Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Latvijas izlases finansējums -1940.’

Prāga 1933. Latvijas izlases pirmais pasaules čempionāts

Posted by petrovich27 uz 2014/08/16

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_300Pēc tam, kad 1932.gada martā Latvijas izlase bija pirmo reizi atrādījusies starptautiskā līmenī – Eiropas čempionātā Berlīnē, valsts sporta sabiedrība bija nobriedusi spert nākamo soli. 1933.gada februārī Prāgā bija ieplānots pasaules čempionāts ar kuplu dalībvalstu loku, izslavētās Kanādas un ASV komandas ieskaitot.

Latvijas hokeja dzīves vadītāji dalībai pasaules meistarsacīkstēs sāka gatavoties jau salīdzinoši laicīgi. “Pasaules meistarsacīkstes hokejā notiks Prāgā no 18. līdz 28. februārim. Sacīkstēs piedalīsies arī mūsu komanda, kuŗa pag. gadā Berlīnē guva it apmierinošus rezultātus,” informēja laikraksts Latvijas Kareivis 1932.gada 17.decembrī. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinājumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Jau pēc nepilnām 2 nedēļām, 30.decembrī, šī pati avīze informēja, ka LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienība) izlases braucienam uz Prāgu piešķīrusi 150 latus. Tā, protams, nebija visa nepieciešamā summa un bija divreiz mazāka nekā dotācija pirms gada, bet tomēr – tas bija labs signāls.

Vai laika apstākļi ļaus sagatavoties?

Sliktā ziņa bija tāda, ka 1932./1933.gada ziemas apstākļi, no kā arī bija atkarīga valstsvienības gatavošanās turnīram, nav bijuši ideāli. Jāatgādina, ka tolaik Latvijai līdz mākslīgā ledus arēnai bija kādi gadu desmiti jāgaida, tādēļ hokejistiem nederēja ne vēla un švaka ziema, ne atkušņi…

Laika apstākļi lika šūmēties, šaubīties un ar nolemtību raudzīties izlases izredzēs. “Latvija tomēr piedalīsies Prāgā?” kliedza izdevuma Stadions virsraksts (1933.g. 12.janv.). “Neraugoties uz visai nelabvēlīgiem ziemas apstākļiem, kas mūsu ledushokeja spēlētājiem līdz šim nav devuši iespēju kautcik nopietni sagatavoties līdzdalībai pasaules meistarsacīkstēs Prāgā, mūsu ziemassporta savienība tomēr nolēmusi pieteikt Latvijas līdzdalību šajā turnīrā. Vai lielie izdevumi, ko prasīs izlases vienības (vismaz 12 pers.) sūtīšana uz Prāgu, attaisnosies? Nav taču šaubu, ka vēl atlikušajā laikā līdz 12. februārim, kad komandai jāizbrauc, mēs nespēsim iegūt kaut cik apmierinošu formu, ja arī pieņemsim, ka iestājies ziemas laiks sekmēs intensīvus treniņus!

Biļetes uz spēli: no 20 santīmiem līdz 1 latam

Neskatoties uz kritiku un bažām, nedēļas nogalē, 15.janvārī, Latvijas Sporta Biedrības (LSB) slidotavā tā laika federācijā – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) rīkoja Zibensturnīru, kas atklāja hokeja sezonu un, līdzīgi kā turnīrs pirms gada, bija paredzēts līdzekļu vākšanai valsts izlases startam starptautiskās meistarsacīkstēs. Šoreiz – pasaules čempionātā. “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules meistarsacīkstēm Prāgā,” norāda Latvijas Kareivis (1933.g. 12.janv.).

Būtu interesanti noskaidrot, cik maksāja biļetes tieši uz 1933.gada Zibensturnīra spēlēm, taču ir skaidrs, ka ieņēmumi no turnīra nebija zemē metami. 1932./1933.gada sezonas Latvijas čempionāta spēlēm LZSS bija noteikusi biļetes cenu starp 20 santīmiem un 1 latu (tā laika vienībām bija cita vērtība). “Ieejas maksa bendi un hokeja meistarības sacīkstēs noteikta šāda: pirmo komandu sacīkstēs bērniem līdz 12 gad. 20 sant., skolēniem, kareivjiem, studentiem un sportistiem, kas uzrāda licenci, 50 sant., pārējiem 1 ls [..]. Sacīkstēm lietojamas tikai savienības biļetes,” liecina oficiālais paziņojums izdevumā Stadions (1932.g. 8.dec.). Otrā līmeņa – 2.klases – vienību sacensībās cenas bija nedaudz “draudzīgākas”.

300 skatītāju – daudz!

Laikraksts Sporta Pasaule (1933.g. 16.janv.) liecina, ka “Neskatoties uz diezgan lielo aukstumu, šo pirmo ledus [hokeja] zibeņturnīru bija apmeklējuši apm. 300 skatītāji“. Grūti spriest, vai korespondents bija skaitījis “tīros” skatītājus, nerēķinot turnīra dalībniekus. Tomēr 300 skatītāji tā laika hokeja sacīkstēm jebkurā formātā bija ievērojams skaits. Turnīrā piedalījās Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas aktuālās sezonas visas piecas vienības – ASK (Rīga), LSB, RFK (Rīgas Futbola Klubs), Unions (vācu Union) un US (Universitātes Sports). (Nepiedalījās Liepājas zonas, 2.klases un, protams, strādnieku organizācijas SSS komandas.) Katrai komandai pirms turnīra bija iespēja “saņemt savienības birojā 15 brīvbiļetes savas komandas spēlētājiem, bez kuŗu uzrādīšanas ieeja sacīkšu laukumā viņiem būs liegta” (Stadions, 1932.g. 12.janv.). “Liegta” bija par skaļu teikts; biļeti nopērkot, gan jau, ka varēja spēles noskatīties.

Zibensturnīrā redzētais atkal izdevuma Stadions apskatnieku darīja bažīgu un norūpējušos. “Vērojot komandu vēl stipri «rudenīgās» spēles ar bažām jāraugās uz mūsu valsts vienības debiju pasaules meistarsacīkstēs Prāgā. Mūsu uzstāšanās pagājušā sezonā Berlīnē notikušās sacīkstēs bija apmierinoša. Vācu sporta prese mūsu vienībai pat veltīja atzinīgus rakstus, uzsveŗot, ka priekš valsts, kur hokeju spēlē tikai otro gadu, mēs esot sasnieguši jau daudz, un izsakot cerību ka nākošajās sacīkstēs Prāgā, mēs būšot vēl ievērojami progresējuši. Kaut tā būtu!” (Stadions, 1933.g. 19.janv.).

Treneris uz čempionātu nebrauc

Diemžēl izlasei pārbaudes spēļu pirms pasaules čempionāta Prāgā nebija. Iepriekšējā valstsvienības spēle bija aizvadīta pirms gada 19.martā Eiropas čempionātā Berlīnē pret Lielbritānijas izlasi.

Tomēr koptreniņi notika. Kandidātu saraksts tika nosaukts janvāra nogalē; tie visi bija tieši tie 11 vīri, kuri pēc tam devās laukumā Prāgā. “Valsts komandas sastādīšanu un treniņu vadīšanu uzņēmies N.Kavass” (Stadions, 1933.g. 26.janv.). Sagatavošanās posmā izlases faktiskais treneris un ģenerālmenedžeris vienā personā bija Nikolajs Kavass, LZSS valdes loceklis un sporta biedrības Unions vadības pārstāvis. Savādi, bet uz pasaules čempionātu treneris nebrauca, bet devās citas personas… N.Kavass janvāra nogalē izraudzījies 16 kandidātus, un izlases pirmais treniņš bija paredzēts 27.janvārī Esplanādē, informē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 26.janv.).

“Pats par savu naudu…”

Protams, aktuāls bija arī naudas jautājums. Minētā LSOA dotācija (Ls 150) veidoja mazāk kā ceturtdaļu no brauciena oficiālā budžeta. Noteiktu apjomu ienesa Zibensturnīrs. Saskaņā ar LZSS kases pārskatu, brauciens uz Prāgu izmaksājis 623 latus un 20 santīmus. Jādomā, ka šajā skaitlī neietilpa spēlētāju izmantotie privātie līdzekļi, jo arī šoreiz uz čempionātu daži spēlētāji braukuši par savu naudu…

Kaut gan lielas grūtības radīja vajadzīgo līdzekļu sagādāšana, tomēr iespēja redzēt pasaules spēcīgākās komandas un arī ar viņām sacensties radīja vajadzīgo sajūsmu, tā kā pa daļai ar savienības [LZSS], pa daļai ar personīgiem un savu biedrību [sporta klubu] dotiem līdzekļiem mūsu komanda tomēr šais sacīkstēs piedalījās,” liecina LZSS oficiālais 1932./1933.g. sezonas pārskats.

Latvijas izlase 1933.gada versijā

Latvijas izlases delegāciju veidoja 15 vīri – 12 hokejisti un 3 “pārstāvji” (delegācijas vadītāji). Valstsvienībā bija pārstāvēti četri no pieciem 1932./1933.g. sezonas meistarsacīkstēs startējošiem Rīgas zonas hokeja klubiem; ārpus palika LSB. Izlasē nebija Liepājas zonas klubu (Olimpija un LTK), kā arī atsevišķās sacīkstēs spēlējošie “siseņi” (strādnieku organizācijas SSS sportisti). Toties viens pārstāvis bija no hokeju vairs nespēlējošas organizācijas – Vanderers (Wanderer, RW).

Latvijas valstsvienības delegācija Prāgā:

  • Herberts Kušķis (Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Indriķis Reinbahs (Unions);
  • Arveds Keslers (Unions);
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Arvīds Pētersons (ASK);
  • Ādolfs Petrovskis (ASK);
  • Roberts Bluķis (ASK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Pauls Frēlihs (Unions), izlases pārstāvis, LZSS valdes loceklis;
  • Valters Glins Holls (Vanderers), izlases pārstāvis, LZSS kasieris;
  • Arvīds Zirnis (US), izlases pārstāvis, “intendants”.

LZSS oficiālajā sezonas pārskatā Zaļuma un Zirņa vārdi neparādās izlases delegācijas uzskaitē, taču laikabiedri un liecinieki apstiprina un pat apdzejo šo vīru atrašanos Prāgā. Laikraksts Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.) nacionālās izlases sastāvā uz Prāgu aizbraukušo hokejistu sarakstā nosauca arī US hokejistu Andreju Jesenu; tomēr, ja viņš ir braucis, tad – ārpus oficiālās delegācijas un spēlēs nav piedalījies. A.Jesens nebija iekļauts arī Nikolaja Kavasa janvārī sastādītajā izlases kandidātu sarakstā. Savukārt, no N.Kavasa kandidātu saraksta izlases delegācijā uz Prāgu nebija iekļauti Auziņš, Brašmanis, Hvīds un Roze (Pēdējā Brīdī, 1933.g. 26.janv.).

Maršruts: Rīga – Varšava – Prāga

Latvijas izlase devās ceļā 15.februāra pēcpusdienā ar vilcienu virzienā uz Varšavu. “Mūsu hokejkomanda uz Prāgu aizbrauca vakar pukst. 15.10 [..]. Mūsu komandu stacijā izvadīja ZSS [LZSS] pārstāvji: a.-kapt. Kārkliņš, Plūme, izglīt. min. fiziskās audzināšanas instruktors Cekuls, preses pārstāvji, daudz labvēļu un dāmas ar ziediem,” liecina Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.).

Ceturtdien, 16.februārī,  ar Varšavas vilcienu 9:30 vakarā ieradās mūsu valsts komanda Prāgā. Spēlētājus sagaidīja vietējā latviešu kolonija un sūtniecības atašējs [J.] Zirņa kungs. Garastāvoklis visiem labs. Mūsu spēlētājus novietoja “Centrum” viesnīcā, netāļu no ziemas stadiona,” raksta Anatolijs Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 27.febr.).

Arī no Latvijas preses saimes Prāgu skatīt nobraukuši divi representanti,” piebilst laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 18.febr.). Tomēr klātienē esošo Latvijas preses pārstāvju skaits bija lielāks. Cik saprotams, reportāžas nepastarpināti no Prāgas sniedza, piemēram, jau minētais Anatolijs Pavlovskis (Sporta Pasaule) un izdevuma Stadions autors Verners Kanups. Sporta žurnālistikā roku bija ievingrinājis arī izlases delegācijā iekļautais hokejists Hermanis Zaļums, kurš uz ledus tā arī nedevās, bet esot veicis žurnālista pienākumus. Kā raksta tā laika pantiņu autors: “Kur tik’ pilsētā kāds skaļums, Tur jau ložņā Hermans Zaļums, Reportierim jāzin viss [..],” (Stadions, 1933.g. 2.marts). (Pirms čempionāta prese rakstīja, ka izlasei līdzi dosies krievu valodā izdotā Rīgas laikraksta Segodņa (Сегодня) sporta redaktors I.Havkins, bet, vai tas noticis, ir pārbaudāms fakts.)

Prāga, ledus stadions, 12 izlases un “tribīne ar apsildīšanu”

PC_plakats_1933_passionhockey_com_3001933.gada 18.-26.februārī Prāgā notikušais turnīrs bija pēc skaita 7. pasaules čempionāts un vienlaikus arī 18. Eiropas čempionāts. Sākotnēji tika lēsta 15, tad 14 valstu piedalīšanās. Līdz pēdējam brīdim tika gaidīta aktuālās (1932.) Eiropas čempionvienības – Zviedrijas izlases – dalība čempionātā. Izdevuma Sporta Pasaule žurnālists prognozēja: “Pagājušā gadā Eiropas meistara tituli ieguva Zviedrija. Šogad uz Pasaules meistaru Zv.[iedrijai] maz izredzes, jo startēs un spēlēs [hokeja] dzimtenes – Kanādas komanda un Zv. uzvara pag. gadā uzskatāma kā nejaušība” (1932.g. 24.dec.).

Tomēr no dalības meistarsacīkstēs “noleca” Zviedrijas, Francijas, Lielbritānijas un Dienvidslāvijas (tolaik saukta par Jugoslāviju) izlases, bet – pieteicās Beļģija. Attiecīgi dalībai čempionātā ieradās 12 izlases.

Vecā Viduseuropas pilsēta Prāga ar 850,000 iedzīvotājiem šogad pieredzējusi to godu, ka viņas jaunizbūvētā ziemas stadionā, risinās ziemas sporta lielākais notikums. Tur divpadsmit valšķu vienības atrisina uzdevumus: kas būs Europas, un kas būs pasaules meistars ledushokī spēlē. Šo divpadsmit izredzēto skaitā arī Latvija, kā vienīgais Baltijas valšķu reprezentants. Un jāsaka, ka godam savu uzdevumu pilda,” raksta apskatnieks V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

Prāgas ziemas stadions, kur šogad notiks pasaules meistarsacīkstes Kanādas hokejā ir viens no labākiem Eiropā. Stadions atrodas Prāgas centrā – Itvanicā. Skatītājiem izbūvētā tribīne ir ierīkota ar apsildīšanu. Mākslīgais ledus vienmēr atrodas labā stāvoklī,” detaļas sniedz Sporta Pasaule (1933.g. 13.febr.). Preses ziņas liecina, ka stadiona būvniecība pabeigta 1932./1933.g. sezonā, un arēna “spēj uzņemt līdz 12,000 skatītāju“.

Čempionāta formāts

Pasaules čempionāta formāts paredzēja, ka Kanādas un ASV izlases kā tradicionāli būtiski spēcīgākās priekšacīkstēs nepiedalās un automātiski startē no otrā posma stiprāko 8 komandu sastāvā. Savukārt Eiropas 10 izlases 17.februārī notikušās izlašu pārstāvju sapulces laikā tika izlozētas dalībai 3 grupās. No katras grupas divām izlasēm bija paredzēts turpināt cīņu par medaļām, bet pārējās – gaidīja gandarījuma turnīrs.

Izloze noteica grupu sadalījumu:

  • A (I) grupa: Austrija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija;
  • B (II) grupa: Beļģija, Polija, Vācija;
  • C (III) grupa: Latvija, Šveice, Ungārija.

Vēl Latvijas izlasei izbraucot no Rīgas, salīdzinoši precīzi prognozēja un dalības uzdevumu formulēja laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks: “Vietu iegūt mūsējiem neisdosies, tomēr pēdējie arī viņi nepaliks. Piedalīšanos jausskata par pirmklasīgu treniņu” (1933.g. 15.febr.).

Pret Šveici. 1:5

Pirmo spēli pasaules čempionātā Latvijas valstsvienība aizvadīja 18.februārī pret Šveices izlasi. Šveice starptautiskajā hokeja federācijā LIHG (kopš 1946.g. IIHF) ietilpa jau no 1908.gada, bija viena no pirmajām četrām šīs organizācijas dalībvalstīm un starpkaru posmā Eiropas valstu vidū kotējās diezgan augstu. Šveiciešu kontā bija 1928.gada olimpiskā bronza (stiprāki bija kanādieši un zviedri), 1930.gada pasaules čempionāta bronza (aiz Kanādas un Vācijas). Šajos turnīros Šveice ieguva Eiropas vicečempionu titulu, bet 1926.gadā bija kļuvusi par Eiropas čempionvienību.

1933.gada pasaules čempionātā Šveices izlasē “laika apstākļus” veidojuši brāļi Katini un Toriani (par godu šiem uzvārdiem, starp citu, nosauktas Špenglera kausa izcīņas priekšsacīkšu grupas).

Žurnālisti slavēja Latvijas izlases centību un… šveiciešu meistarību. “Zaudējums 5:1 Šveicei nemaz neatbilst spēles gaitai, bez tam tā bij spēle – īsts ledushokī sniegums. Vai kā «Prager Tageblat» raksta: «Šveices – Latvijas spēle bij labākā vakardienas sacīkste, te uzvarēja tikai rutīna un technika, vēl ledushokī spēlē jaunos latviešus.»

Visi tie 5000 skatītāji, kas bij ieradušies noskatīties šo spēli, pabalstīja jo sevišķi latviešus cīņas paguruma brīžos ar uzmundrinošiem saucieniem. Cerēsim, ka arī nākošās spēlēs Latvijas valsts reprezentanti attaisnos čechu publikas iegūtās simpātijas. [..] Latvijas komandai pašreiz ļoti mošs gars un tā cer, ka tie, kas viņus pavadīja uz Prāgu ar sajūsmu un laimes vēlējumiem nebūs vīlušies,” referē V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

45 minūšu laikā (tāds tolaik bija spēles ilgums; 3 x 15 min.) Latvijas izlase šveiciešiem vienu vārtu zaudējumu prata sarūpēt. Tā autors – Ādolfs Petrovskis.

Pret Ungāriju. 0:3

Izšķirošā spēle Latvijas izlasei bija 20.februārī pret Ungārijas izlasi. Izšķiroša tāpēc, ka ar tās rezultātu bija jākļūst skaidram – vai Latvija “izkļūs no grupas” un cīnīsies par 1.-8.vietu, vai arī – “neizkļūs” un ieņems vietu starp 9.-12. Kā norādīja laikraksts Latvijas Kareivis: “Ja izdosies uzvarēt ungārus, tad mūsu komanda iekļūs pusfinālā [otrajā posmā]. Pretējā gadījumā tai būs jāsacenšas gandarījuma turnīrā ar vājākām komandām” (1933.g. 21.febr.).

Jāpiebilst, ka ungāri tika uzskatīti par “ņemamiem”, salīdzinot ar Eiropas hokeja lielvalstīm. Ungārija starptautiskajā federācijā bija iestājusies 1927.gadā, t.i., tikai četrus gadus pirms Latvijas. Ungāri bija piedalījušies tikai dažos starptautiskos turnīros – 1928.gada olimpiādē, 1929.gada Eiropas čempionātā, 1930. un 1931.gada apvienotajos pasaules un Eiropas čempionātos. Augstas vietas Ungārija nebija ieņēmusi, bet pēdējos gados bija vērojams progress. Ungāriem šis bija piektais starptautiskais turnīrs, Latvijai – otrais.

“Paņemt” Ungārijas izlasi ne tuvu neizdevās…  Situācijas skaidrojums bija žurnālistiem: “Kā jau tas bija paredzams, atkusnis un siltais laiks, kas kavēja mūsu hokejistiem iegūt treniņos pienācīgu noslīpējumu, aisvēris Latvijas ledus hokeja komandai durvis galvenā turnīrā Prāgā. Tur iekļūt laimējās Ungārijai, bet Latvijai tagad būs jācīnās gandarījuma turnīrā ar Itāliju, Beļģiju un Rumāniju. Pēdējo sacensību ar Ungāriju, kur kā sināms latvji saudēja 3:0 noskatījās ap 10.000 skatītāju,” ziņo un interpretē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 22.febr.).

Mūsu zaudējums Ungārijai arī nebūtu tik liels (0:3), ja komandai netrūktu tas cīņas spars, kāds bija spēlējot ar Šveici,” īsi rezumēja A.Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 6.marts).

“Sānoslis”. Česke Budejovice

Pēc apakšgrupas pēdējās spēles (20.februārī) un pirms nākamās spēles jau gandarījuma turnīra ietvaros (24.februārī) sanāca 3 brīvu dienu pauze, ko Latvijas izlase nolēma aizvadīt lietderīgi – uzspēlējot draudzības spēli ar vietējo klubu Česke Budejovices pilsētā. Česke Budejovice (vācu Budweis) ir viena no slavenākajām Čehijas, tolaik Čehoslovākijas valsts, alus pilsētām; atrodas ap 150 km uz dienvidiem no Prāgas.

Latvijas izlases pretiniekos nāca Stadion komanda – pilnā nosaukumā AC Stadion České Budějovice (lietots 1928.-1948.g.), kas tagad pazīstama ar vārdu ČEZ Motor České Budějovice un spēlē Čehijas 1.līgā. Latvijas valstsvienība mājiniekiem piekāpās ar 1:3. (Šo spēli literatūrā mēdz “ieskaitīt” Rīgas vienībai nevis Latvijas izlasei.)

Spēle tās dalībnieku atmiņās palikusi ar kādu bīstamu epizodi. “Sacensība notika vakarā uz tuvējā ezera. Lai atkušņa laikā ledus virsma būtu līdzena un sausa, laukuma katrā stūrī bija izcirsti lieli āliņģi, bet laukums bija ierobežots tikai ar pēdu augstu malu un ļoti vāji apgaismots. Spēles sākumā uzbrucēji ar [Johanu] Skadiņu kreisā malā devās uz pretinieka vārtiem. Pēkšņi Skadiņš pazuda. Tiesnesis apturēja sacensību, lai noskaidrotu spēlētāja pazušanu, bet pārsteigums bija vēl lielāks, kad Skadiņš mēģināja tikt ārā no āliņģa,” pēc daudziem gadiem rakstīja arī tā gada izlases spēlētājs Leonīds Vedējs (Laiks, 1990.g. 21.febr.). Johans Skadiņš izglābās un vēl 30.gados hokeja laukumos sagādāja daudz rūpju pretinieku vārtsargiem.

Mūsdienu hokejam nesaprotami miniatūrā apmale tolaik nebija anomālija. Saskaņā ar tā laika noteikumu redakciju, apmalei bija jābūt vismaz 25 cm augstai, kas saskaņā ar mūsdienu IIHF noteikumiem ir noteikta 1,17-1,22 m augstumā. Atšķirība ir… Jāpiebilst, ka apmales tolaik bija mazāk bīstamas, jo spēka (“ķermenisku“) spēli drīkstēja piekopt tikai savā aizsardzības zonā un vismaz pusotra metra attālumā no apmales, ko norādīja noteikumu 113.punkts: “Savus vārtus aizsargājošam spēlētājam tomēr atļauts ar ķermeni kavēt pretinieka gaŗāmiešanu, bet nekādā ziņā nelietojot nūju. Šāda pretinieka kavēšana ar ķermeni atļauta aizsargājošai komandai tikai viņas laukuma trešdaļā un vismaz 1,50 m attālu no laukuma apmales” (Stadions, 1932.g. 15.dec.).

Pret Itāliju. 2:0

Spēle pret Itālijas valstsvienību norisinājās 24.februārī. Itālija LIHG bija uzņemta 1924.gadā, bet valsts izlase bija izlaidusi virkni turnīru un startējusi tikai četros starptautiskos turnīros – 1924., 1926. un 1929.gada Eiropas čempionātos, kā arī 1930.gada apvienotajās pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs. Augstākās vietas itāļiem nebija “pa zobam”, bet 1929.gada Eiropas čempionātā Itālija prata ieņemt 4.vietu (8 izlašu konkurencē).

1933.gada februārī Prāgā itāļiem esot pievērsta īpaša uzmanība: “Uz Itālijas spēli daudzi raudzījās novērojoši, jo nākošās pasaules meistarsacīkstes 1934.g. rīko Itālija Milānā” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pēc diviem zaudējumiem ledushokeja meistarības priekšsacīkstēs, latvju komandai beidzot izdevās gūt vienu uzvaru. Šo pirmo uzvaru mūsu hokejisti ieguvuši gandarījuma turnīrā, pieveicot Itālijas hokeja vienību ar 2:0. Abus vārtus mūsu komandai iesitis Jurgens. [..] …uzvara pret spēcīgo itāļu vienību nākusi savā ziņā negaidot, jo nevien mūsējie, bet arī visi daudzie skatītāji bijuši pārliecināti, ka latvjus sagaida jauna neveiksme.

Spēli uzsāk mūsu spēlētāji ar strauju uzbrukumu. Veikli kombinējot mūsu komandas uzbrucēji drīz vien nokļuvuši pretinieku vārtu tuvumā un vairākkārtīgi nopietni apdraud Itālijas vārtus. Tikai pateicoties itāļu vārtsarga lieliskai spēlei, šie straujie uzbrukumi beigušies bez rezultāta. Tad arī publika savu spriedumu par mūsu komandas spējām bijusi spiesta mainīt, jo nu pierādījies, ka ne saspēles, ne arī technikas ziņā latvji nav vājāki par itāļiem, bet ātrumā un centībā tos pat ievērojami pārspēj.

Pirmo panākumu mūsējie guvuši īsi pirms pirmās trešdaļas beigām, kad Jurgens no burzmas iesitis ripu itāļu vārtos. Rezultāts 1:0 par labu Latvijai! Otrā trešdaļā cīņa risinājusies bez rezultāta. Trešā spēles posmā latvji vēlreiz tikuši pie panākuma. Uzvaru nesošos vārtus atkal iesitis Jurgens. Neskatoties uz abpusēji straujo spēli, turpmākā cīņa rezultāta vairs nedevusi un latvji atstājuši spēles laukumu kā uzvarētāji ar 2:0. Pēc šīs iespaidīgās uzvaras latvju komandai nāksies sastapties gandarījuma turnīra finālspēlē ar Rumānijas vienību,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 27.febr.).

Korespondents A.Pavlovskis jau pēc čempionāta par spēli pret Itālijas izlasi rakstīja: “Šī bija viena no pasaules meistarcīņu lielākām sensācijām, jo Latvijas 2:0 uzvara nāca pilnīgi negaidīta. [..] Sevišķi labi spēlēja mūsu pirmā maiņa: Petrovskis, Jurgens un Skadiņš” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pret Rumāniju. 0:1

Gandarījuma turnīra paralēlajā spēlē Rumānijas izlase bija ar 3:2 pieveikusi Beļģiju, un spēlē par 9.vietu (gandarījuma turnīra finālā) 25.februārī Latvijas valstsvienībai nācās sacensties ar rumāņiem. Šajā turnīrā un vispār Latvijas nacionālās izlases neilgajā pastāvēšanas vēsturē Rumānijas valstsvienība bija vienīgā izlase, pret kuru mūsējie spēlēja otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms gada, 1932.gada martā Eiropas čempionātā Berlīnē, kur Latvija bija izrādījusies stiprāka (3:0). Rumānijas izlase abos LIHG turnīros, kuros bija piedalījusies (1931. un 1932.), bija ieņēmusi pēdējās vietas. Turklāt jau 1933.gada Prāgā apakšgrupas spēlē rumāņi bija jau zaudējuši Latvijas tikko uzvarētajiem itāļiem (0:2). Respektīvi, Latvijas izlasei pretī nāca pazīstams, reiz uzvarēts un teorētiski vājāks pretinieks. Jādomā, ka tas nevarēja neietekmēt situāciju un noskaņojumu…

“[..] vēl lielāka sensācija bija Latvijas 0:1 zaudējums nākošā dienā vājākai turnīra vienībai Rumānijai. Nelīdzēja latviešu pilnīgs pārsvars visā spēles laikā un it sevišķi pēdējā trešdaļā, kad spēle noritēja tikai pie Rumānijas vārtiem, bet latviešus bij aizmirsusi viņu pašu La[i]mas māmuļa,” sprieda V.Kanups izdevuma Stadions slejās (1933.g. 8.marts). Vienprātīgu vērtējumu sniedza arī laikraksta Sporta Pasaule līdzstrādnieks A.Pavlovskis: “Sāpīgākais sitiens, bez šaubām, bija Latvijas zaudējums Rumānijai (0:1). Viss, viss arī šeit bija labi, bet mūsu spēlētājiem pavisam trūka laimes…” (1933.g. 6.marts).

Savukārt avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks zaudējuma iemeslu pamanīja neieskaitītajā vārtu guvumā: “Gandarījuma turnīra finālā Latvija bijusi mazā pārsvarā un pirmā guvusi vārtus, kuŗus gan tiesnesis neatzinis, it kā neiesistus. Tiesneša rīcība nositusi mūsējo gara stāvokli, ko izmantojuši rumāņi, lai gūtu vienīgos vārtus” (1933.g. 1.marts).

Pēdējie nepalika

1933_PC_ASV_Stadions_1933-03-02_300Pasaules čempionāta kopvērtējumā Latvijas izlase 12 valstu konkurencē ieņēma 10.vietu, bet Eiropas meistarsacīkšu uzskaitē ieguva 8.vietu, kas bija atkārtots iepriekšējā gada sasniegums. “Aiz muguras” palika Itālijas un Beļģijas izlases. Pirmoreiz pasaules meistarsacīkšu vēsturē par čempioniem nekļuva kanādieši. Turnīra finālā viņus pieveica Massachusetts Rangers vienība, kas čempionātā startēja kā ASV izlase (pa labi novietotā attēlā). Pasaules čempionāta bronzu un Eiropas čempionu titulu izcīnīja mājinieki – Čehoslovākijas izlase.

Latvijas izlases sastāvā no 12 hokejistiem, kuri bija delegācijā, čempionātā uzspēlēja 11 vīri – Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arveds Keslers, Herberts Kušķis, Arvīds Pētersons, Ēriks Pētersons, Ādolfs Petrovskis, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, Pēteris Skuja, Leonīds Vedējs. Pie spēlēšanas netika tikai Hermanis Zaļums (un vai vispār plānoja?).

No valstsvienības sastāva Sporta Pasaules korespondents īpaši paslavēja ASK uzbrucējus Robertu Bluķi un Ādolfu Petrovski. Tomēr derētu izcelt vēl vienu “karavīru kluba” uzbrucēju Arvīdu Jurgenu, kurš bija trāpīgākais izlases sastāvā – sastrādāja divus vārtu guvumus. Arī šajās meistarsacīkstēs valstsvienības vārtu “pirmais numurs” bija Herberts Kušķis (Kuške), kuram pēc čempionāta izdevumā Stadions veltīts draudzīgs pantiņš (1933.g. 2.marts):

Kuŗš gan Kuškes vietā ies

Ar «šeibes» kundzi bučoties.

Vai vērts kvēlo skūpstu spiest

Pēc jā lūpas pampst un briest.

Izlases otrajam vārtsargam Pēterim Skujam statistiķi visā turnīrā ir fiksējuši 3 minūtes spēles laika. Tomēr laikabiedru, statistiķu un pētnieku vidū nav vienprātības, kurā spēlē tieši un, vai vispār tāds fakts ir bijis. (Statistiķi “sliecas” uz pēdējo spēli pret Rumānijas izlasi, bet, piemēram, čempionāta spēļu dalībnieks Leonīds Vedējs stipri vēlākās atmiņās viņu atcerējās izlases vārtos spēlē pret Itālijas valstsvienību.) Tāpat pētniekiem nav vienprātības konkrēto spēļu laukuma spēlētāju komplektos, kas devušies laukumā, kā arī izlases kapteiņa jautājumā. Dažādi avoti norāda divus dažādus kapteiņus – Indriķi Reinbahu, Arvīdu Jurgenu (pārbaudāms, vai abi nemainījās).

Vērtīgs sniegums vai tomēr izgāšanās?

Latvijas izlases dalību kā laikabiedri, tā vēlāki pētnieki vērtē diezgan atšķirīgi. Pozitīvāk noskaņotie akcentē galveno dalības principu “piedalīties” un atgādina par vairāk vai mazāk objektīviem faktoriem – pienācīgas ziemas trūkumu, garo un nogurdinošo ceļojumu, hokeja “jaunību” mūsu valstī un pašu izlases pieredzes trūkumu.

Starp valstsvienības panākumiem tika nosaukta arī Latvijas vārda nešana pasaulē. “Bet tie, kas ar skepsi skatījās nākotnē varēs tomēr apmierināties, ka Latvijas sporta vārds, ja arī ne ar uzvarām, tad tomēr ar jauniem sportiskiem sniegumiem ir pacēlis interesi ārzemēs par Latvijas sportu un Latviju vispār,” raksta V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.). Žurnālisti pasaules čempionāta kontekstā atzīmēja, ka ārvalstu prese dažkārt jaucot Latvijas un Lietuvas nosaukumus, mūsu hokeja valstsvienību nosaucot par Lietuvas izlasi.

Bija arī uzstājīgi viedokļi, kuru paudēji izlases otrajā turnīrā gaidīja un prasīja vairāk. No tā arī izrietēja kritika un arī publiska vaininieku meklēšana, bez kā neiztika Latvijas izlases pirmajā pasaules čempionātā…

“Netīrā veļa” latviešu gaumē

Kritikas arsenāls bija plašs un mūsdienām jau klasisks – spēlētāju sastāva izvēle konkrētajām spēlēm, virknējumu kārtība, spēles ilgums dažādām maiņām, izlases pārstāvja (trenera nebija) nekompetence un, galu galā, konkrēta spēlētāja prasmju trūkums. (Piebilde: laukumā spēlēja ar diviem uzbrucēju virknējumiem un vienu aizsargu pāri.)

Vienībā nesaskaņas un sarūgtinājumu izsauca atsevišķus spēlētāju itkā sevis nostādīšana “speciālistu” lomā ledus hokeja spēlē, un arī vienības pārstāvja [Paula Frēliha] varētu teikt, nemākulīgā rīcība vienības sastādīšanā. Nesaprotamu iemeslu dēļ vienībā cīņā ar Itāliju un Rumāniju netika ierindots viens no labākiem spēlētājiem mūsu apstākļos – Ēriks Pētersons [..]. Tāpat nesaprotami bija tas – ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību noturēties uz slidām.

Cīņā ar Rumāniju otra uzbrucēju maiņa visu spēles laiku spēlēja tikai 6 minūtes [..]. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kādēļ mūsu vienība zaudēja. [..] mūsu 1. maiņas uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit, laikam, lielu lomu spēlēja vēlēšanās “spīdēt”! Humoru sacēla vienības pārstāvja aizsargos spēlējošā Keslera cildināšana: “Lūk, redziet, redziet, tas spēlētājs tik spēlē ar galvu!”. Tā tad iznāk, ka pārējo biedrību spēlētājiem galvas nebūtu,” raksta Sporta Pasaule (1933.g. 6.marts).

Kritiķu pārmetumiem zināms pamats varētu būt kritizētā izlases pārstāvja Paula Frēliha un aizsarga Arveda Keslera “partejiskumam” – abi bija sporta kluba Unions biedri un tās hokeja sekcijas aktīvisti. Tomēr “aiz kadra” paliek nianse, kas nevairoja objektivitāti situācijā. Proti, Unions bija veidota un pastāvēja kā vācu sporta klubs, lai arī Unions hokeja komandā spēlēja virkne latviešu. Bet konkrēti P.Frēlihs un A.Keslers bija vācieši. Tāda atklāta konfrontēšanās starp vāciešiem un latviešiem vismaz hokeja laukumos 20.gs. 30.gados nebija manāma, tomēr bija epizodes, kurās tā parādījās. Piemēram, latviešu prese epizodiski apsmaidīja vācu komandu neveiksmes Latvijas hokeja meistarsacīkstēs. Zināma latviešu “cemme” bija, ka Latvijas meistarsacīkšu pirmajos gados par čempionvienību kļuva tieši vācu klubs Unions. Tāpat arī daļa no asākās kritikas izlases komplektēšanas pirmajos gados saņēma tieši vācu sportisti vai administratori. Vēlāk viņi no valstsvienības sastāva izzuda…

Taisnības un līdzsvara pēc kāds labs vārds jābilst par labu kritizētajam Arvedam Kesleram. Sporta Pasaules autors stipri pārspīlēja šī aizsarga nevarēšanu noturēties uz slidām. Keslers kopā ar Unions komandu jau bija divreiz kļuvis par Latvijas meistaru (tā tolaik sauca čempionu; 1931., 1932.), jau pēc Prāgas čempionāta – valsts čempiona titulu izcīnīja trešoreiz (1933.). Bija viens no pirmajiem Latvijas hokejistiem un spēlēja līdz pat Unions komandas pastāvēšanas beigām (1939.). Arveds Keslers bija viens no aktīvakajiem sporta kluba Unions biedriem un tā hokeja sekcijas virzītājiem. Vēlāk – arī Unions hokeja sekcijas vadītājs.

Tehnika un skats nākotnē

Konstruktīvāku vai vismaz mazāk personisku Latvijas izlases vērtējumu sniedz sporta apskatnieks V.Kanups: “[..] gandrīz visi valsts vienības spēlētāji jau daudzmaz piesavinājušies pareizo skriešanas techniku. Ripas vešanas technika un koku [nūjas] technika stāv stipri zemākā līmenī. Maz, mums tādu spēlētāju, kas skrējienā īstā momentā prot asi raidīt ripu pretinieka vārtos. Vēl vājāk mums veicas ar kombinācijām [..]. Piesavināties kombinācijas, tiesa, nav tik vienkārši kā slidu skriešanas techniku, tomēr mūsu vienības [Latvijas meistarsacīkstēs] maz par to domā. Visvājākā vieta mums tomēr ir taktikas trūkums, ko pēc Prāgas turnīra, cerams, mūsu spēlētāji būs daudzmaz piesavinājušies. [..]

Vesels gads līdz nākošām pasaules meistarsacīkstēm Milānā, tādēļ darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai attaisnotu tās cerības, ko uz katru šādu braucienu liekam,” (Stadions, 1933.g. 8.marts.). Uz pasaules čempionātu 1934.gada februārī Milānā Latvijas izlase nedevās, un vispār pēc Prāgas čempionāta izlasei iestājās turpat 2 gadus ilga starptautisko spēļu pauze… Latvijas valstsvienība apritē atgriezās pasaules čempionātā Šveicē 1935.gada 20.janvārī ar spēli pret Kanādas izlasi. Bet tas jau ir cits stāsts…

P.S. Kamēr nenomirs pēdējais bendijists…

Savdabīgu Latvijas hokeja novērtējumu 1933.gada pasaules čempionātā sniedzis kāds Kanādas izlases (kā tāda startēja Toronto National Sea Fleas komanda) spēlētājs, cik noprotams – čempionātā 3 vārtu guvumus sagādājušais Kenijs Keins (Kenny Kane).

Kancs, labākais Kanādas hokejists pasaules meistarsac. laikā bargi izteicies par mūsu ledus hokeju. “Kamēr nebūs miris Latvijas pēdējais bendī spēlētājs, jūs nekad nespēlēsiet labi hokeju”, tie ir slavenā kanādieša vārdi. Ja spēlējot hokeju, tad pavisam esot jāatmet bendī,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 3.aprīlis). Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta un arī izlases pamatu tās sākumposmā veidoja bijušie vai vēl esošie bendijisti, kuriem jāpateicas par hokeja iedzīvināšanu mūsu valstī. Starp citu, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Taču kanādieša domugraudā bija saklausāma skaidra doma.

Avoti un literatūra:

[Pirmajā un noslēdzošajā attēlā: Latvijas izlase pēc spēles pret Šveices izlasi 1933.gada 18.februārī, Prāgā; no kreisās – stāv: A.Pētersons, Ē.Pētersons, J.Skadiņš, I.Reinbahs, L.Vedējs, Ā.Petrovskis, A.Jurgens, R.Bluķis; no kreisās – tup: P.Skuja, H.Kušķis; attēlā nav čempionātā spēlējušais A.Keslers; foto avots: Stadions, 1933.g. 23.febr. Otrajā attēlā: Prāgas 1933.gada čempionāta plakāts; foto avots: passionhockey.com. Trešajā attēlā: Massachusetts Rangers vienība, kas kā ASV izlase kļuva par 1933.gada pasaules čempioniem; foto avots: Stadions, 1933.g. 2.marts.]

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_500

Advertisements

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »

Kā Latvijas izlase uz savu pirmo čempionātu brauca

Posted by petrovich27 uz 2014/07/26

LAT-LIET_Pasaules_Pasts_1932-03-06_vers_300Ir 1932. gada marts. Latvijas hokeja izlase dodas uz savu pirmo starptautisko turnīru – Eiropas čempionātu Berlīnē. Par vietas saglabāšanu elitē (A grupā) nav jāuztraucas, jo līdz tik smalkai gradācijai hokeja pasaule nav nonākusi. Vienīgais uztraukums – kā LATVIJA izskatīsies, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur hokeju spēlē jau gadu desmitus.

Latvija starptautiskajā hokeja federācijā – LIHG (tāds bija tā laika IIHF nosaukums, jo franciski) – oficiāli skaitās uzņemta 1931.gada 22.februārī. Pieņemts uzskatīt, ka tas noticis togad Kriņicā (Polijā; tagad pilsētas nosaukums – Kriņica-Zdruja) aizvadītā pasaules čempionāta laikā notikušajā kongresā. Čempionāts Kriņicā beidzās 8.februārī, bet Latvijas oficialais uzņemšanas datums tuvāk nezināmu iemeslu dēļ skaitās divas nedēļas vēlāk.

1930./1931.g. sezonā Latvijā jau bija aizvadītas valsts meistarsacīkstes, kuras mēdz neuzskatīt par oficiālām, jo LZSS (Latvijas Ziemas sporta savienība) vadība tās oficiāli dēvēja par  “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu” nevis Latvijas meistarību (t.i. čempionātu). No nākamās, 1931./1932.g. sezonas hokeja turnīrs ieguva Latvijas meistarības nosaukumu. Tika nolemts uz Eiropas čempionātu 1932.g. martā sūtīt arī Latvijas “sastādīto vienību” jeb “reprezentējošo komandu” (tā tolaik dēvēja izlasi). Latvijas komandas pieteikums tika pieņemts, un varēja sākties sagatavošanas darbi. Tiesa, gala lēmumu par dalību čempionātā LZSS pieņēmusi tikai 1932.gada 3.martā.

Pēc čempionāta norises LZSS savā 1931./1932.g. sezonas oficiālajā pārskatā norādīja dalības mērķi un uzdevumu: “Komandas sūtīšanu uz šīm sacīkstēm neizsauca vēlēšanās gūt turnīrā kādus panākumus, bet tas tika darīts, lai mūsu hokeja spēlētāji redzētu un mācītos šo spēli tādu, kādu viņu piekopj Vakareuropā“. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinajumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Šāds mērķis arī atspoguļojās presē pirms došanās uz Berlīni: “Brauciens galvenā kārtā domāts mācības nolūkos. Plašajā turnīrā mūsu sportistiem būs reta izdevība sastapties cīņās ar Eiropas spēcīgākām vienībām, kā arī nedēļas laikā novērot labākos sniegumus ledushokeja spēlē. Ziemassporta vadītāji pārliecināti, ka līdzdalība meistarībā [čempionātā] labvēlīgi atsauksies uz mūsu ledushokejistu turpmāko dabrību,” (Jaunākās Ziņas, 1932.g. 4.martā).

Lai iegūtās zināšanas un novērojumus nodotu tālāk

Pieredzes gūšana kā uzstādījums dalībai meistarsacīkstēs noteica izlases sastāva komplektēšanas principus. “Šai nolūkā arī komanda tika sastādīta ar tādu aprēķinu, lai no katras biedrības [kluba] viņā nāktu labākie un apzinīgākie spēlētāji, kas iegūtās zināšanas un novērojumus spētu pēc tam dot tālāk,” teikts LZSS sezonas pārskatā.

Praksē plāns paredzēja, ka “Mūsu vienībā iedalīs pa 1 spēlētājam no ASK [Armijas Sporta Klubs], ŪS [Universitātes Sports], RFK [Rīgas Futbola Klubs], LSB [Latvijas Sporta Biedrība], Ķeizarmeža [Kaizervalds, vācu Kaiserwald], Uniona [vācu Union], bez tam vēl 4 labākos spēlētājus,” (avīze Latvijas Kareivis, 1932.g. 3.martā). Tātad bija paredzēts, ka izlasē spēlēs vismaz pa vienam spēlētājam no Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonā spēlējošajiem klubiem. Liepājas zonā spēlējošās 3 komandas (Liepājas ASK, LTK, Olimpija) jau no paša sākuma palika “aiz borta”…

Jāpiebilst, ka vienas spēles pieteikums tolaik tika veidots pēc formulas ‘8+1’ = 2 aizsargi, 6 uzbrucēji (2 maiņas) un 1 vārtsargs. Rezerves vārtsargs varēja būt ārpus pieteikuma, un to “ģērba” pēc vajadzības.

Par kādu naudu?

Jautājums ir bijis aktuāls vienmēr, taču, lai arī 20.gadsimta 30.gadu meistarsacīkstes bija vairāk vai mazāk nacionālo federāciju atbalstītas, tās tomēr palika amatieru meistarsacīkstes. Turklāt norises laiks sakrita ar pasaules ekonomiskās krīzi, kuru datē ar 1929.-1933.gadiem. Sponsoru šī vārda mūsdienu izpratnē īsti nebija, arī LZSS budžets kopumā veidoja pāris tūkstošus latu, kas arī pēc tā laika kursa nebija milzīga summa, ņemot vērā, ka federācijas pārraudzībā bija arī citi sporta veidi – bendijs, daiļslidošana, ātrslidošana, slēpošana…

Sākotnēji “klusā cerība” bija, ka ceļa izdevumus segs “vācieši, kuŗi rīko Berlīnes sacīkstes“. Bet “Berlīnes slidotāju klubs vakar [2.martā] telegrāfiski paziņojis, ka lūgumu segt Latvijas sportistiem pieprasīto daļu ceļa izdevumu nevar uzņemties,” (Jaunākās Ziņas, 1932.g. 3.marts). (Runa ir par Berliner Schlittschuhclub – tā brīža aktuālo (1932.) un daudzkārtējo Vācijas čempionvienību hokejā.)

Tomēr līdzekļus nācās meklēt pašiem. Viens no ienākumu avotiem bija 1932.g. 5.-6.martā Rīgā, LSB slidotavā rīkotais “Kanadas hokeja zibeņturnīrs“. Zibensturnīrā piedalījās Rīgas zonas visi 6 klubi, bet tā ienākumi bija paredzēti “līdzekļu iegūšanai mūsu reprezentējošās vienības komandēšanai uz Berlīni,” raksta Latvijas Kareivis 1932.g. 5.martā. Jau dienu vēlāk šis pats laikraksts optimistiski ziņoja: “[Zibensturnīra] Cīņas ļoti interesantas un pulcina daudz skatītāju, tā kā savienības [LZSS] mērķis attaisnosies un daļa līdzekļu braucienam uz Eiropas meistarsacīkstēm iznāks“.

Ar Zibensturnīra ienākumiem bija stipri par maz, tādēļ “Līdzekļu pavairošanai savienība [LZSS] rīko 8. un 10.martā pl. 9 vakarā Esplanades slidotavā valsts komandas un spēcīgāko klubu komandu treniņa sacīkstes” (Latvijas Sargs, 1932.g. 7.martā). Tomēr sacīkšu ienākumi kopumā neveidoja tik lielu ienākumu daļu, kā varētu nolasīt no 1932.gada marta preses.

LZSS 1931./1932.g. sezonas kases pārskats liecina, ka “Piedalīšanās Europas meistarsacīkstēs” izmaksājusi 869,77 latus. No minētās summas lielāko daļu veidoja LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienības) pabalsts 300 latu apmērā, “atlikums no līdzekļu vākšanas sacīkstēm” (t.sk. Zibensturnīra) veidoja 200 latu, sporta biedrības (klubi) ASK un LSB ziedoja pa 60 latiem. Oficiālā atskaite liecina, ka “Grūtais līdzekļu jautājums šai pasākumā tika atrisināts tādējādi, ka daļu naudas ceļa izdevumiem sedza paši spēlētāji, daži brauca arī uz sava rēķina [..]”. Tā lūk…

“Pārbaudes” spēles un sastāva testi

Gatavošanos Eiropas čempionātam Latvijas izlase faktiski sāka ar savu vēsturiski pirmo spēli 1932.gada 27.februārī – pret Lietuvas izlasi. Vel pirms spēles laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks baidīja: “Šī būs pirmā valstu sacīkste, jo pie mums šo spēli sāka piekopt vispārigi tikai ar pagājušo gadu. Latvijai šodien būs jāiztura grūta cīņa ar daudz rūdītāku pretinieku, jo Lietava hokeju piekopj jau kopš 5 gadiem. Tas, ka lietuvji ir mums bīstami pretinieki, pierāda tas, ka pagājušā gadā viena no viņu komandām uzvarēja Rīgas spēcīgākās vienības” (1932.g. 27.febr.).

Izlases sastāvu šai spēlei komplektējuši LZSS priekšsēdētāja biedrs (vietnieks) Aleksandrs Liepiņš (pārstāvēja LSB) un LZSS valdes loceklis Pauls Frēlihs (Unions). Interesanti, ka izlases sastāvs bija komplektēts tikai no divu Latvijas klubu sastāva – čempionvienības, aktuālā valsts turnīra līdervienības Unions un Universitātes Sports (US). Spēlē pret lietuviešiem laukumā devās 9 vīri: no Unions – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs (kapteinis), Arveds Keslers (pēckara literatūrā dēvēts par Herbertu Kesleru), uzbrucēji Alfrēds Verners un Johans Skadiņš; no US – uzbrucēji Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis (pēc dažādām ziņām spelējis kā aizsargs), Leonīds Vedējs un Valentīns Volframs. Kā kandidāti (rezervisti) bija nosaukti arī vārtsargi Pēteris Skuja (RFK) un Konstantīns Otlans (US), taču laukumā nedevās. Latvija uzvarēja 3:0!

Faktiski izlases sagatavošanās cikla ietvaros jāskata nākamajā dienā (28. februārī) sekojusī spēle starp galvaspilsētu komandām – Rīga pret Kauņu. Šajā spēlē laukumā devušies četri vīri no iepriekšējās dienas sastāva izlasē (Bluķis, Petrovskis, Volframs), izlases kandidāts – vārtsargs Otlans, kā arī vēl pieci citi hokejisti – Alfrēds Brašmanis (LSB), Arvīds Jurgens (ASK), Jūlijs Lindenbergs (Unions), Arvīds Petersons (ASK), Ēriks Petersons (RFK). Rīdzinieki uzvarēja 5:2. Izlašu spēlēs no Rīgas zonas klubiem “nepārbaudīti” palika čempionāta pastarītes – Kaizervalds komandas vīri.

Pirms došanās uz Berlīni izlase aizvadīja treniņus, kuru gaitā risināja sastāva komplektācijas jautājumus. 9.-10. martā publiskoja sastāvu, kurā bija pārstāvēti visi seši Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas klubi, bet par valstsvienības pārstāvi, ko mūsdienās varētu saukt par ģenrālmenedžeri vai vismaz delegācijas vadītāju, iecēla LZSS valdes locekli un Unions administratoru Paulu Frēlihu, kurš jau bija darbojies sastāva komplektēšanā izlases pirmajai spēlei. Treniņposmā nacionālā valstsvienība arī piedzīvoja domstarpības, kas draudēja izvērsties izlases neaizbraukšanā uz savu pirmo turnīru…

“Mūsu hokejisti uz Berlīni nebrauks”

Tāds virsraksts rotāja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubriku 1932.gada 12.martā. Avīzes apskatnieks atreferēja situāciju: “Mūsu reprezentējošās Kanādas hokeja komandas pēdējā pārbaude pret RFK cieta fiasko. RFK spēlējot nepilnā sastāvā, uzvarēja sastādīto ar 5:4 vārtiem (1:1, 4:1 un 0:2). Bez tam vēl radušās domstarpības pārstāvja izvēlē, kādēļ nolemts komandu uz Berlīni nesūtīt.”

Izlases komplektācijas sakarā funkcionāri bija nonākuši līdz konfliktam. “Asinis uzsita” ne tikai negaidītais valsts labāko hokejistu zaudējums RFK hokeja vienībai, bet galvenokārt – valstsvienības sastāva atlases jautājumi, kas tā laika presē parādās vairāk vai mazāk “caur ziediem”. Latvijas armijas un arī tās sporta kluba ASK rupors Latvijas Kareivis piemin neapmierinātību ar izlases pārstāvi Paulu Frēlihu, bet noklusē “cemmi” par to, ka nosauktajā izlases sastāvā ir tikai viens Rīgas ASK hokejists – Arvīds Jurgens. Turpretī 9.-10.marta versijā no Unions sastāva bija nosaukti četri, no US – 3, pat no RFK – 2, bet no Rīgas ASK, LSB un Kaizervalds tikai pa vienam…

“Mūsu hokejisti uz Berlīni tomēr aizbrauca”

Šādi vai līdzīgi virsraksti Latvijas preses sporta rubrikas rotāja 12.-14.martā. Jo 11.marta vēlā vakarā LZSS ārkārtas sēdē jautājumu par došanos uz Berlīni skatīja atkal un domstarpības atrisināja. “Vakar Latvijas ziemas sporta s-ba galīgi nolēma sūtīt uz Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē mūsu sastādīto hokeja vienību. Pēc sastādītās [izlases] neveiksmes treniņa sacīkstēs ar RFK, kur zaudeja ar 4:5, komandas sastāvs grozīts [..],” ziņo avīze Pēdējā Brīdī (1932.g. 12.martā).

Tāpat tā laika prese un arī LZSS oficiālais pārskats liecina, ka tika mainīts izlases pārstāvis čempionātā – uz S.Frēlihu. Sergejs Frēlihs bija iepriekš nosauktā izlases pārstāvja Paula Frēliha brālis, arī sporta kluba (biedrības) Unions sportists un administrators.

Jāpiebilst, ka 10.janvāra izlases zaudētajā spēlē pret RFK komandu, kas papildināta ar diviem Universitātes Sporta hokejistiem, tika atrisināti daži sastāva komplektācijas jautājumi, tostarp – vārtsagu izvēle. “Uzvarētāju komandā pārmaiņus spēlēja arī 2 US spēlētāji, kas atvietoja pretēja pusē [izlasē] spēlējušo RFK [uzbrucēju Ēriku] Pētersonu. Pirmā trešdaļā sastādītās kom.[andas] vārtos spēlēja Kušķe, bet 2. trešdaļā Otlans. RFK vienība šaī laikā atzīmēja 4:1 vārtu guvumu. Pēdējā spēles posmā sastādītās komandas vārtos vietu ieņēma RFK vārtsargs P. Skuja,” raksta Jaunakās Ziņas (1932.g. 11.martā). Skaidrs, ka sastāvā palika vārtsargi Kušķis un Skuja.

LZSS sezonas atskaite nosauc izlases gala sastāvu, kas devies uz Berlīni:

  • Herberts Kušķis (Kuške; Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Indriķis Reinbahs (Unions), kapteinis;
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Jūlijs Lindenbergs (Unions);
  • Alfrēds Verners (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Alfrēds Brašmanis (LSB);
  • Ādolfs Petrovskis (US);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Andrejs Jessens (US);
  • Valentīns Volframs (US).

Pirms izlases sastāva nosaukšanas iepriekšējos “gala sastāvos” figurēja arī Zigurda Bergmaņa (Kaizervalds), Roberta Bluķa (US), Jāņa Langes (Kaizervalds), Konstantīna Otlāna (US), Kārļa Paegles (RFK), Arvīda Pētersona (ASK) vārdi. Tomēr šie vīri palika ārpus gala saraksta. Rezultātā oficiālajā delegācijā netika iekļautas ne tikai Liepājas zonas komandas, bet arī Kaizervalds.

Jāatgādina, ka vēl īsi pirms izlases došanās uz Berlīni nebija sakārtoti finansējuma jautājumi, un tos faktiski “nokopa” ar spēlētāju sniegto līdzfinansējumu, kas arī varēja ietekmēt gala sastāva izvēli. Avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks 13.marta numurā uzsver, ka “par saviem līdzekļiem līdzbrauc Lindbergs [Lindenbergs], Zaļums, Verners un Jesens“, un vēl nomoralizē: “Cerēsim, ka lielie ceļa izdevumi nebūs zemē nomesti un mūsu hokejisti gūs arī mācību un piedzīvojumus līdz ar golu birumu“. Armijas laikraksta kritisko attieksmi nespēj noslēpt pat “laba ceļavēja” vēlējums…

Izlases gala sastāvā bija nosaukti kopā 14 spēlētāji. Ņemot vērā spēles pieteikuma lielumu (9 spēlētāji + rezerves vārtsargs), varēja nojaust, ka visi pie teikšanas varētu arī netikt. Taču izlase brauca gūt pieredzi, mācīties, ko varētu teorētiski darīt arī atrodoties aiz laukuma apmales.

Deviņas Eiropas nācijas

Eiropas čempionāts (jau 14.) norisinājās tolaik vēl demokrātiskas Vācijas galvaspilsētā Berlīnē no 14. līdz 20.martam. Turnīrs pulcēja deviņas valstis – Austriju, Čehoslovākiju, Franciju, Latviju, Lielbritāniju, Rumāniju, Šveici, Vāciju, Zviedriju.

Tas bija hokeja vēsturē pēdējais Eiropas čempionāts, kas tika aizvadīts atsevišķi no pasaules čempionāta vai ziemas olimpiādes. Togad (1932.) olimpiāde un pasaules čempionāts bija jau aizvadīts 4.-13.februārī Leikplesidā (ASV). Brauciens uz Ziemeļameriku vairumam Eiropas vienību nebija pa kabatai, kā rezultātā olimpiādē no Eiropas piedalījās tikai divas izlases – Vācijas un Polijas. Kopā ar ASV un Kanādu olimpiskais hokeja turnīrs pulcēja četras izlases un bija vismazāk izlašu pārstāvētais turnīrs olimpiskā hokeja vēsturē. Atsevišķa Eiropas čempionāta norise bija tikai loģiska.

Kā no meža iznākuši

Berlīnē Latvijas izlases hokejisti nonāca uz iekštelpu mākslīgā ledus arēnas Der Berliner Sportpalast (atklāts jau 1910.g.) ledus, kas pats par sevi bija piedzīvojums. Līdz tam laikam un arī ilgus gadus turmpāk Latvijā nebija ne mākslīgā ledus, ne jumta virs laukumiem. Vēlāk izlases aizsargs Indriķis Reinbahs raksturoja, ka Latvijas valstsvienība jutusies “itkā mežā ienākuši“; tomēr atbilstošāks būtu salīdzinājums – kā no meža iznākuši…

Kas par to, ka daudzi hokeja nūju vēl vadīja pēc bendija parauga tikai ar vienu roku; nevienam nebija īsto hokeja slidu. Patiesībā neviens pat īsti nezināja, ka tādas vispār eksistē. Kad latvieši iznāca pirmo reizi mūžā uz mākslīgā ledus klāja, visus pārsteidza neredzētā skrējiena uzsākšanas metode: uz taisno bendija slidu purngaliem! [..],” raksta Latvijas sporta pētnieki A.Šmits un V.Čika (Sporta Latvija, 1955.).

Pirmā spēle pret Čehoslovākiju. 0:7

Latvijas izlasei čempionāts bija jāsāk B apakšgrupā, kur mūsējie bija iedalīti kopā ar Čehoslovākijas un Francijas izlasēm. Laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks, līdzīgi, kā notiek mūsdienās, bēdājās par apakšgrupas stiprumu: “Latvijai šoreiz spēļu izlozējums nav laimīgs, jo abi grupas pretinieki Čehoslovākija un Francija ir spēcīgākie turnīra dalībnieki un nopietnākie kandidāti uz pirmo vietu” (1932.g. 15.martā). (Prognoze “netrāpīja”: šajā turnīrā Čehoslovākija ieņēma 5., Francija – 6.vietu.)

Pirmā spēle norisinājās 15.martā pret Čehoslovākijas valstsvienību. Šī valsts jau tolaik bija viena no progresīvākajām Eiropas hokeja zemēm. Kā Austroungārijas impērijas daļa Bohēmija starptautiskajā federācijā LIHG iestājās jau 1908.gadā – tajā pašā gadā, kad šī organizācija bija dibināta. Čehoslovākija savas prasmes bija apliecinājusi, izcīnot olimpisko bronzu pirmajā olimpiskajā turnīrā (1920.g.). Augstāk ierindojās tikai ziemeļamerikāņi – Kanādas un ASV vienības. Čehoslovākija bija sevi apliecinājusi kā vairākkārtēja Eiropas čempionvienība (1922., 1925., 1929.; iepriekš kā Bohēmija – 1911., 1912., 1914.).

Latvijas izlasei “ugunskristības” sanāca ar diezgan pamatīgu un “sausu” zaudējumu. Tomēr laikabiedri nesaskatīja katastrofu, jo tolaik bija diezgan ierasti “sausi” divciparu zaudējumi, īpaši, ja runa bija par spēlēm pret Ziemeļamerikas izlasēm. Taču izņēmums nebija arī divciparu spēles starp Eiropas valstsvienībām. Jāpiebilst, ka tas viss notika īsākā spēles laikā – 45 minūtēs (3 x 15).

Latvijas hokeja apskatnieki pirmās spēles “sausumu” pamatoja ar pieredzes trūkumu un arī čehu neierasti rupjo spēles stilu. “Sakarā ar Latvijas pirmo uzstāšanos Eiropas ledushokeja meistarturnīrā, zaudējot Čehoslovākijai 0:7, speciālisti aizrāda, ka mūsu hokejisti esot spēlē ļoti ātri, bet viņiem trūkstot vajadzīgās prakses un piedzīvojumu,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 17.martā).

Dažas dienas vēlāk izdevums Latvijas Sargs papildināja: “Mūsu spēletāji pārsteigti par paņēmieniem, kādi pieļauti hokeja spēlēs Berlīnē. Piemēram, čehi spēlējuši ārkārtīgi rupji, situši pa kājām, grūduši spēlētājus, kad viņi nemaz nav pie ripas, likuši kokus [nūjas] priekšā u.t.t. Par šādiem paņēmieniem Rīgas tiesneši katru spēlētāju noraida no laukuma,” (1932.g. 21.martā).

Pret Franciju. 0:1

16.martā pret Francijas izlasi bija veicies jau labāk. Franči bija vieni no LIHG dibinātājiem 1908.gadā, taču ar spilgtiem panākumiem pēdējos gados nevarēja lepoties. Tiesa, savā pastāvēšanas vēsturē bija kļuvuši par Eiropas čempioniem (1924.) un vicečempioniem (1923.).

“[..] mūsu vienība, otrā spēlē pret Francijas komandu, bija lielā pārsvarā, bet neizdevās ripu dabūt pretinieka vārtos. Franči vienīgos vārtus ieguva spēles pirmā trešdaļā ar negaidītu izrāvienu. Mūsu vienībai gŗūti pierast pie mīkstā, mākslīgā ledus,” salīdzinoši lakoniski spēles gaitu atstāsta Latvijas Kareivis (1932.g. 18.martā).

Detalizētāku speles aprakstu ar norādi “Telegramma no Berlīnes” sniedz laikraksts Jaunākās Ziņas (1932.g. 17.martā): “Kaut arī šo spēli mūsu ledushokejisti zaudēja ar 0:1 galarezultātā, šoreiz Latvijas sporta krāsu reprezentanti uzrādīja negaidīti labu saspēli un bija frančiem pilnīgi līdzvērtīgi pretinieki. Sevišķi sākumā spēle risinājās bez jebkāda ievērojama pārsvara vienā vaj otrā pusē. Franči vienīgos vārtus ieguva spēles pirmā trešdaļā ar veiklā uzbrucēja Munca [Šarla Munsa, fr. Charles Muntz] strauju cau[r]šāvienu. Visas pūles rezultātu izlīdzināt palika bez sekmēm, kaut arī latvji spēlēja ļoti centīgi un it sevišķi spēles pēdējā trešdaļā nopietni apdraudēja savu pretinieku vārtus. Šeit visus straujos uzbrukumus veiksmīgi likvidēja franču teicamais vārtsargs Lefebrs [Filips Lefebīrs, fr. Philippe Lefebure]. Pēc spēles latvju sportistus kaut arī cīņu zaudējušus, silti apsveica kuplā skaitā ieradusies publika un sporta lietpratēji. Pēdējie sevišķi izceļ latvju lielisko vārtsargu Kušķi. Viņš bijis labākais vīrs savā komandā un glābis savējos no lielāka zaudējuma. Latvji bijuši sevišķi ātri un sagādājuši frančiem strauju spēli. Komandai trūkstot vienīgi starptautiskā slīpējuma un pieredzes [..].”

Pret Rumāniju. 3:0

Pie savas pirmās uzvaras Eiropas čempionātā Latvijas izlase nonāca trešajā spēlē – 17.martā (dažviet literatūrā norādīts 18.marts) pret Rumānijas izlasi, t.s. gandarījuma turnīra ietvaros. Rumānijai šis bija otrais starptautiskais turnīrs. Šī valsts LIHG sastāvā bija iestājusies pirms 8 gadiem – 1924.g. janvārī, taču līdz šim bija piedalījusies tikai vienā starptautiskā turnīrā – 1931.gada pasaules un Eiropas čempionātā. 10 nacionālo izlašu konkurencē rumāņi bija ieņēmuši pēdējo vietu, kas nozīmēja 10.vietu pasaulē un 8.vietu Eiropā. Salīdzinot ar Latviju, rumāņi skaitījās pieredzējušāki.

Tomēr labāka izrādījās Latvijas izlase; turklāt uzvarēja bez vārtu zaudējumiem. Čempionāta trešajā spēlē valstsvienība tika pie pirmā vārtu guvuma; tā autors bija uzbrucējs Ēriks Pētersons, kuram šajā spēlē divi vārtu guvumi. Trešā trāpījuma autors bija Arvīds Jurgens. Spēles varonis bija 19 gadus vecais vārtsargs Herberts Kušķis (Kuške), kuram šī bija jau otrā “sausā” uzvara starptautiskajās spēlēs.

Progresējošo un jau samērā spēcīgo Rumānijas komandu mūsējie veica pārliecinoši ar galarezultātu 3:0. Spēles starplaiki – 0:0, 2:0, 1:0. Vārtus latvju komandai ieguva otrā spēles trešdaļā Petersons un Jurgens, bet trešā – atkal Petersons. Pēc daudzo ārzemju sportistu un vietējās sporta preses atsauksmēm, latvju komanda ļoti ātri esot iespelējusies un atjautīgi uztvērusi cīņas taktiku. Komandas labākais vīrs tomēr vārtusargs Kušķe, kurš pierādījis sevi lieliskā “formā”,” telegrammu no Berlīnes citē Jaunākās Ziņas (1932.g. 18.martā).

Kušķis bijis ļoti lepns par savu sniegumu, taču “zvaigžņu sindromu” izslimojis diezgan ātri – jau tuvākajās dienās. Šo atgadījumu labi atcerējās viņa komandas biedrs Leonīds Vedējs: “[..] sacensībā pret Rumāniju, kuru uzvarējām 3-0, vārtsargs Kuške bija tiešām nepārspējams ar savu apbrīnojamo spēli. Nākošā dienā lielākais sporta žurnāls, aprakstot Kuškes panākumus pret Rumāniju, bija ievietojis lielu viņa uzņēmumu pirmajā lapaspusē. Saprotams, ka viņš nopirka kādu duci šo žurnālu, un salocītu tā, lai varētu redzēt viņa attēlu, ielika mēteļa kabatā. Visu pēcpusdienu viņš pastaigājās pa “Unter’n Linden” bulvāri. Nākošajā vakarā mums bija draudzības spēle pret vietējo “Brandenburgas hokeja klubu”. Visiem par pārsteigumu mēs pazaudējām 5-7, un tikai pateicoties Herberta vājajai spēlei. Katru ripas raidījumu viņš centās atvairīt ar pavisam jaunu un neredzētu paņēmienu, protams, bez panākuma. Skatītāji ātri uzķēra Kuškes ālēšanos, un katru vārtu zaudējumu pavadīja skaļiem svilpieniem un saucieniem.” (Laiks, 1990.g. 17.febr.). (Cik saprotams no L.Vedēja rakstītā, spēle notikusi starp Latvijas izlasi un Berlīnes klubu SC Brandenburg. Presē un literatūrā Latvijas komanda ir dēvēta par Rīgas Unions, tomēr spēlē piedalījušies ne tikai “unionieši”. Tāpat pretinieki dažkārt tiek saukti par Brandenburgas pilsētas izlasi. Šis jautājums būtu atsevišķi pētāms.)

Pret Lielbritāniju. 2:5

Eiropas čempionāts Latvijas izlasei noslēdzās 19.martā ar gandarījuma turnīra otro spēli – pret Lielbritāniju. Briti LIHG bija iestājušies šīs organizācijas dibināšanas gadā (1908.), un viņiem bija itin plaša starptautisko spēļu pieredze – divās olimpiādēs, divos pasaules čempionātos, divos atsevišķos Eiropas čempionātos. Ieņemtās vietas pieklājīgas – olimpiskā bronza (1924., stiprākas tikai Kanāda un ASV), kā arī Eiropas pirmo čempionu tituls (1910.). Lai arī kopš tituliem bija pagājis kāds laiks, briti nebija no vājākajiem hokejā.

Divus vārtu guvumus sastrādāt izdevās, taču Herbertam Kušķim nācās 45 minūšu gaitā meklēt ripu savos vārtos 5 reizes. “[..] mūsu vienība, kā nepieradusi pie rupjā spēles veida, zaudēja cīņu angļiem ar 2:5 vārtiem, kaut gan bij lielā pārsvarā,” tā lakoniskais Latvijas Kareivis (1932.g. 22.martā). Vārtu guvēji bija Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš.

Arī šoreiz, pateicoties speciālkorespondencei no Berlīnes, detalizētāku izklāstu sniedz Jaunākās Ziņas (1932.g. 21.martā): “Cīņa izvērtās ļoti dedzīga ar mainīgu pārsvaru drīz vienā, drīz otrā pusē. Angļu komandas līdzšinējie iespaidīgie sasniegumi lika cerēt uz mūsu hokejistu smagu zaudējumu. Tomēr latvju hokejisti netikvien turējās dūšīgi, bet no jauna sagādāja sporta lietpratējiem – skatītājiem patīkamu pārsteigumu, sagādājot angļu komandas vārtsargam daudz darba. Mūsu hokejistu korektā spēle ātri iekaroja skatītāju simpātijas. Pret spēcīgo pretinieku mūsu komanda viscaur spēlēja negaidīti labi, lai gan rutības un ātras izšķiršanās trūkums atsevišķos cīņas momentos bija par iemeslu tam, ka cīņas rezultāts beigās nosvērās 5:2 par labu Anglijai. Spēles gaitā latvji divtik bieži apšaudīja angļu vārtus.

1. trešdaļā mūsu spēlētāju nevērā atstātais kreisās [malas] angļu kom.[andas] uzbrucējs atzīmēja 1:0 par labu savai komandai. Fatāli neveicās mūsu spēlētājiem 2. trešdaļā. Gan Reinbachs negaidīti izrāvās līdz vārtiem un, pārsteidzot pretinieku vārtsargu, izlīdzināja stāvokli uz 1:1. Bet tad pēc dažām minūtēm apbrīnojami veiklais angļu centra uzbrucējs Deway’s [Džerijs Deivijs, an. Gerry Davey], izmantojot divas mūsu kļūdas, noveda stāvokli uz 3:1. No burzmas Deway’s guva arī ceturtos vārtus. Šķita, ka tomēr izdosies izlīdzināt lielo angļu izlēcienu vārtu guvumu, jo mūsu uzbrukumi sekmējās itin labi. Tomēr izšķirošos mirkļos pat pašu vārtu tuvumā, kad atlika vairs pārspēt tikai vienu pašu vārtsargu, šoreiz mums nepavisam nepadevās sviedieni. Pēdējā trešdaļā attīstījās rosīgākā un saistošākā cīņa, kurā latvji iniciatīvi turēja pilnīgi savās rokās. Pēc tam, kad spīdošais uzbrucējs Deway’s palielināja rezultātu uz 5:1, Skadiņš no burzmas ievadīja tomēr beidzot ripu arī angļu vārtos un mūsu komanda atstāja laukumu salīdzinot ar krietnu rezultātu 2:5, lai gan zaudējuši. Skatītāji angļus pavadīja beigās ar svilpieniem par uzkrītoši rupjo spēli. Mūsu komandu skatītāji pavadīja skaļiem aplausiem. Latvju sportistus šeit vispār labi ieredz. Arī presē cildinošas atsauksmes. [..]”

Turnīra kopvērtējumā Latvija ieņēma 8.vietu, atstājot aiz muguras uzvarēto Rumāniju. Par čempioni kļuva Zviedrija. Sudrabs – Austrijai, bronza – Šveicei.

Kā Latvija izskatījās uz Eiropas fona?

Tiešā nozīmē – pēc hokeja kluba Unions! “Mūsu valsts hoki komanda š.g. martā, Berlīnē, kā zināms, startēja “Uniona” formas tērpos, jo ziemas sporta savienība nebija spējusi iegādāt speciālus valsts formas tērpus. “Uniona” tērpiem uz krūtīm ir liels burts U sarkanā krāsā. Ko dara Berlīnes publika? Pieradusi redzēt burtu U virs apakšzemes dzelzceļa staciju ieejām, viņa lielā sajūsmā apvelta mūsu komandu, vienkārši, ar “Bravo, Untergrundmannschaft!” saucieniem!,” raksta izdevums Stadions (1932.g. 20.okt.). (Vācu ‘Untergrundmannschaft‘ tulkojumā – pazemes komanda, metro komanda; vācu U-Bahn – latv. metro.)

Kopumā Latvijas izlases sniegums Eiropas čempionātā tika vērtēts atzinīgi. Pirmais starts bija izrādījies salīdzinoši pieklājīgs. Galvenie trūkumi – vājā tehnika un šāda līmeņa spēļu pieredzes neesamība. Bet novērtēta Latvijas hokejistu pašatdeve, kas joprojām ir mūsu valstsvienības “cietākā valūta”. “Par latvju spēlētājiem visi sporta lietprateji atsaucas ļoti atzinīgi par lielo centību [..]. Vienīgi mūsējiem trūkstot labas technikas,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 20.martā).

Vai – “Vācu sporta preses atsauksmes par mūsu komandu ir visai atzinīgas, sevišķi par vārtsargu Kuški, kurš iesaukts par latvju “mazo kanādieti”. Latvju komanda, kura pirmo reiz piedalās starptautiskās sacīkstēs, esot ļoti ātri iejutušies hokeja “lielvalstu” spēles veidā un nākotnē viņa izvērtīšoties par nopietnu pretinieku, ar kuru nākšoties rēķināties.” (Latvijas Sargs, 1932.g. 21.martā).

Pēc sešiem gadiem par izlases pirmo startu starptautiskajos čempionātos valstsvienības pirmais kapteinis Indriķis Reinbahs teica: “Sākumā mūsu ledushokejs atradās lielā bendi spēles iespaidā un kad 1932.gadā pirmo reizi startējām Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē, vērojot citu valstu spēles veidus, jutāmies itkā mežā ienākuši. Prieks tomēr bija liels, kad pirmā spēlē uzvarējām Rumāniju 3-0 un arī pārējie rezultāti nebija iznīcinoši. [..] Berlīnes mācība mums bija liela un paliekoša,” (Sporta Pasaule, 1938.g. 22.dec.).

Izlases celmlauži

No Berlīnes braucēju oficiālā saraksta 14 hokejistiem laukumā bija devušies 10 – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs, Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs. Vārtsargs Pēteris Skuja palicis rezervistos; tāpat pie spēlēšanas nav tikuši laukuma spēlētāji Alfrēds Brašmanis, Alfrēds Verners un Hermanis Zaļums. Tā kā Brašmanis palika bez spēles laika, tad arī viņa pārstāvētā LSB vienība netika nepārstāvēta uz čempionāta ledus.

Taču ir viens vārds, kurš nebija nosaukts dalībai Eiropas čempionātā un arī vēlāk neparādījās LZSS sagatavotajā sezonas pārskatā. Runa ir par Unions komandas aizsargu Arvedu Kesleru (vēlāk literatūrā saukts par Herbertu Kesleru). Vēlāku laiku hokeja pētnieki ir “pamanījuši” viņu laukumā tikai vienā čempionāta spēlē – pēdējā, pret Lielbritāniju. Taču laikabiedri 1932.gadā viņu sastāvā neredzēja…

“Nedaudz taktiskas gudrības”…

Pēc izlases atgriešanās no Berlīnes, tika nolemts pāris demonstratīvās spēlēs atrādīt Eiropas čempionātā pieredzēto. 28. martā “izrādi” sniedza RFK/US apvienotā komanda un Unions. “Mūsu “berlīniešiem”, valsts hokeja vienības dalībniekiem Eiropas meistarsacīkstēs, vakar Esplanādes slidotavā bija paredzēta otra sacīkste, nolūkā rādīt Rīgas publikai, kā spēlē hokeju Vakareiropā. [..] Sacīkstes rīkotāji bija visu ko darījuši, lai mūsu “berlīnieši” savā spēlē tiešām atdarinātu redzētās rupjības un pretinieka sisto “iespaidošanu”, bet neviens no viņiem nebija parūpējies, lai ledus būtu pasargāts no saules iznīcinošā siltuma. Un tā iznāca, ka spēle noritēja nevis uz ledus, bet sniegveidigā ledus masā, kurā brīžiem pazuda melnā ripa, bet spēlētāji, brizdami mīkstā ledū, pūlējās vaiga sviedros, lai radītu spēles “iespaidu” un, galvenais, demonstrētu “īsto” hokeja spēli. Redzētais nepārliecināja. [..] Tā tad vienīgais, ko mēs Berlīnē ieguvuši, būs, laikam nedaudz taktiskas gudrības (gluži tādu gudrību demonstrēja lietuvieši) un… rupju spēli,” sprieda Latvijas Sargs sporta apskatnieks (1932.g. 29. marts). (Spēlē uzvarēja Unions ar 1:0.)

Neskatoties uz laikraksta Latvijas Sargs žurnālista kritisko rezumējumu un mājienu, ka izglītībai varēja pietikt ar spēli pret Lietuvas izlasi Rīgā, Latvijas hokejistu dalība starptautiskos turnīros turpinājās un hokeja “bīdītāju” entuziasms nenoplaka. Jau nākamgad, 1933.gada februārī Latvijas izlase devās pārbaudīt spēkus pasaules čempionātā Prāgā.

Avoti un literatūra:

  • Latvijas Ziemassporta Savienības darbības pārskats par 1931./32. gadu // [Kaiserwald sarakste ziemas sporta veidu jautājumos] Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1799.fonds, 2.apraksts, lieta Nr. 531. – 31.lp.
  • Latvijas Kareivis. – 1932.g. 28.februāris, 1., 3., 5., 6., 11., 12., 13., 18., 22.marts.
  • Latvijas Sargs. – 1932.g. 7., 14., 21., 29.marts.
  • Pasaules Pasts. – 1932.g. 6.marts.
  • Pēdējā Brīdī. – 1932.g. 27.februāris, 1., 8., 10., 12., 15., 17., 20.marts.
  • Jaunākās Ziņas. – 1932.g. 3., 4., 5., 8., 9., 11., 17., 18., 21.marts.
  • Riga am Sonntag. – 1932.g. 28.februāris.
  • Rigasche Rundschau. – 1932.g. 21.marts.
  • Sporta Pasaule. – 1938.g. 22.decembris.
  • Stadions. – 1932.g. 20.oktobris.
  • Kurzemes Vārds. – 1932.g. 18.marts.
  • Vedējs L. Neatkarīgās Latvijas hokeja izlases spēlētāji // Laiks. – 1990.g. 14., 17., 21., 24.februāris.
  • Ulmanis A. Melnās ripas bruņinieki. Latvijas hokeja vēsture. – Rīga, 1998. (elektroniski: lhf.lv/vesture123/07092010-gramatas_melnas_ripas_bruninieki_elektron)
  • Šmits A., Čika V. Sporta Latvija. – New York, 1955.
  • Bomis A. [Latvijas izlases visas spēles] 1932.-1936. gads // Sporta Avīze+. – 2014.g. 31.marts (sk: http://www.sportaavize.lv/visas_hokeja_izlases_speles/31032014-1932_1936)
  • Bomis A. [Latvijas izlases visas spēles] 1937.-1940. gads // Sporta Avīze+. – 2014.g. 31.marts (sk: http://www.sportaavize.lv/visas_hokeja_izlases_speles/31032014-1937_1940)
  • Malolepszy T. European Ice Hockey Championship Results: Since 1910. – Lanham, Toronto, Plymouth (U.K.), 2013.
  • Ošiņš I. Tāds bija hokejs ar Leonīdu Vedēju // Laiks. – 2008.g. 4.oktobris.
  • Championnats d’Europe 1932 // Passionhockey.com (sk: http://www.passionhockey.com/hockeyarchives/Euro1932.htm)
  • Latvijas hokeja pirmsākumi // Hokejs 1989. – 1990. Uzziņas. Sast. Andersons M. – Rīga, 1989. – 49.-56.lpp.
  • Ošiņš I. Kur tu radies, hokej, kur tu cēlies. – 2011.g. (sk: http://www.lhf.lv/forums/vesture123/04022011-kur_tu_radies_hokej_kur_tu_izcelies)
  • Müller S. Deutsche Eishockey Meisterschaften. – [b.v., 2000.]
  • Eckert H. Eishockey Lexikon. – München, 1993.
  • 1932 Чемпионат Европы: Германия (Берлин) // Форум хоккейных статистиков (sk: http://statforum.5-games.ru/viewtopic.php?f=131&t=1230)
  • Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. Ed. Diamond D. – Kansas City, New York, 1998.
  • Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. 2nd edition. Ed. Diamond D. – New York, 2000.
  • IIHF Guide & Record Book 2014. Ed. Podnieks A. – Zurich, New York, Toronto, 2013.
  • Dubrow P. Berliner Sportpalast. Das Tollhaus der Nation // Zeit. – 1972.g. 22.decembris (elektroniski: http://www.zeit.de/1972/51/das-tollhaus-der-nation)
  • UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933. – 2014.g. (sk: https://petrovich27.wordpress.com/2014/05/21/unions/)

Raksts labots un papildināts pēc tā publicēšanas.

[Attēlā: Latvijas un Lietuvas izlašu kopfoto pirms spēles 1932.gada 27.februārī.  Foto avots: Pasaules Pasts, 1932.g. 6.marts.]

LAT-LIET_Pasaules_Pasts_1932-03-06_vers_500

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 6 Comments »

“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Posted by petrovich27 uz 2014/05/21

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

1-UnionsPirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

2-UnionsAr riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARUAllgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

3-Unions

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

GAT_Unions_pirmas_sez_uzv_no_Rig_Run_1931-03-07Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTKLiepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

GAT-Unions_Rigasche_Rundschau_1933-01-16_zibensturnirsUnions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

GAT_Unions_no_Stadions_1933-01-19

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »