Krievu hokeja leģendas vēstures atkritumos?

Jau pāris mēnešus KHL slimības vēsturē ir ieraksts – “jāārstē” Spartak. Finanšu problēmas šo Krievijas galvaspilsētas klubu vajā jau ne pirmo reizi. Nebūtu arī pirmā reize, ka KHL pamestu un pat “aizvērtos” kāds no klubiem. Taču šoreiz ir runa par vienu no Krievijas leģendārākajiem klubiem, kas dibināts 1946. gadā (tādu Krievijā nav daudz), ir četrkārtējs PSRS čempions un n-tais sudraba vai bronzas godalgu laureāts. Šķiet, neatņemama krievu hokeja vēstures sastāvdaļa…

Pēc PSRS čempionāta pabeigšanās Spartak klubs līdzīgi kā daži citi padomju laikos spīdoši klubi (CSKA, Kriļja Sovetov) sāka “grimt”. Drīz Spartak jau vairs nebija starp Top klubiem, biežāk ieņemot vietu otrajā desmitā. Tālāk klubs vairākkārt izkrita no Krievijas Superlīgas un spēlēja otrajā līmenī – Augstākajā līgā (tagad VHL; 1999./2000., 2000./2001., 2003./2004.), bet vienu sezonu pat vispār nespēlēja (2006./2007.). Tad arī šķita, ka komanda ir izbeigusies un “uz visiem laikiem”. Bet īsi pirms KHL izveides situācija ar Spratak tika sakopta, un 2008. gadā komanda iestartēja KHL-ā.

Vai Spartak pēdējā sezona?

Maskavas Spartak 2013./2014. g. sezonu iesāka salīdzinoši sprauni, taču sezonas gaitā piedzīvoja ģenerālsponsora un līdz ar to finanšu plūsmas zaudēšanu. 2013. gada 13. decembrī bankas licence tika atņemta kluba “donoram” Investbank… Turmāku kluba elpināšanu uzņēmās KHL, sniedzot dotācijas un uzturot pie eksistences kluba primārās vajadzības. Protams, par sportisko līmeni šādos apstākļos sanāk domāt vismazāk. Komandu pametuši daži, kas sezonu bija iesākuši pie “spartakiešiem” –  Džefs Glass (Jeff Glass), Derons Kvints (Deron Quint), arī Aleksejs Krutovs, Nikolajs Žerdevs. It kā lielakā daļa sastāva vīru ir saglabāta, tomēr komandas emocionāli garīgais stāvoklis, kā saka Spartak galvenais treneris Fjodors Kanareikins, “atrodas brīvajā kritienā”. Ko tas nozīmē? 19 zaudējumi pēc kārtas! Tiesa, regulārās sezonas priekšpēdējo spēli 2. martā izdevās uzvarēt, bet iepriekšējā uzvara bija 6. decembrī. Rezultatā – 56 punkti 53 spēlēs un 13. vieta KHL Rietumu konferencē. Sliktāk klājas tikai Minskas Dinamo – konferences pēdējā (14.) vietā.

Pirms dažām dienām Spartak vadība paziņoja, ka savu problēmu dēļ nestartēs KHL “alternatīvajā” play off – Nadeždas (Cerības) kausa izcīņā, bet līgas vadoņi jau pamanījušies paziņot, ka Spartak izstāšanās no “cerību kausa” netraucēs šīs trofejas izspēles kārtībai… Starp rindām lasot – diezgan bezcerīgi… Likumsakarīgi veidojas dažāda skaļuma baumas un spriedumi, ka KHL jau ir “norakstījuši” Spartak klubu. Viens no salīdzinoši loģiskiem argumentiem – Krievijas galvaspilsētā pietiek ar diviem KHL klubiem (Dinamo, CSKA), it īpaši, ja ņem vērā, ka Piemaskavā mājo vēl divi KHL klubi – Atlant, Vitjaz. Bet kā paliek ar tradīcijām un to kopšanu?

Nav interese visus glābt

Ja runa ir par KHL klubu pārstāvniecību un ģeogrāfiju, tad līgas prioritāte tomēr ir krievu hokeja “eksportēšana” pāri Krievijas robežām un arī nedaudz pašu zemes ģeogrāfiski vai hokeja ziņā attālākos stūros. Citi secinājumi, vērojot KHL dalībnieku izmaiņas, nemaz nevar rasties. KHL pastāvēšanas gaitā klāt “pievilkta” jau Slovākija, Čehija, Ukraina, Horvātija, nerunājot par startā līdzās nostādītajiem Baltkrievijas, Kazahstānas un Latvijas klubiem. Tagad nopietni vingrinājumi norisinās, lai KHL-ā būtu arī Somijas klubs, kā arī tiek iestudēti dažādi darījumi, lai paņemtu vēl kādu “importa” valsti.

Krievijā KHL hokejs “aiznests” līdz Vladivostokai, pieņemts klubs no Hantimansijskas un tagad pilnā nopietnībā tiek līgai gatavots klubs Krievijas “Floridā” – Sočos. Bet bez lielām sāpēm un bēdām pēc pirmās sezonas KHL pameta Krievijas mērogiem leģendārs nosaukums – Voskresenskas Himik, kas drīz pēc tam beidza pastāvēt kā pieaugušo komanda, par galveno nosaukuma nesēju atstājot jaunatnes komandu MHK Himik. Toljati Lada pameta KHL pēc otrās sezonas; tā cīnās VHL (otrajā līgā), sapņo par atgriešanos KHL…

Bet līgas vadība nesteidzas “reanimēt” pašu Krievijas klubus, arī leģendārus. Vēl pirms KHL izveides un līgas pirmajās sezonās uz “lielo hokeju” tiecās Maskavas Kriļja Sovetov – brends, kas krievu hokeja pazinējiem ir vairāk neka zināms. Tomēr “spārni” netika glābti… Komanda bija piedzīvojusi sadalīšanos, tās savstarpēji karojošās frakcijas cīnījās Augstākajā līga un/vai MHL, līdz iznīka pavisam. Jo ko gan KHL darītu ar četriem klubiem Maskavā, kur tā jau manāmas problēmas ar hokeja apmeklētību…

Finanšu un ideoloģiskas problēmas pēcpadomju laikā ir piemeklējušas arī Maskavas CSKA klubu. 1996. gadā PSRS titulētākais hokeja klubs sadalījās divās dažādās komandās, kas uzrādīja salīdzinoši necilu sniegumu. No kādreizējās spozmes nekas nebija palicis. 2002. gadā klubs apvienojās, pēc sešiem gadiem iestartēja KHL un jau pēc dažām sezonām atkal radās finanšu problēmas. CSKA klubu tika nolemts glābt. Jo tas taču visu laiku čempionu medaļām un sasniegumiem bagātākais Krievijas klubs – zīmols, kuru no jauna radīt nebūs vairs iespējams. Tikai – kopt, laistīt, prasmīgi apsaimniekot… 32 čempionu tituli, lai arī visi PSRS laikos, tomēr jebkuram citam Krievijas klubam līdz šādai “kolekcijai” ir kā no Maskavas līdz Pekinai kājām (citāts). Tāpēc arī sponsora atrašanā tika iesaistītas Krievijas valsts augstākās amatpersonas, bet ar to dalību šādas lietas notiek ātri. Jauns sponsors ir atrasts (nozīmēts), un CSKA atkal ir “zirgā”.

Izbijušu klubu netrūkst

Visādi citādi, hokeja klubu izbeigšanās kā Krievijā, tā citur pasaulē ir diezgan ierasta parādība. Kriļja Sovetov, Himik vēl ir salīdzinoši nesenās atmiņās. Bet vai kāds atceras tādu komandu kā Maskavas Lokomotiv? Dibināts 1947. gadā, cīnījās PSRS čempionātos. 1972. gadā pameta PSRS Augstāko (stiprāko) līgu, bet 1983. gadā tika likvidēta vispār. Savulaik diezgan populāra un atpazīstama vienība, bet Maskavai jau bija četri klubi stiprākajā līgā.

Piemēram, Sanktpēterburgā (iepriekš – Ļeņingradā) ir vesela “jūra” savulaik likvidētu hokeja klubu, kuru vēsture sākās 40. gados un kas uzspēlējuši PSRS augstākajā līmenī. Ļeņingradas Spartak – dibināts 1947. g., likvidēts 1965. g., no jauna reanimēts otrajai līgai 90. gadu vidū, bet 2006. gadā likvidēts atkal. Bet varbūt kāds atceras tādu vienību kā Ļeņingradas Dzeržiņec vai Kirovec? Komanda ar nosaukumu Dzeržiņec 1947. gadā sāka startu PSRS čempionātā, bet beidza 1962. gadā (nosaukums Kirovec). Vai Ļeņingradas Dinamo? Dibināts 1946. gadā, PSRS čempionāta pirmo sezonu neatņemama sastāvdaļa. 1954. gadā likvidēts, 1965. g. – atjaunots, 1971. g. – atkal likvidēts. 2012. gadā nosaukums Dinamo Sanktpēterburgā ir atgriezies, un no 2013./2014. g. sezonas jaunatnes līgā MHL startē šāda nosaukuma komanda, kas izveidota un hokeja skolas Forvard bāzes. Bet kopumā Krievijā šādu likvidētu klubu netrūkst.

Tāpat kā mūsu pusē. Nevajag tālu meklēt, lai atrastu klubu nosaukumus – ASK Ogre, DHK Latgale, Rīga 2000, Liepājas Metalurgs, SMScredit.lv utt. utjpr., pat neejot dziļāk uz Latvijas PSR un 30. gadu Latvijas komandām. Kur tas viss ir? Apmēram turpat kur Krievijas “spartaki”, “spārni” un “ķīmiķi”.

Arī visas pasaules hokeja līgu pionierim un “etalonam” NHL ir savi “izbeigtie” klubi. Nav vairs tādu Montreal Wanderers vai Montreal Maroons pilsētā, kur pietiek ar vienu Canadiens. Nav arī New York Americans, Pittsburgh Pirates un vēl dažu. Tomēr NHL cenšas kaut kā glābt tradīcijas, pārceļot klubus uz citām pilsētām un pat rotējot starp Kanādu un ASV. Mēģina radīt zaudētās leģendas no jauna – kā Ottawa Senators. Tomēr šaubu nav, ir arī zaudēti NHL klubi.

Morāle?

Protams, katrai līgai ir savas ģeogrāfiskas, materiālas un dažkārt politiskas intereses. Klubus mēģina nometināt ne tikai hokejiskās pilsētās, bet arī vietās, kur šīs spēles tradīciju nav, bet ir potenciāls apmeklējumam un sponsoru naudas rotācijai. Tādēļ ir diezgan loģiski, ka, piemēram, Maskavā nav piecu KHL klubu.

Tomēr līgu vadoņiem der atcerēties, ka ir tādas vērtības, ko pēc tam arī par ļoti lielu naudu nebūs iespējams nopirkt. Varēs uztaisīt “admirāļus” kā Vladivostokā vai Soču “delfīnus”, kas arī labi un skaisti, bet vēsturi iegādāties nebūs iespējams. Starp citu, leģendām, tradīcijām un stāstiem ir lielāka nozīme nekā sākumā varētu šķist.

Lasāmvielai:

• Par NHL bijušajiem un bāzes pilsētas mainījušajiem klubiem: tepat
• Par Krievijas (PSRS) leģendārajiem hokeja klubiem: tepat
• Maskavas Spartak atsakās no dalības Nadeždas kausa izcīņā – itar-tass.com, fratria.ru
• 13. decembrī (2013.) atsauc licenci Maskavas Spartak ģenerālsponsoram Investbank – spratak.ru, gazeta.ru
• Par KHL finanšu dotācijām Maskavas Spartak klubam – sport.mail.ru
• Ieskats Maskavas Spartak vēsturē – spartak.ru, slovari.yandex.ru, spartak-history.ru
• Ieskats Maskavas Lokomotiv vēsturē – lokomotiv.info
• Ieskats Sanktpēterburgas (Ļeņingradas) Spartak vēsturē – molodega.p0.ru
• Ieskats Ļeņingradas Dzeržiņec (Kirovec) vēsturē – megabook.ru
• Ieskats Ļeņingradas Dinamo vēsturē – megabook.ru
• NHL esošo un bijušo klubu logo – sportslogos.net

[Zemāk novietotā attelā Maskavas Spartak fani Arēnā Rīga pirms Rīgas Dinamo un Spartak komandu spēles 2010. gada 6. decembrī; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv.]

Tēvi un dēli Latvijas hokejā

Saskatot pazīstamus uzvārdus hokeja laukumā, nereti rodas jautājums par iespējamo likumsakarību. Tam, protams, seko neizbēgams salīdzinājums, īpaši, ja tēvi, dēli, brāļi spēlējuši vienā “postenī”. Vai tas ir tik labs, cik tēvs viņa vecumā? Vai arī otrādi. Skaidrs, ka katrs ir atsevišķa personība ar savu distanci sportā, un šādi salīdzinājumi ne vienmēr nāk par labu. Bet – ir prieks, ka Latvijas hokeja tradīcijas tiek pārmantotas vistiešākajā veidā.

Kopš atjaunotās Latvijas “restarta” starptautiskajā hokeja federācijā (IIHF) pagājis jau 21 gads, un mūsu hokejā ir pamanāma paaudžu maiņa vārda primārajā nozīmē. Nav, protams, totāla parādība, taču ir pamanāmi uzvārdi, kuriem Latvijas hokejā vēl necik sen bija savs svars un nozīme. Ilgākā termiņā pamanāmākā dinastija ir Vītoliņi, kuru pārstāvošie trīs Hariji Latvijas hokejā atstājuši labi saskatāmas pēdas 20. gadsimta gaitā un arī jaunā gadsimta ievadā. Arī olimpieša Herberta Vasiļjeva “saknes” aptver tēvu Haraldu un tēvabrāli Edmundu, sava laika Rīgas Dinamo vīrus. Šoreiz vairāk par aktuālajiem, vēl junioru vai dažu gadu pēcjunioru vecumā spēlējošajiem uzvārdiem.

Leonīds un Kirils Tambijevi

Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais uzbrucējs Leonīds Tambijevs (dz. 1970.) nu jau ceturto sezonu ir HK Rīga vienības galvenais treneris MHL čempionātā, ir bijis Latvijas U-18 un U-20 izlašu galvenais. Savulaik neatņemama Latvijas valstsvienības sastāvdaļa  dažāda ranga spēlēs, sākot ar olimpiskajām kvalifikācijām un pārbaudes spēlēm, beidzot ar pasaules čempionātiem un olimpiādēm.

Tambijevs-vecākais Latvijas izlasē ir aizvadījis kopā 208 spēles, kas šobrīd ir dalīts 3./4.-ais lielākais apjoms. Vairāk spēļu ir tikai Aleksandram Ņiživijam (217) un Rodrigo Laviņam (215). Bet Tambijevs ir izlases visu laiku rezultatīvākais spēlētājs (150 punktu) un arī visu laiku labākais vārtu guvējs (66 vārtu guvumi). Arī viens no diviem labākajiem asistentiem – 84 rezultatīvas piespēles (tikpat cik citam 1./2. vietas ieņēmējam – Ņiživijam). Aizvadītas dažāda spilgtuma sezonas padomju, krievu, dāņu, somu, vācu, šveiciešu stiprākajās līgās. Taču karjera valstsvienībā tuvu izcilai, un ar to salīdzināties ir grūti jebkuram.

Kirils Tambijevs (dz. 1992.; pa kreisi novietotā attēlā) ir savas karjeras sākumā, pagaidām CV rotā dalība jauniešu un junioru valstsvienībās. Pasaules čempionātos tikai viena spēle Latvijas U-18 izlases ierindā. Nu, jau ceturtā sezona MHL čempionātā, otrā – ārpus tēva trenētās HK Rīga komandas. Šosezon Sanktpēterburgas Dinamo sastāvā, kur, neskatoties uz salīdzinoši mazāku spēļu skaitu, uzbrucējs K. Tambijevs ir rezultatīvākais komandā – 43 punkti (31 spēlē). Jau otru sezonu ir iesaukts MHL izlases (Red Stars) sastāvā. Īstais atskaites punkts 22 gadus vecajam Kirilam sāksies nākamajā sezonā, kad būs pāraudzis jaunatnes līgas vecuma griestus, un būs jāatrod vieta pieaugušo hokejā.

Jāpiebilst, ka Kirilam Tambijevam ar ģenētisko materiālu ir paveicies, jo padomus var sniegt ne tikai tēvs, bet arī vectēvs Vjačeslavs Nazarovs (dz. 1949.) – Rīgas Dinamo aizsargs 16 sezonu garumā (1968. – 1984.), kas starp citu ir dalīts 2./3.-ais sezonu apjoms “vecā” Dinamo uzskaitē. Ilgāks ir bijis tikai vārtsargs Mihails Vasiļonoks (19 sezonas).

Aleksandri Kerči I, II

Hokeja uzbrucējs Aleksandrs Kerčs-vecākais (dz. 1967.) ir Latvijas izlases visu laiku otrs rezultatīvākais spēlētājs (134 punkti), otrs trāpīgākais (59 vārtu guvumi), kas viss iespēts 155 spēlēs. Arī ārpus izlases varētas zīmīgas lietas – vairākas sezonas Rīgas Dinamo sastāvā PSRS stiprākajā līgā, PSRS sudrabs, NHL drafts (60. kopējais nr.!) un pat 5 spēles Nacionālajā Hokeja Līgā Edmonton Oilers sastāvā (1993./1994.). Pēc tam Krievijas, Vācijas, Latvijas, Somijas utt. līgas. Itin raiba hokejista karjera, uzspēlējot arī pērnsezon Ozolnieki / Monarch ierindā Latvijas Virslīgā. Tas tā, sagaidot 46 gadu jubileju.

Tēvam un dēlam Kerčiem pat ir sanācis uzspēlēt kopā oficiālās spēlēs. Divas sezonas (2007. – 2009.) ASK Ogre ierindā Latvijas un Baltkrievijas čempionātos spēlēja abi. Ogres komanda pajuka un arī uzbrucējam Aleksandram Kerčam-junioram (dz. 1990.) līdzīgi kā citiem bijušajiem “bebriem” (skatāmies ASK Ogre logo) nācās meklēt “patvērumu” citur. Sekoja čehu U-20 līga, baltkrievu Junost vienība MHL čempionātā, mazliet Francijas un tagad jau otro sezonu “no vietas” Latvijas Virslīgā. Šosezon Ozolnieki / Monarch sastāvā 40 punktu 25 spēlēs, kas ir visas Virslīgas trešais rezultatīvākais sniegums šobrīd.

Aleksandrs un Romans Semjonovi

Viens no četriem visvairāk spēļu Latvijas izlasē aizvadījušajiem ir uzbrucējs Aleksandrs Semjonovs (dz. 1972.), kura kontā spēļu ir tikpat, cik L. Tambijevam – 208 spēles. Ar 54 punktiem ir trešais labākais vārtu guvējs nacionālajā valstsvienībā. Bijis klāt izlasē tās priecīgākajos un skumjākajos brīžos. Ir spēlējis arī padomju, krievu, dāņu līgās, taču karjeras apjomīgākā daļa aizritējusi zviedru līgās. Vairākas sezonas aizritējušas IF Björklöven komandā zviedru stiprākajā un otrajā līgā. Astoņas dažāda ilguma sezonas uz zviedru kluba IFK Arboga ledus zviedru otrajā un trešajā līgā. Kas vēl? Ir bijis Dānijas čempions un Latvijas izlases kapteinis.

Romanam Semjonovam (dz. 1994.; pa kreisi novietotā attēlā #10) ir tikai 19 gadi, un tādēļ ir vēl par agru drošiem novērojumiem. Bet sākums ir diezgan cerīgs. Sāka tēva pārstāvētajos IFK Arboga jauniešu un junioru komandās, turpināja tā paša kluba pieaugušo vienībā Zviedrijas trešajā līgā (Division 1). Ir bijis iesaukts Latvijas U-18 un U-20 izlasēs pārbaudes spēlēm, bet uz pasaules čempionātiem treneri nav “pavilkuši”, lai arī Romana statistikā punktiņi krājušies. Nav daudz, bet ir.

Neskatoties uz Latvijas U izlašu treneru vērtējumu, šosezon Romans Semjonovs spēlē zviedru stiprākās U-20 līgas (J20 SuperElit) komandā Örebro HK J20. Čempionāta pirmajā posmā 26 spēlēs sakrāti 14 punkti (8+6). Otrajā posmā komanda iekļuva apakšgrupā, kas cīnās par 11.-20. vietu līgā, un šī posma spēlēs Semjonovam-jaunākajam 3 punkti 8 spēlēs. Nav tā kā rezultativitātes kalngals, tomēr jāatceras, ka nav mums daudz to jauno, kas spēlējuši zviedru stiprākajā U-20 čempionātā. Kā saka, viss paša rokās, kājās un galvā.

Artis un Rodrigo Āboli

Uzbrucējs Artis Ābols (dz. 1973.) arī savulaik bija spēles laika ziņā “apjomīga” personība Latvijas izlasē – kopā 104 spēles un 46 punkti. Sāka jau pirmajā atjaunotās izlases spēlē 1992. gada 7. novembrī pret Lietuvas valstsvienību (13:2). Tad arī statistiķi fiksējuši pirmo vārtu guvumu izlasē (no Helmuta Baldera piespēles). Sekoja pieci pasaules čempionāti (četri – elitē).

Klubu karjera, salīdzinot ar dažiem spilgtākajiem izlases pārstāvjiem, nav tik “skaista” – somu un zviedru ne stiprākās līgas, Dānijas čempionāts, Latvijas klubi pašmāju Virslīgā un Baltkrievijā. Bet tagad – jaunlaiku Rīgas Dinamo galvenais treneris, kuram kopā ar komandu izdevies līdz šim labākais sniegums regulārajā sezonā. Kas vēl? Paralēli trenera darbam līdzšinējās sezonās uzspēlēts “neierūsēšanai” – Ozolnieki / Monarch sastāvā Latvijas Virslīgā un ar Kurbads pie amatieriem.

18 gadus vecais uzbrucējs Rodrigo Ābols (dz. 1996.; pa labi novietotā attēlā – pa labi) ir vēl “drošā attālumā” no profesionālā hokeja. Tomēr sava vecuma komandās ir starp līderiem, arī rezultativitātes ziņā. Šī viņam ir pirmā sezona HK Rīga sastāvā MHL čempionātā, bet sniegums ir ļoti pieklājīgs, ja ņem vērā, ka laika apstākļu veidošana uzticēta galvenokārt 2-3 gadus vecākiem cīņubiedriem. Cipariski: 40 spēlēs 15 punkti (6+9). Ir nepieciešamās rakstura īpašības un arī augums (191 cm), lai tēva sasniegumus Latvijas izlasē pacenstos “apstrīdēt”.

Vladimirs un Georgs Golovkovi

“Vecā” Rīgas Dinamo uzbrucējam Vladimiram Golovkovam (dz. 1960.) nav leģendāras vai jebkādas biogrāfijas Latvijas valstsvienības kontekstā. Bet ir sešas sezonas (1979.-1985.) Rīgas Dinamo ierindā, divi veiksmīgi junioru pasaules pasaules čempionāti kopā ar PSRS U-20 izlasi.  Tie arī bija karjeras augstākie punkti. Tagad jau dažus gadus treneris Dinamo Hokeja skolas (HS Dinamo) saimniecībā.

Centra uzbrucējs Georgs Golovkovs (dz. 1995.; pa kreisi novietotā attēlā) gaitas sāka Liepājas Metalurgs saimniecībā. Pēc 2012. gada KHL drafta, kur viņu aizrunāja Rīgas Dinamo, vienu sezonu aizķērās kluba jauniešu komandā HK Rīga MHL čempionātā. Bet jau 2013. gadā “aizgāja” Kanādas junioru elites līgu ārzemnieku draftā (CHL Import draft), un šosezon cīnās pie Kvebekas junioriem (QMJHL) Voltigeurs de Drummondville sastāvā, kur 45 spēlēs 38 punkti. Vēl tikai ceļa sākums, bet perspektīvas ir. Aiz muguras jau divi U-18 un viens U-20 pasaules čempionāts attiecīgo vecumu Latvijas izlasēs. Vienreiz arī kapteiņa godā.

Andrejs un Ruslans Ignatoviči

Uzbrucējs Andrejs Ignatovičs (dz. 1971.) bija neatņemama Latvijas izlases sastāvdaļa tās pirmajos gados, sākot jau ar pirmo spēli 1992. gada 7. novembrī. Nacionālās valstsvienības krāsas aizstāvēja pēc kārtas pirmajos septiņos pasaules čempionātos (1993.-1999.), sākot ar C grupu, turpinot ar B grupu un eliti. Bija klāt nozīmīgākajos posmos, kad Latvijai tika izcīnītas tiesības spēlēt augstākā sabiedrībā. Kopumā izlases sastāvā 93 spēlēs 75 punkti. Klubu karjerā – dažāda ranga Zviedrijas čempionāti, daudz Dānijas, arī franču čempionāts utt. Tagad jau trešā sezona trenera darbos, asistējot Vjačeslavam Nazarovam viņa komandās SK Rīga-95, Juniors (tag. Dinamo Juniors).

Ruslans Ignatovičs (dz. 1995.; pa labi novietotā attēlā) izvēlējies tēva ampluā – ir uzbrucējs, divas iepriekšējās sezonas uzspēlēja tēva trenētajās SK Rīga-95 un Juniors vienībās, attiecīgi Sanktpēterburgas, Latvijas čempionātos un MHL B grupā, Latvijas čempionātos, kur bija starp komandas uzbrukuma līderiem. Jau pērnsezon dažas spēles pie HK Rīga MHL čempionātā, bet šosezon jau pilnvērtīgāk – 32 spēles. Tiesa, ar rezultativitāti neiet tik raiti (tikai 1 punkts). Šosezon arī dažas spēles tēva trenētajā Dinamo Juniors vienībā Latvijas Virslīgā, kur 8 spēlēs 7 punkti.

Andrejs un Vadims Maticini

Kurš gan nezin aizsargu Andreju Maticinu (dz. 1963.; zemāk pa kreisi novietotā attēlā)?! Padomju laika Rīgas Dinamo sastāvā 10 sezonas (1981. – 1991.). Viens no tā laika Dinamo rezultatīvākajiem aizsargiem. Pamanīts un uzaicināts uz PSRS junioru izlasi dalībai U-20 pasaules čempionātā. Vēlāk 117 spēles Latvijas izlasē un 48 punkti, kas ir nacionālās valstsvienības visu laiku trešais rezultatīvākais sniegums (aiz Kārļa Skrastiņa un Rodrigo Laviņa).

Klubu karjerā pēc Dinamo mazliet Somijas un daudz zviedru 2.-4. ranga līgu komandu. Trenējis arī Latvijas U-20 izlasi, bet tagad Andrejs Maticins ir viens no Latvijas pārstāvjiem nu jau diezgan plašajā KHL treneru saimē – Čerepovecas Severstaļ galvenā trenera asistents. Nav jau arī nejaušība – Čerepoveca ir viņa dzimtā pilsēta.

Hokeja uzbrucēja Vadima Maticina (dz. 1987.) dzimtā pilsēta ir Rīga, bet ar Latviju nav sasējusies ne izlašu, ne kluba karjera. Līdzīgi tēva karjeras pilnbrieda gadiem, Vadima Maticina “izdienā” ir ļoti daudz Zviedrijas, lai neteiktu – tikai “trīs kroņu” valstība. Un jau no jauniešu vecuma. Spēlējis arī zviedru U-20 vecuma stiprākajā līgā, bet pēc tam – galvenokārt zviedru 3.-4. līgās. Tagad Varberg HK rindās zviedru ceturtajā līgā (Division 2).

Juris un Edgars Opuļski

Dinamo jaunatnes komandas HK Rīga ģenerālmenedžeris Juris Opuļskis (dz. 1969.) savulaik Latvijas hokeja izlasē ir aizvadījis 95 spēles, salasot 59 rezultativitātes punktus. Cīnījies sešos pasaules čempionātos, t.sk. 3 – elitē. Bija pirmajā valstsvienības spēlē, bija leģendārajā 2000. gada pasaules čempionātā Sanktpēterburgā, kur piedalījās “gadsimta uzvarā” pret zvaigžņoto Krievijas izlasi. Klubu karjera uzbrucējam Jurim Opuļskim pēc “vecā” Rīgas Dinamo un tā mantinieces Pārdaugavas pabeigšanās aizritēja galvenokārt Vācijas 3.-4. ranga līgās ar minimālām pieturvietām citur.

Uzbrucēja Edgara Opuļska (dz. 1994.; pa labi novietotā attēlā #13) gaitas, kas aizsākušās Prizmas saimniecībā, nu jau trešo sezonu aizrit Dinamo kluba saimniecībā. Iepriekšējās divas sezonas Juniors komandā MHL B grupas un Latvijas Virslīgas čempionātos. Šī sezona 19 gadus vecajam uzbrucējam “uz pusēm” – HK Rīga ierindā MHL čempionātā un Dinamo Juniors sastāvā mūsu pašu Virslīgā. Uz MHL ledus 19 spēlēs gūts viens punkts, Virslīgā – 12 spēlēs 5 punkti.

Aigars un Frenks Razgali

Uzbrucēja Aigara Razgala (dz. 1969.) kontā tikai 10 spēles un 4 punkti Latvijas izlases sastāvā, bet ir arī vairāku sezonu rezultativitātes rekordi Latvijas Virslīgā. Arī laikos, kad Latvijas čempionāts uzskatīts par stiprāku. Karjera pamatā aizvadīta Latvijā bāzētajos klubos, kas spēlējuši Latvijas, Baltkrievijas un arī Krievijas čempionātos. Leģionāra maizē arī dažas sezonas – zviedru 2.-4. līgās un Dānijā. Tagad jau vairākas sezonas trenera postenī. Pie SK Rīga komandām, HS Dinamo saimniecībā un arī pie Virslīgas komandām.

Frenks Razgals (dz. 1996.; attēlā raksta noslēgumā #96) tāpat kā tēvs ir uzbrucējs. Pāris sezonu gaitā ir bijis viens no SK Rīga-96 komandas uzbrukuma līderiem kā Sanktpēterburgas attiecīgā vecuma čempionātā, tā Latvijas līgās. Jau pērnsezon uzspēlēja Latvijas U-17 un U-18 izlasēs. Ar U-17 izlasi piedalījās Eiropas jauniešu ziemas olimpiskajā festivālā (European Youth Olimpic Winter Festival), kur kļuva par rezultatīvāko Latvijas valstsvienībā. Šosezon 17 gadus vecais Razgals-juniors jau uzspēlējis Latvijas U-18 izlases ierindā, bet klubu sezonu aizvada Dinamo saimniecības otrajā jauniešu komandā – Dinamo Juniors Latvijas Virslīgā. Pie “junioriem” ar 22 punktiem (20 spēlēs) ir rezultatīvākais komandā. HK Rīga sastāvā MHL čempionata gan pagaidām iesaukts tikai uz 1 spēli. Bet – viss vēl priekšā.

P.S.

Virkne dēlu jau paskrējusi garām, un paši jau tēvi. Bet citi – vēl ceļā. Iespējams, jau tuvākajā nākotnē būs iemesls parunāt vairāk par aizsargu Nauri Sējēju, uzbrucēju Nilu Sējēju, vārtsargu Antonu Naumovu, uzbrucēju Martinu Laviņu, aizsargu Emīlu Masaļski un citiem topošajiem sportistiem, kuru uzvārds Latvijas hokejā nav nejaušība.

[(1) Leonīda Tambijeva foto avots: atlant-mo.ru; (2) Kirila Tambijeva foto avots: dinamo-spb.com; (3) Aleksandra Kerča-vecākā attēla avots: tradingcarddb.com; (4) Romana Semjonova foto avots: lhf.lv (Romualds Vambuts); (5) Arta un Rodrigo Ābolu foto avots: hokejablogs.lv; (6) Georga Golovkova foto avots: facebook.com (Marc Joyal); (7) Ruslana Ignatoviča foto avots: foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā; (8) Andreja Maticina foto avots: severstalclub.ru; (9) Edgara Opuļska foto avots: lhf.lv (Romualds Vambuts); (10) Frenka Razgala foto autors: Ruslans Antropovs.]

Treneru pieredze uz ledus. Ankipāns un Klodāns kā iegansts

Kad šovasar Rīgas Dinamo paziņoja par komandas treneru korpusa papildināšanu ar Ģirtu Ankipānu un Juri Klodānu, publiskajā vidē iegrozījās sarunas ar tendenci apšaubīt lēmuma pareizumu. Jo, redz, šie vīri nav bijuši ne zvaigznes, ne atslēgas spēlētāji. Bet, vai, lai kļūtu par labu treneri ir jābūt labam spēlētājam? Un, vai zvaigžņotākie spēlētāji kļūst par izciliem treneriem?

Izņēmumu netrūkst abos virzienos, bet kādas ir likumsakarības pasaules spēcīgākajā čempionātā NHL un Dinamo „darbavietā” KHL? Vismaz aizvadītajā 2012./2013. g. sezonā.

Kā bez NHL spēļu pieredzes var trenēt NHL komandas?

No Nacionālajā Hokeja Līgā aizvadītajā sezonā strādājušajiem komandu aktuālajiem galvenajiem treneriem 40,6% speciālistu (13 no 32) nav vispār NHL spēļu pieredzes hokejista „ādā”. Vēl 18,8% NHL galveno treneru (6 no 32) ir fiksēta mazāk nekā 20 spēļu pieredze uz NHL ledus. Bet, piemēram, 25% NHL klubos aizvadītajā sezonā strādājošo vārtsargu treneru (8 no 32) nav NHL vārtsarga spēļu prakses.

No visiem NHL komandas „stūrējošiem” treneriem – galvenajiem, asistentiem, vārtsargu – kopumā 31,3% vīru (41 no 131) nav NHL spēlētāja pieredzes; no tiem, savukārt, 22,9% (30 no 41) nav pat fārmklubu līgu AHL un IHL hokejista prakses. Bet vēl 45,0% treneriem kā hokejistiem NHL spēļu apjoms uz ledus bijis mazāks par 100 spēlēm. Un, redz, neskatoties uz to, šamie „māca dzīvot” arī izcilus hokejistus.

NHL Gada trenerim tiek pasniegta Džeka Adamsa balva (Jack Adams Award). 21. gadsimta gaitā to ir saņēmuši tādi sava laika izcilie vai vismaz ļoti rezultatīvie uzbrucēji kā Bill Barber kā Philadelphia Flyers galvenais treneris, Jacques Lemaire (Minnesota Wild) vai šogad – Ottawa Senators galvenais Paul MacLean. Bet starp Dž. Adamsa balvas saņēmējiem arī tādi vīri, kas uz ledus NHL oficiālajās spēlēs nav kāpuši – John Tortorella (Tampa Bay Lightning) 2004. gadā un Ken Hitchcock (St. Louis Blues) 2012. gadā. Vēl ir tādi Jack Adams Award šajā gadsimtā saņēmuši personāži kā Bob Francis (Phoenix Coyotes) un Claude Julien (Boston Bruins), kas NHL čempionātos aizvadījuši pa 14 spēlēm. Par izcilām hokejistu karjerām tās, rādās, ka nevarētu nosaukt.

32,5% KHL galveno treneru spēlējuši „kaut kur”

KHL gadījumā treneru kā spēlētāju pieredzi tik viendabīgi kā Ziemeļamerikā būs grūti izcelt. „Pāri dīķim” absolūts hokejistu līmeņa atskaites punkts ir NHL, kura dominanti vien 1972. – 1979. gados mēģināja apstrīdēt WHA čempionāts. Bet KHL teritorijā pirms līgas starta (2008.) bija pastāvējušas dažādas formācijas – Superlīga, MHL (Starpnacionālā), NVS čempionāts, PSRS čempionāts. Tas nedaudz sarežģī treneru agrākas karjeras atsekošanu, tomēr – absolūtajam vairākumam pēdas ir sadzenamas.

No KHL 26 klubu 124 treneriem – galvenajiem, vecākajiem, vārtsargu un „parastajiem” (asistentiem), kuri 2012./2013. g. sezonas gaitā strādāja līgā: 45,2% bija PSRS stiprākās līgas hokejista pieredze; 49,2% speciālistu – Krievijas pirmsKHL stiprāko līgu spēlētāja ieraksts CV; 8,9% – KHL spēlētāja prakse. Taču šīs daļas nesummējas, bet lielā daļā personu pārklājas. Attiecīgi – nereti viens un tas pats sportists izsoļojis caur PSRS un Krievijas galvenajām līgām. Vēl 19,4% ir bijusi NHL hokejista prakse, ieskaitot tādus vīrus, kas „hokeja paradīzē” spēlējuši dažas spēles. Arī mūsu pašu Viktors Ignatjevs (12 spēles), Harijs Vītoliņš (8 spēles); bet, piemēram, Pēteris Skudra – „bagātāks” (150 spēles kā vārtsargam).

25,0% no KHL strādājošo treneru nav ne PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, ne KHL, ne arī NHL hokejista pieredzes. Un tieši starp KHL komandu galvenajiem treneriem šis īpatsvars ir vēl lielāks – 32,5% (13 no 40) bez Krievijas/PSRS stiprāko līgu vai NHL prakses. Taisnības pēc gan jāpiebilst, ka liela daļa no šiem „nepieredzējušajiem” galvenajiem tomēr pieklājīgu praksi savā laikā krājuši Zviedrijas, Somijas, Čehijas, Slovākijas stiprākajās līgās. Taču ir daži eksemplāri, kuriem tās stipro līgu pieredzes tā mazāk vai nemaz. Piemēram, Magņitkas galvenais Paul Maurice ne tuvu nevarēja lepoties ar spilgtu hokejista CV, bet toties padsmit sezonas ir bijis Nacionālās Hokeja Līgas komandu galvenais treneris.

Savukārt, no 8 speciālistiem, kuri 21. gadsimta 13 gados saņēmuši Krievijas stiprākās līgas (superlīgas, KHL) labākā trenera laurus, 3 personāžiem nebija PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, nemaz nerunājot par NHL, spēlētāja pieredzes. Čehiem Vladimiram Vujtekam vecākajam (2002. gada tituls) un Milošam Ržiham (2011.) tas ir „piedodami”, jo abi spēlējuši Čehoslovākijā. Taču Sergejs Mihaļovs, kurš 21. gadsimtā Krievijas labākā hokeja trenera laurus plūca divreiz – 2003. gadā ar Severstaļ un 2008. gadā ar Salavat Julajev, var palepoties ar PSRS tā laika otrā/trešā plāna hokeja klubu pieredzi – Čeļabinskas Burevestņik, Ufas Salavat Julajev (tolaik nestartēja PSRS augstākajā līmenī), Kuibiševas (tagad – Samara) SKA.

NHL no otras puses

NHL spēlētāju nosacīti redzamākās individuālās balvas – Hart Memorial Trophy (regulārās sezonas vērtīgākajam – MVP), Art Ross Trophy (rezultatīvākajam), James Norris Memorial Trophy (labākajam aizsargam) vai/un Conn Smyth Trophy (izslēgšanas spēļu MVP) – kopumā 20. gadsimta pēdējos 30 gados (1971. – 2000.) ir saņēmuši 43 spēlētāji. Laika posms izvēlēts ar atkāpi no mūsdienām, lai nosauktajiem „būtu laiks” nonākt līdz treneru posteņiem. No šiem titulētajiem 43 vīriem tikai viens (Jaromirs Jāgrs) aizvadītajā sezonā bija NHL spēlētājs, bet pārējiem bija ilgāka vai īsāka iespēja nonākt treneru posteņos. Dažiem vēl būs.

Aprēķinā nav ņemti vērā Vezina Trophy – svarīgākās vārtsargu balvas – laureāti. Tie parādās arī starp divu MVP balvu saņēmējiem. Turklāt bijušo vārtsargu īpatsvars starp 2012./2013. g. sezonas NHL ne-vārtsargu treneriem (galvenajiem un asistentiem) ir bijis totāli niecīgs – ap 2,1% no visiem. Uzbrucēji veido 57,7%, aizsargi – 40,2% (aprēķins no tiem, kas spēlējuši hokeju).

Tātad no 43 nosacīti titulētākajiem trīsdesmitgades NHL hokejistiem 11 vīri (25,6%) līdz šim ir bijuši NHL komandu treneri vai galvenie treneri. Bet galveno treneru postenī bijuši 7 hokejisti (16,3%) no šiem titulētākajiem. Skaidrs, ka kāds vēl papildinās šo skaitu. Piemēram, tāda plaši zināma persona kā Patriks Ruā (Patrick Roy) maijā nosaukts par Colorado Avalanche jauno galveno treneri.

Jā, un no šiem 43 jau faktiski leģendārajiem hokejistiem neviens nav saņēmis, piemēram, NHL Gada trenera balvu (Jack Adams Award). Par veiksmīgākajiem NHL galveno treneru posteņos no saskaitītajiem 43 vīriem varētu nosaukt divus. Randy Carlyle, kurš 2007. gadā tika pie Stenlija kausa kopā ar Anaheim Ducks un tagad ir Toronto Maple Leafs galvenais. Bet Larry Robinson Stenlija kausu izcīnīja 1999./2000. g. sezonā kopā ar New Jersey Devils; tiesa, par galveno kļuva sezonas noslēgumā, īsi pirms izslēgšanas spēlēm. Bet citiem bija veicies ļoti dažādi. Salīdzinājumam: viens no pasaules visu laiku titulētākajiem hokejistiem – Wayne Gretzky – pat veselas četras sezonas pildīja Phoenix Coyotes galvenā trenera pienākumus, taču komandu izslēgšanas spēlēs ievest neizdevās.

Likumsakarības austrumos

PSRS un vēlāk dažādos Krievijas čempionātos nav tik dziļas, plašas un pēctecīgas individuālo apbalvojumu sistēmas. Tomēr apbalvojumi ir, un lai noskaidrotu 1971. – 2000. gadu titulētākos hokejistus PSRS/Krievijas stiprākajā līgā, jāmiksē dažādi tituli un uzskaites. Summā: šo gadu labākie vārtu guvēji; punktu guvēji; balvas „Trīs bombardieri” ieguvēji (čempionāta trāpīgākie uzbrucēju virknējumi); rezultatīvākie aizsargi (balva pasniegta tikai no 1984. gada); izdevuma „Hokejnoje obozreņije” (Хоккейное Обозрение) veiktajā žurnālistu aptaujā noteiktie gada labākie (veikta līdz 1991. gadam). Žurnālistu vērtējums iekļauts, lai Top spēlētāju dotu vietu arī vārtsargiem un aizsargiem. Savas nepilnības ir, taču sasummējot, saskaitāmi sava laika 76 izcili vai vismaz lieliski hokejisti, kuru vidū arī Helmuts Balderis.

No šiem 20. gadsimtu noslēdzošās trīsdesmitgades nosacīti izcilākajiem hokejistiem 19,7% (15 vīri) ir kļuvuši par galvenajiem treneriem PSRS, Krievijas un/vai KHL stiprāko līgu klubos. Šis skaitlis, protams, var palielināties, jo virkne šo vīru strādā par treneriem jauniešu komandās, citvalstu līgās vai, piemēram, turpina savas profesionālu sportistu gaitas. Šādi nosacīti „dinozauri”, kas vēl spēlē, ir četri! Krievijas superlīgas 1999./2000. g. sezonas rezultatīvākais aizsargs un, starp citu, tās pašas sezonas līgas vērtīgākais spēlētājs Andrejs Markovs (dz. 1978), kurš 2012./2013. g. sezonā turpināja spēlēt Montréal Canadiens ierindā, bet lokauta laikā pagodināja KHL klubu Vitjaz (tolaik – Čehova). KHL-ā gaitas aizvadītajā sezonā turpināja 1995./1996. g. sezonas Krievijas „Virslīgas” labākais vārtu guvējs Aleksandrs Koroļuks (dz. 1976.) un arī – uzbrucējs Oļegs Petrovs (dz. 1971.), kuram nominēta balva „3 bombardieri” par darbu 1991./1992. g. sezonā. Ceturtais ir – uzbrucējs Maksims Sušinskis (dz. 1974.), kurš aizvadītajā sezonā nedaudz uzspēlēja HC Fribourg-Gottéron ierindā Šveices galvenajā čempionātā (NLA).

Vēl bez nosauktajiem 19,7% izcilnieku, kas ir vai bija austrumpuses stiprākās līgas galveno treneru posteņos, ir pa kādam sava laika talantīgam krievu hokejistam, kas trāpījis patrenēt NHL klubus. Tiesa, neviens no šiem 1971. – 2000. gadu izcilniekiem līdz NHL komandas galvenā trenera postenim nav „uzdienējies”. Piemēram, izcilais vārtsargs Vladislavs Tretjaks padsmit sezonas nolauza, pildot Chicago Blackhawks vārtsargu trenera pienākumus, bet titulētais aizsargs Vjačeslavs Fetisovs dažus gadus asistēja New Jersey Devils galvenajam trenerim.

No bijušajiem 20. gadsimta 70.-90. gadu hokejistiem – izcilniekiem austrumos, rādās, ka titulētākais galvenais treneris ir Vjačeslavs Bikovs, kuram ir gan pasaules čempiona lauri (2008., 2009.), gan Gagarina kauss (2011.). Tomēr par KHL labāko treneri viņš nav bijis nosaukts, bet no izlases atbrīvots pēc neražām 2011. gada pasaules čempionātā.

Morāle?

Stāsta morāle ir pagalam vienkārša – „neskati treneri pēc cepures (hokejista statistikas)”. Nu, nav vienādības zīme starp jēdzieniem ‘labs hokejists’ un ‘labs treneris’. Ir aplami pieņemt, ka izcils hokejists automātiski kļūst par izcilu treneri. Vai tikpat absurdi, ka labs treneris ir bijis tikpat labs hokejists. Šajā jomā ir sakritības, nevis likumsakarības.

Arī Rīgas Dinamo „jaunieviesto” treneru – Ģirta Ankipāna un Jura Klodāna – varēšanas būs vērtējamas pēc treneru darbā paveiktā. Nevis viņu kā hokejistu CV, kur pasaules labāko piemēru izcilība nav atrodama. Cits stāsts, kāda ir treneru sagatavošanas izglītības bāze Latvijā kā tāda. Bet par praksi: iemācīties peldēt var tikai ūdenī. Lai izdodas!

[Attēlā: interviju sniedz Ģirts Ankipāns, jau kā Rīgas Dinamo treneris. Foto fiksēts Dinamo treniņā 2013. gada jūlijā; foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

par “pazaudētajām leģendām” un progresu 20 gados

pēdējos gados sezonu no sezonas aktualizējas Krievijas hokeja vēturē leģendāri klubi, kas savu spozmi ir zaudējuši un cīnās par izdzīvošanu, ja vispār cīnās. pēdējos gados biežāk pieminētie nosaukumi ir Kriļja Sovetov un Himik, kurus aplenkušas finanšu problēmas… taču šie nav vienīgie savulaik spoži hokeja brendi, kas apraudāti.

ja salīdzina PSRS Augstākās līgas čempionātu šīs valsts “īstā” izskata pēdējā sezonā (1990./1991.), tad no šīs sezonas 15 komandām KHL-ā ir ieceļojušas 11 komandas, ieskaitot tos 3 klubus, kas pēcpadomju posmā bija pamanījušies pārtraukt savu darbību un vēlāk uzrasties atkal. runa ir par – Rīgas Dinamo, Minskas Dinamo un Jekaterinburgas Avtomobiļist. visi 3 klubi radās no jauna un faktisi nav to pašu nosaukumu klubu tradīciju tieši “mantinieki”. taču “brendneimi” ir bijuši gana stipri, to spožums vēl nav aizmirsts un pēc ilgāka vai īsāka laika posma aizrauj atkal.

no PSRS “pēdējā īstā sastāva” šobrīd ir pilnībā izkaisīts Voskresenskas Himik, kurš tā arī lāga neatkopās pēc sadalīšanās 2005. gadā, kad komanda pārcēlās no Voskresenskas uz Mitiščiem. “atkritēji” vēl dažus gadus saucās Himik, bet tagad zināmi kā Atant un joprojām “nēsā” ķīmiķu kluba krāsas. savkārt Voskresenskā, izmantojot bāzi un tradīcijas, mēģināja sakopties. kā zināms, sākumā sanāca daļēji, bet vēlāk – nekā… Himik dalība pirmajā KHL sezonā (2008./2009.) izrādījās “gulbja dziesma”. Himik izpildīja vien ielāpa lomu vietā, no kuras tosezon “noleca” Jekaterinburgas automobīlisti. 2009. g. KHL vadība nolēma nesponsorēt Himik dalību līgā un ķīmiķi vienu sezonu (2009./2010.) aizvadīja Krievijas otrajā līmenī – Augstākajā līgā. pēc tam kā profesionāla pieaugušo komanda izbeidzās, savu nosaukumu atdodot Voskresenskas jauniešu komandai, kas MHL pirmajā sezonā (2009./2010.) bija piedalījusies ar nosaukumu Feņiks. bet 2010./2011. g. sezonā startēja kā MHK Himik. starp citu, arī jauniešu komandas starts nākamajā MHL sezonā nav garantēts, jo arī “mazo” komandu vajā finanšu negludumi. šajā starpsezonā izskanēja versijas par Himik pieaugušo komandas “ieviešanu” VHL čempionātā, tomēr līgas oficiāli apstiprināto jaunpienācēju sarakstā Voskresenskas kluba nosaukuma nav.

2 citas komandas no PSRS 1990./1991. g. sezonas Augstākās līgas “komplekta” tagad mitinās Krievijas hokeja otrajā līmenī – VHL. runa ir par Ustjkamenogorskas Torpedo (tagad Kazcink-Torpedo) un Maskavas Kriļja Sovetov. tiesa, “padomju spārnu” eksistence arī ārpus Krievijas hokeja elites nav “bez negaisa mākoņiem”. vēl nesen “kriliški” bija sadalījušies divās naidīgās frontēs, kuras abas uzsatīja sevi par vienīgajiem pareizajiem Kriļja Sovetov un abām karojošajām vienībām līdzās eksistenciālām problēmām bija tīri praktiskas, ar finansēm saistītas. 2010. gadā abas Kriļja Sovetov nometnes tika apvienotas un kluba “lielā” komanda nostartēja VHL pirmajā sezonā. bet “epopeja” nav beigusies, kluba nebūšanas turpinās un 2011. gada starpsezonā tiek cilāts jautājums par komandas “izmešanu” no VHL. “krilišku” apbedītāji jau iezvana kārtējos sēru zvanus… viens ir skaidrs, Kriļja Sovetov ir viens no, ja ne pats leģendārākais nosaukums, kas ir palicis ārpus Krievijas hokeja elites. “spārni” padomju laikos divreiz tikuši pie PSRS zelta (1957., 1974.), četrreiz pie sudraba, 9 reizes pie bronzas… neslikts rezultāts laikmetam, kurā dominēja CSKA.

nopietni “iestigusi”, bet turpina kustēties Kijevas Sokil komanda. atšķirībā no Minskas un Rīgas Dinamo komandām kijevieši pauzi neņēma. pēc sava laika MHL (Starpnacionālās hokeja līgas) nāca dalība Austrumeiropas hokeja līgā (1996. – 2004.), Baltkrievijas atklātajā čempionātā (2004.-2007.), Krievijas Augstākajā līgā (2007. – 2009.). 2009. gadā Sokil finansiālu apsvērumu rezultātā atkal “ieradās” BAČ-ā. Baltrievijas ekstralīgā kijevieši pamazām “ierūsē” – 7. vieta 2010./2011. g. sezonā neizskatās pēc progresējoša rezutāta. un pašreiz “putnēniem” Ukrainas hokeja flagmaņa karogu no rokām ņem ārā Doņeckas Donbass, kurš oficiāli jau uzņemts VHL.

starp citu, PSRS Augstākajā līgā 80.-os gados uz vairāk vai mazāk īsu brīdi bija pierotējuši vēl 5 klubi. divi no tiem (Ufas Salavat Julajev un Novosibirskas Sibir) jau no pirmās KHL sezonas dzīvo šajā līgā, divi citi (Iževskas Ižstaļ un Saratovas Kristall) – VHL-ā. bet viens klubs – Harkovas Dinamo – ir “nelaiķis”. šī Ukrainas hokeja vienība ir pabeigusies, bet Harkovas hokeja dzīvi mēģina kopt un uzturēt HK Harkiv, kas oficiāli iedibināts 2007. gadā un cīnās Ukrainas čempionātā.

PSRS Augstākās līgas 1990./1991. g. sezonas klubu “pozīciju” izmaiņas, salīdzinot ar 2010./2011. g. sezonu:

	komanda	vieta PSRS 1990./1991.	vieta KHL 2010./2011.		starpība
	Itiļ / Ak Bars (Kazaņa)	13.	6.		+7
	SKA (Ļeņingrada / Sanktpēterburga)	14.	7.		+7
	Torpedo / Lokomotiv (Jaroslavļa)	7.	3.		+4
	Dinamo (Minska)*	15.	16.		-1
	Dinamo (Rīga)*	5.	8		-3
	Traktor (Čeļabinska)	12.	18.		-6
	Dinamo / OHK Dinamo (Maskava)	1.	9.		-8
	Torpedo (Gorkija / Ņižņijnovgoroda)	9.	17.		-8
	Avtomobiļist (Sverdlovska / Jekaterinburga)*	11.	20.		-9
	Spartak (Maskava)	2.	13.		-11
	CSKA (Maskava)	4.	19.		-15
	Torpedo / Kazcink-Torpedo (Ustjkamenogorska)	9.	– (VHL 9.)		–
	Kriļja Sovetov (Maskava)	3.	– (VHL 14.)		–
	Sokil (Kijeva)	8.	– (BAČ 7.)		–
	Himik (Voskresenska)	6.	–		–
* atjaunotas komandas, kas laika posmā starp PSRS čempionātu un KHL bija beigušas pastāvēt.
** nav fiksētas visas komandu nosaukuma maiņas, bet tikai attiecīgajās (1991./1992. un 2010./2011.) sezonās lietotie nosaukumi.

P.S. Krievijas (PSRS) hokeja “lielais 12-nieks”

pirmais hokeja čempionāts Krievijā (PSRS) norisinājās 1946./1947. g. sezonā, tajā piedalījās 12 komandas, t.sk. Rīgas Dinamo, kas ieņēma 4. vietu. dažas komandas no “lielā 12-nieka” ir nonākušas līdz mūsdienām un KHL, bet daļa pieder pie pagātnes eksotikas.

4 klubi – Maskavas Dinamo, Maskavas CDKA (tagad – CSKA), Maskavas Spartak, Ļeņingradas Dom Oficerov (tagad – Sanktpēterburgas SKA) ir secīgi pārtransformējušies līdz KHL, vēl viens (Rīgas Dinamo) līdz KHL ir aizkūlies, “atjaunojoties”. taču 7 klubi ir aizgājuši nebūtībā.

atsevišķai pieminēšanai svarīgs no “lielā 12-nieka” vairs nepastāvošajiem klubiem ir Maskavas VVS MVO (ВВС МВО = Военно-воздушные Силы Московского Военного Округа; Maskavas Kara apgabala Gaisa Karaspēks). kā hokeja klubs šī vienība pastāvēja salīdzinoši īsu laika posmu – no dibināšanas 1945. gadā līdz 1953. gada janvārim. VVS MVO 1949. gadā bija ieguvuši PSRS čempionāta sudrabu, bet jau nākamās sezonas gaitā, 1950. gada janvārī, notika aviokatastrofa – lidmašīna kopā VVS MVO komandu nogāzās netālu no Sverdlovskas (tagad – Jekaterinburga). visi lidmašīnā esošie gāja bojā… tajā saitā, komandas sastāvā esošie Latvijas hokejisti – Harijs Mellups un Roberts Šulmanis. VVS MVO 1950./1951. g. sezonu turpināja un ieņēma 4. vietu, bet 3 nākamajās sezonās pēc kārtas “paņēma” PSRS zelta godalgas. līdz 1953. gadā VVS MVO tika izformēti, tā sastāvu pievienojot Maskavas CDKA (tagad – CSKA) klubam.

pārējiem 6 no “lielā hokeja”, ko spēlē ar ripu, jau izgaisušajiem “12-nieka” klubiem sportiskie panākumi bija mazāk spilgti, taču vēsturē to nosaukumi ir nofiksējušies – Ļeņingradas Dinamo, Tallinas Dinamo, Sverdlovskas Dom Oficerov, Kauņas izase, Užgorodas Spartak, Arhangeļskas Vodņik. starp citu, Arhangeļskas Vodņik gan pirms, gan pēc tam bija klubs ar cienījamu vēsturi un panākumiem “krievu hokejā”, ko spēlē uz ledus, bet ar bumbiņu.

lasāmvielai & izziņām:

• Aiņa Ulmaņa grāmatas “Melnās ripas bruņinieki” (1998.) elektroniskā versija – lhf.lv
• kopsavilkumi par PSRS čempionātu pirmajām sezonām – sports.ru (1946./1947.; 1947./1948.; 1948./1949.)
• par VVS MVO bojāeju (1950. g. janvārī) – hockeyarchives.ru