Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Stenlija kauss’

Pretendenti uz izlases trešo kreklu pie arēnas griestiem

Posted by petrovich27 uz 2014/04/17

Balderis_lhf_lv_M_AiseLatvijas Hokeja federācija ir īpašu cieņu izrādījusi diviem izciliem Latvijas hokejistiem – Helmutam Balderim un Kārlim Skrastiņam, no izlases aprites izņemot šo spēlētāju lietotos numurus #19 un #7. Latvijā notiekošo izlases turnīru laikā krekliem ar šiem numuriem ir jābūt piekārtiem pie attiecīgās ledus halles griestiem. Vai vēl kāds Latvijas hokejists ir pelnījis šādu godu?

Latvijas hokeja vēsture ir salīdzinoši sena un jauna. Izlases pirmā spēle aizvadīta jau 1932. gada 27. februārī Rīgā pret kaimiņiem – Lietuvas izlasi. Todien Latvija svinēja uzvaru ar 3:0. Pirmo vārtu guvumu izlases pastāvēšanas vēsturē sarūpēja uzbrucējs Alfrēds Verners, pēc tam divreiz iemeta aizsargs Indriķis Reinbahs, bet vārtus “sausus” visas 45 minūtes nosargāja Herberts Kušķis. Sekoja dalība Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiādē (1936).

1940. gada 10. martā Rīgā aizvadītā valstsvienības spēle pret Igaunijas izlasi (2:1) un Kārļa Muškes vārtu guvums spēles izskaņā bija “komats” Latvijas izlases vēsturē uz ilgiem 52 gadiem…

1992. gada 7. novembrī Rīgā norisinājās pirmā atjaunotās Latvijas izlases spēle, un zīmīgi, ka pret to pašu izlasi, ar kuru kopā tika sāktas starptautiskās spēles pirms 60 gadiem. Šoreiz lietuvieši tika uzveikti ar 13:2, bet atjaunotās izlases pirmais vārtu guvums ieskaitīts Aigara Ciprusa rēķinā. Jaunās izlases pirmais kapteinis bija simbolisks – sava laika izcilākais Latvijas hokejists Helmuts Balderis, kurš profesionāla sportista gaitas jau dažu gadu garumā bija beidzis. Taču ar dalību atjaunotās izlases pirmajās divās spēlēs Balderis bija iemūžinājis savu vārdu arī Latvijas izlases kontekstā. Un viņa #19 jau tad LHF amatpersonas solījušas izņemt no aprites. Tiesa, izņemšana “ievilkās” gadu garumā, bet pa to laiku “Baldera numuru” izlasē bija lietojuši vēl daži spēlētāji.

skrastinsh66-yarreg-ruLikumsakarīga bija izcilā latviešu aizsarga Kārļa Skrastiņa numura (#7) iemūžināšana. Jāpiebilst, ka Skrastiņš nebija tik izvēlīgs uz numuriem un bija spēlējis arī ar citiem, piemēram, #6, #3. Starp citu, ar trešo numuru viņš piedalījās 2005. gada olimpiskās kvalifikācijas turnīrā 2005. gada februārī, kad Latvijas izlase “izrāva” ceļazīmi uz Turīnas olimpiādi no pārliecināto baltkrievu rokām.

Arī ar Kārļa #7 operatīvi nesanāca… Starp Jaroslavļas Lokomotiv katastrofu (2011. g. septembrī) un LHF lēmuma pieņemšanu bija neliels laika posms, kurā tomēr #7 Latvijas izlasē uzspēlēja.

20. gadsimta 30. gadu Latvijas izlases “pionieru un celmlaužu” godināšana, tās formāts un numuru iemūžināšana ir atsevišķas analīzes vērta padarīšana. Iespējams, ir pienācis laiks veidot savu (Latvijas) Hokeja slavas zāli, kādu ir ieviesušas ne tikai hokeja lielvalstis, bet arī mūsu ranga un spēka hokeja federācijas. Arī tādās zemēs, kuru izlases jau gadiem netiek tālāk par 1. divīziju.

Šoreiz par izcilniekiem, kurus varam saskatīt kopš 1992. gada.

#1 Artūrs Irbe

  • Irbe_vancitybuzz_comViens no diviem Latvijas pārstāvjiem, kura vārds ir iemūžināts starptautiskās hokeja federācijas (IIHF)  Slavas zālē. Tas notika 2010. gadā. (Otrs – Helmuts Balderis, kura vārds iemūžināts 1998. gadā.)
  • Divkārtējs pasaules čempions! Zelta medaļas nopelnīja divos pasaules čempionātos PSRS izlases sastāvā (1989., 1990.). 1990. gada pasaules čempionāta labākais vārtsargs! Pieaugušo pasaules čempionātos tikt pie pasaules zelta ir izdevies tikai diviem Latvijas hokejistiem. (Otrs – Balderis, kura kontā 3 pasaules čempiona tituli.)
  • Latvijas izlases “pirmais numurs” deviņos pasaules čempionātos  (8 – elitē; 1 – B grupā; 1996.-2001., 2003.-2005.). Ieskaitot 1996. gada pasaules čempionātu B grupā, kurā Latvijas valstsvienība izcīnīja tiesības spēlēt elitē. Piedalījies arī divās olimpiādēs Latvijas krāsās (2002., 2006.).
  • Viens no 3 mūsu vārtsargiem, kuri spēlējuši pasaules klubu hokeja piramīdas virsotnē – NHL. No šiem trim, vismaz līdz šim, izcilākais. Kopumā 13 sezonās spēlējis NHL čempionātā. NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks. Pēc karjeras beigām arī vienīgais Latvijas pārstāvis, kas ir bijis NHL treneris (divās sezonās Washington Capitals vārtsargu treneris).

#33 Sergejs Žoltoks

Vienu no sava laika talantīgākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem – Sergeju Žoltoku – Latvijas Hokeja federācija godinājusi, viņa vārdā nosaucot U-20/18 izlašu turnīru. Žoltoka vārdā nosaukta vidusskola. Taču arī šī spēlētāja numura “rezervēšana” varētu būt adekvāts žests, lai godinātu sportistu, kurš šo pasauli pameta hokeja kreklā un “pa taisno” no hokeja laukuma. Atgādinājumam: Sergejs Žoltoks mira Minskā 2004. gada 3. novembrī – dienā, kad bija aizvadījis savu pēdējo mūža spēli. Tobrīd, NHL lokauta laikā, viņš pārstāvēja Latvijas komandas Rīga 2000 krāsas Baltkrievijas Atklātajā čempionātā. Rīga 2000 klubs uzbrucēja piemiņu godināja, rezervējot viņa #33 un paceļot Žoltoka kreklu pie mājas spēļu halles griestiem. (Latvijas izlasē spēlējis ne tikai ar dzīves pēdējos turnīros ierasto #33. Piemēram, 2001. un 2002. gadu pasaules čempionātos #16.)

Zoltoks LHFVēl dažas lietas “balsojumā” PAR:

  • Līdz šim rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs hokeja “Mekā” – NHL. Regulārās sezonas 588 spēlēs 258  punkti, play off 45 spēlēs 18 punkti. Paša regulārās sezonas rekords – 42 punkti 78 spēlēs (2002./2003.) Minnesota Wild sastāvā. Kopumā NHL uzspēlējis 10 sezonās. (Kopumā un vienas sezonas ietvaros rezultatīvāks no mūsējiem ir bijis tikai aizsargs Sandis Ozoliņš.)
  • Viens no nedaudzajiem Latvijas hokejistiem, kuriem izdevies tikt pie U-20 pasaules čempiona titula. Zelts izcīnīts 1992. gadā kopā ar PSRS/NVS U-20 izlasi. (No Latvijas izlasē pēc tam spēlējušajiem junioru zelta medaļa ir arī Andrejam Maticinam un Sandim Ozoliņam.)
  • Latvijas izlases sastāvā sešos pasaules čempionātos (5 – elitē, 1 – B grupā). Tajā skaitā, tajos divos pasaules čempionātos, kuros valstsvienība sasniedza savu augstāko punktu – 7. vietu (1997. un 2004.). (Izlase rekordu atkārtoja arī 2009. gadā, bet Žoltokam vairs nebija iespējas palīdzēt valstsvienībai…)
  • Latvijas izlasē aizvadījis tikai 42 spēles 10 gadu laikā (1994.-2004.), bet ar izcilu rezultativitāti: 50 punkti (29+21). Divos pasaules čempionātos bija rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē (2001., 2004.).

#8 Sandis Ozoliņš

Ozolins_LHF_(M_Aise)Ozoliņa reputāciju Latvijas izlases kontekstā, ja ne pagrieza par 180 grādiem, tad viennozīmīgi uzlaboja “lielā atgriešanās” uz Soču olimpiādi. Nācija un arī komanda novērtēja Sanda Ozoliņa atpakaļatnākšanu izlasē pēc 7 gadu pauzes (2006.-2013.) un jau kapteiņa statusā. Daudzi Ozoliņa nopelnos pieraksta izlases izcīnīto dalību olimpiādē (2013. g. februāra kvalifikācijas turnīrā) un vispār līdz šim augstāko valstsvienības sasniegumu olimpiskajās spēlēs – 8. vietu, ja vien post scripum kāda IIHF instance nelems par vietas atņemšanu saistībā ar dopinga lietām. Bet Ozoliņa lomu un emocionālo pienesumu tas nemazina pēc būtības. (Pirms #8 Ozoliņa ciparu salikums izlasē bija #18.)

  • Viens no sava laika izcilākajiem uzbrūkošajiem aizsargiem ir vienīgais Latvijas hokejists, kurš virs galvas cēlis paša izcīnīto Stenlija kausu (1996.). Vairāku NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks.
  • NHL spēlējis 15 sezonas! Latvijas hokejists, kas šajā līgā aizvadījis visvairāk spēļu – 875 spēles regulārajā sezonā un 137 spēles Stenlija kausa izcīņā.
  • Latvijas rezultatīvākais hokejists NHL – kā kopumā, tā atsevišķās sezonās. Kopā 564 punkti regulārajā sezonā un 90 punkti play off. Sezonas rekords: 68 punkti 80 spēlēs (1996./1997.) Colorado Avalanche sastāvā.
  • Latvijas izlases ierindā 3 pasaules čempionātos (1998., 2001., 2002.) un 3 olimpiādēs (2002., 2006., 2014.).  Latvijas izlasē tikai 40 spēles, kurās iekrāti 35 punkti (9+26)! Izlases kapteinis līdz šim ieņemtās vietas ziņā veiksmīgākajā olimpiādē, kā arī “ceļā” uz to.
  • Citi “žetoni, ordeņi un pričindāļi”: pasaules junioru zelta medaļa PSRS/NVS U-20 izlases sastāvā (1992.); četras KHL zvaigžņu spēles (vienā – Rietumu komandas kapteinis); virkne individuālo rekordu pārstāvētajās NHL komandās; KHL labākais aizsargs dažādos posmos un nominācijās utt.

#2 Rodrigo Laviņš

Lavins_LAT_livesport_ruArgumenti PAR:

  • Aizsargs Rodrigo Laviņš ir “varējis” tad, kad daudzi citi nevar. Tādēļ ir viens no diviem hokejistiem, kuri Latvijas izlasē aizvadījuši visvairāk spēļu. Saskaņā ar oficiālo LHF statistiku, abiem ar Aleksandru Ņiživiju pa 217 spēlēm. (Aivara Bomja, Sportaavize.lv, statistika, kas skaita spēles ar reālu spēles laiku, Laviņam saskaita 210 spēles, Ņiživijam – 212.)
  • Latvijas izlases sastāvā 13 pasaules čempionātos (11 – elitē, 1 – B grupā, 1 – C grupā), 3 olimpiādēs un arī pirmajā junioru pasaules čempionātā ar Latvijas U-20 izlases dalību (C grupa; 1993./1994.). Latvijas izlases kapteinis divos pasaules čempionātos (2007., 2008.).
  • Visilgāk un šobrīd vienīgais spēlējošais sportists no atjaunotās Latvijas izlases sastāva pirmajā spēlē 1992. gada 7. novembrī. Un arī 2014. gada pavasarī ir ieradies izlases rīcībā, gatavojoties pasaules čempionātam, kurā dažādu iemeslu dēļ nevarēs palīdzēt lielākā daļa olimpiskā sastāva aizsargu.

#17 Aleksandrs Ņiživijs

  • Nizivijs_blog_kp_ruVēl viens saraksta “ilggadnieks”, kurš Latvijas izlasei pratis izbrīvēt laiku visbiežāk un visvairāk. Vairāk nekā 200 spēles izlasē!
  • Piedalījies 15 pieaugušo pasaules čempionātos (13 – elitē, 2 – B grupā). 13 čempionāti elitē – tas ir Latvijas izlases rekords. Ar šo skaitu Ņiživijs iekļuvis arī IIHF rekordu sarakstā, kur ieņem dalītu 4. vietu pasaulē!!! (Tuvākie sekotāji Latvijas izlasē ir Tambijevs un Semjonovs, kuriem pa 11 pasaules čempionātiem elitē.)
  • Kas vēl? 3 olimpiādes, pieci (!) olimpiskās kvalifikācijas turnīri. Šo kvalifikācijas turnīru skaits Ņiživijam ir lielākais nacionālajā izlasē. (Četri turnīri – Tambijevam un Ciprusam.)
  • Par maz? Tad vēl divi junioru pasaules čempionāti Latvijas U-20 izlasē (1993./1994., 1994./1995.; C grupā), divi Eiropas jauniešu čempionāti Latvijas U-18 vienībā (1992./1993., 1993./1994.; C grupā). Ja pēc tā visa kāds vēl Ņiživijam pārmet nevarēšanu un negribēšanu…
  • Jā, un vēl arī visu laiku trešais rezultatīvākais izlases spēlētājs ar 116 punktiem (35+81). (Vairāk punktu ir Tambijevam un Kerčam, 153 un 132.)
  • (Elites čempionātu lielākajā daļā Ņiživijam #17, bet pa vienam turnīram ar #71 un #26.)

#14 Leonīds Tambijevs

  • Tambijevs_L_vs_Sereb_Lvi_2011-11-05_HK_Riga_ofic_pr_facebookRezultativitātes un vārtu guvumu rekordi, kurus iespējis Leonīds Tambijevs, Latvijas izlasē paliks nepārspēti ilgāku laiku. Tie ir 153 punkti, t.sk. 69 vārtu guvumi. Tuvākie rekorda sekotāji atpaliek manāmi, turklāt vairums hokeju vairs nespēlē. Un šajā gadījumā nav būtiski, ka daļa punktu krāta B/C grupās. (Tuvākie sekotāji: Kerčs – 132 punkti, 59 vārtu guvumi; Ņiživijs – 116 punkti, 35 vārtu guvumi; Cipruss – 112 punkti, 50 vārtu guvumi).
  • Tambijevs izlasi pārstāvējis 15 pasaules čempionātos (11 – elitē, 3 – B grupā, 1 – C grupā); turklāt tie visi čempionāti aizvadīti 15 gadus pēc kārtas (1993.-2007.)!!!  Tikpat liela pieaugušo pasaules čempionātu summa ir Ņiživijam, un abi kopā šajā parametrā ieņem dalītu 7. vietu pasaulē!
  • Papildu tam: 2 olimpiādes; 4 olimpiskās kvalifikācijas turnīri; pasaules čempionāta C grupas kvalifikācija ar dalību atjaunotās izlases pirmajā spēlē (1992.), A grupas kvalifikācija (1999.) un citi turnīri. Saskaņā ar LHF statistiku, spēļu skaita ziņā ieņem dalītu 3./4. vietu nacionālajā valstsvienībā – abiem ar Aleksandru Semjonovu saskaitīts pa 208 spēlēm (A.Bomja statistikas uzskaitē Tambijevam 206 spēles, Semjonovam 207.)

P.S.

Droši vien, nemaz nevajadzētu uzreiz un masveidā pagarināt numuru rindu pie arēnas griestiem. Iespējams, atrodas citi labi veidi, kā pieminēt un atcerēties. Latvijai ir sava hokeja vēsture un panākumi, arī savi izcilnieki, kas ir iezīmējuši teritoriju un noteikuši mērauklu. Atliek to novērtēt.

Uzziņām:

[Helmuta Baldera un Sanda Ozoliņa fotoattēlu avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Kārļa Skrastiņa foto avots: yarreg.ru. Artūra Irbes foto avots: vancitybuzz.com. Sergeja Žoltoka foto avots: lhf.lv. Rodrigo Laviņa foto avots: livesport.ru. Aleksandra Ņiživija foto avots: blog.kp.ru. Leonīda Tambijeva foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 6 Comments »

Treneru pieredze uz ledus. Ankipāns un Klodāns kā iegansts

Posted by petrovich27 uz 2013/07/17

Ankipans_trenins_2013_jul_DR_facebook_VERSKad šovasar Rīgas Dinamo paziņoja par komandas treneru korpusa papildināšanu ar Ģirtu Ankipānu un Juri Klodānu, publiskajā vidē iegrozījās sarunas ar tendenci apšaubīt lēmuma pareizumu. Jo, redz, šie vīri nav bijuši ne zvaigznes, ne atslēgas spēlētāji. Bet, vai, lai kļūtu par labu treneri ir jābūt labam spēlētājam? Un, vai zvaigžņotākie spēlētāji kļūst par izciliem treneriem?

Izņēmumu netrūkst abos virzienos, bet kādas ir likumsakarības pasaules spēcīgākajā čempionātā NHL un Dinamo „darbavietā” KHL? Vismaz aizvadītajā 2012./2013. g. sezonā.

Kā bez NHL spēļu pieredzes var trenēt NHL komandas?

No Nacionālajā Hokeja Līgā aizvadītajā sezonā strādājušajiem komandu aktuālajiem galvenajiem treneriem 40,6% speciālistu (13 no 32) nav vispār NHL spēļu pieredzes hokejista „ādā”. Vēl 18,8% NHL galveno treneru (6 no 32) ir fiksēta mazāk nekā 20 spēļu pieredze uz NHL ledus. Bet, piemēram, 25% NHL klubos aizvadītajā sezonā strādājošo vārtsargu treneru (8 no 32) nav NHL vārtsarga spēļu prakses.

No visiem NHL komandas „stūrējošiem” treneriem – galvenajiem, asistentiem, vārtsargu – kopumā 31,3% vīru (41 no 131) nav NHL spēlētāja pieredzes; no tiem, savukārt, 22,9% (30 no 41) nav pat fārmklubu līgu AHL un IHL hokejista prakses. Bet vēl 45,0% treneriem kā hokejistiem NHL spēļu apjoms uz ledus bijis mazāks par 100 spēlēm. Un, redz, neskatoties uz to, šamie „māca dzīvot” arī izcilus hokejistus.

NHL Gada trenerim tiek pasniegta Džeka Adamsa balva (Jack Adams Award). 21. gadsimta gaitā to ir saņēmuši tādi sava laika izcilie vai vismaz ļoti rezultatīvie uzbrucēji kā Bill BarberPhiladelphia Flyers galvenais treneris, Jacques Lemaire (Minnesota Wild) vai šogad – Ottawa Senators galvenais Paul MacLean. Bet starp Dž. Adamsa balvas saņēmējiem arī tādi vīri, kas uz ledus NHL oficiālajās spēlēs nav kāpuši – John Tortorella (Tampa Bay Lightning) 2004. gadā un Ken Hitchcock (St. Louis Blues) 2012. gadā. Vēl ir tādi Jack Adams Award šajā gadsimtā saņēmuši personāži kā Bob Francis (Phoenix Coyotes) un Claude Julien (Boston Bruins), kas NHL čempionātos aizvadījuši pa 14 spēlēm. Par izcilām hokejistu karjerām tās, rādās, ka nevarētu nosaukt.

32,5% KHL galveno treneru spēlējuši „kaut kur”

KHL gadījumā treneru kā spēlētāju pieredzi tik viendabīgi kā Ziemeļamerikā būs grūti izcelt. „Pāri dīķim” absolūts hokejistu līmeņa atskaites punkts ir NHL, kura dominanti vien 1972. – 1979. gados mēģināja apstrīdēt WHA čempionāts. Bet KHL teritorijā pirms līgas starta (2008.) bija pastāvējušas dažādas formācijas – Superlīga, MHL (Starpnacionālā), NVS čempionāts, PSRS čempionāts. Tas nedaudz sarežģī treneru agrākas karjeras atsekošanu, tomēr – absolūtajam vairākumam pēdas ir sadzenamas.

No KHL 26 klubu 124 treneriem – galvenajiem, vecākajiem, vārtsargu un „parastajiem” (asistentiem), kuri 2012./2013. g. sezonas gaitā strādāja līgā: 45,2% bija PSRS stiprākās līgas hokejista pieredze; 49,2% speciālistu – Krievijas pirmsKHL stiprāko līgu spēlētāja ieraksts CV; 8,9% – KHL spēlētāja prakse. Taču šīs daļas nesummējas, bet lielā daļā personu pārklājas. Attiecīgi – nereti viens un tas pats sportists izsoļojis caur PSRS un Krievijas galvenajām līgām. Vēl 19,4% ir bijusi NHL hokejista prakse, ieskaitot tādus vīrus, kas „hokeja paradīzē” spēlējuši dažas spēles. Arī mūsu pašu Viktors Ignatjevs (12 spēles), Harijs Vītoliņš (8 spēles); bet, piemēram, Pēteris Skudra – „bagātāks” (150 spēles kā vārtsargam).

25,0% no KHL strādājošo treneru nav ne PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, ne KHL, ne arī NHL hokejista pieredzes. Un tieši starp KHL komandu galvenajiem treneriem šis īpatsvars ir vēl lielāks – 32,5% (13 no 40) bez Krievijas/PSRS stiprāko līgu vai NHL prakses. Taisnības pēc gan jāpiebilst, ka liela daļa no šiem „nepieredzējušajiem” galvenajiem tomēr pieklājīgu praksi savā laikā krājuši Zviedrijas, Somijas, Čehijas, Slovākijas stiprākajās līgās. Taču ir daži eksemplāri, kuriem tās stipro līgu pieredzes tā mazāk vai nemaz. Piemēram, Magņitkas galvenais Paul Maurice ne tuvu nevarēja lepoties ar spilgtu hokejista CV, bet toties padsmit sezonas ir bijis Nacionālās Hokeja Līgas komandu galvenais treneris.

Savukārt, no 8 speciālistiem, kuri 21. gadsimta 13 gados saņēmuši Krievijas stiprākās līgas (superlīgas, KHL) labākā trenera laurus, 3 personāžiem nebija PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, nemaz nerunājot par NHL, spēlētāja pieredzes. Čehiem Vladimiram Vujtekam vecākajam (2002. gada tituls) un Milošam Ržiham (2011.) tas ir „piedodami”, jo abi spēlējuši Čehoslovākijā. Taču Sergejs Mihaļovs, kurš 21. gadsimtā Krievijas labākā hokeja trenera laurus plūca divreiz – 2003. gadā ar Severstaļ un 2008. gadā ar Salavat Julajev, var palepoties ar PSRS tā laika otrā/trešā plāna hokeja klubu pieredzi – Čeļabinskas Burevestņik, Ufas Salavat Julajev (tolaik nestartēja PSRS augstākajā līmenī), Kuibiševas (tagad – Samara) SKA.

NHL no otras puses

NHL spēlētāju nosacīti redzamākās individuālās balvas – Hart Memorial Trophy (regulārās sezonas vērtīgākajam – MVP), Art Ross Trophy (rezultatīvākajam), James Norris Memorial Trophy (labākajam aizsargam) vai/un Conn Smyth Trophy (izslēgšanas spēļu MVP) – kopumā 20. gadsimta pēdējos 30 gados (1971. – 2000.) ir saņēmuši 43 spēlētāji. Laika posms izvēlēts ar atkāpi no mūsdienām, lai nosauktajiem „būtu laiks” nonākt līdz treneru posteņiem. No šiem titulētajiem 43 vīriem tikai viens (Jaromirs Jāgrs) aizvadītajā sezonā bija NHL spēlētājs, bet pārējiem bija ilgāka vai īsāka iespēja nonākt treneru posteņos. Dažiem vēl būs.

Aprēķinā nav ņemti vērā Vezina Trophy – svarīgākās vārtsargu balvas – laureāti. Tie parādās arī starp divu MVP balvu saņēmējiem. Turklāt bijušo vārtsargu īpatsvars starp 2012./2013. g. sezonas NHL ne-vārtsargu treneriem (galvenajiem un asistentiem) ir bijis totāli niecīgs – ap 2,1% no visiem. Uzbrucēji veido 57,7%, aizsargi – 40,2% (aprēķins no tiem, kas spēlējuši hokeju).

Tātad no 43 nosacīti titulētākajiem trīsdesmitgades NHL hokejistiem 11 vīri (25,6%) līdz šim ir bijuši NHL komandu treneri vai galvenie treneri. Bet galveno treneru postenī bijuši 7 hokejisti (16,3%) no šiem titulētākajiem. Skaidrs, ka kāds vēl papildinās šo skaitu. Piemēram, tāda plaši zināma persona kā Patriks Ruā (Patrick Roy) maijā nosaukts par Colorado Avalanche jauno galveno treneri.

Jā, un no šiem 43 jau faktiski leģendārajiem hokejistiem neviens nav saņēmis, piemēram, NHL Gada trenera balvu (Jack Adams Award). Par veiksmīgākajiem NHL galveno treneru posteņos no saskaitītajiem 43 vīriem varētu nosaukt divus. Randy Carlyle, kurš 2007. gadā tika pie Stenlija kausa kopā ar Anaheim Ducks un tagad ir Toronto Maple Leafs galvenais. Bet Larry Robinson Stenlija kausu izcīnīja 1999./2000. g. sezonā kopā ar New Jersey Devils; tiesa, par galveno kļuva sezonas noslēgumā, īsi pirms izslēgšanas spēlēm. Bet citiem bija veicies ļoti dažādi. Salīdzinājumam: viens no pasaules visu laiku titulētākajiem hokejistiem – Wayne Gretzky – pat veselas četras sezonas pildīja Phoenix Coyotes galvenā trenera pienākumus, taču komandu izslēgšanas spēlēs ievest neizdevās.

Likumsakarības austrumos

PSRS un vēlāk dažādos Krievijas čempionātos nav tik dziļas, plašas un pēctecīgas individuālo apbalvojumu sistēmas. Tomēr apbalvojumi ir, un lai noskaidrotu 1971. – 2000. gadu titulētākos hokejistus PSRS/Krievijas stiprākajā līgā, jāmiksē dažādi tituli un uzskaites. Summā: šo gadu labākie vārtu guvēji; punktu guvēji; balvas „Trīs bombardieri” ieguvēji (čempionāta trāpīgākie uzbrucēju virknējumi); rezultatīvākie aizsargi (balva pasniegta tikai no 1984. gada); izdevuma „Hokejnoje obozreņije” (Хоккейное Обозрение) veiktajā žurnālistu aptaujā noteiktie gada labākie (veikta līdz 1991. gadam). Žurnālistu vērtējums iekļauts, lai Top spēlētāju dotu vietu arī vārtsargiem un aizsargiem. Savas nepilnības ir, taču sasummējot, saskaitāmi sava laika 76 izcili vai vismaz lieliski hokejisti, kuru vidū arī Helmuts Balderis.

No šiem 20. gadsimtu noslēdzošās trīsdesmitgades nosacīti izcilākajiem hokejistiem 19,7% (15 vīri) ir kļuvuši par galvenajiem treneriem PSRS, Krievijas un/vai KHL stiprāko līgu klubos. Šis skaitlis, protams, var palielināties, jo virkne šo vīru strādā par treneriem jauniešu komandās, citvalstu līgās vai, piemēram, turpina savas profesionālu sportistu gaitas. Šādi nosacīti „dinozauri”, kas vēl spēlē, ir četri! Krievijas superlīgas 1999./2000. g. sezonas rezultatīvākais aizsargs un, starp citu, tās pašas sezonas līgas vērtīgākais spēlētājs Andrejs Markovs (dz. 1978), kurš 2012./2013. g. sezonā turpināja spēlēt Montréal Canadiens ierindā, bet lokauta laikā pagodināja KHL klubu Vitjaz (tolaik – Čehova). KHL-ā gaitas aizvadītajā sezonā turpināja 1995./1996. g. sezonas Krievijas „Virslīgas” labākais vārtu guvējs Aleksandrs Koroļuks (dz. 1976.) un arī – uzbrucējs Oļegs Petrovs (dz. 1971.), kuram nominēta balva „3 bombardieri” par darbu 1991./1992. g. sezonā. Ceturtais ir – uzbrucējs Maksims Sušinskis (dz. 1974.), kurš aizvadītajā sezonā nedaudz uzspēlēja HC Fribourg-Gottéron ierindā Šveices galvenajā čempionātā (NLA).

Vēl bez nosauktajiem 19,7% izcilnieku, kas ir vai bija austrumpuses stiprākās līgas galveno treneru posteņos, ir pa kādam sava laika talantīgam krievu hokejistam, kas trāpījis patrenēt NHL klubus. Tiesa, neviens no šiem 1971. – 2000. gadu izcilniekiem līdz NHL komandas galvenā trenera postenim nav „uzdienējies”. Piemēram, izcilais vārtsargs Vladislavs Tretjaks padsmit sezonas nolauza, pildot Chicago Blackhawks vārtsargu trenera pienākumus, bet titulētais aizsargs Vjačeslavs Fetisovs dažus gadus asistēja New Jersey Devils galvenajam trenerim.

No bijušajiem 20. gadsimta 70.-90. gadu hokejistiem – izcilniekiem austrumos, rādās, ka titulētākais galvenais treneris ir Vjačeslavs Bikovs, kuram ir gan pasaules čempiona lauri (2008., 2009.), gan Gagarina kauss (2011.). Tomēr par KHL labāko treneri viņš nav bijis nosaukts, bet no izlases atbrīvots pēc neražām 2011. gada pasaules čempionātā.

Morāle?

Stāsta morāle ir pagalam vienkārša – „neskati treneri pēc cepures (hokejista statistikas)”. Nu, nav vienādības zīme starp jēdzieniem ‘labs hokejists’ un ‘labs treneris’. Ir aplami pieņemt, ka izcils hokejists automātiski kļūst par izcilu treneri. Vai tikpat absurdi, ka labs treneris ir bijis tikpat labs hokejists. Šajā jomā ir sakritības, nevis likumsakarības.

Arī Rīgas Dinamo „jaunieviesto” treneru – Ģirta Ankipāna un Jura Klodāna – varēšanas būs vērtējamas pēc treneru darbā paveiktā. Nevis viņu kā hokejistu CV, kur pasaules labāko piemēru izcilība nav atrodama. Cits stāsts, kāda ir treneru sagatavošanas izglītības bāze Latvijā kā tāda. Bet par praksi: iemācīties peldēt var tikai ūdenī. Lai izdodas!

[Attēlā: interviju sniedz Ģirts Ankipāns, jau kā Rīgas Dinamo treneris. Foto fiksēts Dinamo treniņā 2013. gada jūlijā; foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

Posted in Dinamo Rīga, hokejs, KHL | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »