Pretendenti uz izlases trešo kreklu pie arēnas griestiem

Latvijas Hokeja federācija ir īpašu cieņu izrādījusi diviem izciliem Latvijas hokejistiem – Helmutam Balderim un Kārlim Skrastiņam, no izlases aprites izņemot šo spēlētāju lietotos numurus #19 un #7. Latvijā notiekošo izlases turnīru laikā krekliem ar šiem numuriem ir jābūt piekārtiem pie attiecīgās ledus halles griestiem. Vai vēl kāds Latvijas hokejists ir pelnījis šādu godu?

Latvijas hokeja vēsture ir salīdzinoši sena un jauna. Izlases pirmā spēle aizvadīta jau 1932. gada 27. februārī Rīgā pret kaimiņiem – Lietuvas izlasi. Todien Latvija svinēja uzvaru ar 3:0. Pirmo vārtu guvumu izlases pastāvēšanas vēsturē sarūpēja uzbrucējs Alfrēds Verners, pēc tam divreiz iemeta aizsargs Indriķis Reinbahs, bet vārtus “sausus” visas 45 minūtes nosargāja Herberts Kušķis. Sekoja dalība Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiādē (1936).

1940. gada 10. martā Rīgā aizvadītā valstsvienības spēle pret Igaunijas izlasi (2:1) un Kārļa Muškes vārtu guvums spēles izskaņā bija “komats” Latvijas izlases vēsturē uz ilgiem 52 gadiem…

1992. gada 7. novembrī Rīgā norisinājās pirmā atjaunotās Latvijas izlases spēle, un zīmīgi, ka pret to pašu izlasi, ar kuru kopā tika sāktas starptautiskās spēles pirms 60 gadiem. Šoreiz lietuvieši tika uzveikti ar 13:2, bet atjaunotās izlases pirmais vārtu guvums ieskaitīts Aigara Ciprusa rēķinā. Jaunās izlases pirmais kapteinis bija simbolisks – sava laika izcilākais Latvijas hokejists Helmuts Balderis, kurš profesionāla sportista gaitas jau dažu gadu garumā bija beidzis. Taču ar dalību atjaunotās izlases pirmajās divās spēlēs Balderis bija iemūžinājis savu vārdu arī Latvijas izlases kontekstā. Un viņa #19 jau tad LHF amatpersonas solījušas izņemt no aprites. Tiesa, izņemšana “ievilkās” gadu garumā, bet pa to laiku “Baldera numuru” izlasē bija lietojuši vēl daži spēlētāji.

Likumsakarīga bija izcilā latviešu aizsarga Kārļa Skrastiņa numura (#7) iemūžināšana. Jāpiebilst, ka Skrastiņš nebija tik izvēlīgs uz numuriem un bija spēlējis arī ar citiem, piemēram, #6, #3. Starp citu, ar trešo numuru viņš piedalījās 2005. gada olimpiskās kvalifikācijas turnīrā 2005. gada februārī, kad Latvijas izlase “izrāva” ceļazīmi uz Turīnas olimpiādi no pārliecināto baltkrievu rokām.

Arī ar Kārļa #7 operatīvi nesanāca… Starp Jaroslavļas Lokomotiv katastrofu (2011. g. septembrī) un LHF lēmuma pieņemšanu bija neliels laika posms, kurā tomēr #7 Latvijas izlasē uzspēlēja.

20. gadsimta 30. gadu Latvijas izlases “pionieru un celmlaužu” godināšana, tās formāts un numuru iemūžināšana ir atsevišķas analīzes vērta padarīšana. Iespējams, ir pienācis laiks veidot savu (Latvijas) Hokeja slavas zāli, kādu ir ieviesušas ne tikai hokeja lielvalstis, bet arī mūsu ranga un spēka hokeja federācijas. Arī tādās zemēs, kuru izlases jau gadiem netiek tālāk par 1. divīziju.

Šoreiz par izcilniekiem, kurus varam saskatīt kopš 1992. gada.

#1 Artūrs Irbe

• Viens no diviem Latvijas pārstāvjiem, kura vārds ir iemūžināts starptautiskās hokeja federācijas (IIHF)  Slavas zālē. Tas notika 2010. gadā. (Otrs – Helmuts Balderis, kura vārds iemūžināts 1998. gadā.)
• Divkārtējs pasaules čempions! Zelta medaļas nopelnīja divos pasaules čempionātos PSRS izlases sastāvā (1989., 1990.). 1990. gada pasaules čempionāta labākais vārtsargs! Pieaugušo pasaules čempionātos tikt pie pasaules zelta ir izdevies tikai diviem Latvijas hokejistiem. (Otrs – Balderis, kura kontā 3 pasaules čempiona tituli.)
• Latvijas izlases “pirmais numurs” deviņos pasaules čempionātos  (8 – elitē; 1 – B grupā; 1996.-2001., 2003.-2005.). Ieskaitot 1996. gada pasaules čempionātu B grupā, kurā Latvijas valstsvienība izcīnīja tiesības spēlēt elitē. Piedalījies arī divās olimpiādēs Latvijas krāsās (2002., 2006.).
• Viens no 3 mūsu vārtsargiem, kuri spēlējuši pasaules klubu hokeja piramīdas virsotnē – NHL. No šiem trim, vismaz līdz šim, izcilākais. Kopumā 13 sezonās spēlējis NHL čempionātā. NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks. Pēc karjeras beigām arī vienīgais Latvijas pārstāvis, kas ir bijis NHL treneris (divās sezonās Washington Capitals vārtsargu treneris).

#33 Sergejs Žoltoks

Vienu no sava laika talantīgākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem – Sergeju Žoltoku – Latvijas Hokeja federācija godinājusi, viņa vārdā nosaucot U-20/18 izlašu turnīru. Žoltoka vārdā nosaukta vidusskola. Taču arī šī spēlētāja numura “rezervēšana” varētu būt adekvāts žests, lai godinātu sportistu, kurš šo pasauli pameta hokeja kreklā un “pa taisno” no hokeja laukuma. Atgādinājumam: Sergejs Žoltoks mira Minskā 2004. gada 3. novembrī – dienā, kad bija aizvadījis savu pēdējo mūža spēli. Tobrīd, NHL lokauta laikā, viņš pārstāvēja Latvijas komandas Rīga 2000 krāsas Baltkrievijas Atklātajā čempionātā. Rīga 2000 klubs uzbrucēja piemiņu godināja, rezervējot viņa #33 un paceļot Žoltoka kreklu pie mājas spēļu halles griestiem. (Latvijas izlasē spēlējis ne tikai ar dzīves pēdējos turnīros ierasto #33. Piemēram, 2001. un 2002. gadu pasaules čempionātos #16.)

Vēl dažas lietas “balsojumā” PAR:

• Līdz šim rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs hokeja “Mekā” – NHL. Regulārās sezonas 588 spēlēs 258  punkti, play off 45 spēlēs 18 punkti. Paša regulārās sezonas rekords – 42 punkti 78 spēlēs (2002./2003.) Minnesota Wild sastāvā. Kopumā NHL uzspēlējis 10 sezonās. (Kopumā un vienas sezonas ietvaros rezultatīvāks no mūsējiem ir bijis tikai aizsargs Sandis Ozoliņš.)
• Viens no nedaudzajiem Latvijas hokejistiem, kuriem izdevies tikt pie U-20 pasaules čempiona titula. Zelts izcīnīts 1992. gadā kopā ar PSRS/NVS U-20 izlasi. (No Latvijas izlasē pēc tam spēlējušajiem junioru zelta medaļa ir arī Andrejam Maticinam un Sandim Ozoliņam.)
• Latvijas izlases sastāvā sešos pasaules čempionātos (5 – elitē, 1 – B grupā). Tajā skaitā, tajos divos pasaules čempionātos, kuros valstsvienība sasniedza savu augstāko punktu – 7. vietu (1997. un 2004.). (Izlase rekordu atkārtoja arī 2009. gadā, bet Žoltokam vairs nebija iespējas palīdzēt valstsvienībai…)
• Latvijas izlasē aizvadījis tikai 42 spēles 10 gadu laikā (1994.-2004.), bet ar izcilu rezultativitāti: 50 punkti (29+21). Divos pasaules čempionātos bija rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē (2001., 2004.).

#8 Sandis Ozoliņš

Ozoliņa reputāciju Latvijas izlases kontekstā, ja ne pagrieza par 180 grādiem, tad viennozīmīgi uzlaboja “lielā atgriešanās” uz Soču olimpiādi. Nācija un arī komanda novērtēja Sanda Ozoliņa atpakaļatnākšanu izlasē pēc 7 gadu pauzes (2006.-2013.) un jau kapteiņa statusā. Daudzi Ozoliņa nopelnos pieraksta izlases izcīnīto dalību olimpiādē (2013. g. februāra kvalifikācijas turnīrā) un vispār līdz šim augstāko valstsvienības sasniegumu olimpiskajās spēlēs – 8. vietu, ja vien post scripum kāda IIHF instance nelems par vietas atņemšanu saistībā ar dopinga lietām. Bet Ozoliņa lomu un emocionālo pienesumu tas nemazina pēc būtības. (Pirms #8 Ozoliņa ciparu salikums izlasē bija #18.)

• Viens no sava laika izcilākajiem uzbrūkošajiem aizsargiem ir vienīgais Latvijas hokejists, kurš virs galvas cēlis paša izcīnīto Stenlija kausu (1996.). Vairāku NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks.
• NHL spēlējis 15 sezonas! Latvijas hokejists, kas šajā līgā aizvadījis visvairāk spēļu – 875 spēles regulārajā sezonā un 137 spēles Stenlija kausa izcīņā.
• Latvijas rezultatīvākais hokejists NHL – kā kopumā, tā atsevišķās sezonās. Kopā 564 punkti regulārajā sezonā un 90 punkti play off. Sezonas rekords: 68 punkti 80 spēlēs (1996./1997.) Colorado Avalanche sastāvā.
• Latvijas izlases ierindā 3 pasaules čempionātos (1998., 2001., 2002.) un 3 olimpiādēs (2002., 2006., 2014.).  Latvijas izlasē tikai 40 spēles, kurās iekrāti 35 punkti (9+26)! Izlases kapteinis līdz šim ieņemtās vietas ziņā veiksmīgākajā olimpiādē, kā arī “ceļā” uz to.
• Citi “žetoni, ordeņi un pričindāļi”: pasaules junioru zelta medaļa PSRS/NVS U-20 izlases sastāvā (1992.); četras KHL zvaigžņu spēles (vienā – Rietumu komandas kapteinis); virkne individuālo rekordu pārstāvētajās NHL komandās; KHL labākais aizsargs dažādos posmos un nominācijās utt.

#2 Rodrigo Laviņš

Argumenti PAR:

• Aizsargs Rodrigo Laviņš ir “varējis” tad, kad daudzi citi nevar. Tādēļ ir viens no diviem hokejistiem, kuri Latvijas izlasē aizvadījuši visvairāk spēļu. Saskaņā ar oficiālo LHF statistiku, abiem ar Aleksandru Ņiživiju pa 217 spēlēm. (Aivara Bomja, Sportaavize.lv, statistika, kas skaita spēles ar reālu spēles laiku, Laviņam saskaita 210 spēles, Ņiživijam – 212.)
• Latvijas izlases sastāvā 13 pasaules čempionātos (11 – elitē, 1 – B grupā, 1 – C grupā), 3 olimpiādēs un arī pirmajā junioru pasaules čempionātā ar Latvijas U-20 izlases dalību (C grupa; 1993./1994.). Latvijas izlases kapteinis divos pasaules čempionātos (2007., 2008.).
• Visilgāk un šobrīd vienīgais spēlējošais sportists no atjaunotās Latvijas izlases sastāva pirmajā spēlē 1992. gada 7. novembrī. Un arī 2014. gada pavasarī ir ieradies izlases rīcībā, gatavojoties pasaules čempionātam, kurā dažādu iemeslu dēļ nevarēs palīdzēt lielākā daļa olimpiskā sastāva aizsargu.

#17 Aleksandrs Ņiživijs

• Vēl viens saraksta “ilggadnieks”, kurš Latvijas izlasei pratis izbrīvēt laiku visbiežāk un visvairāk. Vairāk nekā 200 spēles izlasē!
• Piedalījies 15 pieaugušo pasaules čempionātos (13 – elitē, 2 – B grupā). 13 čempionāti elitē – tas ir Latvijas izlases rekords. Ar šo skaitu Ņiživijs iekļuvis arī IIHF rekordu sarakstā, kur ieņem dalītu 4. vietu pasaulē!!! (Tuvākie sekotāji Latvijas izlasē ir Tambijevs un Semjonovs, kuriem pa 11 pasaules čempionātiem elitē.)
• Kas vēl? 3 olimpiādes, pieci (!) olimpiskās kvalifikācijas turnīri. Šo kvalifikācijas turnīru skaits Ņiživijam ir lielākais nacionālajā izlasē. (Četri turnīri – Tambijevam un Ciprusam.)
• Par maz? Tad vēl divi junioru pasaules čempionāti Latvijas U-20 izlasē (1993./1994., 1994./1995.; C grupā), divi Eiropas jauniešu čempionāti Latvijas U-18 vienībā (1992./1993., 1993./1994.; C grupā). Ja pēc tā visa kāds vēl Ņiživijam pārmet nevarēšanu un negribēšanu…
• Jā, un vēl arī visu laiku trešais rezultatīvākais izlases spēlētājs ar 116 punktiem (35+81). (Vairāk punktu ir Tambijevam un Kerčam, 153 un 132.)
• (Elites čempionātu lielākajā daļā Ņiživijam #17, bet pa vienam turnīram ar #71 un #26.)

#14 Leonīds Tambijevs

• Rezultativitātes un vārtu guvumu rekordi, kurus iespējis Leonīds Tambijevs, Latvijas izlasē paliks nepārspēti ilgāku laiku. Tie ir 153 punkti, t.sk. 69 vārtu guvumi. Tuvākie rekorda sekotāji atpaliek manāmi, turklāt vairums hokeju vairs nespēlē. Un šajā gadījumā nav būtiski, ka daļa punktu krāta B/C grupās. (Tuvākie sekotāji: Kerčs – 132 punkti, 59 vārtu guvumi; Ņiživijs – 116 punkti, 35 vārtu guvumi; Cipruss – 112 punkti, 50 vārtu guvumi).
• Tambijevs izlasi pārstāvējis 15 pasaules čempionātos (11 – elitē, 3 – B grupā, 1 – C grupā); turklāt tie visi čempionāti aizvadīti 15 gadus pēc kārtas (1993.-2007.)!!!  Tikpat liela pieaugušo pasaules čempionātu summa ir Ņiživijam, un abi kopā šajā parametrā ieņem dalītu 7. vietu pasaulē!
• Papildu tam: 2 olimpiādes; 4 olimpiskās kvalifikācijas turnīri; pasaules čempionāta C grupas kvalifikācija ar dalību atjaunotās izlases pirmajā spēlē (1992.), A grupas kvalifikācija (1999.) un citi turnīri. Saskaņā ar LHF statistiku, spēļu skaita ziņā ieņem dalītu 3./4. vietu nacionālajā valstsvienībā – abiem ar Aleksandru Semjonovu saskaitīts pa 208 spēlēm (A.Bomja statistikas uzskaitē Tambijevam 206 spēles, Semjonovam 207.)

P.S.

Droši vien, nemaz nevajadzētu uzreiz un masveidā pagarināt numuru rindu pie arēnas griestiem. Iespējams, atrodas citi labi veidi, kā pieminēt un atcerēties. Latvijai ir sava hokeja vēsture un panākumi, arī savi izcilnieki, kas ir iezīmējuši teritoriju un noteikuši mērauklu. Atliek to novērtēt.

Uzziņām:

• Aivara Bomja apkopotā izlases spēlētāju statistika – sportaavize.lv (pieejams abonentiem)
• Visi Latvijas izlases laukuma spēlētāji kopš 1992. g. (līdz 2014. g. februārim ieskaitot) – lhf.lv vai cietā kopija: Latvijas_izlases_laukuma_speletaji_lidz_2014-02-25_LHF
• Visi Latvijas izlases vārtsargi kopš 1992. g. (līdz 2014. g. februārim ieskaitot; ir neprecizitātes) – lhf.lv vai cietā kopija: Latvijas_izlases_vartsargi_lidz_2014-02-25_LHF
• Kārļa Skrastiņa piemiņas pasākuma video (Dalasa, 2012. g. 24. marts) – youtube.com
• Filma “Sergejs Žoltoks. Pēdējās 24 stundas” – youtube.com

[Helmuta Baldera un Sanda Ozoliņa fotoattēlu avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Kārļa Skrastiņa foto avots: yarreg.ru. Artūra Irbes foto avots: vancitybuzz.com. Sergeja Žoltoka foto avots: lhf.lv. Rodrigo Laviņa foto avots: livesport.ru. Aleksandra Ņiživija foto avots: blog.kp.ru. Leonīda Tambijeva foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā]

Savējie jāzina

Kontekstā ar Latvijas izlases gatavošanos pasaules čempionātam periodiski tiek cilāta doma, ka valstsvienības sastāvā vietu būtu pelnījuši arī labākie Latvijas čempionātā, sauktā par Virslīgu. Šoreiz neielaižoties diskusijā par pašmāju līgas līmeni un tā savietojamību ar izlasē spēlēto, kuri tad ir bijuši Latvijas Virslīgas labākie 2013./2014. g. regulārajā sezonā? Kā saka, tautai savi varoņi jāzina. Teikts bez skepses un ironijas.

Rezultāta taisītāji Virslīgā

Regulārās sezonas rezultatīvākajam spēlētājam Renāram Undelim (dz. 1984.; pa labi novietotā atēlā #84) 27 spēlēs izdevies saražot 56 punktus (26+30), t.i., vidēji 2,07 punkti spēlē. Pateicoties savai rezultativitātei, Ogrē bāzētās Kurbads vienības uzbrucējs septembrī tika atzīts par Virslīgas čempionāta MVP (vērtīgāko spēlētāju). Spēlējis Latvijas U-18 un U-20 izlašu sastāvā pasaules čempionātos, taču, atšķirībā no viena otra sava komandas biedra Kurbads ierindā, Undeļa vārds nav pieejams Latvijas pieaugušo izlases sastāvā uzspēlējušo sarakstā. No “kurbadiešiem” pa kādai spēlei valstsvienībā savulaik ir aizvadījuši vairāki vīri, t.sk. uzbrucēja pozīcijā esošie Andrejs Kardašs (10 spēles), Ēriks Bisenieks (5 sp.), Toms Hartmanis (4 sp.), Valērijs Fiļimonovs (3 sp.), Vladislavs Dobreņkijs (3 sp.), Ronalds Cinks (1 sp.).

Renāra Undeļa sportiskajā biogrāfijā sastopami pieturas punkti Francijas 3. un 4. līmenī, kā arī zviedru Division 1 (trešā līga Zviedrijā), bet visvairāk spēlēts Latvijas klubos, kas cīnījušies pašmāju un/vai Baltkrievijā bāzētā čempionātā. Kurbads, SMScredit.lv, ASK Ogre, Rīga 2000, Stalkers Juniors, arī – DHK Latgale, Liepājas Metalurgs, Ozollapas. Latvijas čempiona titulu ir izcīnījis vairākkārt, ar Rīga 2000 un SMScredit.lv komandām.

Otrs rezultatīvākais uzbrucējs regulārās sezonas gaitā bija Ozolnieki / Monarch pārstāvis Edgars Lipsbergs (dz. 1989.; pa labi novietotā attēlā #68). Savulaik izcīnījies pa dažādiem jauniešu čempionātiem Ziemeļamerikā, ieskaitot ASV otro stiprāko junioru līgu – NAHL. Piedalījies U-18 un U-20 pasaules čempionātos Latvijas valstsvienības krāsās, uzspēlējis sezonu Dinamo jaunatnes komandā HK Rīga MHL čempionātā, bet pēc tam – jau trešo sezonu ir Ozolnieku komandas ierindā.

No šīs komandas nāk arī Virslīgas regulārās sezonas trešais rezultatīvākais uzbrucējs – Aleksandrs Kerčs jaunākais (dz. 1990.). Kerčam-junioram savos 23 gados arī jau iekrājies diezgan raibs CV – līdzās Latvijas līgām un klubiem arī dažādas čehu līgas, jaunatnes līga MHL, franču čempionāts. Pirms gada kļuva par Latvijas čempionu kopā ar SMScredit.lv.

Kopējo Top 5 noslēdz Zemgale / LLU uzbrucējs Gatis Gricinskis (dz. 1988.; raksta noslēgumā novietotajā attēlā #89), kuram nācies aizvadīt mazāku spēļu skaitu – 22, bet kurās sakrāti 40 punkti. Gricinskis ir bijis viens no vilcējiem Latvijas U-18 un U-20 izlasē (kopā četros pasaules čempionātos), leģionāra gaitas baudījis galvenokārt Somijas trešā ranga (Suomi-sarja) čempionātā. Gatis Gricinskis janvārī bija Latvijas čempionāta vērtīgākais spēlētājs.

Atgādinājumam: neviens no regulārās sezonas rezultatīvāko spēlētāju Top 5 uzbrucējiem Latvijas pieaugušo izlasē nav spēlējis. (Izņēmums ir Topa 2. vietā esošais aizsargs Mihails Bogdanovs, bet par to stāsts turpinājumā.) Taču neskaitot jau nosauktos Kurbads vienības uzbrucējus, šajā sezonā Latvijas Virslīgā ir uzspēlējuši vēl daži uzbrucēji ar Latvijas pieaugušo izlases spēļu pieredzi. T.sk.: 161 spēli izlasē aizvadījušais Aleksandrs Macijevskis (tagad HS Rīga / Prizma); Ozolnieku uzbrucēji Vadims Romanovskis (47 spēles izlasē), Elvis Želubovskis (10 sp.), Māris Grāvītis (5 sp.), Valentīns Feoktistovs (2 sp.), Māris Drelings (2 sp.); Prizmā brīdi uzspēlējušais Sergejs Pečura (34 sp. izlasē); arī vēl īsāku brīdi Dinamo Juniors komandā “iesauktie” Māris Bičevskis (6 sp. Virslīgā šosezon; 11 sp. izlasē) un Roberts Bukarts (1 sp. Virslīgā; 39 sp. izlasē).

Latvijas Virslīgas Top 5 rezultatīvākie spēlētāji 2013./2014. g. reg. sezonā (saskaņā ar lhf.lv):

	spēlētajs	komanda	sp.	punkti
1.	Renārs Undelis	Kurbads	27	26+30
2.	Mihails Bogdanovs, aizs.	Ozolnieki / Monarch	30	8+36
3.	Edgars Lipsbergs	Ozolnieki / Monarch	27	18+25
4.	Aleksandrs Kerčs jun.	Ozolnieki / Monarch	28	23+19
5.	Gatis Gricinskis	Zemgale / LLU	22	19+21

–

Situāciju kontrolē aizsargi – vetarāni

Ar aizsargu statistikas aprēķiniem Latvijas čempionātā ir sarežģījumi, jo netiek oficiāli skaitīti mikromači un līdz ar to – lietderības koeficients. Tādēļ aizsargu statistikas salīdzinājumam var “izspiest” tikai rezultativitāti. Taču LHF pusē cilvēki runā, ka no nākamās sezonas Latvijas čempionātā varētu tikt veikta arī lietderības koeficienta uzskaite.

Rezultatīvākais aizsargs un vispār otrais rezultatīvākais spēlētājs Latvijas Virslīgas regulārās sezonas summā ir Ozolnieki / Monarch vienības ilggadējais aizsargs Mihails Bogdanovs (dz. 1976.; pa labi novietotā attēlā #23). Ja kāds piemirsis, tad tas ir tieši tas pats Mihails Bogdanovs, kurš spēlēja Latvijas izlases sastāvā 1999. gada pasaules čempionātā. Kopumā viņa uzkrājumā saskaitītas 36 spēles valstsvienības rindās; debitējis 1996. gada 8. oktobrī. Bet tagad 37 gadus vecais veterāns “pogā ārā” jaunatni Latvijas Virslīgas čempionātā. Ozolnieku komandā nav lielākais skrējējs, labāk – mierīgi un ar apdomu, bet – tie punkti ir sakrājušies. Tāpēc arī – oktobrī Virslīgas vērtīgakais spēlētājs. Cita starpā, jau iepriekš bijis Latvijas čempionāta labākais un rezultatīvākais aizsargs. Neskaitot dalību izlasē, biogrāfijas spilgtākās epizodes arī – cīņas zviedru otrajā līgā (HockeyAllsvenskan) un vairākas sezonas Liepājas Metalurgs sastāvā Baltkrievijas/Latvijas čempionātos.

Virslīgas rezultatīvāko aizsargu Topa 2. vietā Kurbads komandas aizsargs Toms Bluks (dz. 1982.; pa labi novietotā attēlā #12), kurš reiz senos laikos (2004. g. decembrī) Latvijas izlasē aizvadījis 2 spēles. Bluka biogrāfijā virkne Latvijas klubu, t.sk. visilgākais posms ASK Ogre ierindā. Leģionāra gaitas – poļu čempionātos un Ungārijā bāzētajā MOL Liga. Iepriekšējā sezonā Virslīgas rezultatīvākais aizsargs un čempions ar SMScredit.lv. Decembrī atzīts par Virslīgas vērtīgāko spēlētāju. Cita starpā – arī Hokeja Skolas Dinamo treneris (skolo 2003. g. dzimušos).

Aizsargu Topa trešajā pozīcijā – Sergejs Durdins (dz. 1980.), vēl viena Ozolnieki / Monarch vērtība. Tāpat kā kolēģis Bluks, cīnījies Latvijas U-18 un U-20 izlašu krāsās, bet pieaugušo izlasē aizvadījis 19 spēles, debitējot pirms 13 gadiem (2001. g. aprīlī). Durdina pieredze ir itin bagāta – neskaitot Latvijas klubus, arī Ziemeļamerikas līgas (UHL, IHL), Krievijas Augstākā līga, itāļu un baltkrievu klubi. Salīdzinoši nesen (2009. g. vasarā) vēl tika pārbaudīts KHL spēlējošā Rīgas Dinamo ierindai. Un vēl pāris gadus pēc tam spēlēja Latvijas izlases ierindā EIHC turnīrā.

Kopumā Latvijas Virslīgas čempionātā šosezon uzspēlēja paprāvs pulks Latvijas izlasē savulaik un arī vēl nesen spēlējušo aizsargu. Neskaitot jau nosauktos Top 3 vīrus, arī, piemēram: Kurbads sastāvā Agris Saviels (98 sp. izlasē) un Renārs Valters (3 sp.); Ozolnieki / Monarch ierindā Eduards Ivanovs (11 sp.); HS Rīga / Prizma aizsargs Sergejs Tjoluškins (1 sp.); Dinamo Juniors krāsās Mārtiņš Porejs (22 sp.) un Artūrs Salija (3 sp.), neskaitot “junioriem” uz vienu Virslīgas spēli piekomandētos puišus.

Vēl jāatzīmē, ka par Virslīgas februāra vērtīgāko spēlētāju tika atzīts Zemgale / LLU aizsargs Reinis Demiters (dz. 1991.), līdz šai sezonai Liepājas Metalurgs sistēmas pārstāvis.

Latvijas Virslīgas Top 3 rezultatīvākie aizsargi 2013./2014. g. reg. sezonā (saskaņā ar lhf.lv):

	aizsargs	komanda	sp.	punkti
1.	Mihails Bogdanovs	Ozolnieki / Monarch	30	8+36
2.	Toms Bluks	Kurbads	29	5+25
3.	Sergejs Durdins	Ozolnieki / Monarch	30	9+17

–

“Pēdējā postenī”

Diemžēl Virslīgas vārtsargu statistikā nav pieejama ailīte ‘atvairīto metienu %’, tādēļ vārtu vīru Top veidojas no vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu koeficienta (GAA). Šajā kritērijā labākais ir bijis Latvijas regulārā čempionāta uzvarētāju – Kurbads – vārtsargs Renārs Kazanovs (dz. 1984.; pa labi novietotā attēlā #38), kurš sargāja komandas vārtus aptuveni pusi no vārtsargu kopējā spēles laika un kuram ir labākais GAA – 2.51. Jau divas iepriekšējās sezonas Kazanovs ir atzīts par Latvijas čempionāta labāko vārtsargu (abas sezonas SMScredit.lv ierindā); kopā ar “esemeskām” pērn kļuva arī par Latvijas čempionu. Biogrāfijā arī Austrālijas un Vācijas čempionāti, bet Latvijas izlases spēļu nav.

Statistiski otrs labākais Virslīgas vārtsargs regulārajā sezonā bija Dmitrijs Žabotinskis (dz. 1980.; raksta noslēgumā novietotajā attēlā #1, uz aizsargmaskas #61) Ozolnieki / Monarch komandas ierindā. Viņa kontā arī 6 spēles Latvijas izlases sastāvā (sp. laiks 363:36), bijis “trešais vārtsargs” bez spēles laika divos pasaules čempionātos, kā arī sargājis Latvijas U-18 vai U-20 izlases vārtus piecos attiecīgo vecumu pasaules čempionātos. Klubu karjerā daudzi gadi Liepājas Metalurgs komandā, nedaudz arī Rīga 2000, ASK Ogre, Saratovas Kristall (Krievijas Augstākajā līgā), Kokšetavas Arlan Kazahstānā, Harkovas Dinamo Ukrainas čempionātā u.c. Vairākkārtējs Latvijas čempions un un pāris reizes arī labākās GAA statistikas autors.

Uzziņai: par Virslīgas novembra vērtīgāko spēlētāju tika atzīts HS Rīga / Prizma vārtsargs Maksims Rešetņikovs (dz. 1995.). Savukārt vislielākais spēles laiks starp vārtsargiem regulārajā sezonā bija Mārim Jučeram (dz. 1987.), kurš Dinamo Juniors vārtus sargāja 1406 minūtes un 49 sekundes (25 spēles). Starp citu, Jučers ir viens no diviem Virslīgas vārtsargiem ar Latvijas pieaugušo izlases spēļu pieredzi (izlases vārtos 972 minūtes un 28 sekundes; pieteikumā 35 spēles).

Latvijas Virslīgas Top 2 vārtsargi 2013./2014. g. reg. sezonā (kritērijs: GAA – vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu koeficients; saskaņā ar lhf.lv):

	vārtsargs	komanda	sp.	min:sek	GAA
1.	Renārs Kazanovs	Kurbads	18	883:25	2.51
2.	Dmitrijs Žabotinskis	Ozolnieki / Monarch	10	597:52	2.71

* Aprēķinā iekļauti vārtsargi, kas aizvadījuši vismaz 5 spēles jeb 300 minūtes (t.i., 16,7% no savas komandas vārtsargu spēles laika).

P.S.

Joprojām turpinās Latvijas Virslīgas izslēgšanas spēļu finālsērija, kurā oponenti ir Kurbads un HS Rīga / Prizma komandas. Play off summā jau būs saskatāmi citi izcilnieki, bet par to – cits stāsts.

Plašākam skatam:

• Visi Latvijas izlases laukuma spēlētāji kopš 1992. g. (līdz 2014. g. februārim ieskaitot) – lhf.lv vai cietā kopija: Latvijas_izlases_laukuma_speletaji_lidz_2014-02-25_LHF
• Visi Latvijas izlases vārtsargi kopš 1992. g. (līdz 2014. g. februārim ieskaitot; ir neprecizitātes) – lhf.lv vai cietā kopija: Latvijas_izlases_vartsargi_lidz_2014-02-25_LHF
• Latvijas Virslīgas 2013./2014. g. reg. sezonas statistika – lhf.lv
• Latvijas Virslīgas 2014. gada izslēgšanas spēļu statistika – lhf.lv

[Renāra Undeļa, Edgara Lipsberga, Toma Bluka un Renāra Kazanova fotoattēlu avots: hkkurbads.lv. Mihaila Bogdanova foto avots: lhf.lv (autors – Oļegs Siračenko). Noslēdzošā foto autors: Ruslans Antropovs.]

Krievu hokeja leģendas vēstures atkritumos?

Jau pāris mēnešus KHL slimības vēsturē ir ieraksts – “jāārstē” Spartak. Finanšu problēmas šo Krievijas galvaspilsētas klubu vajā jau ne pirmo reizi. Nebūtu arī pirmā reize, ka KHL pamestu un pat “aizvērtos” kāds no klubiem. Taču šoreiz ir runa par vienu no Krievijas leģendārākajiem klubiem, kas dibināts 1946. gadā (tādu Krievijā nav daudz), ir četrkārtējs PSRS čempions un n-tais sudraba vai bronzas godalgu laureāts. Šķiet, neatņemama krievu hokeja vēstures sastāvdaļa…

Pēc PSRS čempionāta pabeigšanās Spartak klubs līdzīgi kā daži citi padomju laikos spīdoši klubi (CSKA, Kriļja Sovetov) sāka “grimt”. Drīz Spartak jau vairs nebija starp Top klubiem, biežāk ieņemot vietu otrajā desmitā. Tālāk klubs vairākkārt izkrita no Krievijas Superlīgas un spēlēja otrajā līmenī – Augstākajā līgā (tagad VHL; 1999./2000., 2000./2001., 2003./2004.), bet vienu sezonu pat vispār nespēlēja (2006./2007.). Tad arī šķita, ka komanda ir izbeigusies un “uz visiem laikiem”. Bet īsi pirms KHL izveides situācija ar Spratak tika sakopta, un 2008. gadā komanda iestartēja KHL-ā.

Vai Spartak pēdējā sezona?

Maskavas Spartak 2013./2014. g. sezonu iesāka salīdzinoši sprauni, taču sezonas gaitā piedzīvoja ģenerālsponsora un līdz ar to finanšu plūsmas zaudēšanu. 2013. gada 13. decembrī bankas licence tika atņemta kluba “donoram” Investbank… Turmāku kluba elpināšanu uzņēmās KHL, sniedzot dotācijas un uzturot pie eksistences kluba primārās vajadzības. Protams, par sportisko līmeni šādos apstākļos sanāk domāt vismazāk. Komandu pametuši daži, kas sezonu bija iesākuši pie “spartakiešiem” –  Džefs Glass (Jeff Glass), Derons Kvints (Deron Quint), arī Aleksejs Krutovs, Nikolajs Žerdevs. It kā lielakā daļa sastāva vīru ir saglabāta, tomēr komandas emocionāli garīgais stāvoklis, kā saka Spartak galvenais treneris Fjodors Kanareikins, “atrodas brīvajā kritienā”. Ko tas nozīmē? 19 zaudējumi pēc kārtas! Tiesa, regulārās sezonas priekšpēdējo spēli 2. martā izdevās uzvarēt, bet iepriekšējā uzvara bija 6. decembrī. Rezultatā – 56 punkti 53 spēlēs un 13. vieta KHL Rietumu konferencē. Sliktāk klājas tikai Minskas Dinamo – konferences pēdējā (14.) vietā.

Pirms dažām dienām Spartak vadība paziņoja, ka savu problēmu dēļ nestartēs KHL “alternatīvajā” play off – Nadeždas (Cerības) kausa izcīņā, bet līgas vadoņi jau pamanījušies paziņot, ka Spartak izstāšanās no “cerību kausa” netraucēs šīs trofejas izspēles kārtībai… Starp rindām lasot – diezgan bezcerīgi… Likumsakarīgi veidojas dažāda skaļuma baumas un spriedumi, ka KHL jau ir “norakstījuši” Spartak klubu. Viens no salīdzinoši loģiskiem argumentiem – Krievijas galvaspilsētā pietiek ar diviem KHL klubiem (Dinamo, CSKA), it īpaši, ja ņem vērā, ka Piemaskavā mājo vēl divi KHL klubi – Atlant, Vitjaz. Bet kā paliek ar tradīcijām un to kopšanu?

Nav interese visus glābt

Ja runa ir par KHL klubu pārstāvniecību un ģeogrāfiju, tad līgas prioritāte tomēr ir krievu hokeja “eksportēšana” pāri Krievijas robežām un arī nedaudz pašu zemes ģeogrāfiski vai hokeja ziņā attālākos stūros. Citi secinājumi, vērojot KHL dalībnieku izmaiņas, nemaz nevar rasties. KHL pastāvēšanas gaitā klāt “pievilkta” jau Slovākija, Čehija, Ukraina, Horvātija, nerunājot par startā līdzās nostādītajiem Baltkrievijas, Kazahstānas un Latvijas klubiem. Tagad nopietni vingrinājumi norisinās, lai KHL-ā būtu arī Somijas klubs, kā arī tiek iestudēti dažādi darījumi, lai paņemtu vēl kādu “importa” valsti.

Krievijā KHL hokejs “aiznests” līdz Vladivostokai, pieņemts klubs no Hantimansijskas un tagad pilnā nopietnībā tiek līgai gatavots klubs Krievijas “Floridā” – Sočos. Bet bez lielām sāpēm un bēdām pēc pirmās sezonas KHL pameta Krievijas mērogiem leģendārs nosaukums – Voskresenskas Himik, kas drīz pēc tam beidza pastāvēt kā pieaugušo komanda, par galveno nosaukuma nesēju atstājot jaunatnes komandu MHK Himik. Toljati Lada pameta KHL pēc otrās sezonas; tā cīnās VHL (otrajā līgā), sapņo par atgriešanos KHL…

Bet līgas vadība nesteidzas “reanimēt” pašu Krievijas klubus, arī leģendārus. Vēl pirms KHL izveides un līgas pirmajās sezonās uz “lielo hokeju” tiecās Maskavas Kriļja Sovetov – brends, kas krievu hokeja pazinējiem ir vairāk neka zināms. Tomēr “spārni” netika glābti… Komanda bija piedzīvojusi sadalīšanos, tās savstarpēji karojošās frakcijas cīnījās Augstākajā līga un/vai MHL, līdz iznīka pavisam. Jo ko gan KHL darītu ar četriem klubiem Maskavā, kur tā jau manāmas problēmas ar hokeja apmeklētību…

Finanšu un ideoloģiskas problēmas pēcpadomju laikā ir piemeklējušas arī Maskavas CSKA klubu. 1996. gadā PSRS titulētākais hokeja klubs sadalījās divās dažādās komandās, kas uzrādīja salīdzinoši necilu sniegumu. No kādreizējās spozmes nekas nebija palicis. 2002. gadā klubs apvienojās, pēc sešiem gadiem iestartēja KHL un jau pēc dažām sezonām atkal radās finanšu problēmas. CSKA klubu tika nolemts glābt. Jo tas taču visu laiku čempionu medaļām un sasniegumiem bagātākais Krievijas klubs – zīmols, kuru no jauna radīt nebūs vairs iespējams. Tikai – kopt, laistīt, prasmīgi apsaimniekot… 32 čempionu tituli, lai arī visi PSRS laikos, tomēr jebkuram citam Krievijas klubam līdz šādai “kolekcijai” ir kā no Maskavas līdz Pekinai kājām (citāts). Tāpēc arī sponsora atrašanā tika iesaistītas Krievijas valsts augstākās amatpersonas, bet ar to dalību šādas lietas notiek ātri. Jauns sponsors ir atrasts (nozīmēts), un CSKA atkal ir “zirgā”.

Izbijušu klubu netrūkst

Visādi citādi, hokeja klubu izbeigšanās kā Krievijā, tā citur pasaulē ir diezgan ierasta parādība. Kriļja Sovetov, Himik vēl ir salīdzinoši nesenās atmiņās. Bet vai kāds atceras tādu komandu kā Maskavas Lokomotiv? Dibināts 1947. gadā, cīnījās PSRS čempionātos. 1972. gadā pameta PSRS Augstāko (stiprāko) līgu, bet 1983. gadā tika likvidēta vispār. Savulaik diezgan populāra un atpazīstama vienība, bet Maskavai jau bija četri klubi stiprākajā līgā.

Piemēram, Sanktpēterburgā (iepriekš – Ļeņingradā) ir vesela “jūra” savulaik likvidētu hokeja klubu, kuru vēsture sākās 40. gados un kas uzspēlējuši PSRS augstākajā līmenī. Ļeņingradas Spartak – dibināts 1947. g., likvidēts 1965. g., no jauna reanimēts otrajai līgai 90. gadu vidū, bet 2006. gadā likvidēts atkal. Bet varbūt kāds atceras tādu vienību kā Ļeņingradas Dzeržiņec vai Kirovec? Komanda ar nosaukumu Dzeržiņec 1947. gadā sāka startu PSRS čempionātā, bet beidza 1962. gadā (nosaukums Kirovec). Vai Ļeņingradas Dinamo? Dibināts 1946. gadā, PSRS čempionāta pirmo sezonu neatņemama sastāvdaļa. 1954. gadā likvidēts, 1965. g. – atjaunots, 1971. g. – atkal likvidēts. 2012. gadā nosaukums Dinamo Sanktpēterburgā ir atgriezies, un no 2013./2014. g. sezonas jaunatnes līgā MHL startē šāda nosaukuma komanda, kas izveidota un hokeja skolas Forvard bāzes. Bet kopumā Krievijā šādu likvidētu klubu netrūkst.

Tāpat kā mūsu pusē. Nevajag tālu meklēt, lai atrastu klubu nosaukumus – ASK Ogre, DHK Latgale, Rīga 2000, Liepājas Metalurgs, SMScredit.lv utt. utjpr., pat neejot dziļāk uz Latvijas PSR un 30. gadu Latvijas komandām. Kur tas viss ir? Apmēram turpat kur Krievijas “spartaki”, “spārni” un “ķīmiķi”.

Arī visas pasaules hokeja līgu pionierim un “etalonam” NHL ir savi “izbeigtie” klubi. Nav vairs tādu Montreal Wanderers vai Montreal Maroons pilsētā, kur pietiek ar vienu Canadiens. Nav arī New York Americans, Pittsburgh Pirates un vēl dažu. Tomēr NHL cenšas kaut kā glābt tradīcijas, pārceļot klubus uz citām pilsētām un pat rotējot starp Kanādu un ASV. Mēģina radīt zaudētās leģendas no jauna – kā Ottawa Senators. Tomēr šaubu nav, ir arī zaudēti NHL klubi.

Morāle?

Protams, katrai līgai ir savas ģeogrāfiskas, materiālas un dažkārt politiskas intereses. Klubus mēģina nometināt ne tikai hokejiskās pilsētās, bet arī vietās, kur šīs spēles tradīciju nav, bet ir potenciāls apmeklējumam un sponsoru naudas rotācijai. Tādēļ ir diezgan loģiski, ka, piemēram, Maskavā nav piecu KHL klubu.

Tomēr līgu vadoņiem der atcerēties, ka ir tādas vērtības, ko pēc tam arī par ļoti lielu naudu nebūs iespējams nopirkt. Varēs uztaisīt “admirāļus” kā Vladivostokā vai Soču “delfīnus”, kas arī labi un skaisti, bet vēsturi iegādāties nebūs iespējams. Starp citu, leģendām, tradīcijām un stāstiem ir lielāka nozīme nekā sākumā varētu šķist.

Lasāmvielai:

• Par NHL bijušajiem un bāzes pilsētas mainījušajiem klubiem: tepat
• Par Krievijas (PSRS) leģendārajiem hokeja klubiem: tepat
• Maskavas Spartak atsakās no dalības Nadeždas kausa izcīņā – itar-tass.com, fratria.ru
• 13. decembrī (2013.) atsauc licenci Maskavas Spartak ģenerālsponsoram Investbank – spratak.ru, gazeta.ru
• Par KHL finanšu dotācijām Maskavas Spartak klubam – sport.mail.ru
• Ieskats Maskavas Spartak vēsturē – spartak.ru, slovari.yandex.ru, spartak-history.ru
• Ieskats Maskavas Lokomotiv vēsturē – lokomotiv.info
• Ieskats Sanktpēterburgas (Ļeņingradas) Spartak vēsturē – molodega.p0.ru
• Ieskats Ļeņingradas Dzeržiņec (Kirovec) vēsturē – megabook.ru
• Ieskats Ļeņingradas Dinamo vēsturē – megabook.ru
• NHL esošo un bijušo klubu logo – sportslogos.net

[Zemāk novietotā attelā Maskavas Spartak fani Arēnā Rīga pirms Rīgas Dinamo un Spartak komandu spēles 2010. gada 6. decembrī; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv.]

Ja pie griestiem krekli būtu jāpiekar šovakar?

Tradīcijām bagātās hokeja līgās un vēsturi uzkrājušos klubos viens no neatņemamiem atribūtiem ir krekli pie mājas arēnas griestiem. Tie atgādina par leģendāriem un/vai kluba vēsturē nozīmīgiem sportistiem, kuru izmantotie numuri ir aizņemti „uz mūžu”. KHL spēlējošais Rīgas Dinamo vēl ir jauns klubs – vien 5 sezonas, tādēļ vēsture vēl „jākrāj” un krekli jāpelna. Taču, ja krekli būtu jāizkar un numuri būtu jārezervē jau tagad?

Piecu hokeja sezonu gaitā Rīgas Dinamo krāsas KHL oficiālā čempionāta spēlēs ir pārstāvējuši 83 spēlētāji – 11 vārtsargi, 18 aizsargi un 54 uzbrucēji. No tiem kopumā 46 vīri Rīgas klubā ir bijuši uz vienu sezonu, pussezonu vai tikai dažām spēlēm. 37 no šiem hokejistiem komandā ir aizķērušies ilgāk par vienas sezonas rāmjiem, t.i. – reāli uzspēlējuši vismaz divu sezonu ietvaros. Daži Rīgas Dinamo vēsturē atstājuši redzamākas pēdas (gropes).

#13 (#5) Guntis Galviņš

• Visvairāk spēļu Rīgas Dinamo ierindā (282 spēles)
• Lietderīgākais Dinamo aizsargs visu spēļu summā (+11)
• Dinamo rezultatīvākais aizsargs visu spēļu summā (95 punkti)
• Labākais piespēļu sniedzējs starp Dinamo aizsargiem visu spēļu summā (76 piespēles)

Jau pirms piektās sezonas (2012./2013.) sākuma, kad Guntis Galviņš kļuva par Dinamo kapteini, viņš bija aizvadījis visvairāk spēļu KHL čempionātos komandas ierindā – 224 spēles. Bet aizvadītās sezonas gaitā rekordu pastiprināja, sasummējot 282 spēles – 243 regulārajos čempionātos, 26 play off-os, 13 Nadeždas (Cerības) kausa izcīņā. Tātad Galviņš komandas ierindā bija 89,5% spēļu. Atgādinājumam: komanda kopumā ir aizvadījusi 315 spēles KHL čempionātā (272 „regulāras”, 30 play off, 13 „cerībās”).

Vēl Guntim Galviņam pieder arī visās sezonās summēti aizsargu rekordi parametros – visvairāk rezultativitātes punktu, rezultatīvu piespēļu un arī labākais lietderības koeficients. Tā kā Galviņš šajā starpsezonā pametis Dinamo ierindu un pārcelts uz Hantimansijskas Jugra, tad viņa rekordi ir reāli „apdraudēti” un varētu „krist” jau tuvākajā sezonā. Kristaps Sotnieks ir aizvadījis 277 spēles, un viņam nepieciešamas tikai 6 spēles, lai būtu jauns rekords. Nākamie sekotāji ir Miķelis Rēdlihs (249 sp.), Aleksandrs Ņiživijs (247 sp.). Savukārt rezultativitātes rekordos Galviņa tuvākais „sekotājs” ir Sandis Ozoliņš, kuram ir uzkrāti 87 punkti; tātad nepieciešami 9 punkti, lai šo rekordu labotu. Ozoliņam ir 65 rezultatīvas piespēles, un nepieciešami 12 asistējumi, lai apietu Galviņu arī asistēšanas uzskaitē. Ar aizsargu lietderības koeficienta labošanu varētu būt grūtāk. Aiz Galviņa nākamais ir Rodrigo Laviņš ar +5; taču, tā kā Laviņš pagarinājis līgumu ar Dinamo, iespēja ir.

#19 Miķelis Rēdlihs

• Rezultatīvākais Dinamo spēlētājs visu spēļu summā (156 punkti)
• Dinamo labākais asistents visu spēļu summā (95 piespēles)
• Dinamo uzbrucēju ierindā visvairāk spēļu (249 spēles)
• Labākais Dinamo asistents vienā regulārajā sezonā (31 piespēle; 2011./2012.)
• Labākais Dinamo asistents vienā play off sezonā (8 piespēles; 2012.)
• Lietderīgākais dinamietis vienā play off sezonā (+5; 2012.)

Miķeļa Rēdliha rekordi piektās sezonas laikā palika nelaboti, lai arī viņš pats tajā sezonā vairs nebija dinamietis un pildīja Jaroslavļas „dzelzceļnieka” pienākumus. Tas tāpēc, ka Rēdlihs-jaunākais bija „iebetonējis” pamatīgi – pirmo 4 sezonu gaitā viņš aizvadīja 99,6% no visām Rīgas komandas spēlēm KHL čempionātos (249 no 250), izlaižot tikai vienu spēli! Tātad M.Rēdliha uzkrājumā 219 spēles regulārajās sezonās un visas 30 iekš play off.

Tuvākie rezultativitātes rekorda (156 punkti) sekotāji ir Aleksandrs Ņiživijs (137 punkti) un Marsels Hosa (124 punkti), kuri abi iestājušies atpakaļ Dinamo rindās. Potenciāli ātrāk labojamais rekords ir „visu laiku labākais piespēlētājs”, kura uzskaitē Ņiživijs tikai par vienu mērvienību (94 piespēles) atpaliek no Miķeļa Rēdliha.

#81 Marsels Hosa

• Rīgas Dinamo labākais vārtu guvējs visu spēļu summā (74 trāpījumi)
• Dinamo labākais vārtu guvējs vienā regulārajā sezonā (35 trāpījumi; 2009./2010.)
• Rezultatīvākais Rīgas dinamietis vienā regulārajā sezonā (55 punkti; 2009./2010.)
• KHL otrās sezonas (2009./2010.) labākais snaiperis (35 vārtu guvumi)
• Divas KHL zvaigžņu spēles, pārstāvot Rīgas Dinamo (2009., 2010.)

Hosa Rīgas Dinamo ierindā aizvadījis mazāk nekā divarpus sezonas (146 spēles; 46,4% no visām), bet vārtu guvumu rekordus saražojis ilgākam laikam. Tagad Marsels Hosa ir atpakaļ savas KHL karjeras veiksmīgākajā klubā, ar iespēju labot savus ierakstus. Īstenībā Dinamo trāpīgākā snaipera „tronī” ar 74 vārtu guvumiem Hosa var justies itin ērti, jo tuvākie sekotāji Mārtiņš Karsums (64 trāpījumi), Miķelis Rēdlihs (61 reize), Lauris Dārziņš (50) vismaz pagaidām atrodas citu KHL klubu pavalstniecībā.

#8 Sandis Ozoliņš

• Rezultatīvākais Dinamo aizsargs vienā regulārajā sezonā (31 punkts; 2010./2011.)
• Dinamo labākais vārtu guvējs – aizsargs vienā regulārajā sezonā (10 trāpījumi; 2011./2012.)
• Dinamo 3 sezonu kapteinis (2009. – 2012.)
• Trīs KHL zvaigžņu spēles, pārstāvot Rīgas Dinamo (2010., 2011., 2012.)

Būs dīvaini, ja Rīgas Dinamo menedžments nebūs izdomājis savai „slavas zālei” kā pirmo vai vismaz vienu no pirmajiem piesaistīt Sanda Ozoliņa vārdu un viņa astoto numuru. Runa ir ne tikai par viņa vietu un ieguldījumu jaunlaiku Dinamo vēsturē, bet arī – Latvijas hokejā kopumā. Būdams viens no izcilākajiem Latvijas hokejistiem pēdējos 20 gados un viens no kluba retajām „saitēm” ar oriģinālo Dinamo, Ozoliņš Retired Number („no apgrozības izņemta numura”) lomai atbilst pilnībā. Pat ja profesionālā sportista karjeru nolemtu noslēgt citur.

Bet pašā jaunlaiku Dinamo sastāvā Sandis Ozoliņš vismaz pagaidām ir aizvadījis aptuveni pusi oficiālo KHL spēļu (50,2%; 158 no 315). Toties visas šīs 3 sezonas bija komandas kapteinis, visās šajās sezonās bija Rīgas kluba pārstāvis KHL zvaigžņu spēlē un arī zināmā mērā bija (ir), ja ne Dinamo ikona, tad vizītkarte noteikti. Cita starpā, KHL ceturtajā zvaigžņu spēlē (2012.) puse KHL zvaigžņu un zvaigznīšu bija iedalīti „Ozoliņa komandā”, kas nosaukta tās kapteiņa vārdā. Cik drīz vēl kaut kas tāds varētu notikt?

Tā kā Ozoliņš ir atpakaļ Dinamo rindās, tad viņam ir iespēja noķert un apsteigt daļu no visu sezonu summēto aizsargu rekordu. Tajā skaitā arī sev un Jēkabam Rēdliham piederošo visvairāk soda minūšu nopelnījušo spēlētāju rekordu – abi sastrādājuši pa 237 soda minūtēm. Jēkabam Rēdliham tā sasniegšanai vajadzēja 184 spēles, bet Sandim Ozoliņam pietika ar 158 spēlēm. Tā kā Rēdlihs-vidējais šajā starpsezonā pameta Dinamo sastāvu, tad Ozoliņam ir iespēja diezgan drīz kļūt par rekordistu šajā parametrā. Vistuvākie sekotāji – Hartigans (189 mn.), M.Rēdlihs (188 min.), Karsums (185 min) – Ozoliņa iespējas pagaidām neapdraud, jo ir ārpus Dinamo. Bet tiem „uz pēdām min” Marsels Hosa ar 182 minūtēm.

P.S.

Kam visvairāk sezonu?

Septiņi hokejisti Rīgas Dinamo ierindā ir uzspēlējuši visās piecās KHL sezonās. Tomēr tikai viens – Guntis Galviņš – visas 5 sezonas bija spēlējis tikai Rīgas Dinamo. Pārējie seši šo sezonu laikā vismaz uz vienu spēli ir bijuši deleģēti uz Dinamo tā brīža fārmklubu vai, piemēram, atdoti (pārdoti) citam klubam.

Krišjānis Rēdlihs ir bijis burtiski uz dažām spēlēm nosūtīts uz sava laika fārmklubiem Rīga 2000 un Dinamo Juniors. Kristapam Sotniekam bija sīks sānsolis (nosūtījums) arī uz Dinamo Juniors. Gints Meija savulaik ir pamatīgi kapājis cauri visiem 3 līdzšinējiem Dinamo fārmklubiem – Rīga 2000, Dinamo Juniors un Liepājas Metalurgs. Aizvadītajā sezonā (2012./2013.) fārma maizē uz Liepāju epizodiski tika deleģēti veterāni Ģirts Ankipāns un Rodrigo Laviņš. Regulārās sezonas nogalē Ankipāna saistības ar Dinamo tika izbeigtas, un viņš pilnībā pārgāja uz Liepājas Metalurgs komandu, bet, nu, ir atpakaļ kā treneris. Savukārt Aleksandram Ņiživijam dinamieša „lojalitātes programmu” pārtrauca pārdošana uz HC Lev Praha 2013. gada janvārī. Tiesa, par šo vīru uzticību Dinamo saimniecībai kontekstā ar „sānsoļiem” šo 5 sezonu gaitā diezin vai būtu jāšaubās. Kur sūtīja, tur spēlēja… Un tagad Rīgas Dinamo ierindā joprojām ir Kr.Rēdlihs, Sotnieks, Meija, Laviņš, atpakaļ ir Ņiživijs, kā arī treneris Ankipāns.

Rīgas Dinamo hokejisti, kas komandā spēlējuši visās 5 sezonās:

ampl.	hokejists	dz.	sp. (reg+PO+Nad)	punkti	+/-	soda min.
A	Guntis Galviņš	1986.	282 (243+26+13)	19+76	+11	161
A	Kristaps Sotnieks	1987.	277 (235+29+13)	10+23	-38	149
U	Aleksandrs Ņiživijs	1976.	247 (222+25+0)	43+94	-42	111
A	Krišjānis Rēdlihs	1981.	231 (189+29+13)	(22+57)	-5	86
A	Rodrigo Laviņš	1974.	225 191+21+13)	9+22	+5	127
U	Ģirts Ankipāns	1975.	223 (202+21+0)	31+43	±0	126
U	Gints Meija	1987.	194 (166+17+11)	12+28	-8	56

–

P.P.S. „Ierūsējušie” rekordi

Aizvadītā sezona (2012./2013.) Rīgas Dinamo vienībai bija tik savāda, ka netika laboti ne tikai play off rekordi, jo izslēgšanas spēlēm komanda nemācēja kvalificēties. Nemainīgi palika arī regulāro sezonu individuālie pamat-rekordi… Toties komandas rekordu uzskatē ir atvērta jauna sadaļa – sasniegumi Nadeždas kausa izcīņā.

Rīgas Dinamo spēlētāju individuālie rekordi KHL regulārajās sezonās (pēc visām piecām KHL reg. sezonām; piebilde – pirmās divas 56 spēļu sezonas, nākamās divas 54 spēļu sezonas, piektajā 52 spēles):

rekorda parametrs	sezona	rekorda īpašnieks un skaitļi	labākā fiksācija 2012./2013. g. sezonā
rezultatīvākais spēlētājs	2009./2010.	Marsels Hosa – 55 punkti	Mārtiņš Karsums – 35 punkti
rezultatīvākais aizsargs	2010./2011.	Sandis Ozoliņš – 31 punkts	Krišjānis Rēdlihs – 20 punkti
labākais vārtu guvējs	2009./2010.	Marsels Hosa – 35 reizes	A.Žirū un M.Karsums – pa 16 reizēm
labākais vārtu guvējs aizsargs	2011./2012.	Sandis Ozoliņš – 10 reizes	Krišjānis Rēdlihs – 5 reizes
izšķirošie pēcspēles metieni	2010./2011.	Aleksandrs Ņiživijs – 4 izšķ. PM	R.Šremps un Dž.Džonsons – pa 1 izšķ. PM
vārtu guvumi vairākumā	2009./2010.	Marsels Hosa – 14 reizes	Mārtiņš Karsums – 6 reizes
vārtu guvumi mazākumā	(3 sezonas)	(kopā 6 personas) – pa 2 reizēm	(4 personas) – pa 1 reizei
labākais asistents	2011./2012.	Miķelis Rēdlihs – 31 piespēle	Pols Ščehura – 20 piespēles
uzvaras vārtu guvumi	2008./2009.	Marks Hartigans – 5 reizes	(5 personas) – pa 2 reizēm
	2011./2012.	Miķelis Rēdlihs – 5 reizes
labākais lietderības koeficients	2011./2012.	Krišjānis Rēdlihs +18	Pols Ščehura +3
atvairīto metienu procents	2008./2009.	Martins Pruseks – 94.1%	Kristers Gudļevskis – 92.1%
vārtu zaudējumi vidēji spēlē (GAA)	2008./2009.	Martins Pruseks – 1.70*	Kristers Gudļevskis – 2.18
“sausās” spēles	2008./2009.	Martins Pruseks – 6 spēles	Mikaels Tellkvists – 1 spēle
visvairāk uzvaru vārtsargam	2011./2012.	Kriss Holts – 20 reizes	Mikaels Tellkvists – 12 reizes
vārtsargu uzvaru balance	2009./2010.	Edgars Masaļskis +6 (17:11)	Kristers Gudļevskis ±0 (1:1)
vārtsarga sp. laiks	2011./2012.	Kriss Holts – 2590:12	Mikaels Tellkvists – 1972:09
sliktākais lietderības koeficients	2011./2012.	Fredriks Varjs -18	Džeimijs Džonsons -14
visvairāk soda minūšu	2008./2009.	Duvijs Vestkots – 124 min.	Raitis Ivanāns – 84 min.

P.S. * Vārtsargu GAA, neskaitot Uģi Avotiņu ar GAA 0.00, bet 13 sekundēm spēles laika.

Papildu izziņām:

• Rīgas Dinamo spēlētāju rekordi izslēgšanas spēlēs: tepat
• Rīgas Dinamo spēlētāju individuālā statistika Nadeždas kausa izcīņā – khl.ru

[Gunta Galviņa foto fiksēts spēlē pret Avangard 2011. gada 4. novembrī; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv. Miķeļa Rēdliha foto fiksēts spēlē pret Novokuzņeckas Metallurg 2012. gada 24. februārī; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv. Marsela Hosas attēls fotofiksēts 2009./2010. g. sezonā; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). Sanda Ozoliņa foto fiksēts spēlē pret Ak Bars 2011. gada 13. septembrī; foto avots: ak-bars.ru.]

Citāts: „Kam mums čehu pabiras?”

Apmēram šāda bija statistiski vidējā reakcija uz Rīgas Dinamo paziņojumu par ne īpaši atpazīstamo čehu hokejistu Patrika Valčāka un Jakuba Sedlāčeka piesaistīšanu. Vajag! Derētu atcerēties, ka ar abiem ir pārbaudes laika (try-out) līgumi, bet sastāva nokomplektēšanā svarīgs faktors ir konkurence. To nodrošina 11 try-out līgumi šovasar. Tiem, kuri grib skaļākus uzvārdus, kā mierinājums – Dinamo vienošanās ar Georgiju Pujacu. (Rīgas Dinamo sastāva komplekts versijā “vasara 2013”.)

Skaidrs, ka Dinamo sekotāju ilgas pastiprina hokeja ziņu slejas, kurās starp KHL klubu skaļajiem paziņojumiem par pazīstamu hokejistu piesaisti no Rīgas kluba puses ilgāku laiku bija klusums vai paziņojumi par „kaut kādiem” pārbaudes laika līgumiem. Arī sastāva komplektētāju pieminētais un gaidītais malējais uzbrucējs netika sagaidīts… Toties līdzjutēju apetīti uz kādu laiku remdējis paziņojums par Latvijas izlases aizsarga Georgija Pujaca piesaisti. Par desas, cenas un pieejamās naudas attiecībām jau rakstīja kolēģis Jānis Matulis, bet der atcerēties vēlreiz šo novēlējumu: „Lai mūsu vēlmes saskan ar mūsu iespējām” (un otrādi).

Lai neatslābst par vietu sastāvā „drošie”

Šajā pirmssezonā Rīgas Dinamo treniņnometne ir īpaši bagātināta ar sastāva kandidātiem, kuriem ir try-out saistības. Neskaitot papildspēkus no HK Rīga, šovasar tādu Dinamo publiskotu try-out spēlētāju ir 11. Bez deviņiem pašmāju kadriem ir arī čehi Patriks Valčāks (Patrik Valčák) un Jakubs Sedlāčeks (Jakub Sedláček).

Uzbrucējam Valčākam (dz. 1984.) veltīto „smaidu” un skepses galvenais iemesls ir viņa biogrāfijas iepriekšējā sezona, kas aizvadīta Polijas ekstralīgā, kuru ir pieņemts uzskatīt par kaut ko īpaši vāju. Tomēr agrāka pieredze čehu, slovāku, somu u.c. līgās nav nemaz tik peļama. Starp citu, aktuālais Polijas čempions Patriks Valčāks 2012./2013. g. sezonā bija Polijas ekstralīgas regulārās sezonas rezultatīvākais spēlētājs ar 38 spēlēs nopelnītiem 56 punktiem (15+41). Jādomā, ka Polijas čempionāts no KHL atšķiras manāmi, bet ar Valčāka varēšanām vajadzētu pietikt, lai liktu vairāk censties sastāva pretendentiem, kuriem vietas ierindā šķiet „puslīdz drošas”.

Savukārt vārtsarga Sedlāčeka piesaiste ir loģiska, ne tikai pilnvērtīga treniņprocesa nodrošināšanai, bet principā. Jo vārtsargu jautājums Dinamo pusē vēl neizskatās pilnībā sakārtots. Komandas sastāva sarakstā „stāv” rakstīti divi uzvārdi – Tellkvists un Gudļevskis. Kurš būs trešais? Jakubs Sedlāčeks (dz. 1990.) ar savu četru sezonu pieredzi Čehijas ekstralīgā var atļauties pretendēt arī uz otrā un pat pirmā vārtsarga posteni. Kas īpaši aktuāli kļūst gadījumā, ja kāds aptraumējas vai Gudļevskim tomēr pēdējā brīdī „paslīd kāja” Tampa Bay Lightning fārmklubu virzienā, lai arī cik neticami tas šķistu. Protams, tiek aktualizēts jautājums: vai tad nevarētu ņemt kādu pašmāju vārtsargu, lai rosītos otrā-trešā vārtsarga postenī? Taču, vai tik nav tā, ka labāk novēlēt Latvijas vārtsargiem spēlēt Ungārijā, Kazahstānā, Somijas trešajā līgā, bet – spēlēt, nevis sildīt Dinamo soliņu? Kā atceramies, tad Dinamo trešajiem vārtsargiem (piemēram, Ervīnam Muštukovam, Edgaram Lūsiņam, arī Uģim Avotiņam) uzreiz pēc Rīgas kluba pamešanas ar karjeras turpinājuma atrašanu tik labi neveicās. Jo bez spēļu prakses ir tā, kā ir. To tad savējiem novēlēt negribētos.

Bet, ja čehi izrādās nederīgi, tad der atcerēties, ka no Dinamo vasaras treniņiem mājās ir sūtīti arī citi uz pārbaudes laiku aicinātie leģionāri. Piemēram, 2009. g. vasarā ASV pavalstniecības uzbrucējs Nick Sirota (2012./2013. g. sezonā ECHL), 2010. gada vasarā – zviedru uzbrucējs Kenneth Bergqvist (tagad HockeyAllsvenskan – zviedru 2. līmenis), slovāku izcelsmes Šveices hokejists Juraj Šimek (tagad Šveices stiprākajā līgā NLA), Krievijas uzbrucējs Igors Birjukovs (VHL – Krievijas 2.). Vai būtu jāsēro, ka šo sarakstu papildinās vēl kāds importa vecis?

Patvērums Liepājas „metalurgiem”

Bez čehu bāleliņiem Dinamo devuši iespēju – pārbaudes laiku – deviņiem pašmāju vairāk vai mazāk jaunajiem (dz. 1989. – 1993. g.) spēlētājiem. Četri no viņiem – aizsargi Edgars Siksna un Ričards Birziņš, uzbrucēji Lauris Bajaruns un Artūrs Mickēvičs – faktiski visu iepriekšējo sezonu nospēlēja Liepājas Metalurgs krāsās Baltkrievijas ekstralīgā, ar minimāliem „sānsoļiem” Liepājas „mazajās” komandās – Latvijas Virslīgā un/vai MHL B. Starp citu, Mickēvičs bija Liepājas komandas rezultatīvākais spēlētājs regulārajā sezonā (50 spēlēs 19+21 punkti), bet Birziņš – lietderīgākais spēlētājs un rezultatīvākais aizsargs (reg. sezonā 49 spēlēs +16 lietderības un 6+18 punkti). Savukārt, ar „meču” otro rezultatīvāko spēlētāju – Artūru Kuzmenkovu (43 spēlēs 12+23 punkti) – līgums parakstīts bez try-out, jo kā 1993. gadā dzimis uzbrucējs viņš lieliski noder arī KHL jauno spēlētāju „kvotas” izpildei.

Jāpiebilst, ka Baltkrievijas ekstralīgas rezultativitāte garantijas nesniedz. Piemēram, 2011./2012. g. regulārajā sezonā Liepājas rezultatīvākais Baltkrievijas čempionātā bija Gunārs Skvorcovs (50 spēlēs 15+22 punkti), kuram sekojošā sezonā pie Dinamo bija cita loma, funkcijas, spēles laiks un rezultativitāte. Regulārās sezonas 23 spēlēs neviena punkta, bet Nadeždas kausa izcīņas 11 spēlēs cerīgi 7 punkti (3+4), kas pēcsezonā bija 9. vieta Dinamo rezultativitātes sarakstā.

Zināmi „vēži”

Ar vairumu no deviņiem Latvijas hokejistiem, kuriem izsludināts pārbaudes laiks pie Dinamo, šī kluba saimniecība ir ļoti labi pazīstama. 2012./2013. g. sezonā Rīgas Dinamo un HK Rīga ierindā uzspēlēja aizsargs Mārtiņš Porejs un uzbrucējs Juris Upītis. Agrāk HK Rīga ierindā ir spēlējuši vēl četri: aizsargi Aleksandrs Galkins, Ņikita Koļesņkovs, uzbrucēji Artūrs Mickēvičs un Kirils Tambijevs. Savukārt, aizsargs Ričards Birziņš savulaik ir spēlējis Dinamo „īstajos” fārmklubos – Dinamo Juniors un Rīga 2000.

Interesants jautājums ir – uz cik reālām vietām pretendē šie 11 uz pārbaudes laiku piesaistītie hokejisti. Neskaitot try-out un no/uz HK Rīga deleģētos, Rīgas Dinamo sastāva sarakstā figurē 22 uzvārdi – 12 uzbrucēji, 8 aizsargi un 2 vārtsargi. Vietu daudz vairs nav…

P.S. Braucošais jumts un bēgošie griesti

Kamēr Rīgas Dinamo risina vasarai ikdienišķus sastāva komplektācijas jautājumus, KHL bliež pa lielo. Ne bez līgas oligarhu gādības KHL spēlētāju oficiālie algu griesti „uz seju” (klubu) esot palielināti no 1,1 miljarda uz 1,3 miljardiem rubļu. Mūsu izpratnē – no 18,3 miljoniem uz 21,6 miljoniem latu, apmēram. Nevienu nepārsteidz, ka šāda lēmuma pieņemšana sakrīt laikā ar tradicionāli labi apmaksātā Iļjas Kovaļčuka pārcelšanos no New Jersey Devils (NHL) uz SKA. Citu Krievijas klubu pārstāvji jau smaida par to, ka SKA turpina mēģinājumus nopirkt Gagarina kausu, katru soli argumentējot ar lielu naudu. Tomēr reglamenta pielāgošana savām vajadzībām rezonansi ir izraisījusi. Tiesa, gan jau, ka propagandas meistari šūmēšanos novērsīs, Kovaļčuka piesaisti un algu griestu celšanu pamatojot ar Krievijas nacionālajām un olimpiskajām vajadzībām. Respektīvi, ar gatavošanos Soču olimpiādei netiek attaisnotas tikai kartupeļu cenas Saranskas (ir tāda pilsēta Krievijā) tirgū.

Par godu oligarh-klubu „bruņošanās sacensībai” tiek ziedots jau tā nestabilais KHL klubu iespēju balanss. Šķirba starp lielajiem un mazajiem klubiem tikai palielinās. SKA, Ak Bars un Salavat Julajev, kuri tikai algās, neskatot bonusus, maksājuši 16-17 miljonus latu, ir stipri nesalīdzināmi ar līgas lejasgalu, kas algās izdeva 2-3 miljonus latu, t.sk. Rīgas Dinamo. Ir starpība?! Protams, kāds no mazāk turīgajiem var arī uzspīdēt – kā HC Slovan Bratislava ar otro mazāko algu budžetu ierindojās 13. vietā. Tāpat arī mega-klubi var nospēlēt vāji. Tomēr KHL „šķiru atšķirība” sāk dalīt līgu divās apakšlīgās, kas uzskatāmāk paliek sezonas beigu fāzē. KHL A grupa cīnās par Gagarina kausu, KHL B – par Nadeždas. Skaidrs, ka jebkurā līgā ir tādi, kas tiek un kas netiek play off. Tomēr astoņkārtīga algu budžeta šķirba ir paliela…

Interesanti, ka KHL vadonis Aleksandrs Medvedevs algu griestu celšanu skaidro ar inflāciju… 2010./2011. g. sezonā KHL klubu algu griesti bija 700 miljoni rubļu (11,6 miljoni latu). Skaidrs, ka rublis nav pasaules stabilākā valūta, bet vai tiešām apmēram 3 gadu laikā tās vērtība samazinājusies par 84,6%?!

Rīgas Dinamo sastāva kontūras 2013./2014. g. sezonai (2013-07-19):

spēlētājs	dz.	saistību ilgums	komentārs
UZBRUCĒJI
Lauris Bajaruns	1989.	try-out
Māris Bičevskis	1991.	2015.
Roberts Bukarts	1990.	2014.
Mārtiņš Cipulis	1980.	2014.
Andris Džeriņš	1988.	2015.
Marcel Hossa	1981.	?
Miks Indrašis	1990.	2015.*
Nikolajs Jeļisejevs	1994.	?	Pārcelts no HK Rīga
Artūrs Kuzmenkovs	1993.	2015.
Gints Meija	1987.	2014.
Artūrs Mickēvičs	1991.	try-out
Aleksandrs Ņiživijs	1976.	2014.
Vitālijs Pavlovs	1989.	2015.
Gunārs Skvorcovs	1990.	2015. (?)	Izskanēja info par lauztu līgumu (bet norādīts sastāvā)
Paul Szczechura	1985.	2014.
Kirils Tambijevs	1992.	try-out
Juris Upītis	1991.	try-out
Patrik Valčák	1984.	try-out
Kyle Wilson	1984.	2014.
AIZSARGI
Ričards Birziņš	1989.	try-out
Oskars Cibuļskis	1988.	2015.
Aleksandrs Galkins	1990.	try-out
Ņikita Koļesņikovs	1992.	try-out
Rodrigo Laviņš	1974.	2014.
Sandis Ozoliņš	1972.	2014.
Mārtiņš Porejs	1991.	try-out
Georgijs Pujacs	1981.	2014.
Krišjānis Rēdlihs	1981	2014.
Arvīds Reķis	1979.	2014.
Mat Robinson	1986.	2014.
Edgars Siksna	1993.	try-out
Kristaps Sotnieks	1987.	2014.
VĀRTSARGI
Kristers Gudļevskis	1992.	2014.*
Jakub Sedláček	1990.	try-out
Mikael Tellqvist	1979.	2014.

–

P.S. Kā informēja Dinamo preses cilvēks Jānis Stepītis, ne Kristeram Gudļevskim, dodoties uz Tampa Bay Lightning attīstības nometni, ne Mikam Indrašim, identiski viesojoties pie Vancouver Canucks, nav bijusi nepieciešamība lauzt līgumus.

IZZIŅĀM:

• Centra uzbrucēja Kyle Wilson PORTFOLIO (video): tepat
• Par Latvijas hokejistiem, t.sk. Miku Indraši un Kristeru Gudļevski, NHL attīstības nometnēs 2013. g. jūlijā: tepat
• Rīgas Dinamo vienojas ar Georgiju Pujacu (2013-07-19) – dinamoriga.eu
• Rīgas Dinamo uz pārbaudes laiku (try-out) pievienojas divi čehu hokejisti Jakub Sedláček un Patrik Valčák (2013-07-15) – dinamoriga.eu
• Georgijs Pujacs izskatot iespēju spēlēt Rīgas Dinamo (2013-07-12) – arena55.ru
• Rīgas Dinamo paraksta try-out līgumus ar deviņiem 1989.-1993. g. dz. hokejistiem (2013-07-10) – dinamoriga.eu
• Dinamo paraksta 2 gadu līgumu ar Artūru Kuzmenkovu (2013-07-09) – dinamoriga.eu
• Dinamo vienojas ar Mārtiņu Cipuli (2013-07-04) – dinamoriga.eu
• Rīgas Dinamo vienojas ar Kyle Wilson (2013-06-12) – dinamoriga.eu
• Oficiāli apstiprināta Dinamo vienošanās ar Aleksandru Ņiživiju un Rodrigo Laviņu (2013-06-12) – dinamoriga.eu
• Lauzts Raita Ivanāna un Rīgas Dinamo līgums (2013-06-21) – dinamoriga.eu
• Ģirts Ankipāns un Juris Klodāns kļuvuši par Dinamo treneriem (2013-07-01) – dinamoriga.eu
• HK Rīga galvenais treneris Leonīds Tambijevs par HK Rīga treniņnometni un potenciālajiem papildinājumiem no Dinamo (2013-07-12) – dinamoriga.eu
• Esot lauzts Gunāra Skvorcova un Dinamo līgums (2013-07-02) – sportacentrs.com, delfi.lv
• KHL transfēru tabula (2013-07-16; ir nepilnības) – khl.ru
• KHL transfēru tabula (2013-07-01; t.sk. Skvorcova līguma laušana) – khl.ru
• KHL klubu algu budžeti 2012./2013. g. sezonā – khl.ru
• Polijas ekstralīgas 2012./2013. g. regulārās sezonas rezultatīvāko spēlētāju tabula – hokej.net

[Attēlā: Čehu hokejisti Jakubs Sedlāčeks un Patriks Valčāks ieradušies Latvijā, 2013. g. jūlijā. Foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com / instagram.com.]

Latvijas hokejista pieredze Kazahstānā

Jau pāris sezonas Kazahstānas čempionāts ir iecienīta darbavieta Latvijas hokejistiem, kuri dodas leģionāru gaitās. Vēl nesen Kazahstāna nebija ārvalstu hokejistu pieprasītāko maršrutu „ceļvežos”. Tagad ir. Tāpat kā tur ir līdzekļi, līdzjutēji un pat leģionāri no Kanādas. Par Kazahstānas Augstāko līgu „no iekšpuses” un savām hokejista gaitām stāsta aizsargs Renārs Demiters.

TUVPLĀNĀ: Renārs Demiters

• Dzimis 1986. gada 12. augustā
• Ampluā: aizsargs
• „Figūra”: 170 cm; 78 kg
• 2012./2013. g. sezonā Arlan (Kokšetau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā
• Iepriekšējās sezonas: Arlan, Beibaris Kazahstānā; Liepājas Metalurgs komandas; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma; Latvijas Bērzs
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005. sezonā U-20 PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2003. un 2004. gada U-18 PČ 1. divīzijā
• Pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Publiski pieejamās statistikas vietnēs par Tavu pirmo komandu nosaukta Prizma. Kā sākās Tavas gaitas hokejā? Kad un kāpēc nonāci līdz Prizmai?

Renārs Demiters: Tā, nu, gluži nevarētu teikt, ka Prizma bija mana pirmā komanda; vispār mana pirmā komanda bija Latvijas Bērzs, pie trenera Ojāra Rodes. Pēc tam tajā pašā Latvijas Bērzā veidojās tā saucamā specklase, pie trenera Jura Repa. Spēlēju, trenējos tur līdz izveidojās hokeja klubs Prizma 86, kur vāca kopā visus 86. gadā dzimušos jauniešus, tā ari es tur nokļuvu. Sētā bieži ar draugiem spēlēju hokeju no rīta līdz vakaram; tajā kompānijā bija mans bērnības draugs, kurš jau gāja hokejā. Viņš vienmēr man stāstīja, kā viņam iet pa treniņiem; es arī viņam vienmēr uzdevu visādus jautājumus, izprašņāju par hokeju – kas un kā tur. Viņš teica, ka man ir jāpamēģina; tā, nu, es saņēmies gāju pie tēva un lūdzos, lai mani aizved uz hokeju. Atceros tikai to, ka bija jāpalūdzas vairākas reizes; tā arī mani aizveda.

Tagad, noraugoties vecāku centienos savus bērnus „pieradināt” pie sporta nodarbībām, nereti nākas dzirdēt saucienus no laukuma malas – ja nedarīsi (nesportosi) nebūs Tev datora vai nebrauksim uz lielveikalu pēc mantām. Kā bija ar Tevi? Ar ko Tevi „nopirka”? Kas motivēja iet uz treniņiem, cīnīties?

Es pat nezinu, vai tas ir iespējams – pieradināt bērnu pie hokeja. Vai, nu, viņam tas patīk vai ari nē. Ja bērnu spiež ar varu iet uz hokeju un uzpērk, domāju, ka nekā laba no tā nesanāks, jo pēc tam, kad viņš paaugsies, vienu dienu viņš vienkārši pateiks, ka negrib vairs spēlēt hokeju. Vecākiem būs tikai izmesta nauda un laiks. Man pašam nekad tāda situācija nav bijusi, kad vecāki mēģina uzpirkt, lai ietu uz treniņiem vai lai es vienkārši spēlētu hokeju. Nekad mani nav spieduši spēlēt, jo pats izvēlējos hokeju. Tā bija mana izvēle; vecāki mani tikai atbalstīja tajā visā.

Šķiet, tieši 16 gadu vecumā Tev sākās „pirmais lielais” hokejs, kad 2002./2003. g. sezonā ar Prizma komandu startējāt EEHL B čempionātā. Kāds bija šī čempionāta formāts un līmenis? Ko šī sezona deva Tev un Tavai attīstībai? Ar ko bija atšķirīga no citām?

Līmenis bija labs; viegli negāja, it īpaši ar komandām no Baltkrievijas. Noteikti šī sezona deva lielāku pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Savādāks šajā sezonā bija tas, ka spēlējām ar komandām no Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas.

Prizmas komandā bija nolasījusies kompānija, no kuras salīdzinoši padaudz puišu ir tikuši tālāk – stiprās līgās, nacionālajā izlasē. Andersons, Bārtulis, Guntis Džeriņš, Galviņš, Karsums, Raitums. Vai tagad seko savu cīņubiedru gaitām? Sanākat vasarā, lai uzspēlētu hokeju vai futbolu?

Jā ,protams, sekoju līdzi, vienmēr internetā ieeju un izlasu ziņas. Jā, biežāk sanāk ar Bārtuli un Karsumu satikties, pat kopā vasarā trenējamies pirms gaidāmās sezonas, bet tā ar visiem sanāk satikties. Rīga jau ir maza!

Pēc Prizmas Tev fiksēta dalība Rīga 2000 un arī LSPA (SK Rīga-20) komandā pie Znaroka. Kuram trenerim vai treneriem ir bijusi īpaša nozīme Tavas karjeras veidošanā līdz pieaugušo hokejam? Un kāpēc?

Jā, no sākuma bija Rīga-20 pie Znaroka, pēc tam nāca Rīga 2000. No katra trenera, kas man ir bijis, esmu kaut ko iemācījies, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palicis laiks, ko spēlēju pie Oļega Znaroka.

Lielākā daļa jauno hokejistu tā arī U-18 un U-20 vecuma barjeru nepārvar. Labākajā gadījumā uzspēlē jauniešu un/vai junioru izlasēs un profesionālajā hokejā dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas. Kā Tev izdevās pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz pieaugušo? Kas bija galvenās grūtības? Bet kas varbūt atviegloja šo ceļu?

Kā man tas izdevās, es pat īsti neatceros!!! Sākumā pats grūtākais pārejā no junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir noteikti fiziskā ziņā un domāšanas ātrumā uz laukuma, jo tur viss notiek ātrāk un fiziskāk, ir grūtāk spēlēt.

Pēc ilgiem gadiem Rīgas komandās 2009. gadā devies uz Liepājas Metalurgs hokeja piramīdu. Kas bija par pamatu šai izvēlei? Tikai fakts, ka tobrīd beidza pastāvēt Rīga 2000 komanda un Baltkrievijas ekstralīgā palika tikai divas komandas no Latvijas? Un kāpēc tieši Liepāja nevis, piemēram, Dinamo Juniors vai leģionāra gaitas?

Par pamatu manai pāriešanai uz Liepājas Metalurgu bija Rīgas 2000 izjukšana. Bija iespēja braukt uz Liepāju; nemaz nedomādams un nemeklēdams citus variantus, devos uz Liepāju. Dinamo Juniorā spēlēja gados jaunāki spēlētāji; es tur nevarētu spēlēt pat gribot.

Kas Tavā karjerā un dzīvē mainījās ar pārcelšanos uz Liepāju? Kas kļuva būtiski savādāk? Ar ko Liepājas Metalurgs bija savādāks ar Rīga 2000 ierasto? Gan uz ledus, gan apkārt tam?

Manā dzīvē īpaši nekas baigi nemainījās, izņemot to, ka bija jādzīvo Liepājā nevis Rīgā. Liepājā sadzīves ziņā ne par ko nebija jādomā – barošana 3 reizes dienā, dzīvoju tā saucamajā bāzē un viss, ko vajadzēja, bija. Rīgā tomēr par tām lietām pašam bija jāparūpējas, bet toties – tu dzīvo mājās. Hokeja ziņā nekas nemainījās – spēlē un centies pēc iespējas labāk darīt savu darbu, tas arī viss.

Kā kopumā vērtē savus divus gadus Liepājā? Kas ir tie zīmīgākie iespaidi?

Kopumā ļoti apmierināts esmu ar šiem diviem Liepājā pavadītiem gadiem; organizācija laba, sadzīves apstākļi – arī. Noteikti zīmīgākais iespaids palika tas, ka pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu; pirms tam man tas nebija izdevies.

Iepriekšējā sezona (2011./2012.) Tev fiksēta kā pirmā leģionāra gaitās. Kādēļ izvēlējies tieši Kazahstānu nevis, piemēram, Somijas vai Zviedrijas trešā/ceturtā stipruma līgas, kas arī ir populāras Latvijas hokejistu vidū?

Katru gadu vasaras treniņnometnes Kazahstānas klubs Beibaris aizvada Latvijā; man piedāvāja aizbraukt atrādīties. Mēs tur sākumā pat kādi 7 latvieši bijām; tā, nu, sanāca, ka mani paturēja un tur arī paliku, par citām līgām nebiju interesējies.

Vai nebija bail doties vairāku tūkstošu kilometru attālumā uz austrumiem? Kas Tevi uztrauca pirms došanās? Un kas vēlāk izrādījās, par kurām lietām nebija vērts uztraukties? Kuri priekšstati izrādījās patiesība?

Bail nebija, bet tāda neziņa iekšā bija; nezināju pat īsti, ko gaidīt. Vienīgais, ko man bija stāstījuši, tas bija par treneri, ka viņš ļoti emocionāls. Zināju, kad aizbraukšu, visu redzēšu un uzzināšu.

Kā Tavs pirmais klubs Kazahstānas čempionātā nosaukts Beibaris (Atirau), kurā pārbaudījās vairāki Latvijas hokejisti. Tomēr statistikas ailītēs – nulles. Kas īsti nesaklājās ar Beibaris un kāpēc nācās pārcelties uz Arlan (Kokšetau)?

Nulles tur ir tādēļ, ka regulārajā čempionātā nenospēlēju nevienu spēli. Pirms sezonas sākuma nospēlēju pāris spēles Kazahstānas kausā un turnīrā Gomeļā. Tas bija arī viss; nezinu, treneris neuzticējās, un vēl pie tam, bija liekie aizsargi, kurus nemaz neģērba uz spēlēm. Tā arī es tur, sanāk, tikai trenējos visus trīs mēnešus.

Tad pie mums bija atbraukusi komanda Arlan uz spēlēm; Beresņevs arī nesen bija pievienojies tai komandai. Pēc spēles mēs satikāmies, jautāja: kā iet, kāpēc nespēlēju, piedāvāja braukt uz Arlanu. Tā mēs ar Ozoliņu nākamajā dienā jau gājām runāt ar treneri, lai palaiž mūs projām. Sarunas ne pie kā laba nenoveda, un mēs aizbraucām uz Rīgu, trīs nedēļas trenējāmies Rīgā, kamēr aģents sarunāja, lai mūs palaiž projām. Bija arī jāšķiras no noteiktas naudas summas, lai viņi palaistu vaļā; beigu beigās viss nokārtojās.

(Piebilde: Leonīds Beresņevs – kopš 2011. gada rudens Arlan komandas galvenais treneris; uzbrucējs Artūrs Ozoliņš (dz. 1988.) – Renāra Demitera komandas biedrs, t.sk. Beibaris un vēlāk Arlan komandā.)

Ar ko atšķīrās Beibaris un Arlan klubu saimniecība, kad pārcēlies? Tikai ar Kazahstānas čempionu Beibaris un vidusmēra komandas Arlan spēku samēru? Kas vēl bija citādi?

Arlan kluba saimniecība un vadība, man liekas, vairāk pārdzīvo par komandu, vienmēr prasa, kas pietrūkst vai kaut ko nevajag; tāda cilvēciskāka attieksme, teiksim tā. Aizbraucot uz Arlan, pārsteidza spēļu apmeklētība un fani, kas šeit ir tiešām vienreizēji. Atirau maz skatītāju nāca uz spēlēm.

Un ar ko atšķīrās Kaspijas jūras piekrastē esošā Atirau (Atirava) no dažus simtus kilometru attālās Kazahstānas ziemeļu reģiona Kokšetau (Kokšetava)? Kā mainījās Tava sadzīve?

Atirau vairāk dzīvoja Kazahstānas izcelsmes cilvēku, viņu tur bija daudz; šeit (Kokšetau) mazāk kazahu izcelsmes cilvēku. Atirau ir bišku lielāka pilsēta, bet tā ne ar ko īpašu vairāk neatšķiras. Sadzīvē viss palika tāpat, kā bija.

Tagad Kazahstānas Augstākās līgas līdervienība ir Tevis pārstāvētā Arlan komanda, bet, piemēram, Beibaris dzīvojas ap 7. vietu (no 10 komandām). Kas šosezon mainījies Kazahstānas čempionāta spēku samēros? Arlan kļuvuši ambiciozāki?

Ja runā par šo gadu un iepriekšējo, tad noteikti var teikt: šogad čempionāts ir daudz interesantāks, un līmenis arī ir cēlies. Ļoti līdzvērtīgas spēles šogad; prognozēt kādu spēli ir ļoti grūti. Ne mazāk svarīgs fakts ir tāds, ka daudzās komandās ir sabraukuši leģionāri; šogad viņu ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu. Noteikti Arlan ir kļuvuši ambiciozāki; šogad mērķis ir medaļas, par to liecina arī leģionāru piesaistīšana. Pagājušo gadu leģionāri bijām tikai mēs no Latvijas, šogad – ir vēl divi kanādieši, divi angļi, kā arī trīs slovāki.

Jau pērnsezon Tev Arlan sastāvā nevajadzēja būt garlaicīgi – komandā, neskaitot Tevi, bija vēl 6 hokejisti no Latvijas, turklāt daļa ar kopīgu Liepājas pagātni – Valērijs Fiļimonovs, Edmunds Kniksts, Vladimirs Mamonovs, Artūrs Ozoliņš, Sergejs Tjoluškins, Dmitrijs Žabotinskis. Vai tik plaša „aizmugure” atviegloja cīņu laukumā un sadzīvi ārpus tā? Vai tieši pretēji – vienas un tās pašas sejas bija „piegriezušās” un visiem bija jāatbild par katra Latvijas pārstāvja „apgrēcībām” laukumā?

Jā, ar visiem minētajiem cilvēkiem biju kopā spēlējis Liepājas Metalurgā, izņemot Artūru Ozoliņu. Noteikti man tas ir tikai pluss, ja kāds latvietis ir ar tevi kopā komandā. Sadzīvē noteikti ir interesantāk, sadzīvojām visi labi, nebija nekādu problēmu; protams, citreiz jau gribas atslēgties no visiem un pabūt vienam, bet tas jau tikai normāli. Nē, par „apgrēcībām” laukumā jāatbild bija katram par sevi!

Šosezon Arlan ierindā joprojām ir parādījušies padaudz Latvijas pārstāvju – Tu, Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs, Maksims Širokovs, arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs – no Latvijas. Kā kopumā Kazahstānā un konkrēti Arlan klubā attiecas pret leģionāriem no Latvijas? Kā uztver skatītāji, līdzjutēji?

Klubā attiecas tāpat, kā pret visiem. Nekādu atšķirību nav; tāpat arī līdzjutēji atbalsta visus bez izņēmumiem.

No pērnās sezonas „Latvijas spēlētāju komplekta” Arlan sastāvā palikāt tikai divatā – Tu un Ozoliņš. Kāpēc nolēmi turpināt darbu Arlan vienībā? Kas Tevi tur piesaista?

Nolēmu palikt, jo mani šeit viss apmierināja – gan klubs, gan čempionāta līmenis.

(Piebilde: Arlan komandā no iepriekšējās sezonas palika arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs.)

Daži zinātāji teic, ka Kazahstānas hokejā nauda ir. Lai nesauktu konkrētus ciparus, tad, ja Tev jāsalīdzina Latvijas klubu finansiālās varēšanas Baltkrievijas ekstralīgā „labajos laikos” un Kazahstānas klubu rocību, kā ir?

Jā, finansiālā ziņā šeit (Kazahstānā) noteikti naudas ir vairāk.

Kā ir ar līdzjutējiem un Kazahstānas Augstākās līgas spēļu apmeklētību? Kāda ir interese? Vai Kokšetau pilsētā, kur esot ap 130 – 140 tūkstoši iedzīvotāji, cilvēki uz ielām Tevi atpazīst?

Ir kādas četras komandas, kur skatītāju apmeklētība ir ļoti laba, pārējās komandās – mazāk skatītāju nāk, bet kopumā apmeklētība ir laba. Pie mums Kokšetavā ir halle uz 1500 skatītājiem; vienmēr uz spēlēm viss ir pilns, un atbalsts ir vienreizējs. Visi, kas šeit ir paspēlējuši, saka, ka pie mums līdzjutēji ir vienreizēji.

Jā, ir, kad atpazīst; citreiz tu cilvēku nezini, bet viņš nāk tev klāt un paspiež roku, patīkami. Mazie hokejisti vienmēr rindā stāv, ar visiem grib sasveicināties. Tā vien liekas, ka pilsētā visi dzīvo ar hokeju.

Ja Tev jāraksturo Kazahstānas čempionāta līmenis, tad kāds tas ir? Plašais leģionāru loks ienes dažādību?

Līmenis ir labs un interesants, jo visas spēles ir grūtas un aizraujošas, vāju komandu nav. Jā, noteikti leģionāru spēlētāji ienes dažādību čempionātā.

Ja Tev būtu jādod padoms savam labam draugam pirms viņam doties spēlēt hokeju Kazahstānā, ko Tu ieteiktu īpaši ņemt vērā, kam pievērst uzmanību, ar ko rēķināties?

Rēķināties vajadzētu noteikti ar garajiem pārbraucieniem, kas šeit ir. Kā jau visur spēlējot, jācenšas un jārāda savs labākais sniegums, jo sezonas laikā šeit komandās bieži mainās sastāvi, spēlētāji.

Lai veicas!

Izziņām:

• Renāra Demitera individuālās statistikas vietnes – arlanclub.kz, eliteprospects.com, eurohockey.com, pointstreak.com, statistika.lhf.lv, eurohockey.net
• Arlan kluba mājaslapa – arlanclub.kz
• Kazahstānas Hokeja (ar ripu) federācijas mājaslapa – icehockey.kz
• Arlan komandas spēlētāju statistika 2012./2013. g. sezonā (periodiski papildināta; federācijas lapā reti papildināta, pēdējie papildinājumi 2012-11-05) –
  arlanclub.kz, icehockey.kz

[Pirmie četri foto no Renāra Demitera personīgā arhīva. Piektais foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2011. gada 12. februārī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Sestais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Kijevas Sokil 2010. gada 27. decembrī; foto autors: Aigars Prūsis. Septītais – noslēdzošais – foto no arlanclub.kz lapas.]

Rīgas Dinamo grib savu fārmklubu Krievijas Augstākajā līgā – VHL?

Dinamo savas hokeja piramīdas un sistemātiskas hokeja saimniecības trūkums bija tas, ko Dinamo vadībai pirmajās sezonās visvairāk pārmeta dažāda ranga hokeja eksperti. Krievijas hokeja saimniecības plašumos runā, ka Rīgas Dinamo klauvē pie Krievijas Augstākās līgas (VHL) durvīm, aiz kurām gribētu iemitināt savu fārmklubu.

līdzšinējo četru pastāvēšanas sezonu gaitā Dinamo vadoņi un izpildītāji pamazām ir rūpējušies par savas Dinamo hokeja “piramīdas” iekopšanu. par pamatu ir ņemtas un izmantotas agrākas Rīga 2000, SK Rīga un arī Liepājas Metalurgs “iestrādes”, taču zināms ieguldījums ir sava hokeja skola – HS Dinamo, kuras augļi, cerams, būs gaidāmi tikai tālākā nākotnē, bet jaunie hokejisti aug. jau otro sezonu MHL čempionātā cīnās Dinamo jauniešu komanda HK Rīga, savu pirmo sezonu svaigi izveidotajā MHL B grupā finalizē saimniecības otrā jauniešu komanda Juniors, kas bija tapusi uz Baltkrievijas Junioru (U-18) līgā spēlējošās komandas SK Rīga-93/94 (SK Rīga – 18) bāzes. Dinamo saimniecībai vairāk vai mazāk “pieradināta” ir arī tālākā SK Rīga komandu saimniecība (SK Rīga-95, -96, -97), kas šosezon, atšķirībā no iepriekšējām sezonām Baltkrievijas jauniešu līgā (U-16 un jaunāki), ir “palaista” Sanktpēterburgas atklātā čempionāta attiecīgajās vecuma grupās.

visā šajā vairāk, mazāk vai vismazāk “savējā” sistēmā Dinamo “piramīdai” pietrūkst otrās komandas, kas aizpildītu “šķirbu” starp KHL līmeņa komandu Dinamo un vecāko jauniešu (U-22) komandu HK Rīga. bez pastiprinātas ekspertīzes ir saskatāms, ka virkne jauno hokejistu, kuriem līdz KHL līmenim ir nepieciešama pieredze un “pieaugusi” spēļu prakse, to nevar saņemt, cīnoties MHL čempionātā. daļa 1990. – 1991. gada puišu vienkārši ir pārauguši MHL vecumu – gan vidējo līmeni, gan metodoloģiju, gan konkurences iespējas MHL līmenī. it kā ir Liepājas Metalurgs, taču šī kluba saimniecībai pa ceļam ar Dinamo ir tikai daļēji. protams, finansiālas dabas problēmu pārvarēšana ir arguments. tāpat arī pa kādam Dinamo “piederošam” hokejistam tiek aizrotēts uz Liepāju. tomēr tik un tā, Liepājas Metalurgs, vismaz šobrīd, ir ceļabiedrs, bet nav Dinamo saimniecības sastāvdaļa.

no kurienes barojas VHL?

līdzās KHL paplašināšanas teorijām un incedentiem, tuvojoties starpsezonai “uzkarst” kaislības ap Krievijas Augstākās līgas (tagad – VHL) komandu sastāvu. Krievijas “viška” (Высшая хоккейная лига) jau tradicionāli papildina savas rindas galvenokārt no divām pusēm: 1) pieņemot “pāraudzināšanā” vai atkopšanā komandas, kas dažādu iemeslu dēļ izkrīt no KHL (agrāk – Superlīgas); 2) dodot jaunu hokeja līmeni klubiem, kas ierodas no trešā stiprākā līmeņa – Krievijas 1. līgas (šosezon – RHL) un kuri plāno celt hokeja līmeni un halles savās pilsētās. viens no caurstaigāšanas piemēriem ir Hantimansijskas Jugra, kas Augstākajā līgā iesoļoja no 1. līgas, bet nu jau ir KHL vērtība. vairāk vai mazāk stabils VHL “personālsastāvs” ir KHL komandu fārmi bez lieliem plāniem uz panākumiem un “loga izciršanu” KHL virzienā.

vēl VHL komandu pieplūduma avots ir importa komandas, kas Augstākajā līgā saskata “ieeju” KHL-ā (piemēram, Ukrainas Donbass) vai tādas, kas mēģina “pieķerties” Krievijas Augstākās līgas piedāvātajam līmenim, uzturot savas valsts un/vai konkrētas komandas hokeja līmeni. no šīs sērijas ir arī versijas par Dinamo saimniecības komandas iekļaušanos VHL-ā, kurā AS Dinamo Rīga it kā gribētu izmitināt savu “īsto” fārmklubu. pagaidām Dinamo savu skatījumu uz lietām nav oficiāli un detalizēti publiskojuši, bet runas par iespējamo un potenciālo dalību VHL-ā ir izskanējušas laiku pa laikam.

ainavas pilnībai jāpiebilst, ka Krievijas Augstākā līga komandas mēdz arī pazaudēt. dažkārt līgas izcilniekus “noceļ” KHL, citkārt – klubi “degradējas” līdz 1. līgai (tagad – RHL). īpaši plaši saskatāma klubu izkrišana no Augstākās līgas bija gadā (2010.), kad to transformēja jaunā abreviatūrā VHL, un lika klubiem sakārtot virkni saimnieciskas, juridiskas un finansiālas dabas jautājumu. ne visi varēja, un palika ārpus VHL. tāpat Augstāko līgu daži klubi ir pametuši uz nekurieni; tādi leģendāri nosaukumi kā Kriļja Sovetov vai Voskresenskas Himik pieaugušo līmenī vismaz pagaidām nav reanimēti.

VHL “iekaro” Baltkrieviju un Latviju?

KHL, VHL, MHL amatpersonām, vismaz līdz šim, ir bijusi pamanāma diezgan raksturīga kopēja iezīme – izteikties par prognozēm un minējumiem kā par jau notikušiem faktiem. un attiecīgi “dūmi” ir liecinājuši par iecerēm nevis par “uguni”. tomēr VHL ir mazāk kaislīgs un ne tik ļoti izteikts polit-ekonomisko interešu instruments, lai VHL sakarā sludinātu Zviedrijas, Somijas, Vācijas vai citu “īstās Eiropas” komandu pievienošanu. tomēr postPadomijas sfēru VHL “apgūst”. šobrīd neKrievijas plašumus Augstākajā līgā pārstāv divas komandas – Kazahstānas Kazcink-Torpedo (Ustjkamenogorska; kazahu – Өскемен) un Ukrainas Donbass (Doņecka).

VHL rīkotājdirektors Germans Skoropupovs, runājot par VHL aprisēm 2012./2013. g. sezonā, kā stabilākos prtendentus uz pievienošanos Augstākajai līgai nosauc RHL-ā spēlējošos – Voroņežas Buran, Tveras THK, “no nulles” veidoto komandu Krasnodarā, kā arī norāda – norisinās sarunas par Latvijas un Baltkrievijas komandu iesaistīšanos VHL-ā. īstas skaidrības neesot, bet tie varētu būt un varētu nebūt divi Baltkrievijas klubi, kā arī Rīgas Dinamo fārmklubs. pagaidām arī neesot skaidrības, vai tas būšot Liepājas Metalurgs vai komanda no Rīgas. acīmredzot, Baltkrievijas ekstralīgas līmeņa celšana kaimiņzemē tiek atlikta vēlreiz…

Dinamo saimniecība pirmās divas sezonas nodzīvoja ar saviem fārmklubiem – Rīga 2000 un Dinamo Juniors, nākamās divas – izlīdzējās ar Liepājas Metalurgs draudzību. visas četras sezonas poligons bija Baltkrievijas ekstralīga, kuras līmeņa samazināšanos “apraud” jau katrā no pēdējām sezonām. vai VHL būs būtiski labāks līmenis, taps uzzināts tikai tur spēlējot, bet izmaksas kļūs skaidrākas daudz ātrāk. Baltkrievijas “apripošana” autobusā, vismaz kartē raugoties, izskatās tuvāka. bet, ja Dinamo vadība nobriest MHL-ā atstāt tikai vienu komandu, bet VHL-ā iecelt daļu HK Rīga puišu un pilnīgi visu vienas MHL vienības saimnieciskajām aktivitātēm paredzēto budžetu, tad finanšu un resursu ieguldījumi var nebūt tik jūtami kā gadījumā, ja nāk papildu komanda “no nulles”, un paliekot arī līdzšinējam MHL komplektam – HK Rīga un Juniors.

kur likt Dinamo fārmklubu?

cits būtisks jautājums – kur, ģeogrāfiski, vajadzētu likt Dinamo fārmklubu, ja tāds tiek izveidots? kam un kur Latvijā būtu vajadzīgs VHL līmeņa hokejs? hokeju “paēdušajai” Rīgai un tās tuvākajam perimetram? HK Rīga, nemaz nerunājot par MHL B grupas komandu Juniors un Prizma-Rīga un par Latvijas Virslīgas spēlēm, apmeklētība “mazajās hallēs” – Piņķos, Imantā, Šmerlī utt., maigi izsakoties, ir “šķidra”. Baltkrievijas ekstralīgas plašumos palikusi vairs viena komanda – Liepājas Metalurgs, kas “baro” savus skatītājus ar salīdzinoši pieklājīgu hokeja līmeni, salīdzinot ar citur ārpusRīgā pieejamajām izrādēm. varbūt ir vērts “pabarot” arī citas pilsētas?

protams, lētāk, īpaši, ja fārmu iestudē uz esošas MHL vienības bāzes, šo komandu “atstāt” Piņķos. bet ja ir iecere, ka spēles varētu skatīt lielāks pulciņš par radiem, draugiem, treneriem un citiem fanātiķiem, tad par Rīgu ir jāaizmirst pilnībā vai vismaz daļēji, atstājot galvaspilsētai vai tuvākajai pieRīgai dažas spēles. ja vēl atceras, ka halles ir arī Ventspilī, Daugavpilī, Ogrē, Valmierā…

lasāmvielai:

• VHL rīkotājdirektors Germans Skoropupovs par VHL paplašināšanos (2012-02-22) – vhlru.ru, allhockey.ru
• RHL Rietumu divīzijas 2011./2012. g. reg. sezonas turnīra tabula – fhr.ru, r-hockey.ru
• RHL Austrumu divīzijas 2011./2012. g. reg. sezonas turnīra tabula – fhr.ru, r-hockey.ru
• Krievijas hokeja aizmugures “asins aina” 2010. g. septembrī: tepat

TUVPLĀNĀ: Edgars Lūsiņš

Edgars Lūsiņš par savu pārcelšanos no Čehijas uz Vāciju, par Dinamo vārtsargu izvēles politiku Šuplera laikos, par tālo izbraukumu plusiem un mīnusiem, par Latvijas Virslīgas labākā vārtsarga titula noderību karjerā, par savas karjeras līkločiem un savu attieksmi pret hokeju vispār.

izziņai: Edgars Lūsiņš

• dzimis 1984. gada 25. decembrī
• ampluā: vārtsargs
• “figūra”: 174 cm; 83 kg
• 2011./2012. g. sezonā EC Hannover Indians sastāvā Vācijas otrajā stiprākajā līgā – 2. Bundesliga un HC Most Čehijas otrajā stiprākajā līgā – 1. liga
• iepriekšējās sezonas: Dinamo (Rīga; KHL); Fischtown Pinguins (Brēmerhāfene; 2. Bundesliga); Ozolnieki / Monarch (Latvija); Rīga 2000 (Baltkrievijas ekstralīga; Latvija); ASK Ogre (Latvija); Zemgale (Latvija); Dayton Gems (CEHL; ASV); Indianapolis Park Tudor Prep (MPHL; ASV); Stalkers Juniors (Daugavpils; Latvija)
• Latvijas izlases dalībnieks pārbaudes spēlēs; 2010. gada pasaules čempionātā (bez spēles laika)
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2003./2004. g. sezonas pasaules čempionātā 1. divīzijā
• pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: Tavā rīcībā ir laba mēraukla – 2000./2001. g. sezona, Latvijas čempionāts, Juniors Stalkers (Daugavpils) komanda un 2010./2011. ar KHL, Rīgas Dinamo. ar ko, kurā virzienā ir mainījies hokejs Latvijā šajos 10 gados?

Edgars Lūsiņš: Laikā, kad spēlēju Stalkers komandā, Metalurgs bija TOP komanda, un tajā laikā pat tālāk neaizdomājos, kas notiek citas komandās, līgās. Kļūstot vecākam, vieglāk ir apjaust kādā rangā ir katra komanda un līga. Ņemot vērā, ka tajā laikā nepievērsu uzmanību, man būs grūti salīdzināt. Piedevām man bija 15 gadu, un tad viss likās savādāk.

no 2000./2001. g. sezonas jauniešu komandas Juniors Stalkers sastāva “lielajā hokejā” esat palikuši ne tuvu ne visi. Tu un vēl Aleksandrs Jerofejevs, Māris Jass, Ervīns Muštukovs bijāt “aizsitušies” līdz KHL-am. kā Tu kopumā vērtē “1984. gadu” Latvijas hokejā? kas Jums, 1984.-ajiem, bija savādāk nekā, piemēram, 1983.-ajiem vai 1985.-ajiem?

Uzskatu, ka visi šie gadi savā ziņā bija līdzīgi, jo 2 gadu starpība nav tik liela, un čaļi viens otru jau zināja un sāka apjaust, kas viņus sagaida. Daži no 85. gada jau spēlēja pie 83. gada U-20, arī Karsums, būdams 86. gads, jau spēlēja; tā, ka uzskatu visus trīs gadus kā vienu paaudzi. Liela atšķirība nebija, un kaut kādu vērē ņemamu pienesumu ir devusi šī paaudze – gan izlases ziņā, gan klubos.

no tā paša Juniors Stalkers sastāva puiši ir “izšķīduši” pa visu Eiropu un tālāk: piemēram, Sergejs Ļouškins un Juris Galajevs šosezon pamanīti spēlējam Lielbritānijā, Māris Jass un Aleksandrs Jerofejevs – Slovākijā, Renārs Undelis, Raimonds Daniličs un Oļegs Koreškovs – Francijā, Ervīns Muštukovs – Dānijā, Andrejs Maslovskis – SMScredit.lv komandā Latvijā, bet, piemēram, Aleksejs Bihanovs – vismaz pērnsezon fiksēts kā Tallinas TKK galvenais treneris. vai Stalkera puiši uztur kontaktus, sazinās savā starpā arī pēc 10 gadiem?

Pie Stalkera es ierados 9. klasē, bet puiši jau kopā bija kopš 6. klases un ja ne vēl agrāk; līdz ar to viņiem jau bija nodibinājusies tuvāka saikne savā starpā, bet ierodoties nejutos izstumts. Speciāli ne ar vienu nerīkoju randiņus, bet, ja satiekamies, vienmēr ir par ko parunāt. Ar dažiem vēl vasarā kopā slidojām un gatavojāmies sezonai.

2001./2002. g. sezonā kā daudzi Latvijas jaunie hokejisti devies “meklēt laimi” uz Ziemeļameriku, kur nokļuvi Indianapolis Park Tudor Prep komandā, kas spēlēja MPHL (Midwest Prep Hockey League). vai 16 – 17 gadi bija īstākais laiks, lai dotos pāri okeānam? kas bija Tavi pirmie iespaidi par hokeju “aiz dīķa”?

Principā, vajadzēja varbūt braukt pat uzreiz pēc 9. klases, bet aizbraucu pēc desmitās. Pirmie iespaidi bija pārsteidzoši – sašutis jutos, jo, pa cik tā bija vidusskolas komanda, hokejs ir sezonālais sports un tiek spēlēts no oktobra līdz martam. Latvijā jau augustā visi slidoja, spēlēja, un viss notikās, tāpēc tas vēlais sezonas sākums man likās mulsinošs.

kāpēc izvēlējies tieši ASV skolu līgu MPHL, kas bija dibināta tikai sezonu iepriekš – 2000. gadā? kāds bija šīs līgas līmenis un kādu pienesumu tas deva Tavai izaugsmei?

Tajā brīdī, kad radās iespēja braukt uz ASV, ne es zināju, kas ir MPHL, ne to, ko nozīme skolu hokejs. Braucu un atpakaļ neskatījos. Tas hokejs, ko mēs spēlējām Baltkrievijas jauniešu līgā, bija noteikti augstāka līmeņa, jo ASV vidusmēra skolu komandas ir vājākas, un daudzi puiši ar hokeju nodarbojas prieka pēc. Pavasarī futbols, vasarā teniss. Daudziem hokejs bija hobijs un, beidzoties skolai, arī hokeju neturpināja, līdz ar to neliels kokteilis gan attieksmes, gan izveicības un meistarības ziņā. Man noteikti tas deva neatsveramu pieredzi – pirmkārt, jau tas, ka dzīvoju prom no mājām, svešā kultūrā, un man bija jādara daudzas lietas pašam. Sākās pirmie soļi pieaugušo dzīvē. Man hokejs vienmēr bijis kā profesionāla lieta ar savu mērķi. Atrodoties Amerikā un līdz pat šodienai mana attieksme pret to nav mainījusies.

Tavā Indianapolisas sezonā Indianapolis Park Tudor Prep kļuva par MPHL čempioniem. ko tas nozīmēja komandai un Tev pašam?

Komandai un skolai, domāju, tas nozīmēja kārtējo kausu, ko dod par jebkuru uzvaru jebkurā sporta veidā; nedomāju, ka tam bija kāda sevišķa vērtība. Tituli, turnīri tiek rīkoti, lai skolniekam ir interesantāka sportiskā dzīve.

nākamajā (2002./2003.) sezonā jau pakāpies līmeni augstāk – spēlēji Dayton Gems komandā CEHL (Continental Elite Hockey League) – ASV Tier III līmeņa līgā. kas bija tās principiālās izmaiņas, spēlējot jauniešu hokeju MPHL līgā un sākot junioru gaitas CEHL?

Pirmāmkārtām, vidusskola spēlē līdz 17-18 gadu vecumam, bet junioros, tieši CEHL līgā līdz 22 gadu vecumam. Pirmais pārbaudījums man bija – nokļūšana pie 4 gadus vecākiem cīņu biedriem. Komandā biju jaunākais spēlētājs, līdz ar to bija gan jāpierod. Junioros ir cits ātrums, spēks un tradīcijas; viss notiek profesionālā līmenī.

kā Tu vērtē 3 gadus pastāvējušās (2001. – 2004.) CEHL līgas spēlētā hokeja līmeni? un kā Tu kopumā vērtē savas Ziemeļamerikas sezonas? kas Tev bija izdevies, kas mazāk? kas bija tie ieguvumi ilgtermiņā, ko, iespējams, vari novērtēt tikai tagad?

CEHL bija līdzvērtīga otrajai spēcīgākajai junioru līgai Amerikā – NAHL. Ņemot vērā, ka junioros nospēlēju 1 gadu, man būs grūti salīdzināt 3 gadus. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja spēlēt Amerikā. Dzīves pieredze, valoda un arī hokejs cits. Izdevās veiksmīgi spēlēt tur, kur atrados tajā brīdī, bet neizdevās no tā atsperties sev vēlamā virzienā tajā brīdī. Vienīgais, ko es nožēloju, ka neizmantoju iespēju spēlēt universitātes hokeju un paralēli iegūt izglītību. Tā būtu vienīgā lieta, ko vēlētos izmainīt, ja būtu iespēja. Paejot ilgākam laikam, tikai tagad saprotu, ka tas man nebūtu bremzējis sportisko izaugsmi, plus tagad būtu izglītība. Ja es būtu nokļuvis kādā pro līmeņa hokejā, tad teiktu, ka viss ok, bet es nokļuvu Latvijas hokeja līgā, kas nebūt nedod man nekādas lielākas privilēģijas nekā to būtu devusi universitāte. Tajā brīdī es to neapzinājos.

2003./2004. gada sezonā Tavas statistikas ailītēs vēl figurē CEHL līgas nosaukums, šoreiz ar Traverse City Enforcers komandas nosaukumu, un arī hokeja kluba Zemgale vārds. kā Tev sākās un beidzās spēlēšana Traverssitijā? un kā Tu nonāci Zemgale sastāvā?

Zemgalē ierados, jo Amerikā sezona nebija sākusies, un izmantoju kā labu vietu, kur sagatavoties sezonai. Vai nu liktenis bija lēmis, vai konsuls Amerikas vēstniecībā, bet neaizbraucu atpakaļ uz Ameriku, jo man neiedeva uzturēšanās vīzu. Ātri un vienkārši – “ko darīsi Amerikā?” Spēlēšu hokeju. “Kādā līmenī?” Junioru. “Naudu pelnīsi?” Nē. “Tātad arī nodokļus nemaksāsi un tur dzīvosi. Paldies un uz redzēšanos. Paliec Latvijā”. Es gāju vairāk kā 5 reizes; beigās tā arī neizcīnīju savu taisnību un biju spiests palikt Latvijā.

sekojošās 4 sezonas (līdz 2008.) Tev sanākušas “tīri latviskas” – ar cīņām Latvijas čempionātā; vispirms sezonu – atkal Zemgale, divas sezonas – ASK Ogre, tad turpinājumā – sezona Rīga 2000 rindās. kas Tevi turēja Latvijas čempionātā? vai nebija doma “aizmukt” leģionāra gaitās? vai arī Latvijas čempionāta līmenis Tevi pilnībā apmierināja?

Bija doma, un arī 2004. gada vasarā mēģināju to izdarīt; biju Minskā uz Krievijas Augstākās līgas kluba nometni, bet acīmredzot nebija man lemts tur palikt, jo viņiem jau bija nokomplektēta komanda, un tā arī nesapratu, kāpēc tiku piesaistīts komandai, jo, ierodoties pirmajā dienā, teica, ka diemžēl nevaru palikt.

Ogri uzskatu par pirmo īsto profesionālo komandu savā karjerā. Tikko bija sācies hokeja bums Latvijā, un tas man bija solis augšup, jo bija cerība, ka Ogre spēlēs Baltkrievijā, un tajā brīdī tas bija augstākais, uz ko reāli varēju cerēt. Pāriešana uz Rīgu notika neplānojot; veicu pārrunas ar Ogri par līguma pagarināšanu, bet viņi mīlēja teicienu “Rītdien”… Rītdien, nekādas konkrētības ar domu “nu, kur tu liksies; gan jau paspēsim vienoties”. Nolēmu aprunāties ar Normundu Sējēju, tajā brīdī Rīga 2000 galveno treneri. Lietas notika salīdzinoši ātri, jo sakrita ar laiku, kad Mārtiņš Raitums bija traumēts, un Rīga 2000 labprāt mani paņēma pie sevis. Dzirdēju pēc tam nievas no Ogres kluba pārstāvja Viktora Anaņjeva puses, ka esmu nodevējs, bet, nu, es jau nevaru mūžīgi gaidīt to rītdienu. Katrā ziņā, es biju priecīgs nokļūt Rīgā, un pavadītais laiks Rīga 2000 komandā tiešām bija to vērts. Es par līmeni nedomāju, spēlēju, kur mani ņēma, un darīju to, kā mācēju.

2008./2009. g. sezona jau bija “latviski-baltkrieviska” – ar spēlēšanu Rīga 2000 rindās Baltkrievijas ekstralīgā un cīņām Ozolnieki / Monarch sastāvā Latvijas Virslīgā. kāda Tev pašam bija atšķirība spēlēt Latvijas vai Baltkrievijas līgās? spēlēm Baltkrievijā koncentrējies vairāk? uztvēri nopietnāk?

Spēlējot jebkurā līmenī – LAČ, BAČ utt., vienmēr pret spēli esmu attiecies ar visaugstāko atbildības sajūtu. Tieši tas kādreiz arī traucē, jo uztver visu pārāk nopietni, bet tā reiz esmu ieprogrammējis sevi un attieksmes ziņā sev pārmest neko nevaru. Baltkrievija man bija jauns turnīrs, laba pieredze. Atgriežoties LAČ, nebūtu tīri objektīvi salīdzināt, jo tomēr LAČ bija neprofesionāla hokeja līga, bet tas nemazināja manu vēlmi noķert ripu. Paldies cilvēkiem, kas man deva iespēju nospēlēt 2008./2009. gada sezonu līdz galam un atrasties apritē. Tie cilvēki ir Guntars Paste un Konstantīns Kikas.

(piebilde: LAČ = Latvijas Atklātais čempionāts; BAČ = Baltkrievijas Atklātais čempionāts.)

tosezon vispār 4 komandas no Latvijas startēja Baltkrievijas galvenajā čempionātā. vai Rīga 2000 komandai un Tev pašam spēles pret pārējām 3 Latvijas komandām bija nozīmīgākas nekā pret Baltkrievijas klubiem? kāpēc jā/nē?

Ja ne nozīmīgāk, tad interesantāk – viennozīmīgi. Tādā veidā varējām uzturēt kaut kādu reitinga rangu starp pašmāju klubiem. Līdzjutējiem pārāk neinteresēja, kā komanda spēlē pret baltkrievu klubiem, jo galvenais, kā spēlē savā starpā.

2008./2009. g. sezonā Rīga 2000 sastāvā, tāpat kā Stalkers Juniors laikos, uz pirmā vārtsarga godu nācās “konkurēt” ar Ervīnu Muštukovu. Daugavpils laikos vairāk spēļu aizvadīja Muštukovs, bet tajā pussezonā (2008. g. septembris – decembris) komandas “pirmais numurs” pārliecinoši biji Tu. vai nemēdz savas gaitas salīdzināt ar dažādu laiku partneriem – sāncenšiem komandas vārtsargu postenī? nemēdzat sacensties kaut kādā ziņā arī neklātienē vēlāk, pēc tam, kad nespēlējat vienā komandā?

Konkurence ir jebkurā klubā jebkurā līgā. Latvijā tā tika saasināta dēļ tā, ka esam tikai divi no 1984. gadiem. Brīžiem tas kļuva smieklīgi – gan aizkulišu runas, gan lomu sadalījums. Viens otram seko noteikti – tīri aiz ziņkārības vai kādu citu iemeslu vadīti. Sports ir un paliek sacensības; kādam tā ir melna skaudība, kādam – prieks par otra panākumiem. Mēs visi esam katrs par sevi, un dāvināt vietu vārtos neviens nevienam negrasās. Personīgi ar saviem konkurentiem esmu labās attiecībās, bet aizkulišu cīņas mēdza un dažreiz tagad mēdz būt absurdas un brīžiem nožēlojamas, bet ne jau man par to spriest. Tajā laikā, kad bijām ar Ervīnu komandas biedri, nebija mums ne pirmais, ne otrais numurs, varbūt kādam sanāca vairāk uzspēlēt, kādam mazāk. Abi gribējām spēlēt.

šī pati (2008./2009.) bija KHL un Rīgas Dinamo pirmā sezona, bet Rīga 2000 bija dinamiešu fārms. tajā sezonā uz daždesmit minūtēm vai vismaz uz dažām sekundēm spēles laika tika “uz augšu parauti” divi Rīga 2000 vārtsargi – Uģis Avotiņš un Ervīns Muštukovs. cik Tev pietrūka, lai jau tad nonāktu līdz Dinamo?

Cik man pietrūka? Godīgi sakot, necik nepietrūka, jo mana kandidatūra nemaz netika izskatīta. Pirms sezonas pajautāju, vai man būs iespēja sevi pierādīt arī Dinamo sakarā; atbilde bija – “nē”. Līdz ar to nemaz uz to pusi neskatījos ar cerību, ka varbūt kādu dienu vajadzēs palīdzēt. To, ka es sekoju visam līdzi un biju lietas kursā, nenoliegšu. Katram tika iedalīta vieta, loma, un man tajā projektā nebija ne vieta, ne loma; līdz ar to, domāju, ka visas spekulācijas, kāpēc es jā, vai es nē, ir liekas…

kāpēc sezonas gaitā, gadu mijā pārcēlies no Rīga 2000 uz Ozolnieki / Monarch? un kā bija pārslēgties atpakaļ no Baltkrievijas ekstralīgas uz Latvijas Virslīgu?

Kad krita “ekonomiskās krīzes priekškars”, spēlētāji, kam nebija līgumsaistību vai arī tālākas intereses no Dinamo komandas, tika pateikts paldies. Neko nevienam neteica – ne slikti ripas ķer vai to ne tā dari. Nedomāju, ka tur kāds skatījās arī tekošās sezonas statistiku. Naudas devējiem bija iemesls, situācija vai vēlme neturpināt līgumsaistības, un mūsu ceļi šķīrās.

Pārslēgties nebija problēmu; cik tad es tur biju Baltkrievijā – pus sezonu. Bija iespēja uzspēlēt Latvijā, spēlēju. Jā, rūgtums bija, ka citi čaļi turpina spēlēt Baltkrievijā, bet ne vienmēr viss notiek tā, kā tu pats to vēlies. Ļaunu prātu neturēju ne uz vienu, atradu sev motivāciju un turpināju spēlēt LAČ.

cita starpā, 2008./2009. g. sezonu noslēdzi kā Latvijas Virslīgas labākais vārtsargs. ko Tev nozīmē šis tituls?

Lai vai cik ironiski tas neskanētu, bet tas tituls palīdzēja tikt pie līguma Dānijā, kas tālāk mani aizveda uz Vāciju. Bija jau arī cits variants – neko nedarīt un sēdēt mājās, bet beigās izrādījās, ka esmu tikai ieguvis. Atklāti sakot, Eiropā neviens neseko līdzi Baltkrievijas čempionātam, LAČ vai Krievijas Augstākajai līgai; viņiem viss ir vienā katlā liekams. Līdz ar to, ja tev ir kāda atziņa vai novērtējums, tas palīdz. Baltkrievijā līdz labākajam vārtsargam laikam netiktu, bet vēlāk uzzināju, ka LAČ balva deva savu ieguldījumu. Tā ka, paldies, tiem, kas piešķīra to.

vairāku gadu gaitā pieaugušo hokeja līmenī esi uzspēlējis lielākajā daļā Latvijas hokeja “centru” – Daugavpilī, Zemgales komandā, ASK Ogre sastāvā, Rīga 2000 un arī Ozolnieki / Monarch ierindā; šķiet, atskaitot vien Liepāju. kurā klubā, komandā Tu juties vislabāk? kāpēc, kas Tevi tur saistīja, priecēja visvairāk?

Ogre man bija pirmais nopietnais klubs, bet Rīga 2000 bija tajā brīdī visprofesionālākais klubs; līdz ar to Rīgā viss bija ērtāk, labāk un vieglāk. Nekas jau īpašs tur nebija, bet sīkumi, par kuriem klubs parūpējās, bija no svara, un to laiku atceros ar prieku.

pirms 2009./2010. g. sezonas “uzņēmi” pilnīgi jaunu kursu – Dānija, kur biji iecerējis aizvadīt sezonu Herlev Eagles komandā Dānijas stiprākajā līgā AL-Bank Ligaen. pamanījies komandā uzspēlēt pārbaudes spēles, Dānijas kausā, bet gala beigās – sezona “noklājās” tā īsti nesākusies. Herlev Eagles pēc tam pat 2 pēdējās pilnās sezonas nebija piedalījusies AL-Bank Ligaen čempionātā; tagad ir “atkopusies” un 2011./2012. g. sezonā startē. kas notika ar komandu, kā klubs atrisināja saistības ar Tevi?

Klubs bija sarunājis sponsoru naudu, bet fiziski tā bija solījumu līmenī no tās devējiem. Kad līga lika naudu parādīt, garantēt, tad klubs to nespēja, un līdz ar to klubam tika atņemta licence. Varēja jau mēģināt spēlēt tālāk, bet līga un valsts to nepieļauj, lai izvairītos no tālākām sekām, kuras var rasties, ja nauda beidzas sezonas vidū. Labāk tā nekā, ja nospēlē pusgadu un tad tevi iepazīstina ar “piedod, naudas nav un nebūs”. Komanda neko; pieejamā nauda tika apķīlāta, un aizbraucu uz Vāciju ar to, kas bija kabata. Pēc sezonas gan valsts, pa cik bija garantējusi līgumu, kompensēja daļu no līguma summas.

pēc īslaicīgās “pieturas” Dānijā nonāci turpat relatīvi netālu Vācijā, kur nokļuvi Fischtown Pinguins sastāvā 2. Bundesliga čempionātā, kas pēc līmeņa ir otrs stiprākais Vācijā. kāpēc izvēlējies tieši šo valsti, līgu, komandu?

Tajā brīdī, kad uzzināju, ka Dānijā bizness ir beidzies, biju gatavs braukt uz jebkurieni; bija neliels izmisums, jo apzinājos, ka darbu atrast nav tik viegli, kur nu vēl tad, kad visiem sastāvs nokomplektēts. Šo valsti neizvēlējos; šis bija pirmais piedāvājums, kuru ne brīdi neapsvēru, un biju gatavs braukt un spēlēt.

cik var secināt no statistikas, biji Fischtown Pinguins pirmais vārtsargs, kuram arī uzticēja spēles pēc regulārā čempionāta, cīnoties par komandas palikšanu 2. Bundesliga sastāvā. kā pats vērtē savu pirmo Vācijas sezonu? vai tās gaitā piepildīji sev uzstādītos mērķus, uzdevumus?

Vācijā treneris bija izvēlējies tādu politiku – spēlēt pārsvarā ar vienu vārtsargu, un es biju situācijas ieguvējs. Sezonu noteikti vērtēju ar plus zīmi, jo tā bija mana pirmā īstā sezona, ar regulāru spēles laiku. Man nebija nekādu mērķu; primārais bija nospēlēt pēc iespējas vairāk minūtes, un tad jau redzēs, kā būs nākamajā sezonā. Pirmais piedāvājums pagarināt līgumu bija mēnesi pēc manas ierašanās, bet tajā brīdī uzskatīju, ka spēlēju pietiekami labi, ka nekur nav jāsteidzas.

kāda atšķirība bija starp Vācijas 2. Bundesliga un Latvijā, Baltkrievijā spēlēto hokeju? vai “bundeslīgas” līmenis ir salīdzināms ar Baltkrievijas ekstralīgu, un kurai līgai par labu?

Visi, kas spēlē Eiropā, saka: līmenis kā BAČ. Neatkarīgi no tā, kurā līgā spēlē. Es teikšu, ka Vācijā ir patīkamāk spēlēt nekā BAČ vai LAČ; Vācijā – skatītāji pilnas halles, klubos attieksme profesionāla un pašam jādomā tikai par hokeju. Hokeju spēlē visā pasaulē; tā, ka nevēlos salīdzināt. Es varu sastāstīt vienalga ko un tālāk? Paskatieties uz komandu sastāviem – tie paši uzvārdi klejo pa visu Eiropu.

Fischtown Pinguins ir komanda, kas mitinās Ziemeļjūras piekrastē – t.i. vistālāk no 2. Bundesliga norises epicentra; komandas koncentrējas galvenokārt Vācijas dienvidos un arī austrumos. vai salīdzinoši tālie pārbraucieni nenogurdināja, neietekmēja komandas sniegumu? (Tavā sezonā komandai regulārajā čempionātā 11. vieta 14 komandu konkurencē.)

Braucienam ir savi plusi un mīnusi. Tad, kad esi busā, tu brauc, guli, neko nedomā, atpūties, gatavojies spēlei. Ja spēlē mājās, tad tev ir jāpaēd, jābrauc uz mājām, jābrauc uz halli. Visādas blakus lietas; tā, ka šajā gadījumā viss ir līdzsvarā. Man nebija diskomforts no tālajiem braucieniem, jo autobuss aprīkots maksimāli ērti, lai katrs var gulēt un atpūsties.

2010./2011. g. sezonā biji atpakaļ Latvijā. šoreiz Latvijas hokeja aktuālajā “flagmanī” – Rīgas Dinamo. Pats intervijās esi minējis, ka ne mirkli nenožēlo savu izvēli būt “trešajam vārtsargam” un tās dažas spēles Dinamo rindās ir bijušas tā vērtas. kas ir tie iemesli, kādēļ Tev interesēja spēlēt Dinamo?

Kurš negrib spēlēt Dinamo? Tur arī atbilde uz jautājumu. Plus pievienotā vērtība ir tas, ka CV ieraksts arī nav zemē metams – lai vai cik minūtes un sekundes, bet tu tur esi bijis, piedalījies. To tev neatņemt. Kas no tā tālāk, ir jau cits jautājums, bet tas man jebkurā gadījumā nāca tikai par labu, un esmu priecīgs par pavadīto laiku Dinamo sastāvā.

kā Tu vērtē Dinamo vārtsargu politiku līdzšinējās sezonās un tagad? kas, Tavuprāt, ir galvenā atšķirība vārtsargu komplektā starp Šuplera un Rautakallio laikiem?

Politiku? Šupleram vajag NHL vārtsargus – vienalga, vai tu spēlē LAČ, BAČ vai spēlē ar skatītājiem. Viņš pat baidījās mani ielikt vārtos pret Liepājas Metalurgu, pārbaudes spēlē pirms sezonas. Ko man vēl pateikt? Šodien Dinamo dod spēlēt abiem vārtsargiem. Julio trenējot CSKA, pat Gaidučenko vārtos neliek, kaut gan spēlētājs sevi jau sen ir apliecinājis kā derīgu KHL līmenim. Treneri Rautakallio nepazīstu, tādēļ nevaru komentēt sīkāk.

aizvadītajā sezonā (2010./2011.) izskatījās, ka dalība Latvijas izlasē pasaules čempionātā Tev jau ir “kabatā”. taču trauma pārbaudes spēlē un 2003./2004. g. sezonas pasaules čempionāts (U-20) Tev palika pirmais un pēdējais reālais. vismaz pagaidām. cik nopietnu traumu “saķēri” aprīlī un cik veiksmīgi tiki galā ar tās sakopšanu?

Tāds, nu, reiz ir profesionālais sports; tajā brīdī savainoju kājas muskuli. Sadzija ar laiku, neko īpaši neārstējot, bet uz to brīdi nevarēju spēlēt. Esmu pilnībā atkopies un spēlēju bez nekādām komplikācijām. Bija liela vilšanās, ka tā notika, bet es tur neko nevarēju padarīt; tā sanāca un viss.

vasarā (2011.) sarunā un arī intervijās minēji, ka Austrumeiropas – VHL, Kazahstānas – un arī Lielbritānijas versijas neizskati, par iemeslu minot sociālo garantiju trūkumu vai hokeja līmeņa “neatbilstības”. tādēļ, iespējams, Tev nācās savu jauno darbavietu gaidīt ilgāk. kas, Tavuprāt, ir tie objektīvie un subjektīvie kavēkļi, kas traucē Latvijas hokejistiem starptautiskajā tirgū būt pieprasītākiem nekā viņi ir? neprotam sevi pārdot? ar profesionālu klubu skaita samazināšanos Latvijā ir pārāk daudz pretendentu uz leģionāru vietām ārzemēs? citi iemesli?

Latvijas hokejisti pasaulē nekotējas kā brends. Hokejā priekšroka ir jebkuram kanādietim, amerikānim un futbolā brazīlietim. Kā jau iepriekš minēju, neviens neseko Latvijas hokeja līgai, Baltkrievijai utt. Tu vari stāstīt zilus brīnumus, cik tu labs un veikls. Ja ir izvēle starp nezināmu latvieti un nezināmu kanādieti, tad lielākā daļa klubu īpašnieku un pircēju priekšroku dod kanādietim, jo vienmēr ir doma, ka krosbijs atbrauks. Un otrs faktors, ja jau tu labākais, tad kāpēc Latvijā nespēlē? Viņi jau nesaprot, ka Latvijā hokejs ir Liepāja un Dinamo… Ej un katram stāsti par savas valsts hokeja īpatnībām.

šosezon savas leģionāra gaitas sāki HC Most komandā Čehijas otrajā stiprākajā līgā (1.liga). HC Most aizvadītajā sezonā izcīnīja tiesības spēlēt Čehijas 1. liga, bet šosezon, spēlējot šajā līmenī, komandai diez cik neklājas (stabila pēdējā vieta). kāpēc Tava “pietura” Čehijā bija salīdzinoši īsa un kāpēc nepaliki ilgāk?

Sākuma, kad vienojāmies mutiski, runa bija – līdz 31. decembrim, bet satiekoties aci pret aci, sarunājām, ka palieku visu sezonu. Man tas bija svarīgi, jo 1. janvārī meklēt darbu, zinot, ka pārejas laiks beidzas 31. janvārī, diez ko izdevīgi nav. Sezonai ejot, komanda spēlēja vienkārši atbaidoši slikti, mainījās sastāvs katru dienu; kopā bija vairāk par 50 spēlētāju. Pats tur jutos drausmīgi; hokejs bija labs, nenoliegšu, un spēlēt vājākajā komandā nebija diez ko interesanti. Tu ej vārtos ar domu neielaist 10 ripas nevis uzvarēt. Dzīvošanas apstākļi, spēles bez skatītājiem – viss bija nomācoši, un paralēli meklēju iespēju atrast darbu citur. Pie pirmās iespējas to izmantoju, un esmu Vācijā. Bija vienošanās ar saimnieku – ja atrodu citu komandu, varu braukt; to arī izmantoju un ne brīdi nenožēloju.

sezonas vidū esi pārcēlies uz sev jau zināmo Vācijas 2. Bundesliga, kur spēlē EC Hannover Indians sastāvā. esi aizvadījis 3 spēles, pat guvis vienu rezultativitātes punktu, komanda pēdējās spēles uzvar. kā esi iejuties komandas sastāvā? vai esi apmierināts ar savu pārcelšanos no HC Most uz Hannoveri?

Komandas kolektīvs ir ļoti pretimnākošs, uzņēma kā savējo nevis kā ienaidnieku, kas atbraucis atņemt kādam vietu uz laukuma. Es otrreiz uz Čehijas 1. līgu braukt negribētu, bet Vācijā spēlētu kaut vai atlikušo karjeru. Šī atbilde, laikam, pasaka manas domas par pārcelšanos no Čehijas uz Vāciju.

ja Tev jāsalīdzina Čehijas 1.liga līmeni un kārtību ar Vācijas 2. Bundesliga, tad kāda ir atšķirība. kādas būtu Tavas rekomendācijas Latvijas jaunajiem hokejistiem, kas izvēlas kādu no šīm līgām? ar ko būtu jārēķinās vairāk nekā varētu pirms tam iedomāties?

Čehijā noteikti spēlētāji vairāk spēlē kombinacionālo hokeju, bet Vācijā, ņemot vērā 5 ārzemnieku un naturalizēto ārzemnieku būšanu sastāvā, padara spēli vairāk uzbrūkoša tipa, kādu spēlē pāri okeānam. Katram ir savi mērķi. Vācija ir 3 profesionālās līgas, junioru un jauniešu sistēma. Labs spēlētājs var atsperties arī, esot Vācijā. Pavērojat, cik spēlētājus no Vācijas izvēlas katru vasaru NHL, un kur viņi spēlē, tepat savā Vācijā.

Čehijā leģionārus ne kāds gaida, ne vajag. Viņiem sava kultūra, virtuve un resursi arī pietiekami lieli. Sadzīves ziņā Vācija noteikti ir labāka par Čehiju, bet pārējais jau paša izvēle.

kam būtu jānotiek, lai 2012. vai 2013. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases krāsās redzētu Tevi?

Nekam ārkārtējam, jāķer ripas un jāpasaka Nolanam, ka es arī esmu indiānis, Hanoveres Indiānis.

lai veicas!

uzziņām un lasāmvielai:

• Edgara Lūsiņa individuālie statistikas profili – eliteprospects.com, eurohockey.com (neadekvāti auguma parametri), khl.ru, lhf.lv, extraliga2.stats.pointstreak.com, pointstreak.com (atvairīto metienu % neatbilst realitātei)
• Hannover Indians spēlētāju statistika – pointstreak.com, hannover-indians.de (visu vārtsargu atvairīto metienu % neatbilst realitātei)
• 2. Bundesliga mājaslapa – esbg.de
• Fischtown Pinguins spēlētāju statistika 2009./2010. g. sezonā – pointstreak.com
• Rīga 2000 spēlētāju statistika 2008./2009. g. sezonā Baltkrievijas ekstralīgā – extraliga2.stats.pointstreak.com
• par Edgara Lūsiņa pārcelšanos uz HC Most (2011-10-14) – hcmost.cz
• Edgara Lūsiņa fotoattēli EC Hannover Indians sastāvā – indians-fotogalerie.de
• Stalkers Juniors statistika 2000./2001. g. sezonā (iespējams, nepilnīga) – eurohockey.net
• Edgara Lūsiņa īs-intervija (2011-01-09) – sportbox.ru
• Edgara Lūsiņa intervija par gaitām Dānijā (2009-09-26) – parsportu.lv

[pirmais un pēdējais (11.-ais) foto fiksēts 2012. gada janvārī EC Hannover Indians krāsās; foto avots: indians-fotogalerie.de. otrs foto – Rīgas Dinamo spēlē pret Hantimansijskas Jugra 2010. gada 26. decembrī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). trešais un ceturtais – Rīga 2000 krāsās; abu foto autors: Normunds Brics, foto no E.Lūsiņa personīgā arhīva. piektais – Fischtown Pinguins ierindā; foto no E.Lūsiņa personīgā arhīva. sestais un septītais – Dinamo ierindā 2010. gada decembrī; abu foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). astotais – Latvijas izlases treniņā 2011. gada 24. martā; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). devītais – Latvijas izlases spēlē pret Somijas izlasi 2011. gada 7. aprīlī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). desmitais foto – HC Most ierindā 2011. gada 2. pusē; foto avots: hokejsumperk2003.cz.]

Latvijas komandas “bēg” no Baltkrievijas. uzticīgs tikai Liepājas Metalurgs

Latvijas komandas no Baltkrievijas Atklātā čempionāta (BAČ) līgām turpina evakuēties. jaunajā 2011./2012. g. sezonā BAČ-am daļēji uzticīga palikusi vien Liepājas Metalurgs saimniecība, deleģējot galveno komandu uz ekstralīgu un Liepājas Metalurgs U18 vienību uz Baltkrievijas Junioru līgu. iepriekšējā sezonā BAČ līgās cīnījās 6 komandas no Latvijas, 2009./2010. g. sezonā – 8 komandas…

Krievija un Ukraina “nokož” BAČ?

dažādu iemeslu dēļ Latvijas hokeja saimniecības ir norisinājusies orientieru maiņa. pie “centrālā staba” ir uzlikts jauns virzienrādītājs – Krievija, uz kuru jaunajā 2011./2012. g. sezonā aizsoļojušas jau 7 komandas! “lielākā” vienība Dinamo joprojām cīnās KHL plašumos, bet 6 jaunatnes – jauniešu komandas mēģina augt un attīstīties pa MHL abām grupām vai Sanktpēterburgas atklātajā čempionātā. vēl relatīvi nesen Baltkrievijas hokeja saimnieku organizētie čempionāti bija tālākais, pēc kā tiecās dažāda kalibra Latvijas klubi un komandas, bet tagad BAČ “nav gana labs”.

iemesli migrācijai prom no Baltkrievijas līgām tiek meklēti un atrasti dažādi, taču noliegt BAČ vadošo līgu līmeņa kritumu neņemas arī Baltkrievijas speciālisti. finansiāli apgrūtinājumi skar pat līdz šim plaukstošus Baltkrievijas klubus, pa kādam klubam arī “noiet no lielās skatuves”. kā viens no skaļākajiem iemesliem BAČ stagnācijai tiek piesaukta KHL – MHL “vertikāles” izaugsme, kas ir “paņēmusi” līdzjutēju un spēlētāju interesi, kā arī uzsūkusi Baltkrievijas hokeja resursus 3 komandu “personā” – Minskas Dinamo KHL-ā un jaunatnes komandas Minskas Junost, Bobruiskas Dinamo-Šiņņk MHL-a jaunās sezonas versijā. cita starpā arī profesionālas hokeja līgas izveide vai vismaz pārveide Ukrainā ir ietekmējusi BAČ norisi. acīmredzamākais “ietekmējums” – Kijevas Sokil komandas aiziešana no Baltkrievijas ekstralīgas, koncentrējoties uz dalību Ukrainas čempionātā.

līdz ar Sokil aiziešanu, BAČ-u ir pametusi virkne jauniešu komandu no Ukrainas. 2011./2012. g. sezonā Baltkrievijas Junioru un Jauniešu līgās atšķirīgos vecuma līmeņos spēlēja 7 komandas no Ukrainas – 5 komandas bija Kijevas Sokil dažādu gadu “modeļi”, viena 1999. g. dzimušo grupā bija Kijevas Ļdinka, kā arī 1998. g. līmenī – Kijevas izlase. vēl plašāka Ukrainas U komandu dalība BAČ-ābija vērojama 2008./2009. g. sezonā – 11 jauniešu komandas. tagad, vismaz šobrīd un pagaidām, BAČ visos līmeņos ir palicis bez Ukrainas komandu līdzdalības.

Lietuva kļūst par hokeja valsti?

migrāciju no BAČ-a iestudē arī Lietuvas jauniešu komandas, kurām alternatīva ir pēdējā laikā “sakustinātais” šīs valsts čempionāts. par pieaugušo līmeni diskusijas nerims gadiem, bet Lietuvas jauniešu līgu “iekārtojums” ļauj pacīnīties, nebraukājot pa ārzemēm. jaunajā 2011./2012. g. sezonā BAČ-ā ir palikusi tikai viena komanda no Lietuvas – Geležinis Vilkas (Viļņa) Junioru līgā, bet sezonu pirms tam bija 4 – pāris vecumu Energija (Elektrēni), un pa vienai komandai no Viļņas un Kauņas. piemēram, vēl 3 sezonas pirms tam (2009./2010.; 2008./2009.; 2007./2008.) Lietuva “piestādīja” pa 5 jauniešu komandām sezonā. atgādinājumam: Lietuva ir pamanījusies jaunajā sezonā iestartēt vairāk vai mazāk savu komandu Baltica (Viļņa) MHL grupā.

cita starpā, Lietuvas jauniešu līgās “pielietojumu” savām 3 jaunākajām komandām ir atradusi arī Liepājas Metalurgs “piramīda”. uz Lietuvas U-10 līgu tiek deleģētas divas liepājnieku komandas – Liepājas Metalurgs U10 – 1 un Liepājas Metalurgs U10 – 2, bet uz Lietuvas U-12 līgu – Liepājas Metalurgs U12 puiši. jāpiebilst, ka iepriekšējā sezonā (2010./2011.) Lietuvā jau startēja divas komandas no Liepājas – Liepājas Metalurgs U14 un Liepājas Metalurgs U12, un katra no tām sava vecuma (jaunuma) līgā sezonu pabeidza ar 1. vietu turnīra tabulā.

Liepājas Metalurgs U18 sāk ar uzvarām

startu Baltkrievijas Junioru līgā Liepājas Metalurgs U18 komanda ir aizsākusi ar divām uzvarām divās spēlēs. izbraukumā ar 3:2 (24. sept.) un 7:2 (25. sept.) ir pieveikta komanda Raubiči-95/96 (RCOP Raubiči), kas līdz šim tradicionāli bija Baltkrievijas attiecīgā vecuma jauniešu izlases bāzes formējums. nākamās spēles, saskaņā ar kalendāru, ir paredzētas 7. un 8. oktobrī uz “mājas ledus” pret Minskas SDJuŠOR.

piebilde! Baltkrievijas Junioru līgas čempionāts norisinās divos posmos. 1. posmā 11 komandas sadalītas divās apakšgrupās, kurās savā starpā cīnās tikai attiecīgās grupas vienības. 2. posmā katras grupas (A un B) 3 stiprākās komandas savā starpā izspēlē četru apļu turnīru (C grupa), neņemot vērā 1. posma spēļu rezultātus un noskaidrojot 1.-6. vietu ieguvējus. A un B grupu vājākās komandas 2. posmā “apvienojas” D grupā un noskaidro čempionāta 7.-11. vietu ieguvējus.

Latvijas hokeja komandas BAČ-ā pēdējās 5 sezonās, ieskaitot 2011./2012.:

sezona	Ekstralīga	Augstākā līga	Junioru līga (U-18)	Jauniešu līga (daž. vecumi līdz U-16)
2007./2008.	–	–	–	Rīga LB 92 (U16)
2008./2009.	ASK Ogre	–	LB Rīga	Liepājas Metalurgs U16
	DHK Latgale			Liepājas Metalurgs-95 (U14)
	Liepājas Metalurgs			SK Rīga-93 (U16)
	Rīga 2000			SK Rīga LB-94 (U15)
2009./2010.	Dinamo Juniors	Ozolnieki Juniors	Liepājas Metalurgs U18	Liepājas Metalurgs U15
	Liepājas Metalurgs		SK Rīga-93 (-92/93; U18)	SK Rīga-94 (U16)
				SK Rīga-95 (U15)
2010./2011.	Liepājas Metalurgs	–	Liepājas Metalurgs U18	Liepājas Metalurgs U16
			SK Rīga-93/94 (U18)	SK Rīga-95 (U16)
				SK Rīga-96 (U15)
2011./2012.	Liepājas Metalurgs	–	Liepājas Metalurgs U18	–
				–

lasāmvielai & izziņām:

• Baltkrievijas Junioru līgas B apakšgrupas aktuālie spēļu rezultāti un tabula – r-hockey.ru
• Baltkrievijas Junioru līgas web sadaļa – hockey.by
• Baltkrievijas Jauniešu līgas web sadaļa – hockey.by
• Lietuvas hokeja līgu mājaslapa – hockey.lt
• Lietuvas U-12 līgas turnīra tabula 2010./2011. g. sezonā – hockey.lt
• Lietuvas U-14 līgas turnīra tabula 2010./2011. g. sezonā – hockey.lt
• par Liepājas Metalurgs vecāko jauniešu komandu sniegumu 2010./2011. g. sezonā: tepat

[foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 (faktiski Liepājas Metalurgs pirmās komandas) spēlē pret DHK Latgale 2011. gada 9. martā. foto autors: Aigars Prūsis.]

Dinamo sastāva komplektācijas uzmetieni & auzāsbraucienu TOP

Rīgas Dinamo sastāva komplektācijā, kā jebkurā komandā un kolektīvā, ir savas “slidenās vietas” – kādu spēlētāju ir nocēluši no deguna priekšas, pārmaksājot Rīgas kluba ekonomiskos piedāvājumus, cits – “iedod kurvīti” jau stāvot uz lidmašīnas trapa. ir arī tādi, kas saņemti pilnā augumā, bet izrādījušies savādāki – nav bijuši centri, par maz metuši…

kā jau ierasts, laiku pa laikam Dinamo sastāva komplektācijā iegadās “falšstarti” – oficiāli izsludināti, bet reāli nenotikuši ienākošie transfēri. pirms gada tāds bija zviedru vārtsargs Henriks Karlsons (Henrik Karlsson; dz. 1983.), kuram miglainās cerības uz spēlēšanu NHL-ā bija nopietnākas par piekrišanu uzspēlēt Rīgā. ar klusu sapratni līdzjutēji un ne-līdzjutēji pieņēma Karlsona lēmumu, jo runa taču par hokeja Meku, Vatikānu un Gangu vienlaikus. Karlsons, vēlāk izrādījās, uz Calgary Flames nelidoja veltīgi un savu debiju NHL sagaidīja. diezgan pieklājīgu 17 spēļu, 90,8% atvairītu metienu un 2.58 vidēji spēlē zaudētu vārtu izmērā.

šosezon par “gandrīz dinamieti” kļuva ASV pavalstniecībā esošais uzbrucējs Robijs Ērls (Robbie Earl; 1985.), kura atteikšanās no Dinamo “debesmannas kalniem un ķīseļa upēm” pēc noklusējuma tapa traktēta ar “gan jau, ka uz NHL”. tomēr nē, AHL kalibra spīdeklis ar 47 NHL spēļu pieredzi deva priekšroku Zalcburgai – EC Red Bull Salzburg komandai un Austrijas “atklātajam čempionātam” EBEL (Erste Bank Eishockey Liga). te nu “vidējais līdzjutējs” samulsa un labākajā gadījumā aizdomājās par to ka hokeju spēlē ne tikai NHL un KHL, un arī par to, ka ar Rīgas Dinamo par spēlētājiem var konkurēt ne tikai Kazaņas Ak Bars…

Dinamo zina, ko grib?

neskaitot garāmšāvienus, Rīgas Dinamo komplektācijā ir iegadījušies arī trāpījumi vārtu stabā – vairāk vai mazāk ņipri un asi, bet bez rezultāta. komplektācijas “neuzminēšanas” TOPa neapstrīdami līderi, protams, ir paši Dinamo sastāva komplektētāji. šī nominācija pienākas par tādu centra uzbrucēju iegādes politiku, kuras ietvaros piesaistītie centri izrādās malējie uzbrucēji. protams, labi, ka ne vārtsargi vai, piemēram, beisbolisti; tomēr ar apzīmējumu “varu spēlēt arī kā centrs” ir par maz. ja šāds atgadījums būtu viens, tad varētu saudzīgi secināt ar “kam negadās”. bet, ja gadās divreiz, tad… attiecīga nominācija.

tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka jaunlaiku Dinamo pastāvēšanas 3 gadu gaitā sastāva komplektētāji ir auguši un attīstījušies, bet komplekti kļuvuši no sezonas uz sezonu kompaktāki. ja Dinamo un KHL pastāvēšanas pirmajā sezonā (2008./2009.) caur Rīgas klubu “izgāja” 37 hokejisti (20 uzbrucēji + 11 aizsargi + 6 vārtsargi), tad otrajā – 31 hokejists (19+9+3), bet trešajā sezonā – 30 gab. (18+9+3). protams, šo ciparu ietekmē dažādi faktori, t.sk., iemēģināto jauno hokejistu skaits. tomēr kopējais spēlētāju skaits apliecina arī kluba vadītāju un pus-vadītāju saprašanu tēmu lokā “ko īsti gribam?”.

pirmās sezonas gaitā vien draudzību ar Dinamo pārtrauca vai neturpināja 7 hokejisti. dažiem no viņiem bija iespēja palikt fārmklubā Rīga 2000, bet tomēr viņi devās meklēt laimi citur vai atpakaļ, kā, piemēram, Edija Brahmaņa (1983.) gadījumā. no šiem septiņiem arī divi leģionāri – uzbrucējs Ronalds Petrovickis (Ronald Petrovicky; 1977.) un Daniels Sperle (Daniel Sperrle; 1982.). otrajā sezonā “atteiktie” jau bija tikai divi – aizsargs Lī Svets (Lee Sweatt; 1985.) un uzbrucējs Adrians Fosters (Adrian Foster; 1982.). bet aizvadītajā 2010./2011. g. sezonā “aiz durvīm” izlikts tikai viens – centra uzbrucējs Jurajs Mikušs (Juraj Mikus; 1987.). acīmredzami nolasāms progress: 7 – 2 – 1. tomēr arī te jāatceras, ka pastāv arī dažāda veida matemātiski-ekonomiski aprēķini, kā arī iespēja turēt sastāvā neatlaižot…

TOP 3 “štangas” 3 sezonu laikā:

1. Ronalds Petrovickis (pa kreisi novietotā attēlā). šķiet, atbilstošākais apzīmējumam “ņipri un stipri, bet bez rezultāta”. izskatījās, ka slovāku uzbrucējam ar attieksmi un darba sparu viss ir kārtībā, taču 5 punkti (2+3) 30 spēlēs nebija tas, ko gaidīja no NHL gaisu krietni ieostījuša leģionāra. arī savās labākajās NHL sezonās viņš ne tuvu nebija rezultatīvākais savā komandā. tomēr “galvām bija jāripo”. 2008. gada decembrī Petrovicka-jaunākā un Dinamo ceļi šķīrās.

2. Jurajs Mikušs. par “Šuplera dēlu” dēvētais slovāku centrs hokeja forumos, kā arī līdzjutēju aiz-galda un speciālistu aizkulišu sarunās bija spiests personificēt visu “ļaunumu”, ko nesis Slovākijas hokejistu protekcionisms Šuplera izpildījumā. jau pēc 2010./2011. g. sezonas sākuma, kad nebija ierakstījies leģionāru skaita ziņā limitētajā Spartak sastāvā, Rīgā pieņemtais Mikušs tā arī “neuzplauka”. savus 4 punktus (3+1) un “-5” lietderības 22 spēlēs viņš iekrāja, bet uzticības avanss un spēles laiks, salīdzinot ar līdzīga kalibra Latvijas spēlētājiem, bija manāmi lielāks par iespēto. vai Mikušs ziedēs ziemā, tika atļauts noskaidrot Maskavas Spartak vienībai, kurai viņš tika atdots atpakaļ. starp citu, arī spartakiešu sastāvā Jurajs Mikušs “ziedēja” aptuveni tikpat intensīvi – 5 punkti 23 spēlēs regulārajā KHL čempionāta daļā, kā arī pa nullēm play off 4 spēlēs.

3. Viktors Bļinovs (1981.). viens no tiem spēlētājiem, kuriem Šuplera vadītais treneru korpuss tā arī neatrada īsto pielietojumu. 3 punkti un “-7” lietderības 24 spēlēs nav uzbrucējam pati gaidītākā statistika, neatkarīgi no virknējuma secības. kā neliels “skaidrojums”: spēles laiks nebija pats biežākais – 8:16 vidēji spēlē. Bļinovs sāka kopā ar KHL un Dinamo – 2008. gada 2. septembrī, bet pēdējā spēle Dinamo krāsās fiksēta tā paša gada 24. novembrī. pēc tam Viktors Bļinovs ar labu rezultativitāti ir “vagojis” galvenokārt Baltkrievijas ekstralīgu dažādās tās komandās. interesanti, kā Bļinovs izskatītos uz KHL ledus tagad, pēc divarpus sezonu “sānsoļiem”, pie citiem treneriem…

P.S.

nu jau tradicionāli par “neauglīgu gadījumu” ir pieņemts uzskatīt uzbrucēju Taileru Arnasonu (Tyler Arnason; 1979.; attēlā pa labi), kuram bijuši diezgan “auglīgas” sezonas Chicago Blackhawks un Colorado Avalanche ierindā, 19 spēles Ottawa Senators rindās nepieminot. tomēr, 11 punkti (4+7) un “+3” lietderības regulārā čempionāta 26 spēlēs Dinamo rindās ir ļoti neslikts rezultāts, ja pieņem zināšanai – galvenais treneris no sākta gala neuzticējās Arnasonam, iedalot vien 9:48 laika vidēji spēlē. vai protestējot pret nepielaišanu Tailera Arnasona izvēlē, vai citu iemeslu dēļ, lai paliek Šuplera ziņā. play off-ā Arnasona “pulksteņlaiks” bija vēl pieticīgāks – 7:05, vien 3 spēles un 1 rezultatīva piespēle. nu, nemācēja un/vai negribēja treneri atrast pielietojumu Arnasonam.

kandidāti uz “stenderēm” 2011./2012. g. sezonā?

pēc pirmajām divām pārbaudes spēlēm, neskaitot sparing-maču pret HK Rīga (9:2; 29. jūlijā), vietām ir panesusies “gaudu dziesma”, kuras melodija nāk no Dinamo zaudējumiem pārbaudes spēlēs pret Sibir (2:6; 3. augustā) un pret CSKA (1:4; 13. augustā). piedziedājuma tematika – “neredzamie” jeb neizteiksmīgie leģionāri. pa starpai kāda “slavas dziesma” izskan par godu vienīgajiem “trāpītājiem” Gintam Meijam un Robertam Bukartam, bet kopumā – “play off-ā netiksim”, “labu vārtsargu Latvijā nav”, “kas tie par leģionāriem, kas bullīti nevar iemest”…

hallo, ir pārbaudes spēles. ne vairāk, ne mazāk. vai stāsts par 2009. gada starpsezonas KHL čempioniem ir aizmirsts?

Dinamo sastāva aktuālais “statuss” (2011-08-13):

ampl.	vārds	dz.	komentāri
–	VĀRTSARGI
V	Kristers Gudļevskis	1992.	pārcelts no HK Rīga treniņnometnes
V	Chris Holt	1985.
V	Māris Jučers	1987.
–	AIZSARGI
A	Jānis Andersons	1986.
A	Oskars Cibuļskis	1988.
A	Guntis Galviņš	1986.
A	Rodrigo Laviņš	1974.
A	Sandis Ozoliņš	1972.	kopj veselību
A	Jēkabs Rēdlihs	1982.
A	Krišjānis Rēdlihs	1981.
A	Arvīds Reķis	1979.
A	Kristaps Sotnieks	1987.	kopj veselību
–	UZBRUCĒJI
U	Ģirts Ankipāns	1975.
U	Armands Bērziņš	1983.	try-out
U	Roberts Bukarts	1990.
U	Mārtiņš Cipulis	1980.	noslēgts “īstais” līgums
U	Andris Džeriņš	1988.
U	Mārtiņš Karsums	1986.
U	Niclas Lucenius	1989.
U	Gints Meija	1987.
U	Björn Melin	1981.
U	Aleksandrs Ņiživijs	1976.
U	Ainars Podziņš	1992.	pārcelts no HK Rīga treniņnometnes
U	Miķelis Rēdlihs	1984.
U	Jānis Sprukts	1982.
U	Juris Štāls	1982.
U	Fredrik Warg	1979.
			–

dalību Dinamo 2011. g. vasaras nometnē pārtraukuši (uz 2011-08-13):

ampl.	Vārds	dz.	Komentāri
U	Kaspars Daugaviņš	1988.	līgums ar Ottawa Senators
V	Nauris Enkuzens	1989.
U	Miks Indrašis	1990.	pārcelts atpakaļ uz Liepājas Metalurgs
A	Mārtiņš Jakovļevs	1991.	pārcelts atpakaļ uz HK Rīga
U	Artūrs Ozoliņš	1988.
U	Kristiāns Pelšs	1992.
A	Mārtiņš Porejs	1991.	pārcelts atpakaļ uz HK Rīga
A	Ēriks Ševčenko	1991.	pārcelts atpakaļ uz HK Rīga
U	Juris Upītis	1991.	pārcelts atpakaļ uz Liepājas Metalurgs
			–

P.S. Roberta Jekimova (1989.) “pievienošanās” Rīgas Dinamo ar try-out ir bijusi vai nu kāda Krievijas žurnālista pārklausīšanās, vai – Dinamo ģenerālmenedžera Normunda Sējēja pārteikšanās…

[pirmais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Bobruiskas Šiņņik 2010. gada 12. decembrī Baltkrievijas ekstralīgas regulārā čempionāta ietvaros; foto autors: Aigars Prūsis. otrajā attēlā Ronalds Petrovickis 2008./2009. g. sezonā; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko).]