Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Latvijas izlase’

Kā Latvijas izlase uz savu pirmo čempionātu brauca

Posted by petrovich27 uz 2014/07/26

LAT-LIET_Pasaules_Pasts_1932-03-06_vers_300Ir 1932. gada marts. Latvijas hokeja izlase dodas uz savu pirmo starptautisko turnīru – Eiropas čempionātu Berlīnē. Par vietas saglabāšanu elitē (A grupā) nav jāuztraucas, jo līdz tik smalkai gradācijai hokeja pasaule nav nonākusi. Vienīgais uztraukums – kā LATVIJA izskatīsies, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur hokeju spēlē jau gadu desmitus.

Latvija starptautiskajā hokeja federācijā – LIHG (tāds bija tā laika IIHF nosaukums, jo franciski) – oficiāli skaitās uzņemta 1931.gada 22.februārī. Pieņemts uzskatīt, ka tas noticis togad Kriņicā (Polijā; tagad pilsētas nosaukums – Kriņica-Zdruja) aizvadītā pasaules čempionāta laikā notikušajā kongresā. Čempionāts Kriņicā beidzās 8.februārī, bet Latvijas oficialais uzņemšanas datums tuvāk nezināmu iemeslu dēļ skaitās divas nedēļas vēlāk.

1930./1931.g. sezonā Latvijā jau bija aizvadītas valsts meistarsacīkstes, kuras mēdz neuzskatīt par oficiālām, jo LZSS (Latvijas Ziemas sporta savienība) vadība tās oficiāli dēvēja par  “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu” nevis Latvijas meistarību (t.i. čempionātu). No nākamās, 1931./1932.g. sezonas hokeja turnīrs ieguva Latvijas meistarības nosaukumu. Tika nolemts uz Eiropas čempionātu 1932.g. martā sūtīt arī Latvijas “sastādīto vienību” jeb “reprezentējošo komandu” (tā tolaik dēvēja izlasi). Latvijas komandas pieteikums tika pieņemts, un varēja sākties sagatavošanas darbi. Tiesa, gala lēmumu par dalību čempionātā LZSS pieņēmusi tikai 1932.gada 3.martā.

Pēc čempionāta norises LZSS savā 1931./1932.g. sezonas oficiālajā pārskatā norādīja dalības mērķi un uzdevumu: “Komandas sūtīšanu uz šīm sacīkstēm neizsauca vēlēšanās gūt turnīrā kādus panākumus, bet tas tika darīts, lai mūsu hokeja spēlētāji redzētu un mācītos šo spēli tādu, kādu viņu piekopj Vakareuropā“. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinajumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Šāds mērķis arī atspoguļojās presē pirms došanās uz Berlīni: “Brauciens galvenā kārtā domāts mācības nolūkos. Plašajā turnīrā mūsu sportistiem būs reta izdevība sastapties cīņās ar Eiropas spēcīgākām vienībām, kā arī nedēļas laikā novērot labākos sniegumus ledushokeja spēlē. Ziemassporta vadītāji pārliecināti, ka līdzdalība meistarībā [čempionātā] labvēlīgi atsauksies uz mūsu ledushokejistu turpmāko dabrību,” (Jaunākās Ziņas, 1932.g. 4.martā).

Lai iegūtās zināšanas un novērojumus nodotu tālāk

Pieredzes gūšana kā uzstādījums dalībai meistarsacīkstēs noteica izlases sastāva komplektēšanas principus. “Šai nolūkā arī komanda tika sastādīta ar tādu aprēķinu, lai no katras biedrības [kluba] viņā nāktu labākie un apzinīgākie spēlētāji, kas iegūtās zināšanas un novērojumus spētu pēc tam dot tālāk,” teikts LZSS sezonas pārskatā.

Praksē plāns paredzēja, ka “Mūsu vienībā iedalīs pa 1 spēlētājam no ASK [Armijas Sporta Klubs], ŪS [Universitātes Sports], RFK [Rīgas Futbola Klubs], LSB [Latvijas Sporta Biedrība], Ķeizarmeža [Kaizervalds, vācu Kaiserwald], Uniona [vācu Union], bez tam vēl 4 labākos spēlētājus,” (avīze Latvijas Kareivis, 1932.g. 3.martā). Tātad bija paredzēts, ka izlasē spēlēs vismaz pa vienam spēlētājam no Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonā spēlējošajiem klubiem. Liepājas zonā spēlējošās 3 komandas (Liepājas ASK, LTK, Olimpija) jau no paša sākuma palika “aiz borta”…

Jāpiebilst, ka vienas spēles pieteikums tolaik tika veidots pēc formulas ‘8+1’ = 2 aizsargi, 6 uzbrucēji (2 maiņas) un 1 vārtsargs. Rezerves vārtsargs varēja būt ārpus pieteikuma, un to “ģērba” pēc vajadzības.

Par kādu naudu?

Jautājums ir bijis aktuāls vienmēr, taču, lai arī 20.gadsimta 30.gadu meistarsacīkstes bija vairāk vai mazāk nacionālo federāciju atbalstītas, tās tomēr palika amatieru meistarsacīkstes. Turklāt norises laiks sakrita ar pasaules ekonomiskās krīzi, kuru datē ar 1929.-1933.gadiem. Sponsoru šī vārda mūsdienu izpratnē īsti nebija, arī LZSS budžets kopumā veidoja pāris tūkstošus latu, kas arī pēc tā laika kursa nebija milzīga summa, ņemot vērā, ka federācijas pārraudzībā bija arī citi sporta veidi – bendijs, daiļslidošana, ātrslidošana, slēpošana…

Sākotnēji “klusā cerība” bija, ka ceļa izdevumus segs “vācieši, kuŗi rīko Berlīnes sacīkstes“. Bet “Berlīnes slidotāju klubs vakar [2.martā] telegrāfiski paziņojis, ka lūgumu segt Latvijas sportistiem pieprasīto daļu ceļa izdevumu nevar uzņemties,” (Jaunākās Ziņas, 1932.g. 3.marts). (Runa ir par Berliner Schlittschuhclub – tā brīža aktuālo (1932.) un daudzkārtējo Vācijas čempionvienību hokejā.)

Tomēr līdzekļus nācās meklēt pašiem. Viens no ienākumu avotiem bija 1932.g. 5.-6.martā Rīgā, LSB slidotavā rīkotais “Kanadas hokeja zibeņturnīrs“. Zibensturnīrā piedalījās Rīgas zonas visi 6 klubi, bet tā ienākumi bija paredzēti “līdzekļu iegūšanai mūsu reprezentējošās vienības komandēšanai uz Berlīni,” raksta Latvijas Kareivis 1932.g. 5.martā. Jau dienu vēlāk šis pats laikraksts optimistiski ziņoja: “[Zibensturnīra] Cīņas ļoti interesantas un pulcina daudz skatītāju, tā kā savienības [LZSS] mērķis attaisnosies un daļa līdzekļu braucienam uz Eiropas meistarsacīkstēm iznāks“.

Ar Zibensturnīra ienākumiem bija stipri par maz, tādēļ “Līdzekļu pavairošanai savienība [LZSS] rīko 8. un 10.martā pl. 9 vakarā Esplanades slidotavā valsts komandas un spēcīgāko klubu komandu treniņa sacīkstes” (Latvijas Sargs, 1932.g. 7.martā). Tomēr sacīkšu ienākumi kopumā neveidoja tik lielu ienākumu daļu, kā varētu nolasīt no 1932.gada marta preses.

LZSS 1931./1932.g. sezonas kases pārskats liecina, ka “Piedalīšanās Europas meistarsacīkstēs” izmaksājusi 869,77 latus. No minētās summas lielāko daļu veidoja LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienības) pabalsts 300 latu apmērā, “atlikums no līdzekļu vākšanas sacīkstēm” (t.sk. Zibensturnīra) veidoja 200 latu, sporta biedrības (klubi) ASK un LSB ziedoja pa 60 latiem. Oficiālā atskaite liecina, ka “Grūtais līdzekļu jautājums šai pasākumā tika atrisināts tādējādi, ka daļu naudas ceļa izdevumiem sedza paši spēlētāji, daži brauca arī uz sava rēķina [..]”. Tā lūk…

“Pārbaudes” spēles un sastāva testi

Gatavošanos Eiropas čempionātam Latvijas izlase faktiski sāka ar savu vēsturiski pirmo spēli 1932.gada 27.februārī – pret Lietuvas izlasi. Vel pirms spēles laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks baidīja: “Šī būs pirmā valstu sacīkste, jo pie mums šo spēli sāka piekopt vispārigi tikai ar pagājušo gadu. Latvijai šodien būs jāiztura grūta cīņa ar daudz rūdītāku pretinieku, jo Lietava hokeju piekopj jau kopš 5 gadiem. Tas, ka lietuvji ir mums bīstami pretinieki, pierāda tas, ka pagājušā gadā viena no viņu komandām uzvarēja Rīgas spēcīgākās vienības” (1932.g. 27.febr.).

Izlases sastāvu šai spēlei komplektējuši LZSS priekšsēdētāja biedrs (vietnieks) Aleksandrs Liepiņš (pārstāvēja LSB) un LZSS valdes loceklis Pauls Frēlihs (Unions). Interesanti, ka izlases sastāvs bija komplektēts tikai no divu Latvijas klubu sastāva – čempionvienības, aktuālā valsts turnīra līdervienības Unions un Universitātes Sports (US). Spēlē pret lietuviešiem laukumā devās 9 vīri: no Unions – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs (kapteinis), Arveds Keslers (pēckara literatūrā dēvēts par Herbertu Kesleru), uzbrucēji Alfrēds Verners un Johans Skadiņš; no US – uzbrucēji Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis (pēc dažādām ziņām spelējis kā aizsargs), Leonīds Vedējs un Valentīns Volframs. Kā kandidāti (rezervisti) bija nosaukti arī vārtsargi Pēteris Skuja (RFK) un Konstantīns Otlans (US), taču laukumā nedevās. Latvija uzvarēja 3:0!

Faktiski izlases sagatavošanās cikla ietvaros jāskata nākamajā dienā (28. februārī) sekojusī spēle starp galvaspilsētu komandām – Rīga pret Kauņu. Šajā spēlē laukumā devušies četri vīri no iepriekšējās dienas sastāva izlasē (Bluķis, Petrovskis, Volframs), izlases kandidāts – vārtsargs Otlans, kā arī vēl pieci citi hokejisti – Alfrēds Brašmanis (LSB), Arvīds Jurgens (ASK), Jūlijs Lindenbergs (Unions), Arvīds Petersons (ASK), Ēriks Petersons (RFK). Rīdzinieki uzvarēja 5:2. Izlašu spēlēs no Rīgas zonas klubiem “nepārbaudīti” palika čempionāta pastarītes – Kaizervalds komandas vīri.

Pirms došanās uz Berlīni izlase aizvadīja treniņus, kuru gaitā risināja sastāva komplektācijas jautājumus. 9.-10. martā publiskoja sastāvu, kurā bija pārstāvēti visi seši Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas klubi, bet par valstsvienības pārstāvi, ko mūsdienās varētu saukt par ģenrālmenedžeri vai vismaz delegācijas vadītāju, iecēla LZSS valdes locekli un Unions administratoru Paulu Frēlihu, kurš jau bija darbojies sastāva komplektēšanā izlases pirmajai spēlei. Treniņposmā nacionālā valstsvienība arī piedzīvoja domstarpības, kas draudēja izvērsties izlases neaizbraukšanā uz savu pirmo turnīru…

“Mūsu hokejisti uz Berlīni nebrauks”

Tāds virsraksts rotāja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubriku 1932.gada 12.martā. Avīzes apskatnieks atreferēja situāciju: “Mūsu reprezentējošās Kanādas hokeja komandas pēdējā pārbaude pret RFK cieta fiasko. RFK spēlējot nepilnā sastāvā, uzvarēja sastādīto ar 5:4 vārtiem (1:1, 4:1 un 0:2). Bez tam vēl radušās domstarpības pārstāvja izvēlē, kādēļ nolemts komandu uz Berlīni nesūtīt.”

Izlases komplektācijas sakarā funkcionāri bija nonākuši līdz konfliktam. “Asinis uzsita” ne tikai negaidītais valsts labāko hokejistu zaudējums RFK hokeja vienībai, bet galvenokārt – valstsvienības sastāva atlases jautājumi, kas tā laika presē parādās vairāk vai mazāk “caur ziediem”. Latvijas armijas un arī tās sporta kluba ASK rupors Latvijas Kareivis piemin neapmierinātību ar izlases pārstāvi Paulu Frēlihu, bet noklusē “cemmi” par to, ka nosauktajā izlases sastāvā ir tikai viens Rīgas ASK hokejists – Arvīds Jurgens. Turpretī 9.-10.marta versijā no Unions sastāva bija nosaukti četri, no US – 3, pat no RFK – 2, bet no Rīgas ASK, LSB un Kaizervalds tikai pa vienam…

“Mūsu hokejisti uz Berlīni tomēr aizbrauca”

Šādi vai līdzīgi virsraksti Latvijas preses sporta rubrikas rotāja 12.-14.martā. Jo 11.marta vēlā vakarā LZSS ārkārtas sēdē jautājumu par došanos uz Berlīni skatīja atkal un domstarpības atrisināja. “Vakar Latvijas ziemas sporta s-ba galīgi nolēma sūtīt uz Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē mūsu sastādīto hokeja vienību. Pēc sastādītās [izlases] neveiksmes treniņa sacīkstēs ar RFK, kur zaudeja ar 4:5, komandas sastāvs grozīts [..],” ziņo avīze Pēdējā Brīdī (1932.g. 12.martā).

Tāpat tā laika prese un arī LZSS oficiālais pārskats liecina, ka tika mainīts izlases pārstāvis čempionātā – uz S.Frēlihu. Sergejs Frēlihs bija iepriekš nosauktā izlases pārstāvja Paula Frēliha brālis, arī sporta kluba (biedrības) Unions sportists un administrators.

Jāpiebilst, ka 10.janvāra izlases zaudētajā spēlē pret RFK komandu, kas papildināta ar diviem Universitātes Sporta hokejistiem, tika atrisināti daži sastāva komplektācijas jautājumi, tostarp – vārtsagu izvēle. “Uzvarētāju komandā pārmaiņus spēlēja arī 2 US spēlētāji, kas atvietoja pretēja pusē [izlasē] spēlējušo RFK [uzbrucēju Ēriku] Pētersonu. Pirmā trešdaļā sastādītās kom.[andas] vārtos spēlēja Kušķe, bet 2. trešdaļā Otlans. RFK vienība šaī laikā atzīmēja 4:1 vārtu guvumu. Pēdējā spēles posmā sastādītās komandas vārtos vietu ieņēma RFK vārtsargs P. Skuja,” raksta Jaunakās Ziņas (1932.g. 11.martā). Skaidrs, ka sastāvā palika vārtsargi Kušķis un Skuja.

LZSS sezonas atskaite nosauc izlases gala sastāvu, kas devies uz Berlīni:

  • Herberts Kušķis (Kuške; Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Indriķis Reinbahs (Unions), kapteinis;
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Jūlijs Lindenbergs (Unions);
  • Alfrēds Verners (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Alfrēds Brašmanis (LSB);
  • Ādolfs Petrovskis (US);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Andrejs Jessens (US);
  • Valentīns Volframs (US).

Pirms izlases sastāva nosaukšanas iepriekšējos “gala sastāvos” figurēja arī Zigurda Bergmaņa (Kaizervalds), Roberta Bluķa (US), Jāņa Langes (Kaizervalds), Konstantīna Otlāna (US), Kārļa Paegles (RFK), Arvīda Pētersona (ASK) vārdi. Tomēr šie vīri palika ārpus gala saraksta. Rezultātā oficiālajā delegācijā netika iekļautas ne tikai Liepājas zonas komandas, bet arī Kaizervalds.

Jāatgādina, ka vēl īsi pirms izlases došanās uz Berlīni nebija sakārtoti finansējuma jautājumi, un tos faktiski “nokopa” ar spēlētāju sniegto līdzfinansējumu, kas arī varēja ietekmēt gala sastāva izvēli. Avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks 13.marta numurā uzsver, ka “par saviem līdzekļiem līdzbrauc Lindbergs [Lindenbergs], Zaļums, Verners un Jesens“, un vēl nomoralizē: “Cerēsim, ka lielie ceļa izdevumi nebūs zemē nomesti un mūsu hokejisti gūs arī mācību un piedzīvojumus līdz ar golu birumu“. Armijas laikraksta kritisko attieksmi nespēj noslēpt pat “laba ceļavēja” vēlējums…

Izlases gala sastāvā bija nosaukti kopā 14 spēlētāji. Ņemot vērā spēles pieteikuma lielumu (9 spēlētāji + rezerves vārtsargs), varēja nojaust, ka visi pie teikšanas varētu arī netikt. Taču izlase brauca gūt pieredzi, mācīties, ko varētu teorētiski darīt arī atrodoties aiz laukuma apmales.

Deviņas Eiropas nācijas

Eiropas čempionāts (jau 14.) norisinājās tolaik vēl demokrātiskas Vācijas galvaspilsētā Berlīnē no 14. līdz 20.martam. Turnīrs pulcēja deviņas valstis – Austriju, Čehoslovākiju, Franciju, Latviju, Lielbritāniju, Rumāniju, Šveici, Vāciju, Zviedriju.

Tas bija hokeja vēsturē pēdējais Eiropas čempionāts, kas tika aizvadīts atsevišķi no pasaules čempionāta vai ziemas olimpiādes. Togad (1932.) olimpiāde un pasaules čempionāts bija jau aizvadīts 4.-13.februārī Leikplesidā (ASV). Brauciens uz Ziemeļameriku vairumam Eiropas vienību nebija pa kabatai, kā rezultātā olimpiādē no Eiropas piedalījās tikai divas izlases – Vācijas un Polijas. Kopā ar ASV un Kanādu olimpiskais hokeja turnīrs pulcēja četras izlases un bija vismazāk izlašu pārstāvētais turnīrs olimpiskā hokeja vēsturē. Atsevišķa Eiropas čempionāta norise bija tikai loģiska.

Kā no meža iznākuši

Berlīnē Latvijas izlases hokejisti nonāca uz iekštelpu mākslīgā ledus arēnas Der Berliner Sportpalast (atklāts jau 1910.g.) ledus, kas pats par sevi bija piedzīvojums. Līdz tam laikam un arī ilgus gadus turmpāk Latvijā nebija ne mākslīgā ledus, ne jumta virs laukumiem. Vēlāk izlases aizsargs Indriķis Reinbahs raksturoja, ka Latvijas valstsvienība jutusies “itkā mežā ienākuši“; tomēr atbilstošāks būtu salīdzinājums – kā no meža iznākuši…

Kas par to, ka daudzi hokeja nūju vēl vadīja pēc bendija parauga tikai ar vienu roku; nevienam nebija īsto hokeja slidu. Patiesībā neviens pat īsti nezināja, ka tādas vispār eksistē. Kad latvieši iznāca pirmo reizi mūžā uz mākslīgā ledus klāja, visus pārsteidza neredzētā skrējiena uzsākšanas metode: uz taisno bendija slidu purngaliem! [..],” raksta Latvijas sporta pētnieki A.Šmits un V.Čika (Sporta Latvija, 1955.).

Pirmā spēle pret Čehoslovākiju. 0:7

Latvijas izlasei čempionāts bija jāsāk B apakšgrupā, kur mūsējie bija iedalīti kopā ar Čehoslovākijas un Francijas izlasēm. Laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks, līdzīgi, kā notiek mūsdienās, bēdājās par apakšgrupas stiprumu: “Latvijai šoreiz spēļu izlozējums nav laimīgs, jo abi grupas pretinieki Čehoslovākija un Francija ir spēcīgākie turnīra dalībnieki un nopietnākie kandidāti uz pirmo vietu” (1932.g. 15.martā). (Prognoze “netrāpīja”: šajā turnīrā Čehoslovākija ieņēma 5., Francija – 6.vietu.)

Pirmā spēle norisinājās 15.martā pret Čehoslovākijas valstsvienību. Šī valsts jau tolaik bija viena no progresīvākajām Eiropas hokeja zemēm. Kā Austroungārijas impērijas daļa Bohēmija starptautiskajā federācijā LIHG iestājās jau 1908.gadā – tajā pašā gadā, kad šī organizācija bija dibināta. Čehoslovākija savas prasmes bija apliecinājusi, izcīnot olimpisko bronzu pirmajā olimpiskajā turnīrā (1920.g.). Augstāk ierindojās tikai ziemeļamerikāņi – Kanādas un ASV vienības. Čehoslovākija bija sevi apliecinājusi kā vairākkārtēja Eiropas čempionvienība (1922., 1925., 1929.; iepriekš kā Bohēmija – 1911., 1912., 1914.).

Latvijas izlasei “ugunskristības” sanāca ar diezgan pamatīgu un “sausu” zaudējumu. Tomēr laikabiedri nesaskatīja katastrofu, jo tolaik bija diezgan ierasti “sausi” divciparu zaudējumi, īpaši, ja runa bija par spēlēm pret Ziemeļamerikas izlasēm. Taču izņēmums nebija arī divciparu spēles starp Eiropas valstsvienībām. Jāpiebilst, ka tas viss notika īsākā spēles laikā – 45 minūtēs (3 x 15).

Latvijas hokeja apskatnieki pirmās spēles “sausumu” pamatoja ar pieredzes trūkumu un arī čehu neierasti rupjo spēles stilu. “Sakarā ar Latvijas pirmo uzstāšanos Eiropas ledushokeja meistarturnīrā, zaudējot Čehoslovākijai 0:7, speciālisti aizrāda, ka mūsu hokejisti esot spēlē ļoti ātri, bet viņiem trūkstot vajadzīgās prakses un piedzīvojumu,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 17.martā).

Dažas dienas vēlāk izdevums Latvijas Sargs papildināja: “Mūsu spēletāji pārsteigti par paņēmieniem, kādi pieļauti hokeja spēlēs Berlīnē. Piemēram, čehi spēlējuši ārkārtīgi rupji, situši pa kājām, grūduši spēlētājus, kad viņi nemaz nav pie ripas, likuši kokus [nūjas] priekšā u.t.t. Par šādiem paņēmieniem Rīgas tiesneši katru spēlētāju noraida no laukuma,” (1932.g. 21.martā).

Pret Franciju. 0:1

16.martā pret Francijas izlasi bija veicies jau labāk. Franči bija vieni no LIHG dibinātājiem 1908.gadā, taču ar spilgtiem panākumiem pēdējos gados nevarēja lepoties. Tiesa, savā pastāvēšanas vēsturē bija kļuvuši par Eiropas čempioniem (1924.) un vicečempioniem (1923.).

“[..] mūsu vienība, otrā spēlē pret Francijas komandu, bija lielā pārsvarā, bet neizdevās ripu dabūt pretinieka vārtos. Franči vienīgos vārtus ieguva spēles pirmā trešdaļā ar negaidītu izrāvienu. Mūsu vienībai gŗūti pierast pie mīkstā, mākslīgā ledus,” salīdzinoši lakoniski spēles gaitu atstāsta Latvijas Kareivis (1932.g. 18.martā).

Detalizētāku speles aprakstu ar norādi “Telegramma no Berlīnes” sniedz laikraksts Jaunākās Ziņas (1932.g. 17.martā): “Kaut arī šo spēli mūsu ledushokejisti zaudēja ar 0:1 galarezultātā, šoreiz Latvijas sporta krāsu reprezentanti uzrādīja negaidīti labu saspēli un bija frančiem pilnīgi līdzvērtīgi pretinieki. Sevišķi sākumā spēle risinājās bez jebkāda ievērojama pārsvara vienā vaj otrā pusē. Franči vienīgos vārtus ieguva spēles pirmā trešdaļā ar veiklā uzbrucēja Munca [Šarla Munsa, fr. Charles Muntz] strauju cau[r]šāvienu. Visas pūles rezultātu izlīdzināt palika bez sekmēm, kaut arī latvji spēlēja ļoti centīgi un it sevišķi spēles pēdējā trešdaļā nopietni apdraudēja savu pretinieku vārtus. Šeit visus straujos uzbrukumus veiksmīgi likvidēja franču teicamais vārtsargs Lefebrs [Filips Lefebīrs, fr. Philippe Lefebure]. Pēc spēles latvju sportistus kaut arī cīņu zaudējušus, silti apsveica kuplā skaitā ieradusies publika un sporta lietpratēji. Pēdējie sevišķi izceļ latvju lielisko vārtsargu Kušķi. Viņš bijis labākais vīrs savā komandā un glābis savējos no lielāka zaudējuma. Latvji bijuši sevišķi ātri un sagādājuši frančiem strauju spēli. Komandai trūkstot vienīgi starptautiskā slīpējuma un pieredzes [..].”

Pret Rumāniju. 3:0

Pie savas pirmās uzvaras Eiropas čempionātā Latvijas izlase nonāca trešajā spēlē – 17.martā (dažviet literatūrā norādīts 18.marts) pret Rumānijas izlasi, t.s. gandarījuma turnīra ietvaros. Rumānijai šis bija otrais starptautiskais turnīrs. Šī valsts LIHG sastāvā bija iestājusies pirms 8 gadiem – 1924.g. janvārī, taču līdz šim bija piedalījusies tikai vienā starptautiskā turnīrā – 1931.gada pasaules un Eiropas čempionātā. 10 nacionālo izlašu konkurencē rumāņi bija ieņēmuši pēdējo vietu, kas nozīmēja 10.vietu pasaulē un 8.vietu Eiropā. Salīdzinot ar Latviju, rumāņi skaitījās pieredzējušāki.

Tomēr labāka izrādījās Latvijas izlase; turklāt uzvarēja bez vārtu zaudējumiem. Čempionāta trešajā spēlē valstsvienība tika pie pirmā vārtu guvuma; tā autors bija uzbrucējs Ēriks Pētersons, kuram šajā spēlē divi vārtu guvumi. Trešā trāpījuma autors bija Arvīds Jurgens. Spēles varonis bija 19 gadus vecais vārtsargs Herberts Kušķis (Kuške), kuram šī bija jau otrā “sausā” uzvara starptautiskajās spēlēs.

Progresējošo un jau samērā spēcīgo Rumānijas komandu mūsējie veica pārliecinoši ar galarezultātu 3:0. Spēles starplaiki – 0:0, 2:0, 1:0. Vārtus latvju komandai ieguva otrā spēles trešdaļā Petersons un Jurgens, bet trešā – atkal Petersons. Pēc daudzo ārzemju sportistu un vietējās sporta preses atsauksmēm, latvju komanda ļoti ātri esot iespelējusies un atjautīgi uztvērusi cīņas taktiku. Komandas labākais vīrs tomēr vārtusargs Kušķe, kurš pierādījis sevi lieliskā “formā”,” telegrammu no Berlīnes citē Jaunākās Ziņas (1932.g. 18.martā).

Kušķis bijis ļoti lepns par savu sniegumu, taču “zvaigžņu sindromu” izslimojis diezgan ātri – jau tuvākajās dienās. Šo atgadījumu labi atcerējās viņa komandas biedrs Leonīds Vedējs: “[..] sacensībā pret Rumāniju, kuru uzvarējām 3-0, vārtsargs Kuške bija tiešām nepārspējams ar savu apbrīnojamo spēli. Nākošā dienā lielākais sporta žurnāls, aprakstot Kuškes panākumus pret Rumāniju, bija ievietojis lielu viņa uzņēmumu pirmajā lapaspusē. Saprotams, ka viņš nopirka kādu duci šo žurnālu, un salocītu tā, lai varētu redzēt viņa attēlu, ielika mēteļa kabatā. Visu pēcpusdienu viņš pastaigājās pa “Unter’n Linden” bulvāri. Nākošajā vakarā mums bija draudzības spēle pret vietējo “Brandenburgas hokeja klubu”. Visiem par pārsteigumu mēs pazaudējām 5-7, un tikai pateicoties Herberta vājajai spēlei. Katru ripas raidījumu viņš centās atvairīt ar pavisam jaunu un neredzētu paņēmienu, protams, bez panākuma. Skatītāji ātri uzķēra Kuškes ālēšanos, un katru vārtu zaudējumu pavadīja skaļiem svilpieniem un saucieniem.” (Laiks, 1990.g. 17.febr.). (Cik saprotams no L.Vedēja rakstītā, spēle notikusi starp Latvijas izlasi un Berlīnes klubu SC Brandenburg. Presē un literatūrā Latvijas komanda ir dēvēta par Rīgas Unions, tomēr spēlē piedalījušies ne tikai “unionieši”. Tāpat pretinieki dažkārt tiek saukti par Brandenburgas pilsētas izlasi. Šis jautājums būtu atsevišķi pētāms.)

Pret Lielbritāniju. 2:5

Eiropas čempionāts Latvijas izlasei noslēdzās 19.martā ar gandarījuma turnīra otro spēli – pret Lielbritāniju. Briti LIHG bija iestājušies šīs organizācijas dibināšanas gadā (1908.), un viņiem bija itin plaša starptautisko spēļu pieredze – divās olimpiādēs, divos pasaules čempionātos, divos atsevišķos Eiropas čempionātos. Ieņemtās vietas pieklājīgas – olimpiskā bronza (1924., stiprākas tikai Kanāda un ASV), kā arī Eiropas pirmo čempionu tituls (1910.). Lai arī kopš tituliem bija pagājis kāds laiks, briti nebija no vājākajiem hokejā.

Divus vārtu guvumus sastrādāt izdevās, taču Herbertam Kušķim nācās 45 minūšu gaitā meklēt ripu savos vārtos 5 reizes. “[..] mūsu vienība, kā nepieradusi pie rupjā spēles veida, zaudēja cīņu angļiem ar 2:5 vārtiem, kaut gan bij lielā pārsvarā,” tā lakoniskais Latvijas Kareivis (1932.g. 22.martā). Vārtu guvēji bija Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš.

Arī šoreiz, pateicoties speciālkorespondencei no Berlīnes, detalizētāku izklāstu sniedz Jaunākās Ziņas (1932.g. 21.martā): “Cīņa izvērtās ļoti dedzīga ar mainīgu pārsvaru drīz vienā, drīz otrā pusē. Angļu komandas līdzšinējie iespaidīgie sasniegumi lika cerēt uz mūsu hokejistu smagu zaudējumu. Tomēr latvju hokejisti netikvien turējās dūšīgi, bet no jauna sagādāja sporta lietpratējiem – skatītājiem patīkamu pārsteigumu, sagādājot angļu komandas vārtsargam daudz darba. Mūsu hokejistu korektā spēle ātri iekaroja skatītāju simpātijas. Pret spēcīgo pretinieku mūsu komanda viscaur spēlēja negaidīti labi, lai gan rutības un ātras izšķiršanās trūkums atsevišķos cīņas momentos bija par iemeslu tam, ka cīņas rezultāts beigās nosvērās 5:2 par labu Anglijai. Spēles gaitā latvji divtik bieži apšaudīja angļu vārtus.

1. trešdaļā mūsu spēlētāju nevērā atstātais kreisās [malas] angļu kom.[andas] uzbrucējs atzīmēja 1:0 par labu savai komandai. Fatāli neveicās mūsu spēlētājiem 2. trešdaļā. Gan Reinbachs negaidīti izrāvās līdz vārtiem un, pārsteidzot pretinieku vārtsargu, izlīdzināja stāvokli uz 1:1. Bet tad pēc dažām minūtēm apbrīnojami veiklais angļu centra uzbrucējs Deway’s [Džerijs Deivijs, an. Gerry Davey], izmantojot divas mūsu kļūdas, noveda stāvokli uz 3:1. No burzmas Deway’s guva arī ceturtos vārtus. Šķita, ka tomēr izdosies izlīdzināt lielo angļu izlēcienu vārtu guvumu, jo mūsu uzbrukumi sekmējās itin labi. Tomēr izšķirošos mirkļos pat pašu vārtu tuvumā, kad atlika vairs pārspēt tikai vienu pašu vārtsargu, šoreiz mums nepavisam nepadevās sviedieni. Pēdējā trešdaļā attīstījās rosīgākā un saistošākā cīņa, kurā latvji iniciatīvi turēja pilnīgi savās rokās. Pēc tam, kad spīdošais uzbrucējs Deway’s palielināja rezultātu uz 5:1, Skadiņš no burzmas ievadīja tomēr beidzot ripu arī angļu vārtos un mūsu komanda atstāja laukumu salīdzinot ar krietnu rezultātu 2:5, lai gan zaudējuši. Skatītāji angļus pavadīja beigās ar svilpieniem par uzkrītoši rupjo spēli. Mūsu komandu skatītāji pavadīja skaļiem aplausiem. Latvju sportistus šeit vispār labi ieredz. Arī presē cildinošas atsauksmes. [..]”

Turnīra kopvērtējumā Latvija ieņēma 8.vietu, atstājot aiz muguras uzvarēto Rumāniju. Par čempioni kļuva Zviedrija. Sudrabs – Austrijai, bronza – Šveicei.

Kā Latvija izskatījās uz Eiropas fona?

Tiešā nozīmē – pēc hokeja kluba Unions! “Mūsu valsts hoki komanda š.g. martā, Berlīnē, kā zināms, startēja “Uniona” formas tērpos, jo ziemas sporta savienība nebija spējusi iegādāt speciālus valsts formas tērpus. “Uniona” tērpiem uz krūtīm ir liels burts U sarkanā krāsā. Ko dara Berlīnes publika? Pieradusi redzēt burtu U virs apakšzemes dzelzceļa staciju ieejām, viņa lielā sajūsmā apvelta mūsu komandu, vienkārši, ar “Bravo, Untergrundmannschaft!” saucieniem!,” raksta izdevums Stadions (1932.g. 20.okt.). (Vācu ‘Untergrundmannschaft‘ tulkojumā – pazemes komanda, metro komanda; vācu U-Bahn – latv. metro.)

Kopumā Latvijas izlases sniegums Eiropas čempionātā tika vērtēts atzinīgi. Pirmais starts bija izrādījies salīdzinoši pieklājīgs. Galvenie trūkumi – vājā tehnika un šāda līmeņa spēļu pieredzes neesamība. Bet novērtēta Latvijas hokejistu pašatdeve, kas joprojām ir mūsu valstsvienības “cietākā valūta”. “Par latvju spēlētājiem visi sporta lietprateji atsaucas ļoti atzinīgi par lielo centību [..]. Vienīgi mūsējiem trūkstot labas technikas,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 20.martā).

Vai – “Vācu sporta preses atsauksmes par mūsu komandu ir visai atzinīgas, sevišķi par vārtsargu Kuški, kurš iesaukts par latvju “mazo kanādieti”. Latvju komanda, kura pirmo reiz piedalās starptautiskās sacīkstēs, esot ļoti ātri iejutušies hokeja “lielvalstu” spēles veidā un nākotnē viņa izvērtīšoties par nopietnu pretinieku, ar kuru nākšoties rēķināties.” (Latvijas Sargs, 1932.g. 21.martā).

Pēc sešiem gadiem par izlases pirmo startu starptautiskajos čempionātos valstsvienības pirmais kapteinis Indriķis Reinbahs teica: “Sākumā mūsu ledushokejs atradās lielā bendi spēles iespaidā un kad 1932.gadā pirmo reizi startējām Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē, vērojot citu valstu spēles veidus, jutāmies itkā mežā ienākuši. Prieks tomēr bija liels, kad pirmā spēlē uzvarējām Rumāniju 3-0 un arī pārējie rezultāti nebija iznīcinoši. [..] Berlīnes mācība mums bija liela un paliekoša,” (Sporta Pasaule, 1938.g. 22.dec.).

Izlases celmlauži

No Berlīnes braucēju oficiālā saraksta 14 hokejistiem laukumā bija devušies 10 – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs, Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs. Vārtsargs Pēteris Skuja palicis rezervistos; tāpat pie spēlēšanas nav tikuši laukuma spēlētāji Alfrēds Brašmanis, Alfrēds Verners un Hermanis Zaļums. Tā kā Brašmanis palika bez spēles laika, tad arī viņa pārstāvētā LSB vienība netika nepārstāvēta uz čempionāta ledus.

Taču ir viens vārds, kurš nebija nosaukts dalībai Eiropas čempionātā un arī vēlāk neparādījās LZSS sagatavotajā sezonas pārskatā. Runa ir par Unions komandas aizsargu Arvedu Kesleru (vēlāk literatūrā saukts par Herbertu Kesleru). Vēlāku laiku hokeja pētnieki ir “pamanījuši” viņu laukumā tikai vienā čempionāta spēlē – pēdējā, pret Lielbritāniju. Taču laikabiedri 1932.gadā viņu sastāvā neredzēja…

“Nedaudz taktiskas gudrības”…

Pēc izlases atgriešanās no Berlīnes, tika nolemts pāris demonstratīvās spēlēs atrādīt Eiropas čempionātā pieredzēto. 28. martā “izrādi” sniedza RFK/US apvienotā komanda un Unions. “Mūsu “berlīniešiem”, valsts hokeja vienības dalībniekiem Eiropas meistarsacīkstēs, vakar Esplanādes slidotavā bija paredzēta otra sacīkste, nolūkā rādīt Rīgas publikai, kā spēlē hokeju Vakareiropā. [..] Sacīkstes rīkotāji bija visu ko darījuši, lai mūsu “berlīnieši” savā spēlē tiešām atdarinātu redzētās rupjības un pretinieka sisto “iespaidošanu”, bet neviens no viņiem nebija parūpējies, lai ledus būtu pasargāts no saules iznīcinošā siltuma. Un tā iznāca, ka spēle noritēja nevis uz ledus, bet sniegveidigā ledus masā, kurā brīžiem pazuda melnā ripa, bet spēlētāji, brizdami mīkstā ledū, pūlējās vaiga sviedros, lai radītu spēles “iespaidu” un, galvenais, demonstrētu “īsto” hokeja spēli. Redzētais nepārliecināja. [..] Tā tad vienīgais, ko mēs Berlīnē ieguvuši, būs, laikam nedaudz taktiskas gudrības (gluži tādu gudrību demonstrēja lietuvieši) un… rupju spēli,” sprieda Latvijas Sargs sporta apskatnieks (1932.g. 29. marts). (Spēlē uzvarēja Unions ar 1:0.)

Neskatoties uz laikraksta Latvijas Sargs žurnālista kritisko rezumējumu un mājienu, ka izglītībai varēja pietikt ar spēli pret Lietuvas izlasi Rīgā, Latvijas hokejistu dalība starptautiskos turnīros turpinājās un hokeja “bīdītāju” entuziasms nenoplaka. Jau nākamgad, 1933.gada februārī Latvijas izlase devās pārbaudīt spēkus pasaules čempionātā Prāgā.

Avoti un literatūra:

  • Latvijas Ziemassporta Savienības darbības pārskats par 1931./32. gadu // [Kaiserwald sarakste ziemas sporta veidu jautājumos] Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1799.fonds, 2.apraksts, lieta Nr. 531. – 31.lp.
  • Latvijas Kareivis. – 1932.g. 28.februāris, 1., 3., 5., 6., 11., 12., 13., 18., 22.marts.
  • Latvijas Sargs. – 1932.g. 7., 14., 21., 29.marts.
  • Pasaules Pasts. – 1932.g. 6.marts.
  • Pēdējā Brīdī. – 1932.g. 27.februāris, 1., 8., 10., 12., 15., 17., 20.marts.
  • Jaunākās Ziņas. – 1932.g. 3., 4., 5., 8., 9., 11., 17., 18., 21.marts.
  • Riga am Sonntag. – 1932.g. 28.februāris.
  • Rigasche Rundschau. – 1932.g. 21.marts.
  • Sporta Pasaule. – 1938.g. 22.decembris.
  • Stadions. – 1932.g. 20.oktobris.
  • Kurzemes Vārds. – 1932.g. 18.marts.
  • Vedējs L. Neatkarīgās Latvijas hokeja izlases spēlētāji // Laiks. – 1990.g. 14., 17., 21., 24.februāris.
  • Ulmanis A. Melnās ripas bruņinieki. Latvijas hokeja vēsture. – Rīga, 1998. (elektroniski: lhf.lv/vesture123/07092010-gramatas_melnas_ripas_bruninieki_elektron)
  • Šmits A., Čika V. Sporta Latvija. – New York, 1955.
  • Bomis A. [Latvijas izlases visas spēles] 1932.-1936. gads // Sporta Avīze+. – 2014.g. 31.marts (sk: http://www.sportaavize.lv/visas_hokeja_izlases_speles/31032014-1932_1936)
  • Bomis A. [Latvijas izlases visas spēles] 1937.-1940. gads // Sporta Avīze+. – 2014.g. 31.marts (sk: http://www.sportaavize.lv/visas_hokeja_izlases_speles/31032014-1937_1940)
  • Malolepszy T. European Ice Hockey Championship Results: Since 1910. – Lanham, Toronto, Plymouth (U.K.), 2013.
  • Ošiņš I. Tāds bija hokejs ar Leonīdu Vedēju // Laiks. – 2008.g. 4.oktobris.
  • Championnats d’Europe 1932 // Passionhockey.com (sk: http://www.passionhockey.com/hockeyarchives/Euro1932.htm)
  • Latvijas hokeja pirmsākumi // Hokejs 1989. – 1990. Uzziņas. Sast. Andersons M. – Rīga, 1989. – 49.-56.lpp.
  • Ošiņš I. Kur tu radies, hokej, kur tu cēlies. – 2011.g. (sk: http://www.lhf.lv/forums/vesture123/04022011-kur_tu_radies_hokej_kur_tu_izcelies)
  • Müller S. Deutsche Eishockey Meisterschaften. – [b.v., 2000.]
  • Eckert H. Eishockey Lexikon. – München, 1993.
  • 1932 Чемпионат Европы: Германия (Берлин) // Форум хоккейных статистиков (sk: http://statforum.5-games.ru/viewtopic.php?f=131&t=1230)
  • Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. Ed. Diamond D. – Kansas City, New York, 1998.
  • Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. 2nd edition. Ed. Diamond D. – New York, 2000.
  • IIHF Guide & Record Book 2014. Ed. Podnieks A. – Zurich, New York, Toronto, 2013.
  • Dubrow P. Berliner Sportpalast. Das Tollhaus der Nation // Zeit. – 1972.g. 22.decembris (elektroniski: http://www.zeit.de/1972/51/das-tollhaus-der-nation)
  • UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933. – 2014.g. (sk: https://petrovich27.wordpress.com/2014/05/21/unions/)

Raksts labots un papildināts pēc tā publicēšanas.

[Attēlā: Latvijas un Lietuvas izlašu kopfoto pirms spēles 1932.gada 27.februārī.  Foto avots: Pasaules Pasts, 1932.g. 6.marts.]

LAT-LIET_Pasaules_Pasts_1932-03-06_vers_500

Advertisements

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 5 Comments »

Čempionāta pēcgarša. Nulle emociju, tikai cipari

Posted by petrovich27 uz 2014/06/13

LAT_vs_FIN_2014-05-10_iihf_com_N2Nedēļas divas – trīs kā pabeidzies kārtējais pasaules čempionāts – 18.-ais Latvijas izlasei elitē. Tas nesis saviļņojošus panākumu pret hokeja lielvalstīm ASV un Somiju, kā arī šī gada pastarīti Kazahstānu. Pret “sava ranga” Baltkrieviju, Šveici un Vāciju punktus dažādu iemeslu dēļ paņemt neizdevās, tādēļ – arī šogad ārpus play off. Kā izskatās Latvijas izlases vīri no neliela laika attāluma?

UZBRUCĒJI

Armands Berziņš. Kazahstānas Beibaris vienībā sezonu aizvadījušais centra uzbrucējs ir Latvijas izlases nezūdoša vērtība jau septītajā pasaules čempionātā – kopš 2007. gada (ar pauzi 2010.). ‘Nezūdoša’ būs par skaļu teikts, jo daļā sezonu un arī šajā kandidātu sarakstā bijis “uz robežas”. Lai arī kā, neskatoties uz balansēšanu, sastāvā ir trāpījis. Varoņdarbi nav gaidīti un nav bijuši, ja neskaita 3 rezultativitātes punktus 2007. gada pasaules čempionātā. Arī šogad – vidēji 5 minūtes spēles laika ceturtā ranga maiņās, statistika viduvēja, bet ar tendenci uz mīnusu. It kā nekā spīdoša, bet arī nekāda pamata pārmetumiem.

Mārtiņš Cipulis. Viņam šis bija jau 10.-ais pasaules čempionāts Latvijas izlasē, un, šķiet, tie laiki, kad Cipulis vāca pa sešiem punktiem turnīrā (2009., 2011.) ir tālu prom. Skaidrs, ka ne visiem maiņā ir “jābrauc pie stūres” (jāmet), kādam ir jābūt arī kontrolierim. Tomēr Minskas čempionāts ir vairāk mīnusos un pieder Cipuļa bālāko čempionātu daļai. Starp citu, šī gada čempionātā bija otrs visvairāk metošais Latvijas izlasē. 15 metieni, 0% realizācijas…

Daugavins_LAT-vs_FIN_2014-05-10_LHF_facebook-n10Kaspars Daugaviņš. Ženevā lielisku sezonu aizvadījušajam un nu jau Maskavas Dinamo “sagūstītajam” uzbrucējam šis čempionāts bija lielisks. Viens no rezultatīvākajiem Latvijas izlasē, nosaukts starp 3 labākajiem Latvijas izlasē Minskas turnīrā, lietderīgākais spēlētājs valstsvienībā (+4), labākās mikromaču summas (4:1) un mikromaču vārtu starpības (12:5) “īpašnieks”. Šis patiešām bija Daugaviņa čempionāts. Jau sestais Latvijas izlases krāsās.

Andris Džeriņš. No enerģijas maiņas un mazākuma pirmā komplekta uzbrucējiem rezultativitāti gaida mazāk par izturību, stabilitāti un savu vārtu drošību. Tādēļ viena rezultatīva piespēle un nelielais metienu skaits (4 reizes 7 spēlēs) ir sīkums. Tomēr arī lietderība mīnusos (-3), zaudēti 5 spēļu mikromači (vienā neizšķirts)… Statistika ir īpaši bēdīga; no uzbrucējiem tikpat “šķidra” tā ir pāriniekam Gintam Meijam. Ja atceras, ka 2011. gada pasaules čempionātā A.Džeriņam bija 5 rezultativitātes punkti… Runa nav par punktiem, bet lomām. (Džeriņam šis bija piektais pasaules čempionāts; visi pēc kārtas – 2010.-2014.).

Zemgus Girgensons. Latvju jaunais talants jau saņēma pārmetumu “jūru” par nesavaldību pret krievu Burmistrovu, kas maksāja 5 minūšu mazākumu spēlē pret Krieviju un diskvalifikāciju uz vienu spēli – pret tik “vajadzīgo” Baltkrieviju. Iespējams, arī kāds gaidīja nedaudz vairāk par diviem vārtu guvumiem. Bet Girgensona pienesums bija ne tikai mega-skaists vārtu guvums pret ASV izlasi, bet arī salīdzinoša lietderība – viņam esot laukumā Latvija ir varējusi iemest 8 reizes (no 20), mikromaču starpība starp labākajām uzbrucēju ierindā (3:1). Zemgum šis bija otrais pasaules čempionāts.

Indrasis_LAT_vs_AUT_2013-05-07_iihf_comMiks Indrašis. Aizpērnajam brīnumbērnam, kurš uzguņoja savā debijas čempionātā 2012. gadā, uz pirkstiem skatījās pirms gada, kad iepriekšējo 5 punktu vietā izdevās iekrāt vienu, Šogad viss līdzsvarā – četri rezultativitātes punkti, kas ir trešais labākais uzkrājums starp uzbrucējiem. Lietderība neitrāla, bet mikromaču cipari ar tendenci uz plusiem. Vienmēr var labāk, bet Mika trešais pasaules čempionāts pieņemams kā izdevies.

Koba Jass. Viens no tiem spēlētājiem, par kura iekļaušanu izlases sastāvā diskusiju bijis vairāk nekā attiecībā uz citiem. Jādomā, ka ceturtās maiņas vai 13./14. uzbrucēja posteņa ieņēmējam nav izšķiroša nozīme, lai komplektācijā to vispār bez diskusijām atstātu treneru ziņā. Ainavu sev atvēlētajās četrās spēlēs (ar vidējo spēles laiku – 6 minūtes) Koba neizbojāja. Arī statistiski. Lietderība neitrāla, mikromači stabili, soda minūtes bez katastrofas, pat viens vārtu guvums sanācis, kas nav izdevies pieciem izlases uzbrucējiem. “Malējais” būs jāmeklē citur… Galvenais treneris Teds Nolans nebija vienaldzīgs pret šo uzbrucēju, ņemot līdzi uz visiem 3 pasaules čempionātiem savā virsvadībā (2012. – 2014.). Interesanti, kā veiksies pie citiem treneriem.

Ronalds Ķēniņš. Kā vienīgais no spēlētājiem iekļāvās sastāvā, neaizvadījis nevienu pārbaudes spēli. Tādēļ pie valstsvienības ritma nācās pierast. Aktuālais Šveices čempions Ķēniņš ļāva spīdēt maiņas biedriem Daugaviņam un Rēdliham-jaunākajam, bija mazāk manāms, tomēr cipariski – plusos. Četri punkti, lietderība nelielos, bet plusos (+1), mikromači ar pozitīvu tendenci. Šis Ķēniņam ir ceturtais pasaules čempionāts “pie lielajiem”, un rakstāms pozitīvajā bilancē.

rob-lipsbergs_LAT-vs_FIN_2014-05-10_LHF_facebook-n2Roberts Lipsbergs. Nolanam labpatīk pavilkt uz augšu jaunos, kas savos debijas čempionātos mēdza izšaut. Piemēri ir. Šogad “pilnā loze” gadījās diviem debitantiem (trijiem, ja pieskaita reāli nespēlējušo trešo vārtsargu), viens no kuriem bija 19 gadus vecais Roberts Lipsbergs. Jau pirmajā spēlē trešajā maiņā kopā ar vienaudzi,  izlases vienīgo NHL uzbrucēju Zemgu Girgensonu un KHL ranga Top-uzbrucēju Miku Indraši. Arī otrajā spēlē bija iespēja uzspēlēt šādā komplektā. Ko vēl varētu vēlēties savā debijā? R.Lipsbergs kā debitants neizgāzās, tomēr iespēju, šķiet, neizmantoja “līdz galam”. Bet arī tā ir pieredze, atliek vien novēlēt veiksmes turpmāk.

Gints Meija. Viens no izlases uzbrucēju bēdīgākās statistikas īpašniekiem. Ka mazākuma uzbrucējiem mikromaču (MM) statistiku “izcūko” mazākumā zaudētie vārti, ir ierasta netaisnība. Tomēr Gintam Meijam ir ne tikai katastrofa MM ailītēs, bet arī otrs sliktākais lietderības koeficients (-4). Kā zinām lietderības koeficientu neietekmē “iekritieni” mazākumā… (Meijam šis bija piektais pasaules čempionāts.)

Aleksandrs Ņiživijs. Ir viens no pasaules rekordistiem – viņam šis bija 14.-ais pasaules čempionāts elitē un 16.-ais, ja ierēķina arī B grupu. Tādi veterāni pasaules vēsturē ir bijuši tikai daži. Mazliet pulvera vēl ir, dažas epizodes izdevās lieliski… Sūtīt pensijā nebūtu korekti, īpaši, ja uzbrucējs ir “pierunāts” palīdzēt izlasei, kad virkne vadošo uzbrucēju nevar. Iespējams, pie atbilstošas apstākļu sakritības pat varētu būt izlasei noderīgs vēl kādu gadu. Tomēr statistiski no otrās maiņas uzbrucējiem (ar laika devu vairākumā) varētu prasīt kaut ko vairāk par diviem vārtu guvumiem uz visiem un sinhroni negatīvu lietderību.

M_Redlihs_LAT-vs_CAN_2014-02-19_sochi2014_iihf_com_VERSMiķelis Rēdlihs. Miķeļa devītais pasaules čempionāts ir izrādījies viņam īpaši veiksmīgs. Pēc šķidrām un aptuvenām sezonām Jaroslavļas Lokomotiv sastāvā no Rēdliha-jaunākā ir sagaidīts vairāk nekā varēja nojaust no sezonas snieguma. Viņš ar 6 punktiem ir rezultatīvākais izlasē, ir iekļauts 3 labāko vīru sastāvā, ir lietderīgs un mikromači plusos. Pelnīti viens no labākajiem valstsvienībā.

Juris Štāls. Izlases “kapļu” rindai pieskaitītais Štāls pamanījies 6 spēlēs saražot 3 rezultativitātes punktus – tikpat, cik, piemēram, ar būtiski lielāku spēles laiku un vairākuma izspēli bruņotais komandas kapteinis 7 spēlēs. Vairāk nekā astoņi citi izlases uzbrucēji. Turklāt Štāls ir viens no pieciem izlases uzbrucējiem, kuriem šajā pasaules čempionātā ir bijis pozitīvs lietderības koeficients. Neslikti “kaut kādam” hroniskam ceturtās maiņas “čekerim”. Štālam šis bija septītais čempionāts, un pirmoreiz tas ir tik rezultatīvs. Iepriekšējo sešu turnīru summā vispār tikai divi rezultativitātes punkti gūti (abas piespēles – 2010. gada pasaules čempionātā).

Herberts Vasiļjevs. Kopā ar kapteiņa uzšuvi uzņēmās centra uzbrucēja pienākumus, iemetienos bija piektais labākais visa čempionāta centra uzbrucēju uzskaitē (62,24% uzvarētu iemetienu). Savus 3 rezultativitātes punktus sakrāja. Lietderība gan mīnusos (-2). Lai atvēzētos vērienīgai kritikai, roka neceļas. Ne tikai tāpēc, ka veterāns pieteicās palīdzēt izlasei it kā tukšākā komplektācijas periodā un deficītajā centra postenī. Lai arī kapteiņa maiņa faktiski bija otrā un strādāja vairākumos, kas liek no tās prasīt vairāk, tomēr paša Vasiļjeva sniegums statistiski ir nedaudz virs vidējā. Ja gribējām vairāk par 11. vietu čempionātā, tad arī Vasiļjeva maiņai vajadzēja mest vairāk un strādāt lietderīgāk. Ja šī vieta izlasei ir objektīva, tad viss ir normas robežās. Izvēlies, ko vēlies! P.S. Herbertam tas bija 11.-ais pasaules čempionāts, un vairāk par 3 punktiem viņš ir guvis tikai divos (2007.g. – 5 punktus; 2009.g. – 9 punktus). Izlases kapteiņa godā jau trešais čempionāts (iepriekšējie – 2010., 2011.).

Latvijas izlases uzbrucēju statistika pasaules čempionātā 2014. g. maijā Minskā (7 spēlēs; saskaņā ar iihf.com; MM = mikromači (uzvaras/zaudējumi vienas spēles ietvaros; MM vārti = mikromačos gūto/zaudēto vārtu attiecība; met. = paša veiktie metieni pa pretinieku vārtiem):

spēlētājs sp. punkti +/- MM MM vārti soda min. met. vid. sp. laiks
1. Miķelis Rēdlihs 7 3+3 +2 4:2 10:5 2 9 17:19
2. Kaspars Daugaviņš 7 2+3 +4 4:1 12:5 12+30 20 19:52
3. Miks Indrašis 7 2+2 ±0 3:2 6:4 2 8 15:56
4. Ronalds Ķēniņš 7 0+4 +1 4:2 6:4 4 13 14:01
5. Juris Štāls 6 1+2 +1 2:1 4:4 6 4 10:50
6. Herberts Vasiļjevs C 7 1+2 -2 2:1 4:4 4 8 15:21
7. Zemgus Girgensons 6 2+0 +1 3:1 8:6 9+20 12 16:40
8. Aleksandrs Ņiživijs 7 1+1 -2 2:1 4:3 4 5 15:15
9. Gints Meija 7 1+1 -4 1:6 2:9 2 7 11:44
10. Mārtiņš Cipulis 7 0+2 -2 1:2 4:5 2 15 16:36
11. Koba Jass 4 1+0 ±0 1:1 1:1 0 2 6:08
12. Armands Bērziņš 6 0+1 -1 1:2 1:2 0 1 5:10
13. Andris Džeriņš 7 0+1 -3 1:5 3:10 2 4 12:20
14. Roberts Lipsbergs 3* 0+0 -1 0:1 0:1 2 0 6:37*

* Te un nākamajā tabulā norādīts spēļu skaits, kurā attiecīgais spēlētājs reāli saņēmis spēles laiku, nevis tikai bijis pieteikumā. Arī vidējais spēles laiks norādīts atbilstoši reālajam spēles laikam. Šajos statistikas rādītājos ir atšķirība no IIHF oficiālās statistikas, kas fiksē visas spēles pieteikumā un no tām rēķinātu vidējo spēles laiku.

AIZSARGI

M_Jass_LAT_vs_USA_2014-05-15_iihf_comGuntis Galviņš. Šosezon bez noteiktas darbavietas klīstošais (10 spēles Jugra KHL, 15 spēles AIK Zviedrijas SHL) aizsargs kļuva itin noderīgs Latvijas izlases komplektam, kuram šosezon nācās iztikt bez 5 aizsargiem no Soču olimpiskā komplekta. Kopumā Galviņa sniegums ir aptuveni izlases aizsargu statistikas viduslīnija. Tomēr sliktā ziņa ir mikromači – tikai vienā spēlē tie uzvarēti, četrās – zaudēti. Ir trīs aizsargi, kuriem lietderības koeficients ir bēdīgāks, bet nav neviena aizsardzības vīra, kuram būtu tik bēdīga mikromaču starpība (1:4; nejaukt ar MM vārtu starpību). Galviņam Minskā bija astotais pasaules čempionāts.

Jānis Jaks. Otrs izlases debitants. Jakam tas izdevies 18 gadu vecumā. Laukumā devās tikai vienā spēlē – pret Krievijas izlasi un laukumā sabija tikai septiņarpus minūtes. Plašiem secinājumiem apjoms par mazu, bet savu iespēju “neizlēja”. Varoņdarbus pret Znaroka un Vītoliņa trenētajiem krieviem Jānis Jaks nerādīja, un diezin vai kāds tos no viņa gaidīja. Debijai un kā investīcija nākotnē “ir okei”.

Māris Jass. Izlases aizsargs ar vienu no mazākajiem spēles laikiem (mazāk tikai Jakam un Laviņam) ir izrādījies itin lietderīgs. Interesanti, ka ir vienīgais no “pilna laika” aizsargiem izlasē, kurš šajā pasaules čempionātā nav zaudējis nevienu spēli kā mikromaču! MM bilance ir labākā starp aizsargiem un līdz ar Daugaviņu labākā izlasē. Viņam arī kopā ar Jēkabu Rēdlihu labākais lietderības koeficients starp aizsargiem (+3). Var patikt vai nepatikt Māris Jass, bet viņš šajā pasaules čempionātā bija viens no labākajiem aizsargiem. (Viņam šis bija ceturtais PČ; pirmoreiz jau 2006.g.).

Kulda_Arturs_LAT_vs_RUS_2012-11-09_lhf_lv_M_AiseArtūrs Kulda. Izlases tālšāvējs-lielgabals bija labākais vārtu guvējs Latvijas izlasē un starp aizsargiem visā pasaules čempionātā. Tādēļ arī nevarēja palikt ārpus valstsvienības 3 labāko vīru sastāva. Kuldam arī vidēji lielākais spēles laiks izlasē, pozitīvs lietderības koeficients (+2) un mikromaču cipari. Artūram tas ir saturiski un arī statistiski vislabākais čempionāts (arī ceturtais pēc skaita).

Rodrigo Laviņš. Izlases veterāns atsaucās palīdzēt valstsvienībai laikā, kad aizsargu pozīcijās draudēja vakuuma iestāšanās. Aizvadīja visas astoņas pārbaudes spēles pirms čempionāta, un no izlases komplektētāju puses būtu rupji, ja viņu nepaņemtu. Laviņam jau sen nav nevienam nekas jāpierāda. Viņš ir “pēdējais mohikānis” – vienīgais vēl spēlējošais no atjaunotās izlases pirmās spēles sastāva (1992.g. novembrī). Šis viņam bija 12.-ais pasaules čempionāts elitē, vēl divi aizvadīti B un C grupās. Šajā pasaules čempionātā pie teikšanas laukumā tika maz; rēķinot spēļu summu, viņam bija otrs mazākais spēles laiks no aizsargiem. Savas kļūdas labot treneri īpaši neļāva; tādēļ statistika vērtējama uzmanīgi. Bet visādi citādi – paldies Rodrigo Laviņam par Latvijas hokejam veltītajiem gadiem. Un bez jebkādas skepses – arī #2 ir rezervēšanas vērts.

Georgijs Pujacs. Ja kādam aizsargam ir katastrofāla statistika pasaules čempionātā, tad šoreiz tas ir Georgijs Pujacs – vīrs ar otru lielāko spēles laiku valstsvienībā. Īpaši negatīvs lietderības koeficients (-7) un mikromaču vārtu guvumu/zaudējumu trafiks 4:12!!! Tas nozīmē, ka Pujacs bija laukumā pusē visu gadījumu, kad Latvijas izlase piedzīvoja vārtu zaudējumu (kopā 24 reizes 7 spēlēs). Respektīvi, devītais pasaules čempionāts G.Pujacam ir gadījies statistiski bēdīgākais starp šiem turnīriem.

J_Redlihs_2014_LHF_facebook_versJēkabs Rēdlihs. Savukārt Rēdlihs-vidējais, kurš nereti atradies izlases sastāvā tuvāk robežai starp iekļūšanu / neiekļūšanu, ir viens no diviem statistiski veiksmīgākajiem aizsargiem šajā pasaules čempionātā. Lietderība plusos (+3), mikromači un to vārtu starpība – arī. Pat divas piespēles saskaitītas. Jāpiebilst, ka 32 gadus vecajam Jēkabam Rēdliham šis bija tikai ceturtais pasaules čempionāts.

Kristaps Sotnieks. Arī šajā turnīrā uzspīdēja ar atsevišķām efektīgām epizodēm – pildot vārtsarga funkcijas pie tukša vārtu stūra, vai, piemēram, atstājot bez vārtu guvuma divus šveiciešus, kas skrien uz tukšiem vārtiem. Tomēr, neskatoties uz mirkļu skaistumu, kopējo ainavu nedaudz koriģē statistika, kas video “hailaitus” (skaistās epizodes) un estētiku nepazīst. Sotniekam arī vārtu guvums un 3 rezultatīvas piespēles ir, bet aizsargu darba pamatparametros mīnusi – lietderībā (-2), mikromači (1:3), MM vārtu starpība (6:10). Bez dzejas paliek diezgan prozaiska situācija… (K.Sotniekam šis bija sestais pasaules čempionāts.)

Latvijas izlases aizsargu statistika pasaules čempionātā 2014. g. maijā Minskā (7 spēlēs; saskaņā ar iihf.com):

spēlētājs sp. punkti +/- MM MM vārti soda min. met. vid. sp. laiks
1. Jēkabs Rēdlihs 7 0+2 +3 2:1 6:4 4 5 13:51
2. Māris Jass 7 0+0 +3 3:0 4:1 10+10 5 8:12
3. Artūrs Kulda 6 4+1 +2 3:2 10:7 4 13 24:21
4. Jānis Jaks 1* 0+0 ±0 0:0 0:0 0 0 7:35
5. Guntis Galviņš 7 0+1 -1 1:4 4:8 0 9 21:45
6. Kristaps Sotnieks 7 1+2 -2 1:3 6:10 8 7 22:13
7. Rodrigo Laviņš 4* 0+0 -2 0:2 1:3 6 0 8:32*
8. Georgijs Pujacs 7 1+1 -7 1:3 4:12 4 14 23:09

VĀRTSARGI

masalskis_LAT_vs_BLR_2014-05-19_iihf_com_N5Edgars Masaļskis. Bija statistiski veiksmīgāks par savu kolēģi. Divās spēlēs (no 3) palīdzēja komandai uzvarēt, vidēji spēlē “ielaida” mazāku apjomu (2.69). Tomēr vismaz 40% spēles laika saņēmušo 20 vārtsargu uzskaitē šajā čempionātā Masaļskis pēc atvairīto metienu procenta ieņem tikai 15. vietu (88,24%), pēc vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu apjoma (GAA) – 11. vietu (2.69). T.i., tuvāk tam galam, kurā vietu ieņēmusi Latvijas izlase. (Edgaram Masaļskim šis bija 13.-ais pasaules čempionāts; tiesa, 2 no tiem bija bez spēles laika. Ar turnīru skaitu Masaļskis ir viens no pasaules rekordistiem.)

Kristers Gudļevskis. Lai arī statistikā viņam skaitās viena uzvarēta spēle (no četrām), tomēr neviens spēles mikromačs summā nav vinnēts… Uzvarētajā spēlē pret ASV Gudļevskim mikromačs ir neizšķirts, jo viena vārtu guvuma laikā viņš bija pametis laukumu, dodot vietu laukuma spēlētājam. Kopumā Gudļevskim šis turnīrs ir nesalīdzināmi vājāks par pērngada debiju pasaules čempionātā. Abos pasaules čempionātos bija pa 4 spēlēm, bet: atvairīto metienu procents – šogad 89,13% (2013.g. 92,50%); vidēji spēlē vārtu zaudējumi – šogad 3.79 (pirms gada 2.22); mikromaču vārtu starpība – šogad 9:15 (pērn 9:9). Skaidrs, ka nav tā, ka Gudļevskis būtu ķēdes vājākais posms. Taču taisnības pēc, un bez īpašas iecietības uz mūsu retajiem ziemeļamerikāņiem, Gudļevskim šis bija švaks turnīrs. 20 pamatvārtsargu konkurencē Gudļevskis pēc atvairīto metienu procenta ieņem 12. vietu un šajā “ciparā” ir labāks par Masaļski. Bet pēc “caurlaidības” vidēji spēlē – 19. vietu (no 20 konkurentiem)…

Ivars Punnenovs. Gribējās vismaz vienā spēlē, vismaz uz periodu laukumā redzēt 19-gadus jauno Punnenovu, kuram nu jau 30. maijā palika 20. Šveices galvenajā līgā (NLA) spēlējošais un nereti vienaudža Elvja Merzļikina panākumu ēnā palikušais Punnenovs bez jautājumiem brauca kā trešais vārtsargs. Kas zin, varbūt gadītos vēl viens Nolana “atklājums” un tikpat daudzsološs kā Gudļevskis pirms gada. Atliek novēlēt veiksmi un spēles laiku nākotnē.

Latvijas izlases vārtsargu statistika pasaules čempionātā 2014. g. maijā Minskā (7 spēlēs; saskaņā ar iihf.com):

spēlētājs sp. uzv.-zaud. atv. % GAA MM MM vārti sods sp. laiks
1. Edgars Masaļskis 3 2-1 88.24% 2.69 2:1 9:8 0 178:30
2. Kristers Gudļevskis 4 1-3 89.13% 3.79 0:3 9:15 0 237:30
3. Ivars Punnenovs 0

Cipari vairāk:

  • Latvijas izlases spēlētāju statistika pasaules čempionātā 2014. g. Minskā (atskaitot MM) – iihf.com
  • Minskas čempionāta lapa – iihfworlds2014.com
  • Latvijas izlases spēlētāju statistika 2013. gada pasaules čempionātā: tepat
  • Debiju salīdzinājums izlasē pasaules čempionātos: tepat

[Pirmā, trešā (Mika Indraša), piektā (Miķeļa Rēdliha), sestā (Māra Jasa un Kristera Gudļevska) un devītā (Edgara Masaļska) foto avots: iihf.com. Otrā (Kaspara Daugaviņa), ceturtā un astotā (Jēkaba Rēdliha) foto avots: Latvijas Hokeja Federācijas profils facebook.com tīklā. Septītā (Artūra Kuldas) foto avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše).]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Posted by petrovich27 uz 2014/05/21

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

1-UnionsPirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

2-UnionsAr riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARUAllgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

3-Unions

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

GAT_Unions_pirmas_sez_uzv_no_Rig_Run_1931-03-07Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTKLiepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

GAT-Unions_Rigasche_Rundschau_1933-01-16_zibensturnirsUnions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

GAT_Unions_no_Stadions_1933-01-19

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Vīri, kas nevar beigt un apstāties

Posted by petrovich27 uz 2014/05/03

Ozolins_ofic_Soci_2014_LHF_profils_facebookKādā vecumā jābeidz profesionāla hokejista karjera vai vismaz jāliek punkts izlasei? 35? 36? Nu, vēl mazliet… Kuri ir bijuši konkrētākie Latvijas izlases veterāni un devušies laukumā ar lielāko gadu uzkrājumu augstākā līmeņa turnīros – olimpiādēs un pasaules čempionātos kopš izlases atjaunošanas (1992.).

41 – Ozoliņš

Līdzšinējais rekords iezīmēts šogad – olimpiādē Sočos, kur aizsargs un komandas kapteinis Sandis Ozoliņš devās laukumā 41 gada vecumā. Iepriekšējo 20+ gadu gaitā olimpiādēs un pasaules čempionātos neviens tik pieredzējis Latvijas hokejists nebija piedalījies. Kad 1992. gada novembrī C grupas kvalifikācijas turnīrā atjaunotās izlases pirmajās spēlēs piedalījās 40 gadus vecais Helmuts Balderis, šķita, ka tas jau stipri pāri iespējamam vecumam. (Tiesa, tas nebija augstākā līmeņa turnīrs.) Ozoliņš valstsvienības veterānu mērīšanā ir ieviesis jaunu atskaites punktu.

40 – Naumovs

Latvijas izlases ilggadējais vārtsargs Sergejs Naumovs 40 gados bija Latvijas izlases sastāvā kā olimpiādē (Vankūvera, 2010.), tā pasaules čempionātā (Šveicē, 2009.; Latvijas valstsvienības spēles notika Bernē). Tomēr Naumova gadījumā ir piebilde – abos nosauktajos turnīros viņš palika bez reāla spēles laika. Korekcija gan nav liela, jo S. Naumovs ir spēlējis 39 gadu vecumā – 2008. gada pasaules čempionātā Kanādā (mūsējiem spēles Helifeksā).

39 – Irbe, Maticins

Artūrs Irbe ir viens no retajiem Latvijas izlases hokejistiem, kas savas karjeras laikā uzspēlējuši arī cita nosaukuma pieaugušo valstsvienības ierindā. Kopā ar PSRS izlasi izcīnītās pasaules čempionāta zelta medaļas (1989., 1990.) ir “atstrādājis” Latvijas izlasei ar savu pieklājīgo paveiktā darba apjomu dažādos turnīros. Pēdējais uznāciens uz “lielās skatuves” spēlētāja lomā Irbem reģistrēts 2006. gada februārī olimpiādē Turīnā.

Savukārt aizsargs Andrejs Maticins bija izlases nezūdošā vērtība līdz 2002. gadam. Maticins bija spēlējis pēc kārtas pirmajos astoņos pasaules čempionātos ar Latvijas izlases dalību pēc nacionālās vienības atjaunošanas (1993.-2000.; t.sk., B un C grupu). Bet no izlases augstākajā līmenī atvadījās Soltleiksitijas olimpiādē (2002.), kad viņam bija 39 gadi.

38 – Beļavskis

Ir izlases līdzjutēju paaudze, kas atceras Aleksandra Beļavska tehniku kā paraugu, bet Oļega Sorokina “vārdā nosaukto” pirueti sauc par Beļavska tāda paša nosaukuma elementu. A. Beļavska stāžā ir deviņi pasaules čempionāti “no vietas” (1994.-2002.; t.sk. B grupu). Viņam bija 38 gadi, kad viņš devās uz ledus 2002. gada turnīros – olimpiādē (ASV) un pasaules čempionātā (Zviedrijā). Kopš tā laika pagājuši jau 12 gadi…

37 – Cipruss, Froļikovs, Kerčs, Laviņš, Vasiļjevs

Latvijas izlasei uzticīgais Aigars Cipruss no valstsvienības atvadījās 34 gadu vecumā – pēc Turīnas olimpiādes (2006.), vienā laikā ar Sandi Ozoliņu. Tomēr nāca palīgā izsenis ar centra uzbrucēju trūkumu nomocītajai valstsvienībai jau pēc 3 gadiem – 2009. gadā. Sākumā olimpiskās kvalifikācijas turnīrā, bet pēc tam pasaules čempionātā Šveicē, kur izlase atkārtoja savu augstāko sasniegumu (7. vieta). Ciprusam tobrīd bija 37; un tas viņam bija 12 pasaules čempionāts nacionālajās krāsās (ieskaitot B un C grupu). Pie tā visa plusā – divas olimpiādes, četri olimpiskās kvalifikācijas turnīri…

Uzbrucējs Aleksejs Froļikovs bija viens no pieredzējušākajiem “vecā” Rīgas Dinamo dalībniekiem, tomēr Latvijas izlasei pamanījās palīdzēt – tas notika pirmajos divos pasaules čempionātos (1992. – C grupā; 1993. – B grupā). Pēdējā čempionātā (1993.; Slovēnijā) – 37 gadu vecumā.

Leģendārās Kerča pauzes, izcilie klupieni un spēja nokaitināt pat durvju stenderi liek nobālēt dažāda kalibra “leo komaroviem”. Kopumā Aleksandrs Kerčs izlases ierindā nokapāja 10 pasaules čempionātus (t.sk., B, C), no kuriem pēdējais bija 2004. gadā Prāgā. Kerčam-vecākajam tolaik bija 37 gadi.

Vēl šogad pasaules čempionāta komplektā esošais aizsargs Rodrigo Laviņš savu vecāko “lielo turnīru” aizvadījis 37 gadu vecumā – 2012. gada pasaules čempionāta Stokholmas pusē. Tas bija Laviņa 13.-ais pasaules čempionāts Latvijas pieaugušo izlasē. Vēl ir bijušas 3 olimpiādes, dažādas kvalifikācijas. Bet šogad ir iespēja labot savu rekordu un uzspēlēt augstākajā līmenī arī 39 gadu vecumā.

Herberts Vasiļjevs arī atzīmējies 37 gadu vecumā, un šis ieraksts veikts šogad olimpiādē Sočos. Kas, savukārt, nozīmē, ka ar dalību Minskas olimpiādē paša rekords, mērot veselos skaitļos, var tikt labots tikai tad, ja Latvijas izlase sasniedz pusfinālu – t.i., iekļūst pirmajā četriniekā. Jo 38 gadi Vasiļjevam paliek čempionāta noslēgumā (23. maijā), jau pēc ceturtdaļfināla spēlēm, kas paredzētas 22. maijā. Jāatgādina, ka H. Vasiļjevam pēc 2011. gada pasaules čempionāta bija iestājusies aptuveni 3 gadu pauze, kuras laikā “iestājās” Vācijas pavalstniecība, un diez vai kāds vēl cerēja Vasiļjevu ieraudzīt Latvijas krāsās. Bet vēlme palīdzēt un vilinājums uzspēlēt olimpiādē bija diezgan stipri, lai Soču sastāvā būtu ierindā. Tagad arī ierašanās izlases treniņos pirms pasaules čempionātā apliecina, ka atgriešanās izlasē nebija saistīta tikai ar Soču vizīti. Kopumā izlasē 10 pasaules čempionāti (visi elitē), 3 olimpiādes…

Vecuma rekordi olimpiādēs un pasaules čempionātos Latvijas izlases sastāvā (treknrakstā – aktīvu hokejistu vārdi un/vai šogad fiksētie rekordi):

gadi spēlētājs dz. turnīrs
41 Sandis Ozoliņš 1972-08-02 2014. OS
40 Sergejs Naumovs 1969-04-04 2010. OS, 2009. PČ
39 Andrejs Maticins 1963-01-30 2002. OS
Artūrs Irbe 1967-02-02 2006. OS
38 Aleksandrs Beļavskis 1964-01-17 2002. PČ, 2002. OS
37 Aleksejs Froļikovs 1957-02-15 1994. PČ B
Aleksandrs Kerčs 1967-03-16 2004. PČ
Aigars Cipruss 1972-01-12 2009. PČ
Rodrigo Laviņš 1974-08-03 2012. PČ
Herberts Vasiļjevs 1976-05-23 2014. OS
36 Sergejs Čudinovs 1962-09-10 1999. PČ
Oļegs Znaroks 1963-01-02 1999. PČ
Normunds Sējējs 1968-02-12 2004. PČ
Leonīds Tambijevs 1970-09-26 2007. PČ
35 Mihails Šostaks 1957-04-26 1993. PČ C
Vjačeslavs Fanduļs 1969-03-17 2004. PČ
Viktors Ignatjevs 1970-04-26 2005. PČ
Oļegs Sorokins 1974-01-04 2009. PČ
Ģirts Ankipāns 1975-11-29 2011. PČ
Kārlis Skrastiņš 1974-07-09 2010. OS
Arvīds Reķis 1979-01-01 2014. OS

*

P.S. Šogad iespēja ieviesties 35-gadnieku izlases sarakstā ir uzbrucējam Aleksandram Ņiživijam (dz. 1976-09-16), kuram ir 37 gadi. Iepriekšējais “lielais turnīrs” Ņiživijam bija 2011. gada pasaules čempionāts, 34 gadu vecumā.

[Sanda Ozoliņa foto avots: Latvijas Hokeja federācijas oficiālais profils facebook.com lapā.]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Latvijas izlase franču gaumē

Posted by petrovich27 uz 2014/04/27

M_Redlihs_LAT_vs_FRA_2014-04-26_LHF_facebook_(M_Aise)Drīzāk jau franči Latvijas izlases gaumē, ko apliecina 2:1 un 6:3. Tomēr rēķinoties ar pārbaudes spēļu (EHC) rezultāta maznozīmību un neskatoties uz divām uzvarām, “šaurās vietas” jāsaskata un secinājumi jāveic. Protams, interesi rosina arī blakusfaktors – ar katru spēli izlases sastāvs kļūst nopietnāks un pietuvinātāks Minskas versijai. Pēc kā mūsējie izskatījās spēlēs pret Franciju?

Indrašis – Daugaviņš – M. Rēdlihs

Teda Nolana prombūtnes laika aktuālais treneris Toms Kūlens jau ir “piedraudējis”, ka šis uzbrucēju virknējums varētu saglabāties arī uz pasaules čempionāta “skatuves”. Trio sniegums spēlēs pret Francijas izlasi izskatījās itin pieklājīgs, neraugoties uz to, ka diviem vīriem šajā pārbaudes ciklā šīs bija pirmās spēles izlasē, bet vienam (Indrašim) – 2./3. spēle ar pakāpenisku atkopšanos no traumas. Šis grupējums nokārtoja pusi no abu franču spēļu vārtu guvumiem (4 no 8), bija vienīgie uzbrucēji ar pozitīvu lietderības koeficientu un bija mācējuši mikromaču vārtu guvumu/zaudējumu summā “sarīkot” četru vārtu guvumu starpību.

Īpaši medīgs un “izslāpis” izskatījās pie Jaroslavļas dzelzceļniekiem divas švakas sezonas aizvadījušais Miķelis Rēdlihs; viņa četri punkti (3+1) ir arī rezultatīvākais sniegums abu spēļu summā. Ļoti pieklājīgi arī pārbaudes spēļu ritmam izskatījās Ženēvas hokeja kluba zvaigzne Kaspars Daugaviņš. Pēc skaistas spēles un vārtu guvumiem “izbadējies” arī Miks Indrašis; pie saviem punktiņiem tika, bet līdz ierastajai formai vēl jātiek, kam vēl ir laiks līdz Minskai – nedēļas divas.

Ņiživijs/Jekimovs – Vasiļjevs – Cipulis

Vasiljevs_CAPT_LAT_vs_FRA_2014-04-25_LHF_facebook_M_Aise_VERSKombinācija ar Vasiļevu, Cipuli un Ņiživiju Latvijas izlasei nav tik sena, kā mēdz mālēt, bet tomēr ir 2009. – 2011. gadu pasaules čempionātu un olimpiādes reinkarnācija. Trīs gadus vīri bija katrs savos darbos, un izlasē cīnījās tikai Mārtiņš Cipulis un pa retam – Aleksandrs Ņiživijs. Bet nu – arī Herberts Vasiļjevs ir atpakaļ ierindā, par ko saņēmis kapteiņa uzšuvi, kā arī nopelnījis labākā spēlētāja pagodinājumu otrajā spēlē.

Labā ziņa – veterāni (Ņiživijs un Vasiļjevs – abiem pa 37) grib spēlēt un “ar prātu un pīpēšanu” spēj izdarīt vairāk nekā jaunie, pus-jaunie ar kājām… (Tiesa, maiņas biedrs Mārtiņš Cipulis joprojām ir ātrs un ņiprs, neatpaliekot no jaunajiem.) Pirmajā spēlē “Ņiživija lomu” pildīja Roberts Jekimovs, un, rādās, ka ar Aleksandru Ņiživiju abi pārējie sapratās labāk. Tomēr nevajadzētu pārvērtēt virknējuma ‘Ņiživijs – Vasiļjevs – Cipulis’ vēsturisko saprašanos un mentālo tuvību. Būtu interesanti pie veterāniem redzēt kādu “jauno, perspektīvo” vai arī kādu šī virknējuma personāžu kā gudrības porciju kādā “skrējēju virknējumā”.

Meija – Džeriņš – Saulietis

Meija_LAT_vs_FRA_2014-04-25_LHF_facebook_M_AiseAbu franču spēļu iespēlētais virknējums šādā komplektā acīmredzot tiek pārbaudīts Minskas čempionāta ceturtās maiņas lomai. Ja vērtē no šāda viedokļa, tad īpašu pretenziju īsti nav. Pirmais mazākuma pāris ‘Džeriņš – Meija’ darbu padarīja pieklājīgi, ja jau vārtu zaudējumu viņu darba laikā nebija. Bet vienādos sastāvos virknējums piedzīvoja divus caurkritienus ar degošām lampiņām aiz Latvijas izlases vārtiem. Situāciju pieklājīgāku padarīja realizētais Ginta Meijas izskrējiens, ļaujot virknējumam palikt lietderībā pie -1. Bet, ja šo maiņu vērtē uzbrukuma (ne jaukšanas un ciešanas) maiņas griezumā, tad – varētu labāk… Meijas simpātiskais 1-pret-1 faktiski ir viena no retajām šī komplekta pamanāmajām epizodēm uzbrukuma zonā.

Štāls – Bērziņš – K. Jass

Pirmās franču spēles ceturtā maiņa palika pa nullēm, kas lomu sadalījumā nozīmē labu rezultātu. Arī ņemot vērā, ka ‘Bērziņš – Štāls’ bija otrs mazākuma pāris. BET šajā gadījumā ir statistiķu fiksētais viens metiens pa Francijas izlases vārtiem šo vīru izpildījumā visas spēles garumā. Visu cieņu pretiniekiem frančiem, tomēr tā nav ne Krievija, ne Somija… Jā, un vietu sastāvā nemaz nav tik daudz, lai pietiktu visiem.

R. Lipsbergs – Bičevskis – Bukarts

Rob_Lipsbergs_LAT_vs_FRA_2014-04-26_LHF_facebook_(M_Aise)_vers-2Otras spēles ceturtā maiņa arī palika “pa nullēm”, bet pretinieku vārtus apdraudēja nedaudz biežāk. Vismaz statistiķi fiksējuši 3 metienus. Mazākumā vīriem (Bičevskis – Bukarts) un vispār Latvijas izlasei otrajā spēlē sanāca spēlēt tikai vienreiz; “ziepes savārītas” nebija, turklāt šajā spēles nogrieznī Māris Bičevskis nopelnīja Latvijas izlasei vairākumu. Skaitlisko pārsvaru valstsvienībai ienesa arī Roberts Lipsbergs, šī izlases komplekta otrs jaunākais spēlētājs (pa labi novietotajā attēlā #40).

Ja meklē mīnusus, tad maiņas uzbrucēju darbības bija diezgan individuālas, risinājumi – personiski un bieži vien, neredzot partnerus. Kas zināmā mērā loģiski, jo no šīs maiņas uz Minskas sastāvu reāli pretendē kāds viens uzbrucējs. Katram ir savi plusi: Māris Bičevskis – mazākuma vilcējs ar aicinājumu, centrs; Roberts Bukarts – var iemest; Roberts Lipsbergs – var spēlēt centrā un būtu laba “investīcija” nākotnē. Tomēr katram no viņiem ir/būtu stipri “jāiesvīst”, lai tiktu uz Minsku. Nebūtu arī pārsteigums, ja Minskas komplektā nebūs neviens no šiem puišiem. Jo uz 2-3 uzbrucēju vakancēm ir prāvs pretendentu loks.  Bet brauks Teds Nolans un “svaigu aci” redzēs visu no jauna.

Citi

Pirmdien (28. aprīlī) tiek solīts, ka izlasei piebiedrosies ne tikai galvenais treneris Teds Nolans, bet arī – uzbrucēji Zemgus Girgensons un Ronalds Ķēniņš. Savukārt, kopš pārtraukumā kopš spēlēm pret Krievijas izlasi mūsu valstsvienības kandidātu loku un treniņus pametuši uzbrucēji Lauris Bajaruns, Jānis Ozoliņš, Gunārs Skvorcovs, Aleksejs Širokovs, Juris Upītis.

Vēl joprojām nav pilnīgi skaidra informācija par uzbrucēju Laura Dārziņa un Mārtiņa Karsuma varēšanu vai nevarēšanu pieslēgties. Tomēr pēc “noklusējuma” skaidrs – jo tuvāk maijs, jo iespējamība ar katru dienu būtiski samazinās…

Latvijas izlases uzbrucēju statistika divās spēlēs pret Francijas izlasi (2014. g. 25. un 26. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com, atskaitot MM – mikromaču vārtu guvumu/zaudējumu attiecību):

uzbrucējs dz. sp. punkti +/- MM met. sods
1. Miķelis Rēdlihs 1984. 2 3+1 +2 4:0 9 0
2. Kaspars Daugaviņš 1988. 2 0+3 +1 5:1 5 2
3. Herberts Vasiļjevs C 1976. 2 2+0 ±0 2:1 4 2
4. Miks Indrašis 1990. 2 1+1 +2 4:0 9 0
5. Mārtiņš Cipulis 1980. 2 1+1 -1 3:2 2 0
6. Aleksandrs Ņiživijs 1976. 1 0+2 ±0 2:1 1 0
7. Gints Meija 1987. 2 1+0 -1 1:2 5 0
8. Roberts Bukarts 1990. 1 0+0 ±0 0:0 2 0
9. Armands Bērziņš 1983. 1 0+0 ±0 0:0 1 0
Māris Bičevskis 1991. 1 0+0 ±0 0:0 1 0
11. Koba Jass 1990. 1 0+0 ±0 0:0 0 0
Roberts Lipsbergs 1994. 1 0+0 ±0 0:0 0 0
Juris Štāls 1982. 1 0+0 ±0 0:0 0 0
14. Roberts Jekimovs 1989. 1 0+0 -1 1:1 3 2
15. Andris Džeriņš 1988. 2 0+0 -1 1:2 2 2
Kaspars Saulietis 1987. 2 0+0 -1 1:2 2 2

*

Galviņš – Kulda

Pirmais aizsargu pāris ir vienīgais, kuram mikromaču (MM) vārtu guvumu un zaudējumu bilance ir pozitīvi sausa (abiem pa 3:0). Tā kā divi vārtu guvumi “gadījušies”, spēlējot vairākumā, tad lietderības koeficients kā Guntim Galviņam, tā Artūram Kuldam +1. “Statistisku pārmetumu” nav un nevar būt. Bet arī pirmā pāra izpildījumā bija saskatāms “tehnisks brāķis”, kuru meistarīgāki pretinieki varētu konvertēt Latvijas izlases vārtu apdraudējumā. Labā ziņa, ka “sliktās epizodes” biežāk bija spēlējot vairākumā un pretinieku zonā, bet retāk savas aizsardzības areālā.

Laviņš – Sotnieks

Sotnieks_LAT_vs_BLR_2013-04-19_lhf_lv_Martins_Aise-versOtrais aizsargu pāris attiecīgi bija arī otrs statistiski veiksmīgākais spēlēs pret konjaka un šampanieša dzimtenes dēliem. Lai arī uz abiem aizsargiem attiecas pa vienam vārtu zaudējumam, tomēr kā Kristaps Sotnieks, tā Rodrigo Laviņš aizvadīja kopumā labas spēles pret Francijas izlasi. Cīnījās mazākumā, piedalījās realizētā vairākumā un, patiesībā, liekus jautājumus daudz neradīja. Cita starpā, Laviņš abu spēļu summā – rezultatīvākais starp aizsargiem. Savukārt, Sotnieks atzīts par labāko pirmajā spēlē pret frančiem. Pelnīti gan spēles griezumā, gan pārbaudes ciklā kopumā.

Gipters, M. Jass, Jaks, Porejs, Saviels, M. Širokovs

Tā kā izlases rīcībā ir arī Georgijs Pujacs un Jēkabs Rēdlihs, tad uz divām aizsargu vakancēm pretendē seši pārējie. Vai pieci, ja neskaita pirmajā franču duelī savainojumu guvušo Māri Jasu. Atgādinājumam, tradicionālais komplekts pasaules čempionātā = 8 aizsargi + 14 uzbrucēji + 3 vārtsargi.

Latvijas izlases šī gada pavasara 6 spēļu summā no šiem pieciem pretendentiem (Gipters, Jaks, Porejs, Saviels, M. Širokovs) “statistiski vistuvāk” valstsvienībai atrodas Gipters un M. Širokovs. Mārtiņš Gipters piedalījies 5 spēlēs, kurās iekrājis lietderības koeficientu -1 un mikromaču “apšaudes” attiecība 2:3. Maksims Širokovs ir netālu: 4 spēles; lietderība -1; MM vārtu guvumi/zaudējumi 2:4. Jāuzsver, ka pārējiem kā mīnusi ir lielāki, tā arī mikromaču cipari bēdīgāki. Statistika, protams, nav izšķirošs elements iekļaušanai sastāvā, tomēr nav nenozīmīgs. Kopumā vērtējot, Maksims Širokovs pieklājīgi atrādījās iepriekšējās spēlēs, kad sastāvs bija vēl salīdzinoši nepilnīgs. Savukārt izlases debitants Mārtiņš Gipters turas līmenī un joprojām ir izlases komplektā. Jā, “īsto” pretendentu pirmajās spēlēs bija mazāk, taču arī no treniņiem atbrīvoto netrūkst.

Izlases jaunākais cīnītājs – 18 gadus vecais Jānis Jaks kopā ar vecāko spēlētāju (Laviņš) ir vienīgie aizsargi, kuri pavasara tūrē līdz šim ir aizvadījuši visas sešas spēles. (Tikpat spēļu arī Andrim Džeriņam.) Sešu spēļu summā izlases debitants Jaks iekrājis lietderības koeficientu -3 un mikromaču rezultāta izmaiņu attiecību 1:4. Spīdoši nav, bet acīmredzot Kūlens ar draugiem taupa jauno aizsargu, lai atrādītu Tedam Nolanam. Bet Nolanam, kā zināms, patīk “pavilkt” jaunos un/vai nezināmos talantus. Ne bez viņa līdzdalības uz pasaules čempionātā ir varējuši atrādīties vai vismaz piedalīties tādi puiši kā Ralfs Freibergs, Kristers Gudļevskis, Miks Indrašis, Koba Jass, par kuru dalību pirms debijas čempionātiem mēdza vīpsnāt ne viens vien eksperts.

Bēdīgākā statistika sešu spēļu summā starp aizsargiem ir Porejam un Savielam. Statistikas “sānslīdes” lauvastiesa gadījusies spēlēs pret somiem, bet tomēr arī pēc tam savs mīnuss nedaudz krājies… Mārtiņam Porejam 4 spēlēs lietderība -4 un MM vārti 0:5. Agrim Savielam līdzīgi: 4 spēlēs -4 un 1:6. Pēdējo spēļu summā uz kopējā fona ne bez kļūdām, tomēr nav bijis tik dramatiski. Ja treneri vēl saglabās iespēju atrādīties, Slovākijas turnīrā var izskatīties savādāk. Bet vai dos? Saviela gadījumā treneriem noteikti patīk “izdiena” (pieredze) – seši pieaugušo pasaules čempionāti (viens pie Nolana), viena olimpiāde (tiesa, sen – 2006.).

P.S. Māris Jass pirmajā spēlē pret Francijas izlasi iedzīvojās stiprā gurna sasitumā, kā informē Latvijas Hokeja federācija. Kas nozīmējot “ārā no aprites” uz 4-5 dienām. Nebūs nekas dīvains, ja viņš tomēr pastiprinās konkurenci uz vietām aizsargu postenī.

P.P.S. Starplaikā pēc krievu spēlēm no Latvijas izlases kandidātu komplekta atvadījās ne tikai traumu guvušais aizsargs Ēriks Ševčenko, bet arī – Artūrs Salija. Bija runas par to, ka izlasei varētu piebiedroties Krišjānis Rēdlihs, tomēr taustāmu liecību par to nav.

Latvijas izlases aizsargu statistika divās spēlēs pret Francijas izlasi (2014. g. 25. un 26. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com, atskaitot MM – mikromaču vārtu guvumu/zaudējumu attiecību):

aizsargs dz. sp. punkti +/- MM met. sods
1. Artūrs Kulda 1988. 2 0+1 +1 3:0 3 0
2. Kristaps Sotnieks 1987. 2 0+0 +1 4:1 3 2
3. Guntis Galviņš 1986. 2 0+0 +1 3:0 2 0
4. Rodrigo Laviņš 1974. 2 0+2 ±0 3:1 3 0
5. Agris Saviels 1982. 1 0+0 ±0 1:1 2 0
6. Mārtiņš Gipters 1989. 2 0+0 ±0 1:1 0 2
7. Māris Jass 1985. 1 0+0 ±0 0:0 0 0
8. Jānis Jaks 1995. 2 0+0 -1 1:2 0 0
9. Maksims Širokovs 1982. 1 0+0 -1 0:1 1 0
10. Mārtiņš Porejs 1991. 1 0+0 -1 0:1 0 0

*

Konkrēta problēma ar vārtsargiem… Ir izvēle!

Merzlikins_u_Punnenovs_LAT_vs_FRA_2014-04-26_LHF_facebook_(M_Aise)-versEdgars Masaļskis izpildīja savu “normatīvu” – palīdzēja uzvarēt pirmajā spēlē, bet otrajā deva “uz pusēm” vietu jaunajiem. Ivaram Punnenovam (#33 attēlā pa labi) tā bija otrā spēle, bet Elvim Merzļikinam (#30) – debija. Skaidrs, ka abu vēl junioru vecumam atbilstošo vārtsargu sniegumā varēja atrast kādu nepilnību, taču kopumā kā Punnenovs, tā Merzļikins sevi pieteikuši labi un uz trešā vārtsarga posteni turpina kandidēt.

Jo pirmās divas vietas rezervētas ilggadējai pamatvērtībai – Edgaram Masaļskim un sezonu NHL laukumā pabeigušajam Kristeram Gudļevskim. Teorētiski cīņā par trešā vārtsarga posteni piedalās izlases rīcībā esošais Ervīns Muštukovs. Taču Punnenova un arī Merzļikina salīdzinoši pieklājīgā debija attālina citus kandidātus. Jauno papildspēku ierašanās un varēšanas dēļ vēl nesen izlases kandidātu loku atstāja Jānis Kalniņš. Vienīgais iemesls, kādēļ Muštukovs varētu doties uz Minsku, lai demonstrētu vienlīdzību starp Ivaru Punnenovu un Elvi Merzļikinu, jo vārtsargu vietas ir 3 un kādam jāpaliek mājās… Šķiet, variants ņemt četrus vārtsargus netiek izskatīts.

Bet – “priekšā” vēl Nolans un turnīrs Slovākijā. Jāpiekrīt vērotājiem un ekspertiem, kas neatceras tik “biezu” pretendentu loku uz pasaules čempionāta vārtsargu vietām Latvijas izlasē…

Latvijas izlases vārtsargu statistika divās spēlēs pret Francijas izlasi (2014. g. 25. un 26. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com, atskaitot MM – mikromaču vārtu guvumu/zaudējumu attiecību):

vārtsargs dz. sp. min:sek atv. met. atv. % GAA MM
1. Edgars Masaļskis 1980. 1 60:00 36 no 37 97,30% 1,00 2:1
2. Elvis Merzļikins 1994. 1 28:28 n/d n/d 2,11 2:1
3. Ivars Punnenovs 1994. 1 31:07 n/d n/d 3,86 4:2

*

Uzziņām:

  • Latvijas – Francijas izlašu spēļu statistika – eurohc.stats.pointstreak.com (25. aprīlī; 26. aprīlī);
  • Latvijas Hokeja federācijas twitter konts – twitter.com
  • Latvijas izlases trenera Toma Kūlena komentārs pēc franču spēlēm – sportacentrs.com
  • Latvijas izlases komplektēšanas kopsavilkums pirms spēlēm pret Franciju (autors: Jānis Matulis) – sportaavize.lv (pieejams abonentiem)
  • Izlases spēlētāju statistika šī pavasara citās spēlēs: tepat (pret Somiju; pret Krieviju)

[Pirmo 4 un pēdējo divu (6., 7.) foto avots: Latvijas Hokeja federācijas oficiālais profils facebook.com lapā (autors Mārtiņš Aiše). Šie foto fiksēti Latvijas izlases spēlēs pret Francijas izlasi 2014. gada aprīlī. Piektā (Kristapa Sotnieka) foto avots: lhf.lv (autors arī Mārtiņš Aiše). Šis fotoattēls fiksēts Latvijas un Baltkrievijas izlašu spēlē 2013. gada 19. aprīlī.]

LAT_ar_Punnenovu_vs_FRA_2014-04-26_LHF_facebook_(M_Aise)-vers

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »

Latvija pēc Krievijas. Izlases komplektācijas stāvoklis

Posted by petrovich27 uz 2014/04/21

LAT_vs_RUS_2014-04-18_LHF_facebook_(M_Aise)_N3Pret Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa trenēto Krievijas izlasi mūsējie “uzstājās” pieklājīgi – 2:3 un 1:0. Kā saka, jebkura Krievija ir nopietns pārbaudījums. Šoreiz Krievijas valstsvienība kalpo par smilšpapīru vai, drīzāk, par ēveli sastāva slīpēšanai un kandidātu atlasei. Kādas ir Latvijas izlases kontūras, cipari pēc Krievijas, un kurus vīrus vēl gaidām palīgā?

Pārbaudes spēlēs pret Krievijas izlasi Latvijas vastsvienības sastāvā uzspēlēja 30 vīru – bez maz visi, kas 18. -19. aprīlī bija izlases rīcībā un nodarbojās valstsvienības treniņos. Pret Krievijas komandu neuzspēlēja tikai vārtsargs Jānis Kalniņš, potīti savainojušais un nelielu pauzi paņēmušais vārtsargs Ervīns Muštukovs, kā arī IIHF oficiālo sodu gaidošais uzbrucējs Vitālijs Pavlovs. Visi pārējie, kas ir treneru “rokās” varēja atrādīties spēlēs pret Znaroka izlasi. Dažiem izdevās labi, citiem – dažādi.

Gaidām snaiperus?

Abu spēļu summā pret Krievijas izlasi laukumā devās 16 uzbrucēji, bet kopā ar iepriekšējām divām “somu spēlēm” izlases kandidātu lokā ir uzspēlējis 21 uzbrucējs. Pēc Latvijas – Somijas izlašu spēlēm kandidātu loku jau pametuši uzbrucēji Edijs Brahmanis, Edgars Kļaviņš, Artūrs Kuzmenkovs, Miks Lipsbergs, Artūrs Ozoliņš, kā arī pārbaudes spēlēs pie teikšanas netikušie Toms Andersons un Artūrs Mickēvičs.

Drīzumā tiek solīta lielā tīrīšana kandidātu rindās, ko faktiski varēs atļauties veikt pēc tam, kad izlases rīcībā būs ieradušies papildspēki. Saskaņā ar LHF sniegto informāciju, izlasē tiek gaidīti uzbrucēji Lauris Dārziņš, Kaspars Daugaviņš, Zemgus Girgensons, Ronalds Ķēniņš (tikko kā Šveices čempions!), Aleksandrs ŅiživijsMiķelis Rēdlihs, Herberts Vasiļjevs. Kandidātu lokā esot doma pārbaudīt arī Čehijā sezonu pabeigušo Lauri Bajarunu un, iespējams, arī vēl kādu jauno uzbrucēju, kurš būs noslēdzis sezonu Kanādas junioru līgās. Vēl arī neesot pateikts tāds stabils Mārtiņa Karsuma galavārds attiecībā uz spēlēšanu Minskā; vismaz publiski – nē.

Juris_Stals_LAT_vs_Somija_2011-04-07_nahl_lv_(Olegs_Siracenko)_NNN3Statistiski veiksmīgākais uzbrucējs “krievu spēļu” summā ir Juris Štāls (pa labi novietotā attēlā), kuram sanācis gan vārtu guvums, gan pozitīvs lietderības koeficients (+1). Savukārt, izlases pavasara četru spēļu summā rezultatīvākais ir Juris Upītis, kuram 4 spēļu summā 2 punkti (1+1).

Kopumā Latvijas izlasei četru pārbaudes spēļu summā ir izdevušies pieci vārtu guvumi, kas nav tā baigi daudz… Bet ar pieticīgo 1:0 ir izdevies pat uzvarēt Krievijas valstsvienību. Te gan jācitē Krievijas izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks, aptuveni: “Šajā sagatavošanās stadijā nav jēgas ieciklēties uz rezultātu“. To gan viņš teica par savu izlasi, bet tam, rādās, nav izšķiroša nozīme. Katrā gadījumā, ir skaidrs, ka rezultāta “taisītāji” un snaiperi Latvijas izlasē vēl tiek gaidīti…

Pēc Krievijas sparinga uzbrucēju rindās, izskatās, ka soli uz čempionāta komplektu ir spēris Krievijas VHL līgā spēlējošais Kaspars Saulietis (pirmajā attēlā #18). Viņš bija īpaši manāms pirmajā (18. aprīļa) spēlē pret Oļega Znaroka trenētajiem vīriem. Orķestra “skanējumu” nebojāja, piemēram, arī abi debitanti Roberts Lipsbergs un Jānis Ozoliņš, taču pasaules čempionātam ar “nebojāšanu” var nepietikt. Un tas attiecas ne tikai uz debitantiem, bet arī jau izlasē pieredzējušākajiem, kuri arī “nebojāja”.

Statistiski bēdīgākais starp uzbrucējiem ir Mārtiņa Cipuļa “sausais atlikums” – lietderības koeficients sliktākais (-2), mikromaču vārtu guvumu starpība švakākā (0:2), kas, jādomā, Cipuļa atrašanos Minskas sarakstā diez vai ietekmēs. “Mīnus” statistikas griezumā der pieminēt arī Kobu Jasu, kuram it kā pa nullēm arī lietderība un mikromaču summa, tomēr vienā spēlē ir sakrātas 4 soda minūtes, kas pelnītas uzbrukuma zonā, veicot liekus vingrinājumus…

Latvijas uzbrucēju statistika divās spēlēs pret Krievijas izlasi (2014. g. 18. un 19. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com):

uzbrucējs dz. sp. punkti +/- MM met. sods
1. Juris Štāls 1982. 2 1+0 +1 1:1 2 0
2. Juris Upītis 1991. 2 1+0 ±0 1:0 1 0
3. Roberts Bukarts 1990. 2 1+0 ±0 1:1 4 0
4. Miks Indrašis 1990. 1 0+1 +1 1:0 0 0
Roberts Lipsbergs 1994. 1 0+1 +1 1:0 0 0
6. Kaspars Saulietis 1987. 2 0+1 ±0 1:0 5 0
7. Roberts Jekimovs 1989. 2 0+1 ±0 1:1 2 0
8. Māris Bičevskis 1991. 2 0+0 ±0 1:0 1 2
9. Armands Bērziņš 1983. 2 0+0 ±0 1:1 4 2
10. Jānis Ozoliņš 1989. 1 0+0 ±0 0:0 1 0
Gunārs Skvorcovs 1990. 1 0+0 ±0 0:0 1 0
Aleksejs Širokovs 1981. 1 0+0 ±0 0:0 1 0
13. Koba Jass 1990. 1 0+0 ±0 0:0 1 4
14. Andris Džeriņš 1988. 2 0+0 -1 0:1 3 0
Gints Meija 1987. 2 0+0 -1 0:1 3 0
16. Mārtiņš Cipulis 1980. 1 0+0 -1 0:2 3 0

*

Kurš būs astotais aizsargs?

Pret Krievijas izlasi “analīzes nodeva” 12 aizsargi. No Somijā spēlējušā aizsargu komplekta neviens nebija atbrīvots, kas liecina par ļoti nopietnu izpēti šajā ampluā. Tiesa, pēc Somijas izbraukuma no Latvijas izlases kandidātu loka tika atbrīvoti pāris aizsargu, kuri pārbaudes spēlēs vismaz šosezon tā arī neuzspēlēja, – Edgars Dīķis un Rūdolfs Kalvītis.

Lavins_CAPT_LAT_vs_RUS_2014-04-18_LHF_facebook_(M_Aise)Aizsargu rindās tiekot gaidīts viens papildinājums – Čehijā sezonu noslēgušais Māris Jass. Atgādinājumam – virkne aizsargu izlasei dažādu iemeslu dēļ palīdzēt nevar, t.sk.: Jānis Andersons, Oskars Bārtulis, Oskars Cibuļskis, Ralfs Freibergs, Sandis Ozoliņš, Georgijs Pujacs, Krišjānis Rēdlihs, Arvīds Reķis. Kam veselība un trauma, kam ģimene un vecums, kam neatrisināti jautājumi IIHF dopinga lietās. Jāpiebilst, ka otrajā spēlē pret Krieviju traumu guva sev atvēlētajā laikā salīdzinoši pieklājīgi nospēlējušais aizsargs Ēriks Ševčenko, kuram, saskaņā ar trenera Toma Kūlena vērtējumu, sezona ir beigusies.

Šādos apstākļos katrs izlases kandidātu lokā ietilpstošs aizsargs ir neobjektīvi lielākā vērtībā. Nebūtu pārsteigums, ja valstsvienības sastāva komplektētāji atkal atcerētos, piemēram, Aleksandra Jerofejeva, Mārtiņa Jakovļeva vai Ņikitas Koļesņikova telefona numurus. Vai vēlreiz “iesauktu” pirms Somijas spēlēm atbrīvotos… Tomēr laika līdz čempionātam ir maz, kas nozīmē, ka uzsvars tiek likts uz aptverē esošajiem.

Spēlēs pret Krievijas izlasi statistiski veiksmīgākais aizsargs ir bijis kapteinis Rodrigo Laviņš, (pa labi novietotā attēlā #2), kuram 2 spēļu summā saskaitīts pozitīvs lietderības koeficients (+1), labākā mikromaču vārtu starpība (3:1) un rezultatīva piespēle. 19. aprīlī spēlē pret Krieviju viens no vērtīgākajiem spēlētājiem bija aizsargs Kristaps Sotnieks.

No pārbaudes spēlēs redzētajiem aizsargiem vieta izlasē varētu būt “rezervēta” pieciem: Guntim Galviņam; Artūram Kuldam; Rodrigo Laviņam; Jēkabam Rēdliham; Kristapam Sotniekam. Šķiet, tuvāk pasaules čempionātam pietuvojies arī Maksims Širokovs. Ja treneri paliks pie pasaules čempionāta ierastās laukuma spēlētāju proporcijas (8 aizsargi + 14 uzbrucēji), tad vakantas atliek divas aizsargu vietas. Uz vienu no tām prognozējami pretendēs Māris Jass. Kurš būs astotais? Skaidrs, ka izlases vigvamā gaidītais galvenais treneris Teds Nolans nāks ar savu olekti (mērauklu), bet daudz izvēles viņam nebūs.

Latvijas aizsargu statistika divās spēlēs pret Krievijas izlasi (2014. g. 18. un 19. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com):

 f aizsargs dz. sp. punkti +/- MM met. sods
1. Rodrigo Laviņš C 1974. 2 0+1 +1 3:1 1 2
2. Artūrs Kulda 1988. 1 0+0 +1 1:0 1 0
3. Ēriks Ševčenko 1991. 2* 0+0 ±0 1:0 0 0
4. Maksims Širokovs 1982. 1 0+0 ±0 1:1 1 0
5. Jēkabs Rēdlihs 1982. 1 0+0 ±0 0:0 1 0
6. Mārtiņš Gipters 1989. 1 0+0 ±0 0:0 0 0
Mārtiņš Porejs 1991. 1 0+0 ±0 0:0 0 0
8. Kristaps Sotnieks 1987. 1 0+0 ±0 0:0 4 2
9. Agris Saviels 1982. 1 0+0 ±0 0:1 1 0
10. Guntis Galviņš 1985. 1 0+0 ±0 0:1 0 0
11. Jānis Jaks 1995. 2 0+0 -1 0:1 1 2
12. Artūrs Salija 1992. 1 0+0 -1 0:1 0 2

*

Par daudz vārtsargu?

Pārbaudes spēļu gaitā skaidrāka paliek arī vārtsargu ierinda. Četru spēļu laikā ir atrasts spēles laiks četriem vīriem “pēdējā instancē”. Uz Somiju palīgā tika saukts arī piektais – Rihards Cimermanis, taču pie spēles laika netika un izlases nometni pameta drīz pēc Somijas izbraukuma.

Punnenovs_LAT_vs_RUS_2014-04-19_LHF_facebook_M_Aise_N2“Krievu spēlēs”  Latvijas izlases vārtsargu postenis pat izskatījās stabilāks par citiem ampluā. Edgars Masaļskis (pirmajā attēlā #31) ir formā un ierindā. Lielisku debijas spēli pret Krievijas izlasi aizvadīja Šveicē skolotais un spēlējošais 19 gadus jaunais talants Ivars Punnenovs (pa labi novietotā attēlā). Izlases aptverē vēl ir Jānis Kalniņš. Valstsvienības tuvumā ir arī vārtsargs Ervīns Muštukovs, kurš savainoja potīti pirmajā spēlē pret somiem un bija spiests atpūsties. Punnenova priecējošā debija ir nopietns pieteikums konkurencē ar Muštukovu un Kalniņu, kā arī samazina nepieciešamību “izsaukt”, piemēram, izlasei palīdzēt gatavo Elvi Merzļikinu. Neskatoties uz to, arī Merzļikins esot ceļā uz izlases kandidātu nometni.

Protams, izlasē tiek gaidīts Kristers Gudļevskis. Pagaidām viņa Tampa Bay Lightning izslēgšanas spēļu sērijā ar 0-3 iedzen (zaudē) Monreālai, bet fārmklubam Syracuse Crunch sezona beigusies bez play off. Protams, ir iespēja, ka Lightning “izvelk” un Latvijas izlasei Gudļevski neredzēt… Bet, ja tomēr “redzēt”, tad trešā vārtsarga postenim no pārbaudes spēlēs redzētajiem vislabāk atrādījies tieši Ivars Punnenovs. Tiesa, vēl paredzētas 4 pārbaudes spēles un Nolana “acs”. Ka trešajam vārtsargam IR JĒGA, atkāpe jāmeklē pērnajā pasaules čempionātā, kurā Gudļevskis neieradās ne kā pirmais, ne otrais.

Latvijas aizsargu statistika divās spēlēs pret Krievijas izlasi (2014. g. 18. un 19. aprīlī; saskaņā ar eurohc.stats.pointstreak.com):

vārtsargs dz. sp. min:sek U-Z atv. met. atv. % GAA „0”
1. Ivars Punnenovs 1994. 1 60:00 1-0 49 no 49 100% 0.00 1
2. Edgars Masaļskis 1980. 1 59:21 0-1 45 no 48 93.75% 3.03 0

*

Uzziņām:

  • Spēlētāju statistika spēlēs pret Krievijas izlasi – eurohc.stats.pointstreak.com (18. aprīlī; 19. aprīlī)
  • Latvijas izlases komplektācijas statuss (2014-04-17) – lhf.lv
  • Latvijas izlases statistika pret Somijas izlasi 10., 11. aprīlī: tepat

[Pirmā (Kaspara Saulieša un Edgara Masaļska), trešā (Edgara Masaļska un Rodrigo Laviņa), ceturtā (Ivara Punnenova) un noslēdzošā foto avots: Latvijas Hokeja federācijas profils facebook.com lapā (autors: Mārtiņš Aiše). Jura Štāla  foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko).]

LAT_vs_RUS_2014-04-19_LHF_facebook_M_Aise_N2

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 9 Comments »

Dienas foto: Ivara Punnenova “sausā” debija pret Krieviju

Posted by petrovich27 uz 2014/04/19

Punnenovs_LAT_vs_RUS_2014-04-19_LHF_facebook_M_Aise

2014. gada 19. aprīlī ar “sausu” uzvaru (1:0) Latvijas pieaugušo izlasē debitēja 19 gadus jaunais vārtsargs Ivars Punnenovs. Lai arī tā ir tikai Euro Hockey Challenge sērijas pārbaudes spēle, tomēr pretiniekos bija Krievijas izlase, kas Punnenova sargātos vārtus apšaudīja 49 reizes!

P.S.

Ivara Punnenova intervija pirms dažiem gadiem (2011. g. oktobrī): lasīt

[Foto avots: Latvijas Hokeja federācijas profils facebook.com lapā. Autors: Mārtiņš Aiše.]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , | Leave a Comment »

Pretendenti uz izlases trešo kreklu pie arēnas griestiem

Posted by petrovich27 uz 2014/04/17

Balderis_lhf_lv_M_AiseLatvijas Hokeja federācija ir īpašu cieņu izrādījusi diviem izciliem Latvijas hokejistiem – Helmutam Balderim un Kārlim Skrastiņam, no izlases aprites izņemot šo spēlētāju lietotos numurus #19 un #7. Latvijā notiekošo izlases turnīru laikā krekliem ar šiem numuriem ir jābūt piekārtiem pie attiecīgās ledus halles griestiem. Vai vēl kāds Latvijas hokejists ir pelnījis šādu godu?

Latvijas hokeja vēsture ir salīdzinoši sena un jauna. Izlases pirmā spēle aizvadīta jau 1932. gada 27. februārī Rīgā pret kaimiņiem – Lietuvas izlasi. Todien Latvija svinēja uzvaru ar 3:0. Pirmo vārtu guvumu izlases pastāvēšanas vēsturē sarūpēja uzbrucējs Alfrēds Verners, pēc tam divreiz iemeta aizsargs Indriķis Reinbahs, bet vārtus “sausus” visas 45 minūtes nosargāja Herberts Kušķis. Sekoja dalība Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiādē (1936).

1940. gada 10. martā Rīgā aizvadītā valstsvienības spēle pret Igaunijas izlasi (2:1) un Kārļa Muškes vārtu guvums spēles izskaņā bija “komats” Latvijas izlases vēsturē uz ilgiem 52 gadiem…

1992. gada 7. novembrī Rīgā norisinājās pirmā atjaunotās Latvijas izlases spēle, un zīmīgi, ka pret to pašu izlasi, ar kuru kopā tika sāktas starptautiskās spēles pirms 60 gadiem. Šoreiz lietuvieši tika uzveikti ar 13:2, bet atjaunotās izlases pirmais vārtu guvums ieskaitīts Aigara Ciprusa rēķinā. Jaunās izlases pirmais kapteinis bija simbolisks – sava laika izcilākais Latvijas hokejists Helmuts Balderis, kurš profesionāla sportista gaitas jau dažu gadu garumā bija beidzis. Taču ar dalību atjaunotās izlases pirmajās divās spēlēs Balderis bija iemūžinājis savu vārdu arī Latvijas izlases kontekstā. Un viņa #19 jau tad LHF amatpersonas solījušas izņemt no aprites. Tiesa, izņemšana “ievilkās” gadu garumā, bet pa to laiku “Baldera numuru” izlasē bija lietojuši vēl daži spēlētāji.

skrastinsh66-yarreg-ruLikumsakarīga bija izcilā latviešu aizsarga Kārļa Skrastiņa numura (#7) iemūžināšana. Jāpiebilst, ka Skrastiņš nebija tik izvēlīgs uz numuriem un bija spēlējis arī ar citiem, piemēram, #6, #3. Starp citu, ar trešo numuru viņš piedalījās 2005. gada olimpiskās kvalifikācijas turnīrā 2005. gada februārī, kad Latvijas izlase “izrāva” ceļazīmi uz Turīnas olimpiādi no pārliecināto baltkrievu rokām.

Arī ar Kārļa #7 operatīvi nesanāca… Starp Jaroslavļas Lokomotiv katastrofu (2011. g. septembrī) un LHF lēmuma pieņemšanu bija neliels laika posms, kurā tomēr #7 Latvijas izlasē uzspēlēja.

20. gadsimta 30. gadu Latvijas izlases “pionieru un celmlaužu” godināšana, tās formāts un numuru iemūžināšana ir atsevišķas analīzes vērta padarīšana. Iespējams, ir pienācis laiks veidot savu (Latvijas) Hokeja slavas zāli, kādu ir ieviesušas ne tikai hokeja lielvalstis, bet arī mūsu ranga un spēka hokeja federācijas. Arī tādās zemēs, kuru izlases jau gadiem netiek tālāk par 1. divīziju.

Šoreiz par izcilniekiem, kurus varam saskatīt kopš 1992. gada.

#1 Artūrs Irbe

  • Irbe_vancitybuzz_comViens no diviem Latvijas pārstāvjiem, kura vārds ir iemūžināts starptautiskās hokeja federācijas (IIHF)  Slavas zālē. Tas notika 2010. gadā. (Otrs – Helmuts Balderis, kura vārds iemūžināts 1998. gadā.)
  • Divkārtējs pasaules čempions! Zelta medaļas nopelnīja divos pasaules čempionātos PSRS izlases sastāvā (1989., 1990.). 1990. gada pasaules čempionāta labākais vārtsargs! Pieaugušo pasaules čempionātos tikt pie pasaules zelta ir izdevies tikai diviem Latvijas hokejistiem. (Otrs – Balderis, kura kontā 3 pasaules čempiona tituli.)
  • Latvijas izlases “pirmais numurs” deviņos pasaules čempionātos  (8 – elitē; 1 – B grupā; 1996.-2001., 2003.-2005.). Ieskaitot 1996. gada pasaules čempionātu B grupā, kurā Latvijas valstsvienība izcīnīja tiesības spēlēt elitē. Piedalījies arī divās olimpiādēs Latvijas krāsās (2002., 2006.).
  • Viens no 3 mūsu vārtsargiem, kuri spēlējuši pasaules klubu hokeja piramīdas virsotnē – NHL. No šiem trim, vismaz līdz šim, izcilākais. Kopumā 13 sezonās spēlējis NHL čempionātā. NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks. Pēc karjeras beigām arī vienīgais Latvijas pārstāvis, kas ir bijis NHL treneris (divās sezonās Washington Capitals vārtsargu treneris).

#33 Sergejs Žoltoks

Vienu no sava laika talantīgākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem – Sergeju Žoltoku – Latvijas Hokeja federācija godinājusi, viņa vārdā nosaucot U-20/18 izlašu turnīru. Žoltoka vārdā nosaukta vidusskola. Taču arī šī spēlētāja numura “rezervēšana” varētu būt adekvāts žests, lai godinātu sportistu, kurš šo pasauli pameta hokeja kreklā un “pa taisno” no hokeja laukuma. Atgādinājumam: Sergejs Žoltoks mira Minskā 2004. gada 3. novembrī – dienā, kad bija aizvadījis savu pēdējo mūža spēli. Tobrīd, NHL lokauta laikā, viņš pārstāvēja Latvijas komandas Rīga 2000 krāsas Baltkrievijas Atklātajā čempionātā. Rīga 2000 klubs uzbrucēja piemiņu godināja, rezervējot viņa #33 un paceļot Žoltoka kreklu pie mājas spēļu halles griestiem. (Latvijas izlasē spēlējis ne tikai ar dzīves pēdējos turnīros ierasto #33. Piemēram, 2001. un 2002. gadu pasaules čempionātos #16.)

Zoltoks LHFVēl dažas lietas “balsojumā” PAR:

  • Līdz šim rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs hokeja “Mekā” – NHL. Regulārās sezonas 588 spēlēs 258  punkti, play off 45 spēlēs 18 punkti. Paša regulārās sezonas rekords – 42 punkti 78 spēlēs (2002./2003.) Minnesota Wild sastāvā. Kopumā NHL uzspēlējis 10 sezonās. (Kopumā un vienas sezonas ietvaros rezultatīvāks no mūsējiem ir bijis tikai aizsargs Sandis Ozoliņš.)
  • Viens no nedaudzajiem Latvijas hokejistiem, kuriem izdevies tikt pie U-20 pasaules čempiona titula. Zelts izcīnīts 1992. gadā kopā ar PSRS/NVS U-20 izlasi. (No Latvijas izlasē pēc tam spēlējušajiem junioru zelta medaļa ir arī Andrejam Maticinam un Sandim Ozoliņam.)
  • Latvijas izlases sastāvā sešos pasaules čempionātos (5 – elitē, 1 – B grupā). Tajā skaitā, tajos divos pasaules čempionātos, kuros valstsvienība sasniedza savu augstāko punktu – 7. vietu (1997. un 2004.). (Izlase rekordu atkārtoja arī 2009. gadā, bet Žoltokam vairs nebija iespējas palīdzēt valstsvienībai…)
  • Latvijas izlasē aizvadījis tikai 42 spēles 10 gadu laikā (1994.-2004.), bet ar izcilu rezultativitāti: 50 punkti (29+21). Divos pasaules čempionātos bija rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē (2001., 2004.).

#8 Sandis Ozoliņš

Ozolins_LHF_(M_Aise)Ozoliņa reputāciju Latvijas izlases kontekstā, ja ne pagrieza par 180 grādiem, tad viennozīmīgi uzlaboja “lielā atgriešanās” uz Soču olimpiādi. Nācija un arī komanda novērtēja Sanda Ozoliņa atpakaļatnākšanu izlasē pēc 7 gadu pauzes (2006.-2013.) un jau kapteiņa statusā. Daudzi Ozoliņa nopelnos pieraksta izlases izcīnīto dalību olimpiādē (2013. g. februāra kvalifikācijas turnīrā) un vispār līdz šim augstāko valstsvienības sasniegumu olimpiskajās spēlēs – 8. vietu, ja vien post scripum kāda IIHF instance nelems par vietas atņemšanu saistībā ar dopinga lietām. Bet Ozoliņa lomu un emocionālo pienesumu tas nemazina pēc būtības. (Pirms #8 Ozoliņa ciparu salikums izlasē bija #18.)

  • Viens no sava laika izcilākajiem uzbrūkošajiem aizsargiem ir vienīgais Latvijas hokejists, kurš virs galvas cēlis paša izcīnīto Stenlija kausu (1996.). Vairāku NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks.
  • NHL spēlējis 15 sezonas! Latvijas hokejists, kas šajā līgā aizvadījis visvairāk spēļu – 875 spēles regulārajā sezonā un 137 spēles Stenlija kausa izcīņā.
  • Latvijas rezultatīvākais hokejists NHL – kā kopumā, tā atsevišķās sezonās. Kopā 564 punkti regulārajā sezonā un 90 punkti play off. Sezonas rekords: 68 punkti 80 spēlēs (1996./1997.) Colorado Avalanche sastāvā.
  • Latvijas izlases ierindā 3 pasaules čempionātos (1998., 2001., 2002.) un 3 olimpiādēs (2002., 2006., 2014.).  Latvijas izlasē tikai 40 spēles, kurās iekrāti 35 punkti (9+26)! Izlases kapteinis līdz šim ieņemtās vietas ziņā veiksmīgākajā olimpiādē, kā arī “ceļā” uz to.
  • Citi “žetoni, ordeņi un pričindāļi”: pasaules junioru zelta medaļa PSRS/NVS U-20 izlases sastāvā (1992.); četras KHL zvaigžņu spēles (vienā – Rietumu komandas kapteinis); virkne individuālo rekordu pārstāvētajās NHL komandās; KHL labākais aizsargs dažādos posmos un nominācijās utt.

#2 Rodrigo Laviņš

Lavins_LAT_livesport_ruArgumenti PAR:

  • Aizsargs Rodrigo Laviņš ir “varējis” tad, kad daudzi citi nevar. Tādēļ ir viens no diviem hokejistiem, kuri Latvijas izlasē aizvadījuši visvairāk spēļu. Saskaņā ar oficiālo LHF statistiku, abiem ar Aleksandru Ņiživiju pa 217 spēlēm. (Aivara Bomja, Sportaavize.lv, statistika, kas skaita spēles ar reālu spēles laiku, Laviņam saskaita 210 spēles, Ņiživijam – 212.)
  • Latvijas izlases sastāvā 13 pasaules čempionātos (11 – elitē, 1 – B grupā, 1 – C grupā), 3 olimpiādēs un arī pirmajā junioru pasaules čempionātā ar Latvijas U-20 izlases dalību (C grupa; 1993./1994.). Latvijas izlases kapteinis divos pasaules čempionātos (2007., 2008.).
  • Visilgāk un šobrīd vienīgais spēlējošais sportists no atjaunotās Latvijas izlases sastāva pirmajā spēlē 1992. gada 7. novembrī. Un arī 2014. gada pavasarī ir ieradies izlases rīcībā, gatavojoties pasaules čempionātam, kurā dažādu iemeslu dēļ nevarēs palīdzēt lielākā daļa olimpiskā sastāva aizsargu.

#17 Aleksandrs Ņiživijs

  • Nizivijs_blog_kp_ruVēl viens saraksta “ilggadnieks”, kurš Latvijas izlasei pratis izbrīvēt laiku visbiežāk un visvairāk. Vairāk nekā 200 spēles izlasē!
  • Piedalījies 15 pieaugušo pasaules čempionātos (13 – elitē, 2 – B grupā). 13 čempionāti elitē – tas ir Latvijas izlases rekords. Ar šo skaitu Ņiživijs iekļuvis arī IIHF rekordu sarakstā, kur ieņem dalītu 4. vietu pasaulē!!! (Tuvākie sekotāji Latvijas izlasē ir Tambijevs un Semjonovs, kuriem pa 11 pasaules čempionātiem elitē.)
  • Kas vēl? 3 olimpiādes, pieci (!) olimpiskās kvalifikācijas turnīri. Šo kvalifikācijas turnīru skaits Ņiživijam ir lielākais nacionālajā izlasē. (Četri turnīri – Tambijevam un Ciprusam.)
  • Par maz? Tad vēl divi junioru pasaules čempionāti Latvijas U-20 izlasē (1993./1994., 1994./1995.; C grupā), divi Eiropas jauniešu čempionāti Latvijas U-18 vienībā (1992./1993., 1993./1994.; C grupā). Ja pēc tā visa kāds vēl Ņiživijam pārmet nevarēšanu un negribēšanu…
  • Jā, un vēl arī visu laiku trešais rezultatīvākais izlases spēlētājs ar 116 punktiem (35+81). (Vairāk punktu ir Tambijevam un Kerčam, 153 un 132.)
  • (Elites čempionātu lielākajā daļā Ņiživijam #17, bet pa vienam turnīram ar #71 un #26.)

#14 Leonīds Tambijevs

  • Tambijevs_L_vs_Sereb_Lvi_2011-11-05_HK_Riga_ofic_pr_facebookRezultativitātes un vārtu guvumu rekordi, kurus iespējis Leonīds Tambijevs, Latvijas izlasē paliks nepārspēti ilgāku laiku. Tie ir 153 punkti, t.sk. 69 vārtu guvumi. Tuvākie rekorda sekotāji atpaliek manāmi, turklāt vairums hokeju vairs nespēlē. Un šajā gadījumā nav būtiski, ka daļa punktu krāta B/C grupās. (Tuvākie sekotāji: Kerčs – 132 punkti, 59 vārtu guvumi; Ņiživijs – 116 punkti, 35 vārtu guvumi; Cipruss – 112 punkti, 50 vārtu guvumi).
  • Tambijevs izlasi pārstāvējis 15 pasaules čempionātos (11 – elitē, 3 – B grupā, 1 – C grupā); turklāt tie visi čempionāti aizvadīti 15 gadus pēc kārtas (1993.-2007.)!!!  Tikpat liela pieaugušo pasaules čempionātu summa ir Ņiživijam, un abi kopā šajā parametrā ieņem dalītu 7. vietu pasaulē!
  • Papildu tam: 2 olimpiādes; 4 olimpiskās kvalifikācijas turnīri; pasaules čempionāta C grupas kvalifikācija ar dalību atjaunotās izlases pirmajā spēlē (1992.), A grupas kvalifikācija (1999.) un citi turnīri. Saskaņā ar LHF statistiku, spēļu skaita ziņā ieņem dalītu 3./4. vietu nacionālajā valstsvienībā – abiem ar Aleksandru Semjonovu saskaitīts pa 208 spēlēm (A.Bomja statistikas uzskaitē Tambijevam 206 spēles, Semjonovam 207.)

P.S.

Droši vien, nemaz nevajadzētu uzreiz un masveidā pagarināt numuru rindu pie arēnas griestiem. Iespējams, atrodas citi labi veidi, kā pieminēt un atcerēties. Latvijai ir sava hokeja vēsture un panākumi, arī savi izcilnieki, kas ir iezīmējuši teritoriju un noteikuši mērauklu. Atliek to novērtēt.

Uzziņām:

[Helmuta Baldera un Sanda Ozoliņa fotoattēlu avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Kārļa Skrastiņa foto avots: yarreg.ru. Artūra Irbes foto avots: vancitybuzz.com. Sergeja Žoltoka foto avots: lhf.lv. Rodrigo Laviņa foto avots: livesport.ru. Aleksandra Ņiživija foto avots: blog.kp.ru. Leonīda Tambijeva foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 6 Comments »

Latvijas izlases kandidāti pēc spēlēm Somijā

Posted by petrovich27 uz 2014/04/12

Dzerins_Stals_LAT_vs_BLR_2013-04-20_lhf_lv_Martins_AiseDivreiz 1:5. Nav īpaši priecīga bilance, bet no stresa glābj doma, ka tās ir pārbaudes spēles, kurām “piedāvājam” pārbaudāmus kandidātus un no pasaules čempionātam paredzētā komplekta attālinātu sastāvu. Tomēr, kas zin… Piemēram, aizsargu izvēle ir diezgan sašaurināta; un arī citos posteņos ne viss olimpiskais komplekts būs pieejams. Kā tad izskatījās Latvijas izlase aprīļa sākuma versijā?

Pret Somijas valstsvienību aizvadīto spēļu “pēcgaršu” mazāk veido sāpe par rezultātu vai kāda kandidāta meistarības trūkumu. Kādi, nu, esam, tādiem ir jāspēlē. Izmisumā nedzen arī visu līdzjutēju pamanītais statistikas elements – metienu skaits, kas divu spēļu summā ir 20:97 somu labā. Pieņemsim, ka somi met bez savas jēgas, bet “latviešu hokeja” īpatnība ir mest reti, bet trāpīgi.

Matus plēst nav jēgas, jo, neskatoties uz nosaukumu Euro Hockey Challenge, tās ir pārbaudes spēles ar primāro uzdevumu – pārbaudīt. Tāpat arī fiziskajai formai ideālai jābūt maija nevis aprīļa sākumā. Bet… Degsme un pašmotivācija ir nepieciešama jebkurā gadījumā, t.sk. “draudzības” spēlē. Spēles pret Somiju nav svarīgākās šajā sezonā, taču atdeve bija tas elements, kas pietrūka. Skaidrs, ka pārbaudes spēles nav vieta, kur “lauzt kaulus” un rādīt raksturu. Taču pragmatiskie aprēķini – nevēlēšanās satraumēties un ar to zaudēt labo iespēju iekļūt izlases sastāvā – var gadīties aplami. Vieta valstsvienībā var nebūt garantēta un katra pārbaudes spēle var kļūt pa pēdējo šosezon. Neskatoties uz to, ka viss olimpiskais sastāvs nebūs “uz strīpas”. Attiecīgi lielai daļai spēlētāju katra pārbaudes spēle pēc būtības var būt svarīgākā spēle sezonā. Esam taču redzējuši, ka var, ja grib…

Jekimovs – A. Širokovs – Štāls

Sirokovs_A_LAT_vs_DEN_2012-05-14_championat_comBija tas gadījums, kad izlases kontekstā nereti ceturtās maiņās spēlētājiem bija jākļūst par pirmo maiņu – vilcējiem un lokomotīvēm. Ko arī ikdienas darbos vīri darījuši savās “pamatdarbavietās” – Aleksejs Širokovs Šveices NLB (otrajā līgā) un Juris Štāls Slovākijas ekstralīgā. Bet Roberts Jekimovs vispār ir mūsu izlases “somu speciālists” – Somijā aizvadījis jau piekto sezonu, no kurām 3 visaugstākajā līmenī.

Tomēr somu kandidātu izlase bija “ne pa zobam” arī pirmajai maiņai. Labā ziņa – pirmajā spēlē šis uzbrucēju virknējums bija vienīgais, kurš nepieļāva vārtu zaudējumu (pa nullēm bija arī īsu brīdi spēlējušais Artūrs Kuzmenkovs). Bet otrajā spēlē tieši šī maiņa vai, precīzāk, Alekseja Širokova individuālās prasmes nodrošināja vienīgo vārtu guvumu pret somiem. Tomēr summā sanāca mazizteiksmīgi vai vāji, ja prasa ka no pirmās maiņas. Iemetienus diemžēl somu statistiķi precīzi uzskaitīja tikai pirmajā spēlē, un tur ainava bēdīga – Širokovam 36,4% (4 no 11), Štālam 0% (0 no 6). Summā – 23,5%, kas arī parāda iniciatīvas iespēju proporciju.

Bukarts – Džeriņš – NN

Uzbrucēju tandēms atpazīstams kā Rīgas Dinamo, tā agrāku izlases spēļu kontekstā; tāpēc tika saskatīts kā saspēlētākais un no tā arī gaidīts kaut kas “taustāms”. Neatkarīgi no tā, ka trešais uzbrucējs mainījās – pirmajā spēlē galvenokārt Miks Lipsbergs, mazliet – Artūrs Kuzmenkovs, otrajā – Edijs Brahmanis.

Maiņas pozitīvā iezīme – Džeriņš pirmajā spēlē iemetienos pildīja centra uzbrucēja virsnormu – 72,7% (8 no 11), bet summā… Tieši Robertam Bukartam un Andrim Džeriņam ir bēdīgākais lietderības koeficients starp uzbrucējiem (-3; tāds arī A. Širokovam); visi trīs vārtu zaudējumi piedzīvoti, spēlējot vienādos sastāvos. Abi vīri kā olimpiskās izlases piektā maiņa palika faktiski kā vieni no pirmajiem aiz Olimpiādes strīpas, kas nozīmē, ka olimpiskā komplekta iztrūkuma gadījumā tieši viņi būtu starp pirmajiem, kam vieta pasaules čempionāta sastāvā būtu droša. Sagatavošanas posmā atliek vēl dažas spēles, kurās “drošumu” apliecināt. Spēles pret Somiju “garantijas” nedeva.

Upītis – Bičevskis – Skvorcovs

Upitis_dinamoriga_eu_versPateicoties Gunta Galviņa līdzdalībai, maiņas uzbrucēju defekts pārvērtās par efektu – pie rezultatīvām piespēlēm tika Gunārs Skvorcovs un Juris Upītis (pa labi novietotā attēlā). Maiņas iemetienu statistika pirmajā spēlē gan ļoti bēdīga – Mārim Bičevskim 18,8% (3 no 16). Taču uz kopējā Latvijas valstsvienības komplekta fona šī maiņa statistiski izskatās normāli – vienīgais uzbrucēju virknējums, kuram ir neitrāls lietderības koeficients (pa nullēm arī Kuzmenkovs un aizsargs M. Širokovs), bet pārējiem lietderība ir mīnusos. Ja puiši turpinās “pielikt”, tad ir spējīgi kopā vai pa vienam turpināt pretendēt uz čempionāta ceturtās maiņas vakancēm.

Kļaviņš – A. Ozoliņš – NN

Viena no uzbrucēju kombinācijām, kuru hokeja interesenti gaidīja ar lielāku interesi nekā izlasē vai Dinamo sastāvā bieži redzētus spēlētājus. Edgars Kļaviņš – 21 gadu jauns debitants ar Zviedrijas līgu (t.sk. stiprākās – SHL) pieredzi, Artūrs Ozoliņš – viens no sava laika (dz. 1988.) talantīgākajiem centra uzbrucējiem ar labiem auguma parametriem, turklāt aizvadījis salīdzinoši labu sezonu Krievijas otraja līgā – VHL. Abiem pirmajā spēlē “pievienots” Edijs Brahmanis, otrajā – Artūrs Kuzmenkovs.

Skaidrs, ka daži izlases treniņi nevarēja vīriem “ieaudzināt” tādu saprašanos, lai varetu gaidīt spilgtu rezultātu. Tādēļ arī “somu spēlēs” bija jāpilda 3. un 4. maiņas funkcijas. Mikromaču vārtu starpība bēdīga (0:3); tā kā viens vārtu zaudējums mazākumā, tad lietderība abiem pa -2. Ozoliņš iemetienos pirmajā spēle 25,0% (2 no 8). Statistika paliek statistika, bet būtu interesanti redzēt šos spēlētājus arī kombinācijā ar citiem uzbrucējiem, arī ar nopietnākiem uzdevumiem. Tad arī varētu pārliecināties, vai šosezon izlases kontekstā cerības ir tukšas vai pamatotas.

Brahmanis, Kuzmenkovs, M. Lipsbergs

Kuzmenkovs_LAT_U-20_vs_FIN_u20_2012-12-26_worldjunior2013_com_versInterese par plašāku kandidātu loku un Edija Brahmaņa veiksmīgā sezona Baltkrievijas čempionātā (49 punkti 47 spēlēs regulārajā sezonā) ir tie faktori, kas veicināja jau pirms gadiem 10 debitējušā uzbrucēja iekļaušanu izlases kandidātos atkal. It kā no kopējā orķestra, kas bija itin pelēks, ārā nekrita. Kļūdas un nopietni trūkumi aizsardzības darbos bija vairumam. Taču “sausais atlikums” ir nedaudz zem vidējā: lietderība -2; mikromači 0:2; visvairāk soda minūšu komandā (četras)… Abās spēlēs, neatkarīgi no partneriem (Kļaviņš – A.Ozoliņš; Bukarts – Džeriņš) sniegums statistiski identisks (zaudēti mikromači vienādos sastāvos ar vienu vārtu starpību).

Artūrs Kuzmenkovs (pa labi novietotā attēlā) ir viens no tiem uzbrucējiem, kuram izdevies saglabāt neitrālu statistiku, “nesabojājot” ne mikromačus, ne lietderības koeficientu. Jāpiebilst, ka bija viens no tiem, kas saņēma mazāk spēles laika – pirmajā spēlē tikai 3. perioda gaitā aizstājot Miku Lipsbergu (virknējumā ar Bukartu un Džeriņu), otrajā spēlē ceturtajā maiņā (ar Kļaviņu un A. Ozoliņu). Acīmredzot galvenais uzdevums bija nezaudēt vārtus, kas arī tika izpildīts. Būtu taisnīgi, ja viņam sniegtu iespēju pacīnīties vēl.

Otrs mazāk spēlējušais uzbrucējs Miks Lipsbergs pie teikšanas tika lielākajā daļā pirmās spēles, kurā bija “piekombinēts” virknējumā ar Bukartu un Džeriņu. Vienas spēles laikā kopā ar biedriem “apstāvēja” divus vārtu zaudējumus. Uz kopējā fona “-2” nav katastrofa, taču pagaidām ir maz argumentu “par”. Ja būs vēl iespēja sevi parādīt šopavasar, būs ļoti jācenšas…

Latvijas izlases uzbrucēju statistika pēc divām spēlēm pret Somijas izlasi, 2014. g. 10. un 11. aprīlī:

UZBRUCEJI_2014-04-12_vers

* Aleksejam Širokovam pointstreak.com statistikas uzskaitē pirmajā spēlē fiksētas 2 soda minūtes, bet tas bija komandas sods par skaitliskā sastāva pārkāpumu. Tajā pašā spēlē 2 soda minūtes “ieskaitītas” arī Edgaram Kļaviņam, kurš tās “atsēdēja” vaininieka – vārtsarga Ervīna Muštukova – vietā.

Galviņš – J. Rēdlihs

Galvins_otra_vs_Baltkrieviju_2010-04-30_A_krustsTika piedāvāts ka pirmais aizsargu pāris, gaidot arī attiecīgu pienesumu. Vai tika sagaidīts? Uz kopējā fona, kas, jāatkārtojas, nebija stingrākais, bija normāli. Abi bija klāt viena vārtu guvuma laikā, turklāt Guntis Galviņš (pa labi novietotā attēlā) bija viens no divu vārtu autoriem. Kopumā atzinīgi vērtējama Galviņa pieslēgšanās uzbrukumiem. Pārbaudes spēles paliek pārbaudes, bet no abiem noteikti tiks gaidīts adekvāts sniegums pasaules čempionātā.

Porejs – Saviels

Abi Latvijas Virslīgā savas sezonas lielāko daļu pavadījušie aizsargi tika sakomplektēti vienā pārī. “Iekrist” nācās kā kopā, tā atsevišķi… “Sausais atlikums” – bēdīgākā mikromaču vārtu starpība izlasē (abiem 0:4) un arī švakākais lietderības koeficients starp aizsargiem (Mārtiņam Porejam -3; Agrim Savielam -4). Iespējams, pie vainas “pavasarīgais” hokejs, kopējais izlases ne-sniegums aizsardzībā vai somu hokeja potenciāls, taču, pat ņemot vērā šī brīža pieticīgo konkurenci aizsargu rindās, abiem vīriem būs sevi jāpierāda, lai reāli pretendētu uz Minskas komandējumu.

Laviņš – M. Širokovs

Sirokovs_Maksims_otra_vs_Baltkrieviju_2010-04-30_A_krustsTrešajā aizsargu pārī tika sakomplektēts šī brīža kapteinis Rodrigo Laviņš un Šveices NLB (2.) čempionātā jau otro sezonu spēlējošais Maksims Širokovs (pa labi novietotā attēlā), kurš savulaik jau bija nokļuvis Latvijas izlases un arī Rīgas Dinamo redzeslokā. Abi salīdzinoši pieredzējušie aizsargi tāpat kā pārējie uzspēlēja arī atsevišķi, “asistējot” debitantiem Gipteram un Jakam; tādēļ arī statistiski atšķirīgs sniegums. Maksimam Širokovam otrā spēle izdevās kā vienīgajam plusos (mikromaču vārtu summa 1:0). Attiecīgi M. Širokovs ir vienīgais aizsargs, kuram abu spēļu summā izdevies neitrāls lietderības koeficients. Kopumā labs pieteikums “pretenzijām” uz vietu sastāvā. Savukārt Laviņš ne tikai atkārtoja Ņiživija rekordu – visvairāk spēļu izlases pieteikumā, bet arī tika atzīts par otrās spēles labāko spēlētāju Latvijas vienībā (pirmajā spēlē – Galviņš).

Gipters, Jaks

Debija ir notikusi, abi aizsargi sāka pirmās spēles trešajā periodā un turpināja visas otrās spēles gaitā, spēlējot rotējošos pāros kopā ar pārējo virknējumu aizsargiem. Abi tika laukumā arī skaitliskajā mazākumā un acīmredzami “ārā nekrita”, lai gan negludumus varēja atrast arī viņu izpildījumā. Tādēļ arī “neskarti” nepalika – abiem lietderība salīdzinoši nelielā mīnusā (-1). Katrā gadījumā, pēc “lielākiem” debitantiem izskatījās viens otrs cits ar lielāku pieredzi izlasē. Bet vai ar to pietiks, lai turpinātu atrašanos kandidātu lokā?

P.S.

Atgādinājumam jāmin, ka aizsargu ierinda pasaules čempionātam provizoriski izskatās diezgan “cietusi”. No olimpiskā sastāva palīdzēt nevarēšot vismaz pieci (S. Ozoliņš, Kr. Rēdlihs, Pujacs – dēļ personīgiem iemesliem; Reķis – trauma; R. Freibergs – dopinga lieta). Joprojām ierindā nav Oskars Cibuļskis. Izlases rīcībā no olimpiskā komplekta pagaidām ir tikai Kristaps Sotnieks, bet sezonu KHL tikko beiguši un izlases treniņos vēl nav nonākuši Oskars Bārtulis un Artūrs Kulda. Interesanti, kāds aizsargu komplekts tiks piedāvāts izlases nākamajām spēlēm – pret Krievijas izlasi.

Latvijas izlases aizsargu statistika pēc divām spēlēm pret Somijas izlasi, 2014. g. 10. un 11. aprīlī:

AIZSARGI_2014-04-12

Muštukovs

Kalnins_hsccsikszereda_com_VERSLai arī vārtsargs Ervīns Muštukovs (attēlā raksta noslēgumā) uz spēlēm pret Somiju devās kā pirmais numurs, viņam vien sanāca viens pilns periods spēles laika (20:00), kurā statistiskais sniegums bija vairāk neka pieklājīgs. 95,0% atvairītu metienu (19 no 20) pret Somijas izlasi ir apsveicams sniegums. Taču ar 20 minūtēm spēles laika ir par maz, lai varētu salīdzināt vārtsargu sniegumu. Arī Jānim Kalniņam (attēlā pa labi) statistika pēc otrās spēles 20 minūtēm bija lieliska, un arī pēc otrā – laba. Nav vairs iespējams uzzināt, vai traumas atsvaidzināšana nepaglāba Muštukovu no statistikas “sabojāšanas”; katrā gadījumā, kad sakops potīti, joprojām būs viens no galvenajiem pretendentiem uz vietu Minskas komplektā.

Kalniņš

Debija Latvijas izlasē ir iegadījusies pret Somiju, kas arī trešajā, ceturtajā, piektajā sastāvā ir “ciets rieksts” Latvijas aktuālajam komplektam. Ne bez kļūdām, bet arī 88,3% atvairītu metienu Latvijas valstsvienības aizsardzības robu kontekstā ir pat labi. Pēc otrās spēles pirmā perioda bija atvairījis 100% (visus 15 metienus), pēc diviem – 93,8% (30 no 32), bet turpinājumā “kāršu namiņš” izrādījās visa izlases aizsardzība kopumā. Interesanti būtu aplūkot Jāņa Kalniņa sniegumu vēl kādā spēlē, kurā debijas “debijas drudzis” būtu tālāk aiz muguras un uz laukuma – nopietnāks Latvijas izlases komplekts. Būs “jāiesvīst”, lai arī turmāk pretendētu uz vietu sastāvā.

Latvijas izlases vārtsargu statistika pēc divām spēlēm pret Somijas izlasi, 2014. g. 10. un 11. aprīlī:

VARTSARGI_2014-04-12

* Pointreak.com uzskaitē Ervīna Muštukova sods ieskaitīts Edgaram Kļaviņam.

Uzziņām:

[Andra Džeriņa un Jura Štāla (pirmais) foto fiksēts Latvijas izlases spēlē pret Baltkrievijas izlasi 2013. gada 20. aprīlī. Foto avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Alekseja Širokova foto – spēlē pret Dānijas izlasi 2012. gada 14. maijā; foto avots: championat.com. Jura Upīša foto avots: dinamoriga.eu. Artūra Kuzmenkova foto fiksēts pēc Latvijas U-20 izlases spēles pret Somijas U-20 izlasi 2012. gada 26. decembrī; foto avots: worldjunior2013.com. Gunta Galviņa un Maksima Širokova fotoattēli fiksēti Latvijas izlases spēlē pret Baltkrievijas izlasi 2010. gada 30. aprīlī; abu foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv. Jāņa Kalniņa foto fiksēts kādā no U turnītiem; foto avots: hsccsikszereda.comErvīna Mustukova foto fiksēts Latvijas izlases treniņā 2014. gada 5. februārī; foto autors: Āris Zobens.]

Mustukovs_OS_izlases_tren_Riga_2014-02-05-A_Zobens

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Izlases debitants: JĀNIS JAKS, 18 gadi

Posted by petrovich27 uz 2014/04/09

Jaks_HKR_vs_Spb_Dinamo_2013_okt_(Kasp_Volonts)_N2_VERS_2Latvijas izlases spēlēm pret Somijas izlasi (10., 11. aprīlī) nosaukts sastāvs, kurā ir pieci debitanti – puiši, kuriem kāda no spēlēm pret somiem var kļūt par pirmo Latvijas pieaugušo izlases sastāvā. Starp “jauniesauktajiem” arī 18 gadus vecais aizsargs Jānis Jaks. Tikko vēl spēlējis jaunatnes līgas MHL plašumos un pārstāvējis Latvijas junioru uzlasi, bet tagad – jaunākais spēlētājs pieaugušo izlases kandidātos.

Sezona jaunajam aizsargam ir sanākusi viļņveidīga. Jau otrais gads Leonīda Tambijeva trenētajā HK Rīga vienībā, bet “pauzēts” ar traumām un atkopšanās periodiem. Decembrī Latvijas U-20 izlases rindās “sitās” par mūsu junioru atgriešanos elitē. U-20 valstsvienībai pietrūka, bet Jānis Jaks tika atzīts par junioru pasaules čempionāta 1. divīzijas A grupas turnīra labāko aizsargu. Nav slikti, ja ņem vērā, ka Jaks ir pat gadu jaunāks par U-20 izlases pamatvecumu – 1994. gadā dzimušajiem, kas Latvijā un arī citviet pasaulē skaitās “labs” vecums ar plašu un talantīgu pārstavniecību.

Bet tagad, necik sen pēc MHL izslēgšanas spēļu pēdējās cīņas (HK Rīga vienībai tā bija 21. martā) Jānis Jaks turpina “ledus cīņas”, bet jau kā pieaugušo izlases kandidāts. Latvijas valstsvienības komplektēšanas gaitā pakāpeniski “ienāk” ziņas par olimpiskās izlases sastāva spēlētāju “izkrišanu” no pasaules čempionātam iecerētā komplekta. Medaļas otra puse ir tāda, ka tā ir iespēja sevi parādīt un apliecināt tiem spēlētājiem, kuri kandidātu sarakstā ir tuvāk tā beigām vai vispār nav iekļuvuši. Arī jaunajiem.

JĀNIS JAKS

  • Dzimis 1995. gada 22. augustā
  • Ampluā: aizsargs
  • “Figūra”: 181 cm; 83 kg
  • 2013./2014. g. sezonā: HK Rīga (MHL); 1 spēle Dinamo Juniors (Latvijas Virslīgā) [Vēl uz 2 gadiem spēkā esošs līgums ar HK Rīga / Dinamo saimniecību.]
  • Iepriekšējās sezonas: HK Rīga; Juniors; SK Rīga un Sāga komandas
  • Latvijas U-18 un U-20 izlašu dalībnieks pasaules čempionātos
  • Pirmais treneris: Ralfs Bukarts

Jaks_LAT_U18_vs_CZE_U18_2013-04-19_iihf_comJautājums: Kā vērtē savu aizvadīto sezonu kopumā? Esi apmierināts?

Jānis Jaks: Kopumā savu aizvadīto sezonu vērtēju tā ne īpaši, jo varēju labāk nospēlēt. Sezonas pirmo pusi labi gāja, bet pēc U-20 pasaules čempionāta dabūju traumu un tādēļ nevarēju spēlēt divus mēnešus, un tas ļoti ietekmēja otro sezonas daļu.

Cik nopietna bija trauma?

Muguras trauma. Skrimslim apkārt saites bija sastieptas.

Uz MHL play off jau biji savā labākajā formā?

Nē, nebiju. Jo vēl pirms paša play off dabūju smadzeņu satricinājumu un nedēļu nevarēju trenēties.

Līdz izlases treniņnometnei esi nonācis tāds samīcīts un apdauzīts… Vai traumas neliek sevi manīt?

Jā, bet tagad ir jau daudz labāk. Muguras trauma nedaudz liek sevi manīt, bet, nu, ar katru brīdi paliek arvien labāk.

Pirms U-20 pasaules čempionāta biji pēdējais, kurš nokļuva junioru izlases sastāvā. Konkurence bija liela?

Konkurence nebija pārāk liela. Man bija nelielas domstarpības visu sezonu ar vienu no treneriem, un tādēļ netiku sākumā paņemts uz izlasi.

Bet čempionata noslēgumā Direktorāts Tevi atzina par turnīra labāko aizsargu. Biji pārsteigts? Vai juties stabili pelnījis?

Biju pārsteigts nedaudz, bet, nu, no otras puses nebiju pārsteigts, jo darīju visu, lai pierādītu to, ka esmu tur labākais.

Jaks_89_vs_Energie_2013-09-28_HKR_facebook_VERS_7Kāpēc netikām U-20 elitē?

Jo komanda aizvadīja tikai divus treniņus kopā, un nebijām kārtīgi saspēlējušies savā starpā.

Bet liela daļa taču visu sezonu spēlēja kopā. Ar to nepietika?

Nē, jo maiņas nebija saliktas tā, kā spēlējām sezonas laikā.

Kā tā ir noticis, ka 18 gadu vecumā esi nonācis izlases kandidātu sarakstā un treniņos? Nav nedaudz par agru?

Pats nesaprotu, kāpēc, bet, nu, ja jau man tāda iespēja ir iedota, darīšu visu, lai to izmantotu. Nedomāju, ka par agru; ja spēlētājs cenšas un dara visu, un nekrīt ārā no kopējā fona, tad viss ir kārtībā, un nav nozīmes vecumam.

Kur un kāpēc sāki vispār spēlēt hokeju?

Viss sākās ar to, kad biju maziņš, man bija daudz enerģijas, un darīju daudz sliktas lietas, un mamma izdomāja aizvest mani uz hokeju, lai trenējos. Tā es sāku spēlēt hokeju no 5 gadu vecuma hokeja klubā Sāga.

Kā nonāci no Sāgas līdz SK Rīga komandām?

Trenējos Sāgā, tad es sāku spēlēt pie 94. gadiem Sāgā, un tur treneris bija Gunārs Krastiņš. Viņu ielika par galveno treneri SK Rīga-94, un viņš mani paaicināja spēlēt uz SK Rīgu.

Nebija sarežģīti spēlēt Latvijā un Baltkrievijas, vēlāk Sanktpēterburgas čempionātā?

Bija smagi, bet, nu, tāda ir tā hokejista dzīve. Nebija pārāk daudz spēles un nebija pārāk maz.

Skola no tā visa nav dabūjusi ciest?

Ir dabūjusi, it īpaši tagad, kad ir eksāmeni. Nav galīgi laika. Bet, nu, kad parādās kāds brīvs brīdis, tā esmu skolaa un, pateicoties labajām skolotājām, visu lēnā garā spēju savilkt kopā.

Jaks_HKR_vs_Spb_Dinamo_2013_okt_(Kasp_Volonts)_VERS_3Kura skola tā ir?

Rīgas Itas Kozakevičas poļu vidusskola.

Esi pēdējā klasē?

Jā.

Pabeigsi šogad sekmīgi?

Jā, domāju, ka pabeigšu ļoti labi.

Kuri ir tie cilvēki, kuriem esi visvairāk pateicīgs par to, kur tagad esi hokejā?

Vispirms jau mammai un tētim par to, ka veltīja savu laiku un pūles priekš mana hokeja. Tālāk – Ralfs Bukarts, kurš mani uzņēma hokejā, un tad – Leonīds Tambijevs, kurš daudz darba ieguldīja manī pēdējos gados.

Tagad esi iekļauts izlases sastāvā spēlēm pret Somiju. Būsi gatavs? Ceļi netrīcēs?

Būšu gatavs, jo nevar pievilt treneri. Neesmu spēlējis vēl tādā līmenī, bet, nu, domāju, ka netrīcēs un spēšu izdarīt visu.

Veiksmes Somijā!

P.S.

Uzziņām:

[Pirmā, trešā un ceturtā foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā. Otrais foto fiksēts Latvijas U-18 izlases spēlē pret Čehijas U-18 izlasi 2013. gada 19. aprīlī; šī foto avots: iihf.com.]

Posted in Dinamo Juniors (no 2013.), HK Rīga, hokejs, KHL | Tagged: , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »