Treneru pieredze uz ledus. Ankipāns un Klodāns kā iegansts

Kad šovasar Rīgas Dinamo paziņoja par komandas treneru korpusa papildināšanu ar Ģirtu Ankipānu un Juri Klodānu, publiskajā vidē iegrozījās sarunas ar tendenci apšaubīt lēmuma pareizumu. Jo, redz, šie vīri nav bijuši ne zvaigznes, ne atslēgas spēlētāji. Bet, vai, lai kļūtu par labu treneri ir jābūt labam spēlētājam? Un, vai zvaigžņotākie spēlētāji kļūst par izciliem treneriem?

Izņēmumu netrūkst abos virzienos, bet kādas ir likumsakarības pasaules spēcīgākajā čempionātā NHL un Dinamo „darbavietā” KHL? Vismaz aizvadītajā 2012./2013. g. sezonā.

Kā bez NHL spēļu pieredzes var trenēt NHL komandas?

No Nacionālajā Hokeja Līgā aizvadītajā sezonā strādājušajiem komandu aktuālajiem galvenajiem treneriem 40,6% speciālistu (13 no 32) nav vispār NHL spēļu pieredzes hokejista „ādā”. Vēl 18,8% NHL galveno treneru (6 no 32) ir fiksēta mazāk nekā 20 spēļu pieredze uz NHL ledus. Bet, piemēram, 25% NHL klubos aizvadītajā sezonā strādājošo vārtsargu treneru (8 no 32) nav NHL vārtsarga spēļu prakses.

No visiem NHL komandas „stūrējošiem” treneriem – galvenajiem, asistentiem, vārtsargu – kopumā 31,3% vīru (41 no 131) nav NHL spēlētāja pieredzes; no tiem, savukārt, 22,9% (30 no 41) nav pat fārmklubu līgu AHL un IHL hokejista prakses. Bet vēl 45,0% treneriem kā hokejistiem NHL spēļu apjoms uz ledus bijis mazāks par 100 spēlēm. Un, redz, neskatoties uz to, šamie „māca dzīvot” arī izcilus hokejistus.

NHL Gada trenerim tiek pasniegta Džeka Adamsa balva (Jack Adams Award). 21. gadsimta gaitā to ir saņēmuši tādi sava laika izcilie vai vismaz ļoti rezultatīvie uzbrucēji kā Bill Barber kā Philadelphia Flyers galvenais treneris, Jacques Lemaire (Minnesota Wild) vai šogad – Ottawa Senators galvenais Paul MacLean. Bet starp Dž. Adamsa balvas saņēmējiem arī tādi vīri, kas uz ledus NHL oficiālajās spēlēs nav kāpuši – John Tortorella (Tampa Bay Lightning) 2004. gadā un Ken Hitchcock (St. Louis Blues) 2012. gadā. Vēl ir tādi Jack Adams Award šajā gadsimtā saņēmuši personāži kā Bob Francis (Phoenix Coyotes) un Claude Julien (Boston Bruins), kas NHL čempionātos aizvadījuši pa 14 spēlēm. Par izcilām hokejistu karjerām tās, rādās, ka nevarētu nosaukt.

32,5% KHL galveno treneru spēlējuši „kaut kur”

KHL gadījumā treneru kā spēlētāju pieredzi tik viendabīgi kā Ziemeļamerikā būs grūti izcelt. „Pāri dīķim” absolūts hokejistu līmeņa atskaites punkts ir NHL, kura dominanti vien 1972. – 1979. gados mēģināja apstrīdēt WHA čempionāts. Bet KHL teritorijā pirms līgas starta (2008.) bija pastāvējušas dažādas formācijas – Superlīga, MHL (Starpnacionālā), NVS čempionāts, PSRS čempionāts. Tas nedaudz sarežģī treneru agrākas karjeras atsekošanu, tomēr – absolūtajam vairākumam pēdas ir sadzenamas.

No KHL 26 klubu 124 treneriem – galvenajiem, vecākajiem, vārtsargu un „parastajiem” (asistentiem), kuri 2012./2013. g. sezonas gaitā strādāja līgā: 45,2% bija PSRS stiprākās līgas hokejista pieredze; 49,2% speciālistu – Krievijas pirmsKHL stiprāko līgu spēlētāja ieraksts CV; 8,9% – KHL spēlētāja prakse. Taču šīs daļas nesummējas, bet lielā daļā personu pārklājas. Attiecīgi – nereti viens un tas pats sportists izsoļojis caur PSRS un Krievijas galvenajām līgām. Vēl 19,4% ir bijusi NHL hokejista prakse, ieskaitot tādus vīrus, kas „hokeja paradīzē” spēlējuši dažas spēles. Arī mūsu pašu Viktors Ignatjevs (12 spēles), Harijs Vītoliņš (8 spēles); bet, piemēram, Pēteris Skudra – „bagātāks” (150 spēles kā vārtsargam).

25,0% no KHL strādājošo treneru nav ne PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, ne KHL, ne arī NHL hokejista pieredzes. Un tieši starp KHL komandu galvenajiem treneriem šis īpatsvars ir vēl lielāks – 32,5% (13 no 40) bez Krievijas/PSRS stiprāko līgu vai NHL prakses. Taisnības pēc gan jāpiebilst, ka liela daļa no šiem „nepieredzējušajiem” galvenajiem tomēr pieklājīgu praksi savā laikā krājuši Zviedrijas, Somijas, Čehijas, Slovākijas stiprākajās līgās. Taču ir daži eksemplāri, kuriem tās stipro līgu pieredzes tā mazāk vai nemaz. Piemēram, Magņitkas galvenais Paul Maurice ne tuvu nevarēja lepoties ar spilgtu hokejista CV, bet toties padsmit sezonas ir bijis Nacionālās Hokeja Līgas komandu galvenais treneris.

Savukārt, no 8 speciālistiem, kuri 21. gadsimta 13 gados saņēmuši Krievijas stiprākās līgas (superlīgas, KHL) labākā trenera laurus, 3 personāžiem nebija PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, nemaz nerunājot par NHL, spēlētāja pieredzes. Čehiem Vladimiram Vujtekam vecākajam (2002. gada tituls) un Milošam Ržiham (2011.) tas ir „piedodami”, jo abi spēlējuši Čehoslovākijā. Taču Sergejs Mihaļovs, kurš 21. gadsimtā Krievijas labākā hokeja trenera laurus plūca divreiz – 2003. gadā ar Severstaļ un 2008. gadā ar Salavat Julajev, var palepoties ar PSRS tā laika otrā/trešā plāna hokeja klubu pieredzi – Čeļabinskas Burevestņik, Ufas Salavat Julajev (tolaik nestartēja PSRS augstākajā līmenī), Kuibiševas (tagad – Samara) SKA.

NHL no otras puses

NHL spēlētāju nosacīti redzamākās individuālās balvas – Hart Memorial Trophy (regulārās sezonas vērtīgākajam – MVP), Art Ross Trophy (rezultatīvākajam), James Norris Memorial Trophy (labākajam aizsargam) vai/un Conn Smyth Trophy (izslēgšanas spēļu MVP) – kopumā 20. gadsimta pēdējos 30 gados (1971. – 2000.) ir saņēmuši 43 spēlētāji. Laika posms izvēlēts ar atkāpi no mūsdienām, lai nosauktajiem „būtu laiks” nonākt līdz treneru posteņiem. No šiem titulētajiem 43 vīriem tikai viens (Jaromirs Jāgrs) aizvadītajā sezonā bija NHL spēlētājs, bet pārējiem bija ilgāka vai īsāka iespēja nonākt treneru posteņos. Dažiem vēl būs.

Aprēķinā nav ņemti vērā Vezina Trophy – svarīgākās vārtsargu balvas – laureāti. Tie parādās arī starp divu MVP balvu saņēmējiem. Turklāt bijušo vārtsargu īpatsvars starp 2012./2013. g. sezonas NHL ne-vārtsargu treneriem (galvenajiem un asistentiem) ir bijis totāli niecīgs – ap 2,1% no visiem. Uzbrucēji veido 57,7%, aizsargi – 40,2% (aprēķins no tiem, kas spēlējuši hokeju).

Tātad no 43 nosacīti titulētākajiem trīsdesmitgades NHL hokejistiem 11 vīri (25,6%) līdz šim ir bijuši NHL komandu treneri vai galvenie treneri. Bet galveno treneru postenī bijuši 7 hokejisti (16,3%) no šiem titulētākajiem. Skaidrs, ka kāds vēl papildinās šo skaitu. Piemēram, tāda plaši zināma persona kā Patriks Ruā (Patrick Roy) maijā nosaukts par Colorado Avalanche jauno galveno treneri.

Jā, un no šiem 43 jau faktiski leģendārajiem hokejistiem neviens nav saņēmis, piemēram, NHL Gada trenera balvu (Jack Adams Award). Par veiksmīgākajiem NHL galveno treneru posteņos no saskaitītajiem 43 vīriem varētu nosaukt divus. Randy Carlyle, kurš 2007. gadā tika pie Stenlija kausa kopā ar Anaheim Ducks un tagad ir Toronto Maple Leafs galvenais. Bet Larry Robinson Stenlija kausu izcīnīja 1999./2000. g. sezonā kopā ar New Jersey Devils; tiesa, par galveno kļuva sezonas noslēgumā, īsi pirms izslēgšanas spēlēm. Bet citiem bija veicies ļoti dažādi. Salīdzinājumam: viens no pasaules visu laiku titulētākajiem hokejistiem – Wayne Gretzky – pat veselas četras sezonas pildīja Phoenix Coyotes galvenā trenera pienākumus, taču komandu izslēgšanas spēlēs ievest neizdevās.

Likumsakarības austrumos

PSRS un vēlāk dažādos Krievijas čempionātos nav tik dziļas, plašas un pēctecīgas individuālo apbalvojumu sistēmas. Tomēr apbalvojumi ir, un lai noskaidrotu 1971. – 2000. gadu titulētākos hokejistus PSRS/Krievijas stiprākajā līgā, jāmiksē dažādi tituli un uzskaites. Summā: šo gadu labākie vārtu guvēji; punktu guvēji; balvas „Trīs bombardieri” ieguvēji (čempionāta trāpīgākie uzbrucēju virknējumi); rezultatīvākie aizsargi (balva pasniegta tikai no 1984. gada); izdevuma „Hokejnoje obozreņije” (Хоккейное Обозрение) veiktajā žurnālistu aptaujā noteiktie gada labākie (veikta līdz 1991. gadam). Žurnālistu vērtējums iekļauts, lai Top spēlētāju dotu vietu arī vārtsargiem un aizsargiem. Savas nepilnības ir, taču sasummējot, saskaitāmi sava laika 76 izcili vai vismaz lieliski hokejisti, kuru vidū arī Helmuts Balderis.

No šiem 20. gadsimtu noslēdzošās trīsdesmitgades nosacīti izcilākajiem hokejistiem 19,7% (15 vīri) ir kļuvuši par galvenajiem treneriem PSRS, Krievijas un/vai KHL stiprāko līgu klubos. Šis skaitlis, protams, var palielināties, jo virkne šo vīru strādā par treneriem jauniešu komandās, citvalstu līgās vai, piemēram, turpina savas profesionālu sportistu gaitas. Šādi nosacīti „dinozauri”, kas vēl spēlē, ir četri! Krievijas superlīgas 1999./2000. g. sezonas rezultatīvākais aizsargs un, starp citu, tās pašas sezonas līgas vērtīgākais spēlētājs Andrejs Markovs (dz. 1978), kurš 2012./2013. g. sezonā turpināja spēlēt Montréal Canadiens ierindā, bet lokauta laikā pagodināja KHL klubu Vitjaz (tolaik – Čehova). KHL-ā gaitas aizvadītajā sezonā turpināja 1995./1996. g. sezonas Krievijas „Virslīgas” labākais vārtu guvējs Aleksandrs Koroļuks (dz. 1976.) un arī – uzbrucējs Oļegs Petrovs (dz. 1971.), kuram nominēta balva „3 bombardieri” par darbu 1991./1992. g. sezonā. Ceturtais ir – uzbrucējs Maksims Sušinskis (dz. 1974.), kurš aizvadītajā sezonā nedaudz uzspēlēja HC Fribourg-Gottéron ierindā Šveices galvenajā čempionātā (NLA).

Vēl bez nosauktajiem 19,7% izcilnieku, kas ir vai bija austrumpuses stiprākās līgas galveno treneru posteņos, ir pa kādam sava laika talantīgam krievu hokejistam, kas trāpījis patrenēt NHL klubus. Tiesa, neviens no šiem 1971. – 2000. gadu izcilniekiem līdz NHL komandas galvenā trenera postenim nav „uzdienējies”. Piemēram, izcilais vārtsargs Vladislavs Tretjaks padsmit sezonas nolauza, pildot Chicago Blackhawks vārtsargu trenera pienākumus, bet titulētais aizsargs Vjačeslavs Fetisovs dažus gadus asistēja New Jersey Devils galvenajam trenerim.

No bijušajiem 20. gadsimta 70.-90. gadu hokejistiem – izcilniekiem austrumos, rādās, ka titulētākais galvenais treneris ir Vjačeslavs Bikovs, kuram ir gan pasaules čempiona lauri (2008., 2009.), gan Gagarina kauss (2011.). Tomēr par KHL labāko treneri viņš nav bijis nosaukts, bet no izlases atbrīvots pēc neražām 2011. gada pasaules čempionātā.

Morāle?

Stāsta morāle ir pagalam vienkārša – „neskati treneri pēc cepures (hokejista statistikas)”. Nu, nav vienādības zīme starp jēdzieniem ‘labs hokejists’ un ‘labs treneris’. Ir aplami pieņemt, ka izcils hokejists automātiski kļūst par izcilu treneri. Vai tikpat absurdi, ka labs treneris ir bijis tikpat labs hokejists. Šajā jomā ir sakritības, nevis likumsakarības.

Arī Rīgas Dinamo „jaunieviesto” treneru – Ģirta Ankipāna un Jura Klodāna – varēšanas būs vērtējamas pēc treneru darbā paveiktā. Nevis viņu kā hokejistu CV, kur pasaules labāko piemēru izcilība nav atrodama. Cits stāsts, kāda ir treneru sagatavošanas izglītības bāze Latvijā kā tāda. Bet par praksi: iemācīties peldēt var tikai ūdenī. Lai izdodas!

[Attēlā: interviju sniedz Ģirts Ankipāns, jau kā Rīgas Dinamo treneris. Foto fiksēts Dinamo treniņā 2013. gada jūlijā; foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

Latvju bāleliņi Krievijas hokeja tirgū

Starp sezonām dažādās hokeja līgās iestājas gadatirgus, un KHL nav izņēmums. Daļā gadījumu vienošanās faktiski bijušas panāktas vēl iepriekšējās sezonas gaitā – it kā darījumiem neatļautā laika posmā. Taču kurš gan negrib nodrošināties laicīgi? Krievijas „jarmarka” arī pirms un ārpus Dinamo atdzimšanas neiztiek bez Latvijas hokejistiem. Kāds tad bijis un ir pieprasījums pēc Latvijas bāleliņiem Krievijas klubos?

Dinamo vadība un apoloģēti (aizstāvji) regulāri atsaucas uz pieņēmumu, ka Dinamo lielais pienesums Latvijas hokejam ir tāds, ka Rīgas komandā tiek „izmitināti” Latvijas hokejisti, kam citādi tik augsta līmeņa hokejs nebūtu pieejams. Respektīvi – lielākā daļa Dinamo ierindā nodarbināto Latvijas hokejistu darbu citur KHL Krievijas komandās nedabūtu savas kvalifikācijas un spēju dēļ. Ar būtisku piebildi – arī Krievijas klubos noteiktā leģionāru limita dēļ. Var pafantazēt, kas būtu, ja Krievija atceltu leģionāru limitu vai izdomātu, ka Latvijas hokejisti, līdzīgi kā, piemēram, Kazahstānas spēlētāji, Krievijā neskaitītos leģionāri. Leģionāru limita atcelšana gan diez vai būtiski palielinātu Latvijas hokejistu konkurētspēju Krievijas hokeja tirgū, jo tirgus pavērtos arī „otrās pakāpes” somiem, slovākiem utt. Kas būtu, ja būtu…

Palīdzam krievu pamērīties?

Jaunajai 2012./2013. g. sezonai KHL komandās ārpus Rīgas Dinamo ir nokomplektējušies vismaz 5 Latvijas hokejisti:

• Edgars Masaļskis paliek Hantimansijskā;
• Lauris Dārziņš sakopis veselību, lai turpinātu pildīt kontraktu Kazaņā;
• Georgijs Pujacs ir iepaticies savam pēdējam darba devējam – KHL vicečempioniem Omskas Avangard;
• Miķelis Rēdlihs kravā somas ceļam uz atdzimstošo Jaroslavļas Lokomotiv komandu;
• Jānis Sprukts pārceļas uz Maskavas CSKA.

Cita starpā, CSKA ar sava sponsora Rosņeft atbalstu ir nolēmuši iesaistīties Krievijas lieluzņēmumu mērīšanās rotaļā, par mērķi sludinot Rietumu konferences un pat Gagarina kausa finālu, kā arī publiski runājoties par vēlmi iegādāties tādus Krievijas „stārus” kā Aleksandrs Sjomins un Aleksandrs Radulovs. Vēl aktuāla jautājuma zīme ir Sanda Ozoliņa karjeras turpinājums, ja tāds būs. Nosaukti jau vairāki Krievijas klubi, bet pagaidām baumu un pusbaumu līmenī.

Lielākais pieprasījums pēc Latvijas hokejistiem KHL klubos bija sagadījies līgas trešajā sezonā (2010./2011.), kad citur izrādījās vajadzīgi 6 hokejisti ar Latvijas pasi. Citās KHL sezonās mūsējie Krievijas klubos tika „iesaukti” mazākā apjomā, 3 – 4 personu sastāvā. Tas ir daudz vai maz?

Latvijas hokejisti KHL klubos līgas pirmajās 4 sezonās (atskaitot Rīgas Dinamo):

sezona	kopskaits	hokejists	klubs	sp. (punkti; +/-) REG	sp. (punkti; +/-) PO
2008./2009.	3	a. Aleksandrs Jerofejevs	Ņeftehimik	8 (1+5; -1)	4 (0+0; +1)
		a. Georgijs Pujacs	Lada	38 (9+4; +10)	–
		u. Kaspars Saulietis	Dinamo (Minska)	30 (2+2; -4)	–
2009./2010.	4	a. Aleksandrs Jerofejevs	Metallurg (Novok.)	48 (1+6; -4)	–
		a. Georgijs Pujacs	Sibir	56 (1+13; +2)	–
		u. Kaspars Saulietis	Dinamo (Minska)	24 (4+1; -3)	–
		u. Aleksejs Širokovs	Amur	51 (8+12; -11)	–
2010./2011.	6	u. Mārtiņš Cipulis	Amur	49 (12+7; -12)	–
		a. Māris Jass	Ņeftehimik	18 (0+1; 0)	–
		a. Aleksandrs Jerofejevs	Metallurg (Novok.)	34 (3+3; -6)	–
		v. Edgars Masaļskis	Jugra	23 (GAA 3.25; 89.8%)	5 (GAA 2.42; 92.1%)
		a. Georgijs Pujacs	Sibir	49 (8+14; -2)	4 (0+0; -1)
		u. Aleksejs Širokovs	Amur	7 (1+1; -5)	–
2011./2012.	4	u. Lauris Dārziņš	Ak Bars	15 (2+5; +3)	4 (0+0; -1)
		v. Edgars Masaļskis	Jugra	19 (GAA 2.53; 91.6%)	3 (GAA 1.36; 95.8%)
		a. Georgijs Pujacs	Sibir	25 (1+4; +8)	–
			Avangard	13 (1+4; 0)	17 (0+0; -2)
		a. Kārlis Skrastiņš	Lokomotiv	–	–

*

Līdzi Krievijas hokeja evolūcijai

Pēc PSRS un šīs valsts hokeja kārtības sairuma Krievijas stiprākā hokeja līga izdzīvoja dažādas attīstības un pagrimuma stadijas līdz 2008. gadā iestartējās pirmais KHL čempionāts. Pirms tam Krievijas hokeja augstākais plaukts saucās Starpnacionālā hokeja līga (tā laika MHL jeb latviskoti – SHL), Krievijas Hokeja līga (nejaukt ar pērnsezon palaisto RHL = Krievijas 3. stiprāko līgu) un Krievijas Superlīga.

21. gadsimta sākumā, pirms KHL izveides, neviena sezona Krievijas hokeja augstākajā līmenī neiztika bez Latvijas hokejistiem. Katrā sezonā Krievijas „Virslīgas” klubos piedalījās caurmērā 3 – 7 hokejisti no Latvijas. Superprecīza statistikas uzskaite ir nedaudz apgrūtināta dēļ tā, ka nedzīvu līgu ciparu kopšana vairāk ir entuziasms, nevis sistemātisks pienākums ar no tās izrietošu atbildību. Tomēr, rādās, ka lielākais Latvijas hokejistu skaits Krievijas klubos Superlīgā bijis 2001./2002. un 2002./2003. g. sezonās, kad tur „ganījās” 7 spēlētāji no Latvijas.

Latvijas hokejisti Krievijas komandās šīs valsts augstākajā līmenī 2000./2001. – 2007./2008.:

sezona	kopskaits	Latvijas hokejisti Krievijas augst. līmenī
2007./2008.	5	a. Laviņš (Metallurg Novok.); u. Ņiživijs (Torpedo ŅN); a. Pujacs (Lada); a. Sorokins (Metallurg Novok.); a. Tribuncovs (Lada)
2006./2007.	5	a. Pujacs (Himik Mitišči); a. Kr.Rēdlihs (Amur); u. Semjonovs (Traktor); v. Skudra (CSKA; Metallurg Novok.); u. A.Širokovs (Himik Mitišči; Metallurg Novok.)
2005./2006.	3	a. Māris Jass (Lada); v. Skudra (CSKA); u. A.Širokovs (Metallurg Novok.; Dinamo Mask.)
2004./2005.	4	u. Cipruss (Spartak); v. Naumovs (Salavat Julajev); v. Skudra (Himik Voskr.); a. Tribuncovs (Salavat Julajev; Spartak)
2003./2004.	5	v. Naumovs (SKA); v. Skudra (Ak Bars; Himik Voskr.); u. Tambijevs (Amur); a. Tribuncovs (Salavat Julajev); u. Vasiļjevs (Amur)
2002./2003.	7	a. Ignatjevs (Molot-Prikamje; Spartak); u. Kerčs (SKA); a. Laviņš (Dinamo Mask.); v. Masaļskis (Sibir); v. Naumovs (SKA; Severstaļ); u. Ņiživijs (Molot-Prikamje); a. Tribuncovs (Salavat Julajev)
2001./2002.	7	a. Ignatjevs (Severstaļ); u. Mareks Jass (Kr. Sovetov); v. Kuzņecovs (Metallurg Mag.); a. Laviņš (Molot-Prikamje); u. Ņiživijs (Dinamo Mask.); a. Sorokins (Molot-Prikamje); a. Višegorodcevs (CSKA)
2000./2001.	3	a. Feldmanis (Metallurg Novok.); u. Ņiživijs (Lokomotiv); u. Panteļejevs (Lokomotiv)

P.S. Neskaitot attiecīgās sezonas Krievijas otrā un zemāka līmeņa hokeja klubus. Nav skaitīti arī ierastie stiprākās līgas klubi, kas konkrētajā sezonā „izkrituši” uz Augstāko (2.) līgu.

Ar ko salīdzinās Jāni un Miķeli?

Pēcpadomju laikmetā, nokļūstot Krievijas hokeja augstākajā līmenī, Latvijas uzbrucējiem tā riktīgi uzspīdēt ar rezultativitāti nesanāk. Pat, ja sezonās pirms Superlīgas vai KHL Latvijas uzbrucēji ir bijuši manāmi rezultatīvi, Krievijā patraucē traumas, adaptācijas sarežģījumi, treneru neuzticēšanās vai arī viss kopā. Pēdējais piemērs ir Rīgas Dinamo trešās sezonas (2010./2011.) rezultatīvākais uzbrucējs Lauris Dārziņš, kurš pirms gada devās uz Ak Bars, bet satraumējās un „pazuda”.

Tas nav vienīgais piemērs. Savulaik Habarovskas Amur ierindā mēģināja Leonīds Tambijevs, Sanktpēterburgas SKA sastāvā – Aleksandrs Kerčs vai, piemēram, Čeļabinskas Traktor rindās – Aleksandrs Semjonovs. Nekas viņiem vairāk par pussezonu un 4-6 punktiem nesanāca.

Pagaidām, pēcPSRS laikmetā rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs Krievijas galvenajā līgā ir neviens cits kā Aleksandrs Ņiživijs, kurš 6 sezonas pēc kārtas nokapāja Jaroslavļas Torpedo (vēlāk – Lokomotiv) komandā, kā arī citos Krievijas klubos stiprākajā un otrā stipruma līgās. Divās no savām Jaroslavļas sezonām viņš uzlika „latiņu” – 21 rezultativitātes punkts, kuru citi Latvijas uzbrucēji nav varējuši pārspēt. Nākamais labākais sniegums ir Alekseja Širokova 20 punkti pie Habarovskas Amur un Mārtiņa Cipuļa 19 punkti turpat Habarovskā. „Ķīseļa upes” Latvijas uzbrucējiem Krievijā nav sanākušas… Protams, jāpiebilst, ka dažādu gadu čempionātos ir bijis atšķirīgs spēļu skaits, kas tiešu salīdzināšanu neļauj.

Vēl būtiska piebilde – Krievijas galvenajā līgā rezultativitātes rekords starp Latvijas hokejistiem (neskaitot Rīgas Dinamo) pieder aizsargam! Georgijam Pujacam, kurš 22 punktus sakolekcionēja 2010./2011. g. sezonā, spēlējot Sibir rindās.

Rezultatīvākie Latvijas hokejisti Krievijas komandās šīs valsts stiprākajā līgā pēc PSRS sabrukuma (regulārās sezonas):

	ampl.	spēlētājs	sezona	klubs	spēles	punkti
1.	a.	Georgijs Pujacs	2010./2011.	Sibir	49	8+14
2.	u.	Aleksandrs Ņiživijs	1996./1997.	Torpedo (Jaroslavļa)	44	9+12
			1999./2000.	Torpedo (Jaroslavļa)	37	8+13
3.	u.	Aleksejs Širokovs	2009./2010.	Amur	51	8+12
4.	u.	Mārtiņš Cipulis	2010./2011.	Amur	49	12+7

*

Pujacs kā mēraukla

Lai arī ampluā proporcija laukumā ir par labu uzbrucējiem, Latvijas aizsargi 21. gadsimtā Krievijas klubos ir bijuši plašāk pārstāvēti nekā uzbrucēji. Atsevišķi indivīdi pēcpadomju laikā Krievijas klubos pat ir uzspīdējuši vai vismaz atzīmējušies ar ļoti pieklājīgu sniegumu.

Aktuālākā Latvijas aizsargu mēraukla Krievijas klubos ir Georgijs Pujacs, kurš kļuvis par stabilu Krievijas stiprākās līgas klubu vērtību kopš savas pirmās (2006./2007.) sezonas Krievijas Superlīgā – Mitišču Himik (tagad saucas – Atlant) ierindā. Mazs sānsolis trešdaļsezonas izmērā sanācis Baltkrievijas ekstralīgā. Klubi ir pamainīti diezgan – Lada, Sibir, tagad arī Avangard, un pat Rīgas Dinamo viņš ir bijis iegriezies. Visos savos Krievijas klubos ir bijis novērtēts, aizsargam – salīdzinoši rezultatīvs un „uzdienējies”. Sibir ierindā ir bijis komandas kapteinis, un arī Avangard ierindā kā aizstājējs ir bijis ar K burtu uz formas. Tikko klubā ienākušam hokejistam tas ir daudz.

Vēl salīdzinoši nesen 3 pilnvērtīgas sezonas Krievijas komandā Salavat Julajev un nedaudz Spartak ierindā ir aizvadījis aizsargs Atvars Tribuncovs (2002. – 2005.). Jādomā, ka dažviet Krievijā atceras arī Latvijas hokeja aizsargu Rodrigo Laviņa, Viktora Ignatjeva, Kaspara Astašenko u.c. vārdus. Tomēr no visa Krievijas klubos uzspēlējušo Latvijas pavalstniecības aizsargu komplekta ilgstošāk Krievijas līgās pacīnījies un saskatāmākos panākumus iestudējis tieši Georgijs Pujacs.

Naumova un Skudras ēnā

Krievijas komandu vārtsargu statistikā „lielākos slidu nospiedumus” pēc padomju un pirms KHL laikiem ir atstājuši Sergejs Naumovs un Pēteris Skudra. Uz lielāku vai mazāku spēļu skaitu ir bijuši ietrāpījušies arī tādi kadri kā Vadims Ņikitins, Sergejs Kuzņecovs, bet tagad savu nospiedumus joprojām gādā Edgars Masaļskis.

Sergejs Naumovs Krievijas komandās to stiprākajā līmenī ir parādījies 5 sezonās; divās no tām ļoti epizodiski. 90. gadu pirmajā pusē uzspēlēja Maskavas CSKA, bet 21. gadsimta sākumā SKA, Severstaļ, Salavat Julajev rindās. Starp citu, ir uzspēlējis arī Čehovas Vitjaz sastāvā, bet tosezon tā nebija Krievijas Superlīgas komanda. Naumova statistiski veiksmīgākā sezona Krievijas Superlīgā bija 2002./2003.g. – Sanktpēterburgas SKA ierindā 46 spēles, GAA (vārtu zaudējumi vid. spēlē) 2.03 un 92,5% atvairītu metienu. Pieklājīgi, vai ne?

Savukārt Pēteris Skudra Krievijā iestudēja savu karjeras noslēgumu pēc pārcelšanās no NHL. Skudra Krievijas Superlīgā „norāva” 4 sezonas pēc kārtas (2003. – 2007.), uzspēlējot 4 dažādās komandās – Voskresenskas Himik, Kazaņas Ak Bars, Maskavas CSKA un Novokuzņeckas Metallurg. Arī statistiski Pētera Skudras sniegums bija pieklājīgs.

Edgars Masaļskis briest par jaunu mērauklu Latvijas vārtsargiem Krievijas klubos, ja vien viņu kā „otro numuru” pilnībā tālākajā plānā nenostums Jugra vienības „pirmais numurs” un Krievijas Hokeja federācijas nosacījumi, kas pamazām ierobežo vārtsargu-leģionāru spēlēšanas laiku KHL klubos. Pagaidām Masaļska rekords Krievijas klubos ir 2012. gada izslēgšanas spēlēs – otrs labākais atvairīto metienu procents (95,8%) un otrs labākais GAA (1.36); tiesa, tas viss panākts 3 spēlēs ar spēles laiku 88:23. Salīdzinoši īss laika sprīdis objektīvam aprēķinam.

[Pirmais foto fiksēts Rīgas Dinamo spēlē pret OHK Dinamo 2011. gada 10. janvārī; Aleksandra Ņiživija foto – spēlē pret CSKA 2011. gada 18. janvārī; Georgija Pujaca – Sibir spēlē pret Rīgas Dinamo 2010. gada 28. novembrī; Edgara Masaļska – Jugra spēlē pret Rīgas Dinamo 2010. gada 26. decembrī. Visu foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv.]

par “pazaudētajām leģendām” un progresu 20 gados

pēdējos gados sezonu no sezonas aktualizējas Krievijas hokeja vēturē leģendāri klubi, kas savu spozmi ir zaudējuši un cīnās par izdzīvošanu, ja vispār cīnās. pēdējos gados biežāk pieminētie nosaukumi ir Kriļja Sovetov un Himik, kurus aplenkušas finanšu problēmas… taču šie nav vienīgie savulaik spoži hokeja brendi, kas apraudāti.

ja salīdzina PSRS Augstākās līgas čempionātu šīs valsts “īstā” izskata pēdējā sezonā (1990./1991.), tad no šīs sezonas 15 komandām KHL-ā ir ieceļojušas 11 komandas, ieskaitot tos 3 klubus, kas pēcpadomju posmā bija pamanījušies pārtraukt savu darbību un vēlāk uzrasties atkal. runa ir par – Rīgas Dinamo, Minskas Dinamo un Jekaterinburgas Avtomobiļist. visi 3 klubi radās no jauna un faktisi nav to pašu nosaukumu klubu tradīciju tieši “mantinieki”. taču “brendneimi” ir bijuši gana stipri, to spožums vēl nav aizmirsts un pēc ilgāka vai īsāka laika posma aizrauj atkal.

no PSRS “pēdējā īstā sastāva” šobrīd ir pilnībā izkaisīts Voskresenskas Himik, kurš tā arī lāga neatkopās pēc sadalīšanās 2005. gadā, kad komanda pārcēlās no Voskresenskas uz Mitiščiem. “atkritēji” vēl dažus gadus saucās Himik, bet tagad zināmi kā Atant un joprojām “nēsā” ķīmiķu kluba krāsas. savkārt Voskresenskā, izmantojot bāzi un tradīcijas, mēģināja sakopties. kā zināms, sākumā sanāca daļēji, bet vēlāk – nekā… Himik dalība pirmajā KHL sezonā (2008./2009.) izrādījās “gulbja dziesma”. Himik izpildīja vien ielāpa lomu vietā, no kuras tosezon “noleca” Jekaterinburgas automobīlisti. 2009. g. KHL vadība nolēma nesponsorēt Himik dalību līgā un ķīmiķi vienu sezonu (2009./2010.) aizvadīja Krievijas otrajā līmenī – Augstākajā līgā. pēc tam kā profesionāla pieaugušo komanda izbeidzās, savu nosaukumu atdodot Voskresenskas jauniešu komandai, kas MHL pirmajā sezonā (2009./2010.) bija piedalījusies ar nosaukumu Feņiks. bet 2010./2011. g. sezonā startēja kā MHK Himik. starp citu, arī jauniešu komandas starts nākamajā MHL sezonā nav garantēts, jo arī “mazo” komandu vajā finanšu negludumi. šajā starpsezonā izskanēja versijas par Himik pieaugušo komandas “ieviešanu” VHL čempionātā, tomēr līgas oficiāli apstiprināto jaunpienācēju sarakstā Voskresenskas kluba nosaukuma nav.

2 citas komandas no PSRS 1990./1991. g. sezonas Augstākās līgas “komplekta” tagad mitinās Krievijas hokeja otrajā līmenī – VHL. runa ir par Ustjkamenogorskas Torpedo (tagad Kazcink-Torpedo) un Maskavas Kriļja Sovetov. tiesa, “padomju spārnu” eksistence arī ārpus Krievijas hokeja elites nav “bez negaisa mākoņiem”. vēl nesen “kriliški” bija sadalījušies divās naidīgās frontēs, kuras abas uzsatīja sevi par vienīgajiem pareizajiem Kriļja Sovetov un abām karojošajām vienībām līdzās eksistenciālām problēmām bija tīri praktiskas, ar finansēm saistītas. 2010. gadā abas Kriļja Sovetov nometnes tika apvienotas un kluba “lielā” komanda nostartēja VHL pirmajā sezonā. bet “epopeja” nav beigusies, kluba nebūšanas turpinās un 2011. gada starpsezonā tiek cilāts jautājums par komandas “izmešanu” no VHL. “krilišku” apbedītāji jau iezvana kārtējos sēru zvanus… viens ir skaidrs, Kriļja Sovetov ir viens no, ja ne pats leģendārākais nosaukums, kas ir palicis ārpus Krievijas hokeja elites. “spārni” padomju laikos divreiz tikuši pie PSRS zelta (1957., 1974.), četrreiz pie sudraba, 9 reizes pie bronzas… neslikts rezultāts laikmetam, kurā dominēja CSKA.

nopietni “iestigusi”, bet turpina kustēties Kijevas Sokil komanda. atšķirībā no Minskas un Rīgas Dinamo komandām kijevieši pauzi neņēma. pēc sava laika MHL (Starpnacionālās hokeja līgas) nāca dalība Austrumeiropas hokeja līgā (1996. – 2004.), Baltkrievijas atklātajā čempionātā (2004.-2007.), Krievijas Augstākajā līgā (2007. – 2009.). 2009. gadā Sokil finansiālu apsvērumu rezultātā atkal “ieradās” BAČ-ā. Baltrievijas ekstralīgā kijevieši pamazām “ierūsē” – 7. vieta 2010./2011. g. sezonā neizskatās pēc progresējoša rezutāta. un pašreiz “putnēniem” Ukrainas hokeja flagmaņa karogu no rokām ņem ārā Doņeckas Donbass, kurš oficiāli jau uzņemts VHL.

starp citu, PSRS Augstākajā līgā 80.-os gados uz vairāk vai mazāk īsu brīdi bija pierotējuši vēl 5 klubi. divi no tiem (Ufas Salavat Julajev un Novosibirskas Sibir) jau no pirmās KHL sezonas dzīvo šajā līgā, divi citi (Iževskas Ižstaļ un Saratovas Kristall) – VHL-ā. bet viens klubs – Harkovas Dinamo – ir “nelaiķis”. šī Ukrainas hokeja vienība ir pabeigusies, bet Harkovas hokeja dzīvi mēģina kopt un uzturēt HK Harkiv, kas oficiāli iedibināts 2007. gadā un cīnās Ukrainas čempionātā.

PSRS Augstākās līgas 1990./1991. g. sezonas klubu “pozīciju” izmaiņas, salīdzinot ar 2010./2011. g. sezonu:

	komanda	vieta PSRS 1990./1991.	vieta KHL 2010./2011.		starpība
	Itiļ / Ak Bars (Kazaņa)	13.	6.		+7
	SKA (Ļeņingrada / Sanktpēterburga)	14.	7.		+7
	Torpedo / Lokomotiv (Jaroslavļa)	7.	3.		+4
	Dinamo (Minska)*	15.	16.		-1
	Dinamo (Rīga)*	5.	8		-3
	Traktor (Čeļabinska)	12.	18.		-6
	Dinamo / OHK Dinamo (Maskava)	1.	9.		-8
	Torpedo (Gorkija / Ņižņijnovgoroda)	9.	17.		-8
	Avtomobiļist (Sverdlovska / Jekaterinburga)*	11.	20.		-9
	Spartak (Maskava)	2.	13.		-11
	CSKA (Maskava)	4.	19.		-15
	Torpedo / Kazcink-Torpedo (Ustjkamenogorska)	9.	– (VHL 9.)		–
	Kriļja Sovetov (Maskava)	3.	– (VHL 14.)		–
	Sokil (Kijeva)	8.	– (BAČ 7.)		–
	Himik (Voskresenska)	6.	–		–
* atjaunotas komandas, kas laika posmā starp PSRS čempionātu un KHL bija beigušas pastāvēt.
** nav fiksētas visas komandu nosaukuma maiņas, bet tikai attiecīgajās (1991./1992. un 2010./2011.) sezonās lietotie nosaukumi.

P.S. Krievijas (PSRS) hokeja “lielais 12-nieks”

pirmais hokeja čempionāts Krievijā (PSRS) norisinājās 1946./1947. g. sezonā, tajā piedalījās 12 komandas, t.sk. Rīgas Dinamo, kas ieņēma 4. vietu. dažas komandas no “lielā 12-nieka” ir nonākušas līdz mūsdienām un KHL, bet daļa pieder pie pagātnes eksotikas.

4 klubi – Maskavas Dinamo, Maskavas CDKA (tagad – CSKA), Maskavas Spartak, Ļeņingradas Dom Oficerov (tagad – Sanktpēterburgas SKA) ir secīgi pārtransformējušies līdz KHL, vēl viens (Rīgas Dinamo) līdz KHL ir aizkūlies, “atjaunojoties”. taču 7 klubi ir aizgājuši nebūtībā.

atsevišķai pieminēšanai svarīgs no “lielā 12-nieka” vairs nepastāvošajiem klubiem ir Maskavas VVS MVO (ВВС МВО = Военно-воздушные Силы Московского Военного Округа; Maskavas Kara apgabala Gaisa Karaspēks). kā hokeja klubs šī vienība pastāvēja salīdzinoši īsu laika posmu – no dibināšanas 1945. gadā līdz 1953. gada janvārim. VVS MVO 1949. gadā bija ieguvuši PSRS čempionāta sudrabu, bet jau nākamās sezonas gaitā, 1950. gada janvārī, notika aviokatastrofa – lidmašīna kopā VVS MVO komandu nogāzās netālu no Sverdlovskas (tagad – Jekaterinburga). visi lidmašīnā esošie gāja bojā… tajā saitā, komandas sastāvā esošie Latvijas hokejisti – Harijs Mellups un Roberts Šulmanis. VVS MVO 1950./1951. g. sezonu turpināja un ieņēma 4. vietu, bet 3 nākamajās sezonās pēc kārtas “paņēma” PSRS zelta godalgas. līdz 1953. gadā VVS MVO tika izformēti, tā sastāvu pievienojot Maskavas CDKA (tagad – CSKA) klubam.

pārējiem 6 no “lielā hokeja”, ko spēlē ar ripu, jau izgaisušajiem “12-nieka” klubiem sportiskie panākumi bija mazāk spilgti, taču vēsturē to nosaukumi ir nofiksējušies – Ļeņingradas Dinamo, Tallinas Dinamo, Sverdlovskas Dom Oficerov, Kauņas izase, Užgorodas Spartak, Arhangeļskas Vodņik. starp citu, Arhangeļskas Vodņik gan pirms, gan pēc tam bija klubs ar cienījamu vēsturi un panākumiem “krievu hokejā”, ko spēlē uz ledus, bet ar bumbiņu.

lasāmvielai & izziņām:

• Aiņa Ulmaņa grāmatas “Melnās ripas bruņinieki” (1998.) elektroniskā versija – lhf.lv
• kopsavilkumi par PSRS čempionātu pirmajām sezonām – sports.ru (1946./1947.; 1947./1948.; 1948./1949.)
• par VVS MVO bojāeju (1950. g. janvārī) – hockeyarchives.ru