Prāga 1933. Latvijas izlases pirmais pasaules čempionāts

Pēc tam, kad 1932.gada martā Latvijas izlase bija pirmo reizi atrādījusies starptautiskā līmenī – Eiropas čempionātā Berlīnē, valsts sporta sabiedrība bija nobriedusi spert nākamo soli. 1933.gada februārī Prāgā bija ieplānots pasaules čempionāts ar kuplu dalībvalstu loku, izslavētās Kanādas un ASV komandas ieskaitot.

Latvijas hokeja dzīves vadītāji dalībai pasaules meistarsacīkstēs sāka gatavoties jau salīdzinoši laicīgi. “Pasaules meistarsacīkstes hokejā notiks Prāgā no 18. līdz 28. februārim. Sacīkstēs piedalīsies arī mūsu komanda, kuŗa pag. gadā Berlīnē guva it apmierinošus rezultātus,” informēja laikraksts Latvijas Kareivis 1932.gada 17.decembrī. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinājumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Jau pēc nepilnām 2 nedēļām, 30.decembrī, šī pati avīze informēja, ka LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienība) izlases braucienam uz Prāgu piešķīrusi 150 latus. Tā, protams, nebija visa nepieciešamā summa un bija divreiz mazāka nekā dotācija pirms gada, bet tomēr – tas bija labs signāls.

Vai laika apstākļi ļaus sagatavoties?

Sliktā ziņa bija tāda, ka 1932./1933.gada ziemas apstākļi, no kā arī bija atkarīga valstsvienības gatavošanās turnīram, nav bijuši ideāli. Jāatgādina, ka tolaik Latvijai līdz mākslīgā ledus arēnai bija kādi gadu desmiti jāgaida, tādēļ hokejistiem nederēja ne vēla un švaka ziema, ne atkušņi…

Laika apstākļi lika šūmēties, šaubīties un ar nolemtību raudzīties izlases izredzēs. “Latvija tomēr piedalīsies Prāgā?” kliedza izdevuma Stadions virsraksts (1933.g. 12.janv.). “Neraugoties uz visai nelabvēlīgiem ziemas apstākļiem, kas mūsu ledushokeja spēlētājiem līdz šim nav devuši iespēju kautcik nopietni sagatavoties līdzdalībai pasaules meistarsacīkstēs Prāgā, mūsu ziemassporta savienība tomēr nolēmusi pieteikt Latvijas līdzdalību šajā turnīrā. Vai lielie izdevumi, ko prasīs izlases vienības (vismaz 12 pers.) sūtīšana uz Prāgu, attaisnosies? Nav taču šaubu, ka vēl atlikušajā laikā līdz 12. februārim, kad komandai jāizbrauc, mēs nespēsim iegūt kaut cik apmierinošu formu, ja arī pieņemsim, ka iestājies ziemas laiks sekmēs intensīvus treniņus!”

Biļetes uz spēli: no 20 santīmiem līdz 1 latam

Neskatoties uz kritiku un bažām, nedēļas nogalē, 15.janvārī, Latvijas Sporta Biedrības (LSB) slidotavā tā laika federācijā – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) rīkoja Zibensturnīru, kas atklāja hokeja sezonu un, līdzīgi kā turnīrs pirms gada, bija paredzēts līdzekļu vākšanai valsts izlases startam starptautiskās meistarsacīkstēs. Šoreiz – pasaules čempionātā. “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules meistarsacīkstēm Prāgā,” norāda Latvijas Kareivis (1933.g. 12.janv.).

Būtu interesanti noskaidrot, cik maksāja biļetes tieši uz 1933.gada Zibensturnīra spēlēm, taču ir skaidrs, ka ieņēmumi no turnīra nebija zemē metami. 1932./1933.gada sezonas Latvijas čempionāta spēlēm LZSS bija noteikusi biļetes cenu starp 20 santīmiem un 1 latu (tā laika vienībām bija cita vērtība). “Ieejas maksa bendi un hokeja meistarības sacīkstēs noteikta šāda: pirmo komandu sacīkstēs bērniem līdz 12 gad. 20 sant., skolēniem, kareivjiem, studentiem un sportistiem, kas uzrāda licenci, 50 sant., pārējiem 1 ls [..]. Sacīkstēm lietojamas tikai savienības biļetes,” liecina oficiālais paziņojums izdevumā Stadions (1932.g. 8.dec.). Otrā līmeņa – 2.klases – vienību sacensībās cenas bija nedaudz “draudzīgākas”.

300 skatītāju – daudz!

Laikraksts Sporta Pasaule (1933.g. 16.janv.) liecina, ka “Neskatoties uz diezgan lielo aukstumu, šo pirmo ledus [hokeja] zibeņturnīru bija apmeklējuši apm. 300 skatītāji“. Grūti spriest, vai korespondents bija skaitījis “tīros” skatītājus, nerēķinot turnīra dalībniekus. Tomēr 300 skatītāji tā laika hokeja sacīkstēm jebkurā formātā bija ievērojams skaits. Turnīrā piedalījās Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas aktuālās sezonas visas piecas vienības – ASK (Rīga), LSB, RFK (Rīgas Futbola Klubs), Unions (vācu Union) un US (Universitātes Sports). (Nepiedalījās Liepājas zonas, 2.klases un, protams, strādnieku organizācijas SSS komandas.) Katrai komandai pirms turnīra bija iespēja “saņemt savienības birojā 15 brīvbiļetes savas komandas spēlētājiem, bez kuŗu uzrādīšanas ieeja sacīkšu laukumā viņiem būs liegta” (Stadions, 1932.g. 12.janv.). “Liegta” bija par skaļu teikts; biļeti nopērkot, gan jau, ka varēja spēles noskatīties.

Zibensturnīrā redzētais atkal izdevuma Stadions apskatnieku darīja bažīgu un norūpējušos. “Vērojot komandu vēl stipri «rudenīgās» spēles ar bažām jāraugās uz mūsu valsts vienības debiju pasaules meistarsacīkstēs Prāgā. Mūsu uzstāšanās pagājušā sezonā Berlīnē notikušās sacīkstēs bija apmierinoša. Vācu sporta prese mūsu vienībai pat veltīja atzinīgus rakstus, uzsveŗot, ka priekš valsts, kur hokeju spēlē tikai otro gadu, mēs esot sasnieguši jau daudz, un izsakot cerību ka nākošajās sacīkstēs Prāgā, mēs būšot vēl ievērojami progresējuši. Kaut tā būtu!” (Stadions, 1933.g. 19.janv.).

Treneris uz čempionātu nebrauc

Diemžēl izlasei pārbaudes spēļu pirms pasaules čempionāta Prāgā nebija. Iepriekšējā valstsvienības spēle bija aizvadīta pirms gada 19.martā Eiropas čempionātā Berlīnē pret Lielbritānijas izlasi.

Tomēr koptreniņi notika. Kandidātu saraksts tika nosaukts janvāra nogalē; tie visi bija tieši tie 11 vīri, kuri pēc tam devās laukumā Prāgā. “Valsts komandas sastādīšanu un treniņu vadīšanu uzņēmies N.Kavass” (Stadions, 1933.g. 26.janv.). Sagatavošanās posmā izlases faktiskais treneris un ģenerālmenedžeris vienā personā bija Nikolajs Kavass, LZSS valdes loceklis un sporta biedrības Unions vadības pārstāvis. Savādi, bet uz pasaules čempionātu treneris nebrauca, bet devās citas personas… N.Kavass janvāra nogalē izraudzījies 16 kandidātus, un izlases pirmais treniņš bija paredzēts 27.janvārī Esplanādē, informē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 26.janv.).

“Pats par savu naudu…”

Protams, aktuāls bija arī naudas jautājums. Minētā LSOA dotācija (Ls 150) veidoja mazāk kā ceturtdaļu no brauciena oficiālā budžeta. Noteiktu apjomu ienesa Zibensturnīrs. Saskaņā ar LZSS kases pārskatu, brauciens uz Prāgu izmaksājis 623 latus un 20 santīmus. Jādomā, ka šajā skaitlī neietilpa spēlētāju izmantotie privātie līdzekļi, jo arī šoreiz uz čempionātu daži spēlētāji braukuši par savu naudu…

“Kaut gan lielas grūtības radīja vajadzīgo līdzekļu sagādāšana, tomēr iespēja redzēt pasaules spēcīgākās komandas un arī ar viņām sacensties radīja vajadzīgo sajūsmu, tā kā pa daļai ar savienības [LZSS], pa daļai ar personīgiem un savu biedrību [sporta klubu] dotiem līdzekļiem mūsu komanda tomēr šais sacīkstēs piedalījās,” liecina LZSS oficiālais 1932./1933.g. sezonas pārskats.

Latvijas izlase 1933.gada versijā

Latvijas izlases delegāciju veidoja 15 vīri – 12 hokejisti un 3 “pārstāvji” (delegācijas vadītāji). Valstsvienībā bija pārstāvēti četri no pieciem 1932./1933.g. sezonas meistarsacīkstēs startējošiem Rīgas zonas hokeja klubiem; ārpus palika LSB. Izlasē nebija Liepājas zonas klubu (Olimpija un LTK), kā arī atsevišķās sacīkstēs spēlējošie “siseņi” (strādnieku organizācijas SSS sportisti). Toties viens pārstāvis bija no hokeju vairs nespēlējošas organizācijas – Vanderers (Wanderer, RW).

Latvijas valstsvienības delegācija Prāgā:

• Herberts Kušķis (Unions), vārtsargs;
• Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
• Indriķis Reinbahs (Unions);
• Arveds Keslers (Unions);
• Johans Skadiņš (Unions);
• Arvīds Jurgens (ASK);
• Arvīds Pētersons (ASK);
• Ādolfs Petrovskis (ASK);
• Roberts Bluķis (ASK);
• Ēriks Pētersons (RFK);
• Leonīds Vedējs (US);
• Hermanis Zaļums (RFK);
• Pauls Frēlihs (Unions), izlases pārstāvis, LZSS valdes loceklis;
• Valters Glins Holls (Vanderers), izlases pārstāvis, LZSS kasieris;
• Arvīds Zirnis (US), izlases pārstāvis, “intendants”.

LZSS oficiālajā sezonas pārskatā Zaļuma un Zirņa vārdi neparādās izlases delegācijas uzskaitē, taču laikabiedri un liecinieki apstiprina un pat apdzejo šo vīru atrašanos Prāgā. Laikraksts Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.) nacionālās izlases sastāvā uz Prāgu aizbraukušo hokejistu sarakstā nosauca arī US hokejistu Andreju Jesenu; tomēr, ja viņš ir braucis, tad – ārpus oficiālās delegācijas un spēlēs nav piedalījies. A.Jesens nebija iekļauts arī Nikolaja Kavasa janvārī sastādītajā izlases kandidātu sarakstā. Savukārt, no N.Kavasa kandidātu saraksta izlases delegācijā uz Prāgu nebija iekļauti Auziņš, Brašmanis, Hvīds un Roze (Pēdējā Brīdī, 1933.g. 26.janv.).

Maršruts: Rīga – Varšava – Prāga

Latvijas izlase devās ceļā 15.februāra pēcpusdienā ar vilcienu virzienā uz Varšavu. “Mūsu hokejkomanda uz Prāgu aizbrauca vakar pukst. 15.10 [..]. Mūsu komandu stacijā izvadīja ZSS [LZSS] pārstāvji: a.-kapt. Kārkliņš, Plūme, izglīt. min. fiziskās audzināšanas instruktors Cekuls, preses pārstāvji, daudz labvēļu un dāmas ar ziediem,” liecina Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.).

“Ceturtdien, 16.februārī,  ar Varšavas vilcienu 9:30 vakarā ieradās mūsu valsts komanda Prāgā. Spēlētājus sagaidīja vietējā latviešu kolonija un sūtniecības atašējs [J.] Zirņa kungs. Garastāvoklis visiem labs. Mūsu spēlētājus novietoja “Centrum” viesnīcā, netāļu no ziemas stadiona,” raksta Anatolijs Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 27.febr.).

“Arī no Latvijas preses saimes Prāgu skatīt nobraukuši divi representanti,” piebilst laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 18.febr.). Tomēr klātienē esošo Latvijas preses pārstāvju skaits bija lielāks. Cik saprotams, reportāžas nepastarpināti no Prāgas sniedza, piemēram, jau minētais Anatolijs Pavlovskis (Sporta Pasaule) un izdevuma Stadions autors Verners Kanups. Sporta žurnālistikā roku bija ievingrinājis arī izlases delegācijā iekļautais hokejists Hermanis Zaļums, kurš uz ledus tā arī nedevās, bet esot veicis žurnālista pienākumus. Kā raksta tā laika pantiņu autors: “Kur tik’ pilsētā kāds skaļums, Tur jau ložņā Hermans Zaļums, Reportierim jāzin viss [..],” (Stadions, 1933.g. 2.marts). (Pirms čempionāta prese rakstīja, ka izlasei līdzi dosies krievu valodā izdotā Rīgas laikraksta Segodņa (Сегодня) sporta redaktors I.Havkins, bet, vai tas noticis, ir pārbaudāms fakts.)

Prāga, ledus stadions, 12 izlases un “tribīne ar apsildīšanu”

1933.gada 18.-26.februārī Prāgā notikušais turnīrs bija pēc skaita 7. pasaules čempionāts un vienlaikus arī 18. Eiropas čempionāts. Sākotnēji tika lēsta 15, tad 14 valstu piedalīšanās. Līdz pēdējam brīdim tika gaidīta aktuālās (1932.) Eiropas čempionvienības – Zviedrijas izlases – dalība čempionātā. Izdevuma Sporta Pasaule žurnālists prognozēja: “Pagājušā gadā Eiropas meistara tituli ieguva Zviedrija. Šogad uz Pasaules meistaru Zv.[iedrijai] maz izredzes, jo startēs un spēlēs [hokeja] dzimtenes – Kanādas komanda un Zv. uzvara pag. gadā uzskatāma kā nejaušība” (1932.g. 24.dec.).

Tomēr no dalības meistarsacīkstēs “noleca” Zviedrijas, Francijas, Lielbritānijas un Dienvidslāvijas (tolaik saukta par Jugoslāviju) izlases, bet – pieteicās Beļģija. Attiecīgi dalībai čempionātā ieradās 12 izlases.

“Vecā Viduseuropas pilsēta Prāga ar 850,000 iedzīvotājiem šogad pieredzējusi to godu, ka viņas jaunizbūvētā ziemas stadionā, risinās ziemas sporta lielākais notikums. Tur divpadsmit valšķu vienības atrisina uzdevumus: kas būs Europas, un kas būs pasaules meistars ledushokī spēlē. Šo divpadsmit izredzēto skaitā arī Latvija, kā vienīgais Baltijas valšķu reprezentants. Un jāsaka, ka godam savu uzdevumu pilda,” raksta apskatnieks V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

“Prāgas ziemas stadions, kur šogad notiks pasaules meistarsacīkstes Kanādas hokejā ir viens no labākiem Eiropā. Stadions atrodas Prāgas centrā – Itvanicā. Skatītājiem izbūvētā tribīne ir ierīkota ar apsildīšanu. Mākslīgais ledus vienmēr atrodas labā stāvoklī,” detaļas sniedz Sporta Pasaule (1933.g. 13.febr.). Preses ziņas liecina, ka stadiona būvniecība pabeigta 1932./1933.g. sezonā, un arēna “spēj uzņemt līdz 12,000 skatītāju“.

Čempionāta formāts

Pasaules čempionāta formāts paredzēja, ka Kanādas un ASV izlases kā tradicionāli būtiski spēcīgākās priekšacīkstēs nepiedalās un automātiski startē no otrā posma stiprāko 8 komandu sastāvā. Savukārt Eiropas 10 izlases 17.februārī notikušās izlašu pārstāvju sapulces laikā tika izlozētas dalībai 3 grupās. No katras grupas divām izlasēm bija paredzēts turpināt cīņu par medaļām, bet pārējās – gaidīja gandarījuma turnīrs.

Izloze noteica grupu sadalījumu:

• A (I) grupa: Austrija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija;
• B (II) grupa: Beļģija, Polija, Vācija;
• C (III) grupa: Latvija, Šveice, Ungārija.

Vēl Latvijas izlasei izbraucot no Rīgas, salīdzinoši precīzi prognozēja un dalības uzdevumu formulēja laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks: “Vietu iegūt mūsējiem neisdosies, tomēr pēdējie arī viņi nepaliks. Piedalīšanos jausskata par pirmklasīgu treniņu” (1933.g. 15.febr.).

Pret Šveici. 1:5

Pirmo spēli pasaules čempionātā Latvijas valstsvienība aizvadīja 18.februārī pret Šveices izlasi. Šveice starptautiskajā hokeja federācijā LIHG (kopš 1946.g. IIHF) ietilpa jau no 1908.gada, bija viena no pirmajām četrām šīs organizācijas dalībvalstīm un starpkaru posmā Eiropas valstu vidū kotējās diezgan augstu. Šveiciešu kontā bija 1928.gada olimpiskā bronza (stiprāki bija kanādieši un zviedri), 1930.gada pasaules čempionāta bronza (aiz Kanādas un Vācijas). Šajos turnīros Šveice ieguva Eiropas vicečempionu titulu, bet 1926.gadā bija kļuvusi par Eiropas čempionvienību.

1933.gada pasaules čempionātā Šveices izlasē “laika apstākļus” veidojuši brāļi Katini un Toriani (par godu šiem uzvārdiem, starp citu, nosauktas Špenglera kausa izcīņas priekšsacīkšu grupas).

Žurnālisti slavēja Latvijas izlases centību un… šveiciešu meistarību. “Zaudējums 5:1 Šveicei nemaz neatbilst spēles gaitai, bez tam tā bij spēle – īsts ledushokī sniegums. Vai kā «Prager Tageblat» raksta: «Šveices – Latvijas spēle bij labākā vakardienas sacīkste, te uzvarēja tikai rutīna un technika, vēl ledushokī spēlē jaunos latviešus.»

Visi tie 5000 skatītāji, kas bij ieradušies noskatīties šo spēli, pabalstīja jo sevišķi latviešus cīņas paguruma brīžos ar uzmundrinošiem saucieniem. Cerēsim, ka arī nākošās spēlēs Latvijas valsts reprezentanti attaisnos čechu publikas iegūtās simpātijas. [..] Latvijas komandai pašreiz ļoti mošs gars un tā cer, ka tie, kas viņus pavadīja uz Prāgu ar sajūsmu un laimes vēlējumiem nebūs vīlušies,” referē V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

45 minūšu laikā (tāds tolaik bija spēles ilgums; 3 x 15 min.) Latvijas izlase šveiciešiem vienu vārtu zaudējumu prata sarūpēt. Tā autors – Ādolfs Petrovskis.

Pret Ungāriju. 0:3

Izšķirošā spēle Latvijas izlasei bija 20.februārī pret Ungārijas izlasi. Izšķiroša tāpēc, ka ar tās rezultātu bija jākļūst skaidram – vai Latvija “izkļūs no grupas” un cīnīsies par 1.-8.vietu, vai arī – “neizkļūs” un ieņems vietu starp 9.-12. Kā norādīja laikraksts Latvijas Kareivis: “Ja izdosies uzvarēt ungārus, tad mūsu komanda iekļūs pusfinālā [otrajā posmā]. Pretējā gadījumā tai būs jāsacenšas gandarījuma turnīrā ar vājākām komandām” (1933.g. 21.febr.).

Jāpiebilst, ka ungāri tika uzskatīti par “ņemamiem”, salīdzinot ar Eiropas hokeja lielvalstīm. Ungārija starptautiskajā federācijā bija iestājusies 1927.gadā, t.i., tikai četrus gadus pirms Latvijas. Ungāri bija piedalījušies tikai dažos starptautiskos turnīros – 1928.gada olimpiādē, 1929.gada Eiropas čempionātā, 1930. un 1931.gada apvienotajos pasaules un Eiropas čempionātos. Augstas vietas Ungārija nebija ieņēmusi, bet pēdējos gados bija vērojams progress. Ungāriem šis bija piektais starptautiskais turnīrs, Latvijai – otrais.

“Paņemt” Ungārijas izlasi ne tuvu neizdevās…  Situācijas skaidrojums bija žurnālistiem: “Kā jau tas bija paredzams, atkusnis un siltais laiks, kas kavēja mūsu hokejistiem iegūt treniņos pienācīgu noslīpējumu, aisvēris Latvijas ledus hokeja komandai durvis galvenā turnīrā Prāgā. Tur iekļūt laimējās Ungārijai, bet Latvijai tagad būs jācīnās gandarījuma turnīrā ar Itāliju, Beļģiju un Rumāniju. Pēdējo sacensību ar Ungāriju, kur kā sināms latvji saudēja 3:0 noskatījās ap 10.000 skatītāju,” ziņo un interpretē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 22.febr.).

“Mūsu zaudējums Ungārijai arī nebūtu tik liels (0:3), ja komandai netrūktu tas cīņas spars, kāds bija spēlējot ar Šveici,” īsi rezumēja A.Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 6.marts).

“Sānoslis”. Česke Budejovice

Pēc apakšgrupas pēdējās spēles (20.februārī) un pirms nākamās spēles jau gandarījuma turnīra ietvaros (24.februārī) sanāca 3 brīvu dienu pauze, ko Latvijas izlase nolēma aizvadīt lietderīgi – uzspēlējot draudzības spēli ar vietējo klubu Česke Budejovices pilsētā. Česke Budejovice (vācu Budweis) ir viena no slavenākajām Čehijas, tolaik Čehoslovākijas valsts, alus pilsētām; atrodas ap 150 km uz dienvidiem no Prāgas.

Latvijas izlases pretiniekos nāca Stadion komanda – pilnā nosaukumā AC Stadion České Budějovice (lietots 1928.-1948.g.), kas tagad pazīstama ar vārdu ČEZ Motor České Budějovice un spēlē Čehijas 1.līgā. Latvijas valstsvienība mājiniekiem piekāpās ar 1:3. (Šo spēli literatūrā mēdz “ieskaitīt” Rīgas vienībai nevis Latvijas izlasei.)

Spēle tās dalībnieku atmiņās palikusi ar kādu bīstamu epizodi. “Sacensība notika vakarā uz tuvējā ezera. Lai atkušņa laikā ledus virsma būtu līdzena un sausa, laukuma katrā stūrī bija izcirsti lieli āliņģi, bet laukums bija ierobežots tikai ar pēdu augstu malu un ļoti vāji apgaismots. Spēles sākumā uzbrucēji ar [Johanu] Skadiņu kreisā malā devās uz pretinieka vārtiem. Pēkšņi Skadiņš pazuda. Tiesnesis apturēja sacensību, lai noskaidrotu spēlētāja pazušanu, bet pārsteigums bija vēl lielāks, kad Skadiņš mēģināja tikt ārā no āliņģa,” pēc daudziem gadiem rakstīja arī tā gada izlases spēlētājs Leonīds Vedējs (Laiks, 1990.g. 21.febr.). Johans Skadiņš izglābās un vēl 30.gados hokeja laukumos sagādāja daudz rūpju pretinieku vārtsargiem.

Mūsdienu hokejam nesaprotami miniatūrā apmale tolaik nebija anomālija. Saskaņā ar tā laika noteikumu redakciju, apmalei bija jābūt vismaz 25 cm augstai, kas saskaņā ar mūsdienu IIHF noteikumiem ir noteikta 1,17-1,22 m augstumā. Atšķirība ir… Jāpiebilst, ka apmales tolaik bija mazāk bīstamas, jo spēka (“ķermenisku“) spēli drīkstēja piekopt tikai savā aizsardzības zonā un vismaz pusotra metra attālumā no apmales, ko norādīja noteikumu 113.punkts: “Savus vārtus aizsargājošam spēlētājam tomēr atļauts ar ķermeni kavēt pretinieka gaŗāmiešanu, bet nekādā ziņā nelietojot nūju. Šāda pretinieka kavēšana ar ķermeni atļauta aizsargājošai komandai tikai viņas laukuma trešdaļā un vismaz 1,50 m attālu no laukuma apmales” (Stadions, 1932.g. 15.dec.).

Pret Itāliju. 2:0

Spēle pret Itālijas valstsvienību norisinājās 24.februārī. Itālija LIHG bija uzņemta 1924.gadā, bet valsts izlase bija izlaidusi virkni turnīru un startējusi tikai četros starptautiskos turnīros – 1924., 1926. un 1929.gada Eiropas čempionātos, kā arī 1930.gada apvienotajās pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs. Augstākās vietas itāļiem nebija “pa zobam”, bet 1929.gada Eiropas čempionātā Itālija prata ieņemt 4.vietu (8 izlašu konkurencē).

1933.gada februārī Prāgā itāļiem esot pievērsta īpaša uzmanība: “Uz Itālijas spēli daudzi raudzījās novērojoši, jo nākošās pasaules meistarsacīkstes 1934.g. rīko Itālija Milānā” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

“Pēc diviem zaudējumiem ledushokeja meistarības priekšsacīkstēs, latvju komandai beidzot izdevās gūt vienu uzvaru. Šo pirmo uzvaru mūsu hokejisti ieguvuši gandarījuma turnīrā, pieveicot Itālijas hokeja vienību ar 2:0. Abus vārtus mūsu komandai iesitis Jurgens. [..] …uzvara pret spēcīgo itāļu vienību nākusi savā ziņā negaidot, jo nevien mūsējie, bet arī visi daudzie skatītāji bijuši pārliecināti, ka latvjus sagaida jauna neveiksme.

Spēli uzsāk mūsu spēlētāji ar strauju uzbrukumu. Veikli kombinējot mūsu komandas uzbrucēji drīz vien nokļuvuši pretinieku vārtu tuvumā un vairākkārtīgi nopietni apdraud Itālijas vārtus. Tikai pateicoties itāļu vārtsarga lieliskai spēlei, šie straujie uzbrukumi beigušies bez rezultāta. Tad arī publika savu spriedumu par mūsu komandas spējām bijusi spiesta mainīt, jo nu pierādījies, ka ne saspēles, ne arī technikas ziņā latvji nav vājāki par itāļiem, bet ātrumā un centībā tos pat ievērojami pārspēj.

Pirmo panākumu mūsējie guvuši īsi pirms pirmās trešdaļas beigām, kad Jurgens no burzmas iesitis ripu itāļu vārtos. Rezultāts 1:0 par labu Latvijai! Otrā trešdaļā cīņa risinājusies bez rezultāta. Trešā spēles posmā latvji vēlreiz tikuši pie panākuma. Uzvaru nesošos vārtus atkal iesitis Jurgens. Neskatoties uz abpusēji straujo spēli, turpmākā cīņa rezultāta vairs nedevusi un latvji atstājuši spēles laukumu kā uzvarētāji ar 2:0. Pēc šīs iespaidīgās uzvaras latvju komandai nāksies sastapties gandarījuma turnīra finālspēlē ar Rumānijas vienību,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 27.febr.).

Korespondents A.Pavlovskis jau pēc čempionāta par spēli pret Itālijas izlasi rakstīja: “Šī bija viena no pasaules meistarcīņu lielākām sensācijām, jo Latvijas 2:0 uzvara nāca pilnīgi negaidīta. [..] Sevišķi labi spēlēja mūsu pirmā maiņa: Petrovskis, Jurgens un Skadiņš” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pret Rumāniju. 0:1

Gandarījuma turnīra paralēlajā spēlē Rumānijas izlase bija ar 3:2 pieveikusi Beļģiju, un spēlē par 9.vietu (gandarījuma turnīra finālā) 25.februārī Latvijas valstsvienībai nācās sacensties ar rumāņiem. Šajā turnīrā un vispār Latvijas nacionālās izlases neilgajā pastāvēšanas vēsturē Rumānijas valstsvienība bija vienīgā izlase, pret kuru mūsējie spēlēja otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms gada, 1932.gada martā Eiropas čempionātā Berlīnē, kur Latvija bija izrādījusies stiprāka (3:0). Rumānijas izlase abos LIHG turnīros, kuros bija piedalījusies (1931. un 1932.), bija ieņēmusi pēdējās vietas. Turklāt jau 1933.gada Prāgā apakšgrupas spēlē rumāņi bija jau zaudējuši Latvijas tikko uzvarētajiem itāļiem (0:2). Respektīvi, Latvijas izlasei pretī nāca pazīstams, reiz uzvarēts un teorētiski vājāks pretinieks. Jādomā, ka tas nevarēja neietekmēt situāciju un noskaņojumu…

“[..] vēl lielāka sensācija bija Latvijas 0:1 zaudējums nākošā dienā vājākai turnīra vienībai Rumānijai. Nelīdzēja latviešu pilnīgs pārsvars visā spēles laikā un it sevišķi pēdējā trešdaļā, kad spēle noritēja tikai pie Rumānijas vārtiem, bet latviešus bij aizmirsusi viņu pašu La[i]mas māmuļa,” sprieda V.Kanups izdevuma Stadions slejās (1933.g. 8.marts). Vienprātīgu vērtējumu sniedza arī laikraksta Sporta Pasaule līdzstrādnieks A.Pavlovskis: “Sāpīgākais sitiens, bez šaubām, bija Latvijas zaudējums Rumānijai (0:1). Viss, viss arī šeit bija labi, bet mūsu spēlētājiem pavisam trūka laimes…” (1933.g. 6.marts).

Savukārt avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks zaudējuma iemeslu pamanīja neieskaitītajā vārtu guvumā: “Gandarījuma turnīra finālā Latvija bijusi mazā pārsvarā un pirmā guvusi vārtus, kuŗus gan tiesnesis neatzinis, it kā neiesistus. Tiesneša rīcība nositusi mūsējo gara stāvokli, ko izmantojuši rumāņi, lai gūtu vienīgos vārtus” (1933.g. 1.marts).

Pēdējie nepalika

Pasaules čempionāta kopvērtējumā Latvijas izlase 12 valstu konkurencē ieņēma 10.vietu, bet Eiropas meistarsacīkšu uzskaitē ieguva 8.vietu, kas bija atkārtots iepriekšējā gada sasniegums. “Aiz muguras” palika Itālijas un Beļģijas izlases. Pirmoreiz pasaules meistarsacīkšu vēsturē par čempioniem nekļuva kanādieši. Turnīra finālā viņus pieveica Massachusetts Rangers vienība, kas čempionātā startēja kā ASV izlase (pa labi novietotā attēlā). Pasaules čempionāta bronzu un Eiropas čempionu titulu izcīnīja mājinieki – Čehoslovākijas izlase.

Latvijas izlases sastāvā no 12 hokejistiem, kuri bija delegācijā, čempionātā uzspēlēja 11 vīri – Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arveds Keslers, Herberts Kušķis, Arvīds Pētersons, Ēriks Pētersons, Ādolfs Petrovskis, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, Pēteris Skuja, Leonīds Vedējs. Pie spēlēšanas netika tikai Hermanis Zaļums (un vai vispār plānoja?).

No valstsvienības sastāva Sporta Pasaules korespondents īpaši paslavēja ASK uzbrucējus Robertu Bluķi un Ādolfu Petrovski. Tomēr derētu izcelt vēl vienu “karavīru kluba” uzbrucēju Arvīdu Jurgenu, kurš bija trāpīgākais izlases sastāvā – sastrādāja divus vārtu guvumus. Arī šajās meistarsacīkstēs valstsvienības vārtu “pirmais numurs” bija Herberts Kušķis (Kuške), kuram pēc čempionāta izdevumā Stadions veltīts draudzīgs pantiņš (1933.g. 2.marts):

“Kuŗš gan Kuškes vietā ies

Ar «šeibes» kundzi bučoties.

Vai vērts kvēlo skūpstu spiest

Pēc jā lūpas pampst un briest.“

Izlases otrajam vārtsargam Pēterim Skujam statistiķi visā turnīrā ir fiksējuši 3 minūtes spēles laika. Tomēr laikabiedru, statistiķu un pētnieku vidū nav vienprātības, kurā spēlē tieši un, vai vispār tāds fakts ir bijis. (Statistiķi “sliecas” uz pēdējo spēli pret Rumānijas izlasi, bet, piemēram, čempionāta spēļu dalībnieks Leonīds Vedējs stipri vēlākās atmiņās viņu atcerējās izlases vārtos spēlē pret Itālijas valstsvienību.) Tāpat pētniekiem nav vienprātības konkrēto spēļu laukuma spēlētāju komplektos, kas devušies laukumā, kā arī izlases kapteiņa jautājumā. Dažādi avoti norāda divus dažādus kapteiņus – Indriķi Reinbahu, Arvīdu Jurgenu (pārbaudāms, vai abi nemainījās).

Vērtīgs sniegums vai tomēr izgāšanās?

Latvijas izlases dalību kā laikabiedri, tā vēlāki pētnieki vērtē diezgan atšķirīgi. Pozitīvāk noskaņotie akcentē galveno dalības principu “piedalīties” un atgādina par vairāk vai mazāk objektīviem faktoriem – pienācīgas ziemas trūkumu, garo un nogurdinošo ceļojumu, hokeja “jaunību” mūsu valstī un pašu izlases pieredzes trūkumu.

Starp valstsvienības panākumiem tika nosaukta arī Latvijas vārda nešana pasaulē. “Bet tie, kas ar skepsi skatījās nākotnē varēs tomēr apmierināties, ka Latvijas sporta vārds, ja arī ne ar uzvarām, tad tomēr ar jauniem sportiskiem sniegumiem ir pacēlis interesi ārzemēs par Latvijas sportu un Latviju vispār,” raksta V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.). Žurnālisti pasaules čempionāta kontekstā atzīmēja, ka ārvalstu prese dažkārt jaucot Latvijas un Lietuvas nosaukumus, mūsu hokeja valstsvienību nosaucot par Lietuvas izlasi.

Bija arī uzstājīgi viedokļi, kuru paudēji izlases otrajā turnīrā gaidīja un prasīja vairāk. No tā arī izrietēja kritika un arī publiska vaininieku meklēšana, bez kā neiztika Latvijas izlases pirmajā pasaules čempionātā…

“Netīrā veļa” latviešu gaumē

Kritikas arsenāls bija plašs un mūsdienām jau klasisks – spēlētāju sastāva izvēle konkrētajām spēlēm, virknējumu kārtība, spēles ilgums dažādām maiņām, izlases pārstāvja (trenera nebija) nekompetence un, galu galā, konkrēta spēlētāja prasmju trūkums. (Piebilde: laukumā spēlēja ar diviem uzbrucēju virknējumiem un vienu aizsargu pāri.)

“Vienībā nesaskaņas un sarūgtinājumu izsauca atsevišķus spēlētāju itkā sevis nostādīšana “speciālistu” lomā ledus hokeja spēlē, un arī vienības pārstāvja [Paula Frēliha] varētu teikt, nemākulīgā rīcība vienības sastādīšanā. Nesaprotamu iemeslu dēļ vienībā cīņā ar Itāliju un Rumāniju netika ierindots viens no labākiem spēlētājiem mūsu apstākļos – Ēriks Pētersons [..]. Tāpat nesaprotami bija tas – ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību noturēties uz slidām.

Cīņā ar Rumāniju otra uzbrucēju maiņa visu spēles laiku spēlēja tikai 6 minūtes [..]. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kādēļ mūsu vienība zaudēja. [..] mūsu 1. maiņas uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit, laikam, lielu lomu spēlēja vēlēšanās “spīdēt”! Humoru sacēla vienības pārstāvja aizsargos spēlējošā Keslera cildināšana: “Lūk, redziet, redziet, tas spēlētājs tik spēlē ar galvu!”. Tā tad iznāk, ka pārējo biedrību spēlētājiem galvas nebūtu,” raksta Sporta Pasaule (1933.g. 6.marts).

Kritiķu pārmetumiem zināms pamats varētu būt kritizētā izlases pārstāvja Paula Frēliha un aizsarga Arveda Keslera “partejiskumam” – abi bija sporta kluba Unions biedri un tās hokeja sekcijas aktīvisti. Tomēr “aiz kadra” paliek nianse, kas nevairoja objektivitāti situācijā. Proti, Unions bija veidota un pastāvēja kā vācu sporta klubs, lai arī Unions hokeja komandā spēlēja virkne latviešu. Bet konkrēti P.Frēlihs un A.Keslers bija vācieši. Tāda atklāta konfrontēšanās starp vāciešiem un latviešiem vismaz hokeja laukumos 20.gs. 30.gados nebija manāma, tomēr bija epizodes, kurās tā parādījās. Piemēram, latviešu prese epizodiski apsmaidīja vācu komandu neveiksmes Latvijas hokeja meistarsacīkstēs. Zināma latviešu “cemme” bija, ka Latvijas meistarsacīkšu pirmajos gados par čempionvienību kļuva tieši vācu klubs Unions. Tāpat arī daļa no asākās kritikas izlases komplektēšanas pirmajos gados saņēma tieši vācu sportisti vai administratori. Vēlāk viņi no valstsvienības sastāva izzuda…

Taisnības un līdzsvara pēc kāds labs vārds jābilst par labu kritizētajam Arvedam Kesleram. Sporta Pasaules autors stipri pārspīlēja šī aizsarga nevarēšanu noturēties uz slidām. Keslers kopā ar Unions komandu jau bija divreiz kļuvis par Latvijas meistaru (tā tolaik sauca čempionu; 1931., 1932.), jau pēc Prāgas čempionāta – valsts čempiona titulu izcīnīja trešoreiz (1933.). Bija viens no pirmajiem Latvijas hokejistiem un spēlēja līdz pat Unions komandas pastāvēšanas beigām (1939.). Arveds Keslers bija viens no aktīvakajiem sporta kluba Unions biedriem un tā hokeja sekcijas virzītājiem. Vēlāk – arī Unions hokeja sekcijas vadītājs.

Tehnika un skats nākotnē

Konstruktīvāku vai vismaz mazāk personisku Latvijas izlases vērtējumu sniedz sporta apskatnieks V.Kanups: “[..] gandrīz visi valsts vienības spēlētāji jau daudzmaz piesavinājušies pareizo skriešanas techniku. Ripas vešanas technika un koku [nūjas] technika stāv stipri zemākā līmenī. Maz, mums tādu spēlētāju, kas skrējienā īstā momentā prot asi raidīt ripu pretinieka vārtos. Vēl vājāk mums veicas ar kombinācijām [..]. Piesavināties kombinācijas, tiesa, nav tik vienkārši kā slidu skriešanas techniku, tomēr mūsu vienības [Latvijas meistarsacīkstēs] maz par to domā. Visvājākā vieta mums tomēr ir taktikas trūkums, ko pēc Prāgas turnīra, cerams, mūsu spēlētāji būs daudzmaz piesavinājušies. [..]

Vesels gads līdz nākošām pasaules meistarsacīkstēm Milānā, tādēļ darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai attaisnotu tās cerības, ko uz katru šādu braucienu liekam,” (Stadions, 1933.g. 8.marts.). Uz pasaules čempionātu 1934.gada februārī Milānā Latvijas izlase nedevās, un vispār pēc Prāgas čempionāta izlasei iestājās turpat 2 gadus ilga starptautisko spēļu pauze… Latvijas valstsvienība apritē atgriezās pasaules čempionātā Šveicē 1935.gada 20.janvārī ar spēli pret Kanādas izlasi. Bet tas jau ir cits stāsts…

P.S. Kamēr nenomirs pēdējais bendijists…

Savdabīgu Latvijas hokeja novērtējumu 1933.gada pasaules čempionātā sniedzis kāds Kanādas izlases (kā tāda startēja Toronto National Sea Fleas komanda) spēlētājs, cik noprotams – čempionātā 3 vārtu guvumus sagādājušais Kenijs Keins (Kenny Kane).

“Kancs, labākais Kanādas hokejists pasaules meistarsac. laikā bargi izteicies par mūsu ledus hokeju. “Kamēr nebūs miris Latvijas pēdējais bendī spēlētājs, jūs nekad nespēlēsiet labi hokeju”, tie ir slavenā kanādieša vārdi. Ja spēlējot hokeju, tad pavisam esot jāatmet bendī,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 3.aprīlis). Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta un arī izlases pamatu tās sākumposmā veidoja bijušie vai vēl esošie bendijisti, kuriem jāpateicas par hokeja iedzīvināšanu mūsu valstī. Starp citu, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Taču kanādieša domugraudā bija saklausāma skaidra doma.

Avoti un literatūra:

• Latvijas Ziemassporta Savien. 1932./33. gada darbības pārskats // [Kaiserwald sarakste ziemas sporta veidu jautājumos] Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1799.fonds, 2.apraksts, lieta Nr. 531. – 12.lp.
• – 1932.g. 8., 22.decembris, 1933.g. 5., 12., 19., 26.janvāris, 9., 16., 23.februāris, 2., 8.marts.
• Sporta Pasaule. – 1932.g. 24.decembris, 1933.g. 16.janvāris, 13., 27.februāris, 6.marts, 3.aprīlis.
• Latvijas Kareivis. – 1932.g. 17., 30.decembris, 1933.g. 12.janvāris, 9., 16., 21., 22., 26.februāris, 1.marts.
• Pēdējā Brīdī. – 1933.g. 26.janvāris, 9., 15., 18., 21., 22., 24., 25.februāris. [Izdevums oriģinālā ir gotu rakstībā; šeit citēts, pārveidojot burtus latīņu rakstībā.]
• Rigasche Rundschau. – 1933.g. 21., 24.februāris.
• IIHF Guide & Record Book 2014. Ed. Podnieks A. – Zurich, New York, Toronto, 2013.
• Ledus hokeja spēles noteikumi (Oficiālais teksts.) // Stadions. – 1932.g. 10., 24.nov., 1., 8., 15., 22.dec.
• Ulmanis A. Melnās ripas bruņinieki. Latvijas hokeja vēsture. – Rīga, 1998. (elektroniski: lv/vesture123/07092010-gramatas_melnas_ripas_bruninieki_elektron)
• Vedējs L. Neatkarīgās Latvijas hokeja izlases spēlētāji // Laiks. – 1990.g. 14., 17., 21., 24.februāris.
• Bomis A. [Latvijas izlases visas spēles] 1932.-1936. gads // Sporta Avīze+. – 2014.g. 31.marts (sk: http://www.sportaavize.lv/visas_hokeja_izlases_speles/31032014-1932_1936)
• Malolepszy T. European Ice Hockey Championship Results: Since 1910. – Lanham, Toronto, Plymouth (U.K.), 2013.
• Ošiņš I. Tāds bija hokejs ar Leonīdu Vedēju // Laiks. – 2008.g. 4.oktobris.
• 1933 – VII World Ice Hockey Championships CZE // Wchampsresults.com (sk: http://wchampsresults.com/index.php/18-ice-hockey/258-1933-vii-world-ice-hockey-championships-cze)
• Championnats du monde 1933 // Passionhockey.com (sk: http://www.passionhockey.com/hockeyarchives/mondial1933.htm)
• 1933 Чемпионат Мира и Европы: Чехословакия (Прага) // Форум хоккейных статистиков (sk: http://statforum.5-games.ru/viewtopic.php?f=132&t=609)
• Story #78. USA wins its first and so far only Worlds in 1933, denying Canada for the first time // IIHF.com (sk: http://www.iihf.com/iihf-home/the-iihf/100-year-anniversary/100-top-stories/story-78.html)
• Latvijas hokeja pirmsākumi // Hokejs 1989. – 1990. Uzziņas. Sast. Andersons M. – Rīga, 1989. – 49.-56.lpp.
• Ošiņš I. Kur tu radies, hokej, kur tu cēlies. – 2011.g. (sk: http://www.lhf.lv/forums/vesture123/04022011-kur_tu_radies_hokej_kur_tu_izcelies)
• Eckert H. Eishockey Lexikon. – München, 1993.
• Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. Ed. Diamond D. – Kansas City, New York, 1998.
• Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. 2nd edition. Ed. Diamond D. – New York, 2000.
• [ČEZ Motor České Budějovice] Základní informace // Hcmotor.cz (sk: http://www.hcmotor.cz/zobraz.asp?t=zakladni-informace)
• [ČEZ Motor České Budějovice] Historie // Hcmotor.cz (sk: http://www.hcmotor.cz/zobraz.asp?t=historie)
• UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933. – 2014.g. (sk: https://petrovich27.wordpress.com/2014/05/21/unions/)
• Kā Latvijas izlase uz savu pirmo čempionātu brauca. – 2014.g. (sk:  https://petrovich27.wordpress.com/2014/07/26/berline-1932/)

[Pirmajā un noslēdzošajā attēlā: Latvijas izlase pēc spēles pret Šveices izlasi 1933.gada 18.februārī, Prāgā; no kreisās – stāv: A.Pētersons, Ē.Pētersons, J.Skadiņš, I.Reinbahs, L.Vedējs, Ā.Petrovskis, A.Jurgens, R.Bluķis; no kreisās – tup: P.Skuja, H.Kušķis; attēlā nav čempionātā spēlējušais A.Keslers; foto avots: Stadions, 1933.g. 23.febr. Otrajā attēlā: Prāgas 1933.gada čempionāta plakāts; foto avots: passionhockey.com. Trešajā attēlā: Massachusetts Rangers vienība, kas kā ASV izlase kļuva par 1933.gada pasaules čempioniem; foto avots: Stadions, 1933.g. 2.marts.]

“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

Pirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

Ar riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARU – Allgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

“Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTK – Liepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

“Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

“Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

“Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

“Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

Unions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Pretendenti uz izlases trešo kreklu pie arēnas griestiem

Latvijas Hokeja federācija ir īpašu cieņu izrādījusi diviem izciliem Latvijas hokejistiem – Helmutam Balderim un Kārlim Skrastiņam, no izlases aprites izņemot šo spēlētāju lietotos numurus #19 un #7. Latvijā notiekošo izlases turnīru laikā krekliem ar šiem numuriem ir jābūt piekārtiem pie attiecīgās ledus halles griestiem. Vai vēl kāds Latvijas hokejists ir pelnījis šādu godu?

Latvijas hokeja vēsture ir salīdzinoši sena un jauna. Izlases pirmā spēle aizvadīta jau 1932. gada 27. februārī Rīgā pret kaimiņiem – Lietuvas izlasi. Todien Latvija svinēja uzvaru ar 3:0. Pirmo vārtu guvumu izlases pastāvēšanas vēsturē sarūpēja uzbrucējs Alfrēds Verners, pēc tam divreiz iemeta aizsargs Indriķis Reinbahs, bet vārtus “sausus” visas 45 minūtes nosargāja Herberts Kušķis. Sekoja dalība Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiādē (1936).

1940. gada 10. martā Rīgā aizvadītā valstsvienības spēle pret Igaunijas izlasi (2:1) un Kārļa Muškes vārtu guvums spēles izskaņā bija “komats” Latvijas izlases vēsturē uz ilgiem 52 gadiem…

1992. gada 7. novembrī Rīgā norisinājās pirmā atjaunotās Latvijas izlases spēle, un zīmīgi, ka pret to pašu izlasi, ar kuru kopā tika sāktas starptautiskās spēles pirms 60 gadiem. Šoreiz lietuvieši tika uzveikti ar 13:2, bet atjaunotās izlases pirmais vārtu guvums ieskaitīts Aigara Ciprusa rēķinā. Jaunās izlases pirmais kapteinis bija simbolisks – sava laika izcilākais Latvijas hokejists Helmuts Balderis, kurš profesionāla sportista gaitas jau dažu gadu garumā bija beidzis. Taču ar dalību atjaunotās izlases pirmajās divās spēlēs Balderis bija iemūžinājis savu vārdu arī Latvijas izlases kontekstā. Un viņa #19 jau tad LHF amatpersonas solījušas izņemt no aprites. Tiesa, izņemšana “ievilkās” gadu garumā, bet pa to laiku “Baldera numuru” izlasē bija lietojuši vēl daži spēlētāji.

Likumsakarīga bija izcilā latviešu aizsarga Kārļa Skrastiņa numura (#7) iemūžināšana. Jāpiebilst, ka Skrastiņš nebija tik izvēlīgs uz numuriem un bija spēlējis arī ar citiem, piemēram, #6, #3. Starp citu, ar trešo numuru viņš piedalījās 2005. gada olimpiskās kvalifikācijas turnīrā 2005. gada februārī, kad Latvijas izlase “izrāva” ceļazīmi uz Turīnas olimpiādi no pārliecināto baltkrievu rokām.

Arī ar Kārļa #7 operatīvi nesanāca… Starp Jaroslavļas Lokomotiv katastrofu (2011. g. septembrī) un LHF lēmuma pieņemšanu bija neliels laika posms, kurā tomēr #7 Latvijas izlasē uzspēlēja.

20. gadsimta 30. gadu Latvijas izlases “pionieru un celmlaužu” godināšana, tās formāts un numuru iemūžināšana ir atsevišķas analīzes vērta padarīšana. Iespējams, ir pienācis laiks veidot savu (Latvijas) Hokeja slavas zāli, kādu ir ieviesušas ne tikai hokeja lielvalstis, bet arī mūsu ranga un spēka hokeja federācijas. Arī tādās zemēs, kuru izlases jau gadiem netiek tālāk par 1. divīziju.

Šoreiz par izcilniekiem, kurus varam saskatīt kopš 1992. gada.

#1 Artūrs Irbe

• Viens no diviem Latvijas pārstāvjiem, kura vārds ir iemūžināts starptautiskās hokeja federācijas (IIHF)  Slavas zālē. Tas notika 2010. gadā. (Otrs – Helmuts Balderis, kura vārds iemūžināts 1998. gadā.)
• Divkārtējs pasaules čempions! Zelta medaļas nopelnīja divos pasaules čempionātos PSRS izlases sastāvā (1989., 1990.). 1990. gada pasaules čempionāta labākais vārtsargs! Pieaugušo pasaules čempionātos tikt pie pasaules zelta ir izdevies tikai diviem Latvijas hokejistiem. (Otrs – Balderis, kura kontā 3 pasaules čempiona tituli.)
• Latvijas izlases “pirmais numurs” deviņos pasaules čempionātos  (8 – elitē; 1 – B grupā; 1996.-2001., 2003.-2005.). Ieskaitot 1996. gada pasaules čempionātu B grupā, kurā Latvijas valstsvienība izcīnīja tiesības spēlēt elitē. Piedalījies arī divās olimpiādēs Latvijas krāsās (2002., 2006.).
• Viens no 3 mūsu vārtsargiem, kuri spēlējuši pasaules klubu hokeja piramīdas virsotnē – NHL. No šiem trim, vismaz līdz šim, izcilākais. Kopumā 13 sezonās spēlējis NHL čempionātā. NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks. Pēc karjeras beigām arī vienīgais Latvijas pārstāvis, kas ir bijis NHL treneris (divās sezonās Washington Capitals vārtsargu treneris).

#33 Sergejs Žoltoks

Vienu no sava laika talantīgākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem – Sergeju Žoltoku – Latvijas Hokeja federācija godinājusi, viņa vārdā nosaucot U-20/18 izlašu turnīru. Žoltoka vārdā nosaukta vidusskola. Taču arī šī spēlētāja numura “rezervēšana” varētu būt adekvāts žests, lai godinātu sportistu, kurš šo pasauli pameta hokeja kreklā un “pa taisno” no hokeja laukuma. Atgādinājumam: Sergejs Žoltoks mira Minskā 2004. gada 3. novembrī – dienā, kad bija aizvadījis savu pēdējo mūža spēli. Tobrīd, NHL lokauta laikā, viņš pārstāvēja Latvijas komandas Rīga 2000 krāsas Baltkrievijas Atklātajā čempionātā. Rīga 2000 klubs uzbrucēja piemiņu godināja, rezervējot viņa #33 un paceļot Žoltoka kreklu pie mājas spēļu halles griestiem. (Latvijas izlasē spēlējis ne tikai ar dzīves pēdējos turnīros ierasto #33. Piemēram, 2001. un 2002. gadu pasaules čempionātos #16.)

Vēl dažas lietas “balsojumā” PAR:

• Līdz šim rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs hokeja “Mekā” – NHL. Regulārās sezonas 588 spēlēs 258  punkti, play off 45 spēlēs 18 punkti. Paša regulārās sezonas rekords – 42 punkti 78 spēlēs (2002./2003.) Minnesota Wild sastāvā. Kopumā NHL uzspēlējis 10 sezonās. (Kopumā un vienas sezonas ietvaros rezultatīvāks no mūsējiem ir bijis tikai aizsargs Sandis Ozoliņš.)
• Viens no nedaudzajiem Latvijas hokejistiem, kuriem izdevies tikt pie U-20 pasaules čempiona titula. Zelts izcīnīts 1992. gadā kopā ar PSRS/NVS U-20 izlasi. (No Latvijas izlasē pēc tam spēlējušajiem junioru zelta medaļa ir arī Andrejam Maticinam un Sandim Ozoliņam.)
• Latvijas izlases sastāvā sešos pasaules čempionātos (5 – elitē, 1 – B grupā). Tajā skaitā, tajos divos pasaules čempionātos, kuros valstsvienība sasniedza savu augstāko punktu – 7. vietu (1997. un 2004.). (Izlase rekordu atkārtoja arī 2009. gadā, bet Žoltokam vairs nebija iespējas palīdzēt valstsvienībai…)
• Latvijas izlasē aizvadījis tikai 42 spēles 10 gadu laikā (1994.-2004.), bet ar izcilu rezultativitāti: 50 punkti (29+21). Divos pasaules čempionātos bija rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē (2001., 2004.).

#8 Sandis Ozoliņš

Ozoliņa reputāciju Latvijas izlases kontekstā, ja ne pagrieza par 180 grādiem, tad viennozīmīgi uzlaboja “lielā atgriešanās” uz Soču olimpiādi. Nācija un arī komanda novērtēja Sanda Ozoliņa atpakaļatnākšanu izlasē pēc 7 gadu pauzes (2006.-2013.) un jau kapteiņa statusā. Daudzi Ozoliņa nopelnos pieraksta izlases izcīnīto dalību olimpiādē (2013. g. februāra kvalifikācijas turnīrā) un vispār līdz šim augstāko valstsvienības sasniegumu olimpiskajās spēlēs – 8. vietu, ja vien post scripum kāda IIHF instance nelems par vietas atņemšanu saistībā ar dopinga lietām. Bet Ozoliņa lomu un emocionālo pienesumu tas nemazina pēc būtības. (Pirms #8 Ozoliņa ciparu salikums izlasē bija #18.)

• Viens no sava laika izcilākajiem uzbrūkošajiem aizsargiem ir vienīgais Latvijas hokejists, kurš virs galvas cēlis paša izcīnīto Stenlija kausu (1996.). Vairāku NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks.
• NHL spēlējis 15 sezonas! Latvijas hokejists, kas šajā līgā aizvadījis visvairāk spēļu – 875 spēles regulārajā sezonā un 137 spēles Stenlija kausa izcīņā.
• Latvijas rezultatīvākais hokejists NHL – kā kopumā, tā atsevišķās sezonās. Kopā 564 punkti regulārajā sezonā un 90 punkti play off. Sezonas rekords: 68 punkti 80 spēlēs (1996./1997.) Colorado Avalanche sastāvā.
• Latvijas izlases ierindā 3 pasaules čempionātos (1998., 2001., 2002.) un 3 olimpiādēs (2002., 2006., 2014.).  Latvijas izlasē tikai 40 spēles, kurās iekrāti 35 punkti (9+26)! Izlases kapteinis līdz šim ieņemtās vietas ziņā veiksmīgākajā olimpiādē, kā arī “ceļā” uz to.
• Citi “žetoni, ordeņi un pričindāļi”: pasaules junioru zelta medaļa PSRS/NVS U-20 izlases sastāvā (1992.); četras KHL zvaigžņu spēles (vienā – Rietumu komandas kapteinis); virkne individuālo rekordu pārstāvētajās NHL komandās; KHL labākais aizsargs dažādos posmos un nominācijās utt.

#2 Rodrigo Laviņš

Argumenti PAR:

• Aizsargs Rodrigo Laviņš ir “varējis” tad, kad daudzi citi nevar. Tādēļ ir viens no diviem hokejistiem, kuri Latvijas izlasē aizvadījuši visvairāk spēļu. Saskaņā ar oficiālo LHF statistiku, abiem ar Aleksandru Ņiživiju pa 217 spēlēm. (Aivara Bomja, Sportaavize.lv, statistika, kas skaita spēles ar reālu spēles laiku, Laviņam saskaita 210 spēles, Ņiživijam – 212.)
• Latvijas izlases sastāvā 13 pasaules čempionātos (11 – elitē, 1 – B grupā, 1 – C grupā), 3 olimpiādēs un arī pirmajā junioru pasaules čempionātā ar Latvijas U-20 izlases dalību (C grupa; 1993./1994.). Latvijas izlases kapteinis divos pasaules čempionātos (2007., 2008.).
• Visilgāk un šobrīd vienīgais spēlējošais sportists no atjaunotās Latvijas izlases sastāva pirmajā spēlē 1992. gada 7. novembrī. Un arī 2014. gada pavasarī ir ieradies izlases rīcībā, gatavojoties pasaules čempionātam, kurā dažādu iemeslu dēļ nevarēs palīdzēt lielākā daļa olimpiskā sastāva aizsargu.

#17 Aleksandrs Ņiživijs

• Vēl viens saraksta “ilggadnieks”, kurš Latvijas izlasei pratis izbrīvēt laiku visbiežāk un visvairāk. Vairāk nekā 200 spēles izlasē!
• Piedalījies 15 pieaugušo pasaules čempionātos (13 – elitē, 2 – B grupā). 13 čempionāti elitē – tas ir Latvijas izlases rekords. Ar šo skaitu Ņiživijs iekļuvis arī IIHF rekordu sarakstā, kur ieņem dalītu 4. vietu pasaulē!!! (Tuvākie sekotāji Latvijas izlasē ir Tambijevs un Semjonovs, kuriem pa 11 pasaules čempionātiem elitē.)
• Kas vēl? 3 olimpiādes, pieci (!) olimpiskās kvalifikācijas turnīri. Šo kvalifikācijas turnīru skaits Ņiživijam ir lielākais nacionālajā izlasē. (Četri turnīri – Tambijevam un Ciprusam.)
• Par maz? Tad vēl divi junioru pasaules čempionāti Latvijas U-20 izlasē (1993./1994., 1994./1995.; C grupā), divi Eiropas jauniešu čempionāti Latvijas U-18 vienībā (1992./1993., 1993./1994.; C grupā). Ja pēc tā visa kāds vēl Ņiživijam pārmet nevarēšanu un negribēšanu…
• Jā, un vēl arī visu laiku trešais rezultatīvākais izlases spēlētājs ar 116 punktiem (35+81). (Vairāk punktu ir Tambijevam un Kerčam, 153 un 132.)
• (Elites čempionātu lielākajā daļā Ņiživijam #17, bet pa vienam turnīram ar #71 un #26.)

#14 Leonīds Tambijevs

• Rezultativitātes un vārtu guvumu rekordi, kurus iespējis Leonīds Tambijevs, Latvijas izlasē paliks nepārspēti ilgāku laiku. Tie ir 153 punkti, t.sk. 69 vārtu guvumi. Tuvākie rekorda sekotāji atpaliek manāmi, turklāt vairums hokeju vairs nespēlē. Un šajā gadījumā nav būtiski, ka daļa punktu krāta B/C grupās. (Tuvākie sekotāji: Kerčs – 132 punkti, 59 vārtu guvumi; Ņiživijs – 116 punkti, 35 vārtu guvumi; Cipruss – 112 punkti, 50 vārtu guvumi).
• Tambijevs izlasi pārstāvējis 15 pasaules čempionātos (11 – elitē, 3 – B grupā, 1 – C grupā); turklāt tie visi čempionāti aizvadīti 15 gadus pēc kārtas (1993.-2007.)!!!  Tikpat liela pieaugušo pasaules čempionātu summa ir Ņiživijam, un abi kopā šajā parametrā ieņem dalītu 7. vietu pasaulē!
• Papildu tam: 2 olimpiādes; 4 olimpiskās kvalifikācijas turnīri; pasaules čempionāta C grupas kvalifikācija ar dalību atjaunotās izlases pirmajā spēlē (1992.), A grupas kvalifikācija (1999.) un citi turnīri. Saskaņā ar LHF statistiku, spēļu skaita ziņā ieņem dalītu 3./4. vietu nacionālajā valstsvienībā – abiem ar Aleksandru Semjonovu saskaitīts pa 208 spēlēm (A.Bomja statistikas uzskaitē Tambijevam 206 spēles, Semjonovam 207.)

P.S.

Droši vien, nemaz nevajadzētu uzreiz un masveidā pagarināt numuru rindu pie arēnas griestiem. Iespējams, atrodas citi labi veidi, kā pieminēt un atcerēties. Latvijai ir sava hokeja vēsture un panākumi, arī savi izcilnieki, kas ir iezīmējuši teritoriju un noteikuši mērauklu. Atliek to novērtēt.

Uzziņām:

• Aivara Bomja apkopotā izlases spēlētāju statistika – sportaavize.lv (pieejams abonentiem)
• Visi Latvijas izlases laukuma spēlētāji kopš 1992. g. (līdz 2014. g. februārim ieskaitot) – lhf.lv vai cietā kopija: Latvijas_izlases_laukuma_speletaji_lidz_2014-02-25_LHF
• Visi Latvijas izlases vārtsargi kopš 1992. g. (līdz 2014. g. februārim ieskaitot; ir neprecizitātes) – lhf.lv vai cietā kopija: Latvijas_izlases_vartsargi_lidz_2014-02-25_LHF
• Kārļa Skrastiņa piemiņas pasākuma video (Dalasa, 2012. g. 24. marts) – youtube.com
• Filma “Sergejs Žoltoks. Pēdējās 24 stundas” – youtube.com

[Helmuta Baldera un Sanda Ozoliņa fotoattēlu avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Kārļa Skrastiņa foto avots: yarreg.ru. Artūra Irbes foto avots: vancitybuzz.com. Sergeja Žoltoka foto avots: lhf.lv. Rodrigo Laviņa foto avots: livesport.ru. Aleksandra Ņiživija foto avots: blog.kp.ru. Leonīda Tambijeva foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā]

Kārtības pēc – mēneša labāko Top 7

Maija Topu faktiski jau varēja salikt uzreiz pēc 14. maija spēles, kas Latvijas izlasei bija pēdējā spēkošanās pasaules čempionātā. Taču – Tops gaidīja Kasparu Daugaviņu, kura Boston Bruins cīnās Stenlija kausa izcīņā. Tomēr Daugaviņam bija un arī palika viena spēle maijā – pirmajā datumā. Nākamā ienācās tikai 7. jūnijā… Bet kārtībai jābūt, ar aizķeršanos, bet galdā maija labāko Latvijas hokejistu Top 7.

1. Lauris Dārziņš

Šis bija Laura Dārziņa hokeja pavasaris. Ar labāko pasaules čempionātu no septiņiem, kas aizvadīti pieaugušo kārtā. Respektējama rezultativitāte Dārziņam bija arī netālajā 2007. gadā, kad pasaules čempionāta 6 spēlēs sakrāti 5 rezultativitātes punkti (3+2) un lietderība +2. Taču šoreiz līdz ar 7 spēlēs sakrātiem 6 punktiem (5+1) un lietderību +2 bija valstsvienības kapteiņa gods un stāja. Turklāt Dārziņš bija viens no visa čempionāta labākajiem vārtu guvējiem, kas ir vērā ņemams rādītājs, zinot, ka citi sāncenši aizvadīja vairāk spēļu.

2. Jānis Sprukts

Netālu aiz Dārziņa muguras un līdzās viņa plecam arī Jānis Sprukts, kuram tāpat 2013. gada pasaules čempionāts personīgajā statistikā atzīmēts kā rezultatīvākais. Līdz šim tāds bija 2010. gada turnīrs, kad 6 spēlēs uzkrāti 5 punkti (2+3) un lietderība +3. Šoreiz par vienu punktu vairāk, un arī par vienu spēli vairāk – 6 punkti (1+5) un neitrāla lietderība 7 spēlēs. Sprukta darbs, it īpaši nevienādos sastāvos, bija konkrēti noderīgs izlases kopējā sniegumā.

3. Kristaps Sotnieks

Sotnieks ir izrādījies vienīgais Latvijas izlases aizsargs, kuram čempionāta summā ir izdevies pozitīvs lietderības koeficients – 7 spēlēs +2. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc viņš tika atzīts par vienu no 3 labākajiem Latvijas nacionālās valstsvienības spēlētājiem aizvadītajā pasaules čempionātā. Kristapam Sotniekam tas jau bija piektais pasaules čempionāts un pirmais ar pozitīvu lietderību.

4. Kristers Gudļevskis

Nebija daudz tādu hokeja pazinēju un līdzjutēju, kuri ticēja un/vai gaidīja, ka Kristers Gudļevskis spēs ielekt pasaules čempionāta spēļu līmenī un ritmā. Apstākļu sakritība lika viņam lekt, cīņubiedri palīdzēja, un rezultātā – palika par izlases „pirmo numuru”. 4 spēles laukumā, 92,5% atvairītu metienu un vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu koeficients (GAA) 2.22. Ar visu to arī – atzinums par vienu no izlases 3 labākajiem spēlētājiem kopā ar Dārziņu un Sotnieku. Vērā ņemams depozīts, lai arī Rīgas Dinamo treneri sāktu nopietni apsvērt Gudļevska kandidatūru vismaz „otrā numura” pienākumiem.

5. Gints Meija

Meijam nācās aizvadīt nepilnu turnīru – 5 spēles, kurās viņš saražoja 3 rezultativitātes punktus (1+2) un lietderības koeficientu +2. Ar visu to Gints Meija bija ceturtais rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē, uzreiz aiz pirmā uzbrucēju virknējuma vīriem, bet lietderības koeficienta ziņā viens no 3 labākajiem valstsvienībā (+2 arī Dārziņam un Sotniekam). Itin pieklājīgi trešās maiņas uzbrucējam ar epizodisku spēles laiku arī otrajā uzbrucēju trijniekā.

6. Zemgus Girgensons

Maijā Girgensonam (dz. 1994.) sanāca aizvadīt arī vienu spēli, veicot pamatpienākumus Rochester Americans sastāvā AHL izslēgšanas spēlēs. Šīs spēles laikā iespēts viens vārtu guvums un pozitīvs lietderības koeficients (+1), bet komanda no play off izkrita. Savukārt nacionālās izlases ierindā pasaules čempionāta 5 spēlēs „izspiests” 1 vārtu guvums un negatīvs lietderības koeficients (-3). Jāpiebilst, ka Zemgus Girgensons bija čempionāta debitants.

7. Ralfs Freibergs

Cits Latvijas izlases debitants – Ralfs Freibergs, kurš pasaules čempionātu iesāka kā rezervists, čempionāta gaitā veiksmīgi iekļāvās valstsvienības ierindā un visa turnīra summā aizsargu ierindā sakrāja labāko mikromaču vārtu starpību (4:4). Šajā statistikas parametrā zināma loma bija Freiberga dalībai vairākuma izspēlē. Visādi citādi 7 spēļu summā viens rezultativitātes punkts (0+1) un lietderības koeficients -2.

P.S. Par mēneša Top 7

Pēdējais ikmēneša izvērtējums 2012./2013. g. sezonas garumā. Līdzīgi nedēļas Topam ir subjektīvs mēneša labāko Latvijas hokejistu kopsavilkums, balstoties uz hokeja laukumos, interneta un TV ekrānos redzēto, kā arī statistikas ailītēs izkalkulēto. Topa „mazais” uzdevums – paskatīties nedaudz plašāk par Dinamo kategorijām un pie iespējas ieskatīties arī ārpus KHL laukumiem notiekošajās aktualitātēs. Topam nosacījumu un kategorisku kritēriju nav. Tādā kā rekomendācijas statusā – ne vairāk kā četri KHL spēlētāji un vismaz viens U-20 vecuma hokejists.

Papildu uzziņām:

• Latvijas izlases spēlētāju statistika 2013. gada pasaules čempionātā: tepat; iihf.com
• Citu mēnešu Top 7: tepat

[Attēlā: Lauris Dārziņš, saņemot labākā spēlētāja “laurus” no Latvijas Hokeja federācijas prezidenta Kirova Lipmana rokām pēc spēles pret Slovākijas izlasi 2013. gada 9. maijā. Bija hat-trick. Foto: iihf.com.]

11. vieta – tas ir daudz vai maz?

Vai Latvijas izlase no pasaules čempionāta pārradās ar vairogu vai uz tā, secināms no katra vērtētāja gaidām un cerībām. Tieši pēc tādas pašas skalas vērtējams treneru un spēlētāju sniegums izlasē. Šopavasar netrūkst arī „zemūdens akmeņu” – spēle ar traumām, gribēšana un audzināšana… Latvijas Hokeja federācijas uzdevums ‘spēlēt ceturtdaļfinālā’ nav izpildīts, bet vieta elitē nosargāta gan. Tas ir daudz vai maz?

Kopumā jau grupu turnīra stadijā šī gada pasaules čempionātā ir iegadījušies daži pārsteigumi. Piemēram, Šveices izlase 7 spēlēs panāca 7 uzvaras, zaudējot tikai vienu punktu no 21, kas bija „bankā”. Vai it kā „negadījums”, ka Francijas izlase pieveica tā brīža aktuālos čempionus – Krievijas izlasi; pamatlaikā. Latvijas izlases gadījumā pārsteigumu un kardinālu izmaiņu nebija. Nosargāta 11. vieta pasaules rangā un ieņemta 11. vieta čempionātā, t.i. čempionātā viena vietu zemāk nekā pirms gada. Bet vai bija jāgaida kaut kas vairāk? Vai šogad izlase bija nomināli vai faktiski stiprāka par pērno? Vai gada laikā izlases un valsts hokeja saimniecības kontekstā ir notikušas izmaiņas, kurām jānes rezultāts nekavējoties? Atbildes ir skaidras. Acīmredzot federācijas uzdevums fiksēts ar domu, ka mērķim jābūt tālāk par iespējām.

Patiesā vieta. Kur?

Skaidrs, ka Latvijas izlases un tās līdzjutēju apetīti būtiski sabojāja zaudējumi pirmajās trīs spēlēs, ieskaitot cīņu pret principiālo pretinieku par vietu „zem saules” – Austrijas izlasi. Pēc uzvaras pār vicečempioniem slovākiem mūsu iela atkal bija saulaina, bet optimisms saņēma sitienu zem jostasvietas spēlē pret Vāciju. Taču pēc uzvarētās Francijas kā izlases spēlētāji, tā „labākie fani pasaulē” jau sagribēja „bulciņas” – ceturtdaļfinālu. Tiesa, bija nepieciešama virkne sakritību, kas tomēr nepiepildījās. Piekritīsiet, ka nebūtu taisnīgi, ja Latvija šosezon spēlētu ceturtdaļfinālā? Tā tomēr nav mūsu pelnīta vieta. Nav, objektīvi.

Atgādinājumam. Līdzšinējo 17 pasaules čempionātu gaitā Latvijas izlase ir svārstījusies starp 7. un 13. vietu, vidējā ieņemtā – 10. vieta. Šogad – 11.-tā. Reizes 3 esam bijuši zemāk (13. vietā). Astotniekā – četras reizes. Atkārtots jautājums: kas ir tās liecības, lai šogad būtu kaut kas vairāk par 11?

Latvijas izlases ieņemtā vieta pasaules čempionātos elitē (1997. – 2013.):

gads	vieta	galv. treneris	kapteinis	rezult. sp.	lietd. aizs.	pirmais vārts.
1997.	7.	L.Beresņevs	O.Znaroks	O.Znaroks (8 sp. 3+7)	K.Skrastiņš (8 sp. +8)	A.Irbe (300:00; 92.9%; GAA 2.00)
1998.	9.	L.Beresņevs	O.Znaroks	O.Znaroks (6 sp. 5+3)	S.Ozoliņš (4 sp. +7)	A.Irbe (299:21; 89.2%; GAA 2.83)
			H.Vītoliņš*
1999.	11.	L.Beresņevs	O.Znaroks	A.Cipruss (6 sp. 5+1)	S.Čudinovs (6 sp. +2)	A.Irbe (238:10; 86.05%; GAA 3.02)
				V.Fanduļs (6 sp. 3+3)
2000.	8.	Ha.Vasiļjevs	H.Vītoliņš	A.Beļavskis (7 sp. 4+1)	N.Sējējs (7 sp. +3)	A.Irbe (420:00; 90.56%; GAA 2.43)
2001.	13.	Ha.Vasiļjevs	H.Vītoliņš	S.Žoltoks (6 sp. 5+1)	S.Ozoliņš (6 sp. +7)	A.Irbe (360:00; 92.44%; GAA 2.17)
2002.	11.	K.Lindstrēms	H.Vītoliņš	A.Beļavskis (6 sp. 2+2)	O.Sorokins (6 sp. +3)	S.Naumovs (358:08; 88.24%; GAA 3.35)
				S.Žoltoks (6 sp. 0+4)
2003.	9.	K.Lindstrēms	V.Fanduļs	K.Skrastiņš (6 sp. 3+3)	O.Sorokins (6 sp. +2)	A.Irbe (180:00; 90.11%; GAA 3.00)
						S.Naumovs (179:11; 90.41%; GAA 2.34)
2004.	7.	K.Lindstrēms	V.Fanduļs	S.Žoltoks (7 sp. 3+2)	O.Sorokins (7 sp. +2)	A.Irbe (300:00; 92.50%; GAA 1.80)
2005.	9.	L.Beresņevs	K.Skrastiņš	Ģ.Ankipāns (6 sp. 2+4)	O.Sorokins (6 sp. +3)	A.Irbe (283:03; 94.35%; GAA 1.48)
2006.	10.	P.Vorobjovs	A.Semjonovs	A.Semjonovs (6 sp. 3+0)	Mā.Jass (6 sp. +2)	S.Naumovs (315:20; 88.97%; GAA 3.04)
				L.Tambijevs (6 sp. 1+2)
				A.Širokovs (6 sp. 1+2)
				A.Ņiživijs (6 sp. 0+3)
2007.	13.	O.Znaroks	R.Laviņš	K.Daugaviņš (6 sp. 3+3)	O.Sorokins (6 sp. +2)	E.Masaļskis (220:00; 89.09%; GAA 3.27)
				O.Sorokins (6 sp. 2+4)	A.Saviels (6 sp. +2)
2008.	11.	O.Znaroks	R.Laviņš	L.Dārziņš (6 sp. 2+1)	G.Pujacs (6 sp. +2)	E.Masaļskis (320:42; 91.00%; GAA 3.37)
				He.Vasiļjevs (6 sp. 2+1)
				M.Rēdlihs (6 sp. 2+1)
				M.Karsums (2 sp. 1+2)
				M.Cipulis (6 sp. 1+2)
2009.	7.	O.Znaroks	K.Skrastiņš	He.Vasiļjevs (7 sp. 3+6)	K.Skrastiņš (7 sp. +2)	E.Masaļskis (426:26; 92.83%; GAA 2.53)
2010.	11.	O.Znaroks	He.Vasiļjevs	J.Sprukts (6 sp. 2+3)	G.Galviņš (6 sp. +4)	E.Masaļskis (326:40; 91.43%; GAA 2.76)
					A.Jerofejevs (6 sp. +4)
2011.	13.	O.Znaroks	He.Vasiļjevs	M.Rēdlihs (6 sp. 1+6)	G.Pujacs (6 sp. +2)	E.Masaļskis (351:27; 90.50%; GAA 3.24)
					O.Cibuļskis (6 sp. +2)
2012.	10.	T.Nolans	J.Sprukts	M.Indrašis (7 sp. 3+2)	G.Galviņš (7 sp. +3)	E.Masaļskis (340:00; 91.98%; GAA 2.65)
2013.	11.	T.Nolans	L.Dārziņš	L.Dārziņš (7 sp. 5+1)	K.Sotnieks (7 sp. +2)	K.Gudļevskis (243:46; 92.50%; GAA 2.22)
				J.Sprukts (7 sp. 1+5)

* 1998. gada pasaules čempionātā, saskaņā ar žurnāla Sporta Avīze statistikas datiem, vienā spēlē kapteinis bijis Harijs Vītoliņš.

Veiksmīga paaudžu maiņa?

Pavasara mēnešu gaitā jau ir daudz runāts par izlases vērtību pārorientāciju, gribēšanu spēlēt ar lielo G utml. Tāpat nevar būt nepamanīta Latvijas hokeja ikonas un sirdsapziņas – Artūra Irbes – piesaistīšana valstsvienības „soliņam”. Zinātāji gan spriež, ka federācijas prezidents labprāt atbrīvotos no Irbes līdzīgi kā pirms gadiem diviem no titulētā ģenerālmenedžera Sanda Ozoliņa. Te gan jāsecina, ka šāda rīcība būtu konkrēta kaitniecība. Jo nav daudz tāda ranga cilvēku, kas būtu ar sirdi un dvēseli par Latvijas hokeju.

Taču ir vēl viena šī pavasara Latvijas izlases iezīme, ko mēdz dēvēt par „paaudžu maiņu”. Varbūt par skaļu teikts, jo 2013. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā bija tikai četri hokejisti, kas pasaules čempionātos nebija spēlējuši. Tomēr kopumā šo puišu iekļaušanās ir skatāma arī kontekstā ar „atslēgas” lomām, ja ar tādām saprotam vārtsargu posteni vai, piemēram, Girgensona ieņemto „darba lauku”.

Slavas dziesmas Latvijas izlasei pasaules čempionāta kontekstā diezin vai būtu dziedamas. Taču, kas nav šobrīd mazsvarīgi, – šīs sezonas izlase neko nesabojāja, neskatoties uz visām iespējām un hokeja pazinēju bažām.

Dārziņa, Sotnieka un Gudļevska gads

Šī gada pasaules čempionātā Latvijas izlase kopumā 7 spēlēs saražoja 14 vārtu guvumus. No tiem vairāk nekā pusi (8 gab.) iespēja uzbrukuma pirmais virknējums: Dārziņš – Sprukts – Cipulis. Viņiem tad arī pienākas „lauru vainagi”, jo vīri bija ne tikai rezultatīvākie savas nacionālās izlases ierindā, bet arī komandas balsts mazākumā, vairākumā un liekot pretiniekiem pelnīt noraidījumus. Šī maiņa arī bija vienīgā, kas rezultātu ražoja salīdzinoši sistemātiski. Citas kombinācijas – pēc iedvesmas, saprašanas un savu prasmju robežās.

Respektīvi, pārējie 11 uzbrucēji prata sarūpēt 3 vārtu guvumus… Skaidrs, ka ne no visiem prasa rezultāta izmaiņas; īpaši, ja viņu stihija ir galvenokārt skaitliskais mazākums. Tāpat arī skaidrs, ka šogad vairums uzbrucēju bija ar salīdzinoši mazākām pretenzijām un varēšanām vārtsarga līnijas pārvarēšanā. Ko arī patiesībā nevar pārmest šiem hokejistiem. Tāda ir mūsu realitāte šodien. Jo kā labi zināms, ‘jaukt’ un ‘veidot’ tomēr ir atšķirīgas darba jomas.

Vienīgais Latvijas izlases aizsargs ar pozitīvu lietderības koeficientu ir izrādījies Kristaps Sotnieks, kurš turnīra gaitā pakāpeniski apliecināja, ka ir stabilākā vērtība valstsvienības aizsardzības zonā. Apstākļos, kad no ierindas nācās izstāties Georgijam Pujacam, kad laukumā devās aizsargi ar nesenām vai pat „dzīvām” traumām, Sotniekam nācās un izdevās lāpīt dažādus caurumus, vairākuma izspēli ieskaitot. Katrā gadījumā viņa atrašanās uz „melnā paklāja” – turnīra trīs labāko Latvijas hokejistu skaitā – ir sanākusi likumsakarīga.

Kopā ar Dārziņu un Sotnieku uz minētā paklāja stāvēja viens no pasaules čempionāta debitantiem – 20-gadīgais Kristers Gudļevskis, kura pamatdarbs šosezon bija HK Rīga jaunatnes hokeja līgā. (Re, ka MHL var arī sagatavot nopietnām gaitām! Kā sveiciens federācijas prezidentam Kirovam Lipmanam.) Vārtsargu kontekstā jāteic, ka Gudļevskim „vārdu deva” ilggadējā pirmā numura Edgara Masaļska veselības stāvoklis. Nevajag nekādas zīlnieces, lai saprastu, ka Masaļska pilnīgas fiziskas gatavības apstākļos arī Gudļevska debija, vismaz tik apjomīga, tiktu atlikta. Tad gan varētu zīlēt: Gudļevskis ir vai nav gatavs augstam līmenim? Vecā patiesība: pamatsastāva robi ir iespēja citiem.

Latvijas izlases spēlētāju statistika pasaules čempionāta visās 7 spēlēs (2013. g. maijs; pamatrādītāji, atskaitot soda minūtes pretiniekam pret konkrēto spēlētāju (SM pret), saskaņā ar iihf.com):

	spēlētājs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM*	met.	SM	SM pret**	SM bilance	vid. sp. laiks
	UZBRUCĒJI
1.	Lauris Dārziņš C	1985.	7	5+1	+2	9:5	31	2	6+B	(+4+B)	17:56
2.	Jānis Sprukts	1982.	7	1+5	±0	8:7	10	2	4	(+2)	18:30
3.	Mārtiņš Cipulis	1980.	7	2+2	+1	8:6	20	9+20	4	(-5 un 20)	17:16
4.	Gints Meija	1987.	5	1+2	+2	3:3	3	4	4	(0)	15:06
5.	Andris Džeriņš	1988.	7	0+2	-1	3:7	7	4	6	(+2)	14:34
6.	Zemgus Girgensons	1994.	5	1+0	-3	1:3	10	0	4	(+4)	17:20
7.	Roberts Jekimovs	1989.	6	1+0	-3	1:5	6	2	0	(-2)	10:26
8.	Armands Bērziņš	1983.	7	1+0	-4	1:6	6	7+20	2	(-5 un 20)	10:34
9.	Koba Jass	1990.	4	0+1	+1	2:1	2	0	0	(0)	5:13
10.	Miks Indrašis	1990.	7	0+1	-5	2:7	16	0	6	(+6)	17:37
11.	Ronalds Ķēniņš	1991.	7	0+1	-5	1:7	5	6	2	(-4)	14:21
12.	Vitālijs Pavlovs	1989.	6 (fakt. 5)	0+0	-1	0:2	1	2	6	(+4)	7:42 (fakt. 9:15)
13.	Aleksejs Širokovs	1981.	7	0+0	-4	0:4	4	2	2	(0)	8:15
14.	Juris Štāls	1982.	7	0+0	-4	1:6	2	4	2	(-2)	10:07
	AIZSARGI
1.	Kristaps Sotnieks	1987.	7	0+0	+2	4:5	12	2+10	0	(-2 un 10)	21:56
2.	Jānis Andersons	1986.	7 (fakt. 6)	0+1	±0	4:6	4	4	0	(-4)	11:27 (fakt. 13:22)
3.	Agris Saviels	1982.	5	1+0	-2	1:3	5	2	0	(-2)	13:09
4.	Ralfs Freibergs	1991.	7	0+1	-2	4:4	3	4	2	(-2)	13:17
5.	Māris Jass	1985.	7	0+0	-2	2:4	6	8	0	(-8)	11:27
6.	Georgijs Pujacs	1981.	2	0+0	-2	0:2	2	2	0	(-2)	15:38
7.	Artūrs Kulda	1988.	7	1+1	-5	4:11	9	8	2	(-6)	23:15
8.	Krišjānis Rēdlihs	1981.	7	0+0	-5	7:15	6	0	0	(0)	24:32
	VĀRTSARGI	dz.	sp.	min:sek	GAA	MM	atv. %	atv. met.	SM	SM pret	SM bilance
1.	Kristers Gudļevskis	1992.	5 (fakt. 4)	243:46	2.22	9:9	92.50%	111 no 120	0	0	(0)
2.	Māris Jučers	1987.	3 (fakt. 1)	40:00	6.00	0:4	83.33%	20 no 24	0	0	(0)
3.	Edgars Masaļskis	1980.	6 (fakt. 3)	140:00	5.14	4:12	80.33%	49 no 61	0	0	(0)

* MM = mikromači; komandas vārtu guvumi un zaudējumi spēlētājam esot laukumā. SM bilance = soda minūšu bilance (+ minūtes vairāk nopelna pretinieks pret šo spēlētāju; – minūtes vairāk nopelna konkrētais spēlētājs). ** Pretinieku 6 soda minūtes (neskaitot skaitliskā sastāva pārkāpumu vai ripas izmešanu) nav atšifrētas.

Ieskatam: Latvijas izlases hokejistu statistika čempionāta visās 7 spēlēs – iihf.com

[Attēlā: Latvijas izlases labākie spēlētāji 2013. gada pasaules čempionātā – Kristaps Sotnieks, Kristers Gudļevskis, Lauris Dārziņš. Foto fiksēts pēc spēles pret Somijas izlasi 2013. gada 14. maijā; foto avots: iihf.com.]