Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Prizma / Rīga 86’

Latvijas hokejista pieredze Kazahstānā

Posted by petrovich27 uz 2012/11/15

Jau pāris sezonas Kazahstānas čempionāts ir iecienīta darbavieta Latvijas hokejistiem, kuri dodas leģionāru gaitās. Vēl nesen Kazahstāna nebija ārvalstu hokejistu pieprasītāko maršrutu „ceļvežos”. Tagad ir. Tāpat kā tur ir līdzekļi, līdzjutēji un pat leģionāri no Kanādas. Par Kazahstānas Augstāko līgu „no iekšpuses” un savām hokejista gaitām stāsta aizsargs Renārs Demiters.

TUVPLĀNĀ: Renārs Demiters

  • Dzimis 1986. gada 12. augustā
  • Ampluā: aizsargs
  • „Figūra”: 170 cm; 78 kg
  • 2012./2013. g. sezonā Arlan (Kokšetau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā
  • Iepriekšējās sezonas: Arlan, Beibaris Kazahstānā; Liepājas Metalurgs komandas; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma; Latvijas Bērzs
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005. sezonā U-20 PČ 1. divīzijā
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2003. un 2004. gada U-18 PČ 1. divīzijā
  • Pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Publiski pieejamās statistikas vietnēs par Tavu pirmo komandu nosaukta Prizma. Kā sākās Tavas gaitas hokejā? Kad un kāpēc nonāci līdz Prizmai?

Renārs Demiters: Tā, nu, gluži nevarētu teikt, ka Prizma bija mana pirmā komanda; vispār mana pirmā komanda bija Latvijas Bērzs, pie trenera Ojāra Rodes. Pēc tam tajā pašā Latvijas Bērzā veidojās tā saucamā specklase, pie trenera Jura Repa. Spēlēju, trenējos tur līdz izveidojās hokeja klubs Prizma 86, kur vāca kopā visus 86. gadā dzimušos jauniešus, tā ari es tur nokļuvu. Sētā bieži ar draugiem spēlēju hokeju no rīta līdz vakaram; tajā kompānijā bija mans bērnības draugs, kurš jau gāja hokejā. Viņš vienmēr man stāstīja, kā viņam iet pa treniņiem; es arī viņam vienmēr uzdevu visādus jautājumus, izprašņāju par hokeju – kas un kā tur. Viņš teica, ka man ir jāpamēģina; tā, nu, es saņēmies gāju pie tēva un lūdzos, lai mani aizved uz hokeju. Atceros tikai to, ka bija jāpalūdzas vairākas reizes; tā arī mani aizveda.

Tagad, noraugoties vecāku centienos savus bērnus „pieradināt” pie sporta nodarbībām, nereti nākas dzirdēt saucienus no laukuma malas – ja nedarīsi (nesportosi) nebūs Tev datora vai nebrauksim uz lielveikalu pēc mantām. Kā bija ar Tevi? Ar ko Tevi „nopirka”? Kas motivēja iet uz treniņiem, cīnīties?

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N4_VERSEs pat nezinu, vai tas ir iespējams – pieradināt bērnu pie hokeja. Vai, nu, viņam tas patīk vai ari nē. Ja bērnu spiež ar varu iet uz hokeju un uzpērk, domāju, ka nekā laba no tā nesanāks, jo pēc tam, kad viņš paaugsies, vienu dienu viņš vienkārši pateiks, ka negrib vairs spēlēt hokeju. Vecākiem būs tikai izmesta nauda un laiks. Man pašam nekad tāda situācija nav bijusi, kad vecāki mēģina uzpirkt, lai ietu uz treniņiem vai lai es vienkārši spēlētu hokeju. Nekad mani nav spieduši spēlēt, jo pats izvēlējos hokeju. Tā bija mana izvēle; vecāki mani tikai atbalstīja tajā visā.

Šķiet, tieši 16 gadu vecumā Tev sākās „pirmais lielais” hokejs, kad 2002./2003. g. sezonā ar Prizma komandu startējāt EEHL B čempionātā. Kāds bija šī čempionāta formāts un līmenis? Ko šī sezona deva Tev un Tavai attīstībai? Ar ko bija atšķirīga no citām?

Līmenis bija labs; viegli negāja, it īpaši ar komandām no Baltkrievijas. Noteikti šī sezona deva lielāku pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Savādāks šajā sezonā bija tas, ka spēlējām ar komandām no Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas.

Prizmas komandā bija nolasījusies kompānija, no kuras salīdzinoši padaudz puišu ir tikuši tālāk – stiprās līgās, nacionālajā izlasē. Andersons, Bārtulis, Guntis Džeriņš, Galviņš, Karsums, Raitums. Vai tagad seko savu cīņubiedru gaitām? Sanākat vasarā, lai uzspēlētu hokeju vai futbolu?

Jā ,protams, sekoju līdzi, vienmēr internetā ieeju un izlasu ziņas. Jā, biežāk sanāk ar Bārtuli un Karsumu satikties, pat kopā vasarā trenējamies pirms gaidāmās sezonas, bet tā ar visiem sanāk satikties. Rīga jau ir maza!

Pēc Prizmas Tev fiksēta dalība Rīga 2000 un arī LSPA (SK Rīga-20) komandā pie Znaroka. Kuram trenerim vai treneriem ir bijusi īpaša nozīme Tavas karjeras veidošanā līdz pieaugušo hokejam? Un kāpēc?

Jā, no sākuma bija Rīga-20 pie Znaroka, pēc tam nāca Rīga 2000. No katra trenera, kas man ir bijis, esmu kaut ko iemācījies, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palicis laiks, ko spēlēju pie Oļega Znaroka.

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N3Lielākā daļa jauno hokejistu tā arī U-18 un U-20 vecuma barjeru nepārvar. Labākajā gadījumā uzspēlē jauniešu un/vai junioru izlasēs un profesionālajā hokejā dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas. Kā Tev izdevās pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz pieaugušo? Kas bija galvenās grūtības? Bet kas varbūt atviegloja šo ceļu?

Kā man tas izdevās, es pat īsti neatceros!!! Sākumā pats grūtākais pārejā no junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir noteikti fiziskā ziņā un domāšanas ātrumā uz laukuma, jo tur viss notiek ātrāk un fiziskāk, ir grūtāk spēlēt.

Pēc ilgiem gadiem Rīgas komandās 2009. gadā devies uz Liepājas Metalurgs hokeja piramīdu. Kas bija par pamatu šai izvēlei? Tikai fakts, ka tobrīd beidza pastāvēt Rīga 2000 komanda un Baltkrievijas ekstralīgā palika tikai divas komandas no Latvijas? Un kāpēc tieši Liepāja nevis, piemēram, Dinamo Juniors vai leģionāra gaitas?

Par pamatu manai pāriešanai uz Liepājas Metalurgu bija Rīgas 2000 izjukšana. Bija iespēja braukt uz Liepāju; nemaz nedomādams un nemeklēdams citus variantus, devos uz Liepāju. Dinamo Juniorā spēlēja gados jaunāki spēlētāji; es tur nevarētu spēlēt pat gribot.

Kas Tavā karjerā un dzīvē mainījās ar pārcelšanos uz Liepāju? Kas kļuva būtiski savādāk? Ar ko Liepājas Metalurgs bija savādāks ar Rīga 2000 ierasto? Gan uz ledus, gan apkārt tam?

Manā dzīvē īpaši nekas baigi nemainījās, izņemot to, ka bija jādzīvo Liepājā nevis Rīgā. Liepājā sadzīves ziņā ne par ko nebija jādomā – barošana 3 reizes dienā, dzīvoju tā saucamajā bāzē un viss, ko vajadzēja, bija. Rīgā tomēr par tām lietām pašam bija jāparūpējas, bet toties – tu dzīvo mājās. Hokeja ziņā nekas nemainījās – spēlē un centies pēc iespējas labāk darīt savu darbu, tas arī viss.

Kā kopumā vērtē savus divus gadus Liepājā? Kas ir tie zīmīgākie iespaidi?

Kopumā ļoti apmierināts esmu ar šiem diviem Liepājā pavadītiem gadiem; organizācija laba, sadzīves apstākļi – arī. Noteikti zīmīgākais iespaids palika tas, ka pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu; pirms tam man tas nebija izdevies.

Iepriekšējā sezona (2011./2012.) Tev fiksēta kā pirmā leģionāra gaitās. Kādēļ izvēlējies tieši Kazahstānu nevis, piemēram, Somijas vai Zviedrijas trešā/ceturtā stipruma līgas, kas arī ir populāras Latvijas hokejistu vidū?

Katru gadu vasaras treniņnometnes Kazahstānas klubs Beibaris aizvada Latvijā; man piedāvāja aizbraukt atrādīties. Mēs tur sākumā pat kādi 7 latvieši bijām; tā, nu, sanāca, ka mani paturēja un tur arī paliku, par citām līgām nebiju interesējies.

Vai nebija bail doties vairāku tūkstošu kilometru attālumā uz austrumiem? Kas Tevi uztrauca pirms došanās? Un kas vēlāk izrādījās, par kurām lietām nebija vērts uztraukties? Kuri priekšstati izrādījās patiesība?

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N2Bail nebija, bet tāda neziņa iekšā bija; nezināju pat īsti, ko gaidīt. Vienīgais, ko man bija stāstījuši, tas bija par treneri, ka viņš ļoti emocionāls. Zināju, kad aizbraukšu, visu redzēšu un uzzināšu.

Kā Tavs pirmais klubs Kazahstānas čempionātā nosaukts Beibaris (Atirau), kurā pārbaudījās vairāki Latvijas hokejisti. Tomēr statistikas ailītēs – nulles. Kas īsti nesaklājās ar Beibaris un kāpēc nācās pārcelties uz Arlan (Kokšetau)?

Nulles tur ir tādēļ, ka regulārajā čempionātā nenospēlēju nevienu spēli. Pirms sezonas sākuma nospēlēju pāris spēles Kazahstānas kausā un turnīrā Gomeļā. Tas bija arī viss; nezinu, treneris neuzticējās, un vēl pie tam, bija liekie aizsargi, kurus nemaz neģērba uz spēlēm. Tā arī es tur, sanāk, tikai trenējos visus trīs mēnešus.

Tad pie mums bija atbraukusi komanda Arlan uz spēlēm; Beresņevs arī nesen bija pievienojies tai komandai. Pēc spēles mēs satikāmies, jautāja: kā iet, kāpēc nespēlēju, piedāvāja braukt uz Arlanu. Tā mēs ar Ozoliņu nākamajā dienā jau gājām runāt ar treneri, lai palaiž mūs projām. Sarunas ne pie kā laba nenoveda, un mēs aizbraucām uz Rīgu, trīs nedēļas trenējāmies Rīgā, kamēr aģents sarunāja, lai mūs palaiž projām. Bija arī jāšķiras no noteiktas naudas summas, lai viņi palaistu vaļā; beigu beigās viss nokārtojās.

(Piebilde: Leonīds Beresņevs – kopš 2011. gada rudens Arlan komandas galvenais treneris; uzbrucējs Artūrs Ozoliņš (dz. 1988.) – Renāra Demitera komandas biedrs, t.sk. Beibaris un vēlāk Arlan komandā.)

Ar ko atšķīrās Beibaris un Arlan klubu saimniecība, kad pārcēlies? Tikai ar Kazahstānas čempionu Beibaris un vidusmēra komandas Arlan spēku samēru? Kas vēl bija citādi?

Arlan kluba saimniecība un vadība, man liekas, vairāk pārdzīvo par komandu, vienmēr prasa, kas pietrūkst vai kaut ko nevajag; tāda cilvēciskāka attieksme, teiksim tā. Aizbraucot uz Arlan, pārsteidza spēļu apmeklētība un fani, kas šeit ir tiešām vienreizēji. Atirau maz skatītāju nāca uz spēlēm.

Un ar ko atšķīrās Kaspijas jūras piekrastē esošā Atirau (Atirava) no dažus simtus kilometru attālās Kazahstānas ziemeļu reģiona Kokšetau (Kokšetava)? Kā mainījās Tava sadzīve?

Demiters_Renars_80_LM-2_vs_HK_Ozolnieki_Monarch_2011-02-12_Romualds_Vambuts_Sportacentrs_comAtirau vairāk dzīvoja Kazahstānas izcelsmes cilvēku, viņu tur bija daudz; šeit (Kokšetau) mazāk kazahu izcelsmes cilvēku. Atirau ir bišku lielāka pilsēta, bet tā ne ar ko īpašu vairāk neatšķiras. Sadzīvē viss palika tāpat, kā bija.

Tagad Kazahstānas Augstākās līgas līdervienība ir Tevis pārstāvētā Arlan komanda, bet, piemēram, Beibaris dzīvojas ap 7. vietu (no 10 komandām). Kas šosezon mainījies Kazahstānas čempionāta spēku samēros? Arlan kļuvuši ambiciozāki?

Ja runā par šo gadu un iepriekšējo, tad noteikti var teikt: šogad čempionāts ir daudz interesantāks, un līmenis arī ir cēlies. Ļoti līdzvērtīgas spēles šogad; prognozēt kādu spēli ir ļoti grūti. Ne mazāk svarīgs fakts ir tāds, ka daudzās komandās ir sabraukuši leģionāri; šogad viņu ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu. Noteikti Arlan ir kļuvuši ambiciozāki; šogad mērķis ir medaļas, par to liecina arī leģionāru piesaistīšana. Pagājušo gadu leģionāri bijām tikai mēs no Latvijas, šogad – ir vēl divi kanādieši, divi angļi, kā arī trīs slovāki.

Jau pērnsezon Tev Arlan sastāvā nevajadzēja būt garlaicīgi – komandā, neskaitot Tevi, bija vēl 6 hokejisti no Latvijas, turklāt daļa ar kopīgu Liepājas pagātni – Valērijs Fiļimonovs, Edmunds Kniksts, Vladimirs Mamonovs, Artūrs Ozoliņš, Sergejs Tjoluškins, Dmitrijs Žabotinskis. Vai tik plaša „aizmugure” atviegloja cīņu laukumā un sadzīvi ārpus tā? Vai tieši pretēji – vienas un tās pašas sejas bija „piegriezušās” un visiem bija jāatbild par katra Latvijas pārstāvja „apgrēcībām” laukumā?

Jā, ar visiem minētajiem cilvēkiem biju kopā spēlējis Liepājas Metalurgā, izņemot Artūru Ozoliņu. Noteikti man tas ir tikai pluss, ja kāds latvietis ir ar tevi kopā komandā. Sadzīvē noteikti ir interesantāk, sadzīvojām visi labi, nebija nekādu problēmu; protams, citreiz jau gribas atslēgties no visiem un pabūt vienam, bet tas jau tikai normāli. Nē, par „apgrēcībām” laukumā jāatbild bija katram par sevi!

Šosezon Arlan ierindā joprojām ir parādījušies padaudz Latvijas pārstāvju – Tu, Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs, Maksims Širokovs, arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs – no Latvijas. Kā kopumā Kazahstānā un konkrēti Arlan klubā attiecas pret leģionāriem no Latvijas? Kā uztver skatītāji, līdzjutēji?

Klubā attiecas tāpat, kā pret visiem. Nekādu atšķirību nav; tāpat arī līdzjutēji atbalsta visus bez izņēmumiem.

No pērnās sezonas „Latvijas spēlētāju komplekta” Arlan sastāvā palikāt tikai divatā – Tu un Ozoliņš. Kāpēc nolēmi turpināt darbu Arlan vienībā? Kas Tevi tur piesaista?

Demiters_Renars_80_skiet_LM_vs_Sokil_2010-12-27_foto_Aigars_PrusisNolēmu palikt, jo mani šeit viss apmierināja – gan klubs, gan čempionāta līmenis.

(Piebilde: Arlan komandā no iepriekšējās sezonas palika arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs.)

Daži zinātāji teic, ka Kazahstānas hokejā nauda ir. Lai nesauktu konkrētus ciparus, tad, ja Tev jāsalīdzina Latvijas klubu finansiālās varēšanas Baltkrievijas ekstralīgā „labajos laikos” un Kazahstānas klubu rocību, kā ir?

Jā, finansiālā ziņā šeit (Kazahstānā) noteikti naudas ir vairāk.

Kā ir ar līdzjutējiem un Kazahstānas Augstākās līgas spēļu apmeklētību? Kāda ir interese? Vai Kokšetau pilsētā, kur esot ap 130 – 140 tūkstoši iedzīvotāji, cilvēki uz ielām Tevi atpazīst?

Ir kādas četras komandas, kur skatītāju apmeklētība ir ļoti laba, pārējās komandās – mazāk skatītāju nāk, bet kopumā apmeklētība ir laba. Pie mums Kokšetavā ir halle uz 1500 skatītājiem; vienmēr uz spēlēm viss ir pilns, un atbalsts ir vienreizējs. Visi, kas šeit ir paspēlējuši, saka, ka pie mums līdzjutēji ir vienreizēji.

Jā, ir, kad atpazīst; citreiz tu cilvēku nezini, bet viņš nāk tev klāt un paspiež roku, patīkami. Mazie hokejisti vienmēr rindā stāv, ar visiem grib sasveicināties. Tā vien liekas, ka pilsētā visi dzīvo ar hokeju.

Ja Tev jāraksturo Kazahstānas čempionāta līmenis, tad kāds tas ir? Plašais leģionāru loks ienes dažādību?

Līmenis ir labs un interesants, jo visas spēles ir grūtas un aizraujošas, vāju komandu nav. Jā, noteikti leģionāru spēlētāji ienes dažādību čempionātā.

Demiters_Renars_arlanclub_kzJa Tev būtu jādod padoms savam labam draugam pirms viņam doties spēlēt hokeju Kazahstānā, ko Tu ieteiktu īpaši ņemt vērā, kam pievērst uzmanību, ar ko rēķināties?

Rēķināties vajadzētu noteikti ar garajiem pārbraucieniem, kas šeit ir. Kā jau visur spēlējot, jācenšas un jārāda savs labākais sniegums, jo sezonas laikā šeit komandās bieži mainās sastāvi, spēlētāji.

Lai veicas!

Izziņām:

[Pirmie četri foto no Renāra Demitera personīgā arhīva. Piektais foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2011. gada 12. februārī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Sestais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Kijevas Sokil 2010. gada 27. decembrī; foto autors: Aigars Prūsis. Septītais – noslēdzošais – foto no arlanclub.kz lapas.]

Advertisements

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

TUVPLĀNĀ: Artūrs Kulda

Posted by petrovich27 uz 2011/02/05

Ziemeļamerika kā jauno hokejistu “sapņu kontinents” ir aktuāls joprojām. pieticīgākajos sapņos tiek saskatītas junioru līgas un, iespējams, Ziemeļamerikas hokeja aisberga redzamākajai daļai tuvās ECHL, AHL līgas. taču skaistākie sapņi uzrāda hokeja Meku – NHL. Artūram Kuldam sapņi ir izrādījušies gana reāli – 2009./2010. g. sezonā jau ir notikusi debija uz NHL ledus oficiālajās spēlēs Atlanta Thrashers vienībā. šajā sezonā A.Kulda cīnās Atlantas fārmklubā Chicago Wolves un gaida savu iespēju. viss, kas nepieciešams, ir pacietība.

Šajā sezonā vēl uzspēlēšu NHL, vajag vienkārši gaidīt savu iespēju,” spriež Artūrs Kulda. NHL sezona ir pašā karstumā un regulārās sezonas noslēgums vēl nav tik tuvu, kā Eiropas čempionātos. NHL vienībām vēl pa 30 spēlēm, plus – mīnus, jāaizvada sezonas regulārajā sadaļā. starp citu, drīz pēc A.Kuldas sniegtajām atbildēm – 4. februārī (2011.) viņš tika izsaukts uz Atlanta Thrashers.

Artūrs Kulda atbild uz jautājumiem par savām gaitām Maskavas CSKA sistēmā Krievijas 1. līgā un Maskavas Atklātajā čempionātā jauniešiem, par NHL un CHL draftiem, par savu iekļaušanos Ziemeļamerikas hokejā, par pāreju no junioru hokeja uz pieaugušo, par debiju NHL starmešu gaismā, par iespējām un par Latvijas izlasi.

izziņai: Artūrs Kulda

  • dzimis 1988. gada 25. jūlijā
  • ampluā: aizsargs
  • “figūra”: 188 cm; 96 kg
  • 2010./2011. g. sezonā Chicago Wolves sastāvā AHL
  • iepriekšējās sezonas: Atlanta Thrashers (NHL); Chicago Wolves (AHL); Peterborough Petes (OHL); CSKA-2 (Maskava; Krievijas 1. līga); Prizma/Rīga 86
  • Latvijas izlases dalībnieks PČ 2010. gadā
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2006. gada PČ elitē un 2007., 2008. gados – 1. divīzijā
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2004., 2005., 2006. gadu PČ 1. divīzijā
  • pirmie treneri: Aivars Skudra; Ojārs Rode
  • NHL drafts: 2006. gads; kopējais Nr. 200.; Atlanta Trashers
  • CHL drafts: 2006. gads; kopējais Nr. 48.; Peterborough Petes (OHL)

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: caur Maskavas CSKA-2 komandu ir gājusi virkne Latvijas hokejistu – tajā skaitā Kaspars Daugaviņš, Krišs Grundmanis, Tu. ar ko spēlēšana CSKA sistēmā bija vērtīga un zīmīga Tev?

Artūrs Kulda: Divas sezonas CSKA sistēmā deva man ļoti daudz, un, domāju, tā bija ļoti laba vieta karjeras turpinājumam. Pēc U-18 pasaules čempionāta Austrijā kopā ar Daugaviņu aizbraucām uz 2 nedēļu pārbaudes laiku, un mums teica praukt vasarā jau uz komandu. Pirmā sezona sniedza arī daudz pieredzes sadzīviskā jomā, jo dzīvoju viens; visu nācās darīt pašam – gatavot ēst, mazgāt drēbes, nodarboties ar pirkumiem un tā tālāk.

jautājums: CSKA sistēmā Tu spēlēji otrajā komandā Krievijas 1. līgā un komandā, kas cīnījās Maskavas Atklātajā čempionātā 1988. – 1989. gados dzimušajiem jauniešiem. Kāda bija abu līgu atšķirība, neskaitot spēlētāju vecumu?

CSJA-2 komandā visi spēlētāji bija vecāki, bija spēlētāji ar spēles pieredzi Superlīgā un Augstākajā līgā. Spēles līmenis augstāks bija 1. līgā, galvenokārt spēlētāju augstākas pieredzes dēļ. Bija interesanti spēlēt abās komandās. Jauniešu komandā mums bija ļoti stiprs sastāvs; pēc Maskavas čempionāta noslēgšanās braucām uz Krievijas finālu Omskā, kur izcīnījām 1. vietu. No tā sastāva, ar kuru spēlēju Omskā, tagad daudz hokejistu spēlē ļoti augstā līmenī.

jautājums: kādas bija priekšrocības spēlēšanai Krievijā salīdzinājumā ar to, ja Tu būtu palicis Baltkrievijas vai Latvijas līgās?

krievijā ir ļoti augsts hokeja līmenis, daudz talantīgu spēlētāju. CSKA komandās es saņēmu daudz spēles laika abās sezonās, un, domāju, ka labāk ir spēlēt, nevis kaut kur par labāku naudu sēdēt malā. Un arī piedāvājumi no Latvijas man nekad nav bijuši.

jautājums: vienā gadā – 2006.-ajā – Tevi uzdeiz draftēja gan CHL, gan NHL. nebiji pārsteigts? vai biji pārliecināts? ko Tev vispār nozīmēja abi šie drafti, tajā skaitā emocionāli?

Nākamajam posmam pēc Krievijas bija jābūt iekļūšanai CHL un NHL draftos. U-20 pasaules čempionāta laikā Kanādā, U-18 pasaules čempionāta laikā Rīgā, Krievijas finālā Omskā un Maskavas čempionāta laikā mani vēroja dažādu komandu skauti; tādēļ pirms drafta zināju, ka dažas komandas var mani izvēlēties. Ar dažiem skautiem biju komunicējis, viņi paņēma visus datus par mani. Dabīgi, ka biju ļoti priecīgs, kad mani izvēlējās draftā! Es ļoti ilgi gāju uz to, un man nebija starpības, kurā drafta kārtā mani izvēlējās. Peterborough Petes ģenerālmenedžeris bija mani redzējis U-20 pasaules čempionātā Kanādā un zināja no Atlanta Thrashers, ka esmu gatavs braukt uz CHL; tādēļ mani arī izvēlējās CHL draftā.

jautājums: divas sezonas nospēlēji Kanādas junioru elitē – Peterborough Petes komandā OHL līgā. kā pats vērtē savu iekļaušanos Ziemeļamerikas hokejā? kas Tev izdevās jau pašā sākumā, bet kas ne īpaši?

Pirmā sezona uzreis iesākās ar traumu. Koamndas pirmajos treniņos neveiksmīgi izpildīju spēka paņēmienu, ielidoju bortā un nācās izlaist Peterborough Petes nometnes atlikušo daļu. taču, pārstāvot Atlantu, aizbraucu spēlēt uz turnīru Treverssitijā (Traverse City). Tur nospēlēju tikai 2 spēles un situāciju ar traumu tikai saasināju. Hokejs ļoti atšķīrās no tā, ko biju redzējis Krievijā un Latvijā. Diezgan ilgi “ieslidinājos” un sāku saprast spēli; varu teikt – visa pirmā sezona aizgāja kā šūpolēs. Otrās sezonas sākumu arī izlaidu, bija neliela ceļgala operācija. Šajā sezonā man sāka daudz vairāk uzticēties, saņēmu milzīgu apjomu spēles laika un gāju laukumā pret citu komandu labākajiem spēlētājiem.

jautājums: 2007./2008. g. sezonā Tu jau augstā tempā “gāji iekšā” pieaugušo hokejā – otrajā stiprākajā līgā pāri okeānam – AHL. Un uzreiz 5 spēles regulārajā čempionātā un 21 spēle play off-ā Chicago Wolves komandā. kā norisinājās Tava pāreja no junioriem uz AHL?

Biju ļoti priecīgs, kad pēc sezonas Peterborough Petes komandā mani izsauca uz Čikāgu. Tā man bija liela iespēja parādīt sevi un dabūt kontraktu ar Atlanta Thrashers. “Aru” katru dienu treniņos; mani ielika sastāvā dažas spēles regulārajā čempionātā, pēc tam sāka laist laukumā play off-ā. Tā arī sanāca, ka izslēgšanas spēlēs izlaidu tikai 1. kārtas pirmās 2 spēles, bet tālāk spēlēju līdz galam. pāreja norisinājās pietiekoši viegli; domāju, ka dēļ tā, ka ļoti “pieslidojos” Peterborough Petes komandā, pieradu spēlēt pa 25 – 30 minūtēm katrā spēlē. Un arī Čikāgas spēlētāju līmenis bija ļoti augsts un spēlēt kopā ar viņiem bija vienīgi bauda.

jautājums: pagājušajā sezonā (2009./2010.) notika Tava debija NHL – katra jaunā profesionāļa sapnis. kā vērtē savu demonstrēto spēli hokeja Mekā? viss norisinājās gludi? nervi “neuzdeva” pie tādiem prožektoriem un uzmanības?

Esmu apmierināts ar to, kā norisinājās debija NHL. Kaut arī sanāca spēlēt pret stiprām komandām, izskatījos pieklājīgi un rādīju savu labāko hokeju. Pirms tam [NHL komandā] spēlēju pirmssezonas spēlēs vairākas reizes; tādēļ jau zināju, ka nekā briesmīga nav, un biju pārliecināts par saviem spēkiem. Bija nedaudz uztraukuma pirms pirmās spēles, bet tas viss pazuda līdzko izgāju savā pirmajā maiņā.

jautājums: šo sezonu turpini karot fārmklubā AHL – Chicago Wolves. kādas saskati savas iespējas jau šajā sezonā nokļūt NHL vienības sastāvā? vai Atlanta Thrashers, Tavuprāt, ir ērts klubs Tavam progresam? Vai viss Tevi apmierina vai ne īpaši?

Šajā sezonā vēl uzspēlēšu NHL, vajag vienkārši gaidīt savu iespēju. Atlantā aizsargi spēlē bez traumām, tādēļ pēdējos 2 gados nevienu [aizsargu] uz ilgu laiku neizsauc. Novembrī man bija jāsaņem izsaukums uz spēli pret New York Rangers, bet dienu pirms tam spēlē guvu traumu. man nav starpības kurā NHL komandā spēlēt, domāju, ka visur ir labi.

jautājums: jau septiņus pasaules čempionātus esi aizvadījis Latvijas izlašu sastāvā – trīs U-18, trīs U-20 un vienu pieaugušo. ko Tev nozīmē spēlēt izlasē?

Esmu vienmēr priecīgs pārstāvēt Latviju starptautiskajā arēnā. Pagājušogad guvu milzīgu baudu no spēles pasaules čempionātā Vācijā. Arī nākotnē vienmēr būšu gatavs palīdzēt izlasei!

lai veicas!

[fotoattēli no Artūra Kuldas personīgā arhīva.]

lasāmvielai & izziņām:

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »