Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Ojārs Rode’

Latvijas hokejista pieredze Kazahstānā

Posted by petrovich27 uz 2012/11/15

Jau pāris sezonas Kazahstānas čempionāts ir iecienīta darbavieta Latvijas hokejistiem, kuri dodas leģionāru gaitās. Vēl nesen Kazahstāna nebija ārvalstu hokejistu pieprasītāko maršrutu „ceļvežos”. Tagad ir. Tāpat kā tur ir līdzekļi, līdzjutēji un pat leģionāri no Kanādas. Par Kazahstānas Augstāko līgu „no iekšpuses” un savām hokejista gaitām stāsta aizsargs Renārs Demiters.

TUVPLĀNĀ: Renārs Demiters

  • Dzimis 1986. gada 12. augustā
  • Ampluā: aizsargs
  • „Figūra”: 170 cm; 78 kg
  • 2012./2013. g. sezonā Arlan (Kokšetau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā
  • Iepriekšējās sezonas: Arlan, Beibaris Kazahstānā; Liepājas Metalurgs komandas; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma; Latvijas Bērzs
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005. sezonā U-20 PČ 1. divīzijā
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2003. un 2004. gada U-18 PČ 1. divīzijā
  • Pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Publiski pieejamās statistikas vietnēs par Tavu pirmo komandu nosaukta Prizma. Kā sākās Tavas gaitas hokejā? Kad un kāpēc nonāci līdz Prizmai?

Renārs Demiters: Tā, nu, gluži nevarētu teikt, ka Prizma bija mana pirmā komanda; vispār mana pirmā komanda bija Latvijas Bērzs, pie trenera Ojāra Rodes. Pēc tam tajā pašā Latvijas Bērzā veidojās tā saucamā specklase, pie trenera Jura Repa. Spēlēju, trenējos tur līdz izveidojās hokeja klubs Prizma 86, kur vāca kopā visus 86. gadā dzimušos jauniešus, tā ari es tur nokļuvu. Sētā bieži ar draugiem spēlēju hokeju no rīta līdz vakaram; tajā kompānijā bija mans bērnības draugs, kurš jau gāja hokejā. Viņš vienmēr man stāstīja, kā viņam iet pa treniņiem; es arī viņam vienmēr uzdevu visādus jautājumus, izprašņāju par hokeju – kas un kā tur. Viņš teica, ka man ir jāpamēģina; tā, nu, es saņēmies gāju pie tēva un lūdzos, lai mani aizved uz hokeju. Atceros tikai to, ka bija jāpalūdzas vairākas reizes; tā arī mani aizveda.

Tagad, noraugoties vecāku centienos savus bērnus „pieradināt” pie sporta nodarbībām, nereti nākas dzirdēt saucienus no laukuma malas – ja nedarīsi (nesportosi) nebūs Tev datora vai nebrauksim uz lielveikalu pēc mantām. Kā bija ar Tevi? Ar ko Tevi „nopirka”? Kas motivēja iet uz treniņiem, cīnīties?

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N4_VERSEs pat nezinu, vai tas ir iespējams – pieradināt bērnu pie hokeja. Vai, nu, viņam tas patīk vai ari nē. Ja bērnu spiež ar varu iet uz hokeju un uzpērk, domāju, ka nekā laba no tā nesanāks, jo pēc tam, kad viņš paaugsies, vienu dienu viņš vienkārši pateiks, ka negrib vairs spēlēt hokeju. Vecākiem būs tikai izmesta nauda un laiks. Man pašam nekad tāda situācija nav bijusi, kad vecāki mēģina uzpirkt, lai ietu uz treniņiem vai lai es vienkārši spēlētu hokeju. Nekad mani nav spieduši spēlēt, jo pats izvēlējos hokeju. Tā bija mana izvēle; vecāki mani tikai atbalstīja tajā visā.

Šķiet, tieši 16 gadu vecumā Tev sākās „pirmais lielais” hokejs, kad 2002./2003. g. sezonā ar Prizma komandu startējāt EEHL B čempionātā. Kāds bija šī čempionāta formāts un līmenis? Ko šī sezona deva Tev un Tavai attīstībai? Ar ko bija atšķirīga no citām?

Līmenis bija labs; viegli negāja, it īpaši ar komandām no Baltkrievijas. Noteikti šī sezona deva lielāku pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Savādāks šajā sezonā bija tas, ka spēlējām ar komandām no Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas.

Prizmas komandā bija nolasījusies kompānija, no kuras salīdzinoši padaudz puišu ir tikuši tālāk – stiprās līgās, nacionālajā izlasē. Andersons, Bārtulis, Guntis Džeriņš, Galviņš, Karsums, Raitums. Vai tagad seko savu cīņubiedru gaitām? Sanākat vasarā, lai uzspēlētu hokeju vai futbolu?

Jā ,protams, sekoju līdzi, vienmēr internetā ieeju un izlasu ziņas. Jā, biežāk sanāk ar Bārtuli un Karsumu satikties, pat kopā vasarā trenējamies pirms gaidāmās sezonas, bet tā ar visiem sanāk satikties. Rīga jau ir maza!

Pēc Prizmas Tev fiksēta dalība Rīga 2000 un arī LSPA (SK Rīga-20) komandā pie Znaroka. Kuram trenerim vai treneriem ir bijusi īpaša nozīme Tavas karjeras veidošanā līdz pieaugušo hokejam? Un kāpēc?

Jā, no sākuma bija Rīga-20 pie Znaroka, pēc tam nāca Rīga 2000. No katra trenera, kas man ir bijis, esmu kaut ko iemācījies, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palicis laiks, ko spēlēju pie Oļega Znaroka.

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N3Lielākā daļa jauno hokejistu tā arī U-18 un U-20 vecuma barjeru nepārvar. Labākajā gadījumā uzspēlē jauniešu un/vai junioru izlasēs un profesionālajā hokejā dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas. Kā Tev izdevās pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz pieaugušo? Kas bija galvenās grūtības? Bet kas varbūt atviegloja šo ceļu?

Kā man tas izdevās, es pat īsti neatceros!!! Sākumā pats grūtākais pārejā no junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir noteikti fiziskā ziņā un domāšanas ātrumā uz laukuma, jo tur viss notiek ātrāk un fiziskāk, ir grūtāk spēlēt.

Pēc ilgiem gadiem Rīgas komandās 2009. gadā devies uz Liepājas Metalurgs hokeja piramīdu. Kas bija par pamatu šai izvēlei? Tikai fakts, ka tobrīd beidza pastāvēt Rīga 2000 komanda un Baltkrievijas ekstralīgā palika tikai divas komandas no Latvijas? Un kāpēc tieši Liepāja nevis, piemēram, Dinamo Juniors vai leģionāra gaitas?

Par pamatu manai pāriešanai uz Liepājas Metalurgu bija Rīgas 2000 izjukšana. Bija iespēja braukt uz Liepāju; nemaz nedomādams un nemeklēdams citus variantus, devos uz Liepāju. Dinamo Juniorā spēlēja gados jaunāki spēlētāji; es tur nevarētu spēlēt pat gribot.

Kas Tavā karjerā un dzīvē mainījās ar pārcelšanos uz Liepāju? Kas kļuva būtiski savādāk? Ar ko Liepājas Metalurgs bija savādāks ar Rīga 2000 ierasto? Gan uz ledus, gan apkārt tam?

Manā dzīvē īpaši nekas baigi nemainījās, izņemot to, ka bija jādzīvo Liepājā nevis Rīgā. Liepājā sadzīves ziņā ne par ko nebija jādomā – barošana 3 reizes dienā, dzīvoju tā saucamajā bāzē un viss, ko vajadzēja, bija. Rīgā tomēr par tām lietām pašam bija jāparūpējas, bet toties – tu dzīvo mājās. Hokeja ziņā nekas nemainījās – spēlē un centies pēc iespējas labāk darīt savu darbu, tas arī viss.

Kā kopumā vērtē savus divus gadus Liepājā? Kas ir tie zīmīgākie iespaidi?

Kopumā ļoti apmierināts esmu ar šiem diviem Liepājā pavadītiem gadiem; organizācija laba, sadzīves apstākļi – arī. Noteikti zīmīgākais iespaids palika tas, ka pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu; pirms tam man tas nebija izdevies.

Iepriekšējā sezona (2011./2012.) Tev fiksēta kā pirmā leģionāra gaitās. Kādēļ izvēlējies tieši Kazahstānu nevis, piemēram, Somijas vai Zviedrijas trešā/ceturtā stipruma līgas, kas arī ir populāras Latvijas hokejistu vidū?

Katru gadu vasaras treniņnometnes Kazahstānas klubs Beibaris aizvada Latvijā; man piedāvāja aizbraukt atrādīties. Mēs tur sākumā pat kādi 7 latvieši bijām; tā, nu, sanāca, ka mani paturēja un tur arī paliku, par citām līgām nebiju interesējies.

Vai nebija bail doties vairāku tūkstošu kilometru attālumā uz austrumiem? Kas Tevi uztrauca pirms došanās? Un kas vēlāk izrādījās, par kurām lietām nebija vērts uztraukties? Kuri priekšstati izrādījās patiesība?

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N2Bail nebija, bet tāda neziņa iekšā bija; nezināju pat īsti, ko gaidīt. Vienīgais, ko man bija stāstījuši, tas bija par treneri, ka viņš ļoti emocionāls. Zināju, kad aizbraukšu, visu redzēšu un uzzināšu.

Kā Tavs pirmais klubs Kazahstānas čempionātā nosaukts Beibaris (Atirau), kurā pārbaudījās vairāki Latvijas hokejisti. Tomēr statistikas ailītēs – nulles. Kas īsti nesaklājās ar Beibaris un kāpēc nācās pārcelties uz Arlan (Kokšetau)?

Nulles tur ir tādēļ, ka regulārajā čempionātā nenospēlēju nevienu spēli. Pirms sezonas sākuma nospēlēju pāris spēles Kazahstānas kausā un turnīrā Gomeļā. Tas bija arī viss; nezinu, treneris neuzticējās, un vēl pie tam, bija liekie aizsargi, kurus nemaz neģērba uz spēlēm. Tā arī es tur, sanāk, tikai trenējos visus trīs mēnešus.

Tad pie mums bija atbraukusi komanda Arlan uz spēlēm; Beresņevs arī nesen bija pievienojies tai komandai. Pēc spēles mēs satikāmies, jautāja: kā iet, kāpēc nespēlēju, piedāvāja braukt uz Arlanu. Tā mēs ar Ozoliņu nākamajā dienā jau gājām runāt ar treneri, lai palaiž mūs projām. Sarunas ne pie kā laba nenoveda, un mēs aizbraucām uz Rīgu, trīs nedēļas trenējāmies Rīgā, kamēr aģents sarunāja, lai mūs palaiž projām. Bija arī jāšķiras no noteiktas naudas summas, lai viņi palaistu vaļā; beigu beigās viss nokārtojās.

(Piebilde: Leonīds Beresņevs – kopš 2011. gada rudens Arlan komandas galvenais treneris; uzbrucējs Artūrs Ozoliņš (dz. 1988.) – Renāra Demitera komandas biedrs, t.sk. Beibaris un vēlāk Arlan komandā.)

Ar ko atšķīrās Beibaris un Arlan klubu saimniecība, kad pārcēlies? Tikai ar Kazahstānas čempionu Beibaris un vidusmēra komandas Arlan spēku samēru? Kas vēl bija citādi?

Arlan kluba saimniecība un vadība, man liekas, vairāk pārdzīvo par komandu, vienmēr prasa, kas pietrūkst vai kaut ko nevajag; tāda cilvēciskāka attieksme, teiksim tā. Aizbraucot uz Arlan, pārsteidza spēļu apmeklētība un fani, kas šeit ir tiešām vienreizēji. Atirau maz skatītāju nāca uz spēlēm.

Un ar ko atšķīrās Kaspijas jūras piekrastē esošā Atirau (Atirava) no dažus simtus kilometru attālās Kazahstānas ziemeļu reģiona Kokšetau (Kokšetava)? Kā mainījās Tava sadzīve?

Demiters_Renars_80_LM-2_vs_HK_Ozolnieki_Monarch_2011-02-12_Romualds_Vambuts_Sportacentrs_comAtirau vairāk dzīvoja Kazahstānas izcelsmes cilvēku, viņu tur bija daudz; šeit (Kokšetau) mazāk kazahu izcelsmes cilvēku. Atirau ir bišku lielāka pilsēta, bet tā ne ar ko īpašu vairāk neatšķiras. Sadzīvē viss palika tāpat, kā bija.

Tagad Kazahstānas Augstākās līgas līdervienība ir Tevis pārstāvētā Arlan komanda, bet, piemēram, Beibaris dzīvojas ap 7. vietu (no 10 komandām). Kas šosezon mainījies Kazahstānas čempionāta spēku samēros? Arlan kļuvuši ambiciozāki?

Ja runā par šo gadu un iepriekšējo, tad noteikti var teikt: šogad čempionāts ir daudz interesantāks, un līmenis arī ir cēlies. Ļoti līdzvērtīgas spēles šogad; prognozēt kādu spēli ir ļoti grūti. Ne mazāk svarīgs fakts ir tāds, ka daudzās komandās ir sabraukuši leģionāri; šogad viņu ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu. Noteikti Arlan ir kļuvuši ambiciozāki; šogad mērķis ir medaļas, par to liecina arī leģionāru piesaistīšana. Pagājušo gadu leģionāri bijām tikai mēs no Latvijas, šogad – ir vēl divi kanādieši, divi angļi, kā arī trīs slovāki.

Jau pērnsezon Tev Arlan sastāvā nevajadzēja būt garlaicīgi – komandā, neskaitot Tevi, bija vēl 6 hokejisti no Latvijas, turklāt daļa ar kopīgu Liepājas pagātni – Valērijs Fiļimonovs, Edmunds Kniksts, Vladimirs Mamonovs, Artūrs Ozoliņš, Sergejs Tjoluškins, Dmitrijs Žabotinskis. Vai tik plaša „aizmugure” atviegloja cīņu laukumā un sadzīvi ārpus tā? Vai tieši pretēji – vienas un tās pašas sejas bija „piegriezušās” un visiem bija jāatbild par katra Latvijas pārstāvja „apgrēcībām” laukumā?

Jā, ar visiem minētajiem cilvēkiem biju kopā spēlējis Liepājas Metalurgā, izņemot Artūru Ozoliņu. Noteikti man tas ir tikai pluss, ja kāds latvietis ir ar tevi kopā komandā. Sadzīvē noteikti ir interesantāk, sadzīvojām visi labi, nebija nekādu problēmu; protams, citreiz jau gribas atslēgties no visiem un pabūt vienam, bet tas jau tikai normāli. Nē, par „apgrēcībām” laukumā jāatbild bija katram par sevi!

Šosezon Arlan ierindā joprojām ir parādījušies padaudz Latvijas pārstāvju – Tu, Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs, Maksims Širokovs, arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs – no Latvijas. Kā kopumā Kazahstānā un konkrēti Arlan klubā attiecas pret leģionāriem no Latvijas? Kā uztver skatītāji, līdzjutēji?

Klubā attiecas tāpat, kā pret visiem. Nekādu atšķirību nav; tāpat arī līdzjutēji atbalsta visus bez izņēmumiem.

No pērnās sezonas „Latvijas spēlētāju komplekta” Arlan sastāvā palikāt tikai divatā – Tu un Ozoliņš. Kāpēc nolēmi turpināt darbu Arlan vienībā? Kas Tevi tur piesaista?

Demiters_Renars_80_skiet_LM_vs_Sokil_2010-12-27_foto_Aigars_PrusisNolēmu palikt, jo mani šeit viss apmierināja – gan klubs, gan čempionāta līmenis.

(Piebilde: Arlan komandā no iepriekšējās sezonas palika arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs.)

Daži zinātāji teic, ka Kazahstānas hokejā nauda ir. Lai nesauktu konkrētus ciparus, tad, ja Tev jāsalīdzina Latvijas klubu finansiālās varēšanas Baltkrievijas ekstralīgā „labajos laikos” un Kazahstānas klubu rocību, kā ir?

Jā, finansiālā ziņā šeit (Kazahstānā) noteikti naudas ir vairāk.

Kā ir ar līdzjutējiem un Kazahstānas Augstākās līgas spēļu apmeklētību? Kāda ir interese? Vai Kokšetau pilsētā, kur esot ap 130 – 140 tūkstoši iedzīvotāji, cilvēki uz ielām Tevi atpazīst?

Ir kādas četras komandas, kur skatītāju apmeklētība ir ļoti laba, pārējās komandās – mazāk skatītāju nāk, bet kopumā apmeklētība ir laba. Pie mums Kokšetavā ir halle uz 1500 skatītājiem; vienmēr uz spēlēm viss ir pilns, un atbalsts ir vienreizējs. Visi, kas šeit ir paspēlējuši, saka, ka pie mums līdzjutēji ir vienreizēji.

Jā, ir, kad atpazīst; citreiz tu cilvēku nezini, bet viņš nāk tev klāt un paspiež roku, patīkami. Mazie hokejisti vienmēr rindā stāv, ar visiem grib sasveicināties. Tā vien liekas, ka pilsētā visi dzīvo ar hokeju.

Ja Tev jāraksturo Kazahstānas čempionāta līmenis, tad kāds tas ir? Plašais leģionāru loks ienes dažādību?

Līmenis ir labs un interesants, jo visas spēles ir grūtas un aizraujošas, vāju komandu nav. Jā, noteikti leģionāru spēlētāji ienes dažādību čempionātā.

Demiters_Renars_arlanclub_kzJa Tev būtu jādod padoms savam labam draugam pirms viņam doties spēlēt hokeju Kazahstānā, ko Tu ieteiktu īpaši ņemt vērā, kam pievērst uzmanību, ar ko rēķināties?

Rēķināties vajadzētu noteikti ar garajiem pārbraucieniem, kas šeit ir. Kā jau visur spēlējot, jācenšas un jārāda savs labākais sniegums, jo sezonas laikā šeit komandās bieži mainās sastāvi, spēlētāji.

Lai veicas!

Izziņām:

[Pirmie četri foto no Renāra Demitera personīgā arhīva. Piektais foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2011. gada 12. februārī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Sestais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Kijevas Sokil 2010. gada 27. decembrī; foto autors: Aigars Prūsis. Septītais – noslēdzošais – foto no arlanclub.kz lapas.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

TUVPLĀNĀ: Edgars Lūsiņš

Posted by petrovich27 uz 2012/01/20

Edgars Lūsiņš par savu pārcelšanos no Čehijas uz Vāciju, par Dinamo vārtsargu izvēles politiku Šuplera laikos, par tālo izbraukumu plusiem un mīnusiem, par Latvijas Virslīgas labākā vārtsarga titula noderību karjerā, par savas karjeras līkločiem un savu attieksmi pret hokeju vispār.

izziņai: Edgars Lūsiņš

  • dzimis 1984. gada 25. decembrī
  • ampluā: vārtsargs
  • “figūra”: 174 cm; 83 kg
  • 2011./2012. g. sezonā EC Hannover Indians sastāvā Vācijas otrajā stiprākajā līgā – 2. Bundesliga un HC Most Čehijas otrajā stiprākajā līgā – 1. liga
  • iepriekšējās sezonas: Dinamo (Rīga; KHL); Fischtown Pinguins (Brēmerhāfene; 2. Bundesliga); Ozolnieki / Monarch (Latvija); Rīga 2000 (Baltkrievijas ekstralīga; Latvija); ASK Ogre (Latvija); Zemgale (Latvija); Dayton Gems (CEHL; ASV); Indianapolis Park Tudor Prep (MPHL; ASV); Stalkers Juniors (Daugavpils; Latvija)
  • Latvijas izlases dalībnieks pārbaudes spēlēs; 2010. gada pasaules čempionātā (bez spēles laika)
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2003./2004. g. sezonas pasaules čempionātā 1. divīzijā
  • pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: Tavā rīcībā ir laba mēraukla – 2000./2001. g. sezona, Latvijas čempionāts, Juniors Stalkers (Daugavpils) komanda un 2010./2011. ar KHL, Rīgas Dinamo. ar ko, kurā virzienā ir mainījies hokejs Latvijā šajos 10 gados?

Edgars Lūsiņš: Laikā, kad spēlēju Stalkers komandā, Metalurgs bija TOP komanda, un tajā laikā pat tālāk neaizdomājos, kas notiek citas komandās, līgās. Kļūstot vecākam, vieglāk ir apjaust kādā rangā ir katra komanda un līga. Ņemot vērā, ka tajā laikā nepievērsu uzmanību, man būs grūti salīdzināt. Piedevām man bija 15 gadu, un tad viss likās savādāk.

no 2000./2001. g. sezonas jauniešu komandas Juniors Stalkers sastāva “lielajā hokejā” esat palikuši ne tuvu ne visi. Tu un vēl Aleksandrs Jerofejevs, Māris Jass, Ervīns Muštukovs bijāt “aizsitušies” līdz KHL-am. kā Tu kopumā vērtē “1984. gadu” Latvijas hokejā? kas Jums, 1984.-ajiem, bija savādāk nekā, piemēram, 1983.-ajiem vai 1985.-ajiem?

Uzskatu, ka visi šie gadi savā ziņā bija līdzīgi, jo 2 gadu starpība nav tik liela, un čaļi viens otru jau zināja un sāka apjaust, kas viņus sagaida. Daži no 85. gada jau spēlēja pie 83. gada U-20, arī Karsums, būdams 86. gads, jau spēlēja; tā, ka uzskatu visus trīs gadus kā vienu paaudzi. Liela atšķirība nebija, un kaut kādu vērē ņemamu pienesumu ir devusi šī paaudze – gan izlases ziņā, gan klubos.

no tā paša Juniors Stalkers sastāva puiši ir “izšķīduši” pa visu Eiropu un tālāk: piemēram, Sergejs Ļouškins un Juris Galajevs šosezon pamanīti spēlējam Lielbritānijā, Māris Jass un Aleksandrs Jerofejevs – Slovākijā, Renārs Undelis, Raimonds Daniličs un Oļegs Koreškovs – Francijā, Ervīns Muštukovs – Dānijā, Andrejs Maslovskis – SMScredit.lv komandā Latvijā, bet, piemēram, Aleksejs Bihanovs – vismaz pērnsezon fiksēts kā Tallinas TKK galvenais treneris. vai Stalkera puiši uztur kontaktus, sazinās savā starpā arī pēc 10 gadiem?

Pie Stalkera es ierados 9. klasē, bet puiši jau kopā bija kopš 6. klases un ja ne vēl agrāk; līdz ar to viņiem jau bija nodibinājusies tuvāka saikne savā starpā, bet ierodoties nejutos izstumts. Speciāli ne ar vienu nerīkoju randiņus, bet, ja satiekamies, vienmēr ir par ko parunāt. Ar dažiem vēl vasarā kopā slidojām un gatavojāmies sezonai.

2001./2002. g. sezonā kā daudzi Latvijas jaunie hokejisti devies “meklēt laimi” uz Ziemeļameriku, kur nokļuvi Indianapolis Park Tudor Prep komandā, kas spēlēja MPHL (Midwest Prep Hockey League). vai 16 – 17 gadi bija īstākais laiks, lai dotos pāri okeānam? kas bija Tavi pirmie iespaidi par hokeju “aiz dīķa”?

Principā, vajadzēja varbūt braukt pat uzreiz pēc 9. klases, bet aizbraucu pēc desmitās. Pirmie iespaidi bija pārsteidzoši – sašutis jutos, jo, pa cik tā bija vidusskolas komanda, hokejs ir sezonālais sports un tiek spēlēts no oktobra līdz martam. Latvijā jau augustā visi slidoja, spēlēja, un viss notikās, tāpēc tas vēlais sezonas sākums man likās mulsinošs.

kāpēc izvēlējies tieši ASV skolu līgu MPHL, kas bija dibināta tikai sezonu iepriekš – 2000. gadā? kāds bija šīs līgas līmenis un kādu pienesumu tas deva Tavai izaugsmei?

Tajā brīdī, kad radās iespēja braukt uz ASV, ne es zināju, kas ir MPHL, ne to, ko nozīme skolu hokejs. Braucu un atpakaļ neskatījos. Tas hokejs, ko mēs spēlējām Baltkrievijas jauniešu līgā, bija noteikti augstāka līmeņa, jo ASV vidusmēra skolu komandas ir vājākas, un daudzi puiši ar hokeju nodarbojas prieka pēc. Pavasarī futbols, vasarā teniss. Daudziem hokejs bija hobijs un, beidzoties skolai, arī hokeju neturpināja, līdz ar to neliels kokteilis gan attieksmes, gan izveicības un meistarības ziņā. Man noteikti tas deva neatsveramu pieredzi – pirmkārt, jau tas, ka dzīvoju prom no mājām, svešā kultūrā, un man bija jādara daudzas lietas pašam. Sākās pirmie soļi pieaugušo dzīvē. Man hokejs vienmēr bijis kā profesionāla lieta ar savu mērķi. Atrodoties Amerikā un līdz pat šodienai mana attieksme pret to nav mainījusies.

Tavā Indianapolisas sezonā Indianapolis Park Tudor Prep kļuva par MPHL čempioniem. ko tas nozīmēja komandai un Tev pašam?

Komandai un skolai, domāju, tas nozīmēja kārtējo kausu, ko dod par jebkuru uzvaru jebkurā sporta veidā; nedomāju, ka tam bija kāda sevišķa vērtība. Tituli, turnīri tiek rīkoti, lai skolniekam ir interesantāka sportiskā dzīve.

nākamajā (2002./2003.) sezonā jau pakāpies līmeni augstāk – spēlēji Dayton Gems komandā CEHL (Continental Elite Hockey League) – ASV Tier III līmeņa līgā. kas bija tās principiālās izmaiņas, spēlējot jauniešu hokeju MPHL līgā un sākot junioru gaitas CEHL?

Pirmāmkārtām, vidusskola spēlē līdz 17-18 gadu vecumam, bet junioros, tieši CEHL līgā līdz 22 gadu vecumam. Pirmais pārbaudījums man bija – nokļūšana pie 4 gadus vecākiem cīņu biedriem. Komandā biju jaunākais spēlētājs, līdz ar to bija gan jāpierod. Junioros ir cits ātrums, spēks un tradīcijas; viss notiek profesionālā līmenī.

kā Tu vērtē 3 gadus pastāvējušās (2001. – 2004.) CEHL līgas spēlētā hokeja līmeni? un kā Tu kopumā vērtē savas Ziemeļamerikas sezonas? kas Tev bija izdevies, kas mazāk? kas bija tie ieguvumi ilgtermiņā, ko, iespējams, vari novērtēt tikai tagad?

CEHL bija līdzvērtīga otrajai spēcīgākajai junioru līgai Amerikā – NAHL. Ņemot vērā, ka junioros nospēlēju 1 gadu, man būs grūti salīdzināt 3 gadus. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja spēlēt Amerikā. Dzīves pieredze, valoda un arī hokejs cits. Izdevās veiksmīgi spēlēt tur, kur atrados tajā brīdī, bet neizdevās no tā atsperties sev vēlamā virzienā tajā brīdī. Vienīgais, ko es nožēloju, ka neizmantoju iespēju spēlēt universitātes hokeju un paralēli iegūt izglītību. Tā būtu vienīgā lieta, ko vēlētos izmainīt, ja būtu iespēja. Paejot ilgākam laikam, tikai tagad saprotu, ka tas man nebūtu bremzējis sportisko izaugsmi, plus tagad būtu izglītība. Ja es būtu nokļuvis kādā pro līmeņa hokejā, tad teiktu, ka viss ok, bet es nokļuvu Latvijas hokeja līgā, kas nebūt nedod man nekādas lielākas privilēģijas nekā to būtu devusi universitāte. Tajā brīdī es to neapzinājos.

2003./2004. gada sezonā Tavas statistikas ailītēs vēl figurē CEHL līgas nosaukums, šoreiz ar Traverse City Enforcers komandas nosaukumu, un arī hokeja kluba Zemgale vārds. kā Tev sākās un beidzās spēlēšana Traverssitijā? un kā Tu nonāci Zemgale sastāvā?

Zemgalē ierados, jo Amerikā sezona nebija sākusies, un izmantoju kā labu vietu, kur sagatavoties sezonai. Vai nu liktenis bija lēmis, vai konsuls Amerikas vēstniecībā, bet neaizbraucu atpakaļ uz Ameriku, jo man neiedeva uzturēšanās vīzu. Ātri un vienkārši – “ko darīsi Amerikā?” Spēlēšu hokeju. “Kādā līmenī?” Junioru. “Naudu pelnīsi?” Nē. “Tātad arī nodokļus nemaksāsi un tur dzīvosi. Paldies un uz redzēšanos. Paliec Latvijā”. Es gāju vairāk kā 5 reizes; beigās tā arī neizcīnīju savu taisnību un biju spiests palikt Latvijā.

sekojošās 4 sezonas (līdz 2008.) Tev sanākušas “tīri latviskas” – ar cīņām Latvijas čempionātā; vispirms sezonu – atkal Zemgale, divas sezonas – ASK Ogre, tad turpinājumā – sezona Rīga 2000 rindās. kas Tevi turēja Latvijas čempionātā? vai nebija doma “aizmukt” leģionāra gaitās? vai arī Latvijas čempionāta līmenis Tevi pilnībā apmierināja?

Bija doma, un arī 2004. gada vasarā mēģināju to izdarīt; biju Minskā uz Krievijas Augstākās līgas kluba nometni, bet acīmredzot nebija man lemts tur palikt, jo viņiem jau bija nokomplektēta komanda, un tā arī nesapratu, kāpēc tiku piesaistīts komandai, jo, ierodoties pirmajā dienā, teica, ka diemžēl nevaru palikt.

Ogri uzskatu par pirmo īsto profesionālo komandu savā karjerā. Tikko bija sācies hokeja bums Latvijā, un tas man bija solis augšup, jo bija cerība, ka Ogre spēlēs Baltkrievijā, un tajā brīdī tas bija augstākais, uz ko reāli varēju cerēt. Pāriešana uz Rīgu notika neplānojot; veicu pārrunas ar Ogri par līguma pagarināšanu, bet viņi mīlēja teicienu “Rītdien”… Rītdien, nekādas konkrētības ar domu “nu, kur tu liksies; gan jau paspēsim vienoties”. Nolēmu aprunāties ar Normundu Sējēju, tajā brīdī Rīga 2000 galveno treneri. Lietas notika salīdzinoši ātri, jo sakrita ar laiku, kad Mārtiņš Raitums bija traumēts, un Rīga 2000 labprāt mani paņēma pie sevis. Dzirdēju pēc tam nievas no Ogres kluba pārstāvja Viktora Anaņjeva puses, ka esmu nodevējs, bet, nu, es jau nevaru mūžīgi gaidīt to rītdienu. Katrā ziņā, es biju priecīgs nokļūt Rīgā, un pavadītais laiks Rīga 2000 komandā tiešām bija to vērts. Es par līmeni nedomāju, spēlēju, kur mani ņēma, un darīju to, kā mācēju.

2008./2009. g. sezona jau bija “latviski-baltkrieviska” – ar spēlēšanu Rīga 2000 rindās Baltkrievijas ekstralīgā un cīņām Ozolnieki / Monarch sastāvā Latvijas Virslīgā. kāda Tev pašam bija atšķirība spēlēt Latvijas vai Baltkrievijas līgās? spēlēm Baltkrievijā koncentrējies vairāk? uztvēri nopietnāk?

Spēlējot jebkurā līmenī – LAČ, BAČ utt., vienmēr pret spēli esmu attiecies ar visaugstāko atbildības sajūtu. Tieši tas kādreiz arī traucē, jo uztver visu pārāk nopietni, bet tā reiz esmu ieprogrammējis sevi un attieksmes ziņā sev pārmest neko nevaru. Baltkrievija man bija jauns turnīrs, laba pieredze. Atgriežoties LAČ, nebūtu tīri objektīvi salīdzināt, jo tomēr LAČ bija neprofesionāla hokeja līga, bet tas nemazināja manu vēlmi noķert ripu. Paldies cilvēkiem, kas man deva iespēju nospēlēt 2008./2009. gada sezonu līdz galam un atrasties apritē. Tie cilvēki ir Guntars Paste un Konstantīns Kikas.

(piebilde: LAČ = Latvijas Atklātais čempionāts; BAČ = Baltkrievijas Atklātais čempionāts.)

tosezon vispār 4 komandas no Latvijas startēja Baltkrievijas galvenajā čempionātā. vai Rīga 2000 komandai un Tev pašam spēles pret pārējām 3 Latvijas komandām bija nozīmīgākas nekā pret Baltkrievijas klubiem? kāpēc jā/nē?

Ja ne nozīmīgāk, tad interesantāk – viennozīmīgi. Tādā veidā varējām uzturēt kaut kādu reitinga rangu starp pašmāju klubiem. Līdzjutējiem pārāk neinteresēja, kā komanda spēlē pret baltkrievu klubiem, jo galvenais, kā spēlē savā starpā.

2008./2009. g. sezonā Rīga 2000 sastāvā, tāpat kā Stalkers Juniors laikos, uz pirmā vārtsarga godu nācās “konkurēt” ar Ervīnu Muštukovu. Daugavpils laikos vairāk spēļu aizvadīja Muštukovs, bet tajā pussezonā (2008. g. septembris – decembris) komandas “pirmais numurs” pārliecinoši biji Tu. vai nemēdz savas gaitas salīdzināt ar dažādu laiku partneriem – sāncenšiem komandas vārtsargu postenī? nemēdzat sacensties kaut kādā ziņā arī neklātienē vēlāk, pēc tam, kad nespēlējat vienā komandā?

Konkurence ir jebkurā klubā jebkurā līgā. Latvijā tā tika saasināta dēļ tā, ka esam tikai divi no 1984. gadiem. Brīžiem tas kļuva smieklīgi – gan aizkulišu runas, gan lomu sadalījums. Viens otram seko noteikti – tīri aiz ziņkārības vai kādu citu iemeslu vadīti. Sports ir un paliek sacensības; kādam tā ir melna skaudība, kādam – prieks par otra panākumiem. Mēs visi esam katrs par sevi, un dāvināt vietu vārtos neviens nevienam negrasās. Personīgi ar saviem konkurentiem esmu labās attiecībās, bet aizkulišu cīņas mēdza un dažreiz tagad mēdz būt absurdas un brīžiem nožēlojamas, bet ne jau man par to spriest. Tajā laikā, kad bijām ar Ervīnu komandas biedri, nebija mums ne pirmais, ne otrais numurs, varbūt kādam sanāca vairāk uzspēlēt, kādam mazāk. Abi gribējām spēlēt.

šī pati (2008./2009.) bija KHL un Rīgas Dinamo pirmā sezona, bet Rīga 2000 bija dinamiešu fārms. tajā sezonā uz daždesmit minūtēm vai vismaz uz dažām sekundēm spēles laika tika “uz augšu parauti” divi Rīga 2000 vārtsargi – Uģis Avotiņš un Ervīns Muštukovs. cik Tev pietrūka, lai jau tad nonāktu līdz Dinamo?

Cik man pietrūka? Godīgi sakot, necik nepietrūka, jo mana kandidatūra nemaz netika izskatīta. Pirms sezonas pajautāju, vai man būs iespēja sevi pierādīt arī Dinamo sakarā; atbilde bija – “nē”. Līdz ar to nemaz uz to pusi neskatījos ar cerību, ka varbūt kādu dienu vajadzēs palīdzēt. To, ka es sekoju visam līdzi un biju lietas kursā, nenoliegšu. Katram tika iedalīta vieta, loma, un man tajā projektā nebija ne vieta, ne loma; līdz ar to, domāju, ka visas spekulācijas, kāpēc es jā, vai es nē, ir liekas…

kāpēc sezonas gaitā, gadu mijā pārcēlies no Rīga 2000 uz Ozolnieki / Monarch? un kā bija pārslēgties atpakaļ no Baltkrievijas ekstralīgas uz Latvijas Virslīgu?

Kad krita “ekonomiskās krīzes priekškars”, spēlētāji, kam nebija līgumsaistību vai arī tālākas intereses no Dinamo komandas, tika pateikts paldies. Neko nevienam neteica – ne slikti ripas ķer vai to ne tā dari. Nedomāju, ka tur kāds skatījās arī tekošās sezonas statistiku. Naudas devējiem bija iemesls, situācija vai vēlme neturpināt līgumsaistības, un mūsu ceļi šķīrās.

Pārslēgties nebija problēmu; cik tad es tur biju Baltkrievijā – pus sezonu. Bija iespēja uzspēlēt Latvijā, spēlēju. Jā, rūgtums bija, ka citi čaļi turpina spēlēt Baltkrievijā, bet ne vienmēr viss notiek tā, kā tu pats to vēlies. Ļaunu prātu neturēju ne uz vienu, atradu sev motivāciju un turpināju spēlēt LAČ.

cita starpā, 2008./2009. g. sezonu noslēdzi kā Latvijas Virslīgas labākais vārtsargs. ko Tev nozīmē šis tituls?

Lai vai cik ironiski tas neskanētu, bet tas tituls palīdzēja tikt pie līguma Dānijā, kas tālāk mani aizveda uz Vāciju. Bija jau arī cits variants – neko nedarīt un sēdēt mājās, bet beigās izrādījās, ka esmu tikai ieguvis. Atklāti sakot, Eiropā neviens neseko līdzi Baltkrievijas čempionātam, LAČ vai Krievijas Augstākajai līgai; viņiem viss ir vienā katlā liekams. Līdz ar to, ja tev ir kāda atziņa vai novērtējums, tas palīdz. Baltkrievijā līdz labākajam vārtsargam laikam netiktu, bet vēlāk uzzināju, ka LAČ balva deva savu ieguldījumu. Tā ka, paldies, tiem, kas piešķīra to.

vairāku gadu gaitā pieaugušo hokeja līmenī esi uzspēlējis lielākajā daļā Latvijas hokeja “centru” – Daugavpilī, Zemgales komandā, ASK Ogre sastāvā, Rīga 2000 un arī Ozolnieki / Monarch ierindā; šķiet, atskaitot vien Liepāju. kurā klubā, komandā Tu juties vislabāk? kāpēc, kas Tevi tur saistīja, priecēja visvairāk?

Ogre man bija pirmais nopietnais klubs, bet Rīga 2000 bija tajā brīdī visprofesionālākais klubs; līdz ar to Rīgā viss bija ērtāk, labāk un vieglāk. Nekas jau īpašs tur nebija, bet sīkumi, par kuriem klubs parūpējās, bija no svara, un to laiku atceros ar prieku.

pirms 2009./2010. g. sezonas “uzņēmi” pilnīgi jaunu kursu – Dānija, kur biji iecerējis aizvadīt sezonu Herlev Eagles komandā Dānijas stiprākajā līgā AL-Bank Ligaen. pamanījies komandā uzspēlēt pārbaudes spēles, Dānijas kausā, bet gala beigās – sezona “noklājās” tā īsti nesākusies. Herlev Eagles pēc tam pat 2 pēdējās pilnās sezonas nebija piedalījusies AL-Bank Ligaen čempionātā; tagad ir “atkopusies” un 2011./2012. g. sezonā startē. kas notika ar komandu, kā klubs atrisināja saistības ar Tevi?

Klubs bija sarunājis sponsoru naudu, bet fiziski tā bija solījumu līmenī no tās devējiem. Kad līga lika naudu parādīt, garantēt, tad klubs to nespēja, un līdz ar to klubam tika atņemta licence. Varēja jau mēģināt spēlēt tālāk, bet līga un valsts to nepieļauj, lai izvairītos no tālākām sekām, kuras var rasties, ja nauda beidzas sezonas vidū. Labāk tā nekā, ja nospēlē pusgadu un tad tevi iepazīstina ar “piedod, naudas nav un nebūs”. Komanda neko; pieejamā nauda tika apķīlāta, un aizbraucu uz Vāciju ar to, kas bija kabata. Pēc sezonas gan valsts, pa cik bija garantējusi līgumu, kompensēja daļu no līguma summas.

pēc īslaicīgās “pieturas” Dānijā nonāci turpat relatīvi netālu Vācijā, kur nokļuvi Fischtown Pinguins sastāvā 2. Bundesliga čempionātā, kas pēc līmeņa ir otrs stiprākais Vācijā. kāpēc izvēlējies tieši šo valsti, līgu, komandu?

Tajā brīdī, kad uzzināju, ka Dānijā bizness ir beidzies, biju gatavs braukt uz jebkurieni; bija neliels izmisums, jo apzinājos, ka darbu atrast nav tik viegli, kur nu vēl tad, kad visiem sastāvs nokomplektēts. Šo valsti neizvēlējos; šis bija pirmais piedāvājums, kuru ne brīdi neapsvēru, un biju gatavs braukt un spēlēt.

cik var secināt no statistikas, biji Fischtown Pinguins pirmais vārtsargs, kuram arī uzticēja spēles pēc regulārā čempionāta, cīnoties par komandas palikšanu 2. Bundesliga sastāvā. kā pats vērtē savu pirmo Vācijas sezonu? vai tās gaitā piepildīji sev uzstādītos mērķus, uzdevumus?

Vācijā treneris bija izvēlējies tādu politiku – spēlēt pārsvarā ar vienu vārtsargu, un es biju situācijas ieguvējs. Sezonu noteikti vērtēju ar plus zīmi, jo tā bija mana pirmā īstā sezona, ar regulāru spēles laiku. Man nebija nekādu mērķu; primārais bija nospēlēt pēc iespējas vairāk minūtes, un tad jau redzēs, kā būs nākamajā sezonā. Pirmais piedāvājums pagarināt līgumu bija mēnesi pēc manas ierašanās, bet tajā brīdī uzskatīju, ka spēlēju pietiekami labi, ka nekur nav jāsteidzas.

kāda atšķirība bija starp Vācijas 2. Bundesliga un Latvijā, Baltkrievijā spēlēto hokeju? vai “bundeslīgas” līmenis ir salīdzināms ar Baltkrievijas ekstralīgu, un kurai līgai par labu?

Visi, kas spēlē Eiropā, saka: līmenis kā BAČ. Neatkarīgi no tā, kurā līgā spēlē. Es teikšu, ka Vācijā ir patīkamāk spēlēt nekā BAČ vai LAČ; Vācijā – skatītāji pilnas halles, klubos attieksme profesionāla un pašam jādomā tikai par hokeju. Hokeju spēlē visā pasaulē; tā, ka nevēlos salīdzināt. Es varu sastāstīt vienalga ko un tālāk? Paskatieties uz komandu sastāviem – tie paši uzvārdi klejo pa visu Eiropu.

Fischtown Pinguins ir komanda, kas mitinās Ziemeļjūras piekrastē – t.i. vistālāk no 2. Bundesliga norises epicentra; komandas koncentrējas galvenokārt Vācijas dienvidos un arī austrumos. vai salīdzinoši tālie pārbraucieni nenogurdināja, neietekmēja komandas sniegumu? (Tavā sezonā komandai regulārajā čempionātā 11. vieta 14 komandu konkurencē.)

Braucienam ir savi plusi un mīnusi. Tad, kad esi busā, tu brauc, guli, neko nedomā, atpūties, gatavojies spēlei. Ja spēlē mājās, tad tev ir jāpaēd, jābrauc uz mājām, jābrauc uz halli. Visādas blakus lietas; tā, ka šajā gadījumā viss ir līdzsvarā. Man nebija diskomforts no tālajiem braucieniem, jo autobuss aprīkots maksimāli ērti, lai katrs var gulēt un atpūsties.

2010./2011. g. sezonā biji atpakaļ Latvijā. šoreiz Latvijas hokeja aktuālajā “flagmanī” – Rīgas Dinamo. Pats intervijās esi minējis, ka ne mirkli nenožēlo savu izvēli būt “trešajam vārtsargam” un tās dažas spēles Dinamo rindās ir bijušas tā vērtas. kas ir tie iemesli, kādēļ Tev interesēja spēlēt Dinamo?

Kurš negrib spēlēt Dinamo? Tur arī atbilde uz jautājumu. Plus pievienotā vērtība ir tas, ka CV ieraksts arī nav zemē metams – lai vai cik minūtes un sekundes, bet tu tur esi bijis, piedalījies. To tev neatņemt. Kas no tā tālāk, ir jau cits jautājums, bet tas man jebkurā gadījumā nāca tikai par labu, un esmu priecīgs par pavadīto laiku Dinamo sastāvā.

kā Tu vērtē Dinamo vārtsargu politiku līdzšinējās sezonās un tagad? kas, Tavuprāt, ir galvenā atšķirība vārtsargu komplektā starp Šuplera un Rautakallio laikiem?

Politiku? Šupleram vajag NHL vārtsargus – vienalga, vai tu spēlē LAČ, BAČ vai spēlē ar skatītājiem. Viņš pat baidījās mani ielikt vārtos pret Liepājas Metalurgu, pārbaudes spēlē pirms sezonas. Ko man vēl pateikt? Šodien Dinamo dod spēlēt abiem vārtsargiem. Julio trenējot CSKA, pat Gaidučenko vārtos neliek, kaut gan spēlētājs sevi jau sen ir apliecinājis kā derīgu KHL līmenim. Treneri Rautakallio nepazīstu, tādēļ nevaru komentēt sīkāk.

aizvadītajā sezonā (2010./2011.) izskatījās, ka dalība Latvijas izlasē pasaules čempionātā Tev jau ir “kabatā”. taču trauma pārbaudes spēlē un 2003./2004. g. sezonas pasaules čempionāts (U-20) Tev palika pirmais un pēdējais reālais. vismaz pagaidām. cik nopietnu traumu “saķēri” aprīlī un cik veiksmīgi tiki galā ar tās sakopšanu?

Tāds, nu, reiz ir profesionālais sports; tajā brīdī savainoju kājas muskuli. Sadzija ar laiku, neko īpaši neārstējot, bet uz to brīdi nevarēju spēlēt. Esmu pilnībā atkopies un spēlēju bez nekādām komplikācijām. Bija liela vilšanās, ka tā notika, bet es tur neko nevarēju padarīt; tā sanāca un viss.

vasarā (2011.) sarunā un arī intervijās minēji, ka Austrumeiropas – VHL, Kazahstānas – un arī Lielbritānijas versijas neizskati, par iemeslu minot sociālo garantiju trūkumu vai hokeja līmeņa “neatbilstības”. tādēļ, iespējams, Tev nācās savu jauno darbavietu gaidīt ilgāk. kas, Tavuprāt, ir tie objektīvie un subjektīvie kavēkļi, kas traucē Latvijas hokejistiem starptautiskajā tirgū būt pieprasītākiem nekā viņi ir? neprotam sevi pārdot? ar profesionālu klubu skaita samazināšanos Latvijā ir pārāk daudz pretendentu uz leģionāru vietām ārzemēs? citi iemesli?

Latvijas hokejisti pasaulē nekotējas kā brends. Hokejā priekšroka ir jebkuram kanādietim, amerikānim un futbolā brazīlietim. Kā jau iepriekš minēju, neviens neseko Latvijas hokeja līgai, Baltkrievijai utt. Tu vari stāstīt zilus brīnumus, cik tu labs un veikls. Ja ir izvēle starp nezināmu latvieti un nezināmu kanādieti, tad lielākā daļa klubu īpašnieku un pircēju priekšroku dod kanādietim, jo vienmēr ir doma, ka krosbijs atbrauks. Un otrs faktors, ja jau tu labākais, tad kāpēc Latvijā nespēlē? Viņi jau nesaprot, ka Latvijā hokejs ir Liepāja un Dinamo… Ej un katram stāsti par savas valsts hokeja īpatnībām.

šosezon savas leģionāra gaitas sāki HC Most komandā Čehijas otrajā stiprākajā līgā (1.liga). HC Most aizvadītajā sezonā izcīnīja tiesības spēlēt Čehijas 1. liga, bet šosezon, spēlējot šajā līmenī, komandai diez cik neklājas (stabila pēdējā vieta). kāpēc Tava “pietura” Čehijā bija salīdzinoši īsa un kāpēc nepaliki ilgāk?

Sākuma, kad vienojāmies mutiski, runa bija – līdz 31. decembrim, bet satiekoties aci pret aci, sarunājām, ka palieku visu sezonu. Man tas bija svarīgi, jo 1. janvārī meklēt darbu, zinot, ka pārejas laiks beidzas 31. janvārī, diez ko izdevīgi nav. Sezonai ejot, komanda spēlēja vienkārši atbaidoši slikti, mainījās sastāvs katru dienu; kopā bija vairāk par 50 spēlētāju. Pats tur jutos drausmīgi; hokejs bija labs, nenoliegšu, un spēlēt vājākajā komandā nebija diez ko interesanti. Tu ej vārtos ar domu neielaist 10 ripas nevis uzvarēt. Dzīvošanas apstākļi, spēles bez skatītājiem – viss bija nomācoši, un paralēli meklēju iespēju atrast darbu citur. Pie pirmās iespējas to izmantoju, un esmu Vācijā. Bija vienošanās ar saimnieku – ja atrodu citu komandu, varu braukt; to arī izmantoju un ne brīdi nenožēloju.

sezonas vidū esi pārcēlies uz sev jau zināmo Vācijas 2. Bundesliga, kur spēlē EC Hannover Indians sastāvā. esi aizvadījis 3 spēles, pat guvis vienu rezultativitātes punktu, komanda pēdējās spēles uzvar. kā esi iejuties komandas sastāvā? vai esi apmierināts ar savu pārcelšanos no HC Most uz Hannoveri?

Komandas kolektīvs ir ļoti pretimnākošs, uzņēma kā savējo nevis kā ienaidnieku, kas atbraucis atņemt kādam vietu uz laukuma. Es otrreiz uz Čehijas 1. līgu braukt negribētu, bet Vācijā spēlētu kaut vai atlikušo karjeru. Šī atbilde, laikam, pasaka manas domas par pārcelšanos no Čehijas uz Vāciju.

ja Tev jāsalīdzina Čehijas 1.liga līmeni un kārtību ar Vācijas 2. Bundesliga, tad kāda ir atšķirība. kādas būtu Tavas rekomendācijas Latvijas jaunajiem hokejistiem, kas izvēlas kādu no šīm līgām? ar ko būtu jārēķinās vairāk nekā varētu pirms tam iedomāties?

Čehijā noteikti spēlētāji vairāk spēlē kombinacionālo hokeju, bet Vācijā, ņemot vērā 5 ārzemnieku un naturalizēto ārzemnieku būšanu sastāvā, padara spēli vairāk uzbrūkoša tipa, kādu spēlē pāri okeānam. Katram ir savi mērķi. Vācija ir 3 profesionālās līgas, junioru un jauniešu sistēma. Labs spēlētājs var atsperties arī, esot Vācijā. Pavērojat, cik spēlētājus no Vācijas izvēlas katru vasaru NHL, un kur viņi spēlē, tepat savā Vācijā.

Čehijā leģionārus ne kāds gaida, ne vajag. Viņiem sava kultūra, virtuve un resursi arī pietiekami lieli. Sadzīves ziņā Vācija noteikti ir labāka par Čehiju, bet pārējais jau paša izvēle.

kam būtu jānotiek, lai 2012. vai 2013. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases krāsās redzētu Tevi?

Nekam ārkārtējam, jāķer ripas un jāpasaka Nolanam, ka es arī esmu indiānis, Hanoveres Indiānis.

lai veicas!

uzziņām un lasāmvielai:

[pirmais un pēdējais (11.-ais) foto fiksēts 2012. gada janvārī EC Hannover Indians krāsās; foto avots: indians-fotogalerie.de. otrs foto – Rīgas Dinamo spēlē pret Hantimansijskas Jugra 2010. gada 26. decembrī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). trešais un ceturtais – Rīga 2000 krāsās; abu foto autors: Normunds Brics, foto no E.Lūsiņa personīgā arhīva. piektais – Fischtown Pinguins ierindā; foto no E.Lūsiņa personīgā arhīva. sestais un septītais – Dinamo ierindā 2010. gada decembrī; abu foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). astotais – Latvijas izlases treniņā 2011. gada 24. martā; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). devītais – Latvijas izlases spēlē pret Somijas izlasi 2011. gada 7. aprīlī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). desmitais foto – HC Most ierindā 2011. gada 2. pusē; foto avots: hokejsumperk2003.cz.]

Posted in Dinamo Rīga, hokejs, KHL | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »

TUVPLĀNĀ: Artūrs Kulda

Posted by petrovich27 uz 2011/02/05

Ziemeļamerika kā jauno hokejistu “sapņu kontinents” ir aktuāls joprojām. pieticīgākajos sapņos tiek saskatītas junioru līgas un, iespējams, Ziemeļamerikas hokeja aisberga redzamākajai daļai tuvās ECHL, AHL līgas. taču skaistākie sapņi uzrāda hokeja Meku – NHL. Artūram Kuldam sapņi ir izrādījušies gana reāli – 2009./2010. g. sezonā jau ir notikusi debija uz NHL ledus oficiālajās spēlēs Atlanta Thrashers vienībā. šajā sezonā A.Kulda cīnās Atlantas fārmklubā Chicago Wolves un gaida savu iespēju. viss, kas nepieciešams, ir pacietība.

Šajā sezonā vēl uzspēlēšu NHL, vajag vienkārši gaidīt savu iespēju,” spriež Artūrs Kulda. NHL sezona ir pašā karstumā un regulārās sezonas noslēgums vēl nav tik tuvu, kā Eiropas čempionātos. NHL vienībām vēl pa 30 spēlēm, plus – mīnus, jāaizvada sezonas regulārajā sadaļā. starp citu, drīz pēc A.Kuldas sniegtajām atbildēm – 4. februārī (2011.) viņš tika izsaukts uz Atlanta Thrashers.

Artūrs Kulda atbild uz jautājumiem par savām gaitām Maskavas CSKA sistēmā Krievijas 1. līgā un Maskavas Atklātajā čempionātā jauniešiem, par NHL un CHL draftiem, par savu iekļaušanos Ziemeļamerikas hokejā, par pāreju no junioru hokeja uz pieaugušo, par debiju NHL starmešu gaismā, par iespējām un par Latvijas izlasi.

izziņai: Artūrs Kulda

  • dzimis 1988. gada 25. jūlijā
  • ampluā: aizsargs
  • “figūra”: 188 cm; 96 kg
  • 2010./2011. g. sezonā Chicago Wolves sastāvā AHL
  • iepriekšējās sezonas: Atlanta Thrashers (NHL); Chicago Wolves (AHL); Peterborough Petes (OHL); CSKA-2 (Maskava; Krievijas 1. līga); Prizma/Rīga 86
  • Latvijas izlases dalībnieks PČ 2010. gadā
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2006. gada PČ elitē un 2007., 2008. gados – 1. divīzijā
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2004., 2005., 2006. gadu PČ 1. divīzijā
  • pirmie treneri: Aivars Skudra; Ojārs Rode
  • NHL drafts: 2006. gads; kopējais Nr. 200.; Atlanta Trashers
  • CHL drafts: 2006. gads; kopējais Nr. 48.; Peterborough Petes (OHL)

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: caur Maskavas CSKA-2 komandu ir gājusi virkne Latvijas hokejistu – tajā skaitā Kaspars Daugaviņš, Krišs Grundmanis, Tu. ar ko spēlēšana CSKA sistēmā bija vērtīga un zīmīga Tev?

Artūrs Kulda: Divas sezonas CSKA sistēmā deva man ļoti daudz, un, domāju, tā bija ļoti laba vieta karjeras turpinājumam. Pēc U-18 pasaules čempionāta Austrijā kopā ar Daugaviņu aizbraucām uz 2 nedēļu pārbaudes laiku, un mums teica praukt vasarā jau uz komandu. Pirmā sezona sniedza arī daudz pieredzes sadzīviskā jomā, jo dzīvoju viens; visu nācās darīt pašam – gatavot ēst, mazgāt drēbes, nodarboties ar pirkumiem un tā tālāk.

jautājums: CSKA sistēmā Tu spēlēji otrajā komandā Krievijas 1. līgā un komandā, kas cīnījās Maskavas Atklātajā čempionātā 1988. – 1989. gados dzimušajiem jauniešiem. Kāda bija abu līgu atšķirība, neskaitot spēlētāju vecumu?

CSJA-2 komandā visi spēlētāji bija vecāki, bija spēlētāji ar spēles pieredzi Superlīgā un Augstākajā līgā. Spēles līmenis augstāks bija 1. līgā, galvenokārt spēlētāju augstākas pieredzes dēļ. Bija interesanti spēlēt abās komandās. Jauniešu komandā mums bija ļoti stiprs sastāvs; pēc Maskavas čempionāta noslēgšanās braucām uz Krievijas finālu Omskā, kur izcīnījām 1. vietu. No tā sastāva, ar kuru spēlēju Omskā, tagad daudz hokejistu spēlē ļoti augstā līmenī.

jautājums: kādas bija priekšrocības spēlēšanai Krievijā salīdzinājumā ar to, ja Tu būtu palicis Baltkrievijas vai Latvijas līgās?

krievijā ir ļoti augsts hokeja līmenis, daudz talantīgu spēlētāju. CSKA komandās es saņēmu daudz spēles laika abās sezonās, un, domāju, ka labāk ir spēlēt, nevis kaut kur par labāku naudu sēdēt malā. Un arī piedāvājumi no Latvijas man nekad nav bijuši.

jautājums: vienā gadā – 2006.-ajā – Tevi uzdeiz draftēja gan CHL, gan NHL. nebiji pārsteigts? vai biji pārliecināts? ko Tev vispār nozīmēja abi šie drafti, tajā skaitā emocionāli?

Nākamajam posmam pēc Krievijas bija jābūt iekļūšanai CHL un NHL draftos. U-20 pasaules čempionāta laikā Kanādā, U-18 pasaules čempionāta laikā Rīgā, Krievijas finālā Omskā un Maskavas čempionāta laikā mani vēroja dažādu komandu skauti; tādēļ pirms drafta zināju, ka dažas komandas var mani izvēlēties. Ar dažiem skautiem biju komunicējis, viņi paņēma visus datus par mani. Dabīgi, ka biju ļoti priecīgs, kad mani izvēlējās draftā! Es ļoti ilgi gāju uz to, un man nebija starpības, kurā drafta kārtā mani izvēlējās. Peterborough Petes ģenerālmenedžeris bija mani redzējis U-20 pasaules čempionātā Kanādā un zināja no Atlanta Thrashers, ka esmu gatavs braukt uz CHL; tādēļ mani arī izvēlējās CHL draftā.

jautājums: divas sezonas nospēlēji Kanādas junioru elitē – Peterborough Petes komandā OHL līgā. kā pats vērtē savu iekļaušanos Ziemeļamerikas hokejā? kas Tev izdevās jau pašā sākumā, bet kas ne īpaši?

Pirmā sezona uzreis iesākās ar traumu. Koamndas pirmajos treniņos neveiksmīgi izpildīju spēka paņēmienu, ielidoju bortā un nācās izlaist Peterborough Petes nometnes atlikušo daļu. taču, pārstāvot Atlantu, aizbraucu spēlēt uz turnīru Treverssitijā (Traverse City). Tur nospēlēju tikai 2 spēles un situāciju ar traumu tikai saasināju. Hokejs ļoti atšķīrās no tā, ko biju redzējis Krievijā un Latvijā. Diezgan ilgi “ieslidinājos” un sāku saprast spēli; varu teikt – visa pirmā sezona aizgāja kā šūpolēs. Otrās sezonas sākumu arī izlaidu, bija neliela ceļgala operācija. Šajā sezonā man sāka daudz vairāk uzticēties, saņēmu milzīgu apjomu spēles laika un gāju laukumā pret citu komandu labākajiem spēlētājiem.

jautājums: 2007./2008. g. sezonā Tu jau augstā tempā “gāji iekšā” pieaugušo hokejā – otrajā stiprākajā līgā pāri okeānam – AHL. Un uzreiz 5 spēles regulārajā čempionātā un 21 spēle play off-ā Chicago Wolves komandā. kā norisinājās Tava pāreja no junioriem uz AHL?

Biju ļoti priecīgs, kad pēc sezonas Peterborough Petes komandā mani izsauca uz Čikāgu. Tā man bija liela iespēja parādīt sevi un dabūt kontraktu ar Atlanta Thrashers. “Aru” katru dienu treniņos; mani ielika sastāvā dažas spēles regulārajā čempionātā, pēc tam sāka laist laukumā play off-ā. Tā arī sanāca, ka izslēgšanas spēlēs izlaidu tikai 1. kārtas pirmās 2 spēles, bet tālāk spēlēju līdz galam. pāreja norisinājās pietiekoši viegli; domāju, ka dēļ tā, ka ļoti “pieslidojos” Peterborough Petes komandā, pieradu spēlēt pa 25 – 30 minūtēm katrā spēlē. Un arī Čikāgas spēlētāju līmenis bija ļoti augsts un spēlēt kopā ar viņiem bija vienīgi bauda.

jautājums: pagājušajā sezonā (2009./2010.) notika Tava debija NHL – katra jaunā profesionāļa sapnis. kā vērtē savu demonstrēto spēli hokeja Mekā? viss norisinājās gludi? nervi “neuzdeva” pie tādiem prožektoriem un uzmanības?

Esmu apmierināts ar to, kā norisinājās debija NHL. Kaut arī sanāca spēlēt pret stiprām komandām, izskatījos pieklājīgi un rādīju savu labāko hokeju. Pirms tam [NHL komandā] spēlēju pirmssezonas spēlēs vairākas reizes; tādēļ jau zināju, ka nekā briesmīga nav, un biju pārliecināts par saviem spēkiem. Bija nedaudz uztraukuma pirms pirmās spēles, bet tas viss pazuda līdzko izgāju savā pirmajā maiņā.

jautājums: šo sezonu turpini karot fārmklubā AHL – Chicago Wolves. kādas saskati savas iespējas jau šajā sezonā nokļūt NHL vienības sastāvā? vai Atlanta Thrashers, Tavuprāt, ir ērts klubs Tavam progresam? Vai viss Tevi apmierina vai ne īpaši?

Šajā sezonā vēl uzspēlēšu NHL, vajag vienkārši gaidīt savu iespēju. Atlantā aizsargi spēlē bez traumām, tādēļ pēdējos 2 gados nevienu [aizsargu] uz ilgu laiku neizsauc. Novembrī man bija jāsaņem izsaukums uz spēli pret New York Rangers, bet dienu pirms tam spēlē guvu traumu. man nav starpības kurā NHL komandā spēlēt, domāju, ka visur ir labi.

jautājums: jau septiņus pasaules čempionātus esi aizvadījis Latvijas izlašu sastāvā – trīs U-18, trīs U-20 un vienu pieaugušo. ko Tev nozīmē spēlēt izlasē?

Esmu vienmēr priecīgs pārstāvēt Latviju starptautiskajā arēnā. Pagājušogad guvu milzīgu baudu no spēles pasaules čempionātā Vācijā. Arī nākotnē vienmēr būšu gatavs palīdzēt izlasei!

lai veicas!

[fotoattēli no Artūra Kuldas personīgā arhīva.]

lasāmvielai & izziņām:

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

TUVPLĀNĀ: Jānis Bērziņš

Posted by petrovich27 uz 2010/12/18

Vācija nav pats populārākais Latvijas hokeja “tūristu” galamērķis šajā sezonā. sakārtotās hokeja sistēmas Zviedrijā, Somijā un Šveicē “uzsūc” lielāku skaitu Latvijas hokejistu. tomēr Vācija ir diezgan pieprasīta “darbavieta” arī šosezon. saskaņā ar LHF daļēji precīzajiem aprēķiniem, Vācijā uz 2010. g. septembri (saraksts tiek mainīts arī sezonas gaitā) fiksēti 6 hokejisti ar Latvijas pavalstniecību. tiesa, piemēram, Herberta Vasiļjeva vārds sarakstā nav minēts…

protams, laiks rit savu gaitu, un arī hokejistu karjerā norisinās dažādi pavērsieni, mainot līgas, klubus, valstis. savukārt, eliteprospects.com statistiķi decembra vidū 7 vadošajās pieaugušo un “U” Vācijas līgās ir varējuši saskaitīt 4 hokejistus ar Latvijas pavalstniecību. lai vai kā, bet eliteprospects.com arī ne tuvu nav ideāls.

Jānis Bērziņš ir viens no Latvijas hokejistiem, kas šajā sezonā “laimi izmēģina” Vāczemē. viņš ir uzsācis cīnīties ESC Moskitos Essen U-20 vienībā Vācijas U-20 līgā – Junioren-Bundesliga.

savās atbildēs Jānis Bērziņš stāsta par nokļūšanu Vācijā, par neiekļūšanu HK Rīga sastāvā un nepalikšanu Latvijā, par savām hokejista gaitām un plāniem.

izziņai: Jānis Bērziņš

  • dzimis 1992. gada 20. decembrī
  • ampluā: uzbrucējs
  • “figūra”: 193 cm; 85 kg
  • 2010./2011. g. sezonā ESC Moskitos Essen U-20 sastāvā Junioren-Bundesliga (U-20 līga Vācijā); pirms tam 6 spēles fiksētas HS Rīga / LSPA sastāvā Latvijas Virslīgā un 2 spēles SK Rīga-18 sastāvā Rīgas čempionātā (RAMH = Rīgas Atklātās meistarsacīkstes hokejā)
  • iepriekšējās sezonas: SK Rīga / Profs – 18, ASK Ogre jauniešos
  • pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: decembra sākumā minēji, ka beidzot esi atradis komandu – ESC Moskitos Essen U-20 vienību, kas spēlē Vācijas U-20 līgā – Junioren-Bundesliga. vai esi iekļuvis šīs komandas sastāvā? kā vispār nonāci šajā klubā?

Jā, tā sanāca, ka nokļuvu tieši šeit; sastāvā esmu veiksmīgi iekļāvies un tāpat arī veiksmīgi aizvadījis pirmās spēles. Doma doties uz Vāciju bija jau iepriekš, kā bija dota pirmā iespēja braukt uz šejieni, uzreiz arī devos.

jautājums: kāpēc izvēlējies spēlēt tieši Vācijā, bet ne, piemēram, Baltkrievijā, Somijā vai Latvijas Virslīgā?

Vācija uz to brīdi bija vienīgā iespēja, kur doties. Gribēju spēlēt ar  Gunāra Krastiņa un Aigara Razgala vadīto komandu [šosezon, SK Rīga – 18 jeb SK Rīga-93/94] pa Baltkrievijas Junioru čempionātu, bet tieši 30., 31. augustā  mums paziņoja, ka 92. gada puiši nevarēs spēlēt Baltkrievijas junioru čempionātā. Tieši tādēļ nebiju vienīgais, kas devās prom, arī Rūdolfs Prūsis devās prom uz Kanādu.

jautājums: pēc 2009./2010. g. sezonas SK Rīga / Profs – 18 sastāvā līdz nonākšanai jaunajā klubā ir vairāki mēneši, kas veido gandrīz pussezonu. ko darīji šājā laikā? kur trenējies, spēlēji?

Pirmais bija – mēģināšana iekļūt HK Rīga komandā, diemžēl neizdevās. Pēc nometnes uzreiz pievienojos Gunāra Krastiņa un Aigara Razgala komandā, kā lielākā daļa, kas netika iekļauta HK Rīga sastāvā. Aizvadīju kopā ar komandu arī nometni Brocēnos un līdz pat sezonas sākumam biju komandā. Aizvadīju arī 2 spēles Rīgas čempionātā [kopā] ar šo komandu, un tieši pēc tam arī devos prom.

[piebilde: 2010./2011. g. sezonas sākumā Jānim Bērziņam fiksētas 6 spēles HS Rīga / LSPA sastāvā. LHF statistikā ir fiksēti nepareizi dzimšanas dati un ir izveidots atsevišķs profils.]

jautājums: ESC Moskitos Essen U-20 pašreiz ir savas līgas Ziemeļu grupā stiprākā no 6 vienībām. virkne spēlētāju uzskata, ka labāk spēlēt vājākā vienībā, kurā ir iespēja sevi parādīt uz citu fona. kā Tu uzskati?

Grūti pateikt, kur ir labāk, kur ir sliktāk; bet esmu priecīgs, ka nonācu tieši šajā komandā, un esmu šeit veiksmīgi iekļāvies. Tas, manuprāt, priekš manis ir galvenais.

jautājums: vai spēlēšanai ESC Moskitos Essen U-20 komandā no Tavas puses ir jāiegulda būtiskas investīcijas? vai arī visas spēlēšanai nepieciešamās lietas un sadzīves tēriņus apmaksā klubs?

Klubs dod man iespēju spēlēt un visu saistīto ar hokeju. Dzīvoju kopā ar savu tēti, kurš šeit Vācijā strādā.

jautājums: kādas iespējas Tu saskati savai karjerai Vācijā? Moskitos Essen “lielā” komanda 3.-ajā stiprākajā līgā – Oberliga? citur? vai arī Vācija Tev ir kā pagaidu variants?

Par iespējām un visu pārējo vēl nezinu, bet, ja sevi pierādīšu šeit, tad noteikti pavērsies vēl kāda iespēja turpināt hokejista karjeru Vācijā vai, iespējams, kur citur. Bet galvenais šobrīd man ir – aizvadīt labu sezonu šeit Vācijā; pie mums [U-20 komandā] arī spēlē vesela maiņa no lielās komandas! Jā, tieši lielajā komandā kluba vadība ir šosezon ieguldījusi ļoti lielu naudu, bet tas nav vienīgais; liela nauda arī šosezon ir ielikta hokeja halles modernizēšanā.

jautājums: šogad (2010.) vasarā biji nosaukts starp HK Rīga kandidātiem. kāpēc “neaizķēries” HK Rīga komandā? kādi bija iemesli?

Grūti teikt, bet konkurence bija ļoti liela, un tā sanāca. Zinu, ka daudz ir jāstrādā un tieši pagājušosezon Leonīds Tambijevs man teica, pie kā ir jāstrādā visvairāk, un tieši to arī mēģinu šobrīd darīt, tad arī, cerams, būs rezultāti.

jautājums: vai Tev nav doma pamēģināt ietrāpīt HK Rīga sastāvā vēlreiz? vai piemēram kādā citā MHL komandā?

Doma ir, protams, bet sākumā ir veiksmīgi jāaizvada šī sezona šeit un jādara viss, lai sevi pierādītu, un tad jau būs arī rezultāti.

jautājums: kā kopumā skaties uz savu hokejista karjeru tuvākajos gados? kurā virzienā Tu gribētu attīstīt savu darbību – Austrumi, Rietumi?

Par to, protams, domāju, bet nevar to tā pateikt, ir jāpierāda sevi šobrīd šeit. Kā jau teicu, ir daudz jāstrādā pie sevis, jāaizvada veiksmīga sezona šeit Vācijā, un pēc sezonas arī zināšu, kādi būs turpmākie ceļi un kādas iespējas.

lai veicas!

[fotoattēli no Jāņa Bērziņa personīgā arhīva.]

izziņām & lasāmvielai:

  • Jāņa Bērziņa individuālie cipari – eliteprospects.com (pagaidām ļoti nepilnīgi), pointstreak.com (turnīrs 2008. g. decembrī), lhf.lv
  • “viltus” profils (šī statistika 6 spēlēs HS Rīga/LSPA sastāvā attiecas uz 1992. g. dzimušo Jāni Bērziņu; dzimšanas datos kļūdaini norādīts 1987. gads un neadekvāts datums) – lhf.lv (“neīstā” profila “klons” arī – eliteprospects.com)
  • Jāņa Bērziņa statistika SK Rīga-18 sastāvā Rīgas čempionātā (RAMH) 2010./2011. – nahl.lv
  • ESC Moskitos Essen kluba mājaslapa – moskitos-essen.de
  • ESC Moskitos Essen “U” vienību web lapa – moskitos-jugend.de
  • LHF uzskaite par ārzemēs spēlējošiem Latvijas hokejistiem (2009. g. septembris; ar labojumiem sezonas gaitā) – lhf.lv

Posted in HK Rīga, hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 3 Comments »