Latvijas U-18 izlases sezonas finišs

Ēriks Miļuns kā galvenais treneris šosezon ir bijis veiksmīgs ne tikai HS Rīga/Prizma komandai ceļā uz Latvijas čempionu titulu, bet arī Latvijas U-18 izlasei tās virzībā uz pasaules eliti. Uzdevums izpildīts – Latvijas jaunieši nākamgad atkal startēs sava vecuma pasaules desmit stiprāko izlašu turnīrā. Ieskatam: Latvijas U-18 izlases ciparu summa 1. divīzijas A grupas pasaules čempionātā.

Latvijas U-18 izlasei “izrāpties” no sava vecuma pasaules čempionāta pirmās divīzijas uz eliti ir izdevies četras reizes. Pirmoreiz tas sanāca Aleksandra Kļinšova vadībā 2006. gadā Rīgā. Kļinšovs panākumu atkārtoja vēl 2009. gadā Itālijā. Divreiz Latvijas U-18 izlasei pakāpties uz eliti ir palīdzējis galvenais treneris Ēriks Miļuns – 2011. gadā Rīgā un šogad Nicā, Francijā. Jādomā, ka arī attiecīgie “sapārotie gadi” Latvijas hokejā ir bijuši labi: 1988./1989.; 1991./1992.; 1993./1994.; tagad 1996./1997. Starp citu, virknei galveno treneru šāds panākums nebija izdevies; starp tiem – Oļegs Znaroks, Gints Bisenieks, Vjačeslavs Nazarovs…

Par uzdevumu un Norvēģiju

Šī gada U-18 pasaules čempionāts 1. divīzijas A grupā aizritēja no 13. līdz 19. aprīlim Nicā, Francijā. Jau pēc 4 uzvarētām spēlēm Latvijas vienība bija garantējusi atgriešanos elitē, bet piektā spēle (pret Norvēģijas U-18) atlika kā formalitāte. Iespējams, tāpēc arī tika zaudēta. Taču skumju šajā sakarā nav. Jauniešu valstsvienība savu uzdevumu izpildīja, un nākamgad ap šo laiku Latvijas 1997.-1998. gados dzimušie puiši sitīsies elitē. Jādomā, ka vispirms par palikšanu, bet, iespējams, kādreiz arī  par kaut ko vairāk nekā 9.vietu pasaulē, kas Latvijai jauniešu vecumā ir līdz šim augstākais sasniegums.

Šī pavasara bilance: pret Kazahstānas vienaudžiem (5:2); pret baltkrieviem (3:2); pret frančiem (5:1); pret itāļiem (5:2); pret Norvēģijas jauniešiem (2:4). Kurš no pretiniekiem Nicā bija vissmagākais? “Visas spēles bija smagas. Nebija tāds pretinieks, ar kuru bija viegli spēlēt. Tāpat arī Itālija, kura skaitījās pastarīte, spēlēja labu un aktīvu hokeju; spēlēt pret viņiem nebija vieglāk. Visas komandas bija līdzīgas, un spēlēt pret katru komandu bija līdzīgi grūti,” spriež Frenks Razgals, Latvijas U-18 izlases uzbrucējs un turnīra labākais spēlētājs Latvijas vienībā.

Kas pietrūka pret Norvēģiju? Vairs nebija motivācijas? “Protams, ka ir grūtāk saņemties, kad zini, ka esi jau čempions, bet uz spēli gājām kā jau vienmēr ar vienu mērķi – uzvarēt. Domāju, ka nekas netrūka; spēli salauza 5 minūšu mazākums, kad ielaidām divus vārtus, bet ir kā ir. Ja nebūtu tas noraidījums, domāju, būtu savādāks rezultāts,” tā Frenks Razgals.

Komanda vispirms

Spriežot pēc visa turnīra statistikas rādītājiem, Latvijas izlasē “zvaigžņu” nebija, bet komanda – gan. Individuālajos topos mūsējie starp pirmajiem nebija, bet vienīgo biļeti uz elites čempionātu izcīnīja. Nosacīts izņēmums ir labāko vārtu guvēju Tops, kurā Roberts Locāns ar 4 vārtu guvumiem ieņem dalītu 1./5. vietu. Bet visādi citādi: rezultatīvāko Topā augstākais sniegums ir 7. vieta; lietderības koeficienta uzskaitē – 4.; vārtsargu sarakstā – 3. vieta… Iemetienos – 11. vieta (kas gan ir viena no “latviešu hokeja” aktuālajām iezīmēm). Arī turnīra direktorāts starp čempionāta 3 labākajiem puišiem neatrada vietu Latvijas hokejistiem… Lai! 1. divīzijas “zeltam” vērtība būs vēl lielāka nākamsezon.

Uzbrukums līdzsvarā

Latvijas izlases uzbrucēju rindās salīdzinoši vienmērīgi sadalītā punktu raža apliecina visu virknējumu spējas un pienesumu. Neviens uzbrucējs no Francijas nav aizbraucis bez punktiem. Ja tomēr jāizceļ kāds no līderiem, tad rezultatīvākie ir jau nosauktie Frenks Razgals (6 punkti 5 spēlēs) un Roberts Locāns (5 punkti). Aiz Locāna otrs labākais vārtu guvējs – Ēriks Žohovs ar 3 trāpījumiem.

Labākā mikromaču (MM) vārtu attiecība un iespaidīgākais lietderības koeficients starp uzbrucējiem ir Filipam Gundaram Buncim (attiecīgi 6:1 un +5). Šajos parametros starp līderiem arī Roberts Locāns un Mārtiņš Vītoliņš (abiem pa +4, bet atšķirīga MM attiecība

Latvijas U-18 izlases uzbrucēju statistika jauniešu pasaules čempionātā 1. divīzijas A grupā (Francijā, 2014. g. 13.-19. aprīlī; saskaņā ar iihf.com):

	uzbrucējs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM*	met.	sods
1.	Frenks Razgals	1996.	5	1+5	+2	9:6	8	4
2	Roberts Locāns	1996.	5	4+1	+4	6:2	11	4
3.	Ēriks Žohovs	1997.	5	3+1	+3	4:1	10	4
4.	Dāvis Zembergs A	1996.	5	2+2	+3	5:2	7	2
5.	Rodrigo Ābols C	1996.	5	1+3	-2	3:6	8	2
6.	Filips Gundars Buncis	1997.	5	2+1	+5	6:1	3	0
7.	Kirils Galoha	1996.	5	2+1	-2	5:3	11	18
8.	Mārtiņš Vītoliņš	1996.	5	0+3	+4	4:0	7	0
9.	Rūdolfs Balcers	1997.	5	0+2	+3	4:1	8	0
10.	Mārtiņš Dzierkals	1997.	5	0+2	+3	4:1	5	16
11.	Gatis Sprukts	1996.	5	0+2	+3	4:3	12	8
12.	Marks Lazarevs A	1996.	5	0+1	±0	2:3	9	2

* Te un zemāk tabulās MM – mikromaču vārtu guvumu un zaudējumu attiecība.

Īpaši jaunā aizsardzība

No 22 jauniešu izlases spēlētājiem tikai nedaudz vairāk par pusi (12) ir šī gada U-18 pamatgads – 1996. gadā dzimušie, bet 10 puiši ir 1997. gadā dzimušie, kuri būs derīgi U-18 izlasei arī nākamsezon. Jaunākais gads skaita ziņā dominēja aizsargu rindās, kur veidoja 75% no sastāva (6 no 8).

Aizsargu rindās statistikas tabulas pirmās vietas ieņem abi vecākie aizsargi – Jānis Puriņš un Kirils Mitrofanovs, kuriem labākie lietderības un MM rādītāji starp aizsargiem. Puriņam arī labākais lietderības koeficients izlasē (+6). Savukārt rezultatīvākais aizsargs ar 4 punktiem ir Eduards Hugo Jansons.

Latvijas U-18 izlases aizsargu statistika jauniešu pasaules čempionātā 1. divīzijas A grupā (Francijā, 2014. g. 13.-19. aprīlī; saskaņā ar iihf.com):

	aizsargs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM	met.	sods
1.	Jānis Puriņš	1996.	5	1+1	+6	6:1	2	4
2.	Kirils Mitrofanovs	1996.	5	0+2	+5	8:3	7	10
3.	Maksims Ponomarenko	1997.	5	0+1	+4	5:2	5	6
4.	Kārlis Čukste	1997.	5	1+1	+3	5:2	7	0
5.	Eduards Fjodorovs	1997.	5	0+0	+2	3:1	7	4
6.	Eduards Hugo Jansons	1997.	5	2+2	±0	5:2	16	0
7.	Kristiāns Rubīns	1997.	5	0+0	±0	3:3	2	25
8.	Gvido Jansons	1997.	5	1+1	-2	4:5	1	2

*

Uzvarētājus netiesā

Par turnīra labāko vārtsargu Direktorāts atzina Norvēģijas U-18 izlases pārstāvi Fredrik Gronstrand, kuram izdevās čempionāta labākais vidēji spēlē “ielaisto” vārtu koeficients (GAA) 1.75. Labākais atvairīto metienu procents no vārtsargiem, kas aizvadījuši vismaz 40% spēles laika, ir Baltkrievijas vienības “mūrim” Aleksandram Osipkovam (93.18%).

Pēc atvairīto metienu procenta Latvijas jauniešu izlases “pirmais numurs” Matīss Edmunds Kivlenieks ierindojas trešajā pozīcijā, pēc GAA – ceturtajā. Otrs vārtsargs Toms Nuka palicis ārpus uzskaites, jo aizvadījis mazāk par 40% komandas spēles laika.  Bet – nepieciešamo uzvaru skaitu Kivlenieks un Nuka ir sakrājuši. “Uzvarētājus netiesā” – vismaz līdz cīņu gaitām jau Latvijas U-20 izlases rindās.

Latvijas U-18 izlases aizsargu statistika jauniešu pasaules čempionātā 1. divīzijas A grupā (Francijā, 2014. g. 13.-19. aprīlī; saskaņā ar iihf.com):

	vārtsargs	dz.	sp.	min:sek	U-Z	atv.met.	atv.%	GAA	sods
1.	Matīss Edmunds Kivlenieks	1996.	4	202:33	2-1	71 no 79	89,87%	2.37	2
2.	Toms Nuka	1996.	3	94:45	1-0	16 no 19	84,21%	1.90	0

* M. E. Kivlenieka MM attiecība 14:8, T. Nukas – 5:3.

P.S. Izlases galvenais treneris – Ēriks Miļuns; viņa palīgi – Anatolijs Jemeļjaņenko, Aigars Razgals.

Plašākai ainavai:

• Pasaules čempionāta (1. div. A grupa) statistikas lapa – iihf.com
• Latvijas U-18 izlases statistikas uzskaite turnīrā – iihf.com
• Latvijas U-18 izlašu vēsturiskā statistika – lhf.lv, arī sportaavize.lv (pieejams abonentiem)
• Kritika par Latvijas U-18 sastāva komplektāciju – hokejablogs.lv vai tā cietā kopija: Hokejablogs_lv_2014-04-13

[Latvijas U-18 izlases kopfoto fiksēts pasaules čempionātā Nicā 2014. gada aprīlī; foto avots: iihf.com (Patrick Giaume).]

Latvija pēc Krievijas. Izlases komplektācijas stāvoklis

Pret Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa trenēto Krievijas izlasi mūsējie “uzstājās” pieklājīgi – 2:3 un 1:0. Kā saka, jebkura Krievija ir nopietns pārbaudījums. Šoreiz Krievijas valstsvienība kalpo par smilšpapīru vai, drīzāk, par ēveli sastāva slīpēšanai un kandidātu atlasei. Kādas ir Latvijas izlases kontūras, cipari pēc Krievijas, un kurus vīrus vēl gaidām palīgā?

Pārbaudes spēlēs pret Krievijas izlasi Latvijas vastsvienības sastāvā uzspēlēja 30 vīru – bez maz visi, kas 18. -19. aprīlī bija izlases rīcībā un nodarbojās valstsvienības treniņos. Pret Krievijas komandu neuzspēlēja tikai vārtsargs Jānis Kalniņš, potīti savainojušais un nelielu pauzi paņēmušais vārtsargs Ervīns Muštukovs, kā arī IIHF oficiālo sodu gaidošais uzbrucējs Vitālijs Pavlovs. Visi pārējie, kas ir treneru “rokās” varēja atrādīties spēlēs pret Znaroka izlasi. Dažiem izdevās labi, citiem – dažādi.

Gaidām snaiperus?

Abu spēļu summā pret Krievijas izlasi laukumā devās 16 uzbrucēji, bet kopā ar iepriekšējām divām “somu spēlēm” izlases kandidātu lokā ir uzspēlējis 21 uzbrucējs. Pēc Latvijas – Somijas izlašu spēlēm kandidātu loku jau pametuši uzbrucēji Edijs Brahmanis, Edgars Kļaviņš, Artūrs Kuzmenkovs, Miks Lipsbergs, Artūrs Ozoliņš, kā arī pārbaudes spēlēs pie teikšanas netikušie Toms Andersons un Artūrs Mickēvičs.

Drīzumā tiek solīta lielā tīrīšana kandidātu rindās, ko faktiski varēs atļauties veikt pēc tam, kad izlases rīcībā būs ieradušies papildspēki. Saskaņā ar LHF sniegto informāciju, izlasē tiek gaidīti uzbrucēji Lauris Dārziņš, Kaspars Daugaviņš, Zemgus Girgensons, Ronalds Ķēniņš (tikko kā Šveices čempions!), Aleksandrs Ņiživijs, Miķelis Rēdlihs, Herberts Vasiļjevs. Kandidātu lokā esot doma pārbaudīt arī Čehijā sezonu pabeigušo Lauri Bajarunu un, iespējams, arī vēl kādu jauno uzbrucēju, kurš būs noslēdzis sezonu Kanādas junioru līgās. Vēl arī neesot pateikts tāds stabils Mārtiņa Karsuma galavārds attiecībā uz spēlēšanu Minskā; vismaz publiski – nē.

Statistiski veiksmīgākais uzbrucējs “krievu spēļu” summā ir Juris Štāls (pa labi novietotā attēlā), kuram sanācis gan vārtu guvums, gan pozitīvs lietderības koeficients (+1). Savukārt, izlases pavasara četru spēļu summā rezultatīvākais ir Juris Upītis, kuram 4 spēļu summā 2 punkti (1+1).

Kopumā Latvijas izlasei četru pārbaudes spēļu summā ir izdevušies pieci vārtu guvumi, kas nav tā baigi daudz… Bet ar pieticīgo 1:0 ir izdevies pat uzvarēt Krievijas valstsvienību. Te gan jācitē Krievijas izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks, aptuveni: “Šajā sagatavošanās stadijā nav jēgas ieciklēties uz rezultātu“. To gan viņš teica par savu izlasi, bet tam, rādās, nav izšķiroša nozīme. Katrā gadījumā, ir skaidrs, ka rezultāta “taisītāji” un snaiperi Latvijas izlasē vēl tiek gaidīti…

Pēc Krievijas sparinga uzbrucēju rindās, izskatās, ka soli uz čempionāta komplektu ir spēris Krievijas VHL līgā spēlējošais Kaspars Saulietis (pirmajā attēlā #18). Viņš bija īpaši manāms pirmajā (18. aprīļa) spēlē pret Oļega Znaroka trenētajiem vīriem. Orķestra “skanējumu” nebojāja, piemēram, arī abi debitanti Roberts Lipsbergs un Jānis Ozoliņš, taču pasaules čempionātam ar “nebojāšanu” var nepietikt. Un tas attiecas ne tikai uz debitantiem, bet arī jau izlasē pieredzējušākajiem, kuri arī “nebojāja”.

Statistiski bēdīgākais starp uzbrucējiem ir Mārtiņa Cipuļa “sausais atlikums” – lietderības koeficients sliktākais (-2), mikromaču vārtu guvumu starpība švakākā (0:2), kas, jādomā, Cipuļa atrašanos Minskas sarakstā diez vai ietekmēs. “Mīnus” statistikas griezumā der pieminēt arī Kobu Jasu, kuram it kā pa nullēm arī lietderība un mikromaču summa, tomēr vienā spēlē ir sakrātas 4 soda minūtes, kas pelnītas uzbrukuma zonā, veicot liekus vingrinājumus…

Latvijas uzbrucēju statistika divās spēlēs pret Krievijas izlasi (2014. g. 18. un 19. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com):

	uzbrucējs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM	met.	sods
1.	Juris Štāls	1982.	2	1+0	+1	1:1	2	0
2.	Juris Upītis	1991.	2	1+0	±0	1:0	1	0
3.	Roberts Bukarts	1990.	2	1+0	±0	1:1	4	0
4.	Miks Indrašis	1990.	1	0+1	+1	1:0	0	0
	Roberts Lipsbergs	1994.	1	0+1	+1	1:0	0	0
6.	Kaspars Saulietis	1987.	2	0+1	±0	1:0	5	0
7.	Roberts Jekimovs	1989.	2	0+1	±0	1:1	2	0
8.	Māris Bičevskis	1991.	2	0+0	±0	1:0	1	2
9.	Armands Bērziņš	1983.	2	0+0	±0	1:1	4	2
10.	Jānis Ozoliņš	1989.	1	0+0	±0	0:0	1	0
	Gunārs Skvorcovs	1990.	1	0+0	±0	0:0	1	0
	Aleksejs Širokovs	1981.	1	0+0	±0	0:0	1	0
13.	Koba Jass	1990.	1	0+0	±0	0:0	1	4
14.	Andris Džeriņš	1988.	2	0+0	-1	0:1	3	0
	Gints Meija	1987.	2	0+0	-1	0:1	3	0
16.	Mārtiņš Cipulis	1980.	1	0+0	-1	0:2	3	0

*

Kurš būs astotais aizsargs?

Pret Krievijas izlasi “analīzes nodeva” 12 aizsargi. No Somijā spēlējušā aizsargu komplekta neviens nebija atbrīvots, kas liecina par ļoti nopietnu izpēti šajā ampluā. Tiesa, pēc Somijas izbraukuma no Latvijas izlases kandidātu loka tika atbrīvoti pāris aizsargu, kuri pārbaudes spēlēs vismaz šosezon tā arī neuzspēlēja, – Edgars Dīķis un Rūdolfs Kalvītis.

Aizsargu rindās tiekot gaidīts viens papildinājums – Čehijā sezonu noslēgušais Māris Jass. Atgādinājumam – virkne aizsargu izlasei dažādu iemeslu dēļ palīdzēt nevar, t.sk.: Jānis Andersons, Oskars Bārtulis, Oskars Cibuļskis, Ralfs Freibergs, Sandis Ozoliņš, Georgijs Pujacs, Krišjānis Rēdlihs, Arvīds Reķis. Kam veselība un trauma, kam ģimene un vecums, kam neatrisināti jautājumi IIHF dopinga lietās. Jāpiebilst, ka otrajā spēlē pret Krieviju traumu guva sev atvēlētajā laikā salīdzinoši pieklājīgi nospēlējušais aizsargs Ēriks Ševčenko, kuram, saskaņā ar trenera Toma Kūlena vērtējumu, sezona ir beigusies.

Šādos apstākļos katrs izlases kandidātu lokā ietilpstošs aizsargs ir neobjektīvi lielākā vērtībā. Nebūtu pārsteigums, ja valstsvienības sastāva komplektētāji atkal atcerētos, piemēram, Aleksandra Jerofejeva, Mārtiņa Jakovļeva vai Ņikitas Koļesņikova telefona numurus. Vai vēlreiz “iesauktu” pirms Somijas spēlēm atbrīvotos… Tomēr laika līdz čempionātam ir maz, kas nozīmē, ka uzsvars tiek likts uz aptverē esošajiem.

Spēlēs pret Krievijas izlasi statistiski veiksmīgākais aizsargs ir bijis kapteinis Rodrigo Laviņš, (pa labi novietotā attēlā #2), kuram 2 spēļu summā saskaitīts pozitīvs lietderības koeficients (+1), labākā mikromaču vārtu starpība (3:1) un rezultatīva piespēle. 19. aprīlī spēlē pret Krieviju viens no vērtīgākajiem spēlētājiem bija aizsargs Kristaps Sotnieks.

No pārbaudes spēlēs redzētajiem aizsargiem vieta izlasē varētu būt “rezervēta” pieciem: Guntim Galviņam; Artūram Kuldam; Rodrigo Laviņam; Jēkabam Rēdliham; Kristapam Sotniekam. Šķiet, tuvāk pasaules čempionātam pietuvojies arī Maksims Širokovs. Ja treneri paliks pie pasaules čempionāta ierastās laukuma spēlētāju proporcijas (8 aizsargi + 14 uzbrucēji), tad vakantas atliek divas aizsargu vietas. Uz vienu no tām prognozējami pretendēs Māris Jass. Kurš būs astotais? Skaidrs, ka izlases vigvamā gaidītais galvenais treneris Teds Nolans nāks ar savu olekti (mērauklu), bet daudz izvēles viņam nebūs.

Latvijas aizsargu statistika divās spēlēs pret Krievijas izlasi (2014. g. 18. un 19. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com):

f	aizsargs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM	met.	sods
1.	Rodrigo Laviņš C	1974.	2	0+1	+1	3:1	1	2
2.	Artūrs Kulda	1988.	1	0+0	+1	1:0	1	0
3.	Ēriks Ševčenko	1991.	2*	0+0	±0	1:0	0	0
4.	Maksims Širokovs	1982.	1	0+0	±0	1:1	1	0
5.	Jēkabs Rēdlihs	1982.	1	0+0	±0	0:0	1	0
6.	Mārtiņš Gipters	1989.	1	0+0	±0	0:0	0	0
	Mārtiņš Porejs	1991.	1	0+0	±0	0:0	0	0
8.	Kristaps Sotnieks	1987.	1	0+0	±0	0:0	4	2
9.	Agris Saviels	1982.	1	0+0	±0	0:1	1	0
10.	Guntis Galviņš	1985.	1	0+0	±0	0:1	0	0
11.	Jānis Jaks	1995.	2	0+0	-1	0:1	1	2
12.	Artūrs Salija	1992.	1	0+0	-1	0:1	0	2

*

Par daudz vārtsargu?

Pārbaudes spēļu gaitā skaidrāka paliek arī vārtsargu ierinda. Četru spēļu laikā ir atrasts spēles laiks četriem vīriem “pēdējā instancē”. Uz Somiju palīgā tika saukts arī piektais – Rihards Cimermanis, taču pie spēles laika netika un izlases nometni pameta drīz pēc Somijas izbraukuma.

“Krievu spēlēs”  Latvijas izlases vārtsargu postenis pat izskatījās stabilāks par citiem ampluā. Edgars Masaļskis (pirmajā attēlā #31) ir formā un ierindā. Lielisku debijas spēli pret Krievijas izlasi aizvadīja Šveicē skolotais un spēlējošais 19 gadus jaunais talants Ivars Punnenovs (pa labi novietotā attēlā). Izlases aptverē vēl ir Jānis Kalniņš. Valstsvienības tuvumā ir arī vārtsargs Ervīns Muštukovs, kurš savainoja potīti pirmajā spēlē pret somiem un bija spiests atpūsties. Punnenova priecējošā debija ir nopietns pieteikums konkurencē ar Muštukovu un Kalniņu, kā arī samazina nepieciešamību “izsaukt”, piemēram, izlasei palīdzēt gatavo Elvi Merzļikinu. Neskatoties uz to, arī Merzļikins esot ceļā uz izlases kandidātu nometni.

Protams, izlasē tiek gaidīts Kristers Gudļevskis. Pagaidām viņa Tampa Bay Lightning izslēgšanas spēļu sērijā ar 0-3 iedzen (zaudē) Monreālai, bet fārmklubam Syracuse Crunch sezona beigusies bez play off. Protams, ir iespēja, ka Lightning “izvelk” un Latvijas izlasei Gudļevski neredzēt… Bet, ja tomēr “redzēt”, tad trešā vārtsarga postenim no pārbaudes spēlēs redzētajiem vislabāk atrādījies tieši Ivars Punnenovs. Tiesa, vēl paredzētas 4 pārbaudes spēles un Nolana “acs”. Ka trešajam vārtsargam IR JĒGA, atkāpe jāmeklē pērnajā pasaules čempionātā, kurā Gudļevskis neieradās ne kā pirmais, ne otrais.

Latvijas aizsargu statistika divās spēlēs pret Krievijas izlasi (2014. g. 18. un 19. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com):

	vārtsargs	dz.	sp.	min:sek	U-Z	atv. met.	atv. %	GAA	„0”
1.	Ivars Punnenovs	1994.	1	60:00	1-0	49 no 49	100%	0.00	1
2.	Edgars Masaļskis	1980.	1	59:21	0-1	45 no 48	93.75%	3.03	0

*

Uzziņām:

• Spēlētāju statistika spēlēs pret Krievijas izlasi – eurohc.stats.pointstreak.com (18. aprīlī; 19. aprīlī)
• Latvijas izlases komplektācijas statuss (2014-04-17) – lhf.lv
• Latvijas izlases statistika pret Somijas izlasi 10., 11. aprīlī: tepat

[Pirmā (Kaspara Saulieša un Edgara Masaļska), trešā (Edgara Masaļska un Rodrigo Laviņa), ceturtā (Ivara Punnenova) un noslēdzošā foto avots: Latvijas Hokeja federācijas profils facebook.com lapā (autors: Mārtiņš Aiše). Jura Štāla  foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko).]

Izglābties no 1-3 sērijā…

KHL izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā Rīgas Dinamo vīri ir nonākuši kritiskā situācijā – katra nākamā spēle var kļūt par pēdējo. Proti, sērijā pret Donbass rezultāts ir 1-3, bet sērija, redz, tiek izspēlēta līdz četrām uzvarām. Starp citu, neilgajā KHL pastāvēšanas vēsturē ir četri precedenti, kuru gaitā sērijas iedzinējs atspēlējās no 1-3 un arī uzvarēja attiecīgo sēriju. Turklāt 3 gadījumos iedzinējiem un uzvarētājiem nebija mājas spēļu priekšrocību.

1. Atlant vs. SKA 2011. (līgas ceturtdaļfināls; 2. kārta)

Šī sērija ieņem vienu no Sanktpēterburgas SKA vēstures nepatīkamajām lappusēm. Zvaigžņotais SKA ar labi apmaksātajiem Matiasu Veinhandlu, Maksimu Sušinski, Petru Čajaneku, Alekseju Jašinu, Maksimu Afinogenovu, Toniju Mortensonu (Tony Mårtensson) sastāvā ieņēma Rietumu konferences 3. vietu. Bet viņu oponenti Mitišču Atlant ierindojās 4. vietā; attiecīgi, mājas spēļu priekšrocība bija SKA. Pēc 4 spēlēm S-Pēterburgas klubs bija vadībā ar 3-1, bet…nākamās 3 spēles uzvarēja Atlant.

Mitišču vienība pēc tam pamanījās uzvarēt arī Rietumu konferences finālu pret vēl īsto Jaroslavļas Lokomotiv, bet līgas finālā piekāpās Ufas Salavat Julajev vienībai. Taču arī KHL “sudrabs” Atlant-am ir superpanākums un līdz šim augstākais sasniegums. Tajā sezonā īpaši rezultatīvs kā regulārajā sezonā, tā izslēgšanas spēlēs bija Sergejs Mozjakins, bet play off slepenais ierocis bija izrādījies sezonas gaitā pieņemtais galvenais treneris Milošs Ržiha. Interesanti, ka pēc tās sezonas Ržihu “pārpirka” zaudējušie SKA. Cita atkāpe: šosezon Atlant pat izslēgšanas spēlēm nav kvalificējušies…

2. Magņitka vs. Baris 2012. (līgas astotdaļfināls; 1. kārta)

Nākamais atspēlēšanās gadījums bija vērojams pēc sezonas. Play off pirmajā kārtā Austrumu konferences 3. vietas ieņēmēji Magņitogorskas Metallurg pēc četrām spēlēm nokļuva iedzinējos ar 1-3 sērijā pret 6. vietas ieņēmēju – Astanas Baris. Nenācās viegli, bet nākamās 3 spēles (visas papildlaikā) uzvarēja Magņitka. Atkal uzvarētāju ierindā bija uzbrucējs Sergejs Mozjakins, bet vārtos neapstrīdams “pirmais numurs” bija Ari Ahonen. Bet jau Gagarina kausa izcīņas 2. kārtā Magņitogorskas komandai no 1-3 atspēlēties vairs neizdevās; pārliecinoši (sērijā 4-1) uzvarēja tā gada play off finālisti – Omskas Avangard.

3. Maskavas Dinamo vs. Avangard 2012. (līgas fināls; 4. kārta)

Līdz šim vienīgais gadījums, kad atspēlēšanās notika Gagarina kausa finālā. Austrumu konferences 2. vietas ieņēmēji Omskas Avangard diezgan pārliecinoši pārvarēja pirmās 3 kārtas: 4-0 pret Habarovskas Amur; 4-1 pret Magņitku; 4-1 pret Austrumu konferences līderi Traktor. Un arī finālā, kur mājas spēļu priekšrocība bija Avangard-am, Omskas klubs pēc 4 spēlēm bija vadībā ar 3-1 pret Maskavas Dinamo, kas Rietumos bija izcīnījuši 3. vietu (reāli – 2., bet tā tika atdota blakusdivīzijas uzvarētājiem Torpedo).

Oļega Znaroka trenētā brigāde sakopoja visus spēkus un “paņēma” ar raksturu. Raimo Summanena trenētais Avangard nākamās 3 spēlēs neprata uzvarēt. Turklāt visās 3 atlikušajās spēlēs pēc 1-3, Znaroka Dinamo uzvarēja pamatlaikā un tika pie sava pirmā “Gagarina”. Omska sēroja, līdz ar Omsku – arī Avangard aizsargs Georgijs Pujacs (pa labi novietotā attēlā). Fināls līdz šim ir Avangard augstākais sasniegums KHL finālā. Interesanti, ka Omskas komanda, kurai ir salīdzinoši pieklājīgs budžets uz līgas fona, šosezon pat nav kvalificējušies izslēgšanas spēlēm.

4. Traktor pret Ak Bars 2013. (līgas pusfināls; 3. kārta)

Līdz šim pēdējais gadījums ar atspēlēšanos no “aizas malas” (1-3) bija iepriekšējās sezonas (2012./2013.) izslēgšanas spēļu Austrumu konferences finālā. Divkārtējie Gagarina kausa ieguvēji Kazaņas Ak Bars Austrumos bija ieņēmuši pirmo vietu, viņiem bija mājas spēļu priekšrocība un pēc 4 spēlēm viņi bija it kā stabilā vadībā ar 3-1. Savukārt, Austrumu konferences 3. vietas “turētāji” Čeļabinskas Traktor saņēmās un uzvarēja turpmākās 3 spēles. Rezultāti spēlēs bija līdzīgi, bet Traktor vienībai izdevās. 2013. gada izslēgšanas spēlēs “traktoristiem” laika apstākļus “taisīja” tādi kadri kā uzbrucēji Petri Kontiola, Staņislavs Čistovs, Maksims Jakuceņa (tagad Donbass sastāvā), aizsargs Derons Kvints un vārtsargs Maikls Garnets. Bet Ak Bars ierindā tosezon bija arī Lauris Dārziņš (pa labi novietotā attēlā), kurš pēc tam nākamo sezonu, ka reiz, iesāka Traktor sastāvā.

Ar šo come back Čeļabinskas klubs garantēja KHL sudrabu un finālā piekāpās Maskavas Dinamo, kuriem tā jau bija otrā reize apskāvienos ar Gagarina kausu. Savādi, bet šosezon arī Traktor neprata kvalificēties izslēgšanas spēlēm.

P.S.

2014. gada play off-ā pēc 1. kārtas četrām spēlēm ir atlasījušās divas komandas, kurām ir iespēja nodemonstrēt raksturu un pārņemt grožus brīdī, kad sērijas rezultāts ir 1-3 par labu pretiniekiem. Šīs komandas ir Vladivostokas Admiral un Rīgas Dinamo.

[Pirmais foto fiksēts Dinamo spēlē pret Linköpings HC 2014. gada 18. februārī; foto avots: dinamoriga.eu. Georgijs Pujacs Omskas Avangard krāsās; foto avots: hawk.ru. Lauris Dārziņš Kazaņas Ak Bars formā; foto avots: ak-bars.ru.]

Vīri, kas centušies Latvijai vietu olimpiādē gādāt

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas hokeja izlase sešas reizes ir cīnījusies par iespēju uzspēlēt ziemas olimpiskajās spēlēs. No sešiem olimpiskās kvalifikācijas turnīriem četrus Latvija pabeidza kā uzvarētāja un nopelnīja tiesības startēt olimpiādē. Divreiz – savos pirmajos turnīros – Latvijai tas neizdevās. Kuri hokejisti cipariski ir centušies visvairāk?

Pirmais kavlifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinajās 1993. gada septembī Šefīldā (Lielbritānijā), kur uz vienīgo ceļazīmi pretendēja 5 izlases. Ar Japānas, Lielbritānijas un Polijas valstsvienībām mūsējie tika galā, bet saņēma pārliecinošu “aplauzienu” no Slovākijas izlases (1:7). Uz 1994. gada ziemas olimpiādi Lillehammerē (Norvēģijā) aizbrauca slovāku valstsvienība, kas 12 izlašu konkurencē izcīnīja 6. vietu!

Otrais olimpiskās kvalifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinājās 1996. gada augusta beigās un septembra sākumā mājās – Rīgā. Uz dalību Nagano-1998 pretendēja 5 izlases. Trīs no tām tika uzvarētas pārliecinoši – lietuvieši ar 27:0, igauņi 15:0, ungāri 10:2. Bet Latvijai “nodarīja pāri” (1:4) un uz Nagano aizbrauca baltkrievi.

Toties Latvija “paņēma” pārējos četrus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus, kur katrā bija pa četriem pretendentiem dalībai ziemas olimpiādē:

• 2001. gada februārī Klāgenfurtē (Austrijā), “aiz borta” atstājot Austrijas, Dānijas un Francijas izlases;
• 2005. gada februārī Rīgā, “izslēdzot” Baltkrievijas, Polijas un Slovēnijas valstsvienības;
• 2009. gada februārī Rīgā, uzvarot Itālijas, Ukrainas un Ungārijas komandas;
• 2013. gada februārī Rīgā, turnīra tabulā apsteidzot Francijas, Lielbritānijas un Kazahstānas izlases (neskatoties uz zaudējumu frančiem ar 2:3 papildlaikā).

Kerča rekords ilgākam laikam

Visrezultatīvako artavu visu olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā Latvijas izlasē ieguldījis uzbrucējs Aleksandrs Kerčs, kurš 3 turnīru gaitā mūsu valstsvienības labā ir sarūpējis 23 rezultativitātes punktus (9+14). Otrs lielmeistars ir Leonīds Tambijevs ar 17 punktiem (četros turnīros) un trešais – Harijs Vītoliņš ar 16 punktiem (3 turnīros). No Sočiem pieteiktā Latvijas izlases komplekta rezultatīvākais olimpiskās kvalifikācijas turnīros ir bijis Jānis Sprukts, kura kontā ir 12 punktu, un tas ir dalīts 6./7.-ais rezultatīvakais apjoms šo turnīru summā.

Rezultatīvākais aizsargs olimpisko kvalifikāciju uzskaitē ir Sandis Ozoliņš ar 9 punktiem (3 turnīros), bet viņam seko Igors Bondarevs un Normunds Sējējs, kuriem abiem pa 8 punktiem. Tikai, ka Bondarevam četros turnīros, bet Sējējam – 3 kvalifikācijas izspēļu gaitā.

Latvijas izlases Top 10 rezultatīvakie spēlētāji visu 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā:

	spēlētājs	turnīri	spēles	punkti
1.	Aleksandrs Kerčs	3	11	9+14
2.	Leonīds Tambijevs	4	14	7+10
3.	Harijs Vītoliņš	3	11	9+7
4.	Oļegs Znaroks	2	8	3+10
5.	Aleksandrs Beļavskis	2	7	5+8
6.	Sergejs Žoltoks	1	4	5+7
7.	Jānis Sprukts	3	9	5+7
8.	Aigars Cipruss	4	14	4+8
9.	Aleksandrs Ņiživijs	5	15	3+8
10.	Igors Pavlovs	1	4	4+7

–

Ņiživijs un Naumovs kā kvalifikācijai uzticīgākie

Rezultativitātes punkti tomēr nebūs objektīvākais “investīciju” apjoma salīdzinājums, īpaši, ja salīdzina dažādu ampluā spēlētājus. Par tādu varētu mēģināt uzskatīt olimpiskās kvalifikācijas turnīru skaitu, kas ir katra spēlētāja biogrāfijā. Latvijas izlasē visus sešus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus nav aizvadījis neviens hokejists. Kas saprotams, jo turnīri norisinājušies 20 gadu gaitā, un tik ilga profesionāla hokejista karjera salīdzinoši augstā līmenī nav bieža parādība.

Lielākais pienesums ir dalība 5 turnīros, un šādu artavu ir snieguši tikai divi sportisti – uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs un vārtsargs Sergejs Naumovs (līdzās pa labi novietotajā attēlā). Pa četriem turnīriem ir vēl 4 hokejistiem – uzbrucējiem Leonīdam Tambijevam, Aigaram Ciprusam, aizsargam Igoram Bondarevam un vārtsargam Edgaram Masaļskim. Ar piebildi, ka Masaļskis laukumumā devies 3 turnīros, bet savā pirmajā ir bijis izlases pieteikumā bez reāla spēles laika.

Ja summē olimpiskās kvalifikācijas turnīrus gan spēlētāja, gan trenera statusā, tad starp šī turnīra veterāniem jānosauc arī Harijs Vītoliņš ar 5 turnīriem un Oļegs Znaroks ar četriem. Vītoliņš trijās kvalifikācijās piedalījās kā uzbrucējs un divās (2005., 2009.) – kā galvenā trenera palīgs. Savukārt Znaroka kontā ir divi turnīri kā spēlētājam, viens (2005.) – kā galvenā trenera asistentam, un vēl viens (2009.) – kā galvenajam trenerim.

Latvijas izlases spēlētāji visos 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīros (pie konkrētā gada turnīra norādīts spēļu skaits un iekavās rezultativitātes punkti; treknrakstā spēlētāji, kas iekļauti 2014. gada olimpiskajā pieteikumā; vārtsargiem spēļu ailītē – turnīru skits ar reālu spēles laiku, bet iekavās – visi turnīri, kuros pieteikts izlases sastāvā):

spēlētājs	1993.	1996.	2001.	2005.	2009.	2013.	KOPĀ turnīri	KOPĀ punkti
UZBRUCĒJI
Aleksandrs Ņiživijs	–	4 (2+1)	2 (0+1)	3 (0+3)	3 (1+0)	3 (0+3)	5	3+8
Leonīds Tambijevs	4 (1+1)	4 (6+8)	3 (0+0)	3 (0+1)	–	–	4	7+10
Aigars Cipruss	4 (0+3)	4 (3+3)	3 (1+0)	–	3 (0+2)	–	4	4+8
Aleksandrs Kerčs	4 (7+2)	4 (1+8)	3 (1+4)	–	–	–	3	9+14
Harijs Vītoliņš	4 (1+2)	4 (7+5)	3 (1+0)	–	–	–	3	9+7
Jānis Sprukts	–	–	–	3 (3+1)	3 (2+5)	3 (0+1)	3	5+7
Vjačeslavs Fanduļs	4 (3+1)	4 (1+3)	3 (1+1)	–	–	–	3	5+5
Grigorijs Panteļejevs	–	4 (4+2)	3 (0+0)	3 (2+0)	–	–	3	6+2
Miķelis Rēdlihs	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+2)	3 (1+2)	3	2+4
Mārtiņš Cipulis	–	–	–	3 (1+1)	3 (1+0)	3 (0+1)	3	2+2
Juris Štāls	–	–	–	3 (0+0)	3 (0+0)	3 (1+1)	3	1+1
Oļegs Znaroks	4 (0+3)	4 (3+7)	–	–	–	–	2	3+10
Aleksandrs Beļavskis	4 (4+5)	–	3 (1+3)	–	–	–	2	5+8
Lauris Dārziņš	–	–	–	–	3 (3+1)	3 (3+2)	2	6+3
Mārtiņš Karsums	–	–	–	–	3 (4+2)	3 (1+1)	2	5+3
Sergejs Boldaveško	4 (1+0)	4 (4+1)	–	–	–	–	2	5+1
Ģirts Ankipāns	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+3)	–	2	1+3
Aleksandrs Semjonovs	–	–	3 (0+1)	3 (2+0)	–	–	2	2+1
Juris Opuļskis	4 (0+2)	–	3 (1+0)	–	–	–	2	1+2
Artis Ābols	4 (1+0)	–	3 (0+0)	–	–	–	2	1+0
Jānis Tomans	4 (1+0)	–	3 (0+0)	–	–	–	2	1+0
Armands Bērziņš	–	–	–	3 (1+0)	–	3 (0+0)	2	1+0
Andrejs Ignatovičs	2 (0+0)	2 (1+0)	–	–	–	–	2	1+0
Sergejs Žoltoks	–	4 (5+7)	–	–	–	–	1	5+7
Igors Pavlovs	–	4 (4+7)	–	–	–	–	1	4+7
Jevgeņijs Semerjaks	4 (2+3)	–	–	–	–	–	1	2+3
Gints Meija	–	–	–	–	–	3 (1+2)	1	1+2
Miks Indrašis	–	–	–	–	–	3 (1+1)	1	1+1
Ronalds Ķēniņš	–	–	–	–	–	3 (1+1)	1	1+1
Herberts Vasiļjevs	–	–	–	–	3 (1+1)	–	1	1+1
Roberts Jekimovs	–	–	–	–	–	3 (0+2)	1	0+2
Guntis Džeriņš	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Juris Ozols	–	–	–	3 (0+0)	–	–	1	0+0
Aleksandrs Macijevskis	–	–	–	3 (0+0)	–	–	1	0+0
Sergejs Seņins	–	–	3 (0+0)	–	–	–	1	0+0
Aleksejs Širokovs	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Vitālijs Pavlovs	–	–	–	–	–	1 (0+0)	1	0+0
AIZSARGI
Igors Bondarevs	4 (0+2)	4 (2+4)	3 (0+0)	3 (0+0)	–	–	4	2+6
Sandis Ozoliņš	–	4 (2+6)	–	3 (0+1)	–	3 (0+0)	3	2+7
Normunds Sējējs	–	4 (2+3)	3 (0+1)	3 (0+2)	–	–	3	2+6
Viktors Ignatjevs	–	2 (2+1)	3 (3+1)	3 (0+0)	–	–	3	5+2
Kārlis Skrastiņš	4 (1+1)	4 (1+3)	–	3 (1+0)	–	–	3	3+4
Rodrigo Laviņš	3 (0+0)	4 (3+2)	–	3 (0+0)	–	–	3	3+2
Arvīds Reķis	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+2)	3 (0+1)	3	1+3
Andrejs Maticins	4 (0+1)	1 (0+0)	3 (0+0)	–	–	–	3	0+1
Sergejs Čudinovs	4 (0+1)	4 (0+5)	–	–	–	–	2	0+6
Krišjānis Rēdlihs	–	–	–	–	3 (0+2)	3 (0+0)	2	0+2
Oļegs Sorokins	–	–	3 (0+0)	–	3 (0+2)	–	2	0+2
Georgijs Pujacs	–	–	–	–	3 (0+0)	3 (1+0)	2	1+0
Kristaps Sotnieks	–	–	–	–	3 (0+1)	1 (0+0)	2	0+1
Atvars Tribuncovs	–	–	3 (0+0)	3 (0+0)	–	–	2	0+0
Oskars Bārtulis	–	–	–	–	–	3 (1+0)	1	1+0
Konstantīns Grigorjevs	4 (0+0)	–	–	–	–	–	1	0+0
Artūrs Kupaks	4 (0+0)	–	–	–	–	–	1	0+0
Jānis Andersons	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Mihails Bogdanovs	–	–	3 (0+0)	–	–	–	1	0+0
Guntis Galviņš	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Aleksandrs Jerofejevs	–	–	–	–	3 (0+0)	–	1	0+0
Artūrs Kulda	–	–	–	–	–	3 (0+0)	1	0+0
VĀRTSARGI
Sergejs Naumovs	1 (-)	4 (-)	3 (-)	2 (-)	2 (-)	–	5	–
Edgars Masaļskis	–	–	0 (-)	2 (-)	1 (-)	3 (-)	3 (4)	–
Artūrs Irbe	3 (-)	–	–	–	–	–	1	–
Ervīns Muštukovs	–	–	–	–	0 (-)	0 (-)	0 (2)	–
Andrejs Zinkovs	0 (-)	0 (-)	–	–	–	–	0 (2)	–
Māris Jučers	–	–	–	–	–	0 (-)	0 (1)	–
Juris Klodāns	–	0 (-)	–	–	–	–	0 (1)	–
Dmitrijs Žabotinskis	–	–	–	0 (-)	–	–	0 (1)	–

–

[Pirmā (Aleksandra Ņiživija) un trešā (Sergeja Naumova) foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv; otrā (Aleksandra Kerča) foto avots: sportacentrs.com / Edmonton Oilers spēlētāju kartiņu kolekcija. Ceturtais (noslēdzošais) foto fiksēts Olimpiskās kvalifikācijas turnīra gaitā 2013. gada februārī; šī foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

11. vieta – tas ir daudz vai maz?

Vai Latvijas izlase no pasaules čempionāta pārradās ar vairogu vai uz tā, secināms no katra vērtētāja gaidām un cerībām. Tieši pēc tādas pašas skalas vērtējams treneru un spēlētāju sniegums izlasē. Šopavasar netrūkst arī „zemūdens akmeņu” – spēle ar traumām, gribēšana un audzināšana… Latvijas Hokeja federācijas uzdevums ‘spēlēt ceturtdaļfinālā’ nav izpildīts, bet vieta elitē nosargāta gan. Tas ir daudz vai maz?

Kopumā jau grupu turnīra stadijā šī gada pasaules čempionātā ir iegadījušies daži pārsteigumi. Piemēram, Šveices izlase 7 spēlēs panāca 7 uzvaras, zaudējot tikai vienu punktu no 21, kas bija „bankā”. Vai it kā „negadījums”, ka Francijas izlase pieveica tā brīža aktuālos čempionus – Krievijas izlasi; pamatlaikā. Latvijas izlases gadījumā pārsteigumu un kardinālu izmaiņu nebija. Nosargāta 11. vieta pasaules rangā un ieņemta 11. vieta čempionātā, t.i. čempionātā viena vietu zemāk nekā pirms gada. Bet vai bija jāgaida kaut kas vairāk? Vai šogad izlase bija nomināli vai faktiski stiprāka par pērno? Vai gada laikā izlases un valsts hokeja saimniecības kontekstā ir notikušas izmaiņas, kurām jānes rezultāts nekavējoties? Atbildes ir skaidras. Acīmredzot federācijas uzdevums fiksēts ar domu, ka mērķim jābūt tālāk par iespējām.

Patiesā vieta. Kur?

Skaidrs, ka Latvijas izlases un tās līdzjutēju apetīti būtiski sabojāja zaudējumi pirmajās trīs spēlēs, ieskaitot cīņu pret principiālo pretinieku par vietu „zem saules” – Austrijas izlasi. Pēc uzvaras pār vicečempioniem slovākiem mūsu iela atkal bija saulaina, bet optimisms saņēma sitienu zem jostasvietas spēlē pret Vāciju. Taču pēc uzvarētās Francijas kā izlases spēlētāji, tā „labākie fani pasaulē” jau sagribēja „bulciņas” – ceturtdaļfinālu. Tiesa, bija nepieciešama virkne sakritību, kas tomēr nepiepildījās. Piekritīsiet, ka nebūtu taisnīgi, ja Latvija šosezon spēlētu ceturtdaļfinālā? Tā tomēr nav mūsu pelnīta vieta. Nav, objektīvi.

Atgādinājumam. Līdzšinējo 17 pasaules čempionātu gaitā Latvijas izlase ir svārstījusies starp 7. un 13. vietu, vidējā ieņemtā – 10. vieta. Šogad – 11.-tā. Reizes 3 esam bijuši zemāk (13. vietā). Astotniekā – četras reizes. Atkārtots jautājums: kas ir tās liecības, lai šogad būtu kaut kas vairāk par 11?

Latvijas izlases ieņemtā vieta pasaules čempionātos elitē (1997. – 2013.):

gads	vieta	galv. treneris	kapteinis	rezult. sp.	lietd. aizs.	pirmais vārts.
1997.	7.	L.Beresņevs	O.Znaroks	O.Znaroks (8 sp. 3+7)	K.Skrastiņš (8 sp. +8)	A.Irbe (300:00; 92.9%; GAA 2.00)
1998.	9.	L.Beresņevs	O.Znaroks	O.Znaroks (6 sp. 5+3)	S.Ozoliņš (4 sp. +7)	A.Irbe (299:21; 89.2%; GAA 2.83)
			H.Vītoliņš*
1999.	11.	L.Beresņevs	O.Znaroks	A.Cipruss (6 sp. 5+1)	S.Čudinovs (6 sp. +2)	A.Irbe (238:10; 86.05%; GAA 3.02)
				V.Fanduļs (6 sp. 3+3)
2000.	8.	Ha.Vasiļjevs	H.Vītoliņš	A.Beļavskis (7 sp. 4+1)	N.Sējējs (7 sp. +3)	A.Irbe (420:00; 90.56%; GAA 2.43)
2001.	13.	Ha.Vasiļjevs	H.Vītoliņš	S.Žoltoks (6 sp. 5+1)	S.Ozoliņš (6 sp. +7)	A.Irbe (360:00; 92.44%; GAA 2.17)
2002.	11.	K.Lindstrēms	H.Vītoliņš	A.Beļavskis (6 sp. 2+2)	O.Sorokins (6 sp. +3)	S.Naumovs (358:08; 88.24%; GAA 3.35)
				S.Žoltoks (6 sp. 0+4)
2003.	9.	K.Lindstrēms	V.Fanduļs	K.Skrastiņš (6 sp. 3+3)	O.Sorokins (6 sp. +2)	A.Irbe (180:00; 90.11%; GAA 3.00)
						S.Naumovs (179:11; 90.41%; GAA 2.34)
2004.	7.	K.Lindstrēms	V.Fanduļs	S.Žoltoks (7 sp. 3+2)	O.Sorokins (7 sp. +2)	A.Irbe (300:00; 92.50%; GAA 1.80)
2005.	9.	L.Beresņevs	K.Skrastiņš	Ģ.Ankipāns (6 sp. 2+4)	O.Sorokins (6 sp. +3)	A.Irbe (283:03; 94.35%; GAA 1.48)
2006.	10.	P.Vorobjovs	A.Semjonovs	A.Semjonovs (6 sp. 3+0)	Mā.Jass (6 sp. +2)	S.Naumovs (315:20; 88.97%; GAA 3.04)
				L.Tambijevs (6 sp. 1+2)
				A.Širokovs (6 sp. 1+2)
				A.Ņiživijs (6 sp. 0+3)
2007.	13.	O.Znaroks	R.Laviņš	K.Daugaviņš (6 sp. 3+3)	O.Sorokins (6 sp. +2)	E.Masaļskis (220:00; 89.09%; GAA 3.27)
				O.Sorokins (6 sp. 2+4)	A.Saviels (6 sp. +2)
2008.	11.	O.Znaroks	R.Laviņš	L.Dārziņš (6 sp. 2+1)	G.Pujacs (6 sp. +2)	E.Masaļskis (320:42; 91.00%; GAA 3.37)
				He.Vasiļjevs (6 sp. 2+1)
				M.Rēdlihs (6 sp. 2+1)
				M.Karsums (2 sp. 1+2)
				M.Cipulis (6 sp. 1+2)
2009.	7.	O.Znaroks	K.Skrastiņš	He.Vasiļjevs (7 sp. 3+6)	K.Skrastiņš (7 sp. +2)	E.Masaļskis (426:26; 92.83%; GAA 2.53)
2010.	11.	O.Znaroks	He.Vasiļjevs	J.Sprukts (6 sp. 2+3)	G.Galviņš (6 sp. +4)	E.Masaļskis (326:40; 91.43%; GAA 2.76)
					A.Jerofejevs (6 sp. +4)
2011.	13.	O.Znaroks	He.Vasiļjevs	M.Rēdlihs (6 sp. 1+6)	G.Pujacs (6 sp. +2)	E.Masaļskis (351:27; 90.50%; GAA 3.24)
					O.Cibuļskis (6 sp. +2)
2012.	10.	T.Nolans	J.Sprukts	M.Indrašis (7 sp. 3+2)	G.Galviņš (7 sp. +3)	E.Masaļskis (340:00; 91.98%; GAA 2.65)
2013.	11.	T.Nolans	L.Dārziņš	L.Dārziņš (7 sp. 5+1)	K.Sotnieks (7 sp. +2)	K.Gudļevskis (243:46; 92.50%; GAA 2.22)
				J.Sprukts (7 sp. 1+5)

* 1998. gada pasaules čempionātā, saskaņā ar žurnāla Sporta Avīze statistikas datiem, vienā spēlē kapteinis bijis Harijs Vītoliņš.

Veiksmīga paaudžu maiņa?

Pavasara mēnešu gaitā jau ir daudz runāts par izlases vērtību pārorientāciju, gribēšanu spēlēt ar lielo G utml. Tāpat nevar būt nepamanīta Latvijas hokeja ikonas un sirdsapziņas – Artūra Irbes – piesaistīšana valstsvienības „soliņam”. Zinātāji gan spriež, ka federācijas prezidents labprāt atbrīvotos no Irbes līdzīgi kā pirms gadiem diviem no titulētā ģenerālmenedžera Sanda Ozoliņa. Te gan jāsecina, ka šāda rīcība būtu konkrēta kaitniecība. Jo nav daudz tāda ranga cilvēku, kas būtu ar sirdi un dvēseli par Latvijas hokeju.

Taču ir vēl viena šī pavasara Latvijas izlases iezīme, ko mēdz dēvēt par „paaudžu maiņu”. Varbūt par skaļu teikts, jo 2013. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā bija tikai četri hokejisti, kas pasaules čempionātos nebija spēlējuši. Tomēr kopumā šo puišu iekļaušanās ir skatāma arī kontekstā ar „atslēgas” lomām, ja ar tādām saprotam vārtsargu posteni vai, piemēram, Girgensona ieņemto „darba lauku”.

Slavas dziesmas Latvijas izlasei pasaules čempionāta kontekstā diezin vai būtu dziedamas. Taču, kas nav šobrīd mazsvarīgi, – šīs sezonas izlase neko nesabojāja, neskatoties uz visām iespējām un hokeja pazinēju bažām.

Dārziņa, Sotnieka un Gudļevska gads

Šī gada pasaules čempionātā Latvijas izlase kopumā 7 spēlēs saražoja 14 vārtu guvumus. No tiem vairāk nekā pusi (8 gab.) iespēja uzbrukuma pirmais virknējums: Dārziņš – Sprukts – Cipulis. Viņiem tad arī pienākas „lauru vainagi”, jo vīri bija ne tikai rezultatīvākie savas nacionālās izlases ierindā, bet arī komandas balsts mazākumā, vairākumā un liekot pretiniekiem pelnīt noraidījumus. Šī maiņa arī bija vienīgā, kas rezultātu ražoja salīdzinoši sistemātiski. Citas kombinācijas – pēc iedvesmas, saprašanas un savu prasmju robežās.

Respektīvi, pārējie 11 uzbrucēji prata sarūpēt 3 vārtu guvumus… Skaidrs, ka ne no visiem prasa rezultāta izmaiņas; īpaši, ja viņu stihija ir galvenokārt skaitliskais mazākums. Tāpat arī skaidrs, ka šogad vairums uzbrucēju bija ar salīdzinoši mazākām pretenzijām un varēšanām vārtsarga līnijas pārvarēšanā. Ko arī patiesībā nevar pārmest šiem hokejistiem. Tāda ir mūsu realitāte šodien. Jo kā labi zināms, ‘jaukt’ un ‘veidot’ tomēr ir atšķirīgas darba jomas.

Vienīgais Latvijas izlases aizsargs ar pozitīvu lietderības koeficientu ir izrādījies Kristaps Sotnieks, kurš turnīra gaitā pakāpeniski apliecināja, ka ir stabilākā vērtība valstsvienības aizsardzības zonā. Apstākļos, kad no ierindas nācās izstāties Georgijam Pujacam, kad laukumā devās aizsargi ar nesenām vai pat „dzīvām” traumām, Sotniekam nācās un izdevās lāpīt dažādus caurumus, vairākuma izspēli ieskaitot. Katrā gadījumā viņa atrašanās uz „melnā paklāja” – turnīra trīs labāko Latvijas hokejistu skaitā – ir sanākusi likumsakarīga.

Kopā ar Dārziņu un Sotnieku uz minētā paklāja stāvēja viens no pasaules čempionāta debitantiem – 20-gadīgais Kristers Gudļevskis, kura pamatdarbs šosezon bija HK Rīga jaunatnes hokeja līgā. (Re, ka MHL var arī sagatavot nopietnām gaitām! Kā sveiciens federācijas prezidentam Kirovam Lipmanam.) Vārtsargu kontekstā jāteic, ka Gudļevskim „vārdu deva” ilggadējā pirmā numura Edgara Masaļska veselības stāvoklis. Nevajag nekādas zīlnieces, lai saprastu, ka Masaļska pilnīgas fiziskas gatavības apstākļos arī Gudļevska debija, vismaz tik apjomīga, tiktu atlikta. Tad gan varētu zīlēt: Gudļevskis ir vai nav gatavs augstam līmenim? Vecā patiesība: pamatsastāva robi ir iespēja citiem.

Latvijas izlases spēlētāju statistika pasaules čempionāta visās 7 spēlēs (2013. g. maijs; pamatrādītāji, atskaitot soda minūtes pretiniekam pret konkrēto spēlētāju (SM pret), saskaņā ar iihf.com):

	spēlētājs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM*	met.	SM	SM pret**	SM bilance	vid. sp. laiks
	UZBRUCĒJI
1.	Lauris Dārziņš C	1985.	7	5+1	+2	9:5	31	2	6+B	(+4+B)	17:56
2.	Jānis Sprukts	1982.	7	1+5	±0	8:7	10	2	4	(+2)	18:30
3.	Mārtiņš Cipulis	1980.	7	2+2	+1	8:6	20	9+20	4	(-5 un 20)	17:16
4.	Gints Meija	1987.	5	1+2	+2	3:3	3	4	4	(0)	15:06
5.	Andris Džeriņš	1988.	7	0+2	-1	3:7	7	4	6	(+2)	14:34
6.	Zemgus Girgensons	1994.	5	1+0	-3	1:3	10	0	4	(+4)	17:20
7.	Roberts Jekimovs	1989.	6	1+0	-3	1:5	6	2	0	(-2)	10:26
8.	Armands Bērziņš	1983.	7	1+0	-4	1:6	6	7+20	2	(-5 un 20)	10:34
9.	Koba Jass	1990.	4	0+1	+1	2:1	2	0	0	(0)	5:13
10.	Miks Indrašis	1990.	7	0+1	-5	2:7	16	0	6	(+6)	17:37
11.	Ronalds Ķēniņš	1991.	7	0+1	-5	1:7	5	6	2	(-4)	14:21
12.	Vitālijs Pavlovs	1989.	6 (fakt. 5)	0+0	-1	0:2	1	2	6	(+4)	7:42 (fakt. 9:15)
13.	Aleksejs Širokovs	1981.	7	0+0	-4	0:4	4	2	2	(0)	8:15
14.	Juris Štāls	1982.	7	0+0	-4	1:6	2	4	2	(-2)	10:07
	AIZSARGI
1.	Kristaps Sotnieks	1987.	7	0+0	+2	4:5	12	2+10	0	(-2 un 10)	21:56
2.	Jānis Andersons	1986.	7 (fakt. 6)	0+1	±0	4:6	4	4	0	(-4)	11:27 (fakt. 13:22)
3.	Agris Saviels	1982.	5	1+0	-2	1:3	5	2	0	(-2)	13:09
4.	Ralfs Freibergs	1991.	7	0+1	-2	4:4	3	4	2	(-2)	13:17
5.	Māris Jass	1985.	7	0+0	-2	2:4	6	8	0	(-8)	11:27
6.	Georgijs Pujacs	1981.	2	0+0	-2	0:2	2	2	0	(-2)	15:38
7.	Artūrs Kulda	1988.	7	1+1	-5	4:11	9	8	2	(-6)	23:15
8.	Krišjānis Rēdlihs	1981.	7	0+0	-5	7:15	6	0	0	(0)	24:32
	VĀRTSARGI	dz.	sp.	min:sek	GAA	MM	atv. %	atv. met.	SM	SM pret	SM bilance
1.	Kristers Gudļevskis	1992.	5 (fakt. 4)	243:46	2.22	9:9	92.50%	111 no 120	0	0	(0)
2.	Māris Jučers	1987.	3 (fakt. 1)	40:00	6.00	0:4	83.33%	20 no 24	0	0	(0)
3.	Edgars Masaļskis	1980.	6 (fakt. 3)	140:00	5.14	4:12	80.33%	49 no 61	0	0	(0)

* MM = mikromači; komandas vārtu guvumi un zaudējumi spēlētājam esot laukumā. SM bilance = soda minūšu bilance (+ minūtes vairāk nopelna pretinieks pret šo spēlētāju; – minūtes vairāk nopelna konkrētais spēlētājs). ** Pretinieku 6 soda minūtes (neskaitot skaitliskā sastāva pārkāpumu vai ripas izmešanu) nav atšifrētas.

Ieskatam: Latvijas izlases hokejistu statistika čempionāta visās 7 spēlēs – iihf.com

[Attēlā: Latvijas izlases labākie spēlētāji 2013. gada pasaules čempionātā – Kristaps Sotnieks, Kristers Gudļevskis, Lauris Dārziņš. Foto fiksēts pēc spēles pret Somijas izlasi 2013. gada 14. maijā; foto avots: iihf.com.]

Latvijas hokejista pieredze Kazahstānā

Jau pāris sezonas Kazahstānas čempionāts ir iecienīta darbavieta Latvijas hokejistiem, kuri dodas leģionāru gaitās. Vēl nesen Kazahstāna nebija ārvalstu hokejistu pieprasītāko maršrutu „ceļvežos”. Tagad ir. Tāpat kā tur ir līdzekļi, līdzjutēji un pat leģionāri no Kanādas. Par Kazahstānas Augstāko līgu „no iekšpuses” un savām hokejista gaitām stāsta aizsargs Renārs Demiters.

TUVPLĀNĀ: Renārs Demiters

• Dzimis 1986. gada 12. augustā
• Ampluā: aizsargs
• „Figūra”: 170 cm; 78 kg
• 2012./2013. g. sezonā Arlan (Kokšetau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā
• Iepriekšējās sezonas: Arlan, Beibaris Kazahstānā; Liepājas Metalurgs komandas; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma; Latvijas Bērzs
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005. sezonā U-20 PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2003. un 2004. gada U-18 PČ 1. divīzijā
• Pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Publiski pieejamās statistikas vietnēs par Tavu pirmo komandu nosaukta Prizma. Kā sākās Tavas gaitas hokejā? Kad un kāpēc nonāci līdz Prizmai?

Renārs Demiters: Tā, nu, gluži nevarētu teikt, ka Prizma bija mana pirmā komanda; vispār mana pirmā komanda bija Latvijas Bērzs, pie trenera Ojāra Rodes. Pēc tam tajā pašā Latvijas Bērzā veidojās tā saucamā specklase, pie trenera Jura Repa. Spēlēju, trenējos tur līdz izveidojās hokeja klubs Prizma 86, kur vāca kopā visus 86. gadā dzimušos jauniešus, tā ari es tur nokļuvu. Sētā bieži ar draugiem spēlēju hokeju no rīta līdz vakaram; tajā kompānijā bija mans bērnības draugs, kurš jau gāja hokejā. Viņš vienmēr man stāstīja, kā viņam iet pa treniņiem; es arī viņam vienmēr uzdevu visādus jautājumus, izprašņāju par hokeju – kas un kā tur. Viņš teica, ka man ir jāpamēģina; tā, nu, es saņēmies gāju pie tēva un lūdzos, lai mani aizved uz hokeju. Atceros tikai to, ka bija jāpalūdzas vairākas reizes; tā arī mani aizveda.

Tagad, noraugoties vecāku centienos savus bērnus „pieradināt” pie sporta nodarbībām, nereti nākas dzirdēt saucienus no laukuma malas – ja nedarīsi (nesportosi) nebūs Tev datora vai nebrauksim uz lielveikalu pēc mantām. Kā bija ar Tevi? Ar ko Tevi „nopirka”? Kas motivēja iet uz treniņiem, cīnīties?

Es pat nezinu, vai tas ir iespējams – pieradināt bērnu pie hokeja. Vai, nu, viņam tas patīk vai ari nē. Ja bērnu spiež ar varu iet uz hokeju un uzpērk, domāju, ka nekā laba no tā nesanāks, jo pēc tam, kad viņš paaugsies, vienu dienu viņš vienkārši pateiks, ka negrib vairs spēlēt hokeju. Vecākiem būs tikai izmesta nauda un laiks. Man pašam nekad tāda situācija nav bijusi, kad vecāki mēģina uzpirkt, lai ietu uz treniņiem vai lai es vienkārši spēlētu hokeju. Nekad mani nav spieduši spēlēt, jo pats izvēlējos hokeju. Tā bija mana izvēle; vecāki mani tikai atbalstīja tajā visā.

Šķiet, tieši 16 gadu vecumā Tev sākās „pirmais lielais” hokejs, kad 2002./2003. g. sezonā ar Prizma komandu startējāt EEHL B čempionātā. Kāds bija šī čempionāta formāts un līmenis? Ko šī sezona deva Tev un Tavai attīstībai? Ar ko bija atšķirīga no citām?

Līmenis bija labs; viegli negāja, it īpaši ar komandām no Baltkrievijas. Noteikti šī sezona deva lielāku pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Savādāks šajā sezonā bija tas, ka spēlējām ar komandām no Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas.

Prizmas komandā bija nolasījusies kompānija, no kuras salīdzinoši padaudz puišu ir tikuši tālāk – stiprās līgās, nacionālajā izlasē. Andersons, Bārtulis, Guntis Džeriņš, Galviņš, Karsums, Raitums. Vai tagad seko savu cīņubiedru gaitām? Sanākat vasarā, lai uzspēlētu hokeju vai futbolu?

Jā ,protams, sekoju līdzi, vienmēr internetā ieeju un izlasu ziņas. Jā, biežāk sanāk ar Bārtuli un Karsumu satikties, pat kopā vasarā trenējamies pirms gaidāmās sezonas, bet tā ar visiem sanāk satikties. Rīga jau ir maza!

Pēc Prizmas Tev fiksēta dalība Rīga 2000 un arī LSPA (SK Rīga-20) komandā pie Znaroka. Kuram trenerim vai treneriem ir bijusi īpaša nozīme Tavas karjeras veidošanā līdz pieaugušo hokejam? Un kāpēc?

Jā, no sākuma bija Rīga-20 pie Znaroka, pēc tam nāca Rīga 2000. No katra trenera, kas man ir bijis, esmu kaut ko iemācījies, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palicis laiks, ko spēlēju pie Oļega Znaroka.

Lielākā daļa jauno hokejistu tā arī U-18 un U-20 vecuma barjeru nepārvar. Labākajā gadījumā uzspēlē jauniešu un/vai junioru izlasēs un profesionālajā hokejā dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas. Kā Tev izdevās pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz pieaugušo? Kas bija galvenās grūtības? Bet kas varbūt atviegloja šo ceļu?

Kā man tas izdevās, es pat īsti neatceros!!! Sākumā pats grūtākais pārejā no junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir noteikti fiziskā ziņā un domāšanas ātrumā uz laukuma, jo tur viss notiek ātrāk un fiziskāk, ir grūtāk spēlēt.

Pēc ilgiem gadiem Rīgas komandās 2009. gadā devies uz Liepājas Metalurgs hokeja piramīdu. Kas bija par pamatu šai izvēlei? Tikai fakts, ka tobrīd beidza pastāvēt Rīga 2000 komanda un Baltkrievijas ekstralīgā palika tikai divas komandas no Latvijas? Un kāpēc tieši Liepāja nevis, piemēram, Dinamo Juniors vai leģionāra gaitas?

Par pamatu manai pāriešanai uz Liepājas Metalurgu bija Rīgas 2000 izjukšana. Bija iespēja braukt uz Liepāju; nemaz nedomādams un nemeklēdams citus variantus, devos uz Liepāju. Dinamo Juniorā spēlēja gados jaunāki spēlētāji; es tur nevarētu spēlēt pat gribot.

Kas Tavā karjerā un dzīvē mainījās ar pārcelšanos uz Liepāju? Kas kļuva būtiski savādāk? Ar ko Liepājas Metalurgs bija savādāks ar Rīga 2000 ierasto? Gan uz ledus, gan apkārt tam?

Manā dzīvē īpaši nekas baigi nemainījās, izņemot to, ka bija jādzīvo Liepājā nevis Rīgā. Liepājā sadzīves ziņā ne par ko nebija jādomā – barošana 3 reizes dienā, dzīvoju tā saucamajā bāzē un viss, ko vajadzēja, bija. Rīgā tomēr par tām lietām pašam bija jāparūpējas, bet toties – tu dzīvo mājās. Hokeja ziņā nekas nemainījās – spēlē un centies pēc iespējas labāk darīt savu darbu, tas arī viss.

Kā kopumā vērtē savus divus gadus Liepājā? Kas ir tie zīmīgākie iespaidi?

Kopumā ļoti apmierināts esmu ar šiem diviem Liepājā pavadītiem gadiem; organizācija laba, sadzīves apstākļi – arī. Noteikti zīmīgākais iespaids palika tas, ka pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu; pirms tam man tas nebija izdevies.

Iepriekšējā sezona (2011./2012.) Tev fiksēta kā pirmā leģionāra gaitās. Kādēļ izvēlējies tieši Kazahstānu nevis, piemēram, Somijas vai Zviedrijas trešā/ceturtā stipruma līgas, kas arī ir populāras Latvijas hokejistu vidū?

Katru gadu vasaras treniņnometnes Kazahstānas klubs Beibaris aizvada Latvijā; man piedāvāja aizbraukt atrādīties. Mēs tur sākumā pat kādi 7 latvieši bijām; tā, nu, sanāca, ka mani paturēja un tur arī paliku, par citām līgām nebiju interesējies.

Vai nebija bail doties vairāku tūkstošu kilometru attālumā uz austrumiem? Kas Tevi uztrauca pirms došanās? Un kas vēlāk izrādījās, par kurām lietām nebija vērts uztraukties? Kuri priekšstati izrādījās patiesība?

Bail nebija, bet tāda neziņa iekšā bija; nezināju pat īsti, ko gaidīt. Vienīgais, ko man bija stāstījuši, tas bija par treneri, ka viņš ļoti emocionāls. Zināju, kad aizbraukšu, visu redzēšu un uzzināšu.

Kā Tavs pirmais klubs Kazahstānas čempionātā nosaukts Beibaris (Atirau), kurā pārbaudījās vairāki Latvijas hokejisti. Tomēr statistikas ailītēs – nulles. Kas īsti nesaklājās ar Beibaris un kāpēc nācās pārcelties uz Arlan (Kokšetau)?

Nulles tur ir tādēļ, ka regulārajā čempionātā nenospēlēju nevienu spēli. Pirms sezonas sākuma nospēlēju pāris spēles Kazahstānas kausā un turnīrā Gomeļā. Tas bija arī viss; nezinu, treneris neuzticējās, un vēl pie tam, bija liekie aizsargi, kurus nemaz neģērba uz spēlēm. Tā arī es tur, sanāk, tikai trenējos visus trīs mēnešus.

Tad pie mums bija atbraukusi komanda Arlan uz spēlēm; Beresņevs arī nesen bija pievienojies tai komandai. Pēc spēles mēs satikāmies, jautāja: kā iet, kāpēc nespēlēju, piedāvāja braukt uz Arlanu. Tā mēs ar Ozoliņu nākamajā dienā jau gājām runāt ar treneri, lai palaiž mūs projām. Sarunas ne pie kā laba nenoveda, un mēs aizbraucām uz Rīgu, trīs nedēļas trenējāmies Rīgā, kamēr aģents sarunāja, lai mūs palaiž projām. Bija arī jāšķiras no noteiktas naudas summas, lai viņi palaistu vaļā; beigu beigās viss nokārtojās.

(Piebilde: Leonīds Beresņevs – kopš 2011. gada rudens Arlan komandas galvenais treneris; uzbrucējs Artūrs Ozoliņš (dz. 1988.) – Renāra Demitera komandas biedrs, t.sk. Beibaris un vēlāk Arlan komandā.)

Ar ko atšķīrās Beibaris un Arlan klubu saimniecība, kad pārcēlies? Tikai ar Kazahstānas čempionu Beibaris un vidusmēra komandas Arlan spēku samēru? Kas vēl bija citādi?

Arlan kluba saimniecība un vadība, man liekas, vairāk pārdzīvo par komandu, vienmēr prasa, kas pietrūkst vai kaut ko nevajag; tāda cilvēciskāka attieksme, teiksim tā. Aizbraucot uz Arlan, pārsteidza spēļu apmeklētība un fani, kas šeit ir tiešām vienreizēji. Atirau maz skatītāju nāca uz spēlēm.

Un ar ko atšķīrās Kaspijas jūras piekrastē esošā Atirau (Atirava) no dažus simtus kilometru attālās Kazahstānas ziemeļu reģiona Kokšetau (Kokšetava)? Kā mainījās Tava sadzīve?

Atirau vairāk dzīvoja Kazahstānas izcelsmes cilvēku, viņu tur bija daudz; šeit (Kokšetau) mazāk kazahu izcelsmes cilvēku. Atirau ir bišku lielāka pilsēta, bet tā ne ar ko īpašu vairāk neatšķiras. Sadzīvē viss palika tāpat, kā bija.

Tagad Kazahstānas Augstākās līgas līdervienība ir Tevis pārstāvētā Arlan komanda, bet, piemēram, Beibaris dzīvojas ap 7. vietu (no 10 komandām). Kas šosezon mainījies Kazahstānas čempionāta spēku samēros? Arlan kļuvuši ambiciozāki?

Ja runā par šo gadu un iepriekšējo, tad noteikti var teikt: šogad čempionāts ir daudz interesantāks, un līmenis arī ir cēlies. Ļoti līdzvērtīgas spēles šogad; prognozēt kādu spēli ir ļoti grūti. Ne mazāk svarīgs fakts ir tāds, ka daudzās komandās ir sabraukuši leģionāri; šogad viņu ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu. Noteikti Arlan ir kļuvuši ambiciozāki; šogad mērķis ir medaļas, par to liecina arī leģionāru piesaistīšana. Pagājušo gadu leģionāri bijām tikai mēs no Latvijas, šogad – ir vēl divi kanādieši, divi angļi, kā arī trīs slovāki.

Jau pērnsezon Tev Arlan sastāvā nevajadzēja būt garlaicīgi – komandā, neskaitot Tevi, bija vēl 6 hokejisti no Latvijas, turklāt daļa ar kopīgu Liepājas pagātni – Valērijs Fiļimonovs, Edmunds Kniksts, Vladimirs Mamonovs, Artūrs Ozoliņš, Sergejs Tjoluškins, Dmitrijs Žabotinskis. Vai tik plaša „aizmugure” atviegloja cīņu laukumā un sadzīvi ārpus tā? Vai tieši pretēji – vienas un tās pašas sejas bija „piegriezušās” un visiem bija jāatbild par katra Latvijas pārstāvja „apgrēcībām” laukumā?

Jā, ar visiem minētajiem cilvēkiem biju kopā spēlējis Liepājas Metalurgā, izņemot Artūru Ozoliņu. Noteikti man tas ir tikai pluss, ja kāds latvietis ir ar tevi kopā komandā. Sadzīvē noteikti ir interesantāk, sadzīvojām visi labi, nebija nekādu problēmu; protams, citreiz jau gribas atslēgties no visiem un pabūt vienam, bet tas jau tikai normāli. Nē, par „apgrēcībām” laukumā jāatbild bija katram par sevi!

Šosezon Arlan ierindā joprojām ir parādījušies padaudz Latvijas pārstāvju – Tu, Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs, Maksims Širokovs, arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs – no Latvijas. Kā kopumā Kazahstānā un konkrēti Arlan klubā attiecas pret leģionāriem no Latvijas? Kā uztver skatītāji, līdzjutēji?

Klubā attiecas tāpat, kā pret visiem. Nekādu atšķirību nav; tāpat arī līdzjutēji atbalsta visus bez izņēmumiem.

No pērnās sezonas „Latvijas spēlētāju komplekta” Arlan sastāvā palikāt tikai divatā – Tu un Ozoliņš. Kāpēc nolēmi turpināt darbu Arlan vienībā? Kas Tevi tur piesaista?

Nolēmu palikt, jo mani šeit viss apmierināja – gan klubs, gan čempionāta līmenis.

(Piebilde: Arlan komandā no iepriekšējās sezonas palika arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs.)

Daži zinātāji teic, ka Kazahstānas hokejā nauda ir. Lai nesauktu konkrētus ciparus, tad, ja Tev jāsalīdzina Latvijas klubu finansiālās varēšanas Baltkrievijas ekstralīgā „labajos laikos” un Kazahstānas klubu rocību, kā ir?

Jā, finansiālā ziņā šeit (Kazahstānā) noteikti naudas ir vairāk.

Kā ir ar līdzjutējiem un Kazahstānas Augstākās līgas spēļu apmeklētību? Kāda ir interese? Vai Kokšetau pilsētā, kur esot ap 130 – 140 tūkstoši iedzīvotāji, cilvēki uz ielām Tevi atpazīst?

Ir kādas četras komandas, kur skatītāju apmeklētība ir ļoti laba, pārējās komandās – mazāk skatītāju nāk, bet kopumā apmeklētība ir laba. Pie mums Kokšetavā ir halle uz 1500 skatītājiem; vienmēr uz spēlēm viss ir pilns, un atbalsts ir vienreizējs. Visi, kas šeit ir paspēlējuši, saka, ka pie mums līdzjutēji ir vienreizēji.

Jā, ir, kad atpazīst; citreiz tu cilvēku nezini, bet viņš nāk tev klāt un paspiež roku, patīkami. Mazie hokejisti vienmēr rindā stāv, ar visiem grib sasveicināties. Tā vien liekas, ka pilsētā visi dzīvo ar hokeju.

Ja Tev jāraksturo Kazahstānas čempionāta līmenis, tad kāds tas ir? Plašais leģionāru loks ienes dažādību?

Līmenis ir labs un interesants, jo visas spēles ir grūtas un aizraujošas, vāju komandu nav. Jā, noteikti leģionāru spēlētāji ienes dažādību čempionātā.

Ja Tev būtu jādod padoms savam labam draugam pirms viņam doties spēlēt hokeju Kazahstānā, ko Tu ieteiktu īpaši ņemt vērā, kam pievērst uzmanību, ar ko rēķināties?

Rēķināties vajadzētu noteikti ar garajiem pārbraucieniem, kas šeit ir. Kā jau visur spēlējot, jācenšas un jārāda savs labākais sniegums, jo sezonas laikā šeit komandās bieži mainās sastāvi, spēlētāji.

Lai veicas!

Izziņām:

• Renāra Demitera individuālās statistikas vietnes – arlanclub.kz, eliteprospects.com, eurohockey.com, pointstreak.com, statistika.lhf.lv, eurohockey.net
• Arlan kluba mājaslapa – arlanclub.kz
• Kazahstānas Hokeja (ar ripu) federācijas mājaslapa – icehockey.kz
• Arlan komandas spēlētāju statistika 2012./2013. g. sezonā (periodiski papildināta; federācijas lapā reti papildināta, pēdējie papildinājumi 2012-11-05) –
  arlanclub.kz, icehockey.kz

[Pirmie četri foto no Renāra Demitera personīgā arhīva. Piektais foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2011. gada 12. februārī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Sestais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Kijevas Sokil 2010. gada 27. decembrī; foto autors: Aigars Prūsis. Septītais – noslēdzošais – foto no arlanclub.kz lapas.]

Kristaps Stiģis. Latviešu vārtsarga karjeras līkloči

Sava laika Latvijas U-18 un Latvijas U-20 izlašu „pirmais numurs” – vārtsargs Kristaps Stiģis šogad nolēma izmēģināt spēkus Norvēģijā. Bet pirms tam sportista gaitas meta dažādus līkločus. Par Kristapa Stiģa gaitām – Znaroka sadusmošanu, CV sūtīšanu Sējējam, ASV „neiekarošanu”, Kazahstānas naudu, vārtsarga attīstībai nepieciešamo spēles laiku.

TUVPLĀNĀ: Kristaps Stiģis

• Dzimis 1987. gada 1. maijā
• Ampluā: vārtsargs
• „Figūra”: 186 cm; 82 kg
• 2012./2013. g. sezonā IL Kråkene sastāvā Norvēģijas treša stipruma līgā – 2. divisjon
• Iepriekšējās sezonas: Beibaris (Atirau) Kazahstānas Augstākajā līgā; Zemgale/JLSS; SMScredit.lv; Ozolnieki/Monarch; ASK Ogre; Liepājas Metalurgs; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005., 2006./2007. g. sezonās U-20 PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2004. un 2005. gada U-18 PČ 1. divīzijā
• Pirmais treneris: Jānis Kupčs

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Kā sākās Tavs ceļš uz hokeju? Kāds no ģimenes locekļiem aizveda, pats rāvies, citi iemesli? Kāpēc, piemēram, ne basketbols vai futbols?

Kristaps Stiģis: Hokejā sāku trenēties 5 gadu vecumā. Kāpēc – sportot un tieši hokejs?! Laikam tāpēc, ka bērnībā biju super-enerģisks, vecāki netika galā. Sākuma veda mani uz futbolu Daugavas stadionā, bet tur bija krieviski runājošs treneris un tajā laika es neko nesapratu krieviski; izdomājām ieiet turpat blakus Daugavas ledus hallē, un, hops, – Jānis Kupčs uzņem mana gada spēlētājus, un mēs izlēmām pamēģināt. Tā arī sakās šis pasākums.

Cik ātri saprati, ka Tava vieta ir vārtos? Piemēram, daži vārtsargi jau bērnībā nonākuši šajā postenī dēļ vājās slidotprasmes. Kas bija Tavā gadījumā?

Īstenība pat neatceros, cik gados sāku stāvēt vārtos, varbūt astoņu, apmēram ap to laiku. Nē, slidot mācēju, bet visu laiku līdu vārtos ar laukuma spēlētāja formu, jo mums nebija vārtsarga. Treneris teica, vai nevēlos stāties „kastē” un pamēģināt, un, protams, ka piekritu, jo viss jaunais ir interesants.

Citi puikas no rītiem ilgāk pagulēja, vakaros aizgāja patusēt, bet Tu ar ekipējuma somu uz halli, no halles. Kā atradi motivāciju nemest visu pie malas un baudīt dzīvi ar pilnu krūti?

Domāju, tur liels nopelns maniem vecākiem. Un otrs, tajā vecumā (14 un vairāk), kad galvā ballītes, treneris Kupčs dēļ manas neapmierinošās uzvedības Austrijas turnīrā aizliedza trenēties kopā ar komandu no janvāra līdz sezonas beigām, kaut arī biju pirmais vārtsargs. Piezvanīju Jurim Repam un pajautāju, vai nevar patrenēties ar viņiem, un viņš piedāvāja, lai nāku uz Prizmu 86. Pie gadu vecākiem motivācija bija tik liela, ka pilnīgi par neko citu negribējās domāt. Spēlēju kopā ar visiem grandiem – Mārtiņu Karsumu, Oskaru Bārtuli, Gunti Galviņu, Jāni Andersonu, Renāru Demiteru utt.

Jau salīdzinoši agri, 16 gadu vecumā, sāki regulāri spēlēt pieaugušo līmenī Latvijas čempionātā. Stāsta, ka vārtsargiem agra ieiešana pieaugušo hokejā esot vieglāka nekā laukuma spēlētājiem, kuri vēl fiziski nav pieauguši. Kā tad ir īstenībā? Cik viegli ir 16-17 gadu vecumā spēlēt pie lielajiem?

Es tā nedomāju, nav nemaz tik viegli; sākumā ļoti jutu, ka fiziski neesmu tik ātrs. Es domāju, ka labāk vārtsargam „iet” nesteidzoties ar savu vecum grupu; galvenais vārtsargam ir liela spēļu pieredze, bet pie večiem noteikti nebūs tāds spēles laiks kā pie savējiem.

Četru sezonu gaitā – līdz pat 2006./2007. – esi uzspēlējis piecos U pasaules čempionātos: divos U-18; trijos U-20 (viens bez spēlēm). Kurš no pasaules čempionātiem ir visvairāk palicis atmiņā? Ar ko un kāpēc?

Laikam jau pēdējais U-20 čempionāts (2006./2007. g. sezonā), kas notika Dānijā; palikām 2. vietā. Tajā čempī bijām labākie, vienkārši dāņiem paveicās. Bet īstenībā visi čempionāti ir bijuši īpaši, tie ir kā svētki. Vēl U-18 pasaules čempionātā Polijā palikām arī otrie; tas bija līdz tam brīdim augstākais sasniegums Latvijai!

Savā pēdējā U-20 sezonā (2006./2007.) uzspēlēji savā agrākajā SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) komandā un arī dažas spēles Liepājas Metalurgā (LM). Bet jau nākamajā sezonā spēlēji tikai Liepājā. Kas „vēju pilsētā” kļuva savādāk nekā Rīgā? Kā vērtē savu 1+ sezonas posmu Liepājā? Tā bija pareizā izvēle? Kāpēc jā/nē?

Pēc U-20 pasaules čempionāta vajadzēja kaut ko pamainīt. LM piedāvāju diezgan labu atalgojumu, un izlēmu braukt uz Liepāju. Znaroks bija nikns, jo biju pirmais vārtsargs LSPA. Tajā gadā mēs ar LSPA trijās spēlēs no četrām vinnējām Liepāju. Bet, kā jau teicu, vajadzēja kaut ko jaunu, kā arī atalgojums nospēlēja kaut kādu lomu. Liepājā cerēju uz lielāku spēles laiku, galvenais treneris solīja un solīja, bet nekā. Vārtsargam, ja grib augt, galvenais ir spēles laiks.

(Piebilde: Tolaik Oļegs Znaroks bija SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) vienības galvenais treneris.)

Jau iepriekš biji ticis pie atzinības U vecumā – U-18 pasaules čempionāta 1. divīzijas labākais vārtsargs pēc atvairīto metienu procenta (92,2%), Latvijas U-20 līgas labākais vārtsargs. Bet 2007./2008. gadā kļuvi arī par Latvijas „pieaugušo” čempionu. Ko Tev nozīmē šie tituli, atzinības? Vai arī nepievērs tiem nekādu uzmanību?

Visi ir svarīgi un ir patīkami, ja esi novērtēts vai arī esi labākais U-18 pasaules čempionātā pēc atvairītā procenta. Tas ceļ pašapziņu. Tie mazie ierakstiņi spēlē ļoti lielu lomu tavā statistikā, varbūt ne Latvijā, bet – ja gribi spēlēt kaut kur citur.

Statistikas uzskaites internetā Tev 2008. gadā pieraksta dalību inline hokeja aktivitātēs. Tagad Latvijā ir pat divas konkurējošas inline hokeja jumta organizācijas ar saviem turnīriem. Cik nopietna ir/bija šī aizraušanās? Varbūt ir doma vasarās pieslēgties „sausajam” ledus hokejam nopietnāk? Kāpēc jā/nē?

Tie bija vispār inline hokeja pirmsākumi Latvijā; turnīri notika auto stāvvietā Purvciemā. Tas bija prieka pēc; labs draugs piedāvāja, un es piekritu. Šogad – tiešām nē, bet nākamgad varbūt arī pamēģināšu.

Pēc tam uz vienu sezonu ietrāpīji Ogrē. Tā sezona (2008./2009.) Latvijai bija „liela” – četri klubi Baltkrievijas ekstralīgā, viena superkomanda Dinamo iestartējās KHL-ā. Tev ASK Ogre sastāvā sanāca uzspēlēt kā Baltkrievijas, tā Latvijas čempionātos. Kā vērtē šo sezonu kopumā? Ar ko Tev Ogres laiks palika atmiņā visvairāk?

Tajā gadā biju izlēmis doties uz Ameriku, parakstīju līgumu ECHL komandu, bet septembrī viņi paziņoja, ka tomēr nesanāks, jo parakstīja līgumu ar citu vārtsargu, kuram bija 4 spēļu pieredze NHL; tas bija vienīgais japānis NHL – Yutaka Fukufuji. Līdz novembrim gaidīju citus variantus no ASV, bet bija jau par vēlu. Decembra sākumā sāku trenēties ar Ogri. Tad nelielu sadzīves traumu janvāra sākumā dabūja Mārtiņš (Raitums), un sāku spēlēt. Pirmo spēli ar Gomel vinnējām 3:1, un maisam gals bija vaļā; visas 11 spēles nospēlēju pēc kārtas. Sāku arī Latvijas čempionāta play off, bet pirmajā spēlē guvu nelielu traumu un izlaidu visas spēles līdz finālam; pēc 0:2 sērijā Leonīds Beresņevs pienāca un teica: „Rīt stāvēsi Tu, jo mūsu slepenais ierocis vēl nav izšauts”. Biju šokā, jo nedaudz vēl sāpēja kāja; protams, ka neko neteicu un stājos vārtos! 4:2 vinnējām, nākamajā spēlē 2:1 uzvarējām; sērijā bija 2:2, likās – nu tik būs, bet tomēr sērijā zaudējām ar 2:4.

(Piebilde: 2008./2009. g. sezonā Leonīds Beresņevs bija ASK Ogre galvenais treneris.)

Jautājums: ASK Ogre sastāvā zināmā mērā nācās būt aiz Mārtiņa Raituma muguras. Baltkrievijas ekstralīgā Raitumam – 36 spēles, Tev – 11, Aleksejam Terentjevam no Igaunijas – 14. Tev gan lielāks spēles laiks par Terentjevu. Ir dažādi spriedumi par vārtsargu attiecībām komandā. Kā bija Tavā gadījumā Ogrē? Bijāt nīgri konkurenti?

Ar Mārtiņu bija ļoti labas attiecības, bet ar Terentjevu ļoti maz kontaktējos. Attiecībām starp vārtsargiem jābūt labām, jo mēs – vārtsargi – esam cita publika, mums jāturas kopā. Nu, protams, ka uz ledus, treniņos katrs par sevi, bet arī tad mēs aprunājam, ko un kāpēc vajadzēja darīt savādāk.

Kā attiecības ar kolēģiem „vārtu rāmī” ir veidojušās pirms un pēc Ogres?

Man ar visiem vārtsargiem ir labas.

Tev nereti gadījies būt kā „pirmajam”, tā „otrajam numuram”. Kāda ir principiāla atšķirība starp abiem posteņiem psiholoģiskā ziņā? Runā, ka ne visi „otrie” var būt „pirmie”, un otrādi – ne visi spēj būt „otrie”. Kā ir īstenībā?

Kā teica Ervīns Muštukovs: „Vārtsarga profesija ir ļoti īpatnēja, vienu dienu esi pirmais, bet otru jau ceturtais”. Tā, ka katram ir iespējas. Katrs vārtsargs var būt pirmais; galvenais, lai viņš sev tic, un, ja tam plusā vēl treneris uzticas, tad ar to var tālu tikt. Vārtsargam viss ir galvā.

2009. gada pavasarī tika bieži cilāts Tavs vārds saistībā ar Latvijas Virslīgas izslēgšanas spēlēm, kur atzinīgi pacīnījies. Pēc salīdzinoši sakarīgās sezonas ASK Ogre ierindā, Latvijas hokejā sākās „atkusnis”… Pabeidzās tādas komandas kā Rīga 2000, ASK Ogre; Baltkrievijas ekstralīgā palika 2 komandas no Latvijas, faktiski radot hokejistu pārprodukciju Latvijā. Daudzi sāka leģionāra gaitas. Latvijas hokejisti arvien vairāk sāka iepazīt jaunas līgas un pat salīdzinoši eksotiskas valstis. Vai nemēģināji „izspraukties” ārpus Latvijas? Kā sanāca un kāpēc jā/nē?

Aizsūtīju savu CV Normundam Sējējam uz Dinamo, domāju spēlēt Dinamo Juniors, sarunājam satikties, bet tajā diena viņš tomēr nevarēja, un es izlēmu tomēr mēģināt Ameriku. Otrais cēliens sapņu piepildīšanai ASV. Jūnijā parakstīju līgumu ar SPHL klubu Louisiana IceGators, arī Andrejs Lavrenovs parakstīja. Pirms došanās jau sākas problēmas ar vīzu; tajā gadā parādījās iespēja doties uz ASV bez vīzas, bet strādāt nevar, neviens nevar īsti paskaidrot, kas jādara. Piereģistrējamies uz tiem 3 mēnešiem un devāmies. Sākām treniņus Luiziānā, viss ok, līdz viņi sāka kārtot darba atļauju. Viņi nevar uztaisīt, jo uz robežas neparādījām dokumentu, vajagot atgriezties Latvijā un taisīt. Tā kā pēc pāris dienām viņiem sākās sezona, tam nebija laika; mēģināja uzzināt, vai nevaram izbraukt caur Meksiku un tad taisīt, bet arī tā nekā. Nu, sapnis palika nepiepildīts, atgriezos mājās. Un atkal lielā gaidīšana uz super-līgumu Eiropā; piedāvāja Rumāniju, Bulgāriju utt. Nu, uz tām zemēm tiešām negribējās braukt.

(Piebilde: SPHL = Southern Professional Hockey League. Profesionāla līga, kuras komandas bāzētas ASV dienvidaustrumu štatos.)

Nākamajā (2009./2010.) sezonā statistiķi Tev uzskaitījuši vien dažas spēles Ozolnieki/Monarch komandā Latvijas Virslīgā. Tas ir viss? Ko darīji visu to sezonu un kāpēc tā sanāca salīdzinoši tukša? Statistikas kļūda, traumas?

Oktobra beigās atgriezos no Amerikas. (SPHL sezona sākas oktobra beigās.) Kamēr gaidīju variantus jau bija pienācis decembris. Piezvanīju Ozolniekiem, un viņi ļoti laipni mani pieņēma. Paspēlēt vispār nevarēju, jo motivācijas vairs nebija.

2010./2011. g. sezona jau pilnāka turpat – Latvijas Virslīgā, bet SMScredit.lv komandas ierindā. Ar ko „kreditori” bija labāki par „vilkiem”? Kāpēc pamainīji komandu?

Bonusi bija labāki, draugu vairāk un, protams, ka arī tas, ka viņiem bija vairāk treniņu nekā Ozolniekiem.

Uzspēlēji arī Rīgas čempionātā (RAMH) Sāga komandā. Ja Tev jāsalīdzina RAMH ar Virslīgu, vai tas līmenis un azarts ir tik atšķirīgi?

Neko nemāku teikt, nospēlēju tikai pāris spēles pret vienu komandu.

Šajā (2011./2012.) sezonā Tev statistikas ailītēs parādās pirmais „importa” klubs – Beibaris (Atirau) Kazahstānā. Kādi bija pirmie iespaidi par Kazahstānu un tur spēlēto hokeju?

Labs līmenis Top komandām un ļoti labs – Beibaris. Visas komandas spēlē aizsardzības hokeju.

Aculiecinieki stāsta, ka Kazahstānas valsts un hokeja funkcionāri cenšas attīstīt Kazahstānas Augstāko līgu un hokeju Kazahstānā vispār. Bez KHL Kazahstānai ir tagad divi klubi VHL-ā, pērn bija divas komandas MHL-ā. Vai kazahstāniešu cenšanās augt bija pamanāma?

Nezinu, vai viņi grib ļoti attīstīt hokeju, bet zinu droši, ka nauda viņiem ir.

Tomēr Kazahstānas superklubos pašu kazahstāniešu ir maz. Baris ierindā padsmit leģionāru, bet pārējie Kazahstānas krievu izcelsmes hokejisti. Iespējams, vienīgais Baris kazahs – Talgats Žailauovs. Kā ir ar šīs valsts Augstāko līgu? Arī leģionāru jūra un liels vairums Krievijas hokejistu no pierobežas? Cik raibs tad ir Kazahstānas čempionāta komandu sastāvs un spēles manieres?

Vietējo spēlētāju, var teikt, vispār nav, tikai krievi ar Kazahstānas pasi. Tagad viņi (Kazahstānas klubi) sākuši parakstīt eiropiešus, jo var labi samaksāt.

Aizvadītajā (2011./2012.) sezonā Kazahstānas Augstākajā līgā no 10 klubiem piecos uzspēlēja Latvijas hokejisti. Turklāt palielā skaitā: Beibaris (Tavā) komandā – 7; Arlan – 6; Sariarka – 3; Kazcink-Torpedo otrajā komandā – 2; HK Astana – 1. Ar ko visvairāk Kazahstānas čempionāts mūsējiem ir pievilcīgs?

Viennozīmīgi ar labo atalgojumu, un, protams, arī līmenis ir ok, bet Eiropā neviens tādu līgu nezina. Es domāju, ir ļoti grūti pēc Kazahstānas aizbraukt uz Top līgām Eiropā. Viņi Kazahstānā pareizi dara, ka paraksta slovākus, čehus, kanādiešus utt. Vienīgi tā viņi var popularizēt savu līgu.

Kas Kazahstānas čempionātam varbūt pietrūkst? Ko prasītos attīstīt vairāk?

Viņiem ir ļoti liels bardaks ārpus ledus; nekas tur nebija sakārtots, visur panika.

Kāpēc sezonas laikā nācās pamest Kazahstānas Augstāko līgu? Līgums taču bija līdz sezonas beigām?

Treneris man neuzticējās, spēlēju tikai spēles beigas. Sezonas sākumā labi nospēlēju Baltkrievijā ar Lidu, treneris bija ļoti apmierināts. Tad atbraucu uz Latviju taisīt Kazahstānas vīzu, kādu nedēļu te nodzīvoju bez treniņiem, aizbraucu uz Astanu, kur turnīrs bija. Pēc trim dienām ielika vārtos – rezultāts 3:3, un bullīšos zaudējām; viena ripa bija uz manas sirdsapziņas, un dēļ tās arī visa neuzticība sākās.

Atgriezies Latvijā un ķēries pie darba Zemgale/JLSS komandā. Kāpēc gadījās tieši Jelgava? Un kāpēc play off-os vairs nepalīdzēji Zemgalei?

Viens no komandas sponsoriem ir ģimenes draugs, kas prasīja palīdzību; neatteicu. Sāku spēlēt, no sešām spēlēm piecas vinnēju, bija ok, un sāku lēnām atgūt formu, bet septītajā spēlē ielika Kristapu Krūzi, pret Lietuvas komandu. Trešajā periodā 50. minūtē izgāju es, neiesildījies un pirmajā izgājienā viens pret vienu neveiklie lietuviešu 100 kg uzgāzās man virsū, un krusteniskās saites pārrāvums bija garantēts. Turpināju spēlēt, bet jutu, ka celis krīt ārā no vietas un pieplūst ar asinīm, un, lūk, arī atbilde, kāpēc nepalīdzēju play off-os un 6 mēnešus pavadīju bez hokeja.

Aprīļa beigās Norvēģijas klubs IL Kråkene paziņoja, ka ir dabūjuši Tevi uz nākamo sezonu. Kā viņi tika Tev klāt un kāpēc nolēmi doties uz Norvēģiju, kas tomēr Latvijas hokejistu vidū ir mazāk populāra par to pašu Kazahstānu, Somiju, Zviedriju?

Gribēju pamēģināt mazāk skarto nišu. Pazinu galveno treneri, kurš jau februārī piedāvāja līgumu. Domāju pamēģināt, kāpēc gan nē. Plus komandai ir ļoti lielas ambīcijas un plāni uz nākotni – iekļūt Get Ligaen. Jauns izaicinājums un jauni mērķi.

(Piebilde: Get Ligaen – Norvēģijas stiprākā hokeja līga.)

Tevi nebiedē tas, ka IL Kråkene cīnās Norvēģijas 2. divīzijā? Stāsta, ka nereti otrajos un trešajos čempionātos tieši vārtsargi dabū atstrādāt visvairāk? Nav tādas aizdomas, ka esi „zem tanka” pameties? Vai arī mierina fakts, ka šajā līgā sezonas laikā spēļu nav daudz (piemēram, aizvadītajā sezonā – 18)?

Pēc 8 pārbaudes spēlēm nekas vairs nebiedē, un komanda cīnās. Labāk spēlēt, kad ir daudz metienu, nekad nav garlaicīgi.

Kā atpūties šovasar?

Šī vasara tika pavadīta, trenējoties un atgūstot formu pēc traumas. Ļoti daudz laika pavadīju zālē ar Alvja Stankēviča uzraudzību, viņš man ļoti palīdzēja – gan fiziski, gan morāli. Liels paldies viņam par to. Paldies arī ģimenei, tuvākiem draugiem un, protams, manai draudzenei Inesei par morālo atbalstu.

Lai veicas!

Izziņām:

• Kristapa Stiģa statistikas kopsavilkumi – eliteprospects.com, eurohockey.com, pointstreak.com, statistika.lhf.lv (neprecīzi dzimšanas dati), r-hockey.ru
• Kristaps Stiģis vienojas par spēlēšanu IL Kråkene (2012-04-27) – kraakene.no
• Norvēģijas 2. divisjon 2011./2012. g. regulārās sezonas tabula – n3sport.no
• Vietne, kur atrodama Norvēģijas 2. divisjon 2012./2013. g. regulārās sezonas aktuālā tabula – n3sport.no
• Par Latvijas Virslīgas 2009. gada finālsēriju un Kristapa Stiģa sniegumu (2009-03-25) – diena.lv

[Pirmajos divos attēlos: Kristaps Stiģis norvēģu IL Kråkene krāsās; abi foto no hokejista personīgā arhīva (foto: Sofie Alexandra). Trešajā attēlā: Kristaps Stiģis Ozolnieki / Monarch ierindā; foto autors: Agris Krusts. Ceturtajā: Kristaps Stiģis SMScredit.lv rindās – spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2010. gada 30. oktobrī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Piektajā attēlā: Kristaps Stiģis Sāga komandas vārtos, spēlējot RAMH čempionātā pret SK Rīga-18 komandu 2011. gada 19. janvārī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). Sestajā (noslēdzošajā) attēlā: Kristaps Stiģis ASK Ogre sastāvā; foto no hokejista personīgā arhīva.]

Sibīrijas ekspresis & AHL „marinādes” derīguma termiņš

NHL „uzgaidāmajā telpā” – fārmklubu līgā AHL – aizvadītais laiks katram pretendentam ir dažāds. Tāpat kā pacietības mērs uz to, cik ilgi gaidīt iespēju. Latvijas pārstāvjiem šis „marinēšanās” laiks vairumā gadījumu nepārsniedz 3 – 4 pilnas sezonas AHL. Tagad arī aizsargs Artūrs Kulda pēc četrām pilnvērtīgām AHL sezonām dodas uz KHL, pievienojoties Sibir komandai. Starp citu, šai pašai vienībai pagaidām uz pārbaudes laiku pievienojies arī cits aizsargs no Latvijas – Rolands Gritāns.

Kuldas pacietības mērs

Artūrs Kulda (dz. 1988.; pa labi novietotajā attēlā #32) Ziemeļamerikas „iekarošanu” sāka pirms 6 gadiem, kad 2006. gadā viņu ar kopējo 200. numuru draftēja nu jau nepastāvošs NHL klubs Atlanta Thrashers, kas tagad pazīstams kā Winnipeg Jets. Šajā pašā vasarā CHL Import draft-ā viņu nodraftēja Peterborough Petes (OHL) ar kopējo 48. numuru. Sešas sezonas ar pilnu atdevi un tīru sirdsapziņu nokapāts Ziemeļamerikā. Divas sezonas Pīterboro komandā Ontario Hokeja Līgā; otrās sezonas noslēgumā – 19 gadu vecumā – „iefiltrēšanās” Atlantas fārmklubā Chicago Wolves AHL līmenī un jau šīs līgas galvenā trofeja – Kaldera kauss. Un tad – 4 pilnas sezonas AHL čempionātā, ar īsiem komandējumiem uz NHL, kur aizvadītas 15 spēles.

Artūra Kuldas diezgan pamatīgā pacietība un lojalitāte „Ziemeļamerikas lielajai iespējai” ar to arī beidzās. Vismaz pagaidām. „Nebraucu uz Ziemeļameriku, lai spēlētu AHL” un rezultātā: „No Sibir bija labākais piedāvājums”. Tagad Kuldas jaunā mājvieta – Novosibirska, uz kurieni jau pamazām pošas, bet pagaidām vēl Rīgā.

Rolands Gritāns jau gatavs

Novosibirskas komandas rīcībā – treniņnometnē – jau ieradies cits Latvijas pavalstniecības hokeja aizsargs – Rolands Gritāns (dz. 1991.; pa kreisi novietotajā attēlā). Viņš iepriekšējo sezonu aizvadīja Zviedrijas trešajā stiprākajā līmenī – Division 1, uzspēlējot IFK Arboga Hockey pieaugušo komandā. Sibir treneri viņu noskatījuši Rīgā.

Tēmē uz lielo komandu vai arī esi gatavs uzspēlēt arī MHL – Sibirskije Snaiperi komandā? „Plānoju spēlēt lielajā komandā, bet, ņemot vērā, ka komandā jau ir 5 ārzemnieki, visdrīzāk, ka šogad mani nosūtīs uz fārmklubu VHL līgā – hokeja klubu Rjazaņ. Bet nākošgad es ceru tikt Sibir pamatsastāvā,” tā Rolands Gritāns. Bet pagaidām Gritānam ar Sibir komandu ir 2 mēnešu pārbaudes laika līgums, bet pēc tam, ja viss notiek kā iecerēts, plānots noslēgt divvirzienu līgumu uz 2 gadiem. Jāpiebilst, ka jaunajā (2012./2013.) sezonā Sibir galvenā trenera palīgs ir Pēteris Skudra.

Atgriežoties pie AHL „marinādes”

Šosezon AHL laukumi „draud” vismaz diviem Latvijas pārstāvjiem – Kristiānam Pelšam un Zemgum Girgensonam, kuri šogad parakstīja līgumus ar saviem draftētājiem – attiecīgi Edmonton Oilers un Buffalo Sabres. Jautājuma zīmes ir attiecībā uz Oskaru Bārtuli, kura statuss un arī cena Philadelphia Flyers saimniecībā ir nokrities manāmi zemāk. Savukārt Kaspars Daugaviņš arī juridiskiem paņēmieniem cīnās, lai NHL būtu „īstā realitāte” arī nākamajā sezonā. Taču visus jautājumus šajā starpsezonā ir atcēlis ne tikai Artūrs Kulda, bet arī Raitis Ivanāns, pārceļoties uz KHL ledus laukumiem.

Ziemeļamerikas šī brīža otrajā stiprākajā līgā – AHL – ir uzspēlējuši vismaz 23 hokejisti ar Latvijas pavalstniecību. Dažos gadījumos tas ir bijis ceļš jau pēc pabūšanas NHL laukumos vai pat virsotnēs, taču vairumā gadījumu – tā bija savas iespējas sagaidīšana, lai uzspēlētu NHL. Bet ne visiem ir sanācis kaut spēli aizvadīt hokeja Mekā.

Kulda spītīgāks par Znaroku?

Raugoties uz Latvijas hokejistu kopējo fonu, Artūra Kuldas „spītība”, gaidot un sagaidot savas iespējas NHL, ir bijusi diezgan pamatīga. Varena pacietība ir bijusi arī Herbertam Vasiļjevam, Raitim Ivanānam, kā arī Krišjānim Rēdliham, kurš New Jersey Devils fārmklubā Albany River Cats „nokapāja” 4 pilnas sezonas, bet tā arī neaizvadīja nevienu spēli NHL.

Salīdzinājumam: statistiski mazāks pacietības mērs, gaidot iespēju uz NHL, ir bijis dažiem vēl „vecā” Rīgas Dinamo meistariem. Piemēram, Oļegs Znaroks AHL-ā uzturējās tikai 6 spēles. Vai, piemēram, Aleksandrs Kerčs (seniors) un Harijs Vītoliņš (jaunākais) AHL kaujas laukos savu iespēju nostiprināties NHL vienībās nogaidīja pa vienai pilnai sezonai. Atliek vien jautājums: vecā Dinamo kadriem ātrāk pieleca vai arī tagad jaunie ir pacietīgāki? Cits stāsts, ka dažiem gribētājiem no bijušās PSRS Latvijas daļas bija arī AHL līmenis bija izrādījies diezgan augsts, un vīriem arī AHL komandās ne vienmēr izdevās noturēties un nācās spēlēt zemākās līgās.

Latvijas hokejisti „pacietība” AHL klubos, neskaitot junioru u.c. līgas (pilna sezona = vismaz puse sezonas spēļu; vārtsargiem pilna sezona = trešdaļa sezonas spēļu):

	spēlētājs	dz.	sez. pilnas (visas)	klubi un spēles (REG+PO)	pēc tam	sp. NHL (REG+PO)
	u. Vasiļjevs	1976.	4+ (5)	Carolina Monarchs: 1996./97. (54+0). New Haven Nighthawks 1997./98. (76+3). Kentucky Thoroughblades: 1998./1999. (76+12). Manitoba Moose: 2001./02. (31+0); 2002./03. (69+14)	uz Kr.	51+0
	a. Kulda	1988.	4+ (5)	Chicago Wolves: 2007./08. (5+21); 2008./09. (57+0); 2009./10. (66+14); 2010./11. (69+0). St. John’s IceCaps (63+13)	uz KHL	15+0
	a. Kr.Rēdlihs	1981.	4 (4)	Albany River Cats: 2002./03. (61+0); 2003./04. (66+0); 2004./05. (46+0); 2005./06. (66+0)	uz Šv.; Kr.	0
	u. Ivanāns	1979.	3+ (6)	Hershey Bears: 2000./01. (2+0). Milwaukee Admirals: 2002./03. (17+1); 2003./04. (54+7). Hamilton Bulldogs: 2004./05. (75+2); 2005./2006. (43+0). Abbotsford Heat: 2011./12. (27+0)	uz KHL	282+1
	u. Žoltoks	1972.	3+ (5)	Providence Bruins: 1992./93. (64+6); 1993./94. (54+0); 1994./95. (78+13). Fredericton Canadiens: 1998./99. (7+0). Quebec Citadelles: 1999./2000. (1+0)	uz NHL	588+45
	u. Karsums	1986.	3+ (4)	Providence Bruins: 2006./07. (54+12); 2007./08. (79+10); 2008./09. (43+0). Norfolk Admirals: 2009./2010. (36+0)	uz KHL	24+0
	a. Saviels	1982.	3+ (4)	Hershey Bears: 2000./01. (1+0); 2002./03. (43+3); 2003./04. (67+0); 2004./2005. (47+0)	uz Baltkr.; Kr.	0
	u. Daugaviņš	1988.	2+ (6)	Binghampton Senators: 2006./07. (11+0); 2007./08. (3+0); 2008./09. (23+0); 2009./2010. (72+0); 2010./11. (73+23); 2011./12. (7+0)	uz NHL	66+1
	a. Bārtulis	1987.	2+ (5)	Philadelphia Phantoms: 2007./08. (57+0); 2008./09. (80+4). Adirondack Phantoms: 2009./10. (12+0); 2010./11. (4+0); 2011./12. (36+0)	?	66+7
	u. Panteļejevs	1972.	2+ (3)	Providence Bruins: 1992./93. (39+0); 1993./94. (55+0); 1994./95. (70+0)	paliek Z-Am. (IHL; NHL)	54+0
	u. Sprukts	1982.	2 (2)	Rochester Americans: 2006./07. (58+6); 2008./09. (59+0)	uz KHL	14+0
	a. Astašenko	1975.	2 (2)	2001./02.: Springfield Falcons (11+0); Lowell Lock Monsters (37+5). 2002./03.: Lowell Lock Monsters (47+0)	uz Lat.; Som.	23+0
	v. Skudra	1973.	1+ (4)	1996./97.: Hamilton Bulldogs (32+0). 2000./01.: Rochester Americans (2+0); Providence Bruins (3+0). 2001./02.: Hartford Wolf Pack (3+0). 2002./03.: Manitoba Moose (1+0)	uz NHL	147+3
	a. J.Rēdlihs	1982.	1+ (3)	Syracuse Crunch: 2005./06. (4+0); 2006./07. (46+0); 2007./08. (13+0)	uz Čeh.	0
	u. Vītoliņš	1968.	1+ (2)	Beast of New Haven: 1992./93. (7+0). Moncton Hawks: 1993./94. (70+0)	uz Šv.	8+0
	u. Štāls	1982.	1+ (2)	Hartford Wolf Pack: 2002./03. (2+0); 2003./04. (62+1)	paliek Z-Am. (ECHL)	0
	u. Kerčs	1967.	1+ (2)	Cape Breton Oilers: 1993./94. (57+0). Providence Bruins: 1994./95. (1+0)	uz Lat.	5+0
	a. Reķis	1979.	0+ (1)	Worcester IceCats: 2001./2002. (18+0)	paliek Z-Am. (ECHL)	0
	u. Cipruss	1972.	0+ (1)	Providence Bruins: 1995./96. (15+0)	paliek Z-Am. (IHL; CoHL)	0
	v. Irbe	1967.	0+ (1)	Lowell Lock Monsters: 2002./2003. (7+0)	paliek Z-Am. (NHL; ECHL)	568+51
	a. Kupaks	1973.	0+ (1)	Springfield Falcons: 1997./98. (7+0)	paliek Z-Am. (ECHL)	0
	u. Znaroks	1963.	0+ (1)	Maine Mariners: 1991./92. (6+0)	uz Vāc.	0
	a. Ozoliņš	1972.	0+ (1)	Worcester Sharks: 2007./08. (2+0)	uz NHL	875+137

P.S. NHL klubu fārmklubi ir bijuši arī citās līgās (piem., IHL, ECHL), kas neuzrādās šajā „gaidīšanas” statistikā. Cipari no publiski pieejamām statistikas vietnēm; iespējamas korekcijas un papildinājumi.

Latvijas hokejistu rezultativitātes rekordi AHL regulārajās sezonās; TOP 7+3:

	spēlētājs	sezona	komanda	spēles	punkti
	UZBRUCĒJI
1.	Herberts Vasiļjevs	1998./1999.	Kentucky Thoroughblades	76	28+48
2.	Herberts Vasiļjevs	1997./1998.	New Haven Nighthawks	76	36+30
3.	Sergejs Žoltoks	1992./1993.	Providence Bruins	64	31+35
4.	Mārtiņš Karsums	2007./2008.	Providence Bruins	79	20+43
5.	Sergejs Žoltoks	1993./1994.	Providence Bruins	54	29+33
6.	Harijs Vītoliņš	1993./1994.	Moncton Hawks	70	28+34
7.	Aleksandrs Kerčs	1993./1994.	Cape Breton Oilers	57	24+38
	AIZSARGI
1.	Artūrs Kulda	2009./2010.	Chicago Wolves	66	6+19
2.	Krišjānis Rēdlihs	2005./2006.	Albany River Cats	66	3+21
3.	Oskars Bārtulis	2007./2008.	Philadelphia Phantoms	57	1+20

*

Lasāmvielai:

• Sibir vienojas ar Artūru Kuldu – hcsibir.ru
• Sibir (t.sk. Rolands Gritāns) gatavojas sezonai – championat.com
• Artūra Kuldas intervija pēc vienošanās ar Sibir – hcsibir.ru
• Latvijas spēlētāju statistika NHL (amatieru lapa) – quanthockey.com

[Pirmajā attēlā: Artūrs Kulda (nr. 32), vēl grūstoties uz AHL ledus laukumiem, Chicago Wolves krāsās. Foto no A. Kuldas personīgā arhīva. Otrajā attēlā: Rolands Gritāns Sibir treniņos 2012. gada jūlijā; foto avots: hcsibir.ru.]

KHL „Trojas zirgs” & Latvijas hokejisti Čeho-Slovākijā

Kopš KHL izveides sākuma šīs organizācijas funkcionāri mēģina „pielauzt” Eiropas hokeja valstu un lielvalstu klubus dalībai jaunajā super-līgā. Taču, jo sakārtotāka ir konkrētās valsts hokeja saimniecība, jo lielāks „kurvītis” ir izsniegts KHL paplašinātājiem. Tomēr pēdējo pāris gadu laikā ar izkārtni Lev ir sanācis „iemānīt” Slovākijas un arī Čehijas hokeja saimniecības. Vai tā ir Slovākijas un Čehijas nacionālo ekstralīgu „gulbja dziesma”?

„Trojas lauva”

KHL vadoņi ir mēģinājuši tikt Čehijas un pēc tam arī Slovākijas teritorijā pa durvīm, logiem un skursteni. Pirmajās sezonās publiski skaļākie „iekļūšanas” mēģinājumi bija Čehijas pilsētās – Karlovi Vari un Hradeckrālove. Nesanāca… Skaļākais Čehijai paredzētais projekts bija ar kluba nosaukumu Lev, taču čehu hokeja federācija to sabremzēja, kā rezultātā 2010. gada starpsezonā šo Lev „ideju” eksportēja uz Slovākiju – Popradas mazpilsētu un izsludināja par pieņemtu KHL-ā. Popradas Lev pat bija salikts oficiāli izsludinātajā KHL 2010./2011. g. sezonas kalendārā. Taču… izrādījās, ka Slovākijas hokeja federācija nav īsti šim pasākumam devusi zaļo gaismu. Un attiecīgi vēl pirms KHL sezonas sākuma projekts Lev tika noņemts no trases un čempionāta kalendāra.

Lev bīdītāji, t.sk. KHL paplašināšanas organizatori, mierā nelikās, jo „lauvu” iedabūšana līgā bija jau kļuvusi par goda lietu. Sezonas gaitā tika „strādāts” ar Slovākijas federācijas amatpersonām; tik rezultatīvi, ka vēl pirms sezonas beigām Slovākijas hokeja bigbosi publiski izsludināja atļauju KHL-am ieviest klubu Slovākijā. Attiecīgi 2011./2012. g. sezonā KHL čempionātā piedalījās pirmais „īstās” Eiropas klubs – Popradas Lev. ‘Piedalījās’ būs īstais vārds, jo KHL 2011./2012. g. sezonas summā Lev ieņēma 21. vietu no 23 iespējamām.

Savukārt, aizvadītās (2011./2012.) sezonas laikā KHL bīdītāji rūpīgāk pastrādāja ar Čehijas hokeja federācijas īstajiem cilvēkiem, un 2012. gada starpsezonā „zaļā gaisma” KHL-am ir dota arī Čehijas virzienā. Patiesībā „ledus sakustējās” jau pirms gada – 2011. gada starpsezonā, kad čehu federācija „neaplauza” Čehijas kluba Orli Znojmo iekļaušanos Austrijā bāzētajā līgā – EBEL (Erste Bank Eishockey Liga), kur startē arī Slovēnijas, Horvātijas un Ungārijas hokeja klubi. Palaižot „orlus” (ērgļus) Austrijas līgā, pazuda loģisks arguments par to, lai nelaistu Čehijas klubu Krievijas līgā (KHL). Lai gan, iespējams, KHL kluba darbības atļaušana Čehijā bija jau izlemta pirms Znojmo kluba palaišanas Austrijā…

Jaunajā (2012./2013.) sezonā KHL vārdu Čehijā paredzēts nest no slovāku Popradas pārvestajam Lev nosaukumam, kas uztūnēts par HC Lev Praha un no savas Slovākijas pagātnes ir atteicies. Savukārt, KHL kluba „licenci Slovākijā” no Lev pārņēmis (KHL oficiāls formulējums) klubs HC Slovan Bratislava, aktuālais Slovākijas čempions, par kura iestāšanos līgā KHL vadoņi runāja jau pirms gada. Faktiski Lev kļuva par sava veida „Trojas zirgu”, ar kuru Kontinentālās Hokeja līgas paplašinātāji jau ieņēma Slovākiju un, rādās, ka iešturmēs Prāgu… Interesanti, kur Lev (vai Kon, vai Bifel) varētu pārvest nākamajā sezonā?

Vai KHL „apraks” Čehijas un Slovākijas līgas?

Pretestība KHL invāzijai ārpus-Krievijas hokeja saimniecībās ir racionāla, jo faktiski izriet no tēzes: „Nevajag labot mehānismus, kas darbojas labi”. Attiecīgi pašpietiekamu hokeja valstu teritorijā KHL-am tikt ir tuvu tam, ka neiespējami. Vismaz pagaidām Somijai, Zviedrijai, Šveicei, Vācijai krievu „hokeja naudu” un superlīgas līmeni kā pievienoto vērtību nevajag. Turklāt galvenais arguments pret KHL vēlmēm ir attiecīgo valstu hokeja saimniecības līdzsvara izjaukšana, liekot pārskatīt sponsoru naudas, klubu budžetus, spēļu apmeklētību, vienlīdzīgu klubu skaitu, valsts atbalsta un arī jaunatnes motivācijas sistēmu. Kam to vajag? Medvedevam un lielajiem draugiem…

Līdz šim KHL ir „ielauzies” valstīs, kur sava hokeja saimniecība ir salīdzinoši vāja kā savā līmenī, tā struktūras sakārtotībā. No līdzšinējām KHL „ārvalstīm” attīstītākā hokeja saimniecība bija Baltkrievijā – ar salīdzinoši pieklājīgu ekstralīgu, fārmklubiem paredzēto Augstāko līgu, kā arī Junioru un Jauniešu līgām, ar kurām draudzējās Latvijas, Lietuvas un Ukrainas hokeja klubi. Eksperti uzstāj, ka 2007./2008. g. un 2011./2012. g. sezonas Baltkrievijas ekstralīga ir divas ļoti atšķirīgas lietas, līmenis krities… Vaininieku nemeklē tālu – KHL izveide un Baltkrievijas līdzdalība šajā sistēmā ir izjaukusi Baltkrievijas hokeja saimniecības asinsriti. Superklubs KHL-ā, divas komandas MHL-ā un tagad vēl tiekšanās uz VHL – tas viss interesi par Baltkrievijas iekšējo čempionātu ir padarījis vēl pieticīgāku… Šāds liktenis pesimistiskākajā ainavā tiek prognozēts jebkuram ne-Krievijas nacionālajam čempionātam, kura valsts pievienojas KHL-am.

Latvija, Kazahstāna un arī Ukraina nav tās pašpietiekamās hokeja lielvalstis. Kazahstānas un Ukrainas hokeja funkcionāri sludina, ka ar pievienošanos KHL valstu lokam, tiek stutēti arī šo valstu nacionālie čempionāti. Kazahstāna jau vismaz pāris gadus cenšas stiprināt čempionātu, ka pat Latvijas leģionāri to apsēduši. Ukraina pirms gada „pacēla” savu nacionālo čempionātu, ieviešot jaunu līgu PHL.

Savukārt, Latvijas Virslīga jau pirms KHL ne tuvu nebija sapņu čempionāts, gadu no gada paliek jaunāka, ar vaļīgāku reglamentu un vaļīgāku tā ievērošanu. Hokeja speciālisti un interesenti ir sadalījušies divos blokos: vieni apgalvo, ka KHL un Dinamo izveide ir absolūts kaitējums kā Latvijas Virslīgai, kas tiek grauta, tā Latvijas hokejam kopumā; citi uzstāj, ka Dinamo ir „zāles” Latvijas hokeja līmeņa uzturēšanai, un Virslīga nemaz nav svarīga. Patiesība, jādomā, ir kaut kur pa vidu. Pilnvērtīga vietējo kadru selekcija nav iespējama bez nacionālā čempionāta. Runa var būt tikai par formāta un apjoma lietderību. Viena no ārzemēm finansēta kluba izmantošana par mugurkaulu, iespējams, nacionālajai federācijai īstermiņā ir finansiāli izdevīga, bet ietver daudz risku. Īstās sekas un ieguvumus varēs saskatīt pēc ilgāka laika posma. Piemēram, brīdī, ja Krievijas gāzes gigants izdomās vairs nedot naudu Dinamo saimniecībai un gāzinieku vietā uzreiz nenāks cits investors.

Interesanti, vai Slovākijas un tagad Čehijas komandu pievienošana KHL-am ir šo valstu federāciju vājuma pazīme, vai arī KHL ieiet jaunā kvalitātē, ieņemot pilnīgi jaunu – superklubu – nišu šajās valstīs? Un vai vispār tas ir iespējams, nepabīdot malā vai uz leju valstu nacionālos čempionātus?

Kā vienu no atskaites punktiem KHL valstu hokeja saimniecību pozitīvajai vai negatīvajai ietekmei no līgas mēdz nosaukt konkrētās valsts ieņemto vietu pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Atšķirībā no kritērija „patīk/nepatīk” ieņemtās vietas ir sausi skaitļi; tomēr pietiekami spekulatīvi. Piemēram, no sērijas: paskat, kā Slovākijas izlase uzreiz pēc savas pirmās KHL sezonas un ar deviņiem šīs līgas večiem tika pie sudraba… Vai, piemēram, kā Baltkrievija ar visu KHL ir aizregresējusi līdz 14. vietai. Un vispār, vai vieta pasaules čempionātā ir vienīgā atskaite attiecīgās valsts hokeja saimniecībai?!

KHL aktuālo dalībvalstu ieņemtās vietas pasaules čempionātos un olimpiādēs (2008. – 2012.; slīprakstā – vieta pirms dalības KHL):

valsts	PČ 2008.	PČ 2009.	OS 2010.	PČ 2010.	PČ 2011.	PČ 2012.
Krievija	1.	1.	6.	2.	4.	1.
Čehija	5.	6.	7.	1.	3.	3.
Slovākija	13.	10.	4.	12.	10.	2.
Baltkrievija	9.	8.	9.	10.	14.	14.
Latvija	11.	7.	12.	11.	13.	10.
Kazahstāna	19./20.	17./18.	–	16.	17./18.	16.
Ukraina	19./20.	19./20.	–	19./20.	21./22.	22.

*

P.S. Izziņai: Čehijas ekstralīga un Latvijas hokejistu varoņdarbi

Čehijas ekstralīga (Tipsport Extraliga) 2011./2012. g. regulāro sezonu aizvadīja 14 klubi, aizvadot pa 52 spēlēm, t.i. četrus pilnus apļus. Seši stiprākie uzreiz tika izslēgšanas spēlēs, bet vēl četras komandas izspēlēja pirms-play off kvalifikāciju, noskaidrojot pārējos divus izslēgšanas spēļu dalībniekus. 11.-14. vietu ieņēmēji „uzkapāja” play out – četrus apļus, kuru spēles piesummētas turnīra tabulai. No šiem četriem „pleiauteriem” pēdējās vietas ieņēmējs zaudēja vietu ekstralīgā. 2012. gada pavasarī no ekstralīgas izlidoja BK Mladá Boleslav, bet viņu vietu ieņem 1. līgas uzvarētāji Piráti Chomutov.

Čehijas Tipsport Extraliga 2011./2012. g. reg. sezonas tabula:

vieta	klubs	sp.	punkti	sezonas 2. posmā
1.	HC Sparta Praha	52	107	tika līdz ceturtdaļfinālam
2.	HC Plzeň 1929	52	99	tika līdz pusfinālam
3.	HC ČSOB Pojišťovna Pardubice	52	86	Čehijas čempioni
4.	Bílí Tygři Liberec	52	84	tika līdz pusfinālam
5.	HC Mountfield (České Budějovice)	52	83	tika līdz ceturtdaļfinālam
6.	HC Vítkovice Steel	52	77	tika līdz ceturtdaļfinālam
7.	PSG Zlín	52	76	tika līdz ceturtdaļfinālam
8.	HC Kometa Brno	52	75	tika līdz finālam
9.	Rytíři Kladno	52	74	tika līdz play off kvalifikācijai
10.	HC Oceláři Třinec	52	73	tika līdz play off kvalifikācijai
11.	HC Energie Karlovy Vary	52	67	play out saglabāja vietu līgā
12.	HC Slavia Praha	52	66	play out saglabāja vietu līgā
13.	HC VERVA Litvínov	52	64	play out saglabāja vietu līgā
14.	BK Mladá Boleslav	52	61	play out izkrita no līgas

*

Čehijas ekstralīga, īpaši pirms KHL laikā, bija Latvijas hokejistu diezgan apmeklēta un pieprasīta līga. Čehija tomēr ir viena no hokeja lielvalstīm, kas piedāvāja vērā ņemamu hokeja līmeni tepat Eiropā. Attiecīgi – viena daļa no esošajiem un bijušajiem Rīgas Dinamo spēlētājiem ir izgājuši Čehijas „skolu” – Guntis Galviņš, Jēkabs Rēdlihs, Jānis Andersons, Lauris Dārziņš, Juris Štāls, Armands Bērziņš.

Starp citu, arī Čehijas ekstralīgā pieprasītāki un/vai konkurētspējīgāki bija tieši aizsargi no Latvijas; uzbrucēju un vārtsargu skaits, kas no Latvijas bija eksportējies Čehijā, ir salīdzinoši un proporcionāli mazāks. Lielākā Čehijas ekstralīgas pieredze Latvijas pusē, starp citu, ir aizsargam Jānim Andersonam (1986.), kurš jau salīdzinoši agrā vecumā nokapāja 4 sezonas Čehijas galvenajā līgā ar salīdzinoši nelielām pieturām līgu zemāk (1. līgā). Otra ilgākā Čehijas ekstralīgas pieredze ir aktuālajam HC Lev Praha ģenerālmenedžerim Normundam Sējējam, kurš Čehijas ekstralīgā periodiski nocīnījās 3 sezonas.

Normunds Sējējs arī atstājis paliekošākās pēdas Čehijas ekstralīgas annālēs. Tieši Sējējam kā aizsargam ir pirmie 3 rezultativitātes rekordi Latvijas hokejistu vidū. Uzbrucējs šajā topā ieņem tikai 4. vietu… Jāatkārto, ka Latvijas uzbrucēju Čehijas ekstralīgā nav bijis daudz, bet tik un tā – viņu rezultativitāte bija ļoooti pieticīga…

Latvijas hokejistu regulāro sezonu rezultativitātes rekordi Čehijas ekstralīgā. TOP 4:

	spēlētājs	sezona	klubs	spēles	punkti
1.	a. Normunds Sējējs	1996./1997.	HC Chemopetrol (tag. HC VERVA Litvínov)	48	6+22
2.	a. Normunds Sējējs	1998./1999.	HC Becherovka Karlovy Vary (tag. HC Energie Karlovy Vary)	48	3+19
3.	a. Normunds Sējējs	2000./2001.	HC Becherovka Karlovy Vary (tag. HC Energie Karlovy Vary)	46	5+11
4.	u. Armands Bērziņš	2006./2007.	Vsetínská hokejová (arī HC Vsetin)	35	5+3

*

Izziņa: Slovākijas ekstralīga & Latvijas pārstāvju varējums

Lai arī kā slovāku pašlepnumam nepatīk, ka viņus jauc ar čehiem vai savulaik kopvalsts nesaucās Slovakočehija, daudzās lietās un arī hokejā šīm nācijām ir virkne līdzību. Piemēram, ekstralīgas nosaukums un tās sponsors – Tipsport Extraliga. Tiesa, izslēgšanas spēļu nosaukums Slovākijā atšķirīgs – Slovnaft Play Off. Slovākijā tāpat kā Čehijā ierasta lieta ir ne tikai līgas nosaukuma, bet arī kluba vārdu pārdošana. Tāpēc, piemēram, vārds Mountfield ir ieviesies komandām abās valstīs. Un tas nav Dinamo vai Torpedo nozīmes vārds, bet konkrēta uzņēmuma (sponsora) nosaukums. Tradīcijas kopība nāk no laikiem, kad abas bija viena valsts, un vēl līdz 1992./1993. gada sezonai Slovākijai bija ar Čehiju kopīga ekstralīga, bet jaunā sezona (2012./2013.) būs Slovāku galvenā čempionāta 20.-tā sezona.

Slovākijas ekstralīgā ir 10 pamatkomandas, kas regulārās sezonas gaitā uzspēlē pilnus 10 apļus, kā arī vienu spēli pret papildkomandu – Slovākijas U-20 komandu (HK Orange 20). Šī U-20 komanda ir treniņu poligons aktuālās un tālāku sezonu Slovākijas U-20 izlasei, kas tādā veidā gūst laba līmeņa spēļu praksi un, protams, palīdz atlasīt kadrus junioru izlasei. HK Orange 20 uzspēlēja savas 10 spēles, kurās tika pie vienas uzvaras, un, protams, uz čempionu kausu nepretendēja. Savukārt 8 stiprākās komandas turpināja gaitas izslēgšanas spēlēs. Atgādinājumam: divi Latvijas aizsargi – Māris Jass un Aleksandrs Jerofejevs – šogad kļuva par Slovākijas čempioniem.

Slovākijas Tipsport Extraliga 2011./2012. g. reg. sezonas tabula:

vieta	klubs	sp.	punkti	sezonas 2. posmā
1.	HC Košice	55	110	tika līdz finālam
2.	HK 36 Skalica	55	104	tika līdz ceturtdaļfinālam
3.	HC Slovan Bratislava	55	102	Slovākijas čempioni
4.	HK AutoFinance Poprad	55	101	tika līdz ceturtdaļfinālam
5.	Dukla Trenčín	55	79	tika līdz pusfinālam
6.	MsHK Žilina a.s.	55	77	tika līdz ceturtdaļfinālam
7.	HKM a.s. Zvolen	55	75	tika līdz pusfinālam
8.	HC ´05 Banská Bystrica	55	75	tika līdz ceturtdaļfinālam
9.	MHC Mountfield (Martin)	55	63	–
10.	HK Nitra a.s.	55	52	–
–	HK Orange 20	10	2	–

*

Latvijas spēlētāju skaits Slovākijas ekstralīgā dažādos laikos ir bijis mazāks nekā Čehijā. Iespējams, Čehija ir saistījusi ar savu ievērojamāko hokeja slavu un tradicionālo pieņēmumu par līgas augstāku līmeni, taču pragmatiski – Slovākija ir mazāka valsts, ar mazāku komandu skaitu un caurmērā mazāk skaitlisku ekstralīgu.

Lielākie (ilgākie) Latvijas eksperti Slovākijas ekstralīgā ir aizsargi Māris Jass un, atkal, Normunds Sējējs. Māris Jass Slovākijas ekstralīgā ir atzīmējies 4 sezonas, bet Normunds Sējējs pēc kārtas norāva 3 sezonas Dukla Trenčín klubā.

Arī Slovākijas ekstralīgā no Latvijas aizsargu ir vairāk nekā citu ampluā spēlētāju. Taču rezultativitātes rekords ir uzbrucēja „īpašumā”. Vēl relatīvi nesen divas salīdzinoši labas sezonas MHC Martin (tagad – MHC Montfield (Martin)) aizvadīja uzbrucējs Guntis Džeriņš (dz. 1985.). Šīs sezonas diemžēl arī bija pēdējās viņa profesionālajā karjerā.

Latvijas hokejistu regulāro sezonu rezultativitātes rekordi Slovākijas ekstralīgā. TOP 3:

	spēlētājs	sezona	klubs	spēles	punkti
1.	u. Guntis Džeriņš	2007./2008.	MHC Martin	54	17+22
2.	a. Normunds Sējējs	2002./2003.	Dukla Trenčín	54	6+20
3.	a. Oļegs Sorokins	2000./2001.	HC Slovan Bratislava	54	5+18

*

Latvijas hokejisti Čehijas un Slovākijas ekstralīgās (saskaņā ar publiski pieejamo statistikas lapu informāciju; iespējami labojumi):

sezona	sk. Čeh.	spēlētāji Čeh. ekstralīgā	sk. Slovāk.	spēlētāji Slovāk. ekstralīgā
1993./1994.	2	u. I.Pavlovs (HC Vítkovice); u. Znaroks (HC Vítkovice)	0	–
1994./1995.	1	u. J.Opuļskis (HC Vítkovice)	0	–
1995./1996.	1	a. G.Ceplis (HC Kometa Brno)	0	–
1996./1997.	1	a. N.Sējējs (HC Chemopetrol)	0	–
1997./1998.	0	–	0	–
1998./1999.	1	a. N.Sējējs (HC Becherovka Karlovy Vary)	0	–
1999./2000.	0	–	0	–
2000./2001.	1	a. N.Sējējs (HC Becherovka Karlovy Vary)	1	a. O.Sorokins (HC Slovan Bratislava)
2001./2002.	0	–	2	a. N.Sējējs (Dukla Trenčín); a.I.Bondarevs (HC Slovan Bratislava)
2002./2003.	0	–	1	a. N.Sējējs (Dukla Trenčín)
2003./2004.	0	–	1	a. N.Sējējs (Dukla Trenčín)
2004./2005.	1	v. E.Masaļskis (HC Energie Karlovy Vary; HC Dukla Jihlava)	0	–
2005./2006.	0	–	0	–
2006./2007.	6	a. J.Andersons (Vsetínská hokejová); u. Arm.Bērziņš (Vsetínská hokejová); u. L.Dārziņš (Vsetínská hokejová); a. G.Galviņš (Vsetínská hokejová); a. Māris Jass (HC Slavia Praha); u. J.Štāls (HC Oceláři Třinec)	5	a. K.Astašenko (HC Slovan Bratislava); u. M.Cipulis (HK Aquacity ŠKP Poprad); v. A.Irbe (HK Dynamax Oil Nitra); a. A.Jerofejevs (HK Aquacity ŠKP Poprad); a. A.Saviels (MsHK Žilina)
2007./2008.	5	a. J.Andersons (HC Oceláři Třinec); u. L.Dārziņš (HC Oceláři Třinec); a. A.Jerofejevs (HC Sparta Praha); a. J.Rēdlihs (HC Lasselsberger Plzeň); u. J.Štāls (HC Oceláři Třinec)	3	u. Arm.Bērziņš (HK Ardo Nitra); u. G.Džeriņš (MHC Martin); a. Māris Jass (HK Ardo Nitra)
2008./2009.	3	a. J.Andersons (HC Oceláři Třinec); a. A.Jerofejevs (HC Sparta Praha); a. J.Rēdlihs (HC Lasselsberger Plzeň)	1	u. G.Džeriņš (MHC Martin)
2009./2010.	3	a. J.Andersons (HC Oceláři Třinec); u. K.Saulietis (HC Benzina Litvínov); a. A.Tribuncovs (HC Energie Karlovy Vary)	2	a. Māris Jass (HC Nitra); a. M.Širokovs (HC Nitra)
2010./2011.	1	u. A.Širokovs (HC Kometa Brno)	1	a. Māris Jass (HK 36 Skalica)
2011./2012.	0	–	2	a. Māris Jass (HC Slovan Bratislava); a. A.Jerofejevs (HC Slovan Bratislava)

*

P.P.S. Tabulā norādītie nav vienīgie Latvijas hokejisti, kas spēlējuši Čehijā un Slovākijā. Tabulā iekļauti abu valstu stiprāko līgu spēlētāji, bet nav iekļauti, piemēram, Čehijas 1. līgā, Čehijas 2. līgā un Čehijas U līgās spēlējušie. Piemēram, 2011./2012. g. sezonā Čehijas 1. līgā uzspēlēja Edgars Apelis, Artūrs Birstiņš, Krišs Grundmanis, Edgars Lūsiņš, Agris Saviels, Čehijas 2. līgā – Edgars Apelis un Aleksandrs Baburins.

[Fotoattēlā: HC Slovan Bratislava vīri aptausta Slovākijas čempionu kausu. Foto avots: hcslovan.sk.]

Jānis Puriņš par iespēju iepazīt pasauli, spēlējot hokeju

“Esmu apmierināts un pateicīgs, ka veselība un apstākļi atļauj man darīt to, kas sirdij tik ļoti tuvs. Ir iespēja ceļot un redzēt pasauli, iepazīt jaunus cilvēkus un dažādas kultūras, vienlaikus nodarbojoties ar sportu, kas jau no bērnības ir lielākā daļa no manas dzīves. Ne katram ir dota tāda iespēja, tāpēc esmu ļoti pateicīgs par to,” teic Jānis Puriņš, latviešu hokejists, atskatoties uz savām gaitām Somijā, Latvijā, Baltkrievijā, ASV un Kanādā.

izziņai: Jānis Puriņš

• dzimis 1987. gada 13. jūnijā
• ampluā: uzbrucējs
• “figūra”: 187 cm; 95 kg
• 2011./2012. g. sezonā JHT un Ketterä komandas Somijas trešajā stiprākajā līgā Suomi-sarja
• iepriekšējās sezonas: Hermes (Suomi-sarja); IK Kronan (II-divisioona = Somijas 4. stipruma līga); HS Rīga / Prizma (Latvijas Virslīga); Liepājas Metalurgs (Baltkrievijas ekstralīga); Liepājas Metalurgs-2 (Latvijas Virslīga); Philadelphia Thunder (IJHL; ASV); SK LSPA / Rīga (Latvijas Virslīga); Pennsylvania Enforcers (AEHL; ASV); Mahoning Valley Phantoms (NAHL; ASV); Dallas Penguins (DJHA; ASV); Regina Blades (ASHL; Kanāda); Saskatoon Stars (ASHL; Kanāda); Aisbergs 87 (LBJMH = Latvijas Bērnu un jaunatnes meistarsacīkstes hokejā)
• pirmais treneris: Gints Bisenieks

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: jau salīdzinoši agri, 16 gadu vecumā devies “meklēt laimi” uz hokeja dzimteni Kanādu. cik grūti/viegli bija iedzīvoties Kanādas jauniešu hokeja saimniecībā? kas bija tā pirmā un svarīgākā pieredze, ko esi paņēmis no savas pirmās sezonas Ziemeļamerikā (2003./2004.)?

Jānis Puriņš: Tā kā ar valodu man problēmu nebija, tad iedzīvoties nebija pārāk liela problēma. Protams, no sākuma viss ir jauns – pilsēta, cilvēki, skola, hokejs, un paiet laiks, kamēr pierodi un iejūties, bet paiet pāris dienas, pāriet satraukums un sāc justies kā vietējais. Pirmā pieredze ar jauniešu hokeju bija ļoti patīkama. Biju nedaudz pārsteigts, cik agresīvs, ātrs un kvalitatīvs hokejs tiek spēlēts jauniešu vecumā. Galvenie iemesli, kāpēc devos uz Ziemeļameriku, bija – pēc iespējas vairāk apgūt hokeja gudrības, ātrāk attīstīties kā hokejistam un sākt veidot hokejista karjeru.

pirmās divas Ziemeļamerikas sezonas Tev fiksētas ASHL līgas komandās Kanādas vidienē – Saskatoon Stars un Regina Blades. kas tā bija par līgu un komandām? ar ko, Tavuprāt, visvairāk atšķīrās spēlēšana Saskačevanas jauniešu komandās no spēlēšanas Latvijas jauniešu komandās? kas ir tie faktori, elementi, kuru dēļ ir vērts nepalikt mājās vai citur Eiropā un doties kaut kur “dziļi” Kanādā? ko no tā visa pilnīgi droši nevar “dabūt” Latvijā?

Regīnā nokļuvu, pateicoties kanādiešu trenerim, kuru iepazinu Prāgā un pārrunāju iespēju doties turp un mēģināt “izsisties” vietējā hokejā. ASHL bija junioru līga, kur uzreiz aiz CHL (Kanādas junioru hokeja līga) eiropiešiem bija atļauts piedalīties. Galvenā komanda pilsētā, protams, bija Regina Pats, kura spēlē augstākajā junioru līgā Kanādā, WHL divīzijā. Pēc manas pirmās sezonas Kanādā Pats izrādīja interesi par mani, sekoja līdzi rezultātiem un manai spēlei un ieteica nospēlēt vel vienu sezonu Regīnā, lai varētu sīkāk novērtēt manas prasmes un spējas.

Galvenās atšķirības starp junioru hokeju Kanādā un Latvijā ir spēles kvalitāte, kura ir ļoti augsta Ziemeļamerikā. Junioru vecumā Kanādā jau tiek mācīts un spēlēts pieaugušo hokejs. Ļoti ātrs un ļoti agresīvs hokejs, kur nevar baidīties no spēka paņēmieniem vai laiku pa laikam izvicināt dūres.

savu trešo Ziemeļamerikas sezonu (2005./2006.) nolēmi aizvadīt ASV – Dallas Penguins vienībā DJHA (Dallas Junior Hockey Association) saimniecībā. kādēļ mainīji Kanādu pret Savienotajām Valstīm? kas Teksasā, neskaitot siltāku klimatu, bija labāk nekā Saskačevanā?

Pēc otrās sezonas Regīnā dzirdēju, ka Pats esot interese par mani uz gaidāmo CHL eiropiešu draftu gaidāmajā vasarā. Kontaktus ar Pats vadību un skautiem pirms vasaras drafta es uzturēju pats. Diemžēl uz to brīdi man nebija oficiāla pārstāvja vai aģenta. Tas sarežģīja manu situāciju, un interese no kluba puses sāka zust. Vasarā parādījās iespēja braukt uz Našvilu, kur tika veidota spēcīga junioru programma un klubs. Kluba īpašnieks vienlaikus bija NHL kluba Našvilas Predators līdzīpašnieks, un par kluba treneri tika iecelts Darren Turcotte, kurš bija aizvadījis ilgu karjeru dažādos NHL klubos. Piedāvājums likās ļoti vilinošs un daudz nedomājot braucu turp. Pēc aizvadītiem diviem mēnešiem kluba īpašniekam un trenerim radās savstarpējas domstarpības, un klubs bija uz izjukšanas robežas. Situācija neuzlabojās, un Darens iekārtoja mūs – mani, manu brāli Gintu Puriņu un Artūru Dzelzi – Dalasas junioru programmā – DJHA junioru klubā.

Protams, pagāja atkal neliels laiciņš, lai adaptētos pilnīgi pretējiem laika apstākļiem un dzīves stilam, bet visādi citādi nebija lielu atšķirību. Man galvenais bija hokejs, gūt pieredzi, cik vien daudz tas ir iespējams.

DJHA vieno vairākas dažādu vecumu jauniešu līgas; kura līmeņa komandā Tu spēlēji? kas ir galvenās atšķirības starp Kanādas un ASV jauniešu hokeja saimniecībām? arī ārpus hokeja laukuma?

Spēlēju organizācijas vecākajā jauniešu klubā; sezonu vēlāk tas nomainīja kluba nosaukumu uz Texas Attack, kuru vēlāk pārstāvēja vēl pāris jaunieši no Latvijas. Protams, hokejs ASV nav tik populārs kā Kanādā; tāpēc tiek veidotas hokeja organizācijas, kur tiek veidoti klubi katrai vecuma grupai. Kanādā hokejs ir sports Numur viens; jauniešu un junioru vecuma bērni, kuri nodarbojas ar hokeju, pārsvarā velta visu savu laiku hokejam, tas viņiem ir dzīves stils. Viņiem ir savi elki un zvaigznes, kuriem visi vēlas līdzināties, bet galvenais – milzīga kaisle pret šo sporta veidu. Savukārt, ASV hokejs nav starp populārākajiem sporta veidiem. Jaunieši nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem vienlaikus, un tikai tie, kuriem tiešām ir vēlme un talants, spēj “izsisties” līdz junioru, koledžas un profesionāļu līmenim.

pēc jauniešu hokeja “aršanas” 2006./2007. g. sezonā nonāci Mahoning Valley Phantoms (tagad zināma kā Youngstown Phantoms USHL) vienībā ASV otrajā stiprākajā junioru līgā NAHL. kā vērtē savu īsto debiju šajā līmenī? kas bija kļuvis savādāk, vai līmeņa izmaiņas bija izteikti pamanāmas?

Atrodoties vēl Dalasā, uz sezonas beigām parādījās interese no Mahoning Valley Phantoms. Viņi uzaicināja mani uz nedēļu doties turp, aizvadīt treniņus un pārbaudīt mani. Pēc pārbaudes laika klubs izteica piedāvājumu noslēgt līgumu, un panācām vienošanos. Klubam tika uzstādīti augsti mērķi, nolasīts spēcīgs sastāvs ar domu pēc sezonas vai divām pārcelties uz līgu augstāk – USHL.

Spēles līmenis un kvalitāte krasi atšķīrās no jauniešiem. Spēles stils bija līdzīgs kanādiešu hokejam; līdz ar to iejusties nebija lielu problēmu. Debija izdevās veiksmīga. Līgas līmenis un spēles stils mani ļoti apmierināja, biju priecīgs atrasties un pārstāvēt šo klubu, kura sastāvā aizcīnījos līdz NAHL finālam.

2007. gada vasarā Tu esot bijis jau pieaugušo līgas ECHL (East Coast Hockey League), kas ir jau trešais hokeja līmenis Ziemeļamerikā uzreiz aiz NHL un AHL, komandas Elmira Jackals pārbaudāmo hokejistu nometnē. kas Tev pietrūka vai patraucēja nokļūt ECHL komandas sastāvā? tas bija par agru, kāda trauma?

Radās iespēja piedalīties pirmajā no divām kluba nometnēm. Aizvadot veiksmīgu pirmo nometni, tu vari tik uzlūgts uz komandas galveno pirmssezonas nometni. Izdevās atstāt labu iespaidu, klubs izteica piedāvājumu ierasties uz galveno nometni. Diemžēl pirmās nometnes pēdējās dienās guvu nopietnu ceļgala traumu, par kuru kluba vadībai neko neteicu, cenšoties noturēt sāpes sevī.

2007./2008. g. sezona Tev oficiālajās statistikas ailītēs ir patukša – vien 6 spēles Pennsylvania Enforcers (AEHL = America East Hockey League) un 19 spēles SK Rīga / LSPA Latvijas Virslīgā. vai statistiķi kaut ko nav pamanījuši? kāpēc šī sezona bija neviendabīgāka par iepriekšējām? kāpēc nācās pamest Pennsylvania Enforcers?

Gatavojoties un gaidot Jackals galveno nometni, devos uz Pitsburgu, Pensilvānijā, sadziedēt traumu un fiziski uzturēt sevi formā. Aizvadīju pāris spēles vietējā kluba rindās, bet celis lika sevi manīt; ārsti teica, ka būs jāveic operācija, tāpēc nolēmu doties mājas, savest kārtībā veselību un pēc iespējas ātrāk atgriezties ierindā. Atgriežoties Latvijā, bija iespēja tikties ar Oļegu Znaroku, kurš uz to brīdi trenēja LSPA / Rīga. Konsultējoties ar viņu, nolēmu atlikušo sezonu aizvadīt LSPA ierindā.

Tu vēl paspēji uzspēlēt 2005. gadā dibinātajā AEHL līgā, kas drīz pēc tam (2008. g. vasarā) faktiski izbeidzās. AEHL bija neatkarīga junioru līga, kas, atšķirībā no citām līgām, bija saistīta (afiliēta) ar amatieru hokeja organizāciju NAAHA (North American Amateur Hockey Association). 2008. gada vasarā atkal mēģināji aizķerties Ziemeļamerikā, Tu esot bijis arī ECHL komandas pārbaudēs un jauno sezonu iesāki Philadelphia Thunder (tagad zināma kā Philadelphia Jr. Jackals) komandā citā ASV neatkarīgajā junioru līgā IJHL (International Junior Hockey League). 4 spēlēs guvi 10 punktus (6+4) un no komandas sastāva zudi. kāpēc nolēmi pēc 5 sezonām Ziemeļamerikā pārcelties atpakaļ uz Eiropu?

Pirms nākamās sezonas sākuma Jackals galvenais skauts, kurš vienlaikus bija arī Philadelphia Thunder galvenais treneris vietējā junioru līgā, izteica piedāvājumu vēlreiz mēģināt “aizķerties” Elmairā. Nolēmu ierasties mēnesi ātrāk pirms nometnes, aizvadīt treniņus un vairākas spēles junioru klubā, lai atkal pierastu pie Ziemeļamerikas hokeja. Diemžēl šoreiz nometne Elmairā neizdevās tā, kā biju cerējis. Kluba vadība un skauti ieteica doties uz līgu vai divām zemāk – CHL vai SPHL, lai atkal pielāgotos tur spēlējošam stilam.

(piebilde: šajā gadījumā CHL = Central Hockey League. SPHL = Southern Professional Hockey League.)

2008./2009. g. sezonā pieslēdzies Liepājas Metalurgs saimniecībai, uzspēlējot gan pirmajā komandā Baltkrievijas ekstralīgā, gan Liepājas Metalurgs-2 sastāvā Latvijas Virslīgā. sekojošajā sezonā (2009./2010.) esi reģistrēts tikai Liepājas pirmajā komandā Baltkrievijas čempionātā. kādi bija galvenie iespaidu “uz pilnu klapi” atgriežoties Latvijas / Baltkrievijas hokeja saimniecību reālijās? kuras Ziemeļamerikā slīpētās iemaņas Baltkrievijas Atklātajā čempionātā (BAČ) noderēja visvairāk, bet par kurām prasmēm varēja sākt droši “aizmirst”?

Devos atpakaļ uz Latviju un pievienojos Liepājas Metalurgam. Iespaidi bija dažādi. Patīkami bija tas, ka, aizvadot pārbaudes laiku klubā, tiku pie līguma un biju pamatsastāva spēlētājs. Parādījās drošības sajūta, ka ir atrasts klubs, kur varu aizvadīt pilnvērtīgu sezonu, atliek tikai smagi strādāt un pierādīt sevi no labās puses. Pārstāvot klubu Latvijas čempionāta ietvaros, kļuvām par Latvijas čempioniem, kas bija patīkami.

Vajadzēja pielāgoties mazliet citam spēles stilam. Kluba galvenais treneris uz to brīdi bija Golubovičs, kurš piekopa, manuprāt, tipisku “krievu” stila – kombinācijām un sistēmām bagātu – hokeju. Man sirdij tuvāks bija Ziemeļamerikas stila hokejs; tā, ka centos abus stilus apvienot un atrast zelta vidusceļu. Turpināju būt fiziski aktīvs, izpildīt spēka paņēmienus, kas vadošo baltkrievu klubu veterāniem noteikti nepatīk, un, protams, izpildīt trenera norādījumus.

2010. gada vasarā “paņēmi” kursu uz Somiju, pārbaudījies pie Somijas otrās stiprākās līgas (Mestis) kluba Kiekko-Vantaa. 2010./2011. g. sezonā Tev 6 spēles ieskaitītas Latvijas Virslīgā HS Rīga / Prizma ierindā, bet pēc tam Tavā karjerā “vistīrākā” Somija. sezonu pamatā aizvadīji Somijas trešās stiprākās līgas (Suomi-sarja) komandā Hermes. kāpēc Tava izvēle bija par labu Somijai nevis, piemēram, Vācijai, Lielbritānijai vai Kazahstānai?

Sezonas sākumā bija iespēja atrādīties Somijā, kuru noteikti negribēju laist garām. Aizvadīju pāris nedēļas, piedaloties kluba treniņnometnē, un, manuprāt, atstāju labu iespaidu. Aizvadīju vienu pārbaudes spēli pret citu Mestis klubu, izdevās gūt pirmos vārtus šajā līgā, bet pēc spēles uzzināju, ka klubam pievienosies 5 spēlētāji no Jokerit un tik pat no HIFK, klubiem, kas spēlē Somijas stiprākajā līgā – SM-liiga. Pa cik Vantaa bija fārmkluba saistības ar abiem šiem Helsinku klubiem, finansiāli klubam tas bija izdevīgi, jo algas šiem spēlētajiem maksā “lielie” klubi. Līdz ar to likās loģiski, ka klubs paturēs labas klases spēlētājus, kuriem nav jāmaksā alga, un ietaupīs finansiāli, atskaitot no komandas tos, kuriem bija salīdzinoši lielas algas vai pretendēja uz tām.

Atgriezos Latvijā, uzturēju sevi formā, pārstāvot Rīga / Prizma komandā LAČ ietvaros, vienlaicīgi cerot uz interesi no citiem klubiem Eiropā. Parādījās iespēja doties atkal uz Somiju, šoreiz uz līgu zemāk, bet daudz nedomājot devos un Hermes (Kokkola). Pēc uzturēšanās Helsinkos man palika labi iespaidi par Somiju, par dzīvi tur. Bez tam es vēlējos šoreiz būt tuvāk mājām. Hermes izteica labu piedāvājumu. Zināju, ka hokeja līmenis tur ir labs, un nolēmu pamēģināt.

(piebilde: LAČ = Latvijas Atklātais čempionāts.)

cik viegli vai grūti Tev nācās iekļauties Somijas hokejā? cik ļoti noderēja vai nenoderēja Kanādas, ASV, Baltkrievijas pieredze?

Nebija lielu problēmu pierast pie somu hokeja. Protams, paiet laiciņš, lai saprastu, ko konkrēti klubs vēlas no tevis un vai treneris ir apmierināts ar tavu sniegumu, bet tiklīdz tas ir skaidrs, atliek tikai smagi strādāt un pildīt trenera norādījumus. Somijas hokeja stils ir ļoti līdzīgs Ziemeļamerikas hokejam ar nelielu Eiropas “piegaršu”. Ātrs, fizisks, inteliģents hokejs.

Manuprāt, jebkura pieredze, kuru tu iegūsti, spēlējot dažās valstīs vai klubos, vienmēr noderēs. Protams, ir jāpielāgojas kluba prasībām, kuru tu pārstāvi uz doto brīdi, kuras dažreiz atšķiras, bet būtībā pēc katras aizvadītās sezonas tu uzkrāj pieredzi, kura tev palīdz pielāgoties katram stilam.

Jau agrāk Tavā un Tava brāļa Ginta Puriņa biogrāfijā vienā sezonā sakrīt komandu nosaukumi. 2008./2009.g. sezonā tā bija Philadelphia Thunder, 2009./2010. g. sezonā kopā spēlējāt Liepājas Metalurgs sastāvā, 2010./2011. g. sezonā – atkal kopā Hermes komandā un pat abiem pa vienai iznomātai spēlei IK Kronan sastāvā. vai tā bija mērķtiecīga darbība visu 3 sezonu gaitā – abiem spēlēt vienā komandā? kāpēc?

Jau no bērnības bieži spēlējam kopā. Uz Ziemeļameriku devāmies kopā, bet, aizvadot pirmo sezonu Liepājā, palīdzēju brālim tikt uz pārbaudi klubā, un viņam izdevās tik sastāvā. Savukārt, sākoties nākamai sezonai, viņš bija pirmais Kokolā un palīdzēja man tur iekārtoties. Mēs esam brāļi un labākie draugi, un, protams, kopā atrasties vienmēr ir vieglāk. Trenējamies kopā, sastādām viens otram veselīgu konkurenci, varam atklāti kritizēt un sniegt padomu viens otram, lai uzlabotu katrs savu sniegumu.

Hermes sastāvs kopumā 2010./2011. g. sezonā ir bijis labvēlīgs Latvijas hokejistiem; neskaitot Tevi un brāli, ir uzspēlējuši arī Gatis Gricinskis, Viktors Jasjonis, Artjoms Ogorodņikovs. kas ir galvenie iemesli, kādēļ Hermes komandā bija izveidojusies Latvijas hokejistu “kolonija”? un kā Latvijas hokejisti jutās komandā?

Sezonu Kokolā iesāka mans brālis un Gatis. Klubs izrādīja interesi arī par mani, un uz to brīdi man nebija labāku piedāvājumu, tāpēc devos turp. Viktors un Artjoms bija mūsu kluba farmklubā un aizvadīja vairākas spēles Hermes sastāvā. Jutāmies labi, bija labas attiecības ar kluba vadību un spēlētajiem, sūdzību nebija.

kā kopumā vērtē savu pirmo Somijas sezonu? kas izdevās tieši tā, kā biji plānojis, bet kas ir lietas, kuras varēja un vajadzēja būtiski labāk?

Pozitīvi vērtēju pirmo sezonu šeit. Guvu lielu pieredzi vietējā hokeja “virtuvē”, lai gan nebiju pilnība apmierināts ar savu sniegumu. Otrā sezonas daļa klubam nebija izdevusies, arī individuāli nebiju apmierināts ar savu sniegumu. Mērķis bija palīdzēt klubam tikt Mestis līgā, bet diemžēl tas neizdevās.

šajā (2011./2012.) sezonā esi uzticīgs Suomi-sarja līgai, sezonu sāki Imatras Ketterä, bet turpini JHT (Kalajoki). ar ko Tev atšķiras otrā sezona šajā līgā? esi pieredzējušāks, vairāk zini ko sagaidīt no pretiniekiem un cīņubiedriem?

Nolēmu atgriezties uz vēl vienu sezonu Somijā. Hokejs šeit tiek spēlēts augstā līmenī, kā arī kluba mērķis – iekļūt Mestis – ir augsts. No kluba puses tiek darīts viss, lai būtu vēlamais rezultāts. Patīkami atrasties tādā vidē.

Ketterä komandas sastāvā Suomi-sarja 1. posmā (Alkulohkot; norisinājās 2011. gada septembrī – novembrī) 11 spēlēs salasīji 4 punktus (1+3), bet pēc pārcelšanās uz JHT – šī paša posma 2 spēlēs tiki pie diviem vārtu guvumiem. čempionāta turpinājumā, 2. posmā JHT ierindā 11 spēlēs esi iekrājis 6 punktus (5+1). vai JHT prot Tevi “pielietot” un motivēt labāk nekā Ketterä komanda? kā pats vērtē savu sniegumu līdz šim šajā sezonā?

Diezgan saraustīta šī sezona man padevusies sakarā ar klubu maiņu. Vasarā es trenējos un gatavojos ar domu doties uz citas valsts klubu, kas noteikti būtu pāris līmeņu augstāk, taču zuda kontakti, un laikam nebija lemts; un tā vietā devos uz Imatru. Īsti neapmierināja mans pielietojums klubā, tāpēc devos uz JHT. Esmu apmierināts atrodoties šajā klubā. Treneris man šeit uzticas, līdz ar to pašam rodas lielāka pārliecība par savām spējām.

Tevis pārstāvētā komanda JHT pārliecinoši pārvarēja Suomi-sarja pirmo posmu, 14 spēlēs kļūstot par savas (Ziemeļu) apakšgrupas līderi. līgas “pamatčempionātā” JHT arī startē pieklājīgi – pēc komandas 13 spēlēm ar 20 punktiem ieņem 7. vietu (12 komandu konkurencē). kādi ir komandas vadības uzdevumi šai sezonai? un kādas izredzes piedāvā Suomi-sarja izspēles kārtība – cik komandas kvalificējas play off-am, vai pastāv iespēja izcīnīt vietu Mestis līgā?

Komandas uzstādītais mērķis ir būt TOP trijniekā. TOP trīs komandām pievienojas vājākā komanda no Mestis; katra komanda nospēlē divas spēles (vienu mājās, vienu izbraukumā) ar katru klubu, un komanda, kas pabeidz šo izspēli pirmajā vietā, tiek Mestis līgā. Pašlaik esam to klubu vidū, kas reāli cīnās par trijnieku, un darām visu, lai izpildītu uzstādīto mērķi, kā arī tikt Mestis.

desmit komandas (no 12) Suomi-sarja pamatčempionātā uzrāda ļoti līdzīgu sniegumu – pašreiz tām ir 17-29 punkti, kas nozīmē, ka 1. vietu no 10. vietas šķir vien 12 punktu. pamanāmi vājākas ir tikai turnīra “pastarītes” – Ahmat un S-Kiekko. kā Tu vērtē Suomi-sarja kopējo līmeni? Ja ļaujamies fantazēšanai, kuru vietu Ahmat un Tava (JHT) komanda ieņemtu Latvijas Virslīgā, kuru – Baltkrievijas ekstralīgā?

Līmenis šeit ir labs. Klubi, kuri cīnās otrajā aplī par iekļūšanu Mestis, ir spēcīgi. Baltkrievu klubi noteikti ir finansiālai turīgāki, tādēļ var atļauties augstākas klases spēlētājus un speciālistus, līdz ar to līmenis ir nedaudz augstāks. Taču spēles stili atšķiras; šeit hokejs ir ātrāks un fiziski aktīvāks, kas nav tik raksturīgs Baltkrievijas hokejam. Diemžēl neesmu redzējis nevienu pilnu BAČ spēli šogad. Nedaudz sekoju Liepājas Metalurga sniegumam, bet grūti spriest par līgas līmeni šogad. Manuprāt, Suomi-sarja vadošie klubi varētu būt līdzvērtīgi BAČ vienībām, kuras atrodas tabulas vidusdaļā.

jau agrāk minēji, ka Latvijas jaunajiem hokejistiem, kas dodas uz Somijas komandām, ir “jārēķinās ar to, ka Somijā spēlējot hokeju nopelnīt lielu naudu nevar”, ko nosaka nelielie budžeti, bet no komandu puses apstākļi tiek radīti maksimāli. ko Tu pats sagaidi no Suomi-sarja un Somijas hokeja kopumā? ko Tu gribi sasniegt šajā sporta veidā tuvākajos pāris gados? Mestis līgu, finansiāli “smagāku” kontraktu, labākus dzīves apstākļus?

SM-līgā komandu budžeti un algas vēl ir salīdzinoši labā līmenī, bet, protams, uz Eiropas vadošo līgu fona nav tās augstākās. Mestis līgas klubi pārsvarā visi ir vienā finansiālā līmenī. 80 procenti klubu maksā spēlētājiem algas; savukārt, ir klubi, kā iepriekš minēju K-Vantaa, kuri kalpo kā farmklubs vienam vai dažreiz pat diviem augstākās līgas klubiem un līdz ar to saņem “papildinājumus” par velti.

Ja runa ir par Suomi- sarja, tad vadošo klubu budžeti ir labā līmenī. Klubu vadošajiem spēlētajiem tiek maksāta alga, nodrošināta dzīvesvieta, transports, ēdināšana. No kluba puses tiek nodrošināts un darīts viss iespējamais, lai būtu vēlamais rezultāts no spēlētajiem; tā, ka attaisnojumu un sūdzību nevar būt.

Neesmu no tiem, kam patīk skatīties tālā nākotnē, taču noteikti vēlētos izmēģināt spēkus citos Eiropas augstākās līgas klubos. Lielie kontrakti? Protams, nauda atvieglo dzīvi, bet, ja būtu iespēja pārbaudīt spēkus un spēlēt augstākajā līmenī kādā no Eiropas vadošām līgām, būtu ar mieru to darīt arī par simbolisku atlīdzību. Lielā nauda man nav svarīgākais, tā nāk un iet. Vienmēr būs laiks un iespēja to nopelnīt.

Uz doto brīdi esmu apmierināts un pateicīgs, ka veselība un apstākļi atļauj man darīt to, kas sirdij tik ļoti tuvs. Dzīvojam taču vienreiz, tāpēc arī cenšos “izspiest” visu ko varu no dzīves. Ir iespēja ceļot un redzēt pasauli, iepazīt jaunus cilvēkus un dažādas kultūras, vienlaikus nodarbojoties ar sportu, kas jau no bērnības ir lielākā daļa no manas dzīves. Ne katram ir dota tāda iespēja, tāpēc esmu ļoti pateicīgs par to.

lai veicas!

lasāmvielai & izziņām:

• Jāņa Puriņa individuālie statistikas profili – eliteprospects.com, lhf.lv, balticsportsagency.com, eurohockey.com, pointstreak.com (1. sez.; 2. sez.)
• Suomi-sarja statistikas lapa – finhockey.fi
• JHT mājaslapa – jht.fi
• Ketterä mājaslapa – kettera.net
• 2002./2003. gada LBJMH (Latvijas Bērnu un jauniešu meistarsacīkstes hokejā) dažādu vecuma grupu laureāti – tvnet.lv
• par Latvijas hokejistiem Somijā un Somijas hokeja struktūru: tepat

[pirmajā attēlā Jānis Puriņš JHT krāsās; otrajā – Mahoning Valley Phantoms komandā; trešā – Liepājas Metalurgs sastāvā; ceturtā – Ketterä ierindā. visi foto no Jāņa Puriņa personīgā arhīva.]