Virsaitis iepazīst Kazahstānas un Ukrainas stepes

Latvijas izlases sastāvs turnīram Euro Ice Hockey Challenge (EIHC) nokomplektēts kā šādam pārbaudes spēļu turnīram pieklājas. Astoņi valstsvienības dalībnieki līdz šim nav piedalījušies nevienā pasaules čempionātā vai olimpiādē. Pieciem tādas reizes ir bijušas viena vai divas. Savukārt galvenais treneris Teds Nolans pēta Latvijas hokeja potenciālu un rezerves.

Kāpēc Kazahstānas un Ukrainas stepes? Kazahstānas un Ukrainas nacionālie čempionāti iepriekšējos gadus, salīdzinot ar ierastajiem „pieklājīga” līmeņa hokeja čempionātiem ir rosinājuši smaidu, un arī tagad netrūks hokeja pazinēju, kas par šo valstu hokeja līgu līmeni pavīpsnās. Jo nav taču Krievija, Zviedrija, Somija vai vismaz Šveice, Vācija… Tomēr neskatoties uz to visu, Latvijas izlases „iztaustāmajā” modelī ir iekļauti divi spēlētāji no Kazahstānas Augstākās līgas un trīs hokejisti – no Ukrainas PHL.

Var pieņemt, ka Tedam Nolanam, kura izpratni nav tik ļoti ietekmējuši Eirāzijas hokeja stereotipi kā pašmāju kadrus, ir viens pīpis – kas Vācija, kas Kazahstāna. Tomēr nav arī pirmā reize, kad Nolans ir „redzējis” Kazahstānas čempionātā spēlējošu hokejistu; piemēram, pērnsezonas nogalē diezgan ieredzēto Kobu Jasu. Tāpat galvenais treneris „pazina” virkni citur spēlējošu Latvijas izlases spēlētāju pirms tie pārcēlās uz PHL.

Tendences, pazīmes un realitāte

No mazāk pazīstamo hokeju valstu čempionātiem iekļauto spēlētāju dalība Latvijas izlasē liecina par vairākiem faktiem un tendencēm, un ne tikai par vēlmi pamēģināt plašāku kandidātu loku. Pirmais – stereotipi, piemēram, par Ukrainas un Kazahstānas čempionātu „sētas mačiem” arvien straujāk sāk novecot. Otrs – gribam to vai nē, bet pasaules stiprākajās līgās nozīmīgu lomu „spēlējošu” Latvijas hokejistu skaits lielāks nepaliek, lai neteiktu – saraujas. Protams, var pieminēt Dinamo pienesumu, kas sniedz reālas darbavietas virknei dinamiešu, kas ārpus Rīgas kluba KHL līmenī visdrīzākais, ka nespēlētu. Tāpēc der atcerēties, ka pagaidām Latvijas stihija ir kordziedāšana, bet solistu ir tik, cik ir. Maz vai nemaz.

Vēl kāda atziņa, ko mums (Latvijas izlasei un tās līdzjutējiem) ar pietiekamu regularitāti atgādina vēl nesen „trešās pasaules” hokeja valstis – Dānija, Norvēģija, Francija, Slovēnija… Un savā naivumā un rožainās cerībās piemirstam, ka tās ir izlases, ar kurām mums ir principiālākās spēles. Nevis pret zviedrijām, kanādām, krievijām. Protams, pēc vienas episkas uzvaras pār Krieviju mēs varam pievērt acis uz piecgades zaudējumiem izlasēm, kas pretendē uz dalību pasaules čempionāta „izdzīvošanas grupā”. Bet tieši pret tādām izlasēm spēlējot, būs jācīnās par biļeti uz Soču olimpiskajām spēlēm.

Aizbraukušie un neaizbraukušie

Šoreiz patīkams pārsteigums bija EIHC turnīram Latvijas izlases kandidātu lokā iekļauto hokejistu salīdzinošais jaunums. Nav tā, ka būtu gluži juniori (U-20), kuri, starp citu, gatavojas savam pasaules čempionātam, bet netrūkst arī 1991., 1990., 1989. gados dzimušiem. Tāpat priecē kandidātu loks, kas sniedzas nedaudz plašāk par ierastajām „barotnēm” – Dinamo un citur KHL… Lai gan, pārbaudāmo sastāvā varētu arī būt vairāk ne-dinamiešu. Neskatoties uz Dinamo „galveno spēku” nepiedalīšanos EIHC turnīrā, tik un tā komandas sastāvā ir 9 dinamieši.

Pozitīva iezīme izlasē ir „perifērās redzes” trenēšana, iekļaujot izlases kandidātu sastāvā ne tajās visaugstākajās līgās spēlējošos: piemēram, „kazahstānieti” Artūru Ozoliņu, liepājnieku Lauri Bajarunu, Krievijas otrajā stiprākajā līgā spēlējošo Aleksandru Jerofejevu, arī izlases kontekstā jau aizmirsto Agri Savielu no Ukrainas PHL… Tiesa, Jerofejevs un Saviels tāpat kandidātu lokā nokļuva tikai pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka pirmajā sarakstā (26. novembrī) nosauktie aizsargi Jānis Andersons, Oskars Cibuļskis un Jēkabs Rēdlihs izlasei EIHC turnīrā palīdzēt nevarēs. Aizsargu trūkuma dēļ izlasei arī pievienots Oskars Bārtulis, kuru gan par pārbaudāmo laikam jau nevarētu nosaukt.

Starp citu, izlases kandidātu sākumsastāvā bija nosaukts arī uzbrucējs Mārtiņš Cipulis, kuru tomēr neesot palaiduši jaunie darba devēji – Prāgas Lev, bet viņa vietā aizbrauca Elvijs Biezais. Būtiskas izmaiņas notika arī vārtsargu līnijā. No 3 nosauktajiem kandidātiem EIHC turnīrā ir tikai Māris Jučers, bet nav Edgars Masaļskis un Jānis Kalniņš. Toties ir Mārtiņš Raitums, kura vārds kandidātu vidū sākotnēji nefigurēja.

Drīz pēc nosaukšanas kandidātu sarakstā Liepājas Metalurgs vārtsargs Jānis Kalniņš minēja: „Protams, patīkami redzēt savu vārdu izlases kandidātu sarakstā. Bet tas pagaidām ir tikai kandidātu saraksts, un vēl jau nezinu, vai tikšu sastāvā vai nē. Personīgi neviens neko nav teicis; tā, ka būtu pāragri priecāties, ja vēl droši neko nezinu. Bet vispār šosezon mērķis ir iekļūt izlases sarakstā.” Tā arī sanāca… Bet jācer, ka izlases treneri atradīs laiku „apskatīt” 1991. gadā dzimušo Jāni Kalniņu darbībā. Citādi nereti sanāk, ka izlase vārtsargus un arī laukuma spēlētājus par labiem esam atzīst, ja tos ir pamēģinājusi Dinamo/HK Rīga saimniecība…

Latvijas izlases sastāvs EIHC turnīrā 2012. g. decembrī un statistika pēc spēles pret Dānijas izlasi (2012-12-13; saskaņā ar turnīra oficiālo statistiku eihcsite.stats.pointstreak.com; SM = soda minūtes):

	spēlētājs	dz.	līga	klubs	PČ izl.	OS izl.		sp. EIHC	punkti EIHC	± EIHC	metieni EIHC	SM EIHC
	UZBRUCĒJI
1.	Roberts Jekimovs	1989.	SM-liiga (Som. 1.)	SaiPa	1	0		1	1+1	±0	2	0
2.	Vitālijs Pavlovs	1989.	KHL	Dinamo (Rīga)	0	0		1	1+0	±0	3	0
			Mestis (Som. 2.)	Jokipojat
3.	Gints Meija	1987.	KHL	Dinamo (Rīga)	3	1		1	0+0	±0	5	0
4.	Miks Indrašis	1990.	KHL	Dinamo (Rīga)	1	0		1	0+0	±0	3	0
5.	Elvijs Biezais	1991.	KHL	Dinamo (Rīga)	0	0		1	0+0	±0	1	0
6.- 7.	Lauris Bajaruns	1989.	Baltkr. 1.	Liepājas Metalurgs	0	0		1*	0+0	±0	0	0
	Armands Bērziņš	1983.	PHL (Ukr. 1.)	Kompaņjon-Naftogaz	5	2		1	0+0	±0	0	0
8.	Ronalds Ķēniņš	1991.	NLA (Šv. 1.)	ZSC Lions	2	0		1	0+0	±0	2	2
9.- 10.	Artūrs Ozoliņš	1988.	Kazahst. 1.	Arlan	0	0		1	0+0	±0	1	2
	Gunārs Skvorcovs	1990.	KHL	Dinamo (Rīga)	0	0		1	0+0	±0	1	2
			Baltkr. 1.	Liepājas Metalurgs
11.	Andris Džeriņš	1988.	KHL	Dinamo (Rīga)	3	0		1	0+0	-1	3	0
12.- 13.	Māris Bičevskis	1991.	KHL	Dinamo (Rīga)	0	0		1	0+0	-1	0	0
	Juris Štāls	1982.	PHL (Ukrainas 1.)	Kompaņjon-Naftogaz	5	0		1	0+0	-1	0	0
	AIZSARGI
1.	Oskars Bārtulis	1987.	KHL	Donbass	3	1		1	0+0	+1	2	0
2.	Aleksandrs Jerofejevs	1984.	VHL (Krievijas 2.)	Kubaņ	5	0		1	0+2	±0	0	0
3.	Kristaps Sotnieks	1987.	KHL	Dinamo (Rīga)	4	1		1	0+0	±0	2	2
4.	Mārtiņš Porejs	1991.	KHL	Dinamo (Rīga)	0	0		1	0+0	±0	0	12
			Baltkr. 1.	Liepājas Metalurgs
			MHL	HK Rīga
5.	Agris Saviels	1982.	PHL (Ukrainas 1.)	Kompaņjon-Naftogaz	5	1		1	0+0	-1	2	0
6.	Māris Jass	1985.	DEL (Vācijas 1.)	Hannover Scorpions	2	0		1	0+0	-2	0	0
-.	Mārtiņš Jakovļevs	1991.	Mestis (Somijas 2.)	Jokipojat	0	0		0	–	–	–	–
	VĀRTSARGI	dz.	līga	klubs	PČ izl.	OS izl.		sp. EIHC	atv. % EIHC	atv. met. EIHC	GAA EIHC	SM EIHC
1.	Māris Jučers	1987.	KHL	Dinamo (Rīga)	2 (1)	0		1 (65:00)	91.30%	21 no 23**	1.85	0
–	Mārtiņš Raitums	1985.	Kazahstānas Augst. līga	Beibaris	5 (3)	0		0 (0:00)	–	–	–	–

P.S. * Lauris Bajaruns fiksēts spēles pieteikumā, bet pārbaudāms, vai bijis laukumā. ** EIHC statistiķi vārtsargiem kā metienu un vārtu zaudējumu ieskaita arī pēcspēles metienu izšķirošo bullīti. Attiecīgi Jučeram skaitās saņemti 24 metieni un 3 vārtu zaudējumi, no kā tad arī mainās atvairīto metienu % un GAA.

Izziņām:

• Latvijas un Dānijas izlašu spēles statistika (2012-12-13) – eihcsite.stats.pointstreak.com
• Latvijas izlases sastāvs EIHC turnīrā Francijā (gala versija 2012-12-13) – lhf.lv
• Latvijas izlases kandidāti EIHC turnīram (nosaukti 2012-11-26) – lhf.lv

[Attēlā: Teds Nolans EIHC turnīrā Francijā 2012. gada decembrī. Foto avots: lhf.lv (Gaetan Boucheret, hockeyhebdo.com).]

Latvijas hokejista pieredze Kazahstānā

Jau pāris sezonas Kazahstānas čempionāts ir iecienīta darbavieta Latvijas hokejistiem, kuri dodas leģionāru gaitās. Vēl nesen Kazahstāna nebija ārvalstu hokejistu pieprasītāko maršrutu „ceļvežos”. Tagad ir. Tāpat kā tur ir līdzekļi, līdzjutēji un pat leģionāri no Kanādas. Par Kazahstānas Augstāko līgu „no iekšpuses” un savām hokejista gaitām stāsta aizsargs Renārs Demiters.

TUVPLĀNĀ: Renārs Demiters

• Dzimis 1986. gada 12. augustā
• Ampluā: aizsargs
• „Figūra”: 170 cm; 78 kg
• 2012./2013. g. sezonā Arlan (Kokšetau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā
• Iepriekšējās sezonas: Arlan, Beibaris Kazahstānā; Liepājas Metalurgs komandas; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma; Latvijas Bērzs
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005. sezonā U-20 PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2003. un 2004. gada U-18 PČ 1. divīzijā
• Pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Publiski pieejamās statistikas vietnēs par Tavu pirmo komandu nosaukta Prizma. Kā sākās Tavas gaitas hokejā? Kad un kāpēc nonāci līdz Prizmai?

Renārs Demiters: Tā, nu, gluži nevarētu teikt, ka Prizma bija mana pirmā komanda; vispār mana pirmā komanda bija Latvijas Bērzs, pie trenera Ojāra Rodes. Pēc tam tajā pašā Latvijas Bērzā veidojās tā saucamā specklase, pie trenera Jura Repa. Spēlēju, trenējos tur līdz izveidojās hokeja klubs Prizma 86, kur vāca kopā visus 86. gadā dzimušos jauniešus, tā ari es tur nokļuvu. Sētā bieži ar draugiem spēlēju hokeju no rīta līdz vakaram; tajā kompānijā bija mans bērnības draugs, kurš jau gāja hokejā. Viņš vienmēr man stāstīja, kā viņam iet pa treniņiem; es arī viņam vienmēr uzdevu visādus jautājumus, izprašņāju par hokeju – kas un kā tur. Viņš teica, ka man ir jāpamēģina; tā, nu, es saņēmies gāju pie tēva un lūdzos, lai mani aizved uz hokeju. Atceros tikai to, ka bija jāpalūdzas vairākas reizes; tā arī mani aizveda.

Tagad, noraugoties vecāku centienos savus bērnus „pieradināt” pie sporta nodarbībām, nereti nākas dzirdēt saucienus no laukuma malas – ja nedarīsi (nesportosi) nebūs Tev datora vai nebrauksim uz lielveikalu pēc mantām. Kā bija ar Tevi? Ar ko Tevi „nopirka”? Kas motivēja iet uz treniņiem, cīnīties?

Es pat nezinu, vai tas ir iespējams – pieradināt bērnu pie hokeja. Vai, nu, viņam tas patīk vai ari nē. Ja bērnu spiež ar varu iet uz hokeju un uzpērk, domāju, ka nekā laba no tā nesanāks, jo pēc tam, kad viņš paaugsies, vienu dienu viņš vienkārši pateiks, ka negrib vairs spēlēt hokeju. Vecākiem būs tikai izmesta nauda un laiks. Man pašam nekad tāda situācija nav bijusi, kad vecāki mēģina uzpirkt, lai ietu uz treniņiem vai lai es vienkārši spēlētu hokeju. Nekad mani nav spieduši spēlēt, jo pats izvēlējos hokeju. Tā bija mana izvēle; vecāki mani tikai atbalstīja tajā visā.

Šķiet, tieši 16 gadu vecumā Tev sākās „pirmais lielais” hokejs, kad 2002./2003. g. sezonā ar Prizma komandu startējāt EEHL B čempionātā. Kāds bija šī čempionāta formāts un līmenis? Ko šī sezona deva Tev un Tavai attīstībai? Ar ko bija atšķirīga no citām?

Līmenis bija labs; viegli negāja, it īpaši ar komandām no Baltkrievijas. Noteikti šī sezona deva lielāku pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Savādāks šajā sezonā bija tas, ka spēlējām ar komandām no Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas.

Prizmas komandā bija nolasījusies kompānija, no kuras salīdzinoši padaudz puišu ir tikuši tālāk – stiprās līgās, nacionālajā izlasē. Andersons, Bārtulis, Guntis Džeriņš, Galviņš, Karsums, Raitums. Vai tagad seko savu cīņubiedru gaitām? Sanākat vasarā, lai uzspēlētu hokeju vai futbolu?

Jā ,protams, sekoju līdzi, vienmēr internetā ieeju un izlasu ziņas. Jā, biežāk sanāk ar Bārtuli un Karsumu satikties, pat kopā vasarā trenējamies pirms gaidāmās sezonas, bet tā ar visiem sanāk satikties. Rīga jau ir maza!

Pēc Prizmas Tev fiksēta dalība Rīga 2000 un arī LSPA (SK Rīga-20) komandā pie Znaroka. Kuram trenerim vai treneriem ir bijusi īpaša nozīme Tavas karjeras veidošanā līdz pieaugušo hokejam? Un kāpēc?

Jā, no sākuma bija Rīga-20 pie Znaroka, pēc tam nāca Rīga 2000. No katra trenera, kas man ir bijis, esmu kaut ko iemācījies, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palicis laiks, ko spēlēju pie Oļega Znaroka.

Lielākā daļa jauno hokejistu tā arī U-18 un U-20 vecuma barjeru nepārvar. Labākajā gadījumā uzspēlē jauniešu un/vai junioru izlasēs un profesionālajā hokejā dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas. Kā Tev izdevās pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz pieaugušo? Kas bija galvenās grūtības? Bet kas varbūt atviegloja šo ceļu?

Kā man tas izdevās, es pat īsti neatceros!!! Sākumā pats grūtākais pārejā no junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir noteikti fiziskā ziņā un domāšanas ātrumā uz laukuma, jo tur viss notiek ātrāk un fiziskāk, ir grūtāk spēlēt.

Pēc ilgiem gadiem Rīgas komandās 2009. gadā devies uz Liepājas Metalurgs hokeja piramīdu. Kas bija par pamatu šai izvēlei? Tikai fakts, ka tobrīd beidza pastāvēt Rīga 2000 komanda un Baltkrievijas ekstralīgā palika tikai divas komandas no Latvijas? Un kāpēc tieši Liepāja nevis, piemēram, Dinamo Juniors vai leģionāra gaitas?

Par pamatu manai pāriešanai uz Liepājas Metalurgu bija Rīgas 2000 izjukšana. Bija iespēja braukt uz Liepāju; nemaz nedomādams un nemeklēdams citus variantus, devos uz Liepāju. Dinamo Juniorā spēlēja gados jaunāki spēlētāji; es tur nevarētu spēlēt pat gribot.

Kas Tavā karjerā un dzīvē mainījās ar pārcelšanos uz Liepāju? Kas kļuva būtiski savādāk? Ar ko Liepājas Metalurgs bija savādāks ar Rīga 2000 ierasto? Gan uz ledus, gan apkārt tam?

Manā dzīvē īpaši nekas baigi nemainījās, izņemot to, ka bija jādzīvo Liepājā nevis Rīgā. Liepājā sadzīves ziņā ne par ko nebija jādomā – barošana 3 reizes dienā, dzīvoju tā saucamajā bāzē un viss, ko vajadzēja, bija. Rīgā tomēr par tām lietām pašam bija jāparūpējas, bet toties – tu dzīvo mājās. Hokeja ziņā nekas nemainījās – spēlē un centies pēc iespējas labāk darīt savu darbu, tas arī viss.

Kā kopumā vērtē savus divus gadus Liepājā? Kas ir tie zīmīgākie iespaidi?

Kopumā ļoti apmierināts esmu ar šiem diviem Liepājā pavadītiem gadiem; organizācija laba, sadzīves apstākļi – arī. Noteikti zīmīgākais iespaids palika tas, ka pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu; pirms tam man tas nebija izdevies.

Iepriekšējā sezona (2011./2012.) Tev fiksēta kā pirmā leģionāra gaitās. Kādēļ izvēlējies tieši Kazahstānu nevis, piemēram, Somijas vai Zviedrijas trešā/ceturtā stipruma līgas, kas arī ir populāras Latvijas hokejistu vidū?

Katru gadu vasaras treniņnometnes Kazahstānas klubs Beibaris aizvada Latvijā; man piedāvāja aizbraukt atrādīties. Mēs tur sākumā pat kādi 7 latvieši bijām; tā, nu, sanāca, ka mani paturēja un tur arī paliku, par citām līgām nebiju interesējies.

Vai nebija bail doties vairāku tūkstošu kilometru attālumā uz austrumiem? Kas Tevi uztrauca pirms došanās? Un kas vēlāk izrādījās, par kurām lietām nebija vērts uztraukties? Kuri priekšstati izrādījās patiesība?

Bail nebija, bet tāda neziņa iekšā bija; nezināju pat īsti, ko gaidīt. Vienīgais, ko man bija stāstījuši, tas bija par treneri, ka viņš ļoti emocionāls. Zināju, kad aizbraukšu, visu redzēšu un uzzināšu.

Kā Tavs pirmais klubs Kazahstānas čempionātā nosaukts Beibaris (Atirau), kurā pārbaudījās vairāki Latvijas hokejisti. Tomēr statistikas ailītēs – nulles. Kas īsti nesaklājās ar Beibaris un kāpēc nācās pārcelties uz Arlan (Kokšetau)?

Nulles tur ir tādēļ, ka regulārajā čempionātā nenospēlēju nevienu spēli. Pirms sezonas sākuma nospēlēju pāris spēles Kazahstānas kausā un turnīrā Gomeļā. Tas bija arī viss; nezinu, treneris neuzticējās, un vēl pie tam, bija liekie aizsargi, kurus nemaz neģērba uz spēlēm. Tā arī es tur, sanāk, tikai trenējos visus trīs mēnešus.

Tad pie mums bija atbraukusi komanda Arlan uz spēlēm; Beresņevs arī nesen bija pievienojies tai komandai. Pēc spēles mēs satikāmies, jautāja: kā iet, kāpēc nespēlēju, piedāvāja braukt uz Arlanu. Tā mēs ar Ozoliņu nākamajā dienā jau gājām runāt ar treneri, lai palaiž mūs projām. Sarunas ne pie kā laba nenoveda, un mēs aizbraucām uz Rīgu, trīs nedēļas trenējāmies Rīgā, kamēr aģents sarunāja, lai mūs palaiž projām. Bija arī jāšķiras no noteiktas naudas summas, lai viņi palaistu vaļā; beigu beigās viss nokārtojās.

(Piebilde: Leonīds Beresņevs – kopš 2011. gada rudens Arlan komandas galvenais treneris; uzbrucējs Artūrs Ozoliņš (dz. 1988.) – Renāra Demitera komandas biedrs, t.sk. Beibaris un vēlāk Arlan komandā.)

Ar ko atšķīrās Beibaris un Arlan klubu saimniecība, kad pārcēlies? Tikai ar Kazahstānas čempionu Beibaris un vidusmēra komandas Arlan spēku samēru? Kas vēl bija citādi?

Arlan kluba saimniecība un vadība, man liekas, vairāk pārdzīvo par komandu, vienmēr prasa, kas pietrūkst vai kaut ko nevajag; tāda cilvēciskāka attieksme, teiksim tā. Aizbraucot uz Arlan, pārsteidza spēļu apmeklētība un fani, kas šeit ir tiešām vienreizēji. Atirau maz skatītāju nāca uz spēlēm.

Un ar ko atšķīrās Kaspijas jūras piekrastē esošā Atirau (Atirava) no dažus simtus kilometru attālās Kazahstānas ziemeļu reģiona Kokšetau (Kokšetava)? Kā mainījās Tava sadzīve?

Atirau vairāk dzīvoja Kazahstānas izcelsmes cilvēku, viņu tur bija daudz; šeit (Kokšetau) mazāk kazahu izcelsmes cilvēku. Atirau ir bišku lielāka pilsēta, bet tā ne ar ko īpašu vairāk neatšķiras. Sadzīvē viss palika tāpat, kā bija.

Tagad Kazahstānas Augstākās līgas līdervienība ir Tevis pārstāvētā Arlan komanda, bet, piemēram, Beibaris dzīvojas ap 7. vietu (no 10 komandām). Kas šosezon mainījies Kazahstānas čempionāta spēku samēros? Arlan kļuvuši ambiciozāki?

Ja runā par šo gadu un iepriekšējo, tad noteikti var teikt: šogad čempionāts ir daudz interesantāks, un līmenis arī ir cēlies. Ļoti līdzvērtīgas spēles šogad; prognozēt kādu spēli ir ļoti grūti. Ne mazāk svarīgs fakts ir tāds, ka daudzās komandās ir sabraukuši leģionāri; šogad viņu ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu. Noteikti Arlan ir kļuvuši ambiciozāki; šogad mērķis ir medaļas, par to liecina arī leģionāru piesaistīšana. Pagājušo gadu leģionāri bijām tikai mēs no Latvijas, šogad – ir vēl divi kanādieši, divi angļi, kā arī trīs slovāki.

Jau pērnsezon Tev Arlan sastāvā nevajadzēja būt garlaicīgi – komandā, neskaitot Tevi, bija vēl 6 hokejisti no Latvijas, turklāt daļa ar kopīgu Liepājas pagātni – Valērijs Fiļimonovs, Edmunds Kniksts, Vladimirs Mamonovs, Artūrs Ozoliņš, Sergejs Tjoluškins, Dmitrijs Žabotinskis. Vai tik plaša „aizmugure” atviegloja cīņu laukumā un sadzīvi ārpus tā? Vai tieši pretēji – vienas un tās pašas sejas bija „piegriezušās” un visiem bija jāatbild par katra Latvijas pārstāvja „apgrēcībām” laukumā?

Jā, ar visiem minētajiem cilvēkiem biju kopā spēlējis Liepājas Metalurgā, izņemot Artūru Ozoliņu. Noteikti man tas ir tikai pluss, ja kāds latvietis ir ar tevi kopā komandā. Sadzīvē noteikti ir interesantāk, sadzīvojām visi labi, nebija nekādu problēmu; protams, citreiz jau gribas atslēgties no visiem un pabūt vienam, bet tas jau tikai normāli. Nē, par „apgrēcībām” laukumā jāatbild bija katram par sevi!

Šosezon Arlan ierindā joprojām ir parādījušies padaudz Latvijas pārstāvju – Tu, Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs, Maksims Širokovs, arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs – no Latvijas. Kā kopumā Kazahstānā un konkrēti Arlan klubā attiecas pret leģionāriem no Latvijas? Kā uztver skatītāji, līdzjutēji?

Klubā attiecas tāpat, kā pret visiem. Nekādu atšķirību nav; tāpat arī līdzjutēji atbalsta visus bez izņēmumiem.

No pērnās sezonas „Latvijas spēlētāju komplekta” Arlan sastāvā palikāt tikai divatā – Tu un Ozoliņš. Kāpēc nolēmi turpināt darbu Arlan vienībā? Kas Tevi tur piesaista?

Nolēmu palikt, jo mani šeit viss apmierināja – gan klubs, gan čempionāta līmenis.

(Piebilde: Arlan komandā no iepriekšējās sezonas palika arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs.)

Daži zinātāji teic, ka Kazahstānas hokejā nauda ir. Lai nesauktu konkrētus ciparus, tad, ja Tev jāsalīdzina Latvijas klubu finansiālās varēšanas Baltkrievijas ekstralīgā „labajos laikos” un Kazahstānas klubu rocību, kā ir?

Jā, finansiālā ziņā šeit (Kazahstānā) noteikti naudas ir vairāk.

Kā ir ar līdzjutējiem un Kazahstānas Augstākās līgas spēļu apmeklētību? Kāda ir interese? Vai Kokšetau pilsētā, kur esot ap 130 – 140 tūkstoši iedzīvotāji, cilvēki uz ielām Tevi atpazīst?

Ir kādas četras komandas, kur skatītāju apmeklētība ir ļoti laba, pārējās komandās – mazāk skatītāju nāk, bet kopumā apmeklētība ir laba. Pie mums Kokšetavā ir halle uz 1500 skatītājiem; vienmēr uz spēlēm viss ir pilns, un atbalsts ir vienreizējs. Visi, kas šeit ir paspēlējuši, saka, ka pie mums līdzjutēji ir vienreizēji.

Jā, ir, kad atpazīst; citreiz tu cilvēku nezini, bet viņš nāk tev klāt un paspiež roku, patīkami. Mazie hokejisti vienmēr rindā stāv, ar visiem grib sasveicināties. Tā vien liekas, ka pilsētā visi dzīvo ar hokeju.

Ja Tev jāraksturo Kazahstānas čempionāta līmenis, tad kāds tas ir? Plašais leģionāru loks ienes dažādību?

Līmenis ir labs un interesants, jo visas spēles ir grūtas un aizraujošas, vāju komandu nav. Jā, noteikti leģionāru spēlētāji ienes dažādību čempionātā.

Ja Tev būtu jādod padoms savam labam draugam pirms viņam doties spēlēt hokeju Kazahstānā, ko Tu ieteiktu īpaši ņemt vērā, kam pievērst uzmanību, ar ko rēķināties?

Rēķināties vajadzētu noteikti ar garajiem pārbraucieniem, kas šeit ir. Kā jau visur spēlējot, jācenšas un jārāda savs labākais sniegums, jo sezonas laikā šeit komandās bieži mainās sastāvi, spēlētāji.

Lai veicas!

Izziņām:

• Renāra Demitera individuālās statistikas vietnes – arlanclub.kz, eliteprospects.com, eurohockey.com, pointstreak.com, statistika.lhf.lv, eurohockey.net
• Arlan kluba mājaslapa – arlanclub.kz
• Kazahstānas Hokeja (ar ripu) federācijas mājaslapa – icehockey.kz
• Arlan komandas spēlētāju statistika 2012./2013. g. sezonā (periodiski papildināta; federācijas lapā reti papildināta, pēdējie papildinājumi 2012-11-05) –
  arlanclub.kz, icehockey.kz

[Pirmie četri foto no Renāra Demitera personīgā arhīva. Piektais foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2011. gada 12. februārī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Sestais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Kijevas Sokil 2010. gada 27. decembrī; foto autors: Aigars Prūsis. Septītais – noslēdzošais – foto no arlanclub.kz lapas.]

Kristaps Stiģis. Latviešu vārtsarga karjeras līkloči

Sava laika Latvijas U-18 un Latvijas U-20 izlašu „pirmais numurs” – vārtsargs Kristaps Stiģis šogad nolēma izmēģināt spēkus Norvēģijā. Bet pirms tam sportista gaitas meta dažādus līkločus. Par Kristapa Stiģa gaitām – Znaroka sadusmošanu, CV sūtīšanu Sējējam, ASV „neiekarošanu”, Kazahstānas naudu, vārtsarga attīstībai nepieciešamo spēles laiku.

TUVPLĀNĀ: Kristaps Stiģis

• Dzimis 1987. gada 1. maijā
• Ampluā: vārtsargs
• „Figūra”: 186 cm; 82 kg
• 2012./2013. g. sezonā IL Kråkene sastāvā Norvēģijas treša stipruma līgā – 2. divisjon
• Iepriekšējās sezonas: Beibaris (Atirau) Kazahstānas Augstākajā līgā; Zemgale/JLSS; SMScredit.lv; Ozolnieki/Monarch; ASK Ogre; Liepājas Metalurgs; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005., 2006./2007. g. sezonās U-20 PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2004. un 2005. gada U-18 PČ 1. divīzijā
• Pirmais treneris: Jānis Kupčs

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Kā sākās Tavs ceļš uz hokeju? Kāds no ģimenes locekļiem aizveda, pats rāvies, citi iemesli? Kāpēc, piemēram, ne basketbols vai futbols?

Kristaps Stiģis: Hokejā sāku trenēties 5 gadu vecumā. Kāpēc – sportot un tieši hokejs?! Laikam tāpēc, ka bērnībā biju super-enerģisks, vecāki netika galā. Sākuma veda mani uz futbolu Daugavas stadionā, bet tur bija krieviski runājošs treneris un tajā laika es neko nesapratu krieviski; izdomājām ieiet turpat blakus Daugavas ledus hallē, un, hops, – Jānis Kupčs uzņem mana gada spēlētājus, un mēs izlēmām pamēģināt. Tā arī sakās šis pasākums.

Cik ātri saprati, ka Tava vieta ir vārtos? Piemēram, daži vārtsargi jau bērnībā nonākuši šajā postenī dēļ vājās slidotprasmes. Kas bija Tavā gadījumā?

Īstenība pat neatceros, cik gados sāku stāvēt vārtos, varbūt astoņu, apmēram ap to laiku. Nē, slidot mācēju, bet visu laiku līdu vārtos ar laukuma spēlētāja formu, jo mums nebija vārtsarga. Treneris teica, vai nevēlos stāties „kastē” un pamēģināt, un, protams, ka piekritu, jo viss jaunais ir interesants.

Citi puikas no rītiem ilgāk pagulēja, vakaros aizgāja patusēt, bet Tu ar ekipējuma somu uz halli, no halles. Kā atradi motivāciju nemest visu pie malas un baudīt dzīvi ar pilnu krūti?

Domāju, tur liels nopelns maniem vecākiem. Un otrs, tajā vecumā (14 un vairāk), kad galvā ballītes, treneris Kupčs dēļ manas neapmierinošās uzvedības Austrijas turnīrā aizliedza trenēties kopā ar komandu no janvāra līdz sezonas beigām, kaut arī biju pirmais vārtsargs. Piezvanīju Jurim Repam un pajautāju, vai nevar patrenēties ar viņiem, un viņš piedāvāja, lai nāku uz Prizmu 86. Pie gadu vecākiem motivācija bija tik liela, ka pilnīgi par neko citu negribējās domāt. Spēlēju kopā ar visiem grandiem – Mārtiņu Karsumu, Oskaru Bārtuli, Gunti Galviņu, Jāni Andersonu, Renāru Demiteru utt.

Jau salīdzinoši agri, 16 gadu vecumā, sāki regulāri spēlēt pieaugušo līmenī Latvijas čempionātā. Stāsta, ka vārtsargiem agra ieiešana pieaugušo hokejā esot vieglāka nekā laukuma spēlētājiem, kuri vēl fiziski nav pieauguši. Kā tad ir īstenībā? Cik viegli ir 16-17 gadu vecumā spēlēt pie lielajiem?

Es tā nedomāju, nav nemaz tik viegli; sākumā ļoti jutu, ka fiziski neesmu tik ātrs. Es domāju, ka labāk vārtsargam „iet” nesteidzoties ar savu vecum grupu; galvenais vārtsargam ir liela spēļu pieredze, bet pie večiem noteikti nebūs tāds spēles laiks kā pie savējiem.

Četru sezonu gaitā – līdz pat 2006./2007. – esi uzspēlējis piecos U pasaules čempionātos: divos U-18; trijos U-20 (viens bez spēlēm). Kurš no pasaules čempionātiem ir visvairāk palicis atmiņā? Ar ko un kāpēc?

Laikam jau pēdējais U-20 čempionāts (2006./2007. g. sezonā), kas notika Dānijā; palikām 2. vietā. Tajā čempī bijām labākie, vienkārši dāņiem paveicās. Bet īstenībā visi čempionāti ir bijuši īpaši, tie ir kā svētki. Vēl U-18 pasaules čempionātā Polijā palikām arī otrie; tas bija līdz tam brīdim augstākais sasniegums Latvijai!

Savā pēdējā U-20 sezonā (2006./2007.) uzspēlēji savā agrākajā SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) komandā un arī dažas spēles Liepājas Metalurgā (LM). Bet jau nākamajā sezonā spēlēji tikai Liepājā. Kas „vēju pilsētā” kļuva savādāk nekā Rīgā? Kā vērtē savu 1+ sezonas posmu Liepājā? Tā bija pareizā izvēle? Kāpēc jā/nē?

Pēc U-20 pasaules čempionāta vajadzēja kaut ko pamainīt. LM piedāvāju diezgan labu atalgojumu, un izlēmu braukt uz Liepāju. Znaroks bija nikns, jo biju pirmais vārtsargs LSPA. Tajā gadā mēs ar LSPA trijās spēlēs no četrām vinnējām Liepāju. Bet, kā jau teicu, vajadzēja kaut ko jaunu, kā arī atalgojums nospēlēja kaut kādu lomu. Liepājā cerēju uz lielāku spēles laiku, galvenais treneris solīja un solīja, bet nekā. Vārtsargam, ja grib augt, galvenais ir spēles laiks.

(Piebilde: Tolaik Oļegs Znaroks bija SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) vienības galvenais treneris.)

Jau iepriekš biji ticis pie atzinības U vecumā – U-18 pasaules čempionāta 1. divīzijas labākais vārtsargs pēc atvairīto metienu procenta (92,2%), Latvijas U-20 līgas labākais vārtsargs. Bet 2007./2008. gadā kļuvi arī par Latvijas „pieaugušo” čempionu. Ko Tev nozīmē šie tituli, atzinības? Vai arī nepievērs tiem nekādu uzmanību?

Visi ir svarīgi un ir patīkami, ja esi novērtēts vai arī esi labākais U-18 pasaules čempionātā pēc atvairītā procenta. Tas ceļ pašapziņu. Tie mazie ierakstiņi spēlē ļoti lielu lomu tavā statistikā, varbūt ne Latvijā, bet – ja gribi spēlēt kaut kur citur.

Statistikas uzskaites internetā Tev 2008. gadā pieraksta dalību inline hokeja aktivitātēs. Tagad Latvijā ir pat divas konkurējošas inline hokeja jumta organizācijas ar saviem turnīriem. Cik nopietna ir/bija šī aizraušanās? Varbūt ir doma vasarās pieslēgties „sausajam” ledus hokejam nopietnāk? Kāpēc jā/nē?

Tie bija vispār inline hokeja pirmsākumi Latvijā; turnīri notika auto stāvvietā Purvciemā. Tas bija prieka pēc; labs draugs piedāvāja, un es piekritu. Šogad – tiešām nē, bet nākamgad varbūt arī pamēģināšu.

Pēc tam uz vienu sezonu ietrāpīji Ogrē. Tā sezona (2008./2009.) Latvijai bija „liela” – četri klubi Baltkrievijas ekstralīgā, viena superkomanda Dinamo iestartējās KHL-ā. Tev ASK Ogre sastāvā sanāca uzspēlēt kā Baltkrievijas, tā Latvijas čempionātos. Kā vērtē šo sezonu kopumā? Ar ko Tev Ogres laiks palika atmiņā visvairāk?

Tajā gadā biju izlēmis doties uz Ameriku, parakstīju līgumu ECHL komandu, bet septembrī viņi paziņoja, ka tomēr nesanāks, jo parakstīja līgumu ar citu vārtsargu, kuram bija 4 spēļu pieredze NHL; tas bija vienīgais japānis NHL – Yutaka Fukufuji. Līdz novembrim gaidīju citus variantus no ASV, bet bija jau par vēlu. Decembra sākumā sāku trenēties ar Ogri. Tad nelielu sadzīves traumu janvāra sākumā dabūja Mārtiņš (Raitums), un sāku spēlēt. Pirmo spēli ar Gomel vinnējām 3:1, un maisam gals bija vaļā; visas 11 spēles nospēlēju pēc kārtas. Sāku arī Latvijas čempionāta play off, bet pirmajā spēlē guvu nelielu traumu un izlaidu visas spēles līdz finālam; pēc 0:2 sērijā Leonīds Beresņevs pienāca un teica: „Rīt stāvēsi Tu, jo mūsu slepenais ierocis vēl nav izšauts”. Biju šokā, jo nedaudz vēl sāpēja kāja; protams, ka neko neteicu un stājos vārtos! 4:2 vinnējām, nākamajā spēlē 2:1 uzvarējām; sērijā bija 2:2, likās – nu tik būs, bet tomēr sērijā zaudējām ar 2:4.

(Piebilde: 2008./2009. g. sezonā Leonīds Beresņevs bija ASK Ogre galvenais treneris.)

Jautājums: ASK Ogre sastāvā zināmā mērā nācās būt aiz Mārtiņa Raituma muguras. Baltkrievijas ekstralīgā Raitumam – 36 spēles, Tev – 11, Aleksejam Terentjevam no Igaunijas – 14. Tev gan lielāks spēles laiks par Terentjevu. Ir dažādi spriedumi par vārtsargu attiecībām komandā. Kā bija Tavā gadījumā Ogrē? Bijāt nīgri konkurenti?

Ar Mārtiņu bija ļoti labas attiecības, bet ar Terentjevu ļoti maz kontaktējos. Attiecībām starp vārtsargiem jābūt labām, jo mēs – vārtsargi – esam cita publika, mums jāturas kopā. Nu, protams, ka uz ledus, treniņos katrs par sevi, bet arī tad mēs aprunājam, ko un kāpēc vajadzēja darīt savādāk.

Kā attiecības ar kolēģiem „vārtu rāmī” ir veidojušās pirms un pēc Ogres?

Man ar visiem vārtsargiem ir labas.

Tev nereti gadījies būt kā „pirmajam”, tā „otrajam numuram”. Kāda ir principiāla atšķirība starp abiem posteņiem psiholoģiskā ziņā? Runā, ka ne visi „otrie” var būt „pirmie”, un otrādi – ne visi spēj būt „otrie”. Kā ir īstenībā?

Kā teica Ervīns Muštukovs: „Vārtsarga profesija ir ļoti īpatnēja, vienu dienu esi pirmais, bet otru jau ceturtais”. Tā, ka katram ir iespējas. Katrs vārtsargs var būt pirmais; galvenais, lai viņš sev tic, un, ja tam plusā vēl treneris uzticas, tad ar to var tālu tikt. Vārtsargam viss ir galvā.

2009. gada pavasarī tika bieži cilāts Tavs vārds saistībā ar Latvijas Virslīgas izslēgšanas spēlēm, kur atzinīgi pacīnījies. Pēc salīdzinoši sakarīgās sezonas ASK Ogre ierindā, Latvijas hokejā sākās „atkusnis”… Pabeidzās tādas komandas kā Rīga 2000, ASK Ogre; Baltkrievijas ekstralīgā palika 2 komandas no Latvijas, faktiski radot hokejistu pārprodukciju Latvijā. Daudzi sāka leģionāra gaitas. Latvijas hokejisti arvien vairāk sāka iepazīt jaunas līgas un pat salīdzinoši eksotiskas valstis. Vai nemēģināji „izspraukties” ārpus Latvijas? Kā sanāca un kāpēc jā/nē?

Aizsūtīju savu CV Normundam Sējējam uz Dinamo, domāju spēlēt Dinamo Juniors, sarunājam satikties, bet tajā diena viņš tomēr nevarēja, un es izlēmu tomēr mēģināt Ameriku. Otrais cēliens sapņu piepildīšanai ASV. Jūnijā parakstīju līgumu ar SPHL klubu Louisiana IceGators, arī Andrejs Lavrenovs parakstīja. Pirms došanās jau sākas problēmas ar vīzu; tajā gadā parādījās iespēja doties uz ASV bez vīzas, bet strādāt nevar, neviens nevar īsti paskaidrot, kas jādara. Piereģistrējamies uz tiem 3 mēnešiem un devāmies. Sākām treniņus Luiziānā, viss ok, līdz viņi sāka kārtot darba atļauju. Viņi nevar uztaisīt, jo uz robežas neparādījām dokumentu, vajagot atgriezties Latvijā un taisīt. Tā kā pēc pāris dienām viņiem sākās sezona, tam nebija laika; mēģināja uzzināt, vai nevaram izbraukt caur Meksiku un tad taisīt, bet arī tā nekā. Nu, sapnis palika nepiepildīts, atgriezos mājās. Un atkal lielā gaidīšana uz super-līgumu Eiropā; piedāvāja Rumāniju, Bulgāriju utt. Nu, uz tām zemēm tiešām negribējās braukt.

(Piebilde: SPHL = Southern Professional Hockey League. Profesionāla līga, kuras komandas bāzētas ASV dienvidaustrumu štatos.)

Nākamajā (2009./2010.) sezonā statistiķi Tev uzskaitījuši vien dažas spēles Ozolnieki/Monarch komandā Latvijas Virslīgā. Tas ir viss? Ko darīji visu to sezonu un kāpēc tā sanāca salīdzinoši tukša? Statistikas kļūda, traumas?

Oktobra beigās atgriezos no Amerikas. (SPHL sezona sākas oktobra beigās.) Kamēr gaidīju variantus jau bija pienācis decembris. Piezvanīju Ozolniekiem, un viņi ļoti laipni mani pieņēma. Paspēlēt vispār nevarēju, jo motivācijas vairs nebija.

2010./2011. g. sezona jau pilnāka turpat – Latvijas Virslīgā, bet SMScredit.lv komandas ierindā. Ar ko „kreditori” bija labāki par „vilkiem”? Kāpēc pamainīji komandu?

Bonusi bija labāki, draugu vairāk un, protams, ka arī tas, ka viņiem bija vairāk treniņu nekā Ozolniekiem.

Uzspēlēji arī Rīgas čempionātā (RAMH) Sāga komandā. Ja Tev jāsalīdzina RAMH ar Virslīgu, vai tas līmenis un azarts ir tik atšķirīgi?

Neko nemāku teikt, nospēlēju tikai pāris spēles pret vienu komandu.

Šajā (2011./2012.) sezonā Tev statistikas ailītēs parādās pirmais „importa” klubs – Beibaris (Atirau) Kazahstānā. Kādi bija pirmie iespaidi par Kazahstānu un tur spēlēto hokeju?

Labs līmenis Top komandām un ļoti labs – Beibaris. Visas komandas spēlē aizsardzības hokeju.

Aculiecinieki stāsta, ka Kazahstānas valsts un hokeja funkcionāri cenšas attīstīt Kazahstānas Augstāko līgu un hokeju Kazahstānā vispār. Bez KHL Kazahstānai ir tagad divi klubi VHL-ā, pērn bija divas komandas MHL-ā. Vai kazahstāniešu cenšanās augt bija pamanāma?

Nezinu, vai viņi grib ļoti attīstīt hokeju, bet zinu droši, ka nauda viņiem ir.

Tomēr Kazahstānas superklubos pašu kazahstāniešu ir maz. Baris ierindā padsmit leģionāru, bet pārējie Kazahstānas krievu izcelsmes hokejisti. Iespējams, vienīgais Baris kazahs – Talgats Žailauovs. Kā ir ar šīs valsts Augstāko līgu? Arī leģionāru jūra un liels vairums Krievijas hokejistu no pierobežas? Cik raibs tad ir Kazahstānas čempionāta komandu sastāvs un spēles manieres?

Vietējo spēlētāju, var teikt, vispār nav, tikai krievi ar Kazahstānas pasi. Tagad viņi (Kazahstānas klubi) sākuši parakstīt eiropiešus, jo var labi samaksāt.

Aizvadītajā (2011./2012.) sezonā Kazahstānas Augstākajā līgā no 10 klubiem piecos uzspēlēja Latvijas hokejisti. Turklāt palielā skaitā: Beibaris (Tavā) komandā – 7; Arlan – 6; Sariarka – 3; Kazcink-Torpedo otrajā komandā – 2; HK Astana – 1. Ar ko visvairāk Kazahstānas čempionāts mūsējiem ir pievilcīgs?

Viennozīmīgi ar labo atalgojumu, un, protams, arī līmenis ir ok, bet Eiropā neviens tādu līgu nezina. Es domāju, ir ļoti grūti pēc Kazahstānas aizbraukt uz Top līgām Eiropā. Viņi Kazahstānā pareizi dara, ka paraksta slovākus, čehus, kanādiešus utt. Vienīgi tā viņi var popularizēt savu līgu.

Kas Kazahstānas čempionātam varbūt pietrūkst? Ko prasītos attīstīt vairāk?

Viņiem ir ļoti liels bardaks ārpus ledus; nekas tur nebija sakārtots, visur panika.

Kāpēc sezonas laikā nācās pamest Kazahstānas Augstāko līgu? Līgums taču bija līdz sezonas beigām?

Treneris man neuzticējās, spēlēju tikai spēles beigas. Sezonas sākumā labi nospēlēju Baltkrievijā ar Lidu, treneris bija ļoti apmierināts. Tad atbraucu uz Latviju taisīt Kazahstānas vīzu, kādu nedēļu te nodzīvoju bez treniņiem, aizbraucu uz Astanu, kur turnīrs bija. Pēc trim dienām ielika vārtos – rezultāts 3:3, un bullīšos zaudējām; viena ripa bija uz manas sirdsapziņas, un dēļ tās arī visa neuzticība sākās.

Atgriezies Latvijā un ķēries pie darba Zemgale/JLSS komandā. Kāpēc gadījās tieši Jelgava? Un kāpēc play off-os vairs nepalīdzēji Zemgalei?

Viens no komandas sponsoriem ir ģimenes draugs, kas prasīja palīdzību; neatteicu. Sāku spēlēt, no sešām spēlēm piecas vinnēju, bija ok, un sāku lēnām atgūt formu, bet septītajā spēlē ielika Kristapu Krūzi, pret Lietuvas komandu. Trešajā periodā 50. minūtē izgāju es, neiesildījies un pirmajā izgājienā viens pret vienu neveiklie lietuviešu 100 kg uzgāzās man virsū, un krusteniskās saites pārrāvums bija garantēts. Turpināju spēlēt, bet jutu, ka celis krīt ārā no vietas un pieplūst ar asinīm, un, lūk, arī atbilde, kāpēc nepalīdzēju play off-os un 6 mēnešus pavadīju bez hokeja.

Aprīļa beigās Norvēģijas klubs IL Kråkene paziņoja, ka ir dabūjuši Tevi uz nākamo sezonu. Kā viņi tika Tev klāt un kāpēc nolēmi doties uz Norvēģiju, kas tomēr Latvijas hokejistu vidū ir mazāk populāra par to pašu Kazahstānu, Somiju, Zviedriju?

Gribēju pamēģināt mazāk skarto nišu. Pazinu galveno treneri, kurš jau februārī piedāvāja līgumu. Domāju pamēģināt, kāpēc gan nē. Plus komandai ir ļoti lielas ambīcijas un plāni uz nākotni – iekļūt Get Ligaen. Jauns izaicinājums un jauni mērķi.

(Piebilde: Get Ligaen – Norvēģijas stiprākā hokeja līga.)

Tevi nebiedē tas, ka IL Kråkene cīnās Norvēģijas 2. divīzijā? Stāsta, ka nereti otrajos un trešajos čempionātos tieši vārtsargi dabū atstrādāt visvairāk? Nav tādas aizdomas, ka esi „zem tanka” pameties? Vai arī mierina fakts, ka šajā līgā sezonas laikā spēļu nav daudz (piemēram, aizvadītajā sezonā – 18)?

Pēc 8 pārbaudes spēlēm nekas vairs nebiedē, un komanda cīnās. Labāk spēlēt, kad ir daudz metienu, nekad nav garlaicīgi.

Kā atpūties šovasar?

Šī vasara tika pavadīta, trenējoties un atgūstot formu pēc traumas. Ļoti daudz laika pavadīju zālē ar Alvja Stankēviča uzraudzību, viņš man ļoti palīdzēja – gan fiziski, gan morāli. Liels paldies viņam par to. Paldies arī ģimenei, tuvākiem draugiem un, protams, manai draudzenei Inesei par morālo atbalstu.

Lai veicas!

Izziņām:

• Kristapa Stiģa statistikas kopsavilkumi – eliteprospects.com, eurohockey.com, pointstreak.com, statistika.lhf.lv (neprecīzi dzimšanas dati), r-hockey.ru
• Kristaps Stiģis vienojas par spēlēšanu IL Kråkene (2012-04-27) – kraakene.no
• Norvēģijas 2. divisjon 2011./2012. g. regulārās sezonas tabula – n3sport.no
• Vietne, kur atrodama Norvēģijas 2. divisjon 2012./2013. g. regulārās sezonas aktuālā tabula – n3sport.no
• Par Latvijas Virslīgas 2009. gada finālsēriju un Kristapa Stiģa sniegumu (2009-03-25) – diena.lv

[Pirmajos divos attēlos: Kristaps Stiģis norvēģu IL Kråkene krāsās; abi foto no hokejista personīgā arhīva (foto: Sofie Alexandra). Trešajā attēlā: Kristaps Stiģis Ozolnieki / Monarch ierindā; foto autors: Agris Krusts. Ceturtajā: Kristaps Stiģis SMScredit.lv rindās – spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2010. gada 30. oktobrī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Piektajā attēlā: Kristaps Stiģis Sāga komandas vārtos, spēlējot RAMH čempionātā pret SK Rīga-18 komandu 2011. gada 19. janvārī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). Sestajā (noslēdzošajā) attēlā: Kristaps Stiģis ASK Ogre sastāvā; foto no hokejista personīgā arhīva.]

TUVPLĀNĀ: Mārtiņš Raitums

vārtsargs Mārtiņš Raitums Latvijas izlasi ir pārstāvējis jau četros pasaules čempionātos, neskaitot dalību U-18 un U-20 pasaules forumos. lai arī vārtus sargāt pasaules čempionātos nav nācies bieži, jo “pirmais numurs” ir bijis cits, Raitums vienmēr, arī 2011. gada pavasarī pirms pasaules čempionāta, ir gatavs būt Latvijas izlases rīcībā.

2010./2011. g. sezonu Mārtiņš Raitums aizvada vienā no Kazahstānas galvenās līgas līderkomandām – Beibaris (Atirau). 2010. gada vasarā Raitums ieradās Beibaris nometnē, kas norisinājās Latvijā, labi “atrādījās”, t.sk. pārbaudes spēlē pret Liepājas Metalurgu, un palika sastāvā. viņš ir palicis Beibaris rindās arī tagad, kad daži Latvijas hokejisti šo komandu ir pametuši. jāpiebilst, ka šosezon Kazahstānas čempionāts un konkrēti Beibaris ir piedzīvojuši Latvijas hokejistu “uzlidojumu”…

Mārtiņš Raitums savās atbildēs par hokeju Lielbritānijā un Kazahstānā, par hokejistu sadzīvi, par spēlēšanu Beibaris rindās Kazahstānas čempionātā, par latviešu turēšanos kopā Kazahstānā, par Beibaris trenera prasīgumu un komunikācijas “skaistumu”.

izziņai: Mārtiņš Raitums

• dzimis 1985. gada 14. aprīlī
• ampluā: vārtsargs
• “figūra”: 185 cm; 90 kg
• 2010./2011. g. sezonā Beibaris (Atirau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā (valsts stiprākā līga)
• iepriekšējās sezonas: Hull Stingrays (EIHL = Lielbritānijas stiprākā līga); ASK Ogre; Rīga 2000; Ņeman (Grodņa; Baltkrievijas ekstralīga); Prizma; HK Lido Nafta
• Latvijas izlases dalībnieks PČ 2005., 2006., 2007., 2010. gadā
• Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005. gada PČ 1. divīzijā
• Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2002., 2003. gadu PČ 1. divīzijā
• pirmais treneris: Agris Beļickis

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: iepriekšējo (2009./2010.) sezonu aizbrauci cīnīties uz Lielbritānijas stiprākās līgas (EIHL) klubu Hull Stingrays. kādi bija pirmie iespaidi britu hokejā? vai viss Lielbritānijā bija tā, kā biji paredzējis? kas bija savādāk?

Mārtiņš Raitums: Pirmie iespaidi visnotaļ pozitīvi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pēc traumas izdevās atrast klubu ārpus Latvijas, lai turpinātu savu hokeja karjeru. Lielbritānijā bija labāk nekā es biju pirms tam iztēlojies; jau ar debiju ļoti labi iejutos komandā, izdevās atrast kopīgu valodu gan ar treneri, gan ar kluba vadību. Sadzīves ziņā – Lielbritānijā pret hokejistu un viņa ģimeni attiecas ļoti labi – mūs tur ļoti labi sagaidīja, kā arī nodrošināja labus dzīves apstākļus.

jautājums: kā vērtē savu sniegumu Hull Stingrays sastāvā? kāpēc nepaliki ilgāk britu hokejā?

Ar savu sniegumu Hull Stingrays sastāvā esmu apmierināts; vienmēr jau var vēlēties labāk, bet tā kā smagi strādāju un izgāju uz katru spēli ar 100% atdevi, tad kopumā ar visu esmu apmierināts.

Anglijā es nepaliku tāpēc, ka Pasaules čempionāta laikā izvirzīju sev augstākus mērķus, gribēju spēlēt augstākā līmenī, jo jutu, ka es to varu.

jautājums: kāds, Tavuprāt, ir EIHL līmenis, salīdzinājumā ar Baltkrievijas ekstralīgu vai Latvijas Virslīgu?

Ir grūti salīdzināt, vai augstāks hokeja līmenis ir  Baltkrievijas ekstralīgā vai EIHL. Jo Anglijā spēlē Ziemeļamerikas hokeju, kur ir ķoti daudz metienu pa vārtiem, savukārt Baltkrievijā ir vairāk Krievu hokeja skola. Noteikti es izvēlētos labāk spēlēt Anglijā, jo man ļoti iepatikās Ziemeļamerikas hokeja stils un  atmosfēra, kas valda ap hokeju.

jautājums: ko Tu ieteiktu Latvijas hokejistiem, kas plāno leģionāra gaitas Lielbritānijā? ar ko tur jārēķinās īpaši, ir kādi “zemūdens akmeņi”?

Laikam, kā jau visās līgās un klubos – varu tikai ieteikt kārtīgi trenēties un spēlēt labi, tad arī treneris un kluba vadība būs apmierināti, tad viss pārējais tiks nodrošināts.

jautājums: Beibaris vienība no Kazahstānas 2010. gada vasarā Latvijā aizvadīja treniņnometni, kurā aicināja arī virkni Latvijas hokejistu, ieskaitot Tevi. kā nonāci Beibaris redzeslokā? vai nebija grūti pieņemt lēmumu doties uz Kazahstānu, kas tomēr ir tālāk nekā Eiropa un ir mazāk pazīstama?

Beibaris redzeslokā nonācu nejaušības dēļ, jo gatavojos doties uz cita kluba treniņnometni. Bet dažādu iemeslu dēļ uz šo klubu neaizbraucu; tieši šajā laikā arī uzzināju, ka Beibaris treniņnometne notiek Latvijā, un tādēļ arī nolēmu doties uz Beibaris treniņnometni, kas notika tepat Kandavā.

Lēmumu nebija grūti pieņemt, jo agrāk jau biju spēlējis pret Kazahstānas līgas klubiem un zināju, ka tur līmenis ir diezgan labs.

jautājums: Beibaris sastāvā sezonas pirmajā pusē bija vairāk Latvijas hokejistu nekā tagad. daži puiši Atirau vienību ir pametuši. kas Kazahstānā ir tas grūtākais leģionāriem no Latvijas? sadzīve, spēles stils, kluba vadības prasības?

Leģionāriem, kas dodas uz Beibaris komandu bez sievām vai draudzenēm, ir diezgan grūti sadzīves apstākļi, jo viņiem ir jādzīvo bāzē, kas ir diezgan sliktā stāvoklī, pretēji pārējiem, kas dzīvo ar savām ģimenēm dzīvokļos. Arī ar komandas treneri ir jāmāk saprasties, kas nav viegli, jo viņš ir ļoti prasīgs, pie mazākās kļūdas spēlētāju var nolamāt, izmantojot visu savu “skaisto” leksiku. Jārēķinās, ka brīvā laika praktiski nav, jo treniņi ir divreiz dienā, pārbaucieni – tā kā Kazahstāna ir ļoti liela – arī ir ļoti gari.

jautājums: tagad Beibaris sastāvā esat fiksēti 3 Latvijas hokejisti – Tu, Andrejs Smirnovs un Sergejs Tjoluškins. vai laukumā un ārpus laukuma saprotaties vislabāk, turieties kopā?

No sākuma, kad komandā arī bija Kaspars Astašenko un Ričards Birziņš, tad arī visi latvieši turējāmies kopā; tagad nekas nav mainījies. Atirau pilsētas basketbola komandā spēlē viens latvietis – Edgars Čunda, arī viņš ar mums turas kopā.

jautājums: kāds ir Kazahstānas stiprākās līgas līmenis, salīdzinot, piemēram, ar to pašu Baltkrievijas ekstralīgu, Latvijas Virslīgu vai britu EIHL?

Uzskatu, ka mūsu komanda, kas ir pašreiz otrajā vietā, noteikti vinnētu Latvijas čempionātu, [bet] Anglijā un Baltkrievijā būtu viena no vadošajām komandām.

jautājums: kāda ir hokeja popularitāte un spēļu apmeklētība Kazahstānā? vai Lielbritānijā bija līdzīgi?

Hokeja popularitāte Kazahstānā, tāpat kā Anglijā, katrā pilsētā atšķiras. Bet kopumā Lielbritanijā hokejs ir apmeklētāks.

jautājums: esi bijis fiksēts Latvijas izlases sastāvā divos U-18, vienā U-20 un četros pieaugušo pasaules čempionātos. kādas saskati savas izredzes tikt izlases sastāvā arī šosezon?

Nesen runāju ar [izlases ģenerālmenedžeri] Māri Baldonieku, viņš man teica, lai gatavojos uz Pasaules čempionātu, jo viņi mani grib redzēt izlases sastāvā pavasarī. Tāpēc es būšu arī gatavs uz pirmajām pārbaudes spēlēm, kas notiks aprīlī.

jautājums: kādi ir Tavi plāni attiecībā uz hokeja karjeru nākamajās sezonās? vai plāno “piezemēties” Kazahstānā uz ilgāku laiku vai ir doma mainīt mītneszemi? ja jā, kurā virzienā?

Vēl neko neesmu konkrēti izlēmis, jo pašreiz koncentrējos šai sezonai; pēc sezonas arī domāšu tālāk. Protams, savi plāni man ir, bet laiks rādīs!

lai veicas!

[pirmais Mārtiņa Raituma foto fiksēts iesildīsanās laikā pirms Latvijas izlases pārbaudes spēles pret Francijas izlasi 2010. gada 21. aprīlī; šajā spēlē Raitums kā otrais vārtsargs bez spēles laika. foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv. otrs foto no hcbeibarys.kz.]

lasāmvielai & izziņām:

• Mārtiņa Raituma statistikas uzskaites – eliteprospects.com, balticsportsagency.com
• Beibaris spēlētāju aktuālā statistika – icehockey.kz, r-hockey.ru
• Beibaris kluba web lapa – hcbeibarys.kz
• Kazahstānas hokeja federācijas mājaslapa – icehockey.kz