņš	25	1968.	Winnipeg Jets (old)	0+0	±0	0	1	n/d
1993-10-29	u. Aleksandrs Kerčs	26	1967.	Edmonton Oilers	0+0	-1	0	2	n/d
1997-11-05	v. Pēteris Skudra	24	1973.	Pittsburgh Penguins	GAA 2.26	atv. 85.7%	0	–	26:33
1998-10-10	a. Viktors Ignatjevs	28	1970.	Pittsburgh Penguins	0+0	±0	0	1	20:11
1999-02-09	a. Kārlis Skrastiņš	24	1974.	Nashville Predators	0+1	±0	0	0	16:05
1999-04-09	u. Herberts Vasiļjevs	22	1976.	Florida Panthers	0+0	±0	2	0	12:24
2000-03-26	a. Kaspars Astašenko	25	1975.	Tampa Bay Lightning	0+0	±0	2	0	11:46
2005-10-08	u. Raitis Ivanāns	26	1979.	Montréal Canadiens	0+0	-1	0	0	2:51
2006-10-20	u. Jānis Sprukts	24	1982.	Florida Panthers	0+0	-1	0	0	1:05
2008-12-13	u. Mārtiņš Karsums	22	1986.	Boston Bruins	0+0	-1	0	2	8:52
2009-11-12	a. Oskars Bārtulis	22	1987.	Philadelphia Flyers	0+0	+1	0	1	17:18
2010-01-14	u. Kaspars Daugaviņš	21	1988.	Ottawa Senators	0+0	±0	0	2	8:26
2010-02-12	a. Artūrs Kulda	21	1988.	Atlanta Thrashers	0+0	±0	0	1	9:36
2013-10-02	u. Zemgus Girgensons	19	1994.	Buffalo Sabres	1+0	+1	0	1	11:23

*

[Foto fiksēts Zemgus Girgensona debijas spēlē – Buffalo Sabres pret Detroit Red Wings 2013. gada 2. oktobrī. Zemāk ripa, ar kuru nokārtots pirmais vārtu guvums NHL čempionātā. Foto avots: nhl.com.]

Treneru pieredze uz ledus. Ankipāns un Klodāns kā iegansts

Kad šovasar Rīgas Dinamo paziņoja par komandas treneru korpusa papildināšanu ar Ģirtu Ankipānu un Juri Klodānu, publiskajā vidē iegrozījās sarunas ar tendenci apšaubīt lēmuma pareizumu. Jo, redz, šie vīri nav bijuši ne zvaigznes, ne atslēgas spēlētāji. Bet, vai, lai kļūtu par labu treneri ir jābūt labam spēlētājam? Un, vai zvaigžņotākie spēlētāji kļūst par izciliem treneriem?

Izņēmumu netrūkst abos virzienos, bet kādas ir likumsakarības pasaules spēcīgākajā čempionātā NHL un Dinamo „darbavietā” KHL? Vismaz aizvadītajā 2012./2013. g. sezonā.

Kā bez NHL spēļu pieredzes var trenēt NHL komandas?

No Nacionālajā Hokeja Līgā aizvadītajā sezonā strādājušajiem komandu aktuālajiem galvenajiem treneriem 40,6% speciālistu (13 no 32) nav vispār NHL spēļu pieredzes hokejista „ādā”. Vēl 18,8% NHL galveno treneru (6 no 32) ir fiksēta mazāk nekā 20 spēļu pieredze uz NHL ledus. Bet, piemēram, 25% NHL klubos aizvadītajā sezonā strādājošo vārtsargu treneru (8 no 32) nav NHL vārtsarga spēļu prakses.

No visiem NHL komandas „stūrējošiem” treneriem – galvenajiem, asistentiem, vārtsargu – kopumā 31,3% vīru (41 no 131) nav NHL spēlētāja pieredzes; no tiem, savukārt, 22,9% (30 no 41) nav pat fārmklubu līgu AHL un IHL hokejista prakses. Bet vēl 45,0% treneriem kā hokejistiem NHL spēļu apjoms uz ledus bijis mazāks par 100 spēlēm. Un, redz, neskatoties uz to, šamie „māca dzīvot” arī izcilus hokejistus.

NHL Gada trenerim tiek pasniegta Džeka Adamsa balva (Jack Adams Award). 21. gadsimta gaitā to ir saņēmuši tādi sava laika izcilie vai vismaz ļoti rezultatīvie uzbrucēji kā Bill Barber kā Philadelphia Flyers galvenais treneris, Jacques Lemaire (Minnesota Wild) vai šogad – Ottawa Senators galvenais Paul MacLean. Bet starp Dž. Adamsa balvas saņēmējiem arī tādi vīri, kas uz ledus NHL oficiālajās spēlēs nav kāpuši – John Tortorella (Tampa Bay Lightning) 2004. gadā un Ken Hitchcock (St. Louis Blues) 2012. gadā. Vēl ir tādi Jack Adams Award šajā gadsimtā saņēmuši personāži kā Bob Francis (Phoenix Coyotes) un Claude Julien (Boston Bruins), kas NHL čempionātos aizvadījuši pa 14 spēlēm. Par izcilām hokejistu karjerām tās, rādās, ka nevarētu nosaukt.

32,5% KHL galveno treneru spēlējuši „kaut kur”

KHL gadījumā treneru kā spēlētāju pieredzi tik viendabīgi kā Ziemeļamerikā būs grūti izcelt. „Pāri dīķim” absolūts hokejistu līmeņa atskaites punkts ir NHL, kura dominanti vien 1972. – 1979. gados mēģināja apstrīdēt WHA čempionāts. Bet KHL teritorijā pirms līgas starta (2008.) bija pastāvējušas dažādas formācijas – Superlīga, MHL (Starpnacionālā), NVS čempionāts, PSRS čempionāts. Tas nedaudz sarežģī treneru agrākas karjeras atsekošanu, tomēr – absolūtajam vairākumam pēdas ir sadzenamas.

No KHL 26 klubu 124 treneriem – galvenajiem, vecākajiem, vārtsargu un „parastajiem” (asistentiem), kuri 2012./2013. g. sezonas gaitā strādāja līgā: 45,2% bija PSRS stiprākās līgas hokejista pieredze; 49,2% speciālistu – Krievijas pirmsKHL stiprāko līgu spēlētāja ieraksts CV; 8,9% – KHL spēlētāja prakse. Taču šīs daļas nesummējas, bet lielā daļā personu pārklājas. Attiecīgi – nereti viens un tas pats sportists izsoļojis caur PSRS un Krievijas galvenajām līgām. Vēl 19,4% ir bijusi NHL hokejista prakse, ieskaitot tādus vīrus, kas „hokeja paradīzē” spēlējuši dažas spēles. Arī mūsu pašu Viktors Ignatjevs (12 spēles), Harijs Vītoliņš (8 spēles); bet, piemēram, Pēteris Skudra – „bagātāks” (150 spēles kā vārtsargam).

25,0% no KHL strādājošo treneru nav ne PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, ne KHL, ne arī NHL hokejista pieredzes. Un tieši starp KHL komandu galvenajiem treneriem šis īpatsvars ir vēl lielāks – 32,5% (13 no 40) bez Krievijas/PSRS stiprāko līgu vai NHL prakses. Taisnības pēc gan jāpiebilst, ka liela daļa no šiem „nepieredzējušajiem” galvenajiem tomēr pieklājīgu praksi savā laikā krājuši Zviedrijas, Somijas, Čehijas, Slovākijas stiprākajās līgās. Taču ir daži eksemplāri, kuriem tās stipro līgu pieredzes tā mazāk vai nemaz. Piemēram, Magņitkas galvenais Paul Maurice ne tuvu nevarēja lepoties ar spilgtu hokejista CV, bet toties padsmit sezonas ir bijis Nacionālās Hokeja Līgas komandu galvenais treneris.

Savukārt, no 8 speciālistiem, kuri 21. gadsimta 13 gados saņēmuši Krievijas stiprākās līgas (superlīgas, KHL) labākā trenera laurus, 3 personāžiem nebija PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, nemaz nerunājot par NHL, spēlētāja pieredzes. Čehiem Vladimiram Vujtekam vecākajam (2002. gada tituls) un Milošam Ržiham (2011.) tas ir „piedodami”, jo abi spēlējuši Čehoslovākijā. Taču Sergejs Mihaļovs, kurš 21. gadsimtā Krievijas labākā hokeja trenera laurus plūca divreiz – 2003. gadā ar Severstaļ un 2008. gadā ar Salavat Julajev, var palepoties ar PSRS tā laika otrā/trešā plāna hokeja klubu pieredzi – Čeļabinskas Burevestņik, Ufas Salavat Julajev (tolaik nestartēja PSRS augstākajā līmenī), Kuibiševas (tagad – Samara) SKA.

NHL no otras puses

NHL spēlētāju nosacīti redzamākās individuālās balvas – Hart Memorial Trophy (regulārās sezonas vērtīgākajam – MVP), Art Ross Trophy (rezultatīvākajam), James Norris Memorial Trophy (labākajam aizsargam) vai/un Conn Smyth Trophy (izslēgšanas spēļu MVP) – kopumā 20. gadsimta pēdējos 30 gados (1971. – 2000.) ir saņēmuši 43 spēlētāji. Laika posms izvēlēts ar atkāpi no mūsdienām, lai nosauktajiem „būtu laiks” nonākt līdz treneru posteņiem. No šiem titulētajiem 43 vīriem tikai viens (Jaromirs Jāgrs) aizvadītajā sezonā bija NHL spēlētājs, bet pārējiem bija ilgāka vai īsāka iespēja nonākt treneru posteņos. Dažiem vēl būs.

Aprēķinā nav ņemti vērā Vezina Trophy – svarīgākās vārtsargu balvas – laureāti. Tie parādās arī starp divu MVP balvu saņēmējiem. Turklāt bijušo vārtsargu īpatsvars starp 2012./2013. g. sezonas NHL ne-vārtsargu treneriem (galvenajiem un asistentiem) ir bijis totāli niecīgs – ap 2,1% no visiem. Uzbrucēji veido 57,7%, aizsargi – 40,2% (aprēķins no tiem, kas spēlējuši hokeju).

Tātad no 43 nosacīti titulētākajiem trīsdesmitgades NHL hokejistiem 11 vīri (25,6%) līdz šim ir bijuši NHL komandu treneri vai galvenie treneri. Bet galveno treneru postenī bijuši 7 hokejisti (16,3%) no šiem titulētākajiem. Skaidrs, ka kāds vēl papildinās šo skaitu. Piemēram, tāda plaši zināma persona kā Patriks Ruā (Patrick Roy) maijā nosaukts par Colorado Avalanche jauno galveno treneri.

Jā, un no šiem 43 jau faktiski leģendārajiem hokejistiem neviens nav saņēmis, piemēram, NHL Gada trenera balvu (Jack Adams Award). Par veiksmīgākajiem NHL galveno treneru posteņos no saskaitītajiem 43 vīriem varētu nosaukt divus. Randy Carlyle, kurš 2007. gadā tika pie Stenlija kausa kopā ar Anaheim Ducks un tagad ir Toronto Maple Leafs galvenais. Bet Larry Robinson Stenlija kausu izcīnīja 1999./2000. g. sezonā kopā ar New Jersey Devils; tiesa, par galveno kļuva sezonas noslēgumā, īsi pirms izslēgšanas spēlēm. Bet citiem bija veicies ļoti dažādi. Salīdzinājumam: viens no pasaules visu laiku titulētākajiem hokejistiem – Wayne Gretzky – pat veselas četras sezonas pildīja Phoenix Coyotes galvenā trenera pienākumus, taču komandu izslēgšanas spēlēs ievest neizdevās.

Likumsakarības austrumos

PSRS un vēlāk dažādos Krievijas čempionātos nav tik dziļas, plašas un pēctecīgas individuālo apbalvojumu sistēmas. Tomēr apbalvojumi ir, un lai noskaidrotu 1971. – 2000. gadu titulētākos hokejistus PSRS/Krievijas stiprākajā līgā, jāmiksē dažādi tituli un uzskaites. Summā: šo gadu labākie vārtu guvēji; punktu guvēji; balvas „Trīs bombardieri” ieguvēji (čempionāta trāpīgākie uzbrucēju virknējumi); rezultatīvākie aizsargi (balva pasniegta tikai no 1984. gada); izdevuma „Hokejnoje obozreņije” (Хоккейное Обозрение) veiktajā žurnālistu aptaujā noteiktie gada labākie (veikta līdz 1991. gadam). Žurnālistu vērtējums iekļauts, lai Top spēlētāju dotu vietu arī vārtsargiem un aizsargiem. Savas nepilnības ir, taču sasummējot, saskaitāmi sava laika 76 izcili vai vismaz lieliski hokejisti, kuru vidū arī Helmuts Balderis.

No šiem 20. gadsimtu noslēdzošās trīsdesmitgades nosacīti izcilākajiem hokejistiem 19,7% (15 vīri) ir kļuvuši par galvenajiem treneriem PSRS, Krievijas un/vai KHL stiprāko līgu klubos. Šis skaitlis, protams, var palielināties, jo virkne šo vīru strādā par treneriem jauniešu komandās, citvalstu līgās vai, piemēram, turpina savas profesionālu sportistu gaitas. Šādi nosacīti „dinozauri”, kas vēl spēlē, ir četri! Krievijas superlīgas 1999./2000. g. sezonas rezultatīvākais aizsargs un, starp citu, tās pašas sezonas līgas vērtīgākais spēlētājs Andrejs Markovs (dz. 1978), kurš 2012./2013. g. sezonā turpināja spēlēt Montréal Canadiens ierindā, bet lokauta laikā pagodināja KHL klubu Vitjaz (tolaik – Čehova). KHL-ā gaitas aizvadītajā sezonā turpināja 1995./1996. g. sezonas Krievijas „Virslīgas” labākais vārtu guvējs Aleksandrs Koroļuks (dz. 1976.) un arī – uzbrucējs Oļegs Petrovs (dz. 1971.), kuram nominēta balva „3 bombardieri” par darbu 1991./1992. g. sezonā. Ceturtais ir – uzbrucējs Maksims Sušinskis (dz. 1974.), kurš aizvadītajā sezonā nedaudz uzspēlēja HC Fribourg-Gottéron ierindā Šveices galvenajā čempionātā (NLA).

Vēl bez nosauktajiem 19,7% izcilnieku, kas ir vai bija austrumpuses stiprākās līgas galveno treneru posteņos, ir pa kādam sava laika talantīgam krievu hokejistam, kas trāpījis patrenēt NHL klubus. Tiesa, neviens no šiem 1971. – 2000. gadu izcilniekiem līdz NHL komandas galvenā trenera postenim nav „uzdienējies”. Piemēram, izcilais vārtsargs Vladislavs Tretjaks padsmit sezonas nolauza, pildot Chicago Blackhawks vārtsargu trenera pienākumus, bet titulētais aizsargs Vjačeslavs Fetisovs dažus gadus asistēja New Jersey Devils galvenajam trenerim.

No bijušajiem 20. gadsimta 70.-90. gadu hokejistiem – izcilniekiem austrumos, rādās, ka titulētākais galvenais treneris ir Vjačeslavs Bikovs, kuram ir gan pasaules čempiona lauri (2008., 2009.), gan Gagarina kauss (2011.). Tomēr par KHL labāko treneri viņš nav bijis nosaukts, bet no izlases atbrīvots pēc neražām 2011. gada pasaules čempionātā.

Morāle?

Stāsta morāle ir pagalam vienkārša – „neskati treneri pēc cepures (hokejista statistikas)”. Nu, nav vienādības zīme starp jēdzieniem ‘labs hokejists’ un ‘labs treneris’. Ir aplami pieņemt, ka izcils hokejists automātiski kļūst par izcilu treneri. Vai tikpat absurdi, ka labs treneris ir bijis tikpat labs hokejists. Šajā jomā ir sakritības, nevis likumsakarības.

Arī Rīgas Dinamo „jaunieviesto” treneru – Ģirta Ankipāna un Jura Klodāna – varēšanas būs vērtējamas pēc treneru darbā paveiktā. Nevis viņu kā hokejistu CV, kur pasaules labāko piemēru izcilība nav atrodama. Cits stāsts, kāda ir treneru sagatavošanas izglītības bāze Latvijā kā tāda. Bet par praksi: iemācīties peldēt var tikai ūdenī. Lai izdodas!

[Attēlā: interviju sniedz Ģirts Ankipāns, jau kā Rīgas Dinamo treneris. Foto fiksēts Dinamo treniņā 2013. gada jūlijā; foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

Teda Nolana „atradumi” un to izmērs

Pēc diviem pasaules čempionātiem pie Latvijas izlases stūres galvenais treneris Teds Nolans jau nosaukts par jauno talantu atklājēju. Abos pasaules čempionātos bijis pa spilgtai debijai. Interesanti, ka šo gadu abi spilgtākie debitanti sezonā pirms čempionāta maizes devējiem Dinamo bija derīgi tikai 1 vai 2 spēlēs, bet izlasei derēja uzreiz. Kā izskatās Nolana „atradumi” plašākā griezumā?

Uz šī gada pasaules čempionātu Helsinkos Latvijas izlases treneru korpuss atveda četrus debitantus – hokejistus, kas pieaugušo pasaules čempionātā uzspēlēja pirmoreiz. Patiesībā atveda tikai trīs vīrus – 23 gadus veco uzbrucēju Vitāliju Pavlovu, tobrīd 21 gadu veco aizsargu Ralfu Freibergu un 20-gadīgo vārtsargu Kristeru Gudļevski. Ceturtais, 19-gadus vecais uzbrucējs Zemgus Girgensons, – atbrauca pats, kad čempionāts jau bija sācies. Kā tad izskatās 2013. gada debitanti uz Latvijas izlases „17 pavasara mirkļu” (1997. – 2013. g. pasaules čempionātu) debitantu kopējā fona?

Runa ir par spēlētājiem, kad tie pirmoreiz uzspēlēja pasaules čempionātā, atskaitot tos vīrus, kuri bija jau iepriekš uzspēlējuši B un/vai C grupas pasaules čempionātos. Interesanti, ka 1997. gadā, kad it kā visa Latvijas izlase debitēja pasaules čempionātā elitē, tomēr nebija neviena „īsta” debitanti; visi vīri jau bija iepriekš atzīmējušies zemāka ranga pasaules čempionātos. Tas arī bija vienīgais čempionāts elitē bez debitantiem; pēc tam katru gadu vismaz viens „jauniņais” turnīrā piedalījās.

Jaunie, perspektīvie

Jaunākais debitants Latvijas valstsvienībā elites pasaules čempionātā ir bijis uzbrucējs Kaspars Daugaviņš, kurš debitēja 2006. gada pasaules čempionātā Rīgā jau 17 gadu vecumā. Ar debiju 18 gadu vecumā ir atzīmējušies aizsargs Oskars Bārtulis 2005. gadā un uzbrucējs Jānis Sprukts 2000.-ajā. Bet 19 gados pieaugušo pasaules čempionātā elitē ir „iekāpuši” ne tikai šī gada modeļa uzbrucējs Zemgus Girgensons, bet arī aizsargs Guntis Galviņš 2005. gadā un Roberts Jekimovs 2009. gada čempionātā. 20-gadnieku rinda ir vēl garāka – uzbrucēji Viktors Bļinovs (2002.), Miķelis Rēdlihs (2005.), Ronalds Ķēniņš (2011.), Roberts Bukarts (2011.) un vārtsargs Kristers Gudļevskis (2013.). Jāpiebilst, ka visi nosauktie agri debitējušie tika vai tiek uzskatīti par īpaši perspektīviem sportistiem.

Vēlīnie ziedi

Savukārt vēlākais debitants ir aizsargs Viktors Ignatjevs, kurš debitēja 2000. gada pasaules čempionātā Sanktpēterburgā 30 gadu vecumā. Otrs vecākais debitants bija uzbrucējs Raitis Ivanāns, kuram pirmais pasaules čempionāts „pie lielajiem” sanāca 29 gadu vecumā (2008.). Savukārt 27-gadnieki debijās ir bijuši četri: uzbrucēji Ģirts Ankipāns (2003.), Sergejs Čubars (2003.), Juris Ozols (2004.) un aizsargs Oļegs Sorokins (2001.). Daži no nosauktajiem sāka vēlu, bet par izlases vērtību kļuva uz ilgāku laiku. Piemēram, Ankipāns izlases rindās bija četros pasaules čempionātos un divās olimpiādēs, Ignatjevs – piecos pasaules čempionātos un vienā olimpiādē, bet Sorokins – 7 pasaules čempionātos un vienās olimpiskajās spēlēs! Respektabli.

Miks Indrašis kā rekordists

Visrezultatīvākā debija pasaules čempionātos elitē, kā jau minēts – atskaitot iepriekš B/C grupās spēlējušos, pirms gada izdevās tolaik 21 gadus vecajam uzbrucējam Mikam Indrašim, kurš bija nopelnījis vietu pirmajā maiņā. Savā debijas čempionātā Indrašis 7 spēlēs guva 5 punktus (3+2). Otrs rezultatīvākais debitants bija uzbrucējs Roberts Bukarts 2011. gadā, kad 6 spēlēs sastrādāja 3 vārtu guvumus (3+0). Vēl ir pieci Latvijas izlases debitanti, kas arī pirmajā gadā tika pie 3 rezultativitātes punktiem, bet proporcijā 1+2. Indrašim un Bukartam pieder arī debitantu vārtu guvumu rekords – abiem pa 3 vārtu guvumiem.

Ozoliņa uzstādītā latiņa

Rezultatīvākā aizsargu debija ir gadījusies diviem vīriem, kuri jau pirms tam dažādām sekmēm bija „paostījuši” NHL gaisu. Tobrīd jau Stenlija kausa ieguvējs Sandis Ozoliņš 1998. gada pasaules čempionāta 4 spēlēs guva 3 punktus (1+2). Arī Kaspara Astašenko kontā debijas čempionātā 2001. gadā 3 punkti (1+2), bet 6 spēlēs.

Lietderīgākā aizsargu debija, par kā kritēriju kalpo +/- koeficients, 1998. gadā izdevās Sandim Ozoliņam ar +7 (4 spēlēs). Nākamie lietderīgākie debitanti bija manāmi vēlāk un ar tikpat manāmi mazākiem plusiem. 2006. gadā Māris Jass un 2011. gadā Oskars Cibuļskis debitēja ar lietderības koeficientu +2 (6 spēlēs).

Gudļevskis kā 2013. gada čempionāta atradums

Vārtsargu rindās daudz debiju pasaules čempionātos elitē nav bijis, jo ilgus gadus lielu darba apjomu izpildīja zemāka līmeņa pasaules čempionātos jau uzspēlējušie Artūrs Irbe un Sergejs Naumovs, bet vēlāk – Edgars Masaļskis. Kā rezultātā sakrājas tikai četri debitanti ar reālu spēles laiku vārtsarga postenī.

Vārtsargu-debitantu salīdzinājumā absolūtais līderis statistikas parametros ir tieši Latvijas izlases „pirmais numurs” pasaules čempionātā – Kristers Gudļevskis. Viņam debijā ir gan labākais atvairīto metienu procents (92,50%), gan labākais vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu koeficients (GAA 2.22), gan labākā uzvarētu un zaudētu spēļu bilance (2-2), gan arī lielākais spēles laiks debijas čempionātā (4 spēles). Turklāt no visiem debitantiem Gudļevskis ir bijis jaunākais.

Latvijas izlases spēlētāju statistika debijas pasaules čempionātā elitē (nav skaitīti spēlētāji, kuri pirms tam spēlējuši pasaules čempionātos B un/vai C grupā):

	spēlētājs	dz.	debija PČ	vecums debijā	sp.	punkti	+/-
	UZBRUCĒJI
1.	Miks Indrašis	1990-09-30	2012.	21	7	3+2	+1
2.	Roberts Bukarts	1990-06-27	2011.	20	6	3+0	+2
3.	Mārtiņš Karsums	1986-02-26	2008.	22	2	1+2	+3
4.	Armands Bērziņš	1983-12-27	2007.	23	6	1+2	+1
5.	Mārtiņš Cipulis	1980-11-29	2005.	24	6	1+2	±0
6.	Lauris Dārziņš	1985-01-28	2006.	21	6	2+0	+2
7.	Vadims Romanovskis	1978-07-30	2003.	24	6	2+0	±0
8.	Gints Meija	1987-09-04	2010.	22	6	1+1	+1
9.	Sergejs Čubars	1976-04-23	2003.	27	6	1+1	-3
10.	Herberts Vasiļjevs	1976-05-23	1998.	21	6	0+2	+1
11.	Aleksejs Širokovs	1981-02-20	2003.	22	6	1+0	+1
12.	Sergejs Pečura	1987-06-14	2010.	22	6	1+0	±0
13.	Māris Ziediņš	1978-07-03	2005.	26	6	1+0	±0
14.	Zemgus Girgensons	1994-01-05	2013.	19	5	1+0	-3
15.-16.	Kaspars Daugaviņš	1988-05-18	2006.	17	3	0+1	±0
	Kaspars Saulietis	1987-06-12	2010.	22	3	0+1	±0
17.-18.	Mareks Jass	1976-07-22	1999.	22	6	0+1	±0
	Ģirts Ankipāns	1975-11-29	2003.	27	6	0+1	±0
19.	Miķelis Rēdlihs	1984-07-01	2005.	20	6	0+1	-1
20.	Andris Džeriņš	1988-02-14	2010.	22	6	0+1	-4
21.	Guntis Džeriņš	1985-02-17	2007.	22	1	0+0	±0
22.	Juris Štāls	1982-04-08	2006.	24	6	0+0	±0
23.-24.	Ronalds Ķēniņš	1991-02-28	2011.	20	6	0+0	-1
	Vitālijs Pavlovs	1989-06-17	2013.	23	6 (5)	0+0	-1
25.-26.	Jānis Sprukts	1982-01-31	2000.	18	7	0+0	-1
	Koba Jass	1990-05-04	2012.	22	7	0+0	-1
27.	Roberts Jekimovs	1989-11-11	2009.	19	4	0+0	-2
28.-29.	Viktors Bļinovs	1981-06-26	2002.	20	6	0+0	-2
	Juris Ozols	1977-04-06	2004.	27	6	0+0	-2
30.	Raitis Ivanāns	1979-01-03	2008.	29	6	0+0	-5
	AIZSARGI
1.	Sandis Ozoliņš	1972-08-03	1998.	25	4	1+2	+7
2.	Oskars Cibuļskis	1988-04-09	2011.	23	6	0+1	+2
3.	Māris Jass	1985-01-18	2006.	21	6	0+0	+2
4.	Kaspars Astašenko	1975-02-07	2001.	26	6	1+2	+1
5.	Atvars Tribuncovs	1976-10-14	1998.	21	2	0+0	+1
6.-7.	Georgijs Pujacs	1981-06-11	2006.	24	6	0+0	+1
	Vents Feldmanis	1977-03-07	2003.	26	6	0+0	+1
8.	Artūrs Kulda	1988-07-25	2010.	21	3	0+0	±0
9.-10.	Guntis Galviņš	1986-01-25	2005.	19	6	0+1	-1
	Krišjānis Rēdlihs	1981-01-15	2002.	21	6	0+1	-1
11.	Kristaps Sotnieks	1987-01-29	2009.	22	7	0+1	-1
12.	Oļegs Sorokins	1974-01-04	2001.	27	6	0+0	-1
13.	Jānis Andersons	1986-10-07	2010.	23	5	0+0	-1
14.	Oskars Bārtulis	1987-01-21	2005.	18	1	0+0	-1
15.	Aleksandrs Jerofejevs	1984-04-12	2006.	22	6	1+0	-2
16.	Ralfs Freibergs	1991-05-17	2013.	21	7	0+1	-2
17.	Viktors Ignatjevs	1970-04-26	2000.	30	7	0+0	-2
18.	Mihails Bogdanovs	1976-09-18	1999.	22	6	0+0	-2
19.	Agris Saviels	1982-01-15	2004.	22	7	0+0	-3
20.	Jēkabs Rēdlihs	1982-03-29	2008.	26	4	0+0	-3
21.	Arvīds Reķis	1979-01-01	2003.	24	6	0+0	-4
	VĀRTSARGI	dz.	debija PČ	vecums debijā	sp.	atv. %	GAA
1.	Kristers Gudļevskis	1992-07-31	2013.	20	4	92.50%	2.22
2.	Edgars Masaļskis	1980-03-31	2004. (bez sp. 2002.)	24	1	92.11%	3.00
3.	Māris Jučers	1987-06-18	2012. (bez sp. 2011.)	24	2	91.84%	3.07
4.	Mārtiņš Raitums	1985-04-14	2006. (bez. sp. 2005.)	21	1	74.19%	10.75

*

Uzziņām:

• Par Latvijas izlases debiju intensitāti (līdz 2010. gada pasaules čempionātam): tepat
• Latvijas izlases spēlētāju statistika pasaules čempionātos (2000. – 2013.) – iihf.com (2000.; 2001.; 2002.; 2003.; 2004.; 2005.; 2006.; 2007.; 2008.; 2009.; 2010.; 2011.; 2012.; 2013.)

[Attēlā: Kristers Gudļevskis debitē pasaules čempionātā spēlē pret Slovākijas izlasi 2013. gada 9. maijā. Foto avots: iihf.com.]

Latvijas hokejisti atsāk iekarot Vāciju?

Sava laika Latvijas izlases uzbrucēja Igora Pavlova trenētajā Vācijas stiprākās līgas DEL klubā Hannover Scorpions pie līguma ir ticis aizsargs Māris Jass, kā arī uz pārbaudes laiku aicināti vēl divi Latvijas hokejisti – Raimonds Vilkoits un Edgars Apelis. Cik liela ir bijusi Latvijas hokejistu „apmeklētība” DEL līgas 18 pastāvēšanas gados?

Kopš Vācijas aktuāli stiprākās līgas – Deutsche Eishockey Liga (DEL) – iestartēšanās 1994./1995. gada sezonā, tā ir bijis lielāks vai mazāks vilinājums arī Latvijas hokejistiem. DEL pastāvēšanas 18 sezonu gaitā šīs līgas oficiālajos čempionātos ir piedalījušies vismaz 14 Latvijas hokejisti. Turklāt ne šādi-tādi, bet sava laika Latvijas izlases spēlētāji – tātad Latvijas hokeja virsslānim piederīgie sportisti. Lietas skaidrībai jāpiebilst, ka DEL līga pieder tiem Eiropas čempionātiem, kuri ir leģionāriem un to iespējamam skaitam vislabvēlīgākie. Piemēram, aizvadītajā sezonā DEL oficiālajā čempionātā cīnījās ap 200 Vācijas pavalstnieku, ap 100 kanādiešu, ap 40 ASV hokejistu, kā arī virs 20 pārējo – slovāki, zviedri, dāņi, čehi, somi utt.

Herberts Vasiļjevs kā DEL veterāns

Tiesa, absolūtajā vairākumā gadījumu Latvijas hokejistiem ar DEL līgu bija „gadījuma sakari” – ne vairāk kā vienas sezonas izmērā, un tikai 3 Latvijas hokejisti DEL līmenī ir uzspēlējuši ilgāk. Pilnīgs veterāns šajā ziņā ir Krefeld Pinguin kapteinis Herberts Vasiļjevs, kuram summā jau ir sakrātas 9 sezonas ar dalību DEL čempionātā. Turklāt Vasiļjevam vēl ir spēkā esošs līgums un attiecīgi – iespējas uzlabot savu rekordu. Citi DEL ilgdzīvotāji bija Arvīds Reķis (7 sezonas) un Aleksandrs Kerčs (4 sezonas). Jāpiebilst, ka šajos aprēķinos nav iekļautas Latvijas hokejistu sezonas, kas aizvadītas Vācijā ārpus DEL līgas. Piemēram, sava laika Latvijas izlases uzbrucēja Sergeja Boldaveško „darba grāmatiņā” ir fiksētas vismaz 12 sezonas Vācijas dažāda līmeņa hokeja līgās.

Ir bijušas dažas DEL sezonas bez Latvijas hokejistiem, taču – gadījušies arī DEL čempionāti ar 3 – 4 Latvijas hokejistu dalību. Visplašākā pārstāvniecība fiksēta 2000./2001. g. sezonā, kad DEL laukumos fiksēti četri tādi uzvārdi kā Kerčs, Laviņš, Pavlovs, Tambijevs. Pēdējās divas sezonas Latviju DEL līgā pārstāvēja tikai viens hokejists – nu jau līdz Vācijas pilsonībai „uzdienējušais” Herberts Vasiļjevs.

Igors Pavlovs kā Latvijas hokejistu patrons

Jaunajā 2012./2013. g. sezonā DEL čempionātā Latvijas hokejistu skaits „draud” palielināties. Atgādinājumam: joprojām līgumsaistības Krēfeldē ir Vasiļjevam. Bet līgumu ar savulaik vācu līgās spēlējušā Igora Pavlova trenēto Hannover Scorpions vienību noslēdzis aizsargs Māris Jass (dz. 1985.), kurš savulaik uzspēlējis arī Latvijas izlasē pasaules čempionātos un KHL – Ņižņekamskas Ņeftehimik ierindā 2010./2011. g. sezonā. Par savu pārcelšanos uz Vāciju Māris Jass teic, ka ir apmierināts, taču nekādas prognozes nebūvē: „Jā, esmu apmierināts. Redzēsim, ko parādīs jaunā sezona…”

Turpat trenera Igora Pavlova „paspārnē” Hannover Scorpions treniņos uz pārbaudes laiku ir pieņemti divi Latvijas hokejisti – uzbrucējs Raimonds Vilkoits (dz. 1990.) un aizsargs Edgars Apelis (dz. 1989.). Abi savulaik ir uzspēlējuši Dinamo saimniecībā – lielkomandas fārmklubos Rīga 2000, Dinamo Juniors un arī Liepājas Metalurgs. Vilkoits uzspēlēja arī Dinamo jaunatnes komandā – HK Rīga. Bet aizvadīto sezonu par stabilu abiem spēlētājiem nevarēja saukt. Abiem 2011./2012. g. sezonā nācās uzspēlēt 3 – 4 komandās… Tagad iespējas „aizķerties” pie Scorpions ir pašu rokās un, jādomā arī Pavlova uzticības kredīta izmērā.

Cita starpā, DEL klubs Hamburg Freezers noslēdzis divu sezonu līgumu ar Vācijas un Latvijas „dubultpavalstnieku” – uzbrucēju Ralfu Rinki – Leitānu (dz. 1993.), kuru, cita starpā, šovasar KHL draftā „pieteica” Rīgas Dinamo. Taču Latvijas hokeja izlašu saimniecībai, vismaz tuvākajos gados, šis jaunietis “iet garām”, jo uzspēlējis Vācijas U izlasēs.

Latvijas hokejisti DEL čempionātos 18 sezonās (1994. – 2012.):

sezona	skaits	Latvijas spēlētāji DEL
1994./1995.	2	u. Ilmārs Tomanis (Schwenninger Wild Wings); u. Herberts Vasiļjevs (Krefelder Eislauf-Verein 1981)
1995./1996.	1	u. Sergejs Boldaveško (Augsburger Panther)
1996./1997.	0
1997./1998.	0
1998./1999.	1	u. Aleksandrs Kerčs (Revierlöwen Oberhausen)
1999./2000.	3	a. Viktors Ignatjevs (Nürnberg Ice Tigers); u. Aleksandrs Kerčs (Revierlöwen Oberhausen); u. Grigorijs Panteļejevs (Hannover Scorpions)
2000./2001.	4	u. Aleksandrs Kerčs (Revierlöwen Oberhausen); a. Rodrigo Laviņš (Augsburger Panther); u. Igors Pavlovs (Revierlöwen Oberhausen); Leonīds Tambijevs (Iserlohn Roosters)
2001./2002.	3	u. Vjačeslavs Fanduļs (Berlin Capitals); u. Aleksandrs Kerčs (Berlin Capitals); a. Atvars Tribuncovs (Berlin Capitals)
2002./2003.	0
2003./2004.	1	a. Arvīds Reķis (Augsburger Panther)
2004./2005.	2	a. Arvīds Reķis (Augsburger Panther); u. Herberts Vasiļjevs (Nürnberg Ice Tigers)
2005./2006.	2	a. Arvīds Reķis (Augsburger Panther); u. Herberts Vasiļjevs (Krefeld Pinguine)
2006./2007.	2	a. Arvīds Reķis (Augsburger Panther); u. Herberts Vasiļjevs (Krefeld Pinguine)
2007./2008.	3	a. Krišjānis Rēdlihs (Hamburg Freezers); a. Arvīds Reķis (Augsburger Panther); u. Herberts Vasiļjevs (Krefeld Pinguine)
2008./2009.	3	v. Edgars Masaļskis (Füchse Duisburg); a. Arvīds Reķis (EHC Wolfsburg Grizzly Adams); u. Herberts Vasiļjevs (Krefeld Pinguine)
2009./2010.	2	a. Arvīds Reķis (EHC Wolfsburg Grizzly Adams); u. Herberts Vasiļjevs (Krefeld Pinguine)
2010./2011.	1	u. Herberts Vasiļjevs (Krefeld Pinguine)
2011./2012.	1	u. Herberts Vasiļjevs (Krefeld Pinguine)

*

Latvijas hokejistu rezultativitātes rekordi DEL līgā regulārajās sezonās. Top 3:

	spēlētājs	sezona	klubs	spēles	punkti
1.	Herberts Vasiļjevs	2009./2010.	Krefeld Pinguine	51	22+36
2.	Herberts Vasiļjevs	2007./2008.	Krefeld Pinguine	53	24+33
3.	Herberts Vasiļjevs	2008./2009.	Krefeld Pinguine	52	20+35

*

Latvijas aizsargu rezultativitātes rekordi DEL līgā regulārajās sezonās. Top 3:

	spēlētājs	sezona	klubs	spēles	punkti
1.	Arvīds Reķis	2008./2009.	EHC Wolfsburg Grizzly Adams	50	11+12
2.	Arvīds Reķis	2003./2004.	Augsburger Panther	46	5+15
3.	Atvars Tribuncovs	2001./2002.	Berlin Capitals	58	7+12

*

Latvijas aizsargu lietderības rekordi DEL līgā regulārajās sezonās. Top 3:

	spēlētājs	sezona	klubs	spēles	+/-
1.	Arvīds Reķis	2008./2009.	EHC Wolfsburg Grizzly Adams	50	+12
2.	Arvīds Reķis	2009./2010.	EHC Wolfsburg Grizzly Adams	53	+11
3.	Krišjānis Rēdlihs	2007./2008.	Hamburg Freezers	43	+5

*

Latvijas vārtsarga sniegums DEL regulārajā sezonā:

vārtsargs	sezona	klubs	spēles	GAA	atv. %
Edgars Masaļskis	2008./2009.	Füchse Duisburg	16	4.55	87.8%

*

Latvijas hokejistu „noturība” DEL līgā:

spēlētājs	dz.	sez. skaits	gadi
u. Herberts Vasiļjevs	1976.	9 sez.	1994.-1995.; kopš 2004.
a. Arvīds Reķis	1979.	7 sez.	2003.-2010.
u. Aleksandrs Kerčs	1967.	4 sez.	1998.-2002.
u. Ilmārs Tomanis	1968.	1 sez.	1994.-1995.
u. Sergejs Boldaveško	1970.	1 sez. (1 sp.)	1995.-1996.
a. Viktors Ignatjevs	1970.	1 sez.	1999.-2000.
u. Grigorijs Panteļejevs	1972.	1 sez.	1999.-2000.
a. Rodrigo Laviņš	1974.	1 sez.	2000.-2001.
u. Igors Pavlovs	1965.	1 sez.	2000.-2001.
u. Leonīds Tambijevs	1970.	1 sez.	2000.-2001.
u. Vjačeslavs Fanduļs	1969.	1 sez.	2001.-2002.
a. Atvars Tribuncovs	1976.	1 sez.	2001.-2002.
a. Krišjānis Rēdlihs	1981.	1 sez.	2007.-2008.
v. Edgars Masaļskis	1980.	1 sez.	2008.-2009.

P.S. Norādīts sezonu skaits tikai DEL līgā, neskaitot Vācijas stiprāko līgu līdz 1994. gadam. Piemēram, Ilmārs Tomanis uzspēlēja Vācijas stiprākajā līgā arī pirms DEL. Netiek skaitīta arī dalība Vācijas līgās, kas zemākas par augstāko. Piemēram, kopā ar zemākajām līgām uzbrucējs Sergejs Boldaveško Vācijas čempionātos aizvadījis vismaz 12 sezonas. Tabulās informācija no publiski pieejamām statistikas vietnēm; ir iespējami labojumi.

Izziņām:

• Raimonds Vilkoits un Edgars Apelis uz try-out pievienojas Hannover Scorpions – eishockeynews.de, hannoverscorpions.de
• DEL oficiālais web – del.org
• DEL statistikas lapa – pointstreak.com
• Ieskats Eiropas līgu leģionāru ierobežojumos – 9management.co.uk
• Hamburg Freezers vienojies ar Ralfu Rinki – Leitānu – hamburg-freezers.de

[Fotoattēlā: Raimonds Vilkoits, pirms pusotra gada – viens no MHL zvaigznēm un Rīgas Dinamo debitants. Tagad – kandidāts uz Hannover Scorpions (DEL) sastāvu. Foto: HK Rīga ofic. profils facebook.com.]

Latvju bāleliņi Krievijas hokeja tirgū

Starp sezonām dažādās hokeja līgās iestājas gadatirgus, un KHL nav izņēmums. Daļā gadījumu vienošanās faktiski bijušas panāktas vēl iepriekšējās sezonas gaitā – it kā darījumiem neatļautā laika posmā. Taču kurš gan negrib nodrošināties laicīgi? Krievijas „jarmarka” arī pirms un ārpus Dinamo atdzimšanas neiztiek bez Latvijas hokejistiem. Kāds tad bijis un ir pieprasījums pēc Latvijas bāleliņiem Krievijas klubos?

Dinamo vadība un apoloģēti (aizstāvji) regulāri atsaucas uz pieņēmumu, ka Dinamo lielais pienesums Latvijas hokejam ir tāds, ka Rīgas komandā tiek „izmitināti” Latvijas hokejisti, kam citādi tik augsta līmeņa hokejs nebūtu pieejams. Respektīvi – lielākā daļa Dinamo ierindā nodarbināto Latvijas hokejistu darbu citur KHL Krievijas komandās nedabūtu savas kvalifikācijas un spēju dēļ. Ar būtisku piebildi – arī Krievijas klubos noteiktā leģionāru limita dēļ. Var pafantazēt, kas būtu, ja Krievija atceltu leģionāru limitu vai izdomātu, ka Latvijas hokejisti, līdzīgi kā, piemēram, Kazahstānas spēlētāji, Krievijā neskaitītos leģionāri. Leģionāru limita atcelšana gan diez vai būtiski palielinātu Latvijas hokejistu konkurētspēju Krievijas hokeja tirgū, jo tirgus pavērtos arī „otrās pakāpes” somiem, slovākiem utt. Kas būtu, ja būtu…

Palīdzam krievu pamērīties?

Jaunajai 2012./2013. g. sezonai KHL komandās ārpus Rīgas Dinamo ir nokomplektējušies vismaz 5 Latvijas hokejisti:

• Edgars Masaļskis paliek Hantimansijskā;
• Lauris Dārziņš sakopis veselību, lai turpinātu pildīt kontraktu Kazaņā;
• Georgijs Pujacs ir iepaticies savam pēdējam darba devējam – KHL vicečempioniem Omskas Avangard;
• Miķelis Rēdlihs kravā somas ceļam uz atdzimstošo Jaroslavļas Lokomotiv komandu;
• Jānis Sprukts pārceļas uz Maskavas CSKA.

Cita starpā, CSKA ar sava sponsora Rosņeft atbalstu ir nolēmuši iesaistīties Krievijas lieluzņēmumu mērīšanās rotaļā, par mērķi sludinot Rietumu konferences un pat Gagarina kausa finālu, kā arī publiski runājoties par vēlmi iegādāties tādus Krievijas „stārus” kā Aleksandrs Sjomins un Aleksandrs Radulovs. Vēl aktuāla jautājuma zīme ir Sanda Ozoliņa karjeras turpinājums, ja tāds būs. Nosaukti jau vairāki Krievijas klubi, bet pagaidām baumu un pusbaumu līmenī.

Lielākais pieprasījums pēc Latvijas hokejistiem KHL klubos bija sagadījies līgas trešajā sezonā (2010./2011.), kad citur izrādījās vajadzīgi 6 hokejisti ar Latvijas pasi. Citās KHL sezonās mūsējie Krievijas klubos tika „iesaukti” mazākā apjomā, 3 – 4 personu sastāvā. Tas ir daudz vai maz?

Latvijas hokejisti KHL klubos līgas pirmajās 4 sezonās (atskaitot Rīgas Dinamo):

sezona	kopskaits	hokejists	klubs	sp. (punkti; +/-) REG	sp. (punkti; +/-) PO
2008./2009.	3	a. Aleksandrs Jerofejevs	Ņeftehimik	8 (1+5; -1)	4 (0+0; +1)
		a. Georgijs Pujacs	Lada	38 (9+4; +10)	–
		u. Kaspars Saulietis	Dinamo (Minska)	30 (2+2; -4)	–
2009./2010.	4	a. Aleksandrs Jerofejevs	Metallurg (Novok.)	48 (1+6; -4)	–
		a. Georgijs Pujacs	Sibir	56 (1+13; +2)	–
		u. Kaspars Saulietis	Dinamo (Minska)	24 (4+1; -3)	–
		u. Aleksejs Širokovs	Amur	51 (8+12; -11)	–
2010./2011.	6	u. Mārtiņš Cipulis	Amur	49 (12+7; -12)	–
		a. Māris Jass	Ņeftehimik	18 (0+1; 0)	–
		a. Aleksandrs Jerofejevs	Metallurg (Novok.)	34 (3+3; -6)	–
		v. Edgars Masaļskis	Jugra	23 (GAA 3.25; 89.8%)	5 (GAA 2.42; 92.1%)
		a. Georgijs Pujacs	Sibir	49 (8+14; -2)	4 (0+0; -1)
		u. Aleksejs Širokovs	Amur	7 (1+1; -5)	–
2011./2012.	4	u. Lauris Dārziņš	Ak Bars	15 (2+5; +3)	4 (0+0; -1)
		v. Edgars Masaļskis	Jugra	19 (GAA 2.53; 91.6%)	3 (GAA 1.36; 95.8%)
		a. Georgijs Pujacs	Sibir	25 (1+4; +8)	–
			Avangard	13 (1+4; 0)	17 (0+0; -2)
		a. Kārlis Skrastiņš	Lokomotiv	–	–

*

Līdzi Krievijas hokeja evolūcijai

Pēc PSRS un šīs valsts hokeja kārtības sairuma Krievijas stiprākā hokeja līga izdzīvoja dažādas attīstības un pagrimuma stadijas līdz 2008. gadā iestartējās pirmais KHL čempionāts. Pirms tam Krievijas hokeja augstākais plaukts saucās Starpnacionālā hokeja līga (tā laika MHL jeb latviskoti – SHL), Krievijas Hokeja līga (nejaukt ar pērnsezon palaisto RHL = Krievijas 3. stiprāko līgu) un Krievijas Superlīga.

21. gadsimta sākumā, pirms KHL izveides, neviena sezona Krievijas hokeja augstākajā līmenī neiztika bez Latvijas hokejistiem. Katrā sezonā Krievijas „Virslīgas” klubos piedalījās caurmērā 3 – 7 hokejisti no Latvijas. Superprecīza statistikas uzskaite ir nedaudz apgrūtināta dēļ tā, ka nedzīvu līgu ciparu kopšana vairāk ir entuziasms, nevis sistemātisks pienākums ar no tās izrietošu atbildību. Tomēr, rādās, ka lielākais Latvijas hokejistu skaits Krievijas klubos Superlīgā bijis 2001./2002. un 2002./2003. g. sezonās, kad tur „ganījās” 7 spēlētāji no Latvijas.

Latvijas hokejisti Krievijas komandās šīs valsts augstākajā līmenī 2000./2001. – 2007./2008.:

sezona	kopskaits	Latvijas hokejisti Krievijas augst. līmenī
2007./2008.	5	a. Laviņš (Metallurg Novok.); u. Ņiživijs (Torpedo ŅN); a. Pujacs (Lada); a. Sorokins (Metallurg Novok.); a. Tribuncovs (Lada)
2006./2007.	5	a. Pujacs (Himik Mitišči); a. Kr.Rēdlihs (Amur); u. Semjonovs (Traktor); v. Skudra (CSKA; Metallurg Novok.); u. A.Širokovs (Himik Mitišči; Metallurg Novok.)
2005./2006.	3	a. Māris Jass (Lada); v. Skudra (CSKA); u. A.Širokovs (Metallurg Novok.; Dinamo Mask.)
2004./2005.	4	u. Cipruss (Spartak); v. Naumovs (Salavat Julajev); v. Skudra (Himik Voskr.); a. Tribuncovs (Salavat Julajev; Spartak)
2003./2004.	5	v. Naumovs (SKA); v. Skudra (Ak Bars; Himik Voskr.); u. Tambijevs (Amur); a. Tribuncovs (Salavat Julajev); u. Vasiļjevs (Amur)
2002./2003.	7	a. Ignatjevs (Molot-Prikamje; Spartak); u. Kerčs (SKA); a. Laviņš (Dinamo Mask.); v. Masaļskis (Sibir); v. Naumovs (SKA; Severstaļ); u. Ņiživijs (Molot-Prikamje); a. Tribuncovs (Salavat Julajev)
2001./2002.	7	a. Ignatjevs (Severstaļ); u. Mareks Jass (Kr. Sovetov); v. Kuzņecovs (Metallurg Mag.); a. Laviņš (Molot-Prikamje); u. Ņiživijs (Dinamo Mask.); a. Sorokins (Molot-Prikamje); a. Višegorodcevs (CSKA)
2000./2001.	3	a. Feldmanis (Metallurg Novok.); u. Ņiživijs (Lokomotiv); u. Panteļejevs (Lokomotiv)

P.S. Neskaitot attiecīgās sezonas Krievijas otrā un zemāka līmeņa hokeja klubus. Nav skaitīti arī ierastie stiprākās līgas klubi, kas konkrētajā sezonā „izkrituši” uz Augstāko (2.) līgu.

Ar ko salīdzinās Jāni un Miķeli?

Pēcpadomju laikmetā, nokļūstot Krievijas hokeja augstākajā līmenī, Latvijas uzbrucējiem tā riktīgi uzspīdēt ar rezultativitāti nesanāk. Pat, ja sezonās pirms Superlīgas vai KHL Latvijas uzbrucēji ir bijuši manāmi rezultatīvi, Krievijā patraucē traumas, adaptācijas sarežģījumi, treneru neuzticēšanās vai arī viss kopā. Pēdējais piemērs ir Rīgas Dinamo trešās sezonas (2010./2011.) rezultatīvākais uzbrucējs Lauris Dārziņš, kurš pirms gada devās uz Ak Bars, bet satraumējās un „pazuda”.

Tas nav vienīgais piemērs. Savulaik Habarovskas Amur ierindā mēģināja Leonīds Tambijevs, Sanktpēterburgas SKA sastāvā – Aleksandrs Kerčs vai, piemēram, Čeļabinskas Traktor rindās – Aleksandrs Semjonovs. Nekas viņiem vairāk par pussezonu un 4-6 punktiem nesanāca.

Pagaidām, pēcPSRS laikmetā rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs Krievijas galvenajā līgā ir neviens cits kā Aleksandrs Ņiživijs, kurš 6 sezonas pēc kārtas nokapāja Jaroslavļas Torpedo (vēlāk – Lokomotiv) komandā, kā arī citos Krievijas klubos stiprākajā un otrā stipruma līgās. Divās no savām Jaroslavļas sezonām viņš uzlika „latiņu” – 21 rezultativitātes punkts, kuru citi Latvijas uzbrucēji nav varējuši pārspēt. Nākamais labākais sniegums ir Alekseja Širokova 20 punkti pie Habarovskas Amur un Mārtiņa Cipuļa 19 punkti turpat Habarovskā. „Ķīseļa upes” Latvijas uzbrucējiem Krievijā nav sanākušas… Protams, jāpiebilst, ka dažādu gadu čempionātos ir bijis atšķirīgs spēļu skaits, kas tiešu salīdzināšanu neļauj.

Vēl būtiska piebilde – Krievijas galvenajā līgā rezultativitātes rekords starp Latvijas hokejistiem (neskaitot Rīgas Dinamo) pieder aizsargam! Georgijam Pujacam, kurš 22 punktus sakolekcionēja 2010./2011. g. sezonā, spēlējot Sibir rindās.

Rezultatīvākie Latvijas hokejisti Krievijas komandās šīs valsts stiprākajā līgā pēc PSRS sabrukuma (regulārās sezonas):

	ampl.	spēlētājs	sezona	klubs	spēles	punkti
1.	a.	Georgijs Pujacs	2010./2011.	Sibir	49	8+14
2.	u.	Aleksandrs Ņiživijs	1996./1997.	Torpedo (Jaroslavļa)	44	9+12
			1999./2000.	Torpedo (Jaroslavļa)	37	8+13
3.	u.	Aleksejs Širokovs	2009./2010.	Amur	51	8+12
4.	u.	Mārtiņš Cipulis	2010./2011.	Amur	49	12+7

*

Pujacs kā mēraukla

Lai arī ampluā proporcija laukumā ir par labu uzbrucējiem, Latvijas aizsargi 21. gadsimtā Krievijas klubos ir bijuši plašāk pārstāvēti nekā uzbrucēji. Atsevišķi indivīdi pēcpadomju laikā Krievijas klubos pat ir uzspīdējuši vai vismaz atzīmējušies ar ļoti pieklājīgu sniegumu.

Aktuālākā Latvijas aizsargu mēraukla Krievijas klubos ir Georgijs Pujacs, kurš kļuvis par stabilu Krievijas stiprākās līgas klubu vērtību kopš savas pirmās (2006./2007.) sezonas Krievijas Superlīgā – Mitišču Himik (tagad saucas – Atlant) ierindā. Mazs sānsolis trešdaļsezonas izmērā sanācis Baltkrievijas ekstralīgā. Klubi ir pamainīti diezgan – Lada, Sibir, tagad arī Avangard, un pat Rīgas Dinamo viņš ir bijis iegriezies. Visos savos Krievijas klubos ir bijis novērtēts, aizsargam – salīdzinoši rezultatīvs un „uzdienējies”. Sibir ierindā ir bijis komandas kapteinis, un arī Avangard ierindā kā aizstājējs ir bijis ar K burtu uz formas. Tikko klubā ienākušam hokejistam tas ir daudz.

Vēl salīdzinoši nesen 3 pilnvērtīgas sezonas Krievijas komandā Salavat Julajev un nedaudz Spartak ierindā ir aizvadījis aizsargs Atvars Tribuncovs (2002. – 2005.). Jādomā, ka dažviet Krievijā atceras arī Latvijas hokeja aizsargu Rodrigo Laviņa, Viktora Ignatjeva, Kaspara Astašenko u.c. vārdus. Tomēr no visa Krievijas klubos uzspēlējušo Latvijas pavalstniecības aizsargu komplekta ilgstošāk Krievijas līgās pacīnījies un saskatāmākos panākumus iestudējis tieši Georgijs Pujacs.

Naumova un Skudras ēnā

Krievijas komandu vārtsargu statistikā „lielākos slidu nospiedumus” pēc padomju un pirms KHL laikiem ir atstājuši Sergejs Naumovs un Pēteris Skudra. Uz lielāku vai mazāku spēļu skaitu ir bijuši ietrāpījušies arī tādi kadri kā Vadims Ņikitins, Sergejs Kuzņecovs, bet tagad savu nospiedumus joprojām gādā Edgars Masaļskis.

Sergejs Naumovs Krievijas komandās to stiprākajā līmenī ir parādījies 5 sezonās; divās no tām ļoti epizodiski. 90. gadu pirmajā pusē uzspēlēja Maskavas CSKA, bet 21. gadsimta sākumā SKA, Severstaļ, Salavat Julajev rindās. Starp citu, ir uzspēlējis arī Čehovas Vitjaz sastāvā, bet tosezon tā nebija Krievijas Superlīgas komanda. Naumova statistiski veiksmīgākā sezona Krievijas Superlīgā bija 2002./2003.g. – Sanktpēterburgas SKA ierindā 46 spēles, GAA (vārtu zaudējumi vid. spēlē) 2.03 un 92,5% atvairītu metienu. Pieklājīgi, vai ne?

Savukārt Pēteris Skudra Krievijā iestudēja savu karjeras noslēgumu pēc pārcelšanās no NHL. Skudra Krievijas Superlīgā „norāva” 4 sezonas pēc kārtas (2003. – 2007.), uzspēlējot 4 dažādās komandās – Voskresenskas Himik, Kazaņas Ak Bars, Maskavas CSKA un Novokuzņeckas Metallurg. Arī statistiski Pētera Skudras sniegums bija pieklājīgs.

Edgars Masaļskis briest par jaunu mērauklu Latvijas vārtsargiem Krievijas klubos, ja vien viņu kā „otro numuru” pilnībā tālākajā plānā nenostums Jugra vienības „pirmais numurs” un Krievijas Hokeja federācijas nosacījumi, kas pamazām ierobežo vārtsargu-leģionāru spēlēšanas laiku KHL klubos. Pagaidām Masaļska rekords Krievijas klubos ir 2012. gada izslēgšanas spēlēs – otrs labākais atvairīto metienu procents (95,8%) un otrs labākais GAA (1.36); tiesa, tas viss panākts 3 spēlēs ar spēles laiku 88:23. Salīdzinoši īss laika sprīdis objektīvam aprēķinam.

[Pirmais foto fiksēts Rīgas Dinamo spēlē pret OHK Dinamo 2011. gada 10. janvārī; Aleksandra Ņiživija foto – spēlē pret CSKA 2011. gada 18. janvārī; Georgija Pujaca – Sibir spēlē pret Rīgas Dinamo 2010. gada 28. novembrī; Edgara Masaļska – Jugra spēlē pret Rīgas Dinamo 2010. gada 26. decembrī. Visu foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv.]

101 iemesls, kāpēc Latvijas izlasei pasaules čempionātā jāuzvar

Uzvara Latvijas izlases gadījumā nav domāta tiešā veidā kā augstākā kaluma medaļas pārvešana mājās, bet principā – kā viens no visu laiku labākajiem izlases sniegumiem pasaules čempionātos. Protams, „101 iemesls” negarantē rezultātu… Tomēr ceļavējš „regatei”, kas sākas ar spēli pret Krievijas izlasi 5. maijā, ir ļoti neslikts.

1. Vienota politika

Latvijas izlases un tās lielu daļu veidojošās Dinamo vienības treneru sludinātā ideoloģija, spēles politika un attieksme pret darbu ir vairāk nekā līdzīgas. Izlasi pasaules čempionātam ir sagatavojis ne tikai Teds Nolans, bet lielā mērā arī Dinamo virsaitis Peka Rautakallio. Procesa nepārtrauktības liecinieki arī trīs ne-galvenie treneri no Dinamo apcirkņiem – Ārtis Ābols, Viktors Ignatjevs, Sergejs Naumovs. Velosipēds ne mirkli nebija jāizgudro. Treneri negaida skaistu hokeju ar improvizācijas elementiem, bet gan – darbu, darbu, darbu.

2. Izlases rīcībā ir visi, kas var nest

Protams, kā jau katru gadu, ir pa kādam traumētajam, plānveida operācijas sagaidījušajam vai citādas savas veselības un privātas dabas problēmas risinošam hokejistam. Tāpat ar laiku, kāds „izstājas” no izlases – dažkārt, lai būtu atpakaļ pēc gada, citkārt – uz visiem laikiem. Tomēr šosezon izlases mugurkaula „komplekts” ar tiem, kas varēs un nevarēs, bija skaidrs laicīgi; un no tiem, kas, reālistiski raugoties, varētu būt pamanāms izlases papildinājums, tātad bez dažādām ārējām un iekšējām problēmām, ir viens hokejists – Artūrs Kulda. Turklāt – aizsargs, par kuru komplektu šosezon, saskaņā ar treneru teikto, raižu ir vismazāk. Visi pārējie pamatā ir uz vietas. Pat ziemeļamerikāņi Kaspars Daugaviņš un Oskars Bārtulis, kuru klātbūtne vēl salīdzinoši nesen bija atkarīga „no laika apstākļiem”.

3. Laicīga komplektācija

Izlases rīcībā jau laicīgi nonāca skaitliskie lielākā daļas izlases spēlētāju, ieskaitot Dinamo vīrus. Tāpat nav mazsvarīgi, ka izlases rīcībā jau laicīgi nonāca Nolana palīgi – tā paša Dinamo treneri. Gatavojoties pasaules čempionātam, Latvijas izlase šajā pavasarī ir aizvadījusi 8 pārbaudes spēles, no kurām sešas – Euro Hockey Challenge turnīra ietvaros un divas papildu – pret Francijas izlasi. 16 vīri no izlases kandidātiem šopavasar ir aizvadījuši 6 – 8 spēles izlases sastāvā; t.sk. 8 kandidāti ir uzspēlējuši visas 8 spēles. Tikai 3 īpaši gaidītie spēlētāji ir nonākuši „no kuģa ballē” – Bārtulis, Daugaviņš, Pujacs. Relatīvi nesen pieslēdzās uzbrucējs Ronalds Ķēniņš un arī aizsargs Aleksandrs Jerofejevs, bet salīdzinoši pietiekamās aizsargu komplektācijas apstākļos, Jerofejevs nav ticis pat līdz dalībai pārbaudes spēlēs, nemaz nerunājot par izlases sastāvu „kruīzam” uz Stokholmu. Vēl salīdzinoši „nesens” ir trešais vārtsargs – Ervīns Muštukovs. Šī „amata pozīcija” nav nesvarīga, taču izšķiroša arī nav. Tādēļ šīs vakances aizpildīšanu vairāk izšķīrušas ne tik daudz par kandidātiem nosaukto vārtsargu „atsijāšana”, cik Dānijas čempionāta ātrāka noslēgšanās par meistarsacīkstēm Kazahstānā un Dānijas ģeogrāfiskais tuvums, salīdzinot ar to pašu Kazahstānu, kur par čempionu kļuvis cits kandidātu sarakstā iekļautais – Mārtiņš Raitums.

4. Centri nav aktuālākā problēma

Šopavasar treneri Latvijas izlases kontekstā nevelk bēdu dziesmu „Par centra uzbrucēju trūkumu Latvijā”, pie kuras gadu gaitā esam pieradināti. Latvijas izlasē ir iesaukti Armands Bērziņš un Aleksejs Širokovs, kuru „attiecības” ar izlasi daži eksperti un virkne līdzjutēju jau bija aprakusi. Andris Džeriņš ir apkopis veselību, un arī Jānis Sprukts ir izlases rīcībā. Turklāt Juris Štāls pēdējās spēles uzspēlē centrā, ļaujot Bērziņam „pa maliņu”. Vairāk jautājumu bija uzbrukuma kreisā „flanga” sastāvs – t.i., kreiso malējo uzbrucēju komplektācija. Ar Kaspara Daugaviņa un Ronalda Ķēniņa ierašanos, kā arī Roberta Bukarta „atlikšanu” no dzeltenās (rezervistu) maiņas pie savējiem Džeriņa un Ginta Meijas arī „kreisā” problēma ir sakopta.

5. Ir garāks soliņš, no kā izvēlēties

Zināms katalizators izlases stiprumam ir arī tie spēlētāji, kas paliek „aiz borta” – netiek izlases sastāvā pasaules čempionātā. Šobrīd no izlases treniņiem jau „atsijāta” rinda pretendentu, kā arī izstājušies ar veselības problēmām karojošie. Turklāt daži veselības problēmas risinošie pus-piespiedu apstākļos, ja izlasē būtu spēlētāju trūkums, uz pasaules čempionātu brauktu caur sāpēm un špricēm. Šopavasar izlase var atļauties nepaņemt visus, kuri citos apstākļos izlases sniegumu varētu izdaiļot vai vismaz nesabojāt. Šogad pēc ilgākas pauzes izlasē atkal-atnākušais Atvars Tribuncovs nav vienīgais, bet labi pamanāms piemērs.

6. Var iedot „kauls kaulā”

Neskatoties uz Raita Ivanāna aizķeršanos okeāna otrā pusē, 2012. gada pavasara izlases modelī netrūkst spēlētāju, kas var uzspēlēt asāk brīžos, kad nepieciešams braukt „pieri pierē” un neļaut būt pārbrauktiem. Vispirms saucami tādi vārdi kā Aleksejs Širokovs, Koba Jass, Kaspars Saulietis. Vai visi tiks uzspēlēt pasaules čempionātā, ir jautājums, jo uz čempionātu brauc uzbrucēji nedaudz paplašinātā skaitā – 14; bet tie, kas tiks, par rakstura trūkumu sūdzēties neliks. Ja vēl piestrādās momentu realizēšanā, jaunus kontraktus nākamai sezonai būs nodrošinājuši.

…

101. Turnīra izspēles kārtība – plašāka

Šosezon pasaules čempionāta turnīra izspēles kārtība ir nedaudz „taisnīgāka”. 16 izlases vairs nav „saskaldītas” četrās apakšgrupās, no kurām nākamajā posmā – cīnīties par vietu ceturtdaļfinālā – tiek pa 3 komandām, bet par palikšanu elitē – katras apakšgrupas vājākā komanda. Šis princips bija mazāk sportisks ne tikai tāpēc, ka apakšgrupas divu vājāko komandu savstarpējā spēle kā vienīgā kļuva tām par izšķirošu. Sportiskā principa „apeja” konstatējama pašā faktā, ka pirmajā posmā gūtie punkti ne vienmēr „nāk līdzi” uz otro posmu. Piemēram, ja līdz šim izlase izkrita vājāko grupā „par izdzīvošanu”, tad „slimības vēsturē” (tabulā) – uzvara, ja tāda ir gūta kaut vai pret Kanādu, nekādu labumu nedod.

Jaunā kārtība pasaules čempionātā paredz tikai divas grupas pa 8 komandām, kur visi izspēlē pret visiem un „pa taisno” nokomplektējas ceturtdaļfinālam. Šādus cīņas apstākļus pat bez plašākām diskusijām lielāki un mazāki speciālisti atzīst par taisnīgākiem par līdzšinējo principu. Zinot Latvijas izlases neseno pieredzi, klūpot pret salīdzinoši vājākiem pretiniekiem izšķirošās spēlēs, šī izspēles kārtības maiņa varētu nākt par labu.

Latvijas izlases spēles 2012. gada pasaules čempionātā Stokholmā:

datums	pretinieku komanda
2012-05-05	Krievijas izlase
2012-05-06	Vācijas izlase
2012-05-08	Itālijas izlase
2012-05-10	Čehijas izlase
2012-05-12	Norvēģijas izlase
2012-05-14	Dānijas izlase
2012-05-15	Zviedrijas izlase

*

Latvijas izlases dalībnieku statistika 8 pārbaudes spēlēs 2012. g. pavasarī – 6 spēlēs Euro Hockey Challenge ietvaros un 2 spēlēs pret Francijas izlasi (treknrakstā spēlētāji, kas iekļauti izlasē dalībai pasaules čempionātā):

	spēlētājs	dz.	spēles	punkti	+/-	SM	komentāri
	UZBRUCĒJI
1.	Gints Meija	1987.	8	3+3	+1	2
2.	Roberts Bukarts	1990.	8	2+3	+2	0	+izšķirošs PM
3.	Mārtiņš Cipulis	1980.	6	2+2	+3	0
4.	Ģirts Ankipāns	1975.	4	1+2	+1	0	traumēts; PČ nepiedalīsies
5.	Miks Indrašis	1990.	6	2+0	+1	2
6.	Andris Džeriņš	1988.	4	1+1	0	0
7.	Jānis Sprukts	1982.	4	1+1	-2	0
8.	Armands Bērziņš	1983.	8	1+1	0	4
9.	Aleksejs Širokovs	1981.	8	1+1	0	14
10.	Koba Jass	1990.	8	1+0	-1	8
11.	Miķelis Rēdlihs	1984.	5	0+1	-2	4
12.	Juris Upītis	1991.	2	0+0	+2	2	izņemts no izlases
13.	Elvijs Biezais	1991.	4	0+0	+1	0	izņemts no izlases
14.-15.	Kaspars Daugaviņš	1988.	1	0+0	0	0
	Gunārs Skvorcovs	1990.	1	0+0	0	0	izņemts no izlases
16.	Roberts Jekimovs	1989.	2	0+0	0	0	problēmas ar veselību; PČ nepiedalīsies
17.	Ronalds Ķēniņš	1991.	1	0+0	-1	0
18.	Juris Štāls	1982.	8	0+0	-1	4
19.	Kaspars Saulietis	1987.	6	0+0	-2	29
20.	Aleksandrs Macijevskis	1975.	7	0+0	-3	4	izlases sastāvā PČ nav iekļauts
	AIZSARGI
1.	Rodrigo Laviņš	1974.	7	0+0	+2	0
2.	Krišjānis Rēdlihs	1981.	6	1+3	+1	2
3.	Oskars Bārtulis	1987.	1	0+0	+1	4
4.	Guntis Galviņš	1986.	5	0+4	0	0
5.	Atvars Tribuncovs	1976.	7	0+2	0	2	izlases sastāvā PČ nav iekļauts
6.	Oskars Cibuļskis	1988.	8	0+1	0	4
7.	Georgijs Pujacs	1981.	1	0+0	0	0
8.	Mārtiņš Jakovļevs	1991.	3	0+1	-1	0	izņemts no izlases
9.	Mārtiņš Porejs	1991.	3	0+0	-1	0	izņemts no izlases
10.	Jānis Andersons	1986.	6	0+0	-1	0
11.	Kristaps Sotnieks	1987.	8	1+1	-2	2
	VĀRTSARGI	dz.	sp.	GAA	vārtu z.	SM	komentāri
1.	Edgars Masaļskis	1980.	4	1.48	6	0
2.	Māris Jučers	1987.	4	1.72	7	0
3.-4.	Kristers Gudļevskis	1992.	0	–	–	0	ir bijis pieteikts sp.; izņemts no izl.
	Ervīns Muštukovs	1984.	0	–	–	0	ir bijis pieteikts 1 spēlei

*

Latvijas izlases 2012. gada pavasara spēļu rezultāti:

datums	vieta	pretinieki	rezultāts
2012-04-06	Rīga	Latvijas izlase – Čehijas izlase	3:4 PM
2012-04-07	Rīga	Latvijas izlase – Čehijas izlase	1:3
2012-04-11	Odense (Dānija)	Dānijas izlase – Latvijas izlase	1:2
2012-04-13	Vojensa (Dānija)	Dānija izlase – Latvijas izlase	1:4
2012-04-20	Rīga	Latvijas izlase – Krievijas izlase	1:2
2012-04-21	Rīga	Latvijas izlase – Krievijas izlase	1:0
2012-04-30	Rīga	Latvijas izlase – Francijas izlase	3:2 PM
2012-05-01	Rīga	Latvijas izlase – Francijas izlase	3:1

*

Lasāmvielai:

• Nosaukts Latvijas izlases sastāvs dalībai pasaules čempionātā (2012-05-02) – lhf.lv, sportacentrs.com
• 2012. gada pasaules čempionāta (PČ) statistikas lapa – iihf.com
• Ģirts Ankipāns aptraumējies un uz PČ nebrauks (2012-05-02) – apollo.lv
• Kaspara Saulieša īs-intervija (2012-05-02) – apollo.lv
• Latvijas un Francijas izlašu spēļu statistikas summējumi – lhf.lv (30. aprīlī; 1. maijā)

[Attēlā: Gints Meija – Latvijas izlases rezultatīvākais spēlētājs 2012. gada līdzšinējās pārbaudes spēlēs. Foto fiksēts Dinamo spēlē pret Avangard 2011. gada 4. novembrī; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv.]