Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Šveices izlase’

Prāga 1933. Latvijas izlases pirmais pasaules čempionāts

Posted by petrovich27 uz 2014/08/16

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_300Pēc tam, kad 1932.gada martā Latvijas izlase bija pirmo reizi atrādījusies starptautiskā līmenī – Eiropas čempionātā Berlīnē, valsts sporta sabiedrība bija nobriedusi spert nākamo soli. 1933.gada februārī Prāgā bija ieplānots pasaules čempionāts ar kuplu dalībvalstu loku, izslavētās Kanādas un ASV komandas ieskaitot.

Latvijas hokeja dzīves vadītāji dalībai pasaules meistarsacīkstēs sāka gatavoties jau salīdzinoši laicīgi. “Pasaules meistarsacīkstes hokejā notiks Prāgā no 18. līdz 28. februārim. Sacīkstēs piedalīsies arī mūsu komanda, kuŗa pag. gadā Berlīnē guva it apmierinošus rezultātus,” informēja laikraksts Latvijas Kareivis 1932.gada 17.decembrī. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinājumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Jau pēc nepilnām 2 nedēļām, 30.decembrī, šī pati avīze informēja, ka LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienība) izlases braucienam uz Prāgu piešķīrusi 150 latus. Tā, protams, nebija visa nepieciešamā summa un bija divreiz mazāka nekā dotācija pirms gada, bet tomēr – tas bija labs signāls.

Vai laika apstākļi ļaus sagatavoties?

Sliktā ziņa bija tāda, ka 1932./1933.gada ziemas apstākļi, no kā arī bija atkarīga valstsvienības gatavošanās turnīram, nav bijuši ideāli. Jāatgādina, ka tolaik Latvijai līdz mākslīgā ledus arēnai bija kādi gadu desmiti jāgaida, tādēļ hokejistiem nederēja ne vēla un švaka ziema, ne atkušņi…

Laika apstākļi lika šūmēties, šaubīties un ar nolemtību raudzīties izlases izredzēs. “Latvija tomēr piedalīsies Prāgā?” kliedza izdevuma Stadions virsraksts (1933.g. 12.janv.). “Neraugoties uz visai nelabvēlīgiem ziemas apstākļiem, kas mūsu ledushokeja spēlētājiem līdz šim nav devuši iespēju kautcik nopietni sagatavoties līdzdalībai pasaules meistarsacīkstēs Prāgā, mūsu ziemassporta savienība tomēr nolēmusi pieteikt Latvijas līdzdalību šajā turnīrā. Vai lielie izdevumi, ko prasīs izlases vienības (vismaz 12 pers.) sūtīšana uz Prāgu, attaisnosies? Nav taču šaubu, ka vēl atlikušajā laikā līdz 12. februārim, kad komandai jāizbrauc, mēs nespēsim iegūt kaut cik apmierinošu formu, ja arī pieņemsim, ka iestājies ziemas laiks sekmēs intensīvus treniņus!

Biļetes uz spēli: no 20 santīmiem līdz 1 latam

Neskatoties uz kritiku un bažām, nedēļas nogalē, 15.janvārī, Latvijas Sporta Biedrības (LSB) slidotavā tā laika federācijā – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) rīkoja Zibensturnīru, kas atklāja hokeja sezonu un, līdzīgi kā turnīrs pirms gada, bija paredzēts līdzekļu vākšanai valsts izlases startam starptautiskās meistarsacīkstēs. Šoreiz – pasaules čempionātā. “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules meistarsacīkstēm Prāgā,” norāda Latvijas Kareivis (1933.g. 12.janv.).

Būtu interesanti noskaidrot, cik maksāja biļetes tieši uz 1933.gada Zibensturnīra spēlēm, taču ir skaidrs, ka ieņēmumi no turnīra nebija zemē metami. 1932./1933.gada sezonas Latvijas čempionāta spēlēm LZSS bija noteikusi biļetes cenu starp 20 santīmiem un 1 latu (tā laika vienībām bija cita vērtība). “Ieejas maksa bendi un hokeja meistarības sacīkstēs noteikta šāda: pirmo komandu sacīkstēs bērniem līdz 12 gad. 20 sant., skolēniem, kareivjiem, studentiem un sportistiem, kas uzrāda licenci, 50 sant., pārējiem 1 ls [..]. Sacīkstēm lietojamas tikai savienības biļetes,” liecina oficiālais paziņojums izdevumā Stadions (1932.g. 8.dec.). Otrā līmeņa – 2.klases – vienību sacensībās cenas bija nedaudz “draudzīgākas”.

300 skatītāju – daudz!

Laikraksts Sporta Pasaule (1933.g. 16.janv.) liecina, ka “Neskatoties uz diezgan lielo aukstumu, šo pirmo ledus [hokeja] zibeņturnīru bija apmeklējuši apm. 300 skatītāji“. Grūti spriest, vai korespondents bija skaitījis “tīros” skatītājus, nerēķinot turnīra dalībniekus. Tomēr 300 skatītāji tā laika hokeja sacīkstēm jebkurā formātā bija ievērojams skaits. Turnīrā piedalījās Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas aktuālās sezonas visas piecas vienības – ASK (Rīga), LSB, RFK (Rīgas Futbola Klubs), Unions (vācu Union) un US (Universitātes Sports). (Nepiedalījās Liepājas zonas, 2.klases un, protams, strādnieku organizācijas SSS komandas.) Katrai komandai pirms turnīra bija iespēja “saņemt savienības birojā 15 brīvbiļetes savas komandas spēlētājiem, bez kuŗu uzrādīšanas ieeja sacīkšu laukumā viņiem būs liegta” (Stadions, 1932.g. 12.janv.). “Liegta” bija par skaļu teikts; biļeti nopērkot, gan jau, ka varēja spēles noskatīties.

Zibensturnīrā redzētais atkal izdevuma Stadions apskatnieku darīja bažīgu un norūpējušos. “Vērojot komandu vēl stipri «rudenīgās» spēles ar bažām jāraugās uz mūsu valsts vienības debiju pasaules meistarsacīkstēs Prāgā. Mūsu uzstāšanās pagājušā sezonā Berlīnē notikušās sacīkstēs bija apmierinoša. Vācu sporta prese mūsu vienībai pat veltīja atzinīgus rakstus, uzsveŗot, ka priekš valsts, kur hokeju spēlē tikai otro gadu, mēs esot sasnieguši jau daudz, un izsakot cerību ka nākošajās sacīkstēs Prāgā, mēs būšot vēl ievērojami progresējuši. Kaut tā būtu!” (Stadions, 1933.g. 19.janv.).

Treneris uz čempionātu nebrauc

Diemžēl izlasei pārbaudes spēļu pirms pasaules čempionāta Prāgā nebija. Iepriekšējā valstsvienības spēle bija aizvadīta pirms gada 19.martā Eiropas čempionātā Berlīnē pret Lielbritānijas izlasi.

Tomēr koptreniņi notika. Kandidātu saraksts tika nosaukts janvāra nogalē; tie visi bija tieši tie 11 vīri, kuri pēc tam devās laukumā Prāgā. “Valsts komandas sastādīšanu un treniņu vadīšanu uzņēmies N.Kavass” (Stadions, 1933.g. 26.janv.). Sagatavošanās posmā izlases faktiskais treneris un ģenerālmenedžeris vienā personā bija Nikolajs Kavass, LZSS valdes loceklis un sporta biedrības Unions vadības pārstāvis. Savādi, bet uz pasaules čempionātu treneris nebrauca, bet devās citas personas… N.Kavass janvāra nogalē izraudzījies 16 kandidātus, un izlases pirmais treniņš bija paredzēts 27.janvārī Esplanādē, informē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 26.janv.).

“Pats par savu naudu…”

Protams, aktuāls bija arī naudas jautājums. Minētā LSOA dotācija (Ls 150) veidoja mazāk kā ceturtdaļu no brauciena oficiālā budžeta. Noteiktu apjomu ienesa Zibensturnīrs. Saskaņā ar LZSS kases pārskatu, brauciens uz Prāgu izmaksājis 623 latus un 20 santīmus. Jādomā, ka šajā skaitlī neietilpa spēlētāju izmantotie privātie līdzekļi, jo arī šoreiz uz čempionātu daži spēlētāji braukuši par savu naudu…

Kaut gan lielas grūtības radīja vajadzīgo līdzekļu sagādāšana, tomēr iespēja redzēt pasaules spēcīgākās komandas un arī ar viņām sacensties radīja vajadzīgo sajūsmu, tā kā pa daļai ar savienības [LZSS], pa daļai ar personīgiem un savu biedrību [sporta klubu] dotiem līdzekļiem mūsu komanda tomēr šais sacīkstēs piedalījās,” liecina LZSS oficiālais 1932./1933.g. sezonas pārskats.

Latvijas izlase 1933.gada versijā

Latvijas izlases delegāciju veidoja 15 vīri – 12 hokejisti un 3 “pārstāvji” (delegācijas vadītāji). Valstsvienībā bija pārstāvēti četri no pieciem 1932./1933.g. sezonas meistarsacīkstēs startējošiem Rīgas zonas hokeja klubiem; ārpus palika LSB. Izlasē nebija Liepājas zonas klubu (Olimpija un LTK), kā arī atsevišķās sacīkstēs spēlējošie “siseņi” (strādnieku organizācijas SSS sportisti). Toties viens pārstāvis bija no hokeju vairs nespēlējošas organizācijas – Vanderers (Wanderer, RW).

Latvijas valstsvienības delegācija Prāgā:

  • Herberts Kušķis (Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Indriķis Reinbahs (Unions);
  • Arveds Keslers (Unions);
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Arvīds Pētersons (ASK);
  • Ādolfs Petrovskis (ASK);
  • Roberts Bluķis (ASK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Pauls Frēlihs (Unions), izlases pārstāvis, LZSS valdes loceklis;
  • Valters Glins Holls (Vanderers), izlases pārstāvis, LZSS kasieris;
  • Arvīds Zirnis (US), izlases pārstāvis, “intendants”.

LZSS oficiālajā sezonas pārskatā Zaļuma un Zirņa vārdi neparādās izlases delegācijas uzskaitē, taču laikabiedri un liecinieki apstiprina un pat apdzejo šo vīru atrašanos Prāgā. Laikraksts Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.) nacionālās izlases sastāvā uz Prāgu aizbraukušo hokejistu sarakstā nosauca arī US hokejistu Andreju Jesenu; tomēr, ja viņš ir braucis, tad – ārpus oficiālās delegācijas un spēlēs nav piedalījies. A.Jesens nebija iekļauts arī Nikolaja Kavasa janvārī sastādītajā izlases kandidātu sarakstā. Savukārt, no N.Kavasa kandidātu saraksta izlases delegācijā uz Prāgu nebija iekļauti Auziņš, Brašmanis, Hvīds un Roze (Pēdējā Brīdī, 1933.g. 26.janv.).

Maršruts: Rīga – Varšava – Prāga

Latvijas izlase devās ceļā 15.februāra pēcpusdienā ar vilcienu virzienā uz Varšavu. “Mūsu hokejkomanda uz Prāgu aizbrauca vakar pukst. 15.10 [..]. Mūsu komandu stacijā izvadīja ZSS [LZSS] pārstāvji: a.-kapt. Kārkliņš, Plūme, izglīt. min. fiziskās audzināšanas instruktors Cekuls, preses pārstāvji, daudz labvēļu un dāmas ar ziediem,” liecina Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.).

Ceturtdien, 16.februārī,  ar Varšavas vilcienu 9:30 vakarā ieradās mūsu valsts komanda Prāgā. Spēlētājus sagaidīja vietējā latviešu kolonija un sūtniecības atašējs [J.] Zirņa kungs. Garastāvoklis visiem labs. Mūsu spēlētājus novietoja “Centrum” viesnīcā, netāļu no ziemas stadiona,” raksta Anatolijs Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 27.febr.).

Arī no Latvijas preses saimes Prāgu skatīt nobraukuši divi representanti,” piebilst laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 18.febr.). Tomēr klātienē esošo Latvijas preses pārstāvju skaits bija lielāks. Cik saprotams, reportāžas nepastarpināti no Prāgas sniedza, piemēram, jau minētais Anatolijs Pavlovskis (Sporta Pasaule) un izdevuma Stadions autors Verners Kanups. Sporta žurnālistikā roku bija ievingrinājis arī izlases delegācijā iekļautais hokejists Hermanis Zaļums, kurš uz ledus tā arī nedevās, bet esot veicis žurnālista pienākumus. Kā raksta tā laika pantiņu autors: “Kur tik’ pilsētā kāds skaļums, Tur jau ložņā Hermans Zaļums, Reportierim jāzin viss [..],” (Stadions, 1933.g. 2.marts). (Pirms čempionāta prese rakstīja, ka izlasei līdzi dosies krievu valodā izdotā Rīgas laikraksta Segodņa (Сегодня) sporta redaktors I.Havkins, bet, vai tas noticis, ir pārbaudāms fakts.)

Prāga, ledus stadions, 12 izlases un “tribīne ar apsildīšanu”

PC_plakats_1933_passionhockey_com_3001933.gada 18.-26.februārī Prāgā notikušais turnīrs bija pēc skaita 7. pasaules čempionāts un vienlaikus arī 18. Eiropas čempionāts. Sākotnēji tika lēsta 15, tad 14 valstu piedalīšanās. Līdz pēdējam brīdim tika gaidīta aktuālās (1932.) Eiropas čempionvienības – Zviedrijas izlases – dalība čempionātā. Izdevuma Sporta Pasaule žurnālists prognozēja: “Pagājušā gadā Eiropas meistara tituli ieguva Zviedrija. Šogad uz Pasaules meistaru Zv.[iedrijai] maz izredzes, jo startēs un spēlēs [hokeja] dzimtenes – Kanādas komanda un Zv. uzvara pag. gadā uzskatāma kā nejaušība” (1932.g. 24.dec.).

Tomēr no dalības meistarsacīkstēs “noleca” Zviedrijas, Francijas, Lielbritānijas un Dienvidslāvijas (tolaik saukta par Jugoslāviju) izlases, bet – pieteicās Beļģija. Attiecīgi dalībai čempionātā ieradās 12 izlases.

Vecā Viduseuropas pilsēta Prāga ar 850,000 iedzīvotājiem šogad pieredzējusi to godu, ka viņas jaunizbūvētā ziemas stadionā, risinās ziemas sporta lielākais notikums. Tur divpadsmit valšķu vienības atrisina uzdevumus: kas būs Europas, un kas būs pasaules meistars ledushokī spēlē. Šo divpadsmit izredzēto skaitā arī Latvija, kā vienīgais Baltijas valšķu reprezentants. Un jāsaka, ka godam savu uzdevumu pilda,” raksta apskatnieks V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

Prāgas ziemas stadions, kur šogad notiks pasaules meistarsacīkstes Kanādas hokejā ir viens no labākiem Eiropā. Stadions atrodas Prāgas centrā – Itvanicā. Skatītājiem izbūvētā tribīne ir ierīkota ar apsildīšanu. Mākslīgais ledus vienmēr atrodas labā stāvoklī,” detaļas sniedz Sporta Pasaule (1933.g. 13.febr.). Preses ziņas liecina, ka stadiona būvniecība pabeigta 1932./1933.g. sezonā, un arēna “spēj uzņemt līdz 12,000 skatītāju“.

Čempionāta formāts

Pasaules čempionāta formāts paredzēja, ka Kanādas un ASV izlases kā tradicionāli būtiski spēcīgākās priekšacīkstēs nepiedalās un automātiski startē no otrā posma stiprāko 8 komandu sastāvā. Savukārt Eiropas 10 izlases 17.februārī notikušās izlašu pārstāvju sapulces laikā tika izlozētas dalībai 3 grupās. No katras grupas divām izlasēm bija paredzēts turpināt cīņu par medaļām, bet pārējās – gaidīja gandarījuma turnīrs.

Izloze noteica grupu sadalījumu:

  • A (I) grupa: Austrija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija;
  • B (II) grupa: Beļģija, Polija, Vācija;
  • C (III) grupa: Latvija, Šveice, Ungārija.

Vēl Latvijas izlasei izbraucot no Rīgas, salīdzinoši precīzi prognozēja un dalības uzdevumu formulēja laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks: “Vietu iegūt mūsējiem neisdosies, tomēr pēdējie arī viņi nepaliks. Piedalīšanos jausskata par pirmklasīgu treniņu” (1933.g. 15.febr.).

Pret Šveici. 1:5

Pirmo spēli pasaules čempionātā Latvijas valstsvienība aizvadīja 18.februārī pret Šveices izlasi. Šveice starptautiskajā hokeja federācijā LIHG (kopš 1946.g. IIHF) ietilpa jau no 1908.gada, bija viena no pirmajām četrām šīs organizācijas dalībvalstīm un starpkaru posmā Eiropas valstu vidū kotējās diezgan augstu. Šveiciešu kontā bija 1928.gada olimpiskā bronza (stiprāki bija kanādieši un zviedri), 1930.gada pasaules čempionāta bronza (aiz Kanādas un Vācijas). Šajos turnīros Šveice ieguva Eiropas vicečempionu titulu, bet 1926.gadā bija kļuvusi par Eiropas čempionvienību.

1933.gada pasaules čempionātā Šveices izlasē “laika apstākļus” veidojuši brāļi Katini un Toriani (par godu šiem uzvārdiem, starp citu, nosauktas Špenglera kausa izcīņas priekšsacīkšu grupas).

Žurnālisti slavēja Latvijas izlases centību un… šveiciešu meistarību. “Zaudējums 5:1 Šveicei nemaz neatbilst spēles gaitai, bez tam tā bij spēle – īsts ledushokī sniegums. Vai kā «Prager Tageblat» raksta: «Šveices – Latvijas spēle bij labākā vakardienas sacīkste, te uzvarēja tikai rutīna un technika, vēl ledushokī spēlē jaunos latviešus.»

Visi tie 5000 skatītāji, kas bij ieradušies noskatīties šo spēli, pabalstīja jo sevišķi latviešus cīņas paguruma brīžos ar uzmundrinošiem saucieniem. Cerēsim, ka arī nākošās spēlēs Latvijas valsts reprezentanti attaisnos čechu publikas iegūtās simpātijas. [..] Latvijas komandai pašreiz ļoti mošs gars un tā cer, ka tie, kas viņus pavadīja uz Prāgu ar sajūsmu un laimes vēlējumiem nebūs vīlušies,” referē V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

45 minūšu laikā (tāds tolaik bija spēles ilgums; 3 x 15 min.) Latvijas izlase šveiciešiem vienu vārtu zaudējumu prata sarūpēt. Tā autors – Ādolfs Petrovskis.

Pret Ungāriju. 0:3

Izšķirošā spēle Latvijas izlasei bija 20.februārī pret Ungārijas izlasi. Izšķiroša tāpēc, ka ar tās rezultātu bija jākļūst skaidram – vai Latvija “izkļūs no grupas” un cīnīsies par 1.-8.vietu, vai arī – “neizkļūs” un ieņems vietu starp 9.-12. Kā norādīja laikraksts Latvijas Kareivis: “Ja izdosies uzvarēt ungārus, tad mūsu komanda iekļūs pusfinālā [otrajā posmā]. Pretējā gadījumā tai būs jāsacenšas gandarījuma turnīrā ar vājākām komandām” (1933.g. 21.febr.).

Jāpiebilst, ka ungāri tika uzskatīti par “ņemamiem”, salīdzinot ar Eiropas hokeja lielvalstīm. Ungārija starptautiskajā federācijā bija iestājusies 1927.gadā, t.i., tikai četrus gadus pirms Latvijas. Ungāri bija piedalījušies tikai dažos starptautiskos turnīros – 1928.gada olimpiādē, 1929.gada Eiropas čempionātā, 1930. un 1931.gada apvienotajos pasaules un Eiropas čempionātos. Augstas vietas Ungārija nebija ieņēmusi, bet pēdējos gados bija vērojams progress. Ungāriem šis bija piektais starptautiskais turnīrs, Latvijai – otrais.

“Paņemt” Ungārijas izlasi ne tuvu neizdevās…  Situācijas skaidrojums bija žurnālistiem: “Kā jau tas bija paredzams, atkusnis un siltais laiks, kas kavēja mūsu hokejistiem iegūt treniņos pienācīgu noslīpējumu, aisvēris Latvijas ledus hokeja komandai durvis galvenā turnīrā Prāgā. Tur iekļūt laimējās Ungārijai, bet Latvijai tagad būs jācīnās gandarījuma turnīrā ar Itāliju, Beļģiju un Rumāniju. Pēdējo sacensību ar Ungāriju, kur kā sināms latvji saudēja 3:0 noskatījās ap 10.000 skatītāju,” ziņo un interpretē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 22.febr.).

Mūsu zaudējums Ungārijai arī nebūtu tik liels (0:3), ja komandai netrūktu tas cīņas spars, kāds bija spēlējot ar Šveici,” īsi rezumēja A.Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 6.marts).

“Sānoslis”. Česke Budejovice

Pēc apakšgrupas pēdējās spēles (20.februārī) un pirms nākamās spēles jau gandarījuma turnīra ietvaros (24.februārī) sanāca 3 brīvu dienu pauze, ko Latvijas izlase nolēma aizvadīt lietderīgi – uzspēlējot draudzības spēli ar vietējo klubu Česke Budejovices pilsētā. Česke Budejovice (vācu Budweis) ir viena no slavenākajām Čehijas, tolaik Čehoslovākijas valsts, alus pilsētām; atrodas ap 150 km uz dienvidiem no Prāgas.

Latvijas izlases pretiniekos nāca Stadion komanda – pilnā nosaukumā AC Stadion České Budějovice (lietots 1928.-1948.g.), kas tagad pazīstama ar vārdu ČEZ Motor České Budějovice un spēlē Čehijas 1.līgā. Latvijas valstsvienība mājiniekiem piekāpās ar 1:3. (Šo spēli literatūrā mēdz “ieskaitīt” Rīgas vienībai nevis Latvijas izlasei.)

Spēle tās dalībnieku atmiņās palikusi ar kādu bīstamu epizodi. “Sacensība notika vakarā uz tuvējā ezera. Lai atkušņa laikā ledus virsma būtu līdzena un sausa, laukuma katrā stūrī bija izcirsti lieli āliņģi, bet laukums bija ierobežots tikai ar pēdu augstu malu un ļoti vāji apgaismots. Spēles sākumā uzbrucēji ar [Johanu] Skadiņu kreisā malā devās uz pretinieka vārtiem. Pēkšņi Skadiņš pazuda. Tiesnesis apturēja sacensību, lai noskaidrotu spēlētāja pazušanu, bet pārsteigums bija vēl lielāks, kad Skadiņš mēģināja tikt ārā no āliņģa,” pēc daudziem gadiem rakstīja arī tā gada izlases spēlētājs Leonīds Vedējs (Laiks, 1990.g. 21.febr.). Johans Skadiņš izglābās un vēl 30.gados hokeja laukumos sagādāja daudz rūpju pretinieku vārtsargiem.

Mūsdienu hokejam nesaprotami miniatūrā apmale tolaik nebija anomālija. Saskaņā ar tā laika noteikumu redakciju, apmalei bija jābūt vismaz 25 cm augstai, kas saskaņā ar mūsdienu IIHF noteikumiem ir noteikta 1,17-1,22 m augstumā. Atšķirība ir… Jāpiebilst, ka apmales tolaik bija mazāk bīstamas, jo spēka (“ķermenisku“) spēli drīkstēja piekopt tikai savā aizsardzības zonā un vismaz pusotra metra attālumā no apmales, ko norādīja noteikumu 113.punkts: “Savus vārtus aizsargājošam spēlētājam tomēr atļauts ar ķermeni kavēt pretinieka gaŗāmiešanu, bet nekādā ziņā nelietojot nūju. Šāda pretinieka kavēšana ar ķermeni atļauta aizsargājošai komandai tikai viņas laukuma trešdaļā un vismaz 1,50 m attālu no laukuma apmales” (Stadions, 1932.g. 15.dec.).

Pret Itāliju. 2:0

Spēle pret Itālijas valstsvienību norisinājās 24.februārī. Itālija LIHG bija uzņemta 1924.gadā, bet valsts izlase bija izlaidusi virkni turnīru un startējusi tikai četros starptautiskos turnīros – 1924., 1926. un 1929.gada Eiropas čempionātos, kā arī 1930.gada apvienotajās pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs. Augstākās vietas itāļiem nebija “pa zobam”, bet 1929.gada Eiropas čempionātā Itālija prata ieņemt 4.vietu (8 izlašu konkurencē).

1933.gada februārī Prāgā itāļiem esot pievērsta īpaša uzmanība: “Uz Itālijas spēli daudzi raudzījās novērojoši, jo nākošās pasaules meistarsacīkstes 1934.g. rīko Itālija Milānā” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pēc diviem zaudējumiem ledushokeja meistarības priekšsacīkstēs, latvju komandai beidzot izdevās gūt vienu uzvaru. Šo pirmo uzvaru mūsu hokejisti ieguvuši gandarījuma turnīrā, pieveicot Itālijas hokeja vienību ar 2:0. Abus vārtus mūsu komandai iesitis Jurgens. [..] …uzvara pret spēcīgo itāļu vienību nākusi savā ziņā negaidot, jo nevien mūsējie, bet arī visi daudzie skatītāji bijuši pārliecināti, ka latvjus sagaida jauna neveiksme.

Spēli uzsāk mūsu spēlētāji ar strauju uzbrukumu. Veikli kombinējot mūsu komandas uzbrucēji drīz vien nokļuvuši pretinieku vārtu tuvumā un vairākkārtīgi nopietni apdraud Itālijas vārtus. Tikai pateicoties itāļu vārtsarga lieliskai spēlei, šie straujie uzbrukumi beigušies bez rezultāta. Tad arī publika savu spriedumu par mūsu komandas spējām bijusi spiesta mainīt, jo nu pierādījies, ka ne saspēles, ne arī technikas ziņā latvji nav vājāki par itāļiem, bet ātrumā un centībā tos pat ievērojami pārspēj.

Pirmo panākumu mūsējie guvuši īsi pirms pirmās trešdaļas beigām, kad Jurgens no burzmas iesitis ripu itāļu vārtos. Rezultāts 1:0 par labu Latvijai! Otrā trešdaļā cīņa risinājusies bez rezultāta. Trešā spēles posmā latvji vēlreiz tikuši pie panākuma. Uzvaru nesošos vārtus atkal iesitis Jurgens. Neskatoties uz abpusēji straujo spēli, turpmākā cīņa rezultāta vairs nedevusi un latvji atstājuši spēles laukumu kā uzvarētāji ar 2:0. Pēc šīs iespaidīgās uzvaras latvju komandai nāksies sastapties gandarījuma turnīra finālspēlē ar Rumānijas vienību,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 27.febr.).

Korespondents A.Pavlovskis jau pēc čempionāta par spēli pret Itālijas izlasi rakstīja: “Šī bija viena no pasaules meistarcīņu lielākām sensācijām, jo Latvijas 2:0 uzvara nāca pilnīgi negaidīta. [..] Sevišķi labi spēlēja mūsu pirmā maiņa: Petrovskis, Jurgens un Skadiņš” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pret Rumāniju. 0:1

Gandarījuma turnīra paralēlajā spēlē Rumānijas izlase bija ar 3:2 pieveikusi Beļģiju, un spēlē par 9.vietu (gandarījuma turnīra finālā) 25.februārī Latvijas valstsvienībai nācās sacensties ar rumāņiem. Šajā turnīrā un vispār Latvijas nacionālās izlases neilgajā pastāvēšanas vēsturē Rumānijas valstsvienība bija vienīgā izlase, pret kuru mūsējie spēlēja otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms gada, 1932.gada martā Eiropas čempionātā Berlīnē, kur Latvija bija izrādījusies stiprāka (3:0). Rumānijas izlase abos LIHG turnīros, kuros bija piedalījusies (1931. un 1932.), bija ieņēmusi pēdējās vietas. Turklāt jau 1933.gada Prāgā apakšgrupas spēlē rumāņi bija jau zaudējuši Latvijas tikko uzvarētajiem itāļiem (0:2). Respektīvi, Latvijas izlasei pretī nāca pazīstams, reiz uzvarēts un teorētiski vājāks pretinieks. Jādomā, ka tas nevarēja neietekmēt situāciju un noskaņojumu…

“[..] vēl lielāka sensācija bija Latvijas 0:1 zaudējums nākošā dienā vājākai turnīra vienībai Rumānijai. Nelīdzēja latviešu pilnīgs pārsvars visā spēles laikā un it sevišķi pēdējā trešdaļā, kad spēle noritēja tikai pie Rumānijas vārtiem, bet latviešus bij aizmirsusi viņu pašu La[i]mas māmuļa,” sprieda V.Kanups izdevuma Stadions slejās (1933.g. 8.marts). Vienprātīgu vērtējumu sniedza arī laikraksta Sporta Pasaule līdzstrādnieks A.Pavlovskis: “Sāpīgākais sitiens, bez šaubām, bija Latvijas zaudējums Rumānijai (0:1). Viss, viss arī šeit bija labi, bet mūsu spēlētājiem pavisam trūka laimes…” (1933.g. 6.marts).

Savukārt avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks zaudējuma iemeslu pamanīja neieskaitītajā vārtu guvumā: “Gandarījuma turnīra finālā Latvija bijusi mazā pārsvarā un pirmā guvusi vārtus, kuŗus gan tiesnesis neatzinis, it kā neiesistus. Tiesneša rīcība nositusi mūsējo gara stāvokli, ko izmantojuši rumāņi, lai gūtu vienīgos vārtus” (1933.g. 1.marts).

Pēdējie nepalika

1933_PC_ASV_Stadions_1933-03-02_300Pasaules čempionāta kopvērtējumā Latvijas izlase 12 valstu konkurencē ieņēma 10.vietu, bet Eiropas meistarsacīkšu uzskaitē ieguva 8.vietu, kas bija atkārtots iepriekšējā gada sasniegums. “Aiz muguras” palika Itālijas un Beļģijas izlases. Pirmoreiz pasaules meistarsacīkšu vēsturē par čempioniem nekļuva kanādieši. Turnīra finālā viņus pieveica Massachusetts Rangers vienība, kas čempionātā startēja kā ASV izlase (pa labi novietotā attēlā). Pasaules čempionāta bronzu un Eiropas čempionu titulu izcīnīja mājinieki – Čehoslovākijas izlase.

Latvijas izlases sastāvā no 12 hokejistiem, kuri bija delegācijā, čempionātā uzspēlēja 11 vīri – Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arveds Keslers, Herberts Kušķis, Arvīds Pētersons, Ēriks Pētersons, Ādolfs Petrovskis, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, Pēteris Skuja, Leonīds Vedējs. Pie spēlēšanas netika tikai Hermanis Zaļums (un vai vispār plānoja?).

No valstsvienības sastāva Sporta Pasaules korespondents īpaši paslavēja ASK uzbrucējus Robertu Bluķi un Ādolfu Petrovski. Tomēr derētu izcelt vēl vienu “karavīru kluba” uzbrucēju Arvīdu Jurgenu, kurš bija trāpīgākais izlases sastāvā – sastrādāja divus vārtu guvumus. Arī šajās meistarsacīkstēs valstsvienības vārtu “pirmais numurs” bija Herberts Kušķis (Kuške), kuram pēc čempionāta izdevumā Stadions veltīts draudzīgs pantiņš (1933.g. 2.marts):

Kuŗš gan Kuškes vietā ies

Ar «šeibes» kundzi bučoties.

Vai vērts kvēlo skūpstu spiest

Pēc jā lūpas pampst un briest.

Izlases otrajam vārtsargam Pēterim Skujam statistiķi visā turnīrā ir fiksējuši 3 minūtes spēles laika. Tomēr laikabiedru, statistiķu un pētnieku vidū nav vienprātības, kurā spēlē tieši un, vai vispār tāds fakts ir bijis. (Statistiķi “sliecas” uz pēdējo spēli pret Rumānijas izlasi, bet, piemēram, čempionāta spēļu dalībnieks Leonīds Vedējs stipri vēlākās atmiņās viņu atcerējās izlases vārtos spēlē pret Itālijas valstsvienību.) Tāpat pētniekiem nav vienprātības konkrēto spēļu laukuma spēlētāju komplektos, kas devušies laukumā, kā arī izlases kapteiņa jautājumā. Dažādi avoti norāda divus dažādus kapteiņus – Indriķi Reinbahu, Arvīdu Jurgenu (pārbaudāms, vai abi nemainījās).

Vērtīgs sniegums vai tomēr izgāšanās?

Latvijas izlases dalību kā laikabiedri, tā vēlāki pētnieki vērtē diezgan atšķirīgi. Pozitīvāk noskaņotie akcentē galveno dalības principu “piedalīties” un atgādina par vairāk vai mazāk objektīviem faktoriem – pienācīgas ziemas trūkumu, garo un nogurdinošo ceļojumu, hokeja “jaunību” mūsu valstī un pašu izlases pieredzes trūkumu.

Starp valstsvienības panākumiem tika nosaukta arī Latvijas vārda nešana pasaulē. “Bet tie, kas ar skepsi skatījās nākotnē varēs tomēr apmierināties, ka Latvijas sporta vārds, ja arī ne ar uzvarām, tad tomēr ar jauniem sportiskiem sniegumiem ir pacēlis interesi ārzemēs par Latvijas sportu un Latviju vispār,” raksta V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.). Žurnālisti pasaules čempionāta kontekstā atzīmēja, ka ārvalstu prese dažkārt jaucot Latvijas un Lietuvas nosaukumus, mūsu hokeja valstsvienību nosaucot par Lietuvas izlasi.

Bija arī uzstājīgi viedokļi, kuru paudēji izlases otrajā turnīrā gaidīja un prasīja vairāk. No tā arī izrietēja kritika un arī publiska vaininieku meklēšana, bez kā neiztika Latvijas izlases pirmajā pasaules čempionātā…

“Netīrā veļa” latviešu gaumē

Kritikas arsenāls bija plašs un mūsdienām jau klasisks – spēlētāju sastāva izvēle konkrētajām spēlēm, virknējumu kārtība, spēles ilgums dažādām maiņām, izlases pārstāvja (trenera nebija) nekompetence un, galu galā, konkrēta spēlētāja prasmju trūkums. (Piebilde: laukumā spēlēja ar diviem uzbrucēju virknējumiem un vienu aizsargu pāri.)

Vienībā nesaskaņas un sarūgtinājumu izsauca atsevišķus spēlētāju itkā sevis nostādīšana “speciālistu” lomā ledus hokeja spēlē, un arī vienības pārstāvja [Paula Frēliha] varētu teikt, nemākulīgā rīcība vienības sastādīšanā. Nesaprotamu iemeslu dēļ vienībā cīņā ar Itāliju un Rumāniju netika ierindots viens no labākiem spēlētājiem mūsu apstākļos – Ēriks Pētersons [..]. Tāpat nesaprotami bija tas – ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību noturēties uz slidām.

Cīņā ar Rumāniju otra uzbrucēju maiņa visu spēles laiku spēlēja tikai 6 minūtes [..]. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kādēļ mūsu vienība zaudēja. [..] mūsu 1. maiņas uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit, laikam, lielu lomu spēlēja vēlēšanās “spīdēt”! Humoru sacēla vienības pārstāvja aizsargos spēlējošā Keslera cildināšana: “Lūk, redziet, redziet, tas spēlētājs tik spēlē ar galvu!”. Tā tad iznāk, ka pārējo biedrību spēlētājiem galvas nebūtu,” raksta Sporta Pasaule (1933.g. 6.marts).

Kritiķu pārmetumiem zināms pamats varētu būt kritizētā izlases pārstāvja Paula Frēliha un aizsarga Arveda Keslera “partejiskumam” – abi bija sporta kluba Unions biedri un tās hokeja sekcijas aktīvisti. Tomēr “aiz kadra” paliek nianse, kas nevairoja objektivitāti situācijā. Proti, Unions bija veidota un pastāvēja kā vācu sporta klubs, lai arī Unions hokeja komandā spēlēja virkne latviešu. Bet konkrēti P.Frēlihs un A.Keslers bija vācieši. Tāda atklāta konfrontēšanās starp vāciešiem un latviešiem vismaz hokeja laukumos 20.gs. 30.gados nebija manāma, tomēr bija epizodes, kurās tā parādījās. Piemēram, latviešu prese epizodiski apsmaidīja vācu komandu neveiksmes Latvijas hokeja meistarsacīkstēs. Zināma latviešu “cemme” bija, ka Latvijas meistarsacīkšu pirmajos gados par čempionvienību kļuva tieši vācu klubs Unions. Tāpat arī daļa no asākās kritikas izlases komplektēšanas pirmajos gados saņēma tieši vācu sportisti vai administratori. Vēlāk viņi no valstsvienības sastāva izzuda…

Taisnības un līdzsvara pēc kāds labs vārds jābilst par labu kritizētajam Arvedam Kesleram. Sporta Pasaules autors stipri pārspīlēja šī aizsarga nevarēšanu noturēties uz slidām. Keslers kopā ar Unions komandu jau bija divreiz kļuvis par Latvijas meistaru (tā tolaik sauca čempionu; 1931., 1932.), jau pēc Prāgas čempionāta – valsts čempiona titulu izcīnīja trešoreiz (1933.). Bija viens no pirmajiem Latvijas hokejistiem un spēlēja līdz pat Unions komandas pastāvēšanas beigām (1939.). Arveds Keslers bija viens no aktīvakajiem sporta kluba Unions biedriem un tā hokeja sekcijas virzītājiem. Vēlāk – arī Unions hokeja sekcijas vadītājs.

Tehnika un skats nākotnē

Konstruktīvāku vai vismaz mazāk personisku Latvijas izlases vērtējumu sniedz sporta apskatnieks V.Kanups: “[..] gandrīz visi valsts vienības spēlētāji jau daudzmaz piesavinājušies pareizo skriešanas techniku. Ripas vešanas technika un koku [nūjas] technika stāv stipri zemākā līmenī. Maz, mums tādu spēlētāju, kas skrējienā īstā momentā prot asi raidīt ripu pretinieka vārtos. Vēl vājāk mums veicas ar kombinācijām [..]. Piesavināties kombinācijas, tiesa, nav tik vienkārši kā slidu skriešanas techniku, tomēr mūsu vienības [Latvijas meistarsacīkstēs] maz par to domā. Visvājākā vieta mums tomēr ir taktikas trūkums, ko pēc Prāgas turnīra, cerams, mūsu spēlētāji būs daudzmaz piesavinājušies. [..]

Vesels gads līdz nākošām pasaules meistarsacīkstēm Milānā, tādēļ darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai attaisnotu tās cerības, ko uz katru šādu braucienu liekam,” (Stadions, 1933.g. 8.marts.). Uz pasaules čempionātu 1934.gada februārī Milānā Latvijas izlase nedevās, un vispār pēc Prāgas čempionāta izlasei iestājās turpat 2 gadus ilga starptautisko spēļu pauze… Latvijas valstsvienība apritē atgriezās pasaules čempionātā Šveicē 1935.gada 20.janvārī ar spēli pret Kanādas izlasi. Bet tas jau ir cits stāsts…

P.S. Kamēr nenomirs pēdējais bendijists…

Savdabīgu Latvijas hokeja novērtējumu 1933.gada pasaules čempionātā sniedzis kāds Kanādas izlases (kā tāda startēja Toronto National Sea Fleas komanda) spēlētājs, cik noprotams – čempionātā 3 vārtu guvumus sagādājušais Kenijs Keins (Kenny Kane).

Kancs, labākais Kanādas hokejists pasaules meistarsac. laikā bargi izteicies par mūsu ledus hokeju. “Kamēr nebūs miris Latvijas pēdējais bendī spēlētājs, jūs nekad nespēlēsiet labi hokeju”, tie ir slavenā kanādieša vārdi. Ja spēlējot hokeju, tad pavisam esot jāatmet bendī,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 3.aprīlis). Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta un arī izlases pamatu tās sākumposmā veidoja bijušie vai vēl esošie bendijisti, kuriem jāpateicas par hokeja iedzīvināšanu mūsu valstī. Starp citu, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Taču kanādieša domugraudā bija saklausāma skaidra doma.

Avoti un literatūra:

[Pirmajā un noslēdzošajā attēlā: Latvijas izlase pēc spēles pret Šveices izlasi 1933.gada 18.februārī, Prāgā; no kreisās – stāv: A.Pētersons, Ē.Pētersons, J.Skadiņš, I.Reinbahs, L.Vedējs, Ā.Petrovskis, A.Jurgens, R.Bluķis; no kreisās – tup: P.Skuja, H.Kušķis; attēlā nav čempionātā spēlējušais A.Keslers; foto avots: Stadions, 1933.g. 23.febr. Otrajā attēlā: Prāgas 1933.gada čempionāta plakāts; foto avots: passionhockey.com. Trešajā attēlā: Massachusetts Rangers vienība, kas kā ASV izlase kļuva par 1933.gada pasaules čempioniem; foto avots: Stadions, 1933.g. 2.marts.]

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_500

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »

Ar Sprīdīša dūšu

Posted by petrovich27 uz 2014/02/23

darzins_LAT_Soci_2014_sochi2014_com_3It kā tikai viena uzvara piecās spēlēs, bet turnīra bilance ietver ko vairāk par šo parametru. Daudz pasaka arī fakts, ka Latvijas izlase dalību olimpiādē noslēdza play off ceturtdaļfinālā ar 1:2 piekāpjoties Kanādas izlasei – līdzšinējiem un arī aktualajiem olimpiskajiem čempioniem. Bet pirms tam “raksturu cīņā” pieveicot Šveices izlasi, tapa jauns ieraksts Latvijas hokeja olimpiskajā vēsturē, garantējot 8. vietu – līdz šim augstāko sasniegumu.

Lielvalstu sporta mediju atzinīgie vārdi Latvijas izlasei pēc spēlēm olimpiādes play off kvalifikācijā un ceturtdaļfinālā ir vairāk nekā patīkami. Glāsta ausis un smaidu velk platāku. Šķiet, arī viens otrs kanādietis ir paskatījies kartē un uzzinājis, kur mūsu valsts atrodas. Lepnums par valstsvienību neviltots, bet ir arī atziņa – pat ja būtu iespējams, uzvarēt Kanādu nebūtu taisnīgi. Jo tas dažam hokeja funkcionāram liktu sludināt, ka viss ir labi, skaisti un pareizi. Fonā bija diezgan daudz “negludumu” – izlases gatavošanās bez pārbaudes spēlēm un arī galvenā trenera, attiecību pārtraukšana ar vārtsargu treneri, galvenā trenera “atlaišanas” izsludināšana utt., ko visu nācās kompensēt ar Sprīdīša dūšu un komandas garu.

Latvijai bija sava KOMANDA, kas nemaz tik bieži lielajos forumos negadās. Kā laukumā, tā ārpus tā. Nekādu atkritumu, netīrās veļas, savstarpējas kritikas un vainīgo meklēšanas. Laukumā devās kolektīvs, kuru preparēt pa vienam ir diezgan sarežģīti. Jo olimpiādes divās noslēdzošajās spēlēs Latvijas “valstsvienības” sniegumu netaisīja ne Masaļskis, ne Dārziņš, ne Gudļevskis, ne Sotnieks, ne kāds cits vienatnē. Visi kopā – ar zobiem, nagiem un citam ķermeņa daļām, ja vajadzēja. Tomēr jāuzņemas risks un jāmēģina “skaldīt” komandu pa detaļām, lai aplūkotu kāda nu kura daļa izskatījās.

Dārziņš – Sprukts – M.Rēdlihs

LAT_vs_SUI_2014-02-18_sochi2014_iihf_com_n2_VERSSIzlases “rezultāta maiņa”, kura sāka vairākumu un daļā spēļu nāca kā pirmā, savu uzdevumu izpildīja. Ko apliecina fakts, ka tā “ienesa” divas trešdaļas (6 no 9) no visiem izlases vārtu guvumiem olimpiādē. Dārziņam – 4 vārtu guvumi, Spruktam – 2… Lauris Dārziņš un Jānis Sprukts, attiecīgi, rezultatīvākie vīri valstsvienības sastāvā. Sprukta nopelni skatāmi arī Latvijas izlases mazākuma “ciešanās”, kā rezultātā viņam iekrājies lielākais spēles laiks starp uzbrucējiem.

Ar savu sniegumu Dārziņš un Sprukts ir ne tikai palīdzējuši izlasei, bet arī sakopuši traumu un viduvēja snieguma vajāto pašapziņu. Ko nevar teikt par uzbrucēju virknējuma dalībnieku Miķeli Rēdlihu. Ja jau maiņas biedri ir varējuši iemest, tad jau arī Rēdlihs-jaunākais savu uzdevumu ir izpildījis. Tomēr taisnības pēc jāatzīst, ka olimpiādē redzējām tikai Miķeļa Rēdliha ēnu. To nevarētu apgalvot, ja pirms dažām sezonām nebūtu redzēts Miķelis arī “labā stāvoklī”, un tas ir stipri atšķirīgi no Soču versijas. Nolans intervija minēja, ka M.Rēdlihs ir viens no tiem, kas spēlēja ar traumām, un tas, iespējams, visu izskaidro.

Jāpiebilst, ka Miķelis Rēdlihs ir viens no trijiem Latvijas izlases uzbrucējiem, kuriem mikromaču vārtu starpība ir pozitīva (tā ir arī Laurim Dārziņam un Ronaldam Ķēniņam). Tiesa, atšķirībā no kolēģu lielākās daļas, Rēdlihs-jaunākais lāga nespēlēja mazākumā, bet tieši nepilnā sastāvā Latvijas olimpiskā izlase saņēma 6 vārtu zaudējumus.

Karsums – Girgensons – Daugaviņš

LAT_vs_SUI_2014-02-18_sochi2014_iihf_com_JAUNA_1_MAINANo šī esošo-bijušo NHL vīru trio, iespējams, kāds gaidīja kaut ko vairāk rezultativitātes punktu izteiksmē. Jo Mārtiņš Karsums un Kaspars Daugaviņš ir rezultāta taisītāji katrs savā darbavietā – attiecīgi Maskavas Dinamo KHL čempionātā un Ženēvas vienībā Šveices stiprākajā līgā (NLA). Un galu galā Zemgus Girgensons ir mūsu vienīgais pārstāvis Nacionālajā Hokeja Līgā. Bet, ja ņem vērā šo personāžu lomu pretinieku triecienmaiņu “laušanā”, mazākuma betonēšanā un vispār “darba hokejā”, tad arī viņu nedaudzie punkti ir diezgan daudz.

Girgensons ir viens no pieciem izlases spēlētājiem, kas vispār iemeta. Savos 20 gados ir valstsvienības uzbrucējs ar trešo lielāko speles laiku (18:12). Un ar saviem ‘1+1’ punktiem ir trešais rezultatīvakais izlasē. Turpat netālu ar ‘0+2’ ir Daugaviņš; ar līdzīgu vidējo spēles laiku (18:09), tikai, ka veselības dēļ nācās izlaist pēdējo spēli – pret Kanādu. Mārtiņš Karsums olimpiādē vārtu guvumus “nesaražoja”, neskatoties uz dalību pirmajā vairākuma kombinācijā. Taču mazākuma izpildē centās būt krāšņs, tāpat kā spēka spēlē. Vispār kopumā “ziemeļamerikāņu trio” izpildīja palielu apjomu spēka paņēmienu, kas it kā latviešu hokejam nav raksturīgi. It kā… Bet šajā olimpiādē “kompostrēja” pa labi un pa kreisi.

Ķēniņš – Pavlovs – Cipulis

LAT_vs_CZE_2014-02-14_sochi2014_iihf_com-n2Enerģijas trio (kas arī piedzīvoja korekcijas olimpiādes gaitā) rezultātu neražoja – pa visiem kopā tikai viena rezultatīva piespēle. Taču šie kungi bija grūts šķērslis jebkuram pretiniekam. To arī apliecina vīru izpildītā misija – viņi ir vienīgie valstsvienības uzbrucēji ar pozitīvu lietderības koeficientu (visiem pa +1). Vīri sev piešķirtās 13-14 minūtes spēles laika izmantoja pareizi – ja paši neiemeta, tad neļāva arī pretiniekiem… Jāpiebilst, ka Ronalds Ķēniņš ar 11 metieniem pa vartiem bija otrs visbiežāk pretnieku vārtsargu uzmanību testējošais Latvijas izlases spēlētajs (vairāk tikai Dārziņam – 13 metieni). Savukārt Mārtiņa Cipuļa un Vitālija Pavlova pāris bija īpaši nozīmīgs valstsvienības mazākuma secībā.

Protams, jautājumus rada fakts, ka jau pēc izlases atgriešanās mājās, dopinga kontrolieri paziņoja par neatļautām vielām, ko lietojis Pavlovs. Tomēr tas vairāk ir jautājums pie “ķīmiķiem”, kas veidojuši sportista “ēdienkarti”. Un arī galvassāpe Rīgas Dinamo sastāva komplektētājiem, jo diskvalifikācijas rezultātā klubam sezona būs jāturpina bez Vitālija Pavlova sastāvā. Bet Vitālijam paldies par sniegumu un ieteikums nākotnē rūpīgāk izvēlēties “uzturu”, pat ja to par labu esam atzinis kāds speciālists.

Vasiļjevs, Indrašis

LAT_vs_CZE_2014-02-14_sochi2014_iihf_comIespējams, arī no šiem vīriem kāds gaidīja kaut ko vairāk, jo abi tiek saskatīti kā kaut kas savādāks par ceturtās un arī trešās maiņas uzbrucējiem. Periodiski uzspēlēja arī pie pirmajām maiņām, tomēr tik pamanāmi, kā dažu citu gadu, abi vīri nebija. Kāda veca vai jauna trauma, iespējams, patraucēja. Tomēr, neskatoties uz salīdzinoši nelielo spēļu skaitu, Herberts Vasiļjevs pie sava vārtu guvuma tika un, cita starpā, bija labākais Latvijas izlases uzbrucējs iemetienos. Vasiļjevs uzvarēja 48,00% (12 no 25) iemetienu, un tas ļauj viņam šajā parametrā ieņemt… 30. vietu visā olimpiādē. Īstenībā tas diezgan konkrēti raksturo Latvijas izlases spējas šajā spēles elementā.

Mikam Indrašim ir sanākusi bēdīgākā mikromaču vārtu guvumu un zaudējumu starpība (1:4) uzbrucēju ierindā. Tomēr pārmest “nekaplēšanu” un necīnīšanos pārmest nevar. Play off stadijas abās spēlēs “frontes līniju” centās turēt tikpat stingri kā citi kolēģi; šajās 2 spēlēs mikromaču attiecība neitrāla (0:0).

Bērziņš, Jass, Štāls

Ceturtās maiņas uzbrucējiem – Armandam Bērziņam, Kobam Jasam, Jurim Štālam, kuri turklāt tika rotēti, – varoņdarbi iecerēti nebija. Katrs no viņiem aizvadīja pa 2-3 spēlēm, un viss, kas no viņiem tika gaidīts, tika arī sagaidīts. Savas minūtes “turēt” pretinieku, dot laiku atpūtai pirmajām maiņām un neļaut iemest Latvijas izlases vārtos. Tas arī izdevās. Visi trīs vīri savus mikromačus noturēja sausus (0:0).

Vai gandrīz pilnība izpildīja. Vēl atlika, lai nebūtu noraidījumu. Bērziņš un Štāls iztika bez soda minūtēm, bet Koba Jass savas 4 minūtes sakrāja. Turklāt pirmā noraidījuma laikā, kas bija nopelnīts pret zviedriem, Latvijas izlase saņēma vārtu zaudējumu. Otrajā spēlē pret Šveici mazākumu izdevās nosargāt. Labā ziņa – gadījās arī kāds vairākums, kas Latvijai pienācās, pateicoties Kobam Jasam. Enerģijas trūkumu viņam arī pārmest nenākas.

Latvijas izlases UZBRUCĒJU statistika olimpiādē Sočos 2014. g. februārī (pēc komandas visām 5 spēlēm; saskaņā ar sochi2014.iihf.com; MM = mikromaču vārtu attiecība; SM = soda minūtes):

uzbrucējs sp. punkti +/- MM met. SM vid. laiks
1. Lauris Dārziņš A 5 4+1 ±0 6:3 13 2 16:28
2. Jānis Sprukts 5 2+2 -1 5:5 3 0 18:59
3. Zemgus Girgensons 5 1+1 -2 2:5 9 2 18:12
4. Kaspars Daugaviņš 4 0+2 ±0 3:4 6 0 18:09
5. Herberts Vasiļjevs 3 1+0 ±0 1:1 3 0 11:49
6. Vitālijs Pavlovs 5 0+1 +1 1:1 6 0 13:55
7. Mārtiņš Karsums 5 0+1 -1 3:4 7 2 18:41
8. Miķelis Rēdlihs 5 0+1 -2 5:4 6 4 16:30
9. Ronalds Ķēniņš 5 0+0 +1 1:0 11 2 13:19
10. Mārtiņš Cipulis 5 0+0 +1 1:2 3 0 13:03
11. Koba Jass 3 0+0 ±0 0:0 4 4 6:23
12. Juris Štāls 3 0+0 ±0 0:0 1 0 8:10
13. Armands Bērziņš 2 0+0 ±0 0:0 1 0 5:59
14. Miks Indrašis 5 0+0 -2 1:4 6 2 14:30

Bārtulis – Kulda

LAT_vs_SUI_2014-02-12_sochi2014_iihf_com_VERS_SHARPPar olimpiskā komplekta pirmo aizsargu pāri nācās kļūt Artūram Kuldam un Oskaram Bārtulim. Abiem tika uzticēts ievērojams spēles laiks, kā arī vislielākais apjoms pretinieku “samesto” vārtu guvumu, t.sk. mazākumā. Attiecīgi Kuldam un Bārtulim ienācies mīnusainākais lietderības koeficients izlasē (pa -3). Mikromaču vārtu starpības vēl bēdīgākas, pateicoties mazākuma vārtu zaudējumiem. Oskaram Bārtulim situācija mikromačos nedaudz pozitīvāka, jo viņam dots spēles laiks arī vairākumā. Turklat Bārtulis ir izlases vienīgais aizsargs, kurš izcēlies ar vārtu guvumu.

Kopumā vērtējot šī aizsargu pāra sniegumu, lietderības mīnusi un mikromaču attiecība it kā šķiet neloģiski. Jo abi vīri cīnījās, izpildīja skaistus spēka paņēmienus, ceļu nevienam negrieza… Bet tik un tā – bija klāt 69,2% (9 no 13) no visiem Latvijas izlases vārtu zaudējumiem olimpiādē. Vēl vienu vārtu zaudējumu Artūrs Kulda piedzīvoja kopā ar Sandi Ozoliņu.

Ozoliņš – Reķis

Komandas kapteiņa “garīgo” pienesumu statistikas tabulās būs neiespējami parādīt. Pietiks vien ar to, ka 1972. gadā dzimis (41 gadu vecs) hokejists ir saņēmis otru lielāko speles laiku starp izlases aizsargiem (20:49). Pamatā savu darbu veica vienā parī ar jau Dinamo sastavā ierasto pārinieku Arvīdu Reķi, kurš pamanījās pedējā spēlē nocīnīties līdz rokas lūzumam. Jāpiebilst, ka Reķis no izlases pamatkomplekta (pirmo 3 pāru) aizsargiem ir vienīgais, kuram olimpiādē nav neviena piedzīvota vārtu zaudējuma (0:0). Sausi palika arī epizodiski uzspelējušie Freibergs un Kr. Rēdlihs.

LAT-vs_CAN_2014-02-19_sochi2014_iihf_com_VERS_2

Savukart Sandis Ozoliņš, atšķirībā no Reķa, tika iesaistīts arī citos sastāva eksperimentos, galvenokārt vairākumā. Skaidrs, ka savas kļūdas gadījās arī starmešu gaismā esošajam Ozoliņam, tomēr lietderības koeficients bez lieliem kritumiem (-1), 8 metieni pa vārtiem un daudz dūšas, kopā ar komandu raugoties acīs tādiem hokeja “nezvēriem” kā, piemēram, Kanādas izlase.

Pujacs – Sotnieks

Latvijas izlases trešā aizsargu pāra vīri Georgijs Pujacs un Kristaps Sotnieks ir izrādījušies no aizsargiem vienīgie, kuriem ir pozitīvs lietderības koeficients (pa +1). Kopumā Pujacs un Sotnieks ir aizvadījuši stabilu turnīru. Bez lomas vairākuma izspēlē, bet ar pietiekamu – mazākuma turēšanā. Nav jābūt īpaši acīgam, lai pamanītu šī pāra vīru “neražas” epizodes. Piemēram, olimpiādes pirmajā spēlē pret šveiciešiem vienīgais neveiksmīgais vārtu zaudējums 8 sekundes līdz spēles beigām iekrita tieši šo vīru klātbūtnē (0:1). Vai, piemēram, pēdējā spēlē pret Kanādu izšķirošais vārtu zaudējums (1:2) gadījās brīdī, kad Georgijs Pujacs atradās uz noraidīto soliņa. Līdz mazākuma beigām bija pietrūkušas 3 sekundes…

Tomēr vainot kādu vienpersoniski vārtu un spēles zaudējumā kanādiešiem diez vai būtu korekti. It īpaši, ja ņem vērā kā Georgija Pujaca, tā Kristapa Sotnieka darba apjomu pret “daudzmetošo” Kanādu un citiem nīgriem pretiniekiem. Gan jau ilgākam laikam atmiņā paliks Kristapa Sotnieka “seivs” aiz Kristera Gudļevska muguras un uz vārtu līnijas, kas ļāva Latvijas izlasei “palikt spēlē”.

Kr. Rēdlihs, Freibergs

Izlases galvena trenera jaunievedums – “speciāls aizsargs vairākumam” – olimpiādē nostrādāja. Šādā formātā Latvijas valstsvienība sakārtoja četrus vārtu guvumus (no 9). 3 vārtu guvumi izdevās ar Krišjāņa Rēdliha līdzdalību laukumā, viens – ar Ralfa Freiberga. Tā kā abi spēlēja galvenokārt vairākumā, tad mikromači pozitīvi, bet lietderības koeficients palicis neitrāls. Pilnvērtīgu vērtējumu ar šādu nelielu spēles laiku sniegt ir grūti, taču savās vairākuma minūtēs acīmredzot savus uzdevumus puiši izpildīja. Japiebilst, ka Krišjanis Rēdlihs ar to visu ir rezultatīvakais aizsargs Latvijas olimpiskās izlases ierindā – 2 rezultativitātes punkti (0+2).

Latvijas izlases AIZSARGU statistika olimpiādē Sočos 2014. g. februārī (pēc komandas visām 5 spēlēm; saskaņā ar sochi2014.iihf.com):

aizsargs sp. punkti +/- MM met. SM vid. laiks
1. Georgijs Pujacs 5 0+1 +1 2:2 3 2 15:25
2. Kristaps Sotnieks 5 0+1 +1 2:2 0 0 15:37
3. Krišjānis Rēdlihs 5 0+2 ±0 3:0 6 2 4:27
4. Ralfs Freibergs 3* 0+1 ±0 1:0 0 0 3:08*
5. Arvīds Reķis 5 0+0 ±0 0:0 2 4 16:10
6. Sandis Ozoliņš C 5 0+0 -1 1:3 5 8 20:49
7. Oskars Bārtulis A 5 1+0 -3 4:9 4 0 21:21
8. Artūrs Kulda 5 0+1 -3 3:10 3 2 20:31

* Ralfs Freibergs bija pieteikts 5 spēlēm, bet pie spēles laika tika 3 spēlēs. Oficiālajā statistikā viņa spēles laiks atšķiras, jo ir izdalīts vidēji uz 5 spēlēm.

masalskis_LAT_vs_SUI_2014-02-12_sochi2014_iihf_com_VERSMasaļskis

Ja pirmsolimpiskās sezonas gaitā attiecībā uz vārtsargiem bija lielāka “bēda” izlases sastāva kontekstā, tad pēc olimpiādes, šķiet, ka tā bija nepamatotākā. Šosezon minimālu spēļu praksi saņēmušais Edgars Masaļskis un arī “kaut kādas” AHL līgas spēļu laukumos strādājošais Kristers Gudļevskis bija augstumos.

Masaļskis “nokapāja” divas lieliskas, lai neteiktu izcilas, spēles pret pēdējo desmitgažu principiālajiem sāncenšiem šveiciešiem un pacīnījās arī pret čehiem.

Kopumā Edgaram Masaļskim 94,59% atvairītu metienu 3 spēlēs, kas ir Soču olimpiādes piektais labākais sniegums pamatvārtsargu konkurencē.

Starp citu, Masaļska kontā arī viena rezultatīva piespēle, par ko viņu var apskaust astoņi Latvijas izlases laukuma spēlētāji, kas palikuši bez rezultativitātes punktiem šajā turnīrā.

Gudļevskis

Gudlevskis_LAT-vs_CAN_2014-02-19_sochi2014_iihf_com_VERS

Kristeram Gudļevskim nācās doties laukumā pret nīgrākajiem pretiniekiem – zviedriem un kanādiešiem. Ja pret Zviedriju sanāca arī pa kādam jautājumam vārtsarga sniegumā, tad uznāciens pret Kanādu bija iespaidīgs arī cipariski – atvairīti 55 no 57 metieniem. Ne bez Sotnieka un citu kolēģu atbalsta, bet tomēr.

Divu spēļu summā 91,95% atvairītu metienu 21 gadus vecam olimpiādes debitantam ir vairāk nekā draudzīgs cipars. Jāatgādina, ka Masaļska un Gudļevska atvairīto metienu rādītāji Sočos ir visu laiku labākie Latvijas vārtsargiem olimpiādēs.

(Iepriekšējais rekords piederēja Sergejam Naumovam, kuram Soltleiksitijā 2002. gadā bija 88,76% atvairītu metienu.)

Muštukovs

Savukārt Ervīnam Muštukovam gadījās jau otrā olimpiāde bez reāla spēles laika. Bet arī šādi pienākumi ir jāveic.

Latvijas izlases VĀRTSARGU statistika olimpiādē Sočos 2014. g. februārī (pēc komandas visām 5 spēlēm; saskaņā ar sochi2014.iihf.com):

vārtsargi sp. min atv. % GAA MM SM U-Z
1. Edgars Masaļskis** 3 179:52 94,59% 2.00 5:6 0 1-2
2. Kristers Gudļevskis 2 118:48 91,95% 3.54 4:7 0 0-2
3. Ervīns Muštukovs 0 0:00 0

** Edgaram Masaļskim otrajā spelē pret Šveices izlasi fiksēta rezultatīva piespēle.

Plašākam ieskatam:

  • Latvijas izlases statistika olimpiādē (atskaitot MM) – sochi2014.iihf.com
  • Olimpiādes statistikas lapa – sochi2014.iihf.com
  • Latvijas līdzšinējie olimpiskie sasniegumi (summāri): tepat
  • Latvijas izlases spēlētāju novērtējums un prognoze pirms olimpiādes: tepat

[Visi foto fiksēti olimpiādē Sočos; avots: sochi2014.iihf.com.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

“Kontrollaiks” pēc grupas spēlēm

Posted by petrovich27 uz 2014/02/17

masalskis_LAT_vs_SUI_2014-02-12_sochi2014_iihf_com-n2_vers-2Apakšgrupu spēles olimpiādē aizvadītas, Latvijas izlase visas trīs zaudēja, negūstot nevienu punktu, bet kategoriskam atvēzienam “cirst” pietrūkst pamatojuma. Skaidrs, ka par “skaistiem zaudējumiem” punktus nedod. Arī jautājumi par konkrēto kadru sniegumu vienā vai otrā epizodē rodas. Tomēr aiz kauna zemē nebija jālien. (Individuālie cipari.)

Protams, ka ir epizodes, kurās gribas redzēt kaut ko vairāk, bet… Atgādinājumam: pirms četriem gadiem Vankūverā bija tādi gadījumi kā 2:8 (pret Krieviju), 0:6 (pret Slovākiju)… Tikai play off kvalifikācijā sarūpējot 2:3 pret čehiem, Latvija “atkāpās” ar godu. Un arī šogad olimpiskā turnīra izspēles kārtība pieļauj, ka izšķirošā spēle sava snieguma atskaitei var kļūt tieši šī ceturtā. Interesanta ir arī sakritība, ka izslēgšanas spēļu kvalifikācijā (faktiski play off-ā) Latvijas valstsvienībai pretī stāsies jau grupu turnīrā sastaptā Šveices izlase. Spēle arī sniegs atbildi uz jautājumu, kurš no olimpiādes pirmās spēles būs mācījies vairāk?

Uzbrucēji – pa vienam

Bet pagaidām “kontrollaiks” pēc pirmajiem trīs “braucieniem”. Apakšgrupu turnīra summā Latvija ierindojas 11. vietā (no 12), aiz muguras atstājot tikai pagalam neveiksmīgi nostartējušo Norvēģijas valstsvienību, kurai arī nav punktu, turklāt vārtu starpība švakāka. Bet – lai paliek norvēģi (kuriem play off-ā pretī nāk Krievija). Pēc kā izskatījās mūsējie – pa vienam?

Lielākais spēles laiks uzbrucēju ierindā ir iegadījies Jānim Spruktam (19:36) un Mārtiņam Karsumam (19:09) ne tikai tāpēc, ka šamie katrs atsevišķi spēlē pirmajās divās maiņās un vēl kopā nāk kā vairākuma pirmais komplekts, bet arī – “grauž ledu” viena mazākuma virknējuma ietvaros. Turklāt Spruktam laika un atbildības nasta ir konvertējusies arī rezultativitātē. Ar 3 punktiem (2+1) Jānis Sprukts ir šobrīd rezultatīvākais spēlētājs Latvijas olimpiskajā valstsvienība. Otrs rezultatīvakais uzbrucējs ir Lauris Dārziņš ar 2 punktiem (1+1).

Pozitīva mikromaču (MM) vārtu guvumu un zaudējumu summa ir Dārziņam, M. Rēdliham un… Ķēniņam. Par pirmajiem diviem skaidrs – abiem statistiku pozitīvi ietekmē “pirmā izvēle” vairākuma izspēlē. Savukārt Ronalds Ķēniņš atšķirībā no citiem minētajiem ir vienīgais valstsvienības uzbrucējs ar pozitīvu lietderības koeficientu (+1).

(Atliek vēl mazā intriga, vai olimpiādē vēl uzspēs rezultatīvi “izteikties”, kuriem šosezona klubos skaitās laba (rezultatīva). Piemēram, Mārtiņš Karsums, Kaspars Daugaviņš… Protams, vārtu guvumi konkrēto personu izpildījumā nebūs galvenais atskaites punkts olimpiādes ceturtajā spēlē. Bet bez tiem hokejā arī nekādīgi.)

Latvijas izlases UZBRUCĒJU statistika olimpiādē Sočos 2014. g. februārī (pēc komandas 3 spēlēm; saskaņā ar sochi2014.iihf.com; MM = mikromaču vārtu attiecība; SM = soda minūtes):

 

spēlētājs

sp. punkti +/- MM met. SM vid.laiks
1. Jānis Sprukts 3 2+1 -1 3:3 3 0 19:36
2. Lauris Dārziņš A 3 1+1 ±0 3:1 8 2 15:43
3. Herberts Vasiļjevs 2 1+0 ±0 1:1 2 0 14:34
4. Zemgus Girgensons 3 1+0 -2 1:4 4 0 17:14
5. Kaspars Daugaviņš 3 0+1 -1 2:4 6 0 18:07
6. Mārtiņš Karsums 3 0+1 -2 1:3 6 2 19:09
7. Ronalds Ķēniņš 3 0+0 +1 1:0 5 2 11:43
8. Juris Štāls 2 0+0 ±0 0:0 1 0 7:56
9. Koba Jass 1 0+0 ±0 0:0 1 2 6:33
10. Armands Bērziņš 1 0+0 ±0 0:0 0 0 6:02
11. Vitālijs Pavlovs 3 0+0 ±0 0:1 3 0 11:54
12. Mārtiņš Cipulis 3 0+0 ±0 0:2 2 0 11:39
13. Miķelis Rēdlihs 3 0+0 -1 3:2 3 4 16:11
14. Miks Indrašis 3 0+0 -2 1:4 4 2 14:52

Pujacs un Sotnieks kā aizsardzības “cements”

Interesanti, ka labākais lietderības koeficients ir izdevies trešā aizsargu pāra vīriem – Georgijam Pujacam un Kristapam Sotniekam (pa +1). Jā, jā – tieši tam pašam Pujacam, no kura “atleca” vienīgais vārtu zaudējums spēlē pret Šveices izlasi. Mikromaču vārtu starpība vislabāka ir sakrājusies Krišjānim Rēdliham (2:0); viņš arī rezultatīvakais starp aizsargiem. Taču preparējot mikromaču sniegumu, jāatceras, ka Rēdlihs-vecākais vairumu “izsaukumu” (spēles laika) saņēmis spēlēšanai vairākumā, kas arī nosaka šo parametru. Līdzīgi, kā vairākumā iespēlēts Ralfs Freibergs, kuram ir otri labākie mikromaču cipari.

Lielākais spēles laiks starp aizsargiem ir iekrājies “NHL pārim” Oskaram Bārtulim (22:04) un Artūram Kuldam (20:42). Viņiem arī nācies “saņemt” visvairāk vārtu zaudējumu un bēdīgāko lietderības koeficientu izlasē (-4).

Latvijas izlases AIZSARGU statistika olimpiādē Sočos 2014. g. februārī (pēc komandas 3 spēlēm; saskaņā ar sochi2014.iihf.com):

 

spēlētājs

sp. punkti +/- MM met. SM vid.laiks
1. Georgijs Pujacs 3 0+1 +1 2:2 3 0 15:32
2. Kristaps Sotnieks 3 0+1 +1 2:2 0 0 15:40
3. Krišjānis Rēdlihs 3 0+2 ±0 2:0 5 2 4:59
4. Ralfs Freibergs 1* 0+1 ±0 1:0 0 0 4:56*
5. Arvīds Reķis 3 0+0 ±0 0:0 1 4 15:45
6. Sandis Ozoliņš C 3 0+0 -1 1:2 5 6 20:18
7. Oskars Bārtulis A 3 0+0 -4 1:7 2 0 22:04
8. Artūrs Kulda 3 0+0 -4 0:7 0 2 20:42

* Ralfs Freibergs ir bijis pieteikts 3 spēlēm (reāli laukumā devās 1 spēlē); attiecīgi oficiālajā statistika parādās 3 spēles un spēles laiks (4:56) dalīts ar  3.

Masaļskis, Gudļevskis. Tādā secībā

Jādomā, ka spēle pret “trīs kroņiem” nav pats objektīvākais vērtējums vārtsarga sniegumam, ja ir vēlme novertēt Kristeru Gudļevski. Atšķirības starp Zviedriju un Šveici vai šīs sezonas Čehiju ir. Arī gadījumos, kad zviedri ir “paēduši” (garantējuši vietu Top 4) un viņiem it kā neko nevajag. Vajag, vajag!

Tomēr pirmais vārtsargs de facto ir Edgars Masaļskis, kuram “lielā diena” bija pirmajā spēlē pret šveiciešiem (0:1). Tajā arī iekopta cienījama statistika, kas ļauj ieņemt 6./7. vietu starp olimpiādes vartsargiem. 93,59% atvairītu metienu – tikpat cik zviedru “pirmaajam numuram” Henrikam Lundkvistam (Henrik Lundqvist). Sliktā ziņa Latvijas līdzjutējiem – pēc apakšgrupu spēlēm labākais vartsargs ir Šveices “balsts un cerība” Jonass Hillers (Jonas Hiller), kuram 120 minūtēs 100% atvairītu metienu…

Latvijas izlases VĀRTSARGU statistika olimpiādē Sočos 2014. g. februārī (pēc komandas 3 spēlēm; saskaņā ar sochi2014.iihf.com; GAA = vidēji spēlē piedzīvotie vārtu zaudējumi):

 

vārtsargi

sp. min. atv. % GAA MM SM uzv-zaud
1.

Edgars Masaļskis

2 119:52 93,59% 2.50 2:5 0 0-2
2.

Kristers Gudļevskis

1 60:00 83,33% 5.00 3:5 0 0-1
3.

Ervīns Muštukovs

0 0:00 0

Mazliet vairāk:

  • Olimpiādes play off kvalifikācijas pāri – sochi2014.iihf.com
  • Olimpiādes statistikas lapa – sochi2014.iihf.com
  • Latvijas izlases spēlētāju statistika pēc pirmajām 3 spēlēm (neskaitot MM) – iihf.com
  • Izvietojums apakšgrupā un spēļu rezultāti – iihf.com

[Edgara Masaļska foto fiksēts spēle pret Šveices izlasi 2014-02-12; foto avots: sochi2014.iihf.com.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 4 Comments »

11. vieta – tas ir daudz vai maz?

Posted by petrovich27 uz 2013/05/16

LAT_vs_FIN_2013-05-14_iihf_com_VERS_3Vai Latvijas izlase no pasaules čempionāta pārradās ar vairogu vai uz tā, secināms no katra vērtētāja gaidām un cerībām. Tieši pēc tādas pašas skalas vērtējams treneru un spēlētāju sniegums izlasē. Šopavasar netrūkst arī „zemūdens akmeņu” – spēle ar traumām, gribēšana un audzināšana… Latvijas Hokeja federācijas uzdevums ‘spēlēt ceturtdaļfinālā’ nav izpildīts, bet vieta elitē nosargāta gan. Tas ir daudz vai maz?

Kopumā jau grupu turnīra stadijā šī gada pasaules čempionātā ir iegadījušies daži pārsteigumi. Piemēram, Šveices izlase 7 spēlēs panāca 7 uzvaras, zaudējot tikai vienu punktu no 21, kas bija „bankā”. Vai it kā „negadījums”, ka Francijas izlase pieveica tā brīža aktuālos čempionus – Krievijas izlasi; pamatlaikā. Latvijas izlases gadījumā pārsteigumu un kardinālu izmaiņu nebija. Nosargāta 11. vieta pasaules rangā un ieņemta 11. vieta čempionātā, t.i. čempionātā viena vietu zemāk nekā pirms gada. Bet vai bija jāgaida kaut kas vairāk? Vai šogad izlase bija nomināli vai faktiski stiprāka par pērno? Vai gada laikā izlases un valsts hokeja saimniecības kontekstā ir notikušas izmaiņas, kurām jānes rezultāts nekavējoties? Atbildes ir skaidras. Acīmredzot federācijas uzdevums fiksēts ar domu, ka mērķim jābūt tālāk par iespējām.

Patiesā vieta. Kur?

Skaidrs, ka Latvijas izlases un tās līdzjutēju apetīti būtiski sabojāja zaudējumi pirmajās trīs spēlēs, ieskaitot cīņu pret principiālo pretinieku par vietu „zem saules” – Austrijas izlasi. Pēc uzvaras pār vicečempioniem slovākiem mūsu iela atkal bija saulaina, bet optimisms saņēma sitienu zem jostasvietas spēlē pret Vāciju. Taču pēc uzvarētās Francijas kā izlases spēlētāji, tā „labākie fani pasaulē” jau sagribēja „bulciņas” – ceturtdaļfinālu. Tiesa, bija nepieciešama virkne sakritību, kas tomēr nepiepildījās. Piekritīsiet, ka nebūtu taisnīgi, ja Latvija šosezon spēlētu ceturtdaļfinālā? Tā tomēr nav mūsu pelnīta vieta. Nav, objektīvi.

Atgādinājumam. Līdzšinējo 17 pasaules čempionātu gaitā Latvijas izlase ir svārstījusies starp 7. un 13. vietu, vidējā ieņemtā – 10. vieta. Šogad – 11.-tā. Reizes 3 esam bijuši zemāk (13. vietā). Astotniekā – četras reizes. Atkārtots jautājums: kas ir tās liecības, lai šogad būtu kaut kas vairāk par 11?

Latvijas izlases ieņemtā vieta pasaules čempionātos elitē (1997. – 2013.):

gads vieta galv. treneris kapteinis rezult. sp. lietd. aizs. pirmais vārts.
1997. 7. L.Beresņevs O.Znaroks O.Znaroks (8 sp. 3+7) K.Skrastiņš (8 sp. +8) A.Irbe (300:00; 92.9%; GAA 2.00)
1998. 9. L.Beresņevs O.Znaroks O.Znaroks (6 sp. 5+3) S.Ozoliņš (4 sp. +7) A.Irbe (299:21; 89.2%; GAA 2.83)
H.Vītoliņš*
1999. 11. L.Beresņevs O.Znaroks A.Cipruss (6 sp. 5+1) S.Čudinovs (6 sp. +2) A.Irbe (238:10; 86.05%; GAA 3.02)
V.Fanduļs (6 sp. 3+3)
2000. 8. Ha.Vasiļjevs H.Vītoliņš A.Beļavskis (7 sp. 4+1) N.Sējējs (7 sp. +3) A.Irbe (420:00; 90.56%; GAA 2.43)
2001. 13. Ha.Vasiļjevs H.Vītoliņš S.Žoltoks (6 sp. 5+1) S.Ozoliņš (6 sp. +7) A.Irbe (360:00; 92.44%; GAA 2.17)
2002. 11. K.Lindstrēms H.Vītoliņš A.Beļavskis (6 sp. 2+2) O.Sorokins (6 sp. +3) S.Naumovs (358:08; 88.24%; GAA 3.35)
S.Žoltoks (6 sp. 0+4)
2003. 9. K.Lindstrēms V.Fanduļs K.Skrastiņš (6 sp. 3+3) O.Sorokins (6 sp. +2) A.Irbe (180:00; 90.11%; GAA 3.00)
S.Naumovs (179:11; 90.41%; GAA 2.34)
2004. 7. K.Lindstrēms V.Fanduļs S.Žoltoks (7 sp. 3+2) O.Sorokins (7 sp. +2) A.Irbe (300:00; 92.50%; GAA 1.80)
2005. 9. L.Beresņevs K.Skrastiņš Ģ.Ankipāns (6 sp. 2+4) O.Sorokins (6 sp. +3) A.Irbe (283:03; 94.35%; GAA 1.48)
2006. 10. P.Vorobjovs A.Semjonovs A.Semjonovs (6 sp. 3+0) Mā.Jass (6 sp. +2) S.Naumovs (315:20; 88.97%; GAA 3.04)
L.Tambijevs (6 sp. 1+2)
A.Širokovs (6 sp. 1+2)
A.Ņiživijs (6 sp. 0+3)
2007. 13. O.Znaroks R.Laviņš K.Daugaviņš (6 sp. 3+3) O.Sorokins (6 sp. +2) E.Masaļskis (220:00; 89.09%; GAA 3.27)
O.Sorokins (6 sp. 2+4) A.Saviels (6 sp. +2)
2008. 11. O.Znaroks R.Laviņš L.Dārziņš (6 sp. 2+1) G.Pujacs (6 sp. +2) E.Masaļskis (320:42; 91.00%; GAA 3.37)
He.Vasiļjevs (6 sp. 2+1)
M.Rēdlihs (6 sp. 2+1)
M.Karsums (2 sp. 1+2)
M.Cipulis (6 sp. 1+2)
2009. 7. O.Znaroks K.Skrastiņš He.Vasiļjevs (7 sp. 3+6) K.Skrastiņš (7 sp. +2) E.Masaļskis (426:26; 92.83%; GAA 2.53)
2010. 11. O.Znaroks He.Vasiļjevs J.Sprukts (6 sp. 2+3) G.Galviņš (6 sp. +4) E.Masaļskis (326:40; 91.43%; GAA 2.76)
A.Jerofejevs (6 sp. +4)
2011. 13. O.Znaroks He.Vasiļjevs M.Rēdlihs (6 sp. 1+6) G.Pujacs (6 sp. +2) E.Masaļskis (351:27; 90.50%; GAA 3.24)
O.Cibuļskis (6 sp. +2)
2012. 10. T.Nolans J.Sprukts M.Indrašis (7 sp. 3+2) G.Galviņš (7 sp. +3) E.Masaļskis (340:00; 91.98%; GAA 2.65)
2013. 11. T.Nolans L.Dārziņš L.Dārziņš (7 sp. 5+1) K.Sotnieks (7 sp. +2) K.Gudļevskis (243:46; 92.50%; GAA 2.22)
J.Sprukts (7 sp. 1+5)

* 1998. gada pasaules čempionātā, saskaņā ar žurnāla Sporta Avīze statistikas datiem, vienā spēlē kapteinis bijis Harijs Vītoliņš.

Veiksmīga paaudžu maiņa?

Pavasara mēnešu gaitā jau ir daudz runāts par izlases vērtību pārorientāciju, gribēšanu spēlēt ar lielo G utml. Tāpat nevar būt nepamanīta Latvijas hokeja ikonas un sirdsapziņas – Artūra Irbes – piesaistīšana valstsvienības „soliņam”. Zinātāji gan spriež, ka federācijas prezidents labprāt atbrīvotos no Irbes līdzīgi kā pirms gadiem diviem no titulētā ģenerālmenedžera Sanda Ozoliņa. Te gan jāsecina, ka šāda rīcība būtu konkrēta kaitniecība. Jo nav daudz tāda ranga cilvēku, kas būtu ar sirdi un dvēseli par Latvijas hokeju.

Taču ir vēl viena šī pavasara Latvijas izlases iezīme, ko mēdz dēvēt par „paaudžu maiņu”. Varbūt par skaļu teikts, jo 2013. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā bija tikai četri hokejisti, kas pasaules čempionātos nebija spēlējuši. Tomēr kopumā šo puišu iekļaušanās ir skatāma arī kontekstā ar „atslēgas” lomām, ja ar tādām saprotam vārtsargu posteni vai, piemēram, Girgensona ieņemto „darba lauku”.

Slavas dziesmas Latvijas izlasei pasaules čempionāta kontekstā diezin vai būtu dziedamas. Taču, kas nav šobrīd mazsvarīgi, – šīs sezonas izlase neko nesabojāja, neskatoties uz visām iespējām un hokeja pazinēju bažām.

Dārziņa, Sotnieka un Gudļevska gads

Šī gada pasaules čempionātā Latvijas izlase kopumā 7 spēlēs saražoja 14 vārtu guvumus. No tiem vairāk nekā pusi (8 gab.) iespēja uzbrukuma pirmais virknējums: Dārziņš – Sprukts – Cipulis. Viņiem tad arī pienākas „lauru vainagi”, jo vīri bija ne tikai rezultatīvākie savas nacionālās izlases ierindā, bet arī komandas balsts mazākumā, vairākumā un liekot pretiniekiem pelnīt noraidījumus. Šī maiņa arī bija vienīgā, kas rezultātu ražoja salīdzinoši sistemātiski. Citas kombinācijas – pēc iedvesmas, saprašanas un savu prasmju robežās.

Respektīvi, pārējie 11 uzbrucēji prata sarūpēt 3 vārtu guvumus… Skaidrs, ka ne no visiem prasa rezultāta izmaiņas; īpaši, ja viņu stihija ir galvenokārt skaitliskais mazākums. Tāpat arī skaidrs, ka šogad vairums uzbrucēju bija ar salīdzinoši mazākām pretenzijām un varēšanām vārtsarga līnijas pārvarēšanā. Ko arī patiesībā nevar pārmest šiem hokejistiem. Tāda ir mūsu realitāte šodien. Jo kā labi zināms, ‘jaukt’ un ‘veidot’ tomēr ir atšķirīgas darba jomas.

Vienīgais Latvijas izlases aizsargs ar pozitīvu lietderības koeficientu ir izrādījies Kristaps Sotnieks, kurš turnīra gaitā pakāpeniski apliecināja, ka ir stabilākā vērtība valstsvienības aizsardzības zonā. Apstākļos, kad no ierindas nācās izstāties Georgijam Pujacam, kad laukumā devās aizsargi ar nesenām vai pat „dzīvām” traumām, Sotniekam nācās un izdevās lāpīt dažādus caurumus, vairākuma izspēli ieskaitot. Katrā gadījumā viņa atrašanās uz „melnā paklāja” – turnīra trīs labāko Latvijas hokejistu skaitā – ir sanākusi likumsakarīga.

Kopā ar Dārziņu un Sotnieku uz minētā paklāja stāvēja viens no pasaules čempionāta debitantiem – 20-gadīgais Kristers Gudļevskis, kura pamatdarbs šosezon bija HK Rīga jaunatnes hokeja līgā. (Re, ka MHL var arī sagatavot nopietnām gaitām! Kā sveiciens federācijas prezidentam Kirovam Lipmanam.) Vārtsargu kontekstā jāteic, ka Gudļevskim „vārdu deva” ilggadējā pirmā numura Edgara Masaļska veselības stāvoklis. Nevajag nekādas zīlnieces, lai saprastu, ka Masaļska pilnīgas fiziskas gatavības apstākļos arī Gudļevska debija, vismaz tik apjomīga, tiktu atlikta. Tad gan varētu zīlēt: Gudļevskis ir vai nav gatavs augstam līmenim? Vecā patiesība: pamatsastāva robi ir iespēja citiem.

Latvijas izlases spēlētāju statistika pasaules čempionāta visās 7 spēlēs (2013. g. maijs; pamatrādītāji, atskaitot soda minūtes pretiniekam pret konkrēto spēlētāju (SM pret), saskaņā ar iihf.com):

spēlētājs dz. sp. punkti +/- MM* met. SM SM pret** SM bilance vid. sp. laiks
UZBRUCĒJI
1. Lauris Dārziņš C 1985. 7 5+1 +2 9:5 31 2 6+B (+4+B) 17:56
2. Jānis Sprukts 1982. 7 1+5 ±0 8:7 10 2 4 (+2) 18:30
3. Mārtiņš Cipulis 1980. 7 2+2 +1 8:6 20 9+20 4 (-5 un 20) 17:16
4. Gints Meija 1987. 5 1+2 +2 3:3 3 4 4 (0) 15:06
5. Andris Džeriņš 1988. 7 0+2 -1 3:7 7 4 6 (+2) 14:34
6. Zemgus Girgensons 1994. 5 1+0 -3 1:3 10 0 4 (+4) 17:20
7. Roberts Jekimovs 1989. 6 1+0 -3 1:5 6 2 0 (-2) 10:26
8. Armands Bērziņš 1983. 7 1+0 -4 1:6 6 7+20 2 (-5 un 20) 10:34
9. Koba Jass 1990. 4 0+1 +1 2:1 2 0 0 (0) 5:13
10. Miks Indrašis 1990. 7 0+1 -5 2:7 16 0 6 (+6) 17:37
11. Ronalds Ķēniņš 1991. 7 0+1 -5 1:7 5 6 2 (-4) 14:21
12. Vitālijs Pavlovs 1989. 6 (fakt. 5) 0+0 -1 0:2 1 2 6 (+4) 7:42 (fakt. 9:15)
13. Aleksejs Širokovs 1981. 7 0+0 -4 0:4 4 2 2 (0) 8:15
14. Juris Štāls 1982. 7 0+0 -4 1:6 2 4 2 (-2) 10:07
AIZSARGI
1. Kristaps Sotnieks 1987. 7 0+0 +2 4:5 12 2+10 0 (-2 un 10) 21:56
2. Jānis Andersons 1986. 7 (fakt. 6) 0+1 ±0 4:6 4 4 0 (-4) 11:27 (fakt. 13:22)
3. Agris Saviels 1982. 5 1+0 -2 1:3 5 2 0 (-2) 13:09
4. Ralfs Freibergs 1991. 7 0+1 -2 4:4 3 4 2 (-2) 13:17
5. Māris Jass 1985. 7 0+0 -2 2:4 6 8 0 (-8) 11:27
6. Georgijs Pujacs 1981. 2 0+0 -2 0:2 2 2 0 (-2) 15:38
7. Artūrs Kulda 1988. 7 1+1 -5 4:11 9 8 2 (-6) 23:15
8. Krišjānis Rēdlihs 1981. 7 0+0 -5 7:15 6 0 0 (0) 24:32
VĀRTSARGI dz. sp. min:sek GAA MM atv. % atv. met. SM SM pret SM bilance
1. Kristers Gudļevskis 1992. 5 (fakt. 4) 243:46 2.22 9:9 92.50% 111 no 120 0 0 (0)
2. Māris Jučers 1987. 3 (fakt. 1) 40:00 6.00 0:4 83.33% 20 no 24 0 0 (0)
3. Edgars Masaļskis 1980. 6 (fakt. 3) 140:00 5.14 4:12 80.33% 49 no 61 0 0 (0)

* MM = mikromači; komandas vārtu guvumi un zaudējumi spēlētājam esot laukumā. SM bilance = soda minūšu bilance (+ minūtes vairāk nopelna pretinieks pret šo spēlētāju; – minūtes vairāk nopelna konkrētais spēlētājs). ** Pretinieku 6 soda minūtes (neskaitot skaitliskā sastāva pārkāpumu vai ripas izmešanu) nav atšifrētas.

Ieskatam: Latvijas izlases hokejistu statistika čempionāta visās 7 spēlēs – iihf.com

[Attēlā: Latvijas izlases labākie spēlētāji 2013. gada pasaules čempionātā – Kristaps Sotnieks, Kristers Gudļevskis, Lauris Dārziņš. Foto fiksēts pēc spēles pret Somijas izlasi 2013. gada 14. maijā; foto avots: iihf.com.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

Somijas SM-liiga kā stiprākā līga pasaulē?

Posted by petrovich27 uz 2011/05/17

kārtējais pasaules čempionāts ir izbeidzies, vietas pie galda un medaļas sadalītas… Somijas izlase ir tikusi pie zelta godalgām, apliecinot ka visu var panākt ar rūpīgu darbu un uzcītību. pusfinālā “sasistā” Krievijas izlase ar 3:0 un finālā sagrautā Zviedrijas valstsvienība (6:1) varētu mēmi klusējot apliecināt, ka Somijas triumfs nav nejaušība, kas “nopelnīta” pagarinājumos, pēcspēles metienos vai pārpratuma rezultātā.

par superlīgu veču īpatsvaru izlasēs

rādās, ka arī NHL un arī KHL veču īpatsvars nebija vietu sadalē izšķirošs ne čempionāta “spīdekļiem”, ne lejasgala komandām. piemēram, Somijas izlases pieteikumu rotāja 5 hokejisti, kas 2010./2011. g. sezonā bija uzspēlējuši NHL. ar šāda kaluma vīriem, kas šosezon spēlēja NHL, bagātākas bija Zviedrijas, Čehijas, Kanādas, ASV un Slovākijas izlases. uz pasaules otrās stiprākās līgas godu pretendējošās KHL ledus laukumiem sezonā spēlēja 8 somu izlases spēlētāji. tādu vīru vairāk bija Čehijas, Krievijas, Slovākijas, Latvijas un Baltkrievijas izlašu sastāvā. tiesa, vadošās izlases bez NHL un arī KHL večiem nav iztikušas…

zināmā mērā spilgts piemērs pasaules superlīgu neobligātajai vai minimālajai klātbūtnei izlasēs ir Norvēģijas izlase. čempionātā 6. vietu izkarojušās Norvēģijas valstsvienības vīru “audzināšana” jau ilgāku laiku ir uzticēta Zviedrijas hokeja sistēmai, kur vadošajā līgā šosezon spēlēja 10 norvēģu izlases izlases vīri; tomēr 12 hokejisti, kas “aizpildīja” Norvēģijas izlasi, pārstāv šīs valsts stiprāko nacionālo līgu – Get Ligaen, kuru starp pasaules TOP līgām varētu ierindot tikai un vienīgi aizrautīgākie Norvēģijas hokeja patrioti.

2011. gada pasaules čempionātā pārstāvēto līgu spēlētāju vidējā ieņemtā vieta šajā čempionātā (ņemtas vērā līgas ar 3 un vairāk hokejistu pārstāvniecību):

1. Somijas SM-liiga 4,39
2. NHL 4,59
3. Zviedrijas Elitserien 5,80
4. Norvēģijas Get Ligaen 6,00
  Norvēģijas 1. divisjon 6,00
6. AHL 6,11
7. Čehijas ekstralīga 6,20
8. Vācijas DEL 7,50
9. KHL 7,55
10. Šveices NLA 9,52
11. NCAA 10,00
  Slovākijas ekstralīga 10,00
13. Zviedrijas HockeyAllsvenskan 10,18
14. Dānijas AL-Bank Ligaen 11,00
15. Francijas Ligue Magnus 12,42
16. Šveices NLB 13,33
17. Baltkrievijas ekstralīga 13,69
18. Austrijas EBEL (Erste Bank Eishockey Liga) 15,43
19. Itālijas Serie A 16,00
  Slovēnijas Slohokej Liga 16,00
     

hokeja līgu pārstāvniecība 2011. gada pasaules čempionātā

izlase NHL KHL AHL Zviedrijas Elitserien Somijas SM-liiga Šv. NLA Vāc. DEL Čehijas ekstralīga Slovākijas ekstralīga NCAA
1. Somija 5 8 2 3 9
2. Zviedrija 9 5 5 12
3. Čehija 11 12 2 3
4. Krievija 5 19
5. Kanāda 23 2 1
6. Norvēģija 1 2 10
7. Vācija 2 2 1 22
8. ASV 20 1 8 3
9. Šveice 1 1 24
10. Slovākija 6 13 4 1 1 4
11. Dānija 1 1 3 1
12. Francija 1 1 1 2 1 1 1
13. Latvija 1 17 1 2 1
14. Baltkrievija 2 12 1 1 1
15. Austrija 1 1
16. Slovēnija 1
                     

pilns saraksts: petrovich27_IIHF_WC_2011_izlases_un_ligas_2011-05-16

P.S. tabula iekļauti visi spēlētāji, kas minēti PČ pieteikumā (neatkarīgi no tā, vai spēlētājs ir bijis pieteikts uz konkrētām spēlēm un spēlējis). ja konkrētais spēlētājs ir aizvadījis spēles vairākās līgās, tad viņš ir atzīmēts pie katras no līgām. tabulā nav iekļautas dažādu vecumu U līgas (t.sk. Francijas U-22, Kanādas OHL), bet ir iekļauta koležu līga NCAA.

Posted in hokejs, KHL | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 4 Comments »

Latvija pasaulē. summa pēc 1. posma

Posted by petrovich27 uz 2010/05/13

pasaules čempionāta 1. posmu (Preliminary Round) B grupā Latvijas izlase ir aizvadījusi, ieņemot 3. vietu grupā un izcīnot tiesības pacīkstēties par vietu play off – t.i., stiprāko 8-niekā. “lielais astotnieks” kā reizi ir Latvijas Hokeja Federācijas uzdevums izlasei 2010. gada čempionātā. jāpiebilst, ka uzdevuma izpilde nebūs viegla, jo uz nākamo posmu Latvijas izlase ņem līdzi 0 (nulle) punktus. tāpēc, ka pret “izkritušo” izlasi (šajā gadījumā – Itāliju) gūtie punkti pārējām 3 izlasēm netiek pieskaitīti “labumā”.

Latvijas izlases spēlētāju TOP 3 čempionāta 1. posmā:

1. Juris Štāls. būdams 4. maiņas uzbrucējs pirmajās divās spēlēs pret B grupas stiprākajām komandām (Šveice, Kānāda) demonstrēja to, ko gaida no pirmajiem virknējumiem, – rezultativitāti. cīņasspara pietika, lai gandrīz identiskās epizodēs “dotu virsū” vārtiem un noorganizētu vienīgos vārtu guvumus kā pret Šveici, tā pret Kanādu. tiesa, Štālam ieskaitījās “vien” rezultatīvas piespēles abos gadījumos, taču faktiski abus vārtu guvumus pretiniekiem aiznesa tieši Juris Štāls. spēlē pret Itāliju Štālam gan rezultativitātes punkti neiegadījās, taču viņa aktivitātes bija pamanāmas. un tas ir ņemot vērā faktu, ka pirmajās 3 spēlēs Štālam ir bijis vidēji trešais mazākais spēles laiks starp visiem uzbrucējiem – vidēji 10:52 spēlē. tā lūk!

2. Gints Meija. otrs “tīrradnis” no 4. maiņas ar vēl mazāku (vismazāko starp uzbrucējiem) vidējo spēles laiku – 9:21. kopā ar Štālu “pamirdzēja” pirmajās divās spēlēs – laikā, kad pirmās maiņas “klusēja”. pret Šveici un Kanādu izcīnīti 1+1 punkti izskatās pieklājīgi arī no statistikas viedokļa, īpaši ņemot vērā, ka izlases uzbrukuma līderi mēģināja, bet nevarēja “atraisīties”. pat ja “otrā vieta” šajā TOPā Meijam ir dota nedaudz “avansā”, tad viņš ir pilnīgi skaidri apliecinājis, ka viņa “līdzpaņemšana” uz pasaules čempionātu bija pilnīgi pamatota.

3. Georijs Pujacs. kā pirmās maiņas aizsargam pieklājas būt TOPā. Pujacs pēc pirmajām 3 spēlēm ir rezultatīvākais spēlētājs izlasē (1+2) un viņam ir labākais lietderības koeficients komandā (+3). turklāt Georgijs Pujacs šajās 3 spēlēs ir “dzelzs vecis” ar vidēji lielāko spēles laiku izlasē – 20:33. šoreiz statistika “runā” gana labi.

* uz TOPu pretendēja arī citi spēlētāji, taču viņiem mazliet pietrūka, jo viņi “uzspīdēja” galvenokārt vienā no trijām spēlēm, galvenokārt – spēlē pret Itāliju.

“jautājumu” TOP 3 čempionāta 1. posmā:

1. pirmās maiņas “ieilgums”. pirmajam uzbrucēju trio (Cipulis – Vasiļjevs – Ņiživijs) bija nepieciešamas vēl divas “pārbaudes” spēles čempionāta sākumā, lai iesildītos un “atvērtos”. tikai trešajā spēlē (pret Itāliju) no pirmās maiņas sagaidījām rezultativitāti – t.i. to, ko no šīs maiņas tiek prasīts visvairāk. beidzot pret Itālijas izlasi bija iespējams saskatīt “iestrādes” – kombinācijas, izspēli un arī skaistu vārtu guvumu. tomēr arī trešajā spēlē bija pietiekoši daudz brāķa pirmā uzbrucēju virknējuma sadarbībā. jācer, ka vīriem lai “iesildītos” ir pieticis ar 3 spēlēm 1. posmā un turpmākajās spēlēs sagaidīsim labāko sniegumu.

2. vairākuma izspēle (neizspēle). beidzot pret Itāliju ir varēts realizēt divus vairākumus, turklāt diezgan ātri. taču, cik daudz vairākuma minūšu ir izniekots iepriekšējās spēlēs… ja šī spēles komponente ar steigu netiks sakopta, būtiskus panākumus nākamajā kārtā būs grūti sasniegt. jo pret līdzīgiem pretiniekiem (kā Šveice, piemēram) ir jāizmanto tās dažas iespējas, kad tīri matemātiski esam “nevienlīdzīgi”.

3. saspēles brāķis. 12 no 22 spēlētājiem, kas reāli šajā pasaules čempionātā ir devušies laukumā (netiek skaitīts Kaspars Saulietis, kas rezervē, un Edgars Lūsiņš, kas vārtu “trešais numurs”), pērnsezon kapāja Dinamo ierindā. t.i. spēlēja vienā klubā. nereti atšķirīgās maiņās, taču sezonas gaitā tiem bija jākļūst krietni saspēlētākiem nekā bija redzams čempionāta pirmajās 3 spēlēs. “caurumi” saspēlē bija palieli. tik lieli, ka “uz aci” nepateiktu, ka lielākā daļa šo vīru vēl nesen ir cīnījušies vienā klubā. lai par “dzirkstelīti acīs” un “psiholoģisko pārēšanos sezonas gaitā” runā Armands Puče un Jānis Matulis; arī par nogurumu, lai spriež dakteri. taču saspēle un savstarpēja sapratne ir tās lietas, kas izlasei (Dinamo Latvijas vīriem) tika piedēvēti kā stiprā puse.

kas tālāk?

ar spēli piektdien, 14. maijā, Latvijas izlasei turpināsies cīņu gaitas – vismaz 3 spēles, kurās pretī “nāks” 3 stiprākās no četrām C grupā “attiecības kārtojušajām” izlasēm. C grupā šogad: Zviedrija; Norvēģija; Čehija; Francija. viena no nosauktajām “tālāk” netiks, paliekot aizstāvēt savu godu un palikšanu pasaules elitē kopā ar visu pārējo grupu 4. vietas “laureātiem”.

Latvijas izlases sastāvā tiek plānota agrāk deklarētā izmaiņa – Miķelis Rēdlihs svarīgu ģimenes apstākļu dēļ dosies atpakaļ uz Latviju, bet uzbrucēju rindas papildinās Kaspars Saulietis. savukārt, aizsardzības līnijā kā papildinājums tiekot gaidīts Artūrs Kulda, kura pārstāvētajam klubam Chicago Wolves cīņas AHL play off-ā beigušās.

Latvijas izlases spēļu rezultāti 2010. gada PČ 1. posmā:

  • 8. maijā pret Šveices izlasi (1:3)
  • 10. maijā pret Kanādas izlasi (1:6)
  • 12. maijā pret Itālijas izlasi (5:2)

2010. gada pasaules čempionāta B grupas FINAL “secība” (vieta; izlase; spēļu skaits; punkti; vārtu starpība):

  1. Šveice 3 spēlēs 9 punkti (10:2)
  2. Kanāda 3 spēlēs 6 punkti (12:6)
  3. Latvija 3 spēlēs 3 punkti (7:11)
  4. Itālija 3 spēlēs 0 punktu (3:13)

Latvijas izlases uzbrucēju ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

uzbrucējs   spēles punkti +/- vid. sp. laiks
Kaspars Daugaviņš   3 2+0 -1 13:11
Gints Meija   1+1 +1 9:21
Mārtiņš Karsums   3 1+1 +1 15:05
Juris Štāls   3 0+2 +1 10:52
Herberts Vasiļjevs   3 0+2 +1 18:27
Aleksandrs Ņiživijs   3 1+0 0 15:10
Mārtiņš Cipulis   3 0+1 +1 17:42
Jānis Sprukts   3 0+1 0 15:41
Sergejs Pečura   3 0 -1 9:51
Miķelis Rēdlihs   3 0 -2 15:24
Andris Džeriņš   3 0 -3 11:21
Lauris Dārziņš   3 0 -3 16:24
           

Latvijas izlases aizsargu ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

aizsargs   spēles punkti +/- vid. sp. laiks
Georgijs Pujacs   3 1+2 +3 20:33
Arvīds Reķis   3 1+0 +2 20:03
Aleksandrs Jerofejevs   3 0 +2 19:46
Guntis Galviņš   3 0 +2 17:37
Jānis Andersons*   2 0 -1 5:08
Jēkabs Rēdlihs   3 0+1 -2 14:00
Māris Jass   3 0 -2 7:02
Kristaps Sotnieks   3 0 -4 16:10
           
* IIHF oficiālajā statistikā Jānim Andersonam ir fiksētas 3 spēles un attiecīgi vidējais spēles laiks 3:25, neņemot vērā, ka čempionāta pirmajā spēlē viņš uz ledus negāja (pieteikumā fiksēts bija).
 

Latvijas izlases vārtsargu ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

vārtsargs   spēles atv. % vārti vid. spēlē kopējais sp. laiks
Edgars Masaļskis   3 89,61% 3.27 146:40
Mārtiņš Raitums   1 81,82% 3.70 32:25
Edgars Lūsiņš   0 0
           

informācija vēl:

  • Latvijas izlases spēlētāju statistika (pēc pirmajām 3 spēlēm) – iihf.com
  • spēles protokols: Latvija vs Šveice (2010-05-08) – iihf.com
  • spēles protokols: Latvija vs Kanāda (2010-05-10) – iihf.com
  • spēles protokols: Latvija vs Itālija (2010-05-12) – iihf.com

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , | 6 Comments »