“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

Pirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

Ar riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARU – Allgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

“Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTK – Liepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

“Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

“Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

“Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

“Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

Unions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Kurš brauks uz Minsku? Latvijas izlases kandidāti ciparos

Ar Slovakia Cup 2014 spēlēm beigušies izlases vadoņu eksperimenti ar sastāvu, tagad Nolanam atliek vēl “piešaut aci” treniņos, lai varētu droši soļot uz Minsku. Valstsvienības spēlēs šopavasar notestēti 46 hokejisti. Kādi viņi izskatījās cipariski?

Kopumā 8 pārbaudes spēlēs iztaustīti 26 uzbrucēji, 14 aizsargi un 6 vārtsargi. Izlases rīcībā vēl “skaitās” 31 spēlētājs, ieskaitot šopavasar izlases spēlēs “nepārbaudīto” Ronaldu Ķēniņu. Bet uz Minsku brauks tikai 25.

Ņiživijs kā rezultatīvākais

Protams, pārbaudes spēlēs, kur strāvo eksperimenti, statistika nav galvenais. Tomēr jāatzīmē, ka Bratislavas spēlēs rezultatīvākais ir bijis uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs ar 3 rezultatīvam piespēlēm. Ar 2 punktiem ir atzīmējies Mārtiņš Cipulis (1+1) un Andris Džeriņš (0+2). Jāpiebilst, ka Džeriņam ir labākais lietderības koeficients (+2) un mikromaču vārtu attiecība (2:0).

Interesanti, ka bēdīgākos ciparus ir sakrājis Zemgus Girgensons; viņam mikromaču vārtu attiecība ir 0:4 (!!!) un lietderības koeficients -2… Respektīvi, Girgensons bija laukumā četru vārtu zaudējumu (no 5) laikā pret slovākiem. Ar to pieticis, lai vispār šopavasar uzspēlējušo 26 uzbrucēju statistikas sarakstā ierindotos pēdējā (!) vietā. Tas gan ir “mājiens” statistiķiem, ka secinājumiem ar vienu-divām spēlēm ir par maz.

Kopumā Bratislavas spēlēs laukumā devās 14 uzbrucēju; mājās palikuši vēl četri uzbrukuma vīri – Koba Jass, Roberts Jekimovs, Ronalds Ķēniņš, Miķelis Rēdlihs. Attiecīgi no 18 uzbrucējiem jāatsijā četri puiši, jo tradicionālais uzbrucēju komplekts pasaules čempionātam ir 14.

Prognozēt galvenā trenera Teda Nolana pilno izvēli ir sarežģīti; īpaši tāpēc, ka klātienē redzējis viņš ir tikai divas pēdējās spēles. Tomēr rādās, ka uz 13. un 14. uzbrucēja pozīcijām seši pretendenti ir – Bērziņš, Bičevskis, K. Jass, Jekimovs, R. Lipsbergs, Saulietis. No kuriem tad četriem būtu jāpaliek ārpus Minskas komplekta.

Latvijas izlases uzbrucēju statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk; MM = mikromaču vārtu starpība):

	uzbrucējs	sp.	punkti	+/-	MM	sods
1.	Aleksandrs Ņiživijs	2	0+3	±0	3:2	0
2.	Mārtiņš Cipulis	2	1+1	-1	2:3	0
3.	Andris Džeriņš	2	0+2	+2	2:0	0
4.	Roberts Bukarts	1	1+0	+1	1:0	0
	Kaspars Daugaviņš	1	1+0	+1	1:0	0
6.	Armands Bērziņš	2	1+0	+1	1:0	2
7.	Herberts Vasiļjevs C*	2	1+0	±0	2:1	2
8.	Māris Bičevskis	2	0+1	+1	1:0	35
9.	Miks Indrašis	2	0+0	±0	0:0	0
10.	Juris Štāls	1	0+0	±0	0:0	2
11.	Roberts Lipsbergs	2	0+0	±0**	0:0**	2
12.	Gints Meija	2	0+0	±0	1:2	0
13.	Kaspars Saulietis	2	0+0	-1	0:1	2
14.	Zemgus Girgensons	1	0+0	-2	0:4	2

* Otrajā spēlē (pret Norvēģijas izlasi) kapteinis bija Herberts Vasiļjevs. ** Slovakiahockey.sk statistikas uzskaitē ir nepilnības; Latvijas izlases pirmā vārtu guvuma laikā laukumā bija arī Roberts Lipsbergs, kurš nav norādīts (bet ir atzīmēti vienlaikus laukumā esoši 3 aizsargi).

Latvijas izlases uzbrucēju statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

	uzbrucējs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM	sods
1.	Aleksandrs Ņiživijs	1976.	3	0+5	±0	5:3	0
2.	Miķelis Rēdlihs	1984.	2	3+1	+2	4:0	0
3.	Mārtiņš Cipulis	1980.	5	2+2	-3	5:7	0
4.	Kaspars Daugaviņš	1988.	3	1+3	+2	6:1	2
5.	Herberts Vasiļjevs	1976.	4	3+0	±0	4:2	4
6.	Miks Indrašis	1990.	5	1+2	+3	5:0	0
7.	Roberts Bukarts	1990.	6	2+0	-2	2:4	2
8.	Juris Upītis	1991.	4	1+1	±0	2:1	0
9.	Andris Džeriņš	1988.	8	0+2	-3	3:6	2
10.	Armands Bērziņš	1983.	5	1+0	+1	2:1	4
11.	Juris Štāls	1982.	6	1+0	±0	2:3	4
12.	Gints Meija	1987.	6	1+0	-2	2:5	0
13.	Aleksejs Širokovs	1981.	3	1+0	-3	1:4	0
14.	Roberts Lipsbergs	1994.	4	0+1	+1*	1:0*	2
15.	Māris Bičevskis	1991.	7	0+1	+1	3:1	39
16.	Gunārs Skvorcovs	1990.	3	0+1	±0	1:1	0
17.	Roberts Jekimovs	1989.	5	0+1	-2	3:4	4
18.	Kaspars Saulietis	1987.	6	0+1	-2	2:3	4
19.	Jānis Ozoliņš	1989.	1	0+0	±0	0:0	0
20.	Koba Jass	1990.	2	0+0	±0	0:0	4
21.	Artūrs Kuzmenkovs	1993.	2	0+0	±0	0:0	2
22.	Miks Lipsbergs	1991.	1	0+0	-2	0:2	0
23.	Edijs Brahmanis	1983.	2	0+0	-2	0:2	4
24.	Artūrs Ozoliņš	1988.	2	0+0	-2	0:3	0
	Edgars Kļaviņš	1993.	2	0+0	-2	0:3	0
26.	Zemgus Girgensons	1994.	1	0+0	-2	0:4	2

* Oficiālajā statistikā ir nepilnības. Piemēram, Latvijas – Slovākijas izlašu spēles mikromaču vārtu guvumu / zaudējumu uzskaitē. Piemēram, reāli Roberta Lipsberga lietderības koeficients ir +2 un 2:0, bet kādam no spēlētājiem lietderības koeficients un MM attiecība ir par vienu mīnusā.

Māris Jass un Jēkabs Rēdlihs aizsargu Topā

Uz Bratislavu aizbrauca deviņi aizsargi, no kuriem uzspēlēja visi, izņemot veselības lietas kopjošo Artūru Kuldu. Veiksmīgākā statistika starp aizsargiem fiksēta pāriniekiem Mārim Jasam un Jēkabam Rēdliham; abiem pa +3 un mikromaču vārtu guvumu / zaudējumu bilance 3:1. Izteikti bēdubrāļi abu spēļu summā nav saskatāmi, lai gan kļūdas bija arī pirmo divu pāru aizsargu vingrinājumos (Laviņš – Sotnieks; Galviņš – Pujacs).

Tā kā vēl pirms Bratislavas spēlēm treniņus ar izlasi beidza Mārtiņš Gipters un Maksims Širokovs, bet mājās palika Mārtiņš Porejs, tad treneriem jāizvēlas 8 no 10 aizsargiem. (Čempionātā parasti piedalāmies ar astoņiem aizsargiem.) Teds Nolans ir interesants “putns”, bet pēc pārpaudes spēlēm rādās, ka uz astotā aizsarga vietu dalībai Minskā pretendē – Jaks, Porejs, Saviels. Diviem būs jāpaliek mājās.

Latvijas izlases aizsargu statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk):

	aizsargs	sp.	punkti	+/-	MM	sods
1.	Jēkabs Rēdlihs	2	0+0	+3	3:1	0
2.	Māris Jass	2	0+0	+3	3:1	2
3.	Georgijs Pujacs C*	2	0+1	±0	2:2	2
4.	Jānis Jaks	2	0+0	±0	0:0	0
	Agris Saviels	2	0+0	±0	0:0	0
6.	Kristaps Sotnieks	2	0+0	-1	1:2	0
7.	Guntis Galviņš	2	0+0	-1	1:2	2
8.	Rodrigo Laviņš	2	0+0	-1	1:2	6
–	Artūrs Kulda	0	–	–	–	–

* Pirmajā spēlē (pret Slovākijas izlasi) kapteinis bija Georgijs Pujacs.

Latvijas izlases aizsargu statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

	aizsargs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM	sods
1.	Māris Jass	1985.	3	0+0	+3	3:1	2
2.	Artūrs Kulda	1988.	3	0+1	+2	4:0	0
3.	Jēkabs Rēdlihs	1982.	5	0+0	+1	4:4	2
4.	Rodrigo Laviņš	1974.	8	0+3	±0	7:6	8
5.	Georgijs Pujacs	1981.	2	0+1	±0	2:2	2
6.	Kristaps Sotnieks	1987.	5	0+0	±0	5:3	4
7.	Ēriks Ševčenko	1991.	2	0+0	±0	1:0	0
8.	Guntis Galviņš	1986.	7	1+0	-1	5:5	4
9.	Artūrs Salija	1992.	1	0+0	-1	0:1	2
10.	Maksims Širokovs	1982.	4	0+0	-1	2:4	0
11.	Mārtiņš Gipters	1989.	5	0+0	-1	1:3	2
12.	Jānis Jaks	1995.	8	0+0	-3	1:4	2
13.	Agris Saviels	1982.	6	0+0	-4	1:6	0
14.	Mārtiņš Porejs	1991.	4	0+0	-4	0:5	0

*

Vārtsargu sastāvs skaidrs. Atliek – secība

Vārtsargu pārbagātības jautājums ir atrisināts; uz Slovakiju acīmredzot aizbrauca čempionātam paredzētais komplekts – Edgars Masaļskis, Kristers Gudļevskis, Ivars Punnenovs. Vēl pirms turnīra no kandidātu loka tika atbrīvots Ervīns Mustukovs, bet turnīra laikā Rīgā palikušais Elvis Merzļikins vairs nepretendē uz vietu sastāvā.

Tagad tik jātiek skaidrībā ar secību.

Latvijas izlases vārtsargu statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk):

	vārtsargs	sp.	min:sek	atv. met	atv. %	GAA	sods	MM
1.	Kristers Gudļevskis	1	60:00	30 no 30	100%	0.00	2	2:0
2.	Edgars Masaļskis	1	59:50	20 no 25	80.0%	5.01	0	3:5
3.	Ivars Punnenovs	0	0:00	–	–	–	0	–

*

Latvijas izlases vārtsargu statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

	vārtsargs	dz.	sp.	min:sek	GA	sods	MM
1.	Kristers Gudļevskis	1992.	1	60:00	0.00	2	2:0
2.	Ivars Punnenovs	1994.	2	91:07	1.32	0	5:2
3.	Elvis Merzļikins	1994.	1	28:88	2.11	0	2:1
4.	Ervīns Muštukovs	1984.	1	20:00	3.00	2	1:1
5.	Edgars Masaļskis	1980.	3	179:11	3.01	0	7:9
6.	Jānis Kalniņš	1991.	2	100:00	5.40	0	1:9
–	Rihards Cimermanis	1993.	0	0:00	–	0	–

*

Plašākam skatam:

• Slovakia Cup 2014 spēļu statistika – hockeyslovakia.sk (pret Slovākiju; pret Norvēģiju)
• Šī pavasara pārējo spēļu statistika: tepat (pret Somiju; pret Krieviju; pret Franciju)
• Par izlases sastāva komplektāciju, aizsargu atlasi utt. (autors Jānis Matulis) – sportaavize.lv (pieejams abonentiem)
• Elvis Merzļikins dodas prom – sportacentrs.com
• Ervīns Muštukovs, Mārtiņš Gipters, Masksims Širokovs prom – apollo.lv

[Aleksandra Ņiživija foto fiksēts spēlē pret Francijas izlasi 2014. gada 26. aprīlī.  Foto avots: Latvijas Hokeja federācijas oficiālais profilsfacebook.com lapā (autors Mārtiņš Aiše).]

Kādas būs Latvijas attiecības ar Norvēģiju hokeja laukumā pēc gadiem 10?

Decembra otrajā pusē apraudzīt ziemeļnieciskās Norvēģijas jaukumus un uzspēlēt draudzības spēles devās Latvijas U-16 vecuma vienība. Trīs spēļu seriālā pret norvēģu vienaudžiem piedzīvoti trīs zaudējumi, bet, ja meklē pozitīvo, tad tā ir rezultāta attīstības tendence – 0:6, 1:5, 3:4… Bet spēļu noslēgumā rodas jautājums – vai tā bija tikai sakritība vai arī pēc gadiem desmit tieši tādi būs lielo izlašu savstarpējo spēļu rezultāti?

Par Latvijas U-16 izlasi šo vienību pilnasinīgi neļauj dēvet apstaklis, ka to ceļā uz Norvēģiju nesūtīja Latvijas Hokeja federācija, bet citi atbalsta mehānismi, kā piemēram, Rīgas pašvaldība. Bet visādi citādi – šī Latvijas U-16 komanda bija formēta pēc izlases principiem, laukumā devās Latvijas valstsvienības formās un arī spēļu statistikas fiksācijās parādījās kā Latvijas U-16 izlase.

Izlases skaitliski lielāko apjomu veidoja SK Rīga-98 vienības pārstāvji, kas sava ikdienā nodarbināti Latvijas U-18 un Sanktpēterburgas U-16 čempionātos. Diezgan plaši pārstāvētas bija arī citas pašmāju vienības – kā Latvijas U-18 līgā spēlējošas (Prizma / Pārdaugava U18, Tukums HK, Venta 2002 U18), tā Latvijas U-16 līgas vienības (Venta 2002 U16, Liepājas Metalurgs U16, Prizma / Pārdaugava 98, Daugavpils BSS, Jūrmala SS / Tukums HK U16). Tiesa, dublējošo Prizmas, Ventas un Tukuma U-18 un U-16 komandu puiši ir tie paši, jo raujas divās vienībās abu nosaukto vecumu Latvijas līgās.

Savukārt no ārzemēs spēlējošiem U-16 vecuma leģionāriem tika iesaistīts viens – uzbrucējs Roberts Bļugers, kurš skolojas un spēlē turpat, kur savulaik centās viņa brālis Teodors – Shattuck St.Mary’s skolas sistēmā.

No iekšpuses

Šāds Latvijas U-16 komplekts trenera Gunāra Krastiņa un viņa palīga Jura Ozola vadībā aizvadīja dažus treniņus Rīgas 55. vidusskolā un aizbrauca uz Norvēģiju, kur arī uzspēlēja trīs dienas pēc kārtas – 21., 22. un 23. decembrī. Vēlreiz iznākums – 0:6, 1:5, 3:4.

Vai rezultāti atbilst spēļu gaitai? “Pirmās spēles sākumā visi bija sabijušies un satraukušies. Pieļāvām daudzas muļķīgas un nevajadzīgas kļūdas. Bet uz beigām jau uztraukums pazuda, un 3. periodu nospēlējām 0:0. Ar katru spēli kļuvām arvien labāki un tas atspoguļojās rezultātos,” spriež Latvijas U-16 vienības vārtsargs Egils Mareks Mitens. Norvēģi objektīvi ir stiprāki? “Manuprāt, jā! Bet tas varbūt ir dēļ tā, ka viņi ilgāk trenējās kopā. Ja mēs trenētos kopā vismaz kādu nedēļu, es domāju, rezultāti būtu daudz patīkamāki.”

Kas vēl pietrūka, lai kaut vienā spēlē tomēr uzvarētu? “Individuālā meistarība, un pat varbūt vārtsargi un aizsargi nerādīja to labāko sniegumu. Komandai vēl pietrūka tāds izteikts līderis, kurš varētu sapurināt komandu, kurš rādītu, kā ir jāspēlē.” Un kā vērtē pats savu parādīto spēli? “Pats arī neparādīju to labāko sniegumu, nospēlēju labi, bet ar to ir par maz. Varbūt noķēru visu, ko vajadzēja, bet ar to parasti nepietiek, lai uzvarētu,” tā vārtsargs E. M. Mitens.

Savukārt uzbrucējs Haralds Štrombergs secina: “Devāmies uz Norvēģiju domādami, ka būs ļoti grūti spēlēt, bet nedomājām, ka norvēģi spēlē tik agresīvu hokeju. Norvēģu izlase bija nedaudz fiziski spēcīgāka nekā mēs, tādēļ arī visās spēlēs uzvaras izcīnīja viņi. Spēle mūsu komandai plus-mīnus aizgāja tikai trešās spēles otrajā pusē, kad arī bija iespēja izraut neizšķirtu.”

No ārpuses

Jau tradicionāli un faktiski jebkura vecuma hokeja izlašu gadījumā uztveram par pašsaprotamām uzvaras un par “nepiedodamiem” zaudējumus pret saviem tuvākajiem kaimiņiem pasaules rangā – norvēģiem (9.), vāciešiem (10.),  dāņiem (12.), frančiem (13.), baltkrieviem (14.), austriešiem (15.). (Atgādinājumam: Latvija pasaules vīriešu hokeja rangā ieņem 11. vietu.)

Saasināto uztveri attiecībā uz “sev līdzīgajiem” diktē velme uzlekt “augstāk par dibenu”, kas pati par sevi ir pozitīva. Protams, gribētos sevi redzēt kā līdzīgu starp stiprākām hokeja valstīm… Taču, lai tas notiktu, ir nepieciešami objektīvi priekšnoteikumi un sistemātisks darbs. Arī attiecībā uz Latvijas U izlašu šīs sezonas “veco stāstu” – ja vēl kopīgu treniņu būtu vairāk…

Bet, ja runa par Latvijas U-16 izlases komplektu, kuram vismaz šajā sezonā nav jācīnas par atgriešanos kāda pasaules čempionāta elitē (kā U-20 un arī U-18) vai jāspēlē par konkrētām vietām kaut kur, jebkurš adekvāta līmeņa turnīrs vai pārbaudes spēles ir vērtīga pieredze. Un, spriežot pēc rezultātiem, līmenis Norvēģijas tūrei bija pietiekami augsts. Tikai varētu cerēt, ka Latvijas U izlašu organizatori un vadītāji piedomā par tādu jēdzienu kā ‘uzvarētāju psiholoģija’, lai cik utopiski tas neskanētu. Arī it kā nesvarīgās spēlēs. Piemēram, izpildot visus “mājadarbus”.

Citās frontēs pret Norvēģiju

Konkrētajā gadījumā – mēroties ar Norvēģiju – vaimanām un gaismas izslēgšanai ledus arēnās iemesla nav. Piemēram, vēl novembrī pāris gadus vecāka Latvijas U-18 valstsvienība norvēģu vienaudžus pieveica turpat Norvēģijā sērijā ar 2-1 (4:6; 5:3; 2:0; skatīt).

Februārī Rīgā Latvijas jaunieši pret Norvēģijas U-18 izlasi uzspēlēs vēlreiz, bet “cāļus skaitīs” aprīlī, kad Latvijas un Norvēģijas U-18 izlases attiecīgā vecuma 1. divīzijas A grupas čempionātā cīnīsies par iekļūšanu elitē.

P.S. U-20 un pieaugušo līmenī Latvijas un Norvēģijas valstsvienību spēles šosezon nav paredzētas. Ja vien par reāliem nesaskata plānus savā starpā uzspēlēt olimpiādes vai pasaules čempionāta play off stadijā. Abos lielajos turnīros esam “iesvērti” dažādās priekšsacīkšu grupās.

Latvijas U-16 izlases spēlētāju statistika spēlēs pret Norvēģijas U-16 izlasi 2013. g. decembrī (pēc visām 3 spēlēm; saskaņā ar get-ligaen.stats.pointstreak.com):

 

Latvijas U-16 izlases spēlētāju statistika spēlēs pret Norvēģijas U-16 izlasi 2013. g. decembrī (pēc visām 3 spēlēm; saskaņā ar get-ligaen.stats.pointstreak.com):

	spēlētājs	dz.	sp.	punkti	+/-	soda min.	met.	iemet.*	komanda
	UZBRUCĒJI
1.	Jevgeņijs Turevičs**	1998.	3	2+0	-1	4	3	47,9%	SK Rīga-98

2.	Verners Fricbergs	1998.	2	1+0	-2	0	1	–	Prizma/Pārdaugava 98
									Prizma/Pārdaugava U18

3.

Renārs Krastenbergs

1998.

3

0+1

±0

0

2

–

SK Rīga-98

4.

Haralds Štrombergs

1998.

3

0+1

-1

0

4

–

SK Rīga-98

5.

Erlends Kļaviņš

1998.

3

0+1

-2

0

6

55,6%

SK Rīga-98

6.

Vladislavs Nazarovs

1998.

3

0+1

-3

2

1

48,4%

Liepājas Metalurgs U16

7.

Ņikita Ahtonovs

1998.

3

0+0

+1

4

3

–

Liepājas Metalurgs U16

8.	Emīls Ezītis**	1998.	3	0+0	±0	2	10	42,9%	Prizma/Pārdaugava 98
									Prizma/Pārdaugava U18

9.	Roberts Bļugers	1998.	3	0+0	±0	4	7	–	Shattuck St.Mary’s
									Midget AA (ASV)

10.

Verners Egle

1998.

3

0+0

±0

2

6

–

SK Rīga-98

11.	Valters Apfelbaums	1998.	3	0+0	-1	0	3	38,5%	Prizma/Pārdaugava 98
									Prizma/Pārdaugava U18

12.

Artūrs Homjakovs

1998.

3

0+0

-4

0

6

–

SK Rīga-98

13.

Leonards Leo Avakovs

1998.

2

0+0

-4

0

4

–

SK Rīga-98

AIZSARGI

1.	Markuss Komuls**	1998.	3	0+0	±0	2	9	–	Venta 2002 (U18)
									Venta 2002 (U16)

2.	Silvestrs Seļickis	1998.	3	0+0	±0	0	2	–	Tukums HK U18
									Jūrmala SS/Tukums HK U16

3.

Pauls Svars

1998.

3

0+1

-1

0

2

–

SK Rīga-98

4.

Bruno Bakanovs

1998.

3

0+0

-1

0

3

–

SK Rīga-98

5.	Ričards Ralfs Gorobecs	1998.	3	1+0	-2	0	2	–	Prizma/Pārdaugava 98
									Prizma/Pārdaugava U18

6.	Regnārs Ūdris	1999.	3	0+0	-2	0	2	–	Tukums HK U18
									Jūrmala SS/Tukums HK U16

7.

Tomass Zeile

1998.

3

0+0

-3

8

3

–

SK Rīga-98

8.

Maksims Suškins

1998.

3

0+0

-3

2

1

–

Daugavpils (Virslīga);

Daugavpils BSS U16

VĀRTSARGI

dz.

sp.

laiks

GAA

atv. %

atv. met.

soda min.

komanda

1.	Mareks Egils Mitens	1998.	3	78:48	4.57	83,8%	31 (no 37)	0	Venta 2002 (U18)
									Venta 2002 (U16)

2.

Gustavs Dāvis Grigals

1998.

2

64:44

4.63

88,4%

38 (no 43)

0

SK Rīga-98

3.

Niklāvs Rauza

1999.

1

36:24

6.59

78,9%

15 (no 19)

0

SK Rīga-98

* Iemetienu statistika norādīta tikai tiem spēlētājiem, kuri piedalījušies vairāk nekā 10 iemetienos. ** Par labākajiem Latvijas U-16 izlasē nosaukti: 1. sp. – Emīls Ezītis; 2. – Jevgeņijs Turevičs; 3. – Markuss Komuls.

–

Dziļākam skatam:

• Latvijas U-16 izlases spēlētāju statistika Norvēģijas spēlēs – get-ligaen.stats.pointstreak.com
• Latvijas un Norvēģijas U-16 izlašu savstarpējo spēļu kopsavilkumi – get-ligaen.stats.pointstreak.com (21. decembrī; 22. decembrī; 23. decembrī)
• Latvijas un Norvēģijas U-16 izlašu pārbaudes spēļu preview un ieskats Norvēģijas hokeja federācijas lapā – hockey.no

Kaut kāda tur Norvēģija bija jāuzvar!

Latvijas izlase atkal kļuvusi par pelnrušķīti. Pusnakti nozvanīja spēle pret Norvēģijas izlasi, kuru liela daļa Latvijas valstsvienības līdzjutēju bija paredzējusi „ēst bez sāls”. Jo kas gan ir kaut kāda tur Norvēģija, salīdzinot ar mūsu hokeja lielvalsti Latviju.

Karstasinīgākie Latvijas hokeja patrioti uzsver, ka Latvijas ieņemtās vietas (13., 11.) pēdējos pāris pasaules čempionātos ir pārpratums, bet Norvēģijas panākumi (6., 9.) ir „cūcenes” – augsta mēroga paveikšanās. Tādēļ „likumsakarīgi”, Latvijai bija jādod troļļu zemes pārstāvjiem „pa ragiem”…

Norvēģija kā pārpratums

Vēl nesen, 2002. – 2005. gados, Norvēģijas izlase četrus pasaules čempionātus pēc kārtas aizvadīja 1. divīzijā, mēģinot ielauzties elitē. Pirms tam, kopš 1997. gada, kad Latvija sāka spēlēt pasaules elitē, Norvēģijas izlase visu laiku čempionātos ieņēma zemāku vietu nekā Latvijas valstsvienība. Nereti tikai 1 – 2 vietas, bet zemāk.

Šāda kārtība – Latvija augstāk, Norvēģija zemāk – saglabājās arī 2006., 2007. gadā. 2008. gada pavasarī pienāca pirmā reize – Norvēģijas izlase tika ceturtdaļfinālā un ieņēma 8. vietu, bet Latvijas valstsvienība palika 11. vietā. Pārpratums? 2009. gadā Znaroka diriģētā Latvijas izlase norādīja, ka Norvēģijas vieta virs mums ir nejaušība – Latvijas valstsvienība ierausās ceturtdaļfinālā un ieņēma 7. vietu, bet Norvēģijas izlase palika 11. vietā. Pagaidām tā ir pēdējā reize, kad Latvijas izlase pasaules svarīgākajos forumus ir pabeigusi labākās pozīcijās par norvēģiem. Divi pēdējie pasaules čempionāti un viena olimpiāde, ieskaitot no tiem izrietošo pasaules rangu, arī ir pārpratums? 2011. gada pasaules čempionātā Norvēģijas izlase ieņēma 6. vietu, Latvijai nācās samierināties ar 13.-to…

Savukārt šī gada pasaules čempionāta sākumā līdzjutēju modrību iemidzināja Norvēģijas atrašanās Stokholmā spēlējošās grupas (S grupas) turnīra tabulas apakšgalā. Pēc pirmajām 3 spēlēm norvēģiem bija tikai 1 punkts… Ar piebildi, ka šīs pirmās spēles bija „nokapātas” pret Zviedriju (1:3), Krieviju (2:4), Čehiju (3:4 PM).

Protams, šī informācija nav paredzēta, lai attaisnotos. Bet kā atgādinājums tam, ka šī brīža Norvēģija nav tā pati, kas bija gadsimta sākumā. Un pat ne tā pati, kas bija 2010. gada 16. maijā (5:0)… Tiesa, necik sen ir 2007. gada 7. maijs, kad Latvijai bija „-3” pret norvēģiem… Runa nav par Norvēģijas sastāva mainību vai nemainību, bet par to, ka „troļļi” pēdējos gados ir cītīgi mācījušies.

Latvijas un Norvēģijas izlašu „vieta un attiecības” pasaules svarīgākajos forumos:

gads	forums	LAT vieta	NOR vieta	LAT vs. NOR
2012.	PČ	?	?	0:3
2011.	PČ	13.	6.
2010.	PČ	11.	9.	5:0
2010.	OS	12.	10.
2009.	PČ	7.	11.
2008.	PČ	11.	8.	4:1
2007.	PČ	13.	14.	4:7
2006.	PČ	10.	11.	4:2
2006.	OS.	12.	(nepiedalās)
2005.	PČ	9.	(1. divīzijā)
2004.	PČ	7.	(1. divīzijā)
2003.	PČ	9.	(1. divīzijā)
2002.	PČ	11.	(1. divīzijā)
2002.	OS	9.	(nepiedalās)
2001.	PČ	13.	15.	3:0
2000.	PČ	8.	10.
1999.	PČ	11.	12.	7:1
1998.	PČ	9.	(1. divīzijā)
1997.	PČ	7.	12.	6:3

*

Sekas: par daudz matemātikas

Pēc 12. maija spēles, kad Norvēģijas izlase ar 3:0 „sakārtoja” visas cūcenes un likumsakarības salīdzinājumā ar Latvijas izlasi, „rozā brilles” ir noliktas atpakaļ plauktā. Ir pierimusi eiforija, indrašomānija, nekritiska slavas dziesma Nolanam un Latvijas izlases pretinieku „izvēlēšanās” ceturtdaļfinālām. Piebilde: pēdējās spēles nemazina Teda Nolana vai Mika Indraša panākumus Latvijas izlases kontekstā.

Domās un sapņos izcīnītā vieta pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, t.i. vieta S grupas stiprāko četriniekā, vairs nešķiet tik garantēta. Vēl vairāk – ja Latvijas nacionālā izlase kaut ko tādu pamanīsies izdarīt, tad tas būs īpaši slavējams varonības un veiksmes apvienojums. Varonības – tāpēc, ka jāuzvar ne tikai Dānijas izlase, bet arī Zviedrijas valstsvienība. Veiksmes – tāpēc, ka jācer uz Norvēģijas izlases grūtībām pret Vācijas un Dānijas izlasēm. Tāpat jācer, ka Vācijas izlasei pret saviem sāncenšiem (Norvēģijas un Čehijas izlasēm) veiksies švakāk nekā Latvijas valstsvienībai pret saviem.

Cerības ir, bet darvas spainis šajā medus mucā ir diezgan reālistiska iespēja, ja Norvēģijas izlase no atlikušajiem diviem pretiniekiem „iekasē” 5 punktus (kas, maigi izsakoties, nav nereāli), tad Latvija var ar 10:0 „sist” zviedrus, bet netikt ceturtdaļfinālā. Šādos apstākļos atliktu cerēt, ka Čehija paklūp gan pret Krievijas, gan pret Vācijas valstsvienībām pamatlaikā. Pārāk daudz matemātikas paliek pēdējo divu spēļu fonā. Bet Latvijas izlasei, kā teica Kaspars Daugaviņš, variantu nav – atlikušajās spēlēs jāuzvar… Iespējams, „piespiešana pie sienas” kā reiz būs noderīga.

2012. gada pasaules čempionāta S grupas tabula (pēc 2012-05-12 spēlēm; pp = pēc pamatlaika; avots: iihf.com):

vieta	izlase	sp.	U	U pp	Z pp	Z	vārtu st.	punkti	atlikušie pret	LAT vs.
1.	Krievija	5	5	0	0	0	21:8	15	CZE; ITA	2:5
2.	Zviedrija	6	5	0	0	1	25:15	15	LAT	?
3.	Čehija	5	3	1	0	1	16:8	11	RUS; GER	1:3
4.	Norvēģija	5	2	0	1	2	15:13	7	GER; DEN	0:3
5.	Latvija	5	2	0	0	3	11:13	6	DEN; SWE	–
6.	Vācija	5	2	0	0	3	9:11	6	NOR; CZE	3:2
7.	Itālija	6	0	1	0	5	6:27	2	RUS	5:0
8.	Dānija	5	0	0	1	4	9:17	1	LAT; NOR	?

*

P.S.

Šādas spēles ir „patiesības mirklis” arī līdzjutējiem. Par to, vai ir tikai bļāvēji, vai patiešām atbilst vārdu salikumam „just līdzi”, kas ielikts nosaukuma jēgā. „Raganu ugunskuri”, kas būvēti dažādiem Latvijas izlases hokejistiem, pagaidām norāda, ka faktisko līdzjutēju ir daudz mazāk… Un runa nav par konstruktīvu kritiku, kas tiek veltīta spēlētājiem, bet personiskām „atkritumu kaudzēm” interneta forumos un ne tikai.

Latvijas izlases spēlētāju statistika 2012. gada pasaules čempionātā (pēc 5 spēlēm; MM = mikromači; saskaņā ar iihf.com oficiālo statistiku, kurā iespējamas neprecizitātes):

	spēlētājs	dz.	sp.	punkti	+/-	MM	SM	vid. sp. laiks
	UZBRUCĒJI
1.	Miks Indrašis	1990.	5	3+2	+1	5:3	2	18:59
2.	Jānis Sprukts C	1982.	5	0+4	+1	5:5	0	19:42
3.	Ronalds Ķēniņš	1991.	3	1+2	+2	3:1	0	12:24
4.	Armands Bērziņš	1983.	5	1+1	0	3:3	14	11:46
5.	Kaspars Daugaviņš	1988.	5	1+1	-2	3:4	2	17:38
6.	Gints Meija	1987.	5	1+0	+2	4:3	0	14:02
7.	Aleksejs Širokovs	1981.	5	1+0	-3	3:3	2	15:35
8.	Miķelis Rēdlihs	1984.	5	1+0	-3	3:5	2	19:30
9.	Mārtiņš Cipulis	1980.	5	0+1	0	4:1	0	15:14
10.	Roberts Bukarts	1990.	3	0+0	0	0:0	0	7:05
11.	Koba Jass	1990.	5	0+0	0	0:0	0	4:30
12.	Andris Džeriņš	1988.	2	0+0	0	0:1	4	12:41
13.	Juris Štāls	1982.	5	0+0	-2	0:2	0	8:59
14.	Kaspars Saulietis	1987.	5	0+0	-3	0:3	6	9:17
	AIZSARGI
1.	Guntis Galviņš	1986.	5	0+3	+4	5:0	2	20:53
2.	Oskars Bārtulis	1987.	4	1+2	+1	5:1	2	21:17
3.	Jānis Andersons	1986	3*	0+0	0	0:0	0	1:16
4.	Krišjānis Rēdlihs A	1981.	5	1+0	-1	3:3	0	20:55
5.	Georgijs Pujacs A	1981.	5	0+1	-1	5:5	2	19:30
6.	Oskars Cibuļskis	1988.	5	0+0	-1	3:4	4	16:59
7.	Kristaps Sotnieks	1987.	5	0+0	-3	1:7	0	15:05
8.	Rodrigo Laviņš	1974.	5	0+0	-5	0:6	0	9:03
	VĀRTSARGI	dz.	sp.	GAA	atv.%	MM	SM	sp. laiks
1.	Edgars Masaļskis	1980.	5	2.60	92.07%	11:13	0	300:00
–	Māris Jučers	1987.	0	–	–	–	0	0:00
–	Ervīns Muštukovs	1984.	0	–	–	–	–	–

P.S. * Jānim Andersonam faktiski 2 spēles (pret Itālijas un Norvēģijas izlasēm).

Lasāmvielai:

• Latvijas izlases spēlētāju individuālā statistika pēc čempionāta 5 spēlēm – iihf.com
• Ronaldam Ķēniņam mugurkaula trauma (bija jāizlaiž spēle pret Norvēģijas izlasi) – apollo.lv, sportacentrs.com
• Oskaram Bārtulim 1 spēles diskvalifikācija (bija jāizlaiž spēle pret Norvēģijas izlasi) – iihf.com
• Georgija Pujaca intervija pēc spēles pret Čehijas izlasi – championat.com
• Latvijas un Norvēģijas spēles kopsavilkums championat.com versijā – championat.com

[Foto avots: championat.com.]

Nolana iepazīšanās ar Latvijas hokeja virtuves inventāru

Latvijas izlases sniegums Euro Ice Hockey Challenge (EIHC) turnīrā Norvēģijā smalkiem hokeja gardēžiem varētu sagādāt maz baudas un daudz pēcgaršas… bet, ja atceras, ka šis produkts vēl nav gatavs un nav paredzēts baudīšanai, tad EIHC ir normāls (hokeja) virtuves šovs, kurā šefpavārs Teds Nolans iepazīstas ar virtuves inventāru.

Latvijas izlases spēles Euro Ice Hockey Challenge turnīrā par īpaši baudāmām varētu nosaukt tikai pēc hokeja ļoti izbadējies vērotājs. ir skaidrs, ka šīs spēles bija no obligātās programmas un no sērijas “ragaviņu vilkšanas kalnā”. tikpat skaidrs, ka spēles skaistums un rezultāts nebija iekļauts izrādes cenā. svarīgākais ir kas cits – biedrs Nolans ir nogaršojis Latvijas hokeja pīrāgu. arī daži jaunie, kas citkārt pie teikšanas nebūtu tikuši, bet tagad “piedebitējuši” sastāvu, ir pārbaudīti, apskatīti, mēģinājuši izpausties. iespēja ir bijusi dota.

un neskatoties uz pārbaudāmo sastāvu, no kura pasaules čempionātā būs sastopama puse vai mazāk spēlētāju, Latvijas izlase ir uzspēlējusi pēcspēles metienus ar Dānijas izlasi un uzvarējusi tikpat eksperimentālo Francijas izlasi. protams, maz, ja uzskatām ka hokeja lielvalstij Latvijai ir jāsit visādas Norvēģijas, Dānijas un Francijas vienmēr un ar lielu rezultātu. bet, ja skatāmies uz debitantu apjomu laukumā un uz treneru komandtiltiņa, un atceramies komandas vienīgo koptreniņu pirms turnīra trešdaļkomandas apjomā, tad “ir okei”.

EIHC Norvēģijas turnīra gala tabula (2012. g. februārī):

vieta	izlase	spēles	vārtu st.	punkti	Latvija vs.
1.	Norvēģija	3	11-5	8	1:2
2.	Dānija	3	9-10	5	2:3 PM
3.	Latvija	3	5-6	4	–
4.	Francija	3	3-7	1	2:1

*

Euro Ice Hockey Challenge turnīra gaitā “atradumu” Latvijas izlases ierindā nebija… nav tā, ka tādi īpaši tiktu prognozēti, un nav arī eksperimentālais sastāvs izgāzies, bet tāda nothing special sajūta nepamet. taču, kā jau prognozēts, likmes bija uz Dinamo uzbrukuma trijnieku “Bukarts – A.Džeriņš – Meija“, kurā vienīgā jautājuma zīme pirms turnīra bija Andris Džeriņš un viņa varēšanas pēc atkopšanās no traumas. tāpat nebija šaubu, ka aizsargu ierindā “pasvītrojums” likts zem Dinamo uzvārdiem Sotnieks, Cibuļskis, kā arī Andersons. interesi, protams, raisīja Atvara Tribuncova atgriešanās Latvijas izlasē, taču diemžēl jau pirmajā spēlē gūtais savainojums vairāk par šo vienu spēli neļāva viņam pacīnīties un, iespējams, pārliecināt par savu noderību izlasei pasaules čempionātā.

Latvijas izlases poztīvo vērojumu TOP 3 EIHC turnīrā

1. Džeriņš var! Andris Džeriņš pēdējo spēli Dinamo ierindā bija aizvadījis 3. oktobrī, kad pret SKA tika gūta trauma un iestājās ilgs atkopšanās process. uz jautājumu “pēc kā Džeriņš izskatīsies?” atbilde EIHC turnīrā ir atradusies. sprēgājošu spēka spēli un apbrīnojami precīzu saprašanos aizvērtām acīm ar partneriem Robertu Bukartu un Gintu Meiju nevarēja saskatīt, un diez vai kāds to gaidīja, bet kopējais iespaids par Džeriņa formu palika labs. jādomā, ka izlases un vienlaikus Dinamo treneri Artis Ābols un Viktors Ignatjevs šo prieka vēsti būs aiznesuši līdz Dinamo galvenajam. vai tas nozīmē, ka Bičevska spēles laiks Dinamo ierindā ir beidzies, būs iespēja pamanīt jau drīzumā…

2. pēdējās minūtes vārtu guvumi. protams, meistarība un iemaņas netiek nodotas mantojumā citam izlases sastāvam kopā ar tā nosaukumu, taču nevar nepriecēt turnīra divās spēlēs iestudētie vārtu guvumi pamatlaika pēdējā minūtē, nomainot vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju. nav daudz tādu reižu, kad kad tas izdodas, bet šoreiz bilance 2:0 . lai arī pretiniekos nebija ne Kanādas olimpiskā izlase, ne Zviedrijas parastā, tik un tā apsveicami.

3. jaunatne nenobijās. Latvijas izlases plašais debitantu loks ar 1990. – 1992. gados dzimušajiem lika aizdomāties, cik viņi visi būs gatavi uzspēlēt pieaugušo hokeju. protams, meistarības katram ir tik daudz, cik ir, bet vecāko “būdu” priekšā jaunpienācēji nenodrebēja. kas ir saimnieks Latvijas izlases vārtu priekšā, laiku pa laikam centās atgādināt šī izlases modeļa jaunākais spēlētājs – aizsargs Artūrs Salija (dz. 1992.). pagrūstīties ar augumā pārākiem “troļļiem” (mīļš Norvēģijas izlases spēlētāju apzīmējums) nekautrējās arī Vladislavs Dobreņkijs (dz. 1991.). arī pārējie debitanti nedrebēja.

pēcvārds

interesanti bija pavērot tos Dinamo komandas puišus, kuri centās būt izlases līderi, neskatoties uz to, ka savā darba ikdienā savā klubā ne vienmēr tiek spēlēt, ir regulārā rotācijā un/vai “nes klavieres” ceturtajā vai kādā citā maiņā. brīžam izdevās, bet citkārt ne pārāk. protams, lai uzņēmība un radošums varētu izpausties, ir nepieciešams meistarības “iztikas minimums”. jādomā, vairumam februāra modeļa izlases puišiem, kuri nāk no Dinamo komandas puses, šis minimums ir. bet kas pietrūka? ticība saviem spēkiem vai tomēr meistarība?

Latvijas izlases spēlētāju statistika Euro Ice Hockey Challenge turnīrā Lērenskūgā (Norvēģijā; 2012. g. februārī; pēc komandas visām 3 spēlēm):

spēlētāji	dz.	spēles	punkti	+/-	SM
UZBRUCĒJI
Gints Meija	1987.	3	1+2	+2	0
Roberts Bukarts	1990.	3	1+1	+1	0
Andris Džeriņš	1988.	3	1+1	+1	0
Juris Štāls	1982.	3	1+0	+1	4
Mārtiņš Cipulis	1980.	3	0+0	+2	14
Ronalds Ķēniņš	1991.	3	0+0	+1	4
Juris Upītis	1991.	3	0+0	+1	4
Artūrs Mickēvičs	1991.	3	0+0	0	0
Jānis Straupe	1989.	3	0+0	0	0
Sergejs Pečura	1987.	3	0+0	0	0
Vladislavs Dobreņkijs	1991.	3	0+0	0	2
Gunārs Skvorcovs	1990.	3	0+0	0	2
Miks Indrašis	1990.	3	0+0	-1	0
AIZSARGI
Jānis Andersons	1986.	3	0+2	+2	0
Mārtiņš Porejs	1991.	3	0+0	+2	14
Kristaps Sotnieks	1987.	3	1+0	+1	0
Oskars Cibuļskis	1988.	3	0+1	+1	2
Edgars Dīķis	1991.	3	0+0	0	0
Artūrs Salija	1992.	3	0+1	-1	4
Atvars Tribuncovs	1976.	1	0+0	-1	0
VĀRTSARGI	dz.	sp. (sp.laiks)	GAA	atv.%	SM
Māris Jučers	1987.	1 (60:00)	1.00	96.4%	0
Edgars Masaļskis	1980.	2 (124:16)	1.93	94.2%	0

*

P.S. pirms EIHC turnīra Latvijas izlases sastāvā oficiāli un pusoficiāli tika nosaukti arī Armands Bērziņš, Māris Bičevskis, Toms Hartmanis, Alberts Iliško, Māris Jass, Aleksandrs Jerofejevs, Jānis Kalniņš, Rodrigo Laviņš, Mārtiņš Raitums, Ēriks Ševčenko, kuri turnīrā nepiedalījās un tika aizstāti dažādu iemeslu dēļ.

izziņām: Latvijas izlases spēlētāju statistika EIHC turnīrā (2012. g. februārī) – eihcsite.stats.pointstreak.com

[gan Ginta Meijas un Norvēģijas izlases vīru kopfoto, gan Andra Džeriņa un Norvēģijas valstsvienības spēlētāju attēls fiksēts Latvijas izlases spēlē pret Norvēģijas izlasi 2011. gada 26. aprīlī; foto avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše).]

Latvijas izlases “izaicinājumi” Bratislavā & pirms-čempionāta pavasara statistika

Latvijas izlases sastāvs savam 15.-ajam pasaules čempionātam elitē ir gatavs. par pēdējo “sietiņu” kalpoja divas pārbaudes spēles pret Norvēģijas izlasi, kura tika pieveikta ar 4:1 (25. aprīlī) un 5:3 (26. aprīlī). uz Bratislavu dodas 25 vīri: 3 vārtsargi, 8 aizsargi un 14 uzbrucēji. pirmajā kārtā būs iespēja pieteikt 23 puišus, kas nozīmē, ka divi no līdzpaņemtajiem pasaules čempionāta pirmā posma spēlēs nepiedalīsies, bet viņi varēs tikt pieteikti čempionāta nākamajā kārtā.

Latvijas izlases “izaicinājumi”

1. vairākuma izspēle. pēc pārbaudes spēļu statistikas – 7 no 9 vārtu guvumiem pret Norvēģiju “ienākušies” vairākumā – var nonākt pie secinājuma, ka “ar ko, ar ko”, bet ar vairākumu Latvijas izlasei viss ir kārtībā. šajā spēles elementā vērtīgs pienesums nācis ar Aleksandra Ņiživija iekļaušanos izlases sastāvā. pa abām spēlēm pret Norvēģiju gūtos 4 punktus (1+3) Ņiživijs salasīja tieši vairākumā. tomēr gremdēties ilūzijās nebūtu ieteicams, jo tas, kas izdevās vairākumā pret Norvēģiju, var tik raiti neveikties pret rangā jaudīgākām vienībām. pārbaudes spēlēs pret norvēģiem bija skaidri redzams, ka treneri vairākuma “pirmo vijoli” uztic tieši pirmajai maiņai, kur uzbrucēji: Ņiživijs – Vasiļjevs – Cipulis. iespējas gan tika dotas arī citām maiņām, bet tomēr galvenie tik un tā bija “pirmie”. tomēr ar Vasiļjeva maiņu var izrādīties par maz, tādēļ vairākums būs “jāprot” arī citiem. ar pretuzbrukumiem un tālšāvieniem ne vienmēr būs līdzēts.

2. uzbrucēju darbs aizsardzībā noteikti būs, ja ne izšķirošs, tad vitāli svarīgs spēles elements. it īpaši, ja tiek ņemts vērā treneru teiktais, ka Latvijas izlase nebrauc cīnīties tikai pret Dānijas izlasi. pārbaudes spēlēs pret Norvēģiju tieši “pasvītrojās” daži negludumi, kas parādījās arī dažu vadošo uzbrucēju lietderības koeficientos. tiesa, arī dažu vadošo aizsargu lietderības mīnusi “uzdod” jautājumus. ja Znaroks mācēs saorganizēt izlases uzbrucējus “aizsardzības darbiem”, tad arī Čehijas un Somijas izlases var nebūt nekāds Everests.

3. nespēlēt kā ceturtajai maiņai. pavasara pārbaudes spēlēs, kad izlases sastāvā vēl nebija visu vadošo uzbrucēju, virknei pārējo bija iespēja uzspēlēt līderu lomā. tomēr liela daļa, nonākot 1. maiņā, turpināja spēlēt 4.-tās maiņas stilā – skriet, mest, skriet, klupt… kājas pa priekšu galvai, kā mēdz raksturot eksperti un ne-eksperti. pārbaudes spēļu gaitā zināmā mērā evolucionēja virknējums ar Bukartu un Meiju “pa malām”, un pēdējā versijā ar Bērziņu centrā. to arī apliecina šī trijnieka puišu rezultativitāte – visi 3 vīri ir pavasara pārbaudes spēļu rezultatīvākie uzbrucēji Latvijas izlasē. tomēr puišiem, acīmredzot, saglabājās pietiekoši daudz “ceturto” iezīmes, kas liek treneriem viņus saglabāt kā izlases 4.-to uzbrukuma virknējumu. izaicinājums Bērziņa trijniekam būs tad, ja viņi pakāpsies maiņu secībā augstāk. vēl būtiskāks izaicinājums – lai ceturtās maiņas stilu labotu uz vadošākām maiņām raksturīgu manieri tiem puišiem, kas vēl nesen bija izlases un/vai savu pamatklubu 4.-to maiņu rutīnā – Jurim Štālam, Andrim Džeriņam, arī Kasparam Saulietim.

4. mazākums. iespējams, treneri, ja ne paļaujas, tad pieļauj domu, ka Latvijas izlases Dinamo “spārna” slepenais ierocis, tāpat kā sezonas gaitā, būs pretuzbrukumi mazākumā. iespējams. taču daudz darba būs jāiegulda, lai sameklētu pareizos risinājumus mazākuma izturēšanai nevis “realizācijai”. protams, mazākuma sakarā tiks pieminēti čempionātā neesošo mazākuma meistaru Jāņa Sprukta un Mārtiņa Karsuma, kā arī “dzelzs veča” Kārļa Skrastiņa vārdi. taču būs iespēja tapt jauniem mazākuma līderiem.

5. fiziskā forma un veselība kā jautājums. laika sagatavoties čempionātam it kā bija diezgan, tomēr ļoti daudziem spēlētājiem bija jātiek galā ar veselības sarežģījumiem. tas pagaidām no malas neļauj 100%-īgi saprast šo spēlētāju kondīciju un “varēšanu”. iespējams, arī tādēļ treneri uz Bratislavu ņem paplašinātas rezerves, nevis ir pilnīgā skaidrībā par esošajiem spēkiem. izkrist no ierindas ir iespēja daudziem. tādēļ rezervistiem ir izredzes “iekļauties” nākamās kārtas divu papildspēlētāju skaitā. vēl vairāk tādēļ, ka cerības uz Kaspara Daugaviņa iespējamo pieslēgšanos izlasei čempionāta gaitā ir ļoti miglainas – cieši saistītas ar viņa Binghamton Senators panākumiem Kaldera kausa izcīņas 2. kārtā.

Latvijas izlases spēlētāju statistika 2011. g. pavasara pārbaudes spēlēs – Euro Hockey Challenge izspēles ietvaros un atsevišķi pret Norvēģijas izlasi (2011. g. marts – aprīlis):

spēlētājs	EHC 2011				|	pret Norvēģijas izl.				|	SUMMA
UZBRUCĒJI	sp.	punkti	SM	+/-		sp.	punkti	SM	+/-		sp.	punkti	SM	+/-
Gints Meija	6	2+4	2	-1		1	0+2	0	+1		7	2+6	2	0
Roberts Bukarts	6	3+2	2	-5		1	0+0	4	+1		7	3+2	6	-4
Armands Bērziņš	5	1+2	2	0		1	0+2	2	+1		6	1+4	4	+1
Kaspars Saulietis	6	3+0	4	0		2	0+1	4	+1		8	3+1	8	+1
Aleksandrs Ņiživijs	0	–	–	–		2	1+3	0	-2		2	1+3	0	-2
Miķelis Rēdlihs	3	1+1	14	-2		2	1+0	0	-1		5	2+1	14	-3
Juris Štāls	6	1+2	4	0		1	0+0	0	0		7	1+2	4	0
Andris Džeriņš	6	1+1*	0	-6		2	0+1	2	0		8	1+2	2	-6
Lauris Dārziņš	0	–	–	–		2	1+1	0	-1		2	1+1	0	-1
Mārtiņš Cipulis	3	0+0	4	-3		2	1+1	0	-2		5	1+1	4	-5
Sergejs Pečura	4	0+1	4	-2		2	0+1	2	+1		6	0+2	6	-1
Herberts Vasiļjevs	0	–	–	–		2	0+2	0	-2		2	0+2	0	-2
Aleksejs Širokovs	4	1+0	2	0		0	–	–	–		4	1+0	2	0
Roberts Jekimovs	6	1+0	10	-2		2	0+0	2	0		8	1+0	12	-2
Kristiāns Pelšs	3	0+1	4	-1		0	–	–	–		3	0+1	4	-1
Ģirts Ankipāns	0	–	–	–		2	0+0	0	+1		2	0+0	0	+1
Raimonds Vilkoits	4	0+0	4	-1		0	–	–	–		4	0+0	4	-1
Vitālijs Pavlovs	6	0+0	8	-3		1	0+0	0	0		7	0+0	8	-3
Ronalds Ķēniņš	6	0+0	2	-5		1	0+0	0	0		7	0+0	2	-5
AIZSARGI
Oskars Cibuļskis	3	0+1	0	-1		2	2+0	2	+2		5	2+1	2	+1
Jānis Andersons	6	0+0	2	-1		2	1+0	0	+1		8	1+0	2	0
Artūrs Kulda	0	–	–	–		1	0+0	0	0		1	0+0	0	0
Alberts Iliško	6	0+1	2	-1		0	–	–	–		6	0+1	2	-1
Arvīds Reķis	0	–	–	–		2	0+2	4	-2		2	0+2	4	-2
Kristaps Sotnieks	6	0+1	6	-3		2	0+0	0	+1		8	0+1	6	-2
Māris Jass	4	0+0	6	-2		0	–	–	–		4	0+0	6	-2
Mārtiņš Porejs	2	0+0	0	-2		0	–	–	–		2	0+0	0	-2
Jēkabs Rēdlihs	4	0+2	6	-3		2	0+0	4	0		6	0+2	10	-3
Krišjānis Rēdlihs	4	0+2	2	-3		2	0+0	4	-1		6	0+2	6	-4
Mārtiņš Jakovļevs	6	0+0	4	-3		1	0+0	0	-1		7	0+0	4	-4
Georgijs Pujacs	4	1+2	4	-4		2	2+0	0	-2		6	3+2	4	-6
VĀRTSARGI	sp.	min.	GAA	SM		sp.	min.	GAA	SM		sp.	min.	GAA	SM
Mārtiņš Raitums	0	–	–	–		1	28:15	0.00	0		1	28:15	0.00	0
Māris Jučers	1	31:20	3.83	0		1	31:45	1.89	0		2	63:05	2.85	0
Edgars Masaļskis	3	190:00	3.47	0		1	60:00	3.00	0		4	250:00	3.36	0
Edgars Lūsiņš	3	147:14	6.11	0		0	–	–	–		3	147:14	6.11	0

P.S. tabulā boldēti (treknrakstā) to spēlētāju vārdi, kas apstiprināti braukšanai uz pasaules čempionātu. *Andrim Džeriņam Euro Hockey Challenge spēlēs arī viens izšķirošs pēcspēles metiens.

izziņām:

• Latvijas izlase vs. Norvēģijas izlase: daļēji spēļu protokoli – lhf.lv (25. aprīlis; 26. aprīlis)
• abu spēļu online pieraksti (ir neprecizitātes: piemēram, 25. aprīļa spēlē ir norādīts, ka Latvijas izlases vārtu zaudējuma laikā bijis Nr.20 [Vitālijs Pavlovs], kurš laukumā nebija – to apliecina video un oriģinālais protokols) – lhf.lv (25. aprīlis; 26. aprīlis)
• 25. aprīļa spēles video – sportacentrs.com
• 26. aprīļa spēles video – lhf.lv
• Latvijas izlases gala sastāvs pasaules čempionātam, ieskaitot divus rezervistus (nosaukts pēc 26. aprīļa spēles; ir atšķirīgs no 26. aprīlī pirms tam nosauktā; ir izņemts Roberts Jekimovs, bet ir iekļauti – Armands Bērziņš un Ronalds Ķēniņš) – lhf.lv
• Ilmārs Stūriška par statusu Latvijas izlasē (2011-04-26) – la.lv
• par izlases gatavošanos čempionātam (2011-04-21; Skrastiņam piedāvāts apdrošināt viņa “tirgus vērtību” bez līguma) – sportaavize.lv (pieejams abonentiem)
• izlasei pievienojies Artūrs Kulda, bet izlasi pamet Alberts Iliško (2011-04-20) – lhf.lv
• Mārtiņa Karsuma dalība izlasē “uz jautājuma zīmes” (2011-02-19) – sportacentrs.com
• treniņus izlasē sāk Herberts Vasiļjevs, bet pamet Aleksejs Širokovs (2011-04-19) – lhf.lv
• baumas par un ap Laura Dārziņa būšanu/nebūšanu izlasē – kasjauns.lv
• par Latvijas izlases aktualitātēm: koptreniņus pamet Kristiāns Pelšs un Raimonds Vilkoits; izlasei nevarēs palīdzēt Edgars Lūsiņš (2011-04-18) – lhf.lv

[foto fiksēts Latvijas izlases pārbaudes spēlē pret Norvēģijas izlasi 2011. gada 26. aprīlī. foto avots: lhf.lv; foto autors: Mārtiņš Aiše.]

Latvija finalizē PČ. Qualifying Round kopsavilkums

šoreiz kārtējais pasaules čempionāts Latvijas izlasei ir beidzies ar 11. vietu. F grupā sešu izlašu konkurencē Latvija ir ieņēmusi pēdējo vietu. čempionāta labā ziņa – Latvijas izlase ir palikusi elitē; sliktā – nav izpildīts federācijas uzdevums iekļūt stiprāko 8-niekā. protams, var protestēt, ka LHF uzdevumiem  ar realitāti ne vienmēr ir 100% sakars. taču šoreiz uzdevums bija gana reālistisks, to varējām redzēt spēles laukumos. Latvijas izlasei pietrūka…

Latvijas izlases spēlētāju TOP 3 čempionāta 2. posmā (Qualifying Round):

1. Jānis Sprukts. viens no vērtīgākajiem izlases vīriem šajā pasaules čempionātā. otrā posma spēlēs faktiski otrais uzbrukuma virknējums (Karsums – Sprukts – Daugaviņš) bija tas, kurš demonstrēja noturīgāko spēli, neskatoties uz to, ka pēdējā spēlē pret Čehijas izlasi no komplekta izkrita Karsums. no Jāņa Sprukta cīņasspara varētu mācīties daudzi. cita starpā Sprukts 2010. gada čempionātā bija arī rezultatīvākais (2+3) Latvijas izlases spēlētājs. lai arī abi Jāņa Sprukta vārtu guvumi “ienācās” pret Norvēģijas valstsvienību, tas viņa nopelnus nemazina.

2. Mārtiņš Karsums. kopā ar saviem virknējuma biedriem bija viens no tiem, kas izrādīja reālu “pretestību” Zviedrijas izlasei. Karsums šajā spēlē guva abus vārtus Latvijas izlases labā. lai arī viņam veselības problēmu dēļ nācās pēdējā spēlē pret Čehijas valstsvienību aizvadīt vien 18 sekundes (saskaņā ar protokolu), Mārtiņš Karsums pelnīti atrodas 2. posma labāko spēlētāju TOPā. cita starpā, Karsumam ir labākais lietderības koeficients Latvijas izlasē šajā čempionātā (+5), kā arī visvairāk vārtu guvumu (3 trāpījumi).

3. Kaspars Daugaviņš. abu augstākminēto uzbrucēju cīņubiedrs, kurš tāpat kā kolēģi, vienā spēlē pamanījās “sarīkot” dubli – 2 vārtu guvumus. tas gan notika 1. posmā spēlē pret Itāliju, bet otrā posma 3 spēlēs Daugaviņam fiksēta tikai 1 piespēle. tomēr ne jau visiem jāgūst punkti, bet arī kādam jāapdara “blakus darbi” un jānodrošina “fons” līdzbiedru aktivitātēm. varbūt ne viss sanāca tik labi, kā gribētos, taču cīņasgriba atradās īstajā vietā – uz laukuma.

“jautājumu” TOP 3 čempionāta 2. posmā:

1. treneru “spītība”? ja kādai no maiņām spēle lāga “neiet no rokas”, jābūt ļoti pārliecinātam un/vai pašpārliecinātam, lai sistemātiski un pastiprināti mēģinātu no tās kaut ko izspiest, laižot uz “vecajiem grābekļiem” un uzstājīgi “dodot” lielu spēles laiku. šoreiz runa ir par 1. maiņu. nenāk ne prātā vainot spēlētājus, kuriem var būt virkne objektīvu iemeslu, par kuriem skaļi arī mēdz nerunāt. taču treneriem tas būtu jāpamana. ja puišiem “nevedās”, tad strādāt ar tiem, kuriem “iet” spēle. īpaši spilgta ilustrācija bija spēle pret Čehiju, kad divreiz pēc kārtas tā pati maiņa zaudēja vārtus vairākumā… protams, var meklēt skaidrojumu, ka pirmā maiņa ir saspēlētākā, ka šajā spēlē daudziem spēlētājiem bija veselības problēmas un lāga ierindā nebija Karsuma, tāpēc arī treneri “spieda” uz “pirmajiem”. nesanāca. taču čempionātā bija 6 spēles, no kurām 1. maiņa “pratās” tikai pret Itāliju un Norvēģiju. vai treneri nemanīja “notikumus” visa čempionāta garumā? interesanta bija arī turnīra labāko spēlētāju izvēle, kas bija tikpat “spītīga” treneru izpildījumā. ja vārtsargu izvēlē īsti nebija citu variantu kā Edgars Masaļskis, tad pārējie divi labākie vīri no pirmā “komplekta” – aizsargs Arvīds Reķis un uzbrucējs Herberts Vasiļjevs. iespējams, tieši viņi “viscietāk” pildīja treneru uzdevumus. atliek vien jautājums par uzdevumiem…

2. “atrādīšanās” neizdevusies. daži uz jaunām līgumsaistībām ar Dinamo vai citiem klubiem dažādās līgās pretendējošie Latvijas izlases spēlētāji šajā čempionātā nevis atrādījās, bet, iespējams, lika aizdomāties potenciālajiem darba devējiem par savu lietderību vai nelietderību. ir virkne vīru, kuri “gaida” jaunus līgumus un kuri savu “akciju cenu” tikai uzlaboja vai vismaz nesamazināja – piemēram, Pečura. taču ir vīri, kuriem līguma slēgšana ir vēl procesā un kuru sniegums čempionātā neļauj “mētāties” frāzēm, kā “es taču esmu tā vērts, paskatieties cik forši čempionātā uzspēlēju”…

3. metienu trūkums. lai atkal nerunātu par vairākuma izspēli/neizspēli, šoreiz par metienu trūkumu. protams, spēles rezultātu rēķina pēc vārtu guvumu skaita, nevis pēc apšaudes intensitātes. taču abas lietas tomēr saistītas. var un droši vien šad tad vajag izspēlēties līdz “tukšiem vārtiem” – t.i. brīdim, kad attiecīgajā leņķī ne vārtsargs, ne laukuma spēlētāji nav šķēršļi. te ir nepieciešama meistarība un arī veiksme, tāpēc “skaistie goli” tik viegli un bieži nenāk… atkal piemērs tā pati spēle pret Čehijas izlasi, kad vairākumos Latvijas izlase meta pa vārtiem minimāli vai nemaz. par skaistām kombinācijām vai to mēģinājumiem punktus nedod…

Latvijas izlases spēļu rezultāti 2010. gada PČ 2. posmā:

• 14. maijā pret Zviedrijas izlasi (2:4)
• 16. maijā pret Norvēģijas izlasi (5:0)
• 17. maijā pret Čehijas izlasi (1:3)

2010. gada pasaules čempionāta F grupas FINAL “secība” (vieta; izlase; spēļu skaits; punkti; vārtu starpība):

1. Zviedrija 5 spēlēs 12 punkti (18:7)
2. Šveice 5 spēlēs 9 punkti (12:12)
3. Čehija 5 spēlēs 9 punkti (12:10)
4. Kanāda 5 spēlēs 6 punkti (22:12)
5. Norvēģija 5 spēlēs 6 punkti (9:26)
6. Latvija 5 spēlēs 3 punkti (10:16)

Latvijas izlases uzbrucēju ”stati” 2010. gada PČ pēc visām 6 spēlēm:

uzbrucējs		spēles	punkti	+/-	vid. sp. laiks
Jānis Sprukts		6	2+3	+3	16:02
Mārtiņš Karsums		6*	3+1	+5	12:46
Kaspars Daugaviņš		6	2+1	0	14:20
Herberts Vasiļjevs		6	0+3	-2	18:02
Gints Meija		6	1+1	+1	10:31
Mārtiņš Cipulis		6	1+1	-3	17:52
Aleksandrs Ņiživijs		6	1+1	-5	16:18
Juris Štāls		4**	0+2	+1	10:33
Sergejs Pečura		6	1+0	0	10:06
Lauris Dārziņš		6	1+0	-4	16:11
Kaspars Saulietis		3***	0+1	0	11:12
Andris Džeriņš		6	0+1	-4	10:47
Miķelis Rēdlihs		3****	0	-2	15:24
* Mārtiņš Karsums 6. spēlē (pret Čehiju) laukumā, saskaņā ar protokolu, aizvadīja vien 18 sekundes.
** Juris Štāls 4. spēlē (pret Zviedriju) guva traumu un atlikušajās 2 spēlēs (pret Norvēģiju un Vāciju) nepiedalījās.
*** Kaspars Saulietis spēlēja izlasē 2. posma spēlēs (pret Zviedriju, Norvēģiju, Čehiju).
**** Miķelis Rēdlihs izlasē aizvadīja tikai 1. posma spēles (pret Šveici, Kanādu, Itāliju), pēc kurām, kā iepriekš plānots, ģimenes apstākļu dēļ čempionātu pameta.

Latvijas izlases aizsargu ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

aizsargs		spēles	punkti	+/-	vid. sp. laiks
Guntis Galviņš		6	1+1	+4	17:28
Aleksandrs Jerofejevs		6	0+1	+4	18:04
Georgijs Pujacs		6	1+2	+1	20:41
Arturs Kulda		3*	0	0	17:13
Arvīds Reķis		6	1+0	-1	19:05
Jēkabs Rēdlihs		6**	0+1	-1	11:50
Jānis Andersons		3***	0	-1	4:34
Māris Jass		6	0	-3	7:11
Kristaps Sotnieks		6	0+1	-4	16:51
* Arturs Kulda spēlēja izlasē 2. posma spēlēs (pret Zviedriju, Norvēģiju, Čehiju).
** Jēkabs Rēdlihs pēdējās 2 spēles (pret Norvēģiju un Čehiju), sakarā ar Štāla savainošanos, spēlēja vai vismaz skaitījās uzbrucēja pozīcijā.
* IIHF oficiālajā statistikā Jānim Andersonam ir fiksētas 5 spēles un attiecīgi vidējais spēles laiks 2:44, neņemot vērā, ka čempionāta pirmajā (pret Šveici) un sestajā (pret Čehiju) spēlē viņš uz ledus negāja (pieteikumā fiksēts bija). Tāpat Andersons nespēlēja un nebija pieteikumā ceturtajā spēlē (pret Zviedriju).

Latvijas izlases vārtsargu ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

vārtsargs		spēles	atv. %	vārti vid. spēlē	kopējais sp. laiks
Edgars Masaļskis		6	91,43%	2.76	326:40
Mārtiņš Raitums		1	81,82%	3.70	32:25
Edgars Lūsiņš		0	–	–	0

informācija vēl:

• Latvijas izlases spēlētāju statistika pēc PČ 6 spēlēm – iihf.com
• spēles protokols: Latvija vs Zviedrija (2010-05-14) – iihf.com
• spēles protokols: Latvija vs Norvēģija (2010-05-16) – iihf.com
• spēles protokols: Latvija vs Čehija (2010-05-17) – iihf.com
• 2010. gada pasaules čempionāta statistikas sadaļa – iihf.com

[Jāņa Sprukta foto fiksēts pirmajā no divām Latvijas izlases pārbaudes spēlēm pret Francijas izlasi Rīgā, 2010. gada 21. aprīlī; foto autors ir Agris Krusts: agriskrusts.lv.]