Nedēļas „karaļi”. Un „gandrīz” Dinamo Tallinā

Latvijas hokeja norišu priekšplānā aprīlī savu ieņem nacionālās izlases vajadzības un gatavošanās pasaules čempionātam. Šo norišu fonā arī dažu hokejistu gaitas vēl dažos notiekošos vairāk vai mazāk nacionālos čempionātos, kā arī Latvijas U-18 izlases pieslīpēšanās savam pasaules čempionātam. Jā, un „igauniskas” Dinamo viesizrādes Leonīda Tambijeva trenētās HK Rīga vienības izpildījumā. 8. – 14. aprīļa nedēļas labāko Latvijas hokejistu Top 4.

1. Edgars Kulda

„Pilnās burās” un diezgan pārliecinoši izslēgšanas spēlēs jeb cīņā par Ed Chynoweth Cup kustās Kanādas junioru līgas WHL Austrumu konferences līderi un aktuālie kausa „īpašnieki” Edmonton Oil Kings. Pirms gada par WHL čempionu kopā ar Edmontonas komandu kļuva uzbrucējs Kristiāns Pelšs, bet šosezon kopā ar „naftiniekiem” arvien pārliecinošāk cīnās Latvijas U-20 izlases uzbrucējs Edgars Kulda (dz. 1994.). Oil Kings izslēgšanas spēļu pirmo sēriju ir pārvarējuši ar 4-1, otru sēriju ar 4-0, bet tagad nonākuši līdz Austrumu konferences finālam pret Calgary Hitmen vienību. Austrumu finālsērijas sākums paredzēts 18. aprīlī.

Edmontonas vienība aizvadītajā nedēļā izcīnīja divas spēles, kurās Kulda-jaunākais nopelnīja 3 rezultativitātes punktus (0+3) un priecējošu lietderības koeficientu +3. Jāpiebilst, ka Edgars Kulda ir atvēries tieši izslēgšanas spēlēs. Piemēram, regulārās sezonas 64 spēlēs viņš saražoja 17 punktus (6+11), kas ir vidēji 0,27 punkti spēlē. Bet play off 9 spēlēs uzkrājums ir 9 punkti (2+7), kas veido „apaļu” rezultativitātes punktu vidēji spēlē. Ar šiem 9 punktiem 18-gadīgais Edgars Kulda ir WHL izslēgšanas spēļu šī brīža otrs rezultatīvākais jaunpienācējs (Rookie). Labāks „jauniņais” ir tikai dāņu brīnumbērns Oliver Bjorkstrand (dz. 1995.), kuram 13 punkti 10 spēlēs. Skatoties kopā visus WHL spēlētājus play off-ā, Edgars Kulda ar saviem ‘2+7’ ir 22.-ais rezultatīvākais. Katrā gadījumā, laba nedēļa un rezultatīvs play off!

2. Artūrs Ozoliņš

Kazahstānas Augstākās līgas izslēgšanas spēles ir sadalījušās… Kamēr tika gaidīta play off finālsērija, aizvadītajā nedēļā ir aizsācies „mazais fināls” – cīņa par 3. vietu, kurā nūjas krusto regulārās sezonas līderi Arlan un 3. vietas ieņēmēji – Aristan. Abās pusēs ir pa Latvijas pārstāvjiem. Aristan krāsās – uzbrucējs Edijs Brahmanis, bet Arlan ierindā pat trīs – uzbrucēji Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs (kurš dz. 1983.) un aizsargs Renārs Demiters. Turklāt Arlan galvenais treneris šosezon, starp citu, ir sava laika dažādu vecumu Latvijas izlašu treneris Leonīds Beresņevs. Aizvadītajā nedēļā „mazajā finālā” noritējušas divas spēles, rezultāts līdzsvarā (1:1). Šo divu spēļu gaitā rezultatīvākais Latvijas hokejists bija Arlan uzbrucējs Artūrs Ozoliņš, kurš nopelnīja 3 rezultativitātes punktus (2+1).

3. Edijs Brahmanis

Savukārt Aristan pusē Kazahstānas izslēgšanas spēļu „3. vietas seriāla” 2 spēlēs 2 punktus (1+1) iekrāja bijušais prizmietis, metalurgs, „bebrs”, dinamietis utml. – Edijs Brahmanis. Jāpiebilst, ka Brahmanis bija Aristan vienības labākais vārtu guvējs un otrs rezultatīvākais spēlētājs regulārajā sezonā, 51 spēlē sakrājot 46 punktus (28+18) un lietderības koeficientu +14. Starp citu, šodien 15. aprīlī sākās Kazahstānas čempionāta fināla sērija, kurā čempionu titulu mēģina nosargāt Beibaris – komanda, kurā, savukārt, cīnās divi latviešu hokejisti – Mārtiņš Raitums un Aldis Āboliņš. Viņiem pretiniekos regulārās sezonas 2. vietas ieguvēji Ertis-Pavlodar. Atgādinājumam: Beibaris šosezonas regulārajā daļā bija palikuši ceturtie. Piebilde: fināla sērijas pirmā spēle noslēgusies latviešiem labvēlīgi (4:1). Raitums sargāja vārtus.

4. Egils Kalns

8. – 14. aprīļa nedēļā Baltijas jūras krastos iegadījās viena, bet diemžēl sausi zaudēta Latvijas izlases spēle pret Zviedrijas valstsvienību, kā arī „apmēram” HK Rīga vienības pārbaudes spēles un Latvijas U-18 izlases gatavošanās jauniešu pasaules čempionātam. Aizvadītajā nedēļā papildinātais HK Rīga komplekts, kuru kaimiņi Igaunijā dēvēja par Riia Dinamo, aizvadīja divas pārbaudes spēles Tallinā pret Igaunijas nacionālo izlasi (9:5 un 5:4 PM), kā arī vienu spēli Ozolniekos pret Latvijas U-18 izlasi (4:3). Abām izlasēm tika līdzēts gatavoties aprīlī notiekošajiem pasaules čempionātiem, katrai savā vecumā un līmenī.

Kāpēc „apmēram” un „gandrīz” HK Rīga? Tāpēc, ka no 26 spēlētājiem, kas devās laukumā HK Rīga krāsās, vien 15 puiši šosezon bija uzspēlējuši šīs komandas sastāvā oficiālajās MHL spēlēs. Sešus hokejistus bija „atpūtis” rietumvējš no Liepājas Metalurgs komandām. Tiesa, no šiem „mečiem” četri puiši savulaik jau bija uzspēlējuši Leonīda Tambijeva virsvadībā HK Rīga sastāvā. Mazliet papildspēku bija no Dinamo saimniecības „mazajām komandām” – Juniors un SK Rīga-96, kā arī šosezon mazāk vai nemaz neredzētie – ex-rīdzinieks Raimonds Vilkoits uzbrukumā, kā arī Somijas un Kanādas U līgu ledus laukumus izbaudījušais vārtsargs Konstantīns Šipunovs.

Kopā 3 pārbaudes spēļu summā rezultatīvākie bija izrādījušies tieši „no malas” ņemtie liepājnieki un Vilkoits. Pats rezultatīvākais – uzbrucējs Egils Kalns, kuram 3 spēļu summā 6 punkti (3+3) un izšķirošs pēcspēles metiens. Pieklājīgi arī it kā neko nenozīmējošām pārbaudes spēlēm. Arī tāpēc, ka Dinamo saimniecības pārstāvji apskata puišus kontekstā ar iespējamiem sastāva papildinājumiem Rīgas Dinamo treniņnometnei. Cits stāsts par to, cik lielas perspektīvas ir/nav nokļūt uz KHL spēļu soliņa. Taču arī treniņnometne ir diezgan vērtīgs atskaites punkts.

„Apmēram” HK Rīga spēlētāju statistikas pārbaudes spēlēs 2013. g. aprīlī (kopā 3 spēles; t.sk. 2 spēles pret Igaunijas izlasi, 1 spēle pret Latvijas U-18 izlasi; LM = Liepājas Metalurgs, BEk = Baltkrievijas ekstralīga; saskaņā ar icehockey.ee un lhf.lv):

	spēlētājs	dz.	sp.	punkti	SM	izšķ PM	komanda 2012./2013.
	UZBRUCĒJI
1.	Egils Kalns	1991.	3	3+3	4	1 (no 1)	LM (BEk); LM jaun. (MHL B); LM-2 (Lat. Virslīga)
2.	Raimonds Vilkoits	1990.	2	2+3	0	–	MHC Mountfield Martin (Slovak. Ekstral.); Šahtjor (Soļogorska; BEk)
3.	Artūrs Mickēvičs	1991.	3	2+2	2	0 (no 1)	LM (BEk); LM-2 (Lat. Virslīga)
4.	Bruno Zabis	1991.	3	0+4	2	–	LM (BEk); LM jaun. (MHL B); LM-2 (Lat. Virslīga)
5.	Rustams Begovs	1993.	3	3+0	0	–	HK Rīga (MHL); Juniors (Lat. Virslīga)
6.	Edgars Kurmis	1993.	3	1+2	0	–	HK Rīga (MHL); Juniors (Lat. Virslīga)
7.	Andris Siksnis	1993.	3	1+2	4	–	HK Rīga (MHL); Juniors (Lat. Virslīga)
8.	Artūrs Kuzmenkovs	1993.	3	0+3	0	–	LM (BEk); LM-2 (Lat. Virslīga)
9.	Martins Lavrovs	1994.	3	1+1	0	–	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
10.	Deivids Sarkanis	1994.	3	1+0	0	1 neizšķ (no 1)	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
11.	Rodrigo Ābols	1996.	1	1+0	0	–	SK Rīga-96 (S-Pēterburgas U-17; Lat. Virslīga)
12.	Dāvis Straupe	1992.	3	0+1	0	–	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
13.	Ričards Kondrāts	1994.	2	0+0	0	–	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
14.	Artūrs Ševčenko	1994.	3	0+0	0	–	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
15.	Emīls Potāpovs	1994.	3	0+0	4	–	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
	AIZSARGI
1.	Raimonds Tūbelis	1991.	3	1+3	12	–	LM (BEk); LM-2 (Lat. Virslīga)
2.	Andrejs Smirnovs	1992.	3	1+1	8	–	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
3.-4.	Mikus Ābelītis	1993.	2	0+2	0	–	Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
	Ēriks Ševčenko	1991.	2	0+2	0	–	LM (BEk)
5.	Krišs Lipsbergs	1993.	3	0+2	4	–	HK Rīga (MHL); Juniors (Lat. Virslīga)
6.	Edgars Dīķis	1991.	3	0+1	0	–	HK Rīga (MHL); Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
7.	Edmunds Augstkalns	1994.	3	0+0	4	–	HK Rīga (MHL)
8.	Patriks Škuratovs	1994.	2	0+0	8	–	HK Rīga (MHL); Juniors (Lat. Virslīga)
	VĀRTSARGI	dz.	sp.	min:sek	GAA	SM	komanda 2012./2013.
1.	Rihards Cimermanis	1993.	1	60:00	3.00	0	HK Rīga (MHL); Juniors (Lat. Virslīga)
2.	Nils Grīnfogels	1994.	2	65:02	3.69	0	Juniors (MHL B; Lat. Virslīga)
3.	Konstantins Šipunovs	1993.	1	54:58	5.46	0	Sturgeon Falls Lumberjacks (GMHL: Kanāda)

*

P.S. Par Nedēļas Top 4

„Karsto” Latvijas spēlētāju Top 4 un izvērtējums, kuru iecerēts veidot par katru nedēļu visas 2012./2013. g. sezonas garumā. Ar nodomu izcelt hokejistus, kas uzspēlē ne tikai Rīgas Dinamo ierindā un/vai Latvijas izlasē, bet arī citur – Baltkrievijā, Somijā, Šveicē, Ukrainā, Vācijā, Zviedrijā, CHL līgās un citur ārpus tradicionālā „vislielākā hokeja”. Tops ir tik subjektīvs, ka tam nav izteiktu kritēriju. Protams, palīgos tiek ņemta statistika un salīdzinošie aprēķini par dažādu līgu spēka samēriem. Taču iecerētā vadlīnija – četri spēlētāji, no kuriem vismaz viens ir U-20 vecuma hokejists un vismaz divi nespēlē KHL. (U-20 vecuma hokejistiem norādīts arī dzimšanas gads.) Rekomendācijas un ieteikumi ir gaidīti! Tiem, kam apnicis, mierinājums: sezona drīz būs galā!

Vairāk:

• Citu nedēļu Top 4: tepat
• HK Rīga (kā Rīgas Dinamo) un Igaunijas izlases spēļu kopsavilkumi – icehockey.ee (10. aprīlī; 11. aprīlī)
• HK Rīga un Latvijas U-18 izlases spēles protokols (2013-04-13) – lhf.lv

[Attēlā: Edgars Kulda Edmonton Oil Kings krāsās 2012./2013. g. sezonā; foto avots: oilkings.ca.]

Latvijas hokejista pieredze Kazahstānā

Jau pāris sezonas Kazahstānas čempionāts ir iecienīta darbavieta Latvijas hokejistiem, kuri dodas leģionāru gaitās. Vēl nesen Kazahstāna nebija ārvalstu hokejistu pieprasītāko maršrutu „ceļvežos”. Tagad ir. Tāpat kā tur ir līdzekļi, līdzjutēji un pat leģionāri no Kanādas. Par Kazahstānas Augstāko līgu „no iekšpuses” un savām hokejista gaitām stāsta aizsargs Renārs Demiters.

TUVPLĀNĀ: Renārs Demiters

• Dzimis 1986. gada 12. augustā
• Ampluā: aizsargs
• „Figūra”: 170 cm; 78 kg
• 2012./2013. g. sezonā Arlan (Kokšetau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā
• Iepriekšējās sezonas: Arlan, Beibaris Kazahstānā; Liepājas Metalurgs komandas; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma; Latvijas Bērzs
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005. sezonā U-20 PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2003. un 2004. gada U-18 PČ 1. divīzijā
• Pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Publiski pieejamās statistikas vietnēs par Tavu pirmo komandu nosaukta Prizma. Kā sākās Tavas gaitas hokejā? Kad un kāpēc nonāci līdz Prizmai?

Renārs Demiters: Tā, nu, gluži nevarētu teikt, ka Prizma bija mana pirmā komanda; vispār mana pirmā komanda bija Latvijas Bērzs, pie trenera Ojāra Rodes. Pēc tam tajā pašā Latvijas Bērzā veidojās tā saucamā specklase, pie trenera Jura Repa. Spēlēju, trenējos tur līdz izveidojās hokeja klubs Prizma 86, kur vāca kopā visus 86. gadā dzimušos jauniešus, tā ari es tur nokļuvu. Sētā bieži ar draugiem spēlēju hokeju no rīta līdz vakaram; tajā kompānijā bija mans bērnības draugs, kurš jau gāja hokejā. Viņš vienmēr man stāstīja, kā viņam iet pa treniņiem; es arī viņam vienmēr uzdevu visādus jautājumus, izprašņāju par hokeju – kas un kā tur. Viņš teica, ka man ir jāpamēģina; tā, nu, es saņēmies gāju pie tēva un lūdzos, lai mani aizved uz hokeju. Atceros tikai to, ka bija jāpalūdzas vairākas reizes; tā arī mani aizveda.

Tagad, noraugoties vecāku centienos savus bērnus „pieradināt” pie sporta nodarbībām, nereti nākas dzirdēt saucienus no laukuma malas – ja nedarīsi (nesportosi) nebūs Tev datora vai nebrauksim uz lielveikalu pēc mantām. Kā bija ar Tevi? Ar ko Tevi „nopirka”? Kas motivēja iet uz treniņiem, cīnīties?

Es pat nezinu, vai tas ir iespējams – pieradināt bērnu pie hokeja. Vai, nu, viņam tas patīk vai ari nē. Ja bērnu spiež ar varu iet uz hokeju un uzpērk, domāju, ka nekā laba no tā nesanāks, jo pēc tam, kad viņš paaugsies, vienu dienu viņš vienkārši pateiks, ka negrib vairs spēlēt hokeju. Vecākiem būs tikai izmesta nauda un laiks. Man pašam nekad tāda situācija nav bijusi, kad vecāki mēģina uzpirkt, lai ietu uz treniņiem vai lai es vienkārši spēlētu hokeju. Nekad mani nav spieduši spēlēt, jo pats izvēlējos hokeju. Tā bija mana izvēle; vecāki mani tikai atbalstīja tajā visā.

Šķiet, tieši 16 gadu vecumā Tev sākās „pirmais lielais” hokejs, kad 2002./2003. g. sezonā ar Prizma komandu startējāt EEHL B čempionātā. Kāds bija šī čempionāta formāts un līmenis? Ko šī sezona deva Tev un Tavai attīstībai? Ar ko bija atšķirīga no citām?

Līmenis bija labs; viegli negāja, it īpaši ar komandām no Baltkrievijas. Noteikti šī sezona deva lielāku pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Savādāks šajā sezonā bija tas, ka spēlējām ar komandām no Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas.

Prizmas komandā bija nolasījusies kompānija, no kuras salīdzinoši padaudz puišu ir tikuši tālāk – stiprās līgās, nacionālajā izlasē. Andersons, Bārtulis, Guntis Džeriņš, Galviņš, Karsums, Raitums. Vai tagad seko savu cīņubiedru gaitām? Sanākat vasarā, lai uzspēlētu hokeju vai futbolu?

Jā ,protams, sekoju līdzi, vienmēr internetā ieeju un izlasu ziņas. Jā, biežāk sanāk ar Bārtuli un Karsumu satikties, pat kopā vasarā trenējamies pirms gaidāmās sezonas, bet tā ar visiem sanāk satikties. Rīga jau ir maza!

Pēc Prizmas Tev fiksēta dalība Rīga 2000 un arī LSPA (SK Rīga-20) komandā pie Znaroka. Kuram trenerim vai treneriem ir bijusi īpaša nozīme Tavas karjeras veidošanā līdz pieaugušo hokejam? Un kāpēc?

Jā, no sākuma bija Rīga-20 pie Znaroka, pēc tam nāca Rīga 2000. No katra trenera, kas man ir bijis, esmu kaut ko iemācījies, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palicis laiks, ko spēlēju pie Oļega Znaroka.

Lielākā daļa jauno hokejistu tā arī U-18 un U-20 vecuma barjeru nepārvar. Labākajā gadījumā uzspēlē jauniešu un/vai junioru izlasēs un profesionālajā hokejā dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas. Kā Tev izdevās pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz pieaugušo? Kas bija galvenās grūtības? Bet kas varbūt atviegloja šo ceļu?

Kā man tas izdevās, es pat īsti neatceros!!! Sākumā pats grūtākais pārejā no junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir noteikti fiziskā ziņā un domāšanas ātrumā uz laukuma, jo tur viss notiek ātrāk un fiziskāk, ir grūtāk spēlēt.

Pēc ilgiem gadiem Rīgas komandās 2009. gadā devies uz Liepājas Metalurgs hokeja piramīdu. Kas bija par pamatu šai izvēlei? Tikai fakts, ka tobrīd beidza pastāvēt Rīga 2000 komanda un Baltkrievijas ekstralīgā palika tikai divas komandas no Latvijas? Un kāpēc tieši Liepāja nevis, piemēram, Dinamo Juniors vai leģionāra gaitas?

Par pamatu manai pāriešanai uz Liepājas Metalurgu bija Rīgas 2000 izjukšana. Bija iespēja braukt uz Liepāju; nemaz nedomādams un nemeklēdams citus variantus, devos uz Liepāju. Dinamo Juniorā spēlēja gados jaunāki spēlētāji; es tur nevarētu spēlēt pat gribot.

Kas Tavā karjerā un dzīvē mainījās ar pārcelšanos uz Liepāju? Kas kļuva būtiski savādāk? Ar ko Liepājas Metalurgs bija savādāks ar Rīga 2000 ierasto? Gan uz ledus, gan apkārt tam?

Manā dzīvē īpaši nekas baigi nemainījās, izņemot to, ka bija jādzīvo Liepājā nevis Rīgā. Liepājā sadzīves ziņā ne par ko nebija jādomā – barošana 3 reizes dienā, dzīvoju tā saucamajā bāzē un viss, ko vajadzēja, bija. Rīgā tomēr par tām lietām pašam bija jāparūpējas, bet toties – tu dzīvo mājās. Hokeja ziņā nekas nemainījās – spēlē un centies pēc iespējas labāk darīt savu darbu, tas arī viss.

Kā kopumā vērtē savus divus gadus Liepājā? Kas ir tie zīmīgākie iespaidi?

Kopumā ļoti apmierināts esmu ar šiem diviem Liepājā pavadītiem gadiem; organizācija laba, sadzīves apstākļi – arī. Noteikti zīmīgākais iespaids palika tas, ka pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu; pirms tam man tas nebija izdevies.

Iepriekšējā sezona (2011./2012.) Tev fiksēta kā pirmā leģionāra gaitās. Kādēļ izvēlējies tieši Kazahstānu nevis, piemēram, Somijas vai Zviedrijas trešā/ceturtā stipruma līgas, kas arī ir populāras Latvijas hokejistu vidū?

Katru gadu vasaras treniņnometnes Kazahstānas klubs Beibaris aizvada Latvijā; man piedāvāja aizbraukt atrādīties. Mēs tur sākumā pat kādi 7 latvieši bijām; tā, nu, sanāca, ka mani paturēja un tur arī paliku, par citām līgām nebiju interesējies.

Vai nebija bail doties vairāku tūkstošu kilometru attālumā uz austrumiem? Kas Tevi uztrauca pirms došanās? Un kas vēlāk izrādījās, par kurām lietām nebija vērts uztraukties? Kuri priekšstati izrādījās patiesība?

Bail nebija, bet tāda neziņa iekšā bija; nezināju pat īsti, ko gaidīt. Vienīgais, ko man bija stāstījuši, tas bija par treneri, ka viņš ļoti emocionāls. Zināju, kad aizbraukšu, visu redzēšu un uzzināšu.

Kā Tavs pirmais klubs Kazahstānas čempionātā nosaukts Beibaris (Atirau), kurā pārbaudījās vairāki Latvijas hokejisti. Tomēr statistikas ailītēs – nulles. Kas īsti nesaklājās ar Beibaris un kāpēc nācās pārcelties uz Arlan (Kokšetau)?

Nulles tur ir tādēļ, ka regulārajā čempionātā nenospēlēju nevienu spēli. Pirms sezonas sākuma nospēlēju pāris spēles Kazahstānas kausā un turnīrā Gomeļā. Tas bija arī viss; nezinu, treneris neuzticējās, un vēl pie tam, bija liekie aizsargi, kurus nemaz neģērba uz spēlēm. Tā arī es tur, sanāk, tikai trenējos visus trīs mēnešus.

Tad pie mums bija atbraukusi komanda Arlan uz spēlēm; Beresņevs arī nesen bija pievienojies tai komandai. Pēc spēles mēs satikāmies, jautāja: kā iet, kāpēc nespēlēju, piedāvāja braukt uz Arlanu. Tā mēs ar Ozoliņu nākamajā dienā jau gājām runāt ar treneri, lai palaiž mūs projām. Sarunas ne pie kā laba nenoveda, un mēs aizbraucām uz Rīgu, trīs nedēļas trenējāmies Rīgā, kamēr aģents sarunāja, lai mūs palaiž projām. Bija arī jāšķiras no noteiktas naudas summas, lai viņi palaistu vaļā; beigu beigās viss nokārtojās.

(Piebilde: Leonīds Beresņevs – kopš 2011. gada rudens Arlan komandas galvenais treneris; uzbrucējs Artūrs Ozoliņš (dz. 1988.) – Renāra Demitera komandas biedrs, t.sk. Beibaris un vēlāk Arlan komandā.)

Ar ko atšķīrās Beibaris un Arlan klubu saimniecība, kad pārcēlies? Tikai ar Kazahstānas čempionu Beibaris un vidusmēra komandas Arlan spēku samēru? Kas vēl bija citādi?

Arlan kluba saimniecība un vadība, man liekas, vairāk pārdzīvo par komandu, vienmēr prasa, kas pietrūkst vai kaut ko nevajag; tāda cilvēciskāka attieksme, teiksim tā. Aizbraucot uz Arlan, pārsteidza spēļu apmeklētība un fani, kas šeit ir tiešām vienreizēji. Atirau maz skatītāju nāca uz spēlēm.

Un ar ko atšķīrās Kaspijas jūras piekrastē esošā Atirau (Atirava) no dažus simtus kilometru attālās Kazahstānas ziemeļu reģiona Kokšetau (Kokšetava)? Kā mainījās Tava sadzīve?

Atirau vairāk dzīvoja Kazahstānas izcelsmes cilvēku, viņu tur bija daudz; šeit (Kokšetau) mazāk kazahu izcelsmes cilvēku. Atirau ir bišku lielāka pilsēta, bet tā ne ar ko īpašu vairāk neatšķiras. Sadzīvē viss palika tāpat, kā bija.

Tagad Kazahstānas Augstākās līgas līdervienība ir Tevis pārstāvētā Arlan komanda, bet, piemēram, Beibaris dzīvojas ap 7. vietu (no 10 komandām). Kas šosezon mainījies Kazahstānas čempionāta spēku samēros? Arlan kļuvuši ambiciozāki?

Ja runā par šo gadu un iepriekšējo, tad noteikti var teikt: šogad čempionāts ir daudz interesantāks, un līmenis arī ir cēlies. Ļoti līdzvērtīgas spēles šogad; prognozēt kādu spēli ir ļoti grūti. Ne mazāk svarīgs fakts ir tāds, ka daudzās komandās ir sabraukuši leģionāri; šogad viņu ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu. Noteikti Arlan ir kļuvuši ambiciozāki; šogad mērķis ir medaļas, par to liecina arī leģionāru piesaistīšana. Pagājušo gadu leģionāri bijām tikai mēs no Latvijas, šogad – ir vēl divi kanādieši, divi angļi, kā arī trīs slovāki.

Jau pērnsezon Tev Arlan sastāvā nevajadzēja būt garlaicīgi – komandā, neskaitot Tevi, bija vēl 6 hokejisti no Latvijas, turklāt daļa ar kopīgu Liepājas pagātni – Valērijs Fiļimonovs, Edmunds Kniksts, Vladimirs Mamonovs, Artūrs Ozoliņš, Sergejs Tjoluškins, Dmitrijs Žabotinskis. Vai tik plaša „aizmugure” atviegloja cīņu laukumā un sadzīvi ārpus tā? Vai tieši pretēji – vienas un tās pašas sejas bija „piegriezušās” un visiem bija jāatbild par katra Latvijas pārstāvja „apgrēcībām” laukumā?

Jā, ar visiem minētajiem cilvēkiem biju kopā spēlējis Liepājas Metalurgā, izņemot Artūru Ozoliņu. Noteikti man tas ir tikai pluss, ja kāds latvietis ir ar tevi kopā komandā. Sadzīvē noteikti ir interesantāk, sadzīvojām visi labi, nebija nekādu problēmu; protams, citreiz jau gribas atslēgties no visiem un pabūt vienam, bet tas jau tikai normāli. Nē, par „apgrēcībām” laukumā jāatbild bija katram par sevi!

Šosezon Arlan ierindā joprojām ir parādījušies padaudz Latvijas pārstāvju – Tu, Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs, Maksims Širokovs, arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs – no Latvijas. Kā kopumā Kazahstānā un konkrēti Arlan klubā attiecas pret leģionāriem no Latvijas? Kā uztver skatītāji, līdzjutēji?

Klubā attiecas tāpat, kā pret visiem. Nekādu atšķirību nav; tāpat arī līdzjutēji atbalsta visus bez izņēmumiem.

No pērnās sezonas „Latvijas spēlētāju komplekta” Arlan sastāvā palikāt tikai divatā – Tu un Ozoliņš. Kāpēc nolēmi turpināt darbu Arlan vienībā? Kas Tevi tur piesaista?

Nolēmu palikt, jo mani šeit viss apmierināja – gan klubs, gan čempionāta līmenis.

(Piebilde: Arlan komandā no iepriekšējās sezonas palika arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs.)

Daži zinātāji teic, ka Kazahstānas hokejā nauda ir. Lai nesauktu konkrētus ciparus, tad, ja Tev jāsalīdzina Latvijas klubu finansiālās varēšanas Baltkrievijas ekstralīgā „labajos laikos” un Kazahstānas klubu rocību, kā ir?

Jā, finansiālā ziņā šeit (Kazahstānā) noteikti naudas ir vairāk.

Kā ir ar līdzjutējiem un Kazahstānas Augstākās līgas spēļu apmeklētību? Kāda ir interese? Vai Kokšetau pilsētā, kur esot ap 130 – 140 tūkstoši iedzīvotāji, cilvēki uz ielām Tevi atpazīst?

Ir kādas četras komandas, kur skatītāju apmeklētība ir ļoti laba, pārējās komandās – mazāk skatītāju nāk, bet kopumā apmeklētība ir laba. Pie mums Kokšetavā ir halle uz 1500 skatītājiem; vienmēr uz spēlēm viss ir pilns, un atbalsts ir vienreizējs. Visi, kas šeit ir paspēlējuši, saka, ka pie mums līdzjutēji ir vienreizēji.

Jā, ir, kad atpazīst; citreiz tu cilvēku nezini, bet viņš nāk tev klāt un paspiež roku, patīkami. Mazie hokejisti vienmēr rindā stāv, ar visiem grib sasveicināties. Tā vien liekas, ka pilsētā visi dzīvo ar hokeju.

Ja Tev jāraksturo Kazahstānas čempionāta līmenis, tad kāds tas ir? Plašais leģionāru loks ienes dažādību?

Līmenis ir labs un interesants, jo visas spēles ir grūtas un aizraujošas, vāju komandu nav. Jā, noteikti leģionāru spēlētāji ienes dažādību čempionātā.

Ja Tev būtu jādod padoms savam labam draugam pirms viņam doties spēlēt hokeju Kazahstānā, ko Tu ieteiktu īpaši ņemt vērā, kam pievērst uzmanību, ar ko rēķināties?

Rēķināties vajadzētu noteikti ar garajiem pārbraucieniem, kas šeit ir. Kā jau visur spēlējot, jācenšas un jārāda savs labākais sniegums, jo sezonas laikā šeit komandās bieži mainās sastāvi, spēlētāji.

Lai veicas!

Izziņām:

• Renāra Demitera individuālās statistikas vietnes – arlanclub.kz, eliteprospects.com, eurohockey.com, pointstreak.com, statistika.lhf.lv, eurohockey.net
• Arlan kluba mājaslapa – arlanclub.kz
• Kazahstānas Hokeja (ar ripu) federācijas mājaslapa – icehockey.kz
• Arlan komandas spēlētāju statistika 2012./2013. g. sezonā (periodiski papildināta; federācijas lapā reti papildināta, pēdējie papildinājumi 2012-11-05) –
  arlanclub.kz, icehockey.kz

[Pirmie četri foto no Renāra Demitera personīgā arhīva. Piektais foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2011. gada 12. februārī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Sestais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Kijevas Sokil 2010. gada 27. decembrī; foto autors: Aigars Prūsis. Septītais – noslēdzošais – foto no arlanclub.kz lapas.]

Kristaps Stiģis. Latviešu vārtsarga karjeras līkloči

Sava laika Latvijas U-18 un Latvijas U-20 izlašu „pirmais numurs” – vārtsargs Kristaps Stiģis šogad nolēma izmēģināt spēkus Norvēģijā. Bet pirms tam sportista gaitas meta dažādus līkločus. Par Kristapa Stiģa gaitām – Znaroka sadusmošanu, CV sūtīšanu Sējējam, ASV „neiekarošanu”, Kazahstānas naudu, vārtsarga attīstībai nepieciešamo spēles laiku.

TUVPLĀNĀ: Kristaps Stiģis

• Dzimis 1987. gada 1. maijā
• Ampluā: vārtsargs
• „Figūra”: 186 cm; 82 kg
• 2012./2013. g. sezonā IL Kråkene sastāvā Norvēģijas treša stipruma līgā – 2. divisjon
• Iepriekšējās sezonas: Beibaris (Atirau) Kazahstānas Augstākajā līgā; Zemgale/JLSS; SMScredit.lv; Ozolnieki/Monarch; ASK Ogre; Liepājas Metalurgs; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005., 2006./2007. g. sezonās U-20 PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2004. un 2005. gada U-18 PČ 1. divīzijā
• Pirmais treneris: Jānis Kupčs

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Kā sākās Tavs ceļš uz hokeju? Kāds no ģimenes locekļiem aizveda, pats rāvies, citi iemesli? Kāpēc, piemēram, ne basketbols vai futbols?

Kristaps Stiģis: Hokejā sāku trenēties 5 gadu vecumā. Kāpēc – sportot un tieši hokejs?! Laikam tāpēc, ka bērnībā biju super-enerģisks, vecāki netika galā. Sākuma veda mani uz futbolu Daugavas stadionā, bet tur bija krieviski runājošs treneris un tajā laika es neko nesapratu krieviski; izdomājām ieiet turpat blakus Daugavas ledus hallē, un, hops, – Jānis Kupčs uzņem mana gada spēlētājus, un mēs izlēmām pamēģināt. Tā arī sakās šis pasākums.

Cik ātri saprati, ka Tava vieta ir vārtos? Piemēram, daži vārtsargi jau bērnībā nonākuši šajā postenī dēļ vājās slidotprasmes. Kas bija Tavā gadījumā?

Īstenība pat neatceros, cik gados sāku stāvēt vārtos, varbūt astoņu, apmēram ap to laiku. Nē, slidot mācēju, bet visu laiku līdu vārtos ar laukuma spēlētāja formu, jo mums nebija vārtsarga. Treneris teica, vai nevēlos stāties „kastē” un pamēģināt, un, protams, ka piekritu, jo viss jaunais ir interesants.

Citi puikas no rītiem ilgāk pagulēja, vakaros aizgāja patusēt, bet Tu ar ekipējuma somu uz halli, no halles. Kā atradi motivāciju nemest visu pie malas un baudīt dzīvi ar pilnu krūti?

Domāju, tur liels nopelns maniem vecākiem. Un otrs, tajā vecumā (14 un vairāk), kad galvā ballītes, treneris Kupčs dēļ manas neapmierinošās uzvedības Austrijas turnīrā aizliedza trenēties kopā ar komandu no janvāra līdz sezonas beigām, kaut arī biju pirmais vārtsargs. Piezvanīju Jurim Repam un pajautāju, vai nevar patrenēties ar viņiem, un viņš piedāvāja, lai nāku uz Prizmu 86. Pie gadu vecākiem motivācija bija tik liela, ka pilnīgi par neko citu negribējās domāt. Spēlēju kopā ar visiem grandiem – Mārtiņu Karsumu, Oskaru Bārtuli, Gunti Galviņu, Jāni Andersonu, Renāru Demiteru utt.

Jau salīdzinoši agri, 16 gadu vecumā, sāki regulāri spēlēt pieaugušo līmenī Latvijas čempionātā. Stāsta, ka vārtsargiem agra ieiešana pieaugušo hokejā esot vieglāka nekā laukuma spēlētājiem, kuri vēl fiziski nav pieauguši. Kā tad ir īstenībā? Cik viegli ir 16-17 gadu vecumā spēlēt pie lielajiem?

Es tā nedomāju, nav nemaz tik viegli; sākumā ļoti jutu, ka fiziski neesmu tik ātrs. Es domāju, ka labāk vārtsargam „iet” nesteidzoties ar savu vecum grupu; galvenais vārtsargam ir liela spēļu pieredze, bet pie večiem noteikti nebūs tāds spēles laiks kā pie savējiem.

Četru sezonu gaitā – līdz pat 2006./2007. – esi uzspēlējis piecos U pasaules čempionātos: divos U-18; trijos U-20 (viens bez spēlēm). Kurš no pasaules čempionātiem ir visvairāk palicis atmiņā? Ar ko un kāpēc?

Laikam jau pēdējais U-20 čempionāts (2006./2007. g. sezonā), kas notika Dānijā; palikām 2. vietā. Tajā čempī bijām labākie, vienkārši dāņiem paveicās. Bet īstenībā visi čempionāti ir bijuši īpaši, tie ir kā svētki. Vēl U-18 pasaules čempionātā Polijā palikām arī otrie; tas bija līdz tam brīdim augstākais sasniegums Latvijai!

Savā pēdējā U-20 sezonā (2006./2007.) uzspēlēji savā agrākajā SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) komandā un arī dažas spēles Liepājas Metalurgā (LM). Bet jau nākamajā sezonā spēlēji tikai Liepājā. Kas „vēju pilsētā” kļuva savādāk nekā Rīgā? Kā vērtē savu 1+ sezonas posmu Liepājā? Tā bija pareizā izvēle? Kāpēc jā/nē?

Pēc U-20 pasaules čempionāta vajadzēja kaut ko pamainīt. LM piedāvāju diezgan labu atalgojumu, un izlēmu braukt uz Liepāju. Znaroks bija nikns, jo biju pirmais vārtsargs LSPA. Tajā gadā mēs ar LSPA trijās spēlēs no četrām vinnējām Liepāju. Bet, kā jau teicu, vajadzēja kaut ko jaunu, kā arī atalgojums nospēlēja kaut kādu lomu. Liepājā cerēju uz lielāku spēles laiku, galvenais treneris solīja un solīja, bet nekā. Vārtsargam, ja grib augt, galvenais ir spēles laiks.

(Piebilde: Tolaik Oļegs Znaroks bija SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) vienības galvenais treneris.)

Jau iepriekš biji ticis pie atzinības U vecumā – U-18 pasaules čempionāta 1. divīzijas labākais vārtsargs pēc atvairīto metienu procenta (92,2%), Latvijas U-20 līgas labākais vārtsargs. Bet 2007./2008. gadā kļuvi arī par Latvijas „pieaugušo” čempionu. Ko Tev nozīmē šie tituli, atzinības? Vai arī nepievērs tiem nekādu uzmanību?

Visi ir svarīgi un ir patīkami, ja esi novērtēts vai arī esi labākais U-18 pasaules čempionātā pēc atvairītā procenta. Tas ceļ pašapziņu. Tie mazie ierakstiņi spēlē ļoti lielu lomu tavā statistikā, varbūt ne Latvijā, bet – ja gribi spēlēt kaut kur citur.

Statistikas uzskaites internetā Tev 2008. gadā pieraksta dalību inline hokeja aktivitātēs. Tagad Latvijā ir pat divas konkurējošas inline hokeja jumta organizācijas ar saviem turnīriem. Cik nopietna ir/bija šī aizraušanās? Varbūt ir doma vasarās pieslēgties „sausajam” ledus hokejam nopietnāk? Kāpēc jā/nē?

Tie bija vispār inline hokeja pirmsākumi Latvijā; turnīri notika auto stāvvietā Purvciemā. Tas bija prieka pēc; labs draugs piedāvāja, un es piekritu. Šogad – tiešām nē, bet nākamgad varbūt arī pamēģināšu.

Pēc tam uz vienu sezonu ietrāpīji Ogrē. Tā sezona (2008./2009.) Latvijai bija „liela” – četri klubi Baltkrievijas ekstralīgā, viena superkomanda Dinamo iestartējās KHL-ā. Tev ASK Ogre sastāvā sanāca uzspēlēt kā Baltkrievijas, tā Latvijas čempionātos. Kā vērtē šo sezonu kopumā? Ar ko Tev Ogres laiks palika atmiņā visvairāk?

Tajā gadā biju izlēmis doties uz Ameriku, parakstīju līgumu ECHL komandu, bet septembrī viņi paziņoja, ka tomēr nesanāks, jo parakstīja līgumu ar citu vārtsargu, kuram bija 4 spēļu pieredze NHL; tas bija vienīgais japānis NHL – Yutaka Fukufuji. Līdz novembrim gaidīju citus variantus no ASV, bet bija jau par vēlu. Decembra sākumā sāku trenēties ar Ogri. Tad nelielu sadzīves traumu janvāra sākumā dabūja Mārtiņš (Raitums), un sāku spēlēt. Pirmo spēli ar Gomel vinnējām 3:1, un maisam gals bija vaļā; visas 11 spēles nospēlēju pēc kārtas. Sāku arī Latvijas čempionāta play off, bet pirmajā spēlē guvu nelielu traumu un izlaidu visas spēles līdz finālam; pēc 0:2 sērijā Leonīds Beresņevs pienāca un teica: „Rīt stāvēsi Tu, jo mūsu slepenais ierocis vēl nav izšauts”. Biju šokā, jo nedaudz vēl sāpēja kāja; protams, ka neko neteicu un stājos vārtos! 4:2 vinnējām, nākamajā spēlē 2:1 uzvarējām; sērijā bija 2:2, likās – nu tik būs, bet tomēr sērijā zaudējām ar 2:4.

(Piebilde: 2008./2009. g. sezonā Leonīds Beresņevs bija ASK Ogre galvenais treneris.)

Jautājums: ASK Ogre sastāvā zināmā mērā nācās būt aiz Mārtiņa Raituma muguras. Baltkrievijas ekstralīgā Raitumam – 36 spēles, Tev – 11, Aleksejam Terentjevam no Igaunijas – 14. Tev gan lielāks spēles laiks par Terentjevu. Ir dažādi spriedumi par vārtsargu attiecībām komandā. Kā bija Tavā gadījumā Ogrē? Bijāt nīgri konkurenti?

Ar Mārtiņu bija ļoti labas attiecības, bet ar Terentjevu ļoti maz kontaktējos. Attiecībām starp vārtsargiem jābūt labām, jo mēs – vārtsargi – esam cita publika, mums jāturas kopā. Nu, protams, ka uz ledus, treniņos katrs par sevi, bet arī tad mēs aprunājam, ko un kāpēc vajadzēja darīt savādāk.

Kā attiecības ar kolēģiem „vārtu rāmī” ir veidojušās pirms un pēc Ogres?

Man ar visiem vārtsargiem ir labas.

Tev nereti gadījies būt kā „pirmajam”, tā „otrajam numuram”. Kāda ir principiāla atšķirība starp abiem posteņiem psiholoģiskā ziņā? Runā, ka ne visi „otrie” var būt „pirmie”, un otrādi – ne visi spēj būt „otrie”. Kā ir īstenībā?

Kā teica Ervīns Muštukovs: „Vārtsarga profesija ir ļoti īpatnēja, vienu dienu esi pirmais, bet otru jau ceturtais”. Tā, ka katram ir iespējas. Katrs vārtsargs var būt pirmais; galvenais, lai viņš sev tic, un, ja tam plusā vēl treneris uzticas, tad ar to var tālu tikt. Vārtsargam viss ir galvā.

2009. gada pavasarī tika bieži cilāts Tavs vārds saistībā ar Latvijas Virslīgas izslēgšanas spēlēm, kur atzinīgi pacīnījies. Pēc salīdzinoši sakarīgās sezonas ASK Ogre ierindā, Latvijas hokejā sākās „atkusnis”… Pabeidzās tādas komandas kā Rīga 2000, ASK Ogre; Baltkrievijas ekstralīgā palika 2 komandas no Latvijas, faktiski radot hokejistu pārprodukciju Latvijā. Daudzi sāka leģionāra gaitas. Latvijas hokejisti arvien vairāk sāka iepazīt jaunas līgas un pat salīdzinoši eksotiskas valstis. Vai nemēģināji „izspraukties” ārpus Latvijas? Kā sanāca un kāpēc jā/nē?

Aizsūtīju savu CV Normundam Sējējam uz Dinamo, domāju spēlēt Dinamo Juniors, sarunājam satikties, bet tajā diena viņš tomēr nevarēja, un es izlēmu tomēr mēģināt Ameriku. Otrais cēliens sapņu piepildīšanai ASV. Jūnijā parakstīju līgumu ar SPHL klubu Louisiana IceGators, arī Andrejs Lavrenovs parakstīja. Pirms došanās jau sākas problēmas ar vīzu; tajā gadā parādījās iespēja doties uz ASV bez vīzas, bet strādāt nevar, neviens nevar īsti paskaidrot, kas jādara. Piereģistrējamies uz tiem 3 mēnešiem un devāmies. Sākām treniņus Luiziānā, viss ok, līdz viņi sāka kārtot darba atļauju. Viņi nevar uztaisīt, jo uz robežas neparādījām dokumentu, vajagot atgriezties Latvijā un taisīt. Tā kā pēc pāris dienām viņiem sākās sezona, tam nebija laika; mēģināja uzzināt, vai nevaram izbraukt caur Meksiku un tad taisīt, bet arī tā nekā. Nu, sapnis palika nepiepildīts, atgriezos mājās. Un atkal lielā gaidīšana uz super-līgumu Eiropā; piedāvāja Rumāniju, Bulgāriju utt. Nu, uz tām zemēm tiešām negribējās braukt.

(Piebilde: SPHL = Southern Professional Hockey League. Profesionāla līga, kuras komandas bāzētas ASV dienvidaustrumu štatos.)

Nākamajā (2009./2010.) sezonā statistiķi Tev uzskaitījuši vien dažas spēles Ozolnieki/Monarch komandā Latvijas Virslīgā. Tas ir viss? Ko darīji visu to sezonu un kāpēc tā sanāca salīdzinoši tukša? Statistikas kļūda, traumas?

Oktobra beigās atgriezos no Amerikas. (SPHL sezona sākas oktobra beigās.) Kamēr gaidīju variantus jau bija pienācis decembris. Piezvanīju Ozolniekiem, un viņi ļoti laipni mani pieņēma. Paspēlēt vispār nevarēju, jo motivācijas vairs nebija.

2010./2011. g. sezona jau pilnāka turpat – Latvijas Virslīgā, bet SMScredit.lv komandas ierindā. Ar ko „kreditori” bija labāki par „vilkiem”? Kāpēc pamainīji komandu?

Bonusi bija labāki, draugu vairāk un, protams, ka arī tas, ka viņiem bija vairāk treniņu nekā Ozolniekiem.

Uzspēlēji arī Rīgas čempionātā (RAMH) Sāga komandā. Ja Tev jāsalīdzina RAMH ar Virslīgu, vai tas līmenis un azarts ir tik atšķirīgi?

Neko nemāku teikt, nospēlēju tikai pāris spēles pret vienu komandu.

Šajā (2011./2012.) sezonā Tev statistikas ailītēs parādās pirmais „importa” klubs – Beibaris (Atirau) Kazahstānā. Kādi bija pirmie iespaidi par Kazahstānu un tur spēlēto hokeju?

Labs līmenis Top komandām un ļoti labs – Beibaris. Visas komandas spēlē aizsardzības hokeju.

Aculiecinieki stāsta, ka Kazahstānas valsts un hokeja funkcionāri cenšas attīstīt Kazahstānas Augstāko līgu un hokeju Kazahstānā vispār. Bez KHL Kazahstānai ir tagad divi klubi VHL-ā, pērn bija divas komandas MHL-ā. Vai kazahstāniešu cenšanās augt bija pamanāma?

Nezinu, vai viņi grib ļoti attīstīt hokeju, bet zinu droši, ka nauda viņiem ir.

Tomēr Kazahstānas superklubos pašu kazahstāniešu ir maz. Baris ierindā padsmit leģionāru, bet pārējie Kazahstānas krievu izcelsmes hokejisti. Iespējams, vienīgais Baris kazahs – Talgats Žailauovs. Kā ir ar šīs valsts Augstāko līgu? Arī leģionāru jūra un liels vairums Krievijas hokejistu no pierobežas? Cik raibs tad ir Kazahstānas čempionāta komandu sastāvs un spēles manieres?

Vietējo spēlētāju, var teikt, vispār nav, tikai krievi ar Kazahstānas pasi. Tagad viņi (Kazahstānas klubi) sākuši parakstīt eiropiešus, jo var labi samaksāt.

Aizvadītajā (2011./2012.) sezonā Kazahstānas Augstākajā līgā no 10 klubiem piecos uzspēlēja Latvijas hokejisti. Turklāt palielā skaitā: Beibaris (Tavā) komandā – 7; Arlan – 6; Sariarka – 3; Kazcink-Torpedo otrajā komandā – 2; HK Astana – 1. Ar ko visvairāk Kazahstānas čempionāts mūsējiem ir pievilcīgs?

Viennozīmīgi ar labo atalgojumu, un, protams, arī līmenis ir ok, bet Eiropā neviens tādu līgu nezina. Es domāju, ir ļoti grūti pēc Kazahstānas aizbraukt uz Top līgām Eiropā. Viņi Kazahstānā pareizi dara, ka paraksta slovākus, čehus, kanādiešus utt. Vienīgi tā viņi var popularizēt savu līgu.

Kas Kazahstānas čempionātam varbūt pietrūkst? Ko prasītos attīstīt vairāk?

Viņiem ir ļoti liels bardaks ārpus ledus; nekas tur nebija sakārtots, visur panika.

Kāpēc sezonas laikā nācās pamest Kazahstānas Augstāko līgu? Līgums taču bija līdz sezonas beigām?

Treneris man neuzticējās, spēlēju tikai spēles beigas. Sezonas sākumā labi nospēlēju Baltkrievijā ar Lidu, treneris bija ļoti apmierināts. Tad atbraucu uz Latviju taisīt Kazahstānas vīzu, kādu nedēļu te nodzīvoju bez treniņiem, aizbraucu uz Astanu, kur turnīrs bija. Pēc trim dienām ielika vārtos – rezultāts 3:3, un bullīšos zaudējām; viena ripa bija uz manas sirdsapziņas, un dēļ tās arī visa neuzticība sākās.

Atgriezies Latvijā un ķēries pie darba Zemgale/JLSS komandā. Kāpēc gadījās tieši Jelgava? Un kāpēc play off-os vairs nepalīdzēji Zemgalei?

Viens no komandas sponsoriem ir ģimenes draugs, kas prasīja palīdzību; neatteicu. Sāku spēlēt, no sešām spēlēm piecas vinnēju, bija ok, un sāku lēnām atgūt formu, bet septītajā spēlē ielika Kristapu Krūzi, pret Lietuvas komandu. Trešajā periodā 50. minūtē izgāju es, neiesildījies un pirmajā izgājienā viens pret vienu neveiklie lietuviešu 100 kg uzgāzās man virsū, un krusteniskās saites pārrāvums bija garantēts. Turpināju spēlēt, bet jutu, ka celis krīt ārā no vietas un pieplūst ar asinīm, un, lūk, arī atbilde, kāpēc nepalīdzēju play off-os un 6 mēnešus pavadīju bez hokeja.

Aprīļa beigās Norvēģijas klubs IL Kråkene paziņoja, ka ir dabūjuši Tevi uz nākamo sezonu. Kā viņi tika Tev klāt un kāpēc nolēmi doties uz Norvēģiju, kas tomēr Latvijas hokejistu vidū ir mazāk populāra par to pašu Kazahstānu, Somiju, Zviedriju?

Gribēju pamēģināt mazāk skarto nišu. Pazinu galveno treneri, kurš jau februārī piedāvāja līgumu. Domāju pamēģināt, kāpēc gan nē. Plus komandai ir ļoti lielas ambīcijas un plāni uz nākotni – iekļūt Get Ligaen. Jauns izaicinājums un jauni mērķi.

(Piebilde: Get Ligaen – Norvēģijas stiprākā hokeja līga.)

Tevi nebiedē tas, ka IL Kråkene cīnās Norvēģijas 2. divīzijā? Stāsta, ka nereti otrajos un trešajos čempionātos tieši vārtsargi dabū atstrādāt visvairāk? Nav tādas aizdomas, ka esi „zem tanka” pameties? Vai arī mierina fakts, ka šajā līgā sezonas laikā spēļu nav daudz (piemēram, aizvadītajā sezonā – 18)?

Pēc 8 pārbaudes spēlēm nekas vairs nebiedē, un komanda cīnās. Labāk spēlēt, kad ir daudz metienu, nekad nav garlaicīgi.

Kā atpūties šovasar?

Šī vasara tika pavadīta, trenējoties un atgūstot formu pēc traumas. Ļoti daudz laika pavadīju zālē ar Alvja Stankēviča uzraudzību, viņš man ļoti palīdzēja – gan fiziski, gan morāli. Liels paldies viņam par to. Paldies arī ģimenei, tuvākiem draugiem un, protams, manai draudzenei Inesei par morālo atbalstu.

Lai veicas!

Izziņām:

• Kristapa Stiģa statistikas kopsavilkumi – eliteprospects.com, eurohockey.com, pointstreak.com, statistika.lhf.lv (neprecīzi dzimšanas dati), r-hockey.ru
• Kristaps Stiģis vienojas par spēlēšanu IL Kråkene (2012-04-27) – kraakene.no
• Norvēģijas 2. divisjon 2011./2012. g. regulārās sezonas tabula – n3sport.no
• Vietne, kur atrodama Norvēģijas 2. divisjon 2012./2013. g. regulārās sezonas aktuālā tabula – n3sport.no
• Par Latvijas Virslīgas 2009. gada finālsēriju un Kristapa Stiģa sniegumu (2009-03-25) – diena.lv

[Pirmajos divos attēlos: Kristaps Stiģis norvēģu IL Kråkene krāsās; abi foto no hokejista personīgā arhīva (foto: Sofie Alexandra). Trešajā attēlā: Kristaps Stiģis Ozolnieki / Monarch ierindā; foto autors: Agris Krusts. Ceturtajā: Kristaps Stiģis SMScredit.lv rindās – spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2010. gada 30. oktobrī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Piektajā attēlā: Kristaps Stiģis Sāga komandas vārtos, spēlējot RAMH čempionātā pret SK Rīga-18 komandu 2011. gada 19. janvārī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). Sestajā (noslēdzošajā) attēlā: Kristaps Stiģis ASK Ogre sastāvā; foto no hokejista personīgā arhīva.]