Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Juris Reps’

Latvijas hokejista pieredze Kazahstānā

Posted by petrovich27 uz 2012/11/15

Jau pāris sezonas Kazahstānas čempionāts ir iecienīta darbavieta Latvijas hokejistiem, kuri dodas leģionāru gaitās. Vēl nesen Kazahstāna nebija ārvalstu hokejistu pieprasītāko maršrutu „ceļvežos”. Tagad ir. Tāpat kā tur ir līdzekļi, līdzjutēji un pat leģionāri no Kanādas. Par Kazahstānas Augstāko līgu „no iekšpuses” un savām hokejista gaitām stāsta aizsargs Renārs Demiters.

TUVPLĀNĀ: Renārs Demiters

  • Dzimis 1986. gada 12. augustā
  • Ampluā: aizsargs
  • „Figūra”: 170 cm; 78 kg
  • 2012./2013. g. sezonā Arlan (Kokšetau) sastāvā Kazahstānas Augstākajā līgā
  • Iepriekšējās sezonas: Arlan, Beibaris Kazahstānā; Liepājas Metalurgs komandas; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma; Latvijas Bērzs
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005. sezonā U-20 PČ 1. divīzijā
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2003. un 2004. gada U-18 PČ 1. divīzijā
  • Pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Publiski pieejamās statistikas vietnēs par Tavu pirmo komandu nosaukta Prizma. Kā sākās Tavas gaitas hokejā? Kad un kāpēc nonāci līdz Prizmai?

Renārs Demiters: Tā, nu, gluži nevarētu teikt, ka Prizma bija mana pirmā komanda; vispār mana pirmā komanda bija Latvijas Bērzs, pie trenera Ojāra Rodes. Pēc tam tajā pašā Latvijas Bērzā veidojās tā saucamā specklase, pie trenera Jura Repa. Spēlēju, trenējos tur līdz izveidojās hokeja klubs Prizma 86, kur vāca kopā visus 86. gadā dzimušos jauniešus, tā ari es tur nokļuvu. Sētā bieži ar draugiem spēlēju hokeju no rīta līdz vakaram; tajā kompānijā bija mans bērnības draugs, kurš jau gāja hokejā. Viņš vienmēr man stāstīja, kā viņam iet pa treniņiem; es arī viņam vienmēr uzdevu visādus jautājumus, izprašņāju par hokeju – kas un kā tur. Viņš teica, ka man ir jāpamēģina; tā, nu, es saņēmies gāju pie tēva un lūdzos, lai mani aizved uz hokeju. Atceros tikai to, ka bija jāpalūdzas vairākas reizes; tā arī mani aizveda.

Tagad, noraugoties vecāku centienos savus bērnus „pieradināt” pie sporta nodarbībām, nereti nākas dzirdēt saucienus no laukuma malas – ja nedarīsi (nesportosi) nebūs Tev datora vai nebrauksim uz lielveikalu pēc mantām. Kā bija ar Tevi? Ar ko Tevi „nopirka”? Kas motivēja iet uz treniņiem, cīnīties?

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N4_VERSEs pat nezinu, vai tas ir iespējams – pieradināt bērnu pie hokeja. Vai, nu, viņam tas patīk vai ari nē. Ja bērnu spiež ar varu iet uz hokeju un uzpērk, domāju, ka nekā laba no tā nesanāks, jo pēc tam, kad viņš paaugsies, vienu dienu viņš vienkārši pateiks, ka negrib vairs spēlēt hokeju. Vecākiem būs tikai izmesta nauda un laiks. Man pašam nekad tāda situācija nav bijusi, kad vecāki mēģina uzpirkt, lai ietu uz treniņiem vai lai es vienkārši spēlētu hokeju. Nekad mani nav spieduši spēlēt, jo pats izvēlējos hokeju. Tā bija mana izvēle; vecāki mani tikai atbalstīja tajā visā.

Šķiet, tieši 16 gadu vecumā Tev sākās „pirmais lielais” hokejs, kad 2002./2003. g. sezonā ar Prizma komandu startējāt EEHL B čempionātā. Kāds bija šī čempionāta formāts un līmenis? Ko šī sezona deva Tev un Tavai attīstībai? Ar ko bija atšķirīga no citām?

Līmenis bija labs; viegli negāja, it īpaši ar komandām no Baltkrievijas. Noteikti šī sezona deva lielāku pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem. Savādāks šajā sezonā bija tas, ka spēlējām ar komandām no Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas.

Prizmas komandā bija nolasījusies kompānija, no kuras salīdzinoši padaudz puišu ir tikuši tālāk – stiprās līgās, nacionālajā izlasē. Andersons, Bārtulis, Guntis Džeriņš, Galviņš, Karsums, Raitums. Vai tagad seko savu cīņubiedru gaitām? Sanākat vasarā, lai uzspēlētu hokeju vai futbolu?

Jā ,protams, sekoju līdzi, vienmēr internetā ieeju un izlasu ziņas. Jā, biežāk sanāk ar Bārtuli un Karsumu satikties, pat kopā vasarā trenējamies pirms gaidāmās sezonas, bet tā ar visiem sanāk satikties. Rīga jau ir maza!

Pēc Prizmas Tev fiksēta dalība Rīga 2000 un arī LSPA (SK Rīga-20) komandā pie Znaroka. Kuram trenerim vai treneriem ir bijusi īpaša nozīme Tavas karjeras veidošanā līdz pieaugušo hokejam? Un kāpēc?

Jā, no sākuma bija Rīga-20 pie Znaroka, pēc tam nāca Rīga 2000. No katra trenera, kas man ir bijis, esmu kaut ko iemācījies, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palicis laiks, ko spēlēju pie Oļega Znaroka.

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N3Lielākā daļa jauno hokejistu tā arī U-18 un U-20 vecuma barjeru nepārvar. Labākajā gadījumā uzspēlē jauniešu un/vai junioru izlasēs un profesionālajā hokejā dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas. Kā Tev izdevās pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz pieaugušo? Kas bija galvenās grūtības? Bet kas varbūt atviegloja šo ceļu?

Kā man tas izdevās, es pat īsti neatceros!!! Sākumā pats grūtākais pārejā no junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir noteikti fiziskā ziņā un domāšanas ātrumā uz laukuma, jo tur viss notiek ātrāk un fiziskāk, ir grūtāk spēlēt.

Pēc ilgiem gadiem Rīgas komandās 2009. gadā devies uz Liepājas Metalurgs hokeja piramīdu. Kas bija par pamatu šai izvēlei? Tikai fakts, ka tobrīd beidza pastāvēt Rīga 2000 komanda un Baltkrievijas ekstralīgā palika tikai divas komandas no Latvijas? Un kāpēc tieši Liepāja nevis, piemēram, Dinamo Juniors vai leģionāra gaitas?

Par pamatu manai pāriešanai uz Liepājas Metalurgu bija Rīgas 2000 izjukšana. Bija iespēja braukt uz Liepāju; nemaz nedomādams un nemeklēdams citus variantus, devos uz Liepāju. Dinamo Juniorā spēlēja gados jaunāki spēlētāji; es tur nevarētu spēlēt pat gribot.

Kas Tavā karjerā un dzīvē mainījās ar pārcelšanos uz Liepāju? Kas kļuva būtiski savādāk? Ar ko Liepājas Metalurgs bija savādāks ar Rīga 2000 ierasto? Gan uz ledus, gan apkārt tam?

Manā dzīvē īpaši nekas baigi nemainījās, izņemot to, ka bija jādzīvo Liepājā nevis Rīgā. Liepājā sadzīves ziņā ne par ko nebija jādomā – barošana 3 reizes dienā, dzīvoju tā saucamajā bāzē un viss, ko vajadzēja, bija. Rīgā tomēr par tām lietām pašam bija jāparūpējas, bet toties – tu dzīvo mājās. Hokeja ziņā nekas nemainījās – spēlē un centies pēc iespējas labāk darīt savu darbu, tas arī viss.

Kā kopumā vērtē savus divus gadus Liepājā? Kas ir tie zīmīgākie iespaidi?

Kopumā ļoti apmierināts esmu ar šiem diviem Liepājā pavadītiem gadiem; organizācija laba, sadzīves apstākļi – arī. Noteikti zīmīgākais iespaids palika tas, ka pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu; pirms tam man tas nebija izdevies.

Iepriekšējā sezona (2011./2012.) Tev fiksēta kā pirmā leģionāra gaitās. Kādēļ izvēlējies tieši Kazahstānu nevis, piemēram, Somijas vai Zviedrijas trešā/ceturtā stipruma līgas, kas arī ir populāras Latvijas hokejistu vidū?

Katru gadu vasaras treniņnometnes Kazahstānas klubs Beibaris aizvada Latvijā; man piedāvāja aizbraukt atrādīties. Mēs tur sākumā pat kādi 7 latvieši bijām; tā, nu, sanāca, ka mani paturēja un tur arī paliku, par citām līgām nebiju interesējies.

Vai nebija bail doties vairāku tūkstošu kilometru attālumā uz austrumiem? Kas Tevi uztrauca pirms došanās? Un kas vēlāk izrādījās, par kurām lietām nebija vērts uztraukties? Kuri priekšstati izrādījās patiesība?

Demiters_Renars_no_pers_arhiva_N2Bail nebija, bet tāda neziņa iekšā bija; nezināju pat īsti, ko gaidīt. Vienīgais, ko man bija stāstījuši, tas bija par treneri, ka viņš ļoti emocionāls. Zināju, kad aizbraukšu, visu redzēšu un uzzināšu.

Kā Tavs pirmais klubs Kazahstānas čempionātā nosaukts Beibaris (Atirau), kurā pārbaudījās vairāki Latvijas hokejisti. Tomēr statistikas ailītēs – nulles. Kas īsti nesaklājās ar Beibaris un kāpēc nācās pārcelties uz Arlan (Kokšetau)?

Nulles tur ir tādēļ, ka regulārajā čempionātā nenospēlēju nevienu spēli. Pirms sezonas sākuma nospēlēju pāris spēles Kazahstānas kausā un turnīrā Gomeļā. Tas bija arī viss; nezinu, treneris neuzticējās, un vēl pie tam, bija liekie aizsargi, kurus nemaz neģērba uz spēlēm. Tā arī es tur, sanāk, tikai trenējos visus trīs mēnešus.

Tad pie mums bija atbraukusi komanda Arlan uz spēlēm; Beresņevs arī nesen bija pievienojies tai komandai. Pēc spēles mēs satikāmies, jautāja: kā iet, kāpēc nespēlēju, piedāvāja braukt uz Arlanu. Tā mēs ar Ozoliņu nākamajā dienā jau gājām runāt ar treneri, lai palaiž mūs projām. Sarunas ne pie kā laba nenoveda, un mēs aizbraucām uz Rīgu, trīs nedēļas trenējāmies Rīgā, kamēr aģents sarunāja, lai mūs palaiž projām. Bija arī jāšķiras no noteiktas naudas summas, lai viņi palaistu vaļā; beigu beigās viss nokārtojās.

(Piebilde: Leonīds Beresņevs – kopš 2011. gada rudens Arlan komandas galvenais treneris; uzbrucējs Artūrs Ozoliņš (dz. 1988.) – Renāra Demitera komandas biedrs, t.sk. Beibaris un vēlāk Arlan komandā.)

Ar ko atšķīrās Beibaris un Arlan klubu saimniecība, kad pārcēlies? Tikai ar Kazahstānas čempionu Beibaris un vidusmēra komandas Arlan spēku samēru? Kas vēl bija citādi?

Arlan kluba saimniecība un vadība, man liekas, vairāk pārdzīvo par komandu, vienmēr prasa, kas pietrūkst vai kaut ko nevajag; tāda cilvēciskāka attieksme, teiksim tā. Aizbraucot uz Arlan, pārsteidza spēļu apmeklētība un fani, kas šeit ir tiešām vienreizēji. Atirau maz skatītāju nāca uz spēlēm.

Un ar ko atšķīrās Kaspijas jūras piekrastē esošā Atirau (Atirava) no dažus simtus kilometru attālās Kazahstānas ziemeļu reģiona Kokšetau (Kokšetava)? Kā mainījās Tava sadzīve?

Demiters_Renars_80_LM-2_vs_HK_Ozolnieki_Monarch_2011-02-12_Romualds_Vambuts_Sportacentrs_comAtirau vairāk dzīvoja Kazahstānas izcelsmes cilvēku, viņu tur bija daudz; šeit (Kokšetau) mazāk kazahu izcelsmes cilvēku. Atirau ir bišku lielāka pilsēta, bet tā ne ar ko īpašu vairāk neatšķiras. Sadzīvē viss palika tāpat, kā bija.

Tagad Kazahstānas Augstākās līgas līdervienība ir Tevis pārstāvētā Arlan komanda, bet, piemēram, Beibaris dzīvojas ap 7. vietu (no 10 komandām). Kas šosezon mainījies Kazahstānas čempionāta spēku samēros? Arlan kļuvuši ambiciozāki?

Ja runā par šo gadu un iepriekšējo, tad noteikti var teikt: šogad čempionāts ir daudz interesantāks, un līmenis arī ir cēlies. Ļoti līdzvērtīgas spēles šogad; prognozēt kādu spēli ir ļoti grūti. Ne mazāk svarīgs fakts ir tāds, ka daudzās komandās ir sabraukuši leģionāri; šogad viņu ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu. Noteikti Arlan ir kļuvuši ambiciozāki; šogad mērķis ir medaļas, par to liecina arī leģionāru piesaistīšana. Pagājušo gadu leģionāri bijām tikai mēs no Latvijas, šogad – ir vēl divi kanādieši, divi angļi, kā arī trīs slovāki.

Jau pērnsezon Tev Arlan sastāvā nevajadzēja būt garlaicīgi – komandā, neskaitot Tevi, bija vēl 6 hokejisti no Latvijas, turklāt daļa ar kopīgu Liepājas pagātni – Valērijs Fiļimonovs, Edmunds Kniksts, Vladimirs Mamonovs, Artūrs Ozoliņš, Sergejs Tjoluškins, Dmitrijs Žabotinskis. Vai tik plaša „aizmugure” atviegloja cīņu laukumā un sadzīvi ārpus tā? Vai tieši pretēji – vienas un tās pašas sejas bija „piegriezušās” un visiem bija jāatbild par katra Latvijas pārstāvja „apgrēcībām” laukumā?

Jā, ar visiem minētajiem cilvēkiem biju kopā spēlējis Liepājas Metalurgā, izņemot Artūru Ozoliņu. Noteikti man tas ir tikai pluss, ja kāds latvietis ir ar tevi kopā komandā. Sadzīvē noteikti ir interesantāk, sadzīvojām visi labi, nebija nekādu problēmu; protams, citreiz jau gribas atslēgties no visiem un pabūt vienam, bet tas jau tikai normāli. Nē, par „apgrēcībām” laukumā jāatbild bija katram par sevi!

Šosezon Arlan ierindā joprojām ir parādījušies padaudz Latvijas pārstāvju – Tu, Artūrs Ozoliņš, Andrejs Smirnovs, Maksims Širokovs, arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs – no Latvijas. Kā kopumā Kazahstānā un konkrēti Arlan klubā attiecas pret leģionāriem no Latvijas? Kā uztver skatītāji, līdzjutēji?

Klubā attiecas tāpat, kā pret visiem. Nekādu atšķirību nav; tāpat arī līdzjutēji atbalsta visus bez izņēmumiem.

No pērnās sezonas „Latvijas spēlētāju komplekta” Arlan sastāvā palikāt tikai divatā – Tu un Ozoliņš. Kāpēc nolēmi turpināt darbu Arlan vienībā? Kas Tevi tur piesaista?

Demiters_Renars_80_skiet_LM_vs_Sokil_2010-12-27_foto_Aigars_PrusisNolēmu palikt, jo mani šeit viss apmierināja – gan klubs, gan čempionāta līmenis.

(Piebilde: Arlan komandā no iepriekšējās sezonas palika arī galvenais treneris Leonīds Beresņevs.)

Daži zinātāji teic, ka Kazahstānas hokejā nauda ir. Lai nesauktu konkrētus ciparus, tad, ja Tev jāsalīdzina Latvijas klubu finansiālās varēšanas Baltkrievijas ekstralīgā „labajos laikos” un Kazahstānas klubu rocību, kā ir?

Jā, finansiālā ziņā šeit (Kazahstānā) noteikti naudas ir vairāk.

Kā ir ar līdzjutējiem un Kazahstānas Augstākās līgas spēļu apmeklētību? Kāda ir interese? Vai Kokšetau pilsētā, kur esot ap 130 – 140 tūkstoši iedzīvotāji, cilvēki uz ielām Tevi atpazīst?

Ir kādas četras komandas, kur skatītāju apmeklētība ir ļoti laba, pārējās komandās – mazāk skatītāju nāk, bet kopumā apmeklētība ir laba. Pie mums Kokšetavā ir halle uz 1500 skatītājiem; vienmēr uz spēlēm viss ir pilns, un atbalsts ir vienreizējs. Visi, kas šeit ir paspēlējuši, saka, ka pie mums līdzjutēji ir vienreizēji.

Jā, ir, kad atpazīst; citreiz tu cilvēku nezini, bet viņš nāk tev klāt un paspiež roku, patīkami. Mazie hokejisti vienmēr rindā stāv, ar visiem grib sasveicināties. Tā vien liekas, ka pilsētā visi dzīvo ar hokeju.

Ja Tev jāraksturo Kazahstānas čempionāta līmenis, tad kāds tas ir? Plašais leģionāru loks ienes dažādību?

Līmenis ir labs un interesants, jo visas spēles ir grūtas un aizraujošas, vāju komandu nav. Jā, noteikti leģionāru spēlētāji ienes dažādību čempionātā.

Demiters_Renars_arlanclub_kzJa Tev būtu jādod padoms savam labam draugam pirms viņam doties spēlēt hokeju Kazahstānā, ko Tu ieteiktu īpaši ņemt vērā, kam pievērst uzmanību, ar ko rēķināties?

Rēķināties vajadzētu noteikti ar garajiem pārbraucieniem, kas šeit ir. Kā jau visur spēlējot, jācenšas un jārāda savs labākais sniegums, jo sezonas laikā šeit komandās bieži mainās sastāvi, spēlētāji.

Lai veicas!

Izziņām:

[Pirmie četri foto no Renāra Demitera personīgā arhīva. Piektais foto fiksēts Liepājas Metalurgs-2 spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2011. gada 12. februārī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Sestais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Kijevas Sokil 2010. gada 27. decembrī; foto autors: Aigars Prūsis. Septītais – noslēdzošais – foto no arlanclub.kz lapas.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

Kristaps Stiģis. Latviešu vārtsarga karjeras līkloči

Posted by petrovich27 uz 2012/10/10

Sava laika Latvijas U-18 un Latvijas U-20 izlašu „pirmais numurs” – vārtsargs Kristaps Stiģis šogad nolēma izmēģināt spēkus Norvēģijā. Bet pirms tam sportista gaitas meta dažādus līkločus. Par Kristapa Stiģa gaitām – Znaroka sadusmošanu, CV sūtīšanu Sējējam, ASV „neiekarošanu”, Kazahstānas naudu, vārtsarga attīstībai nepieciešamo spēles laiku.

TUVPLĀNĀ: Kristaps Stiģis

  • Dzimis 1987. gada 1. maijā
  • Ampluā: vārtsargs
  • „Figūra”: 186 cm; 82 kg
  • 2012./2013. g. sezonā IL Kråkene sastāvā Norvēģijas treša stipruma līgā – 2. divisjon
  • Iepriekšējās sezonas: Beibaris (Atirau) Kazahstānas Augstākajā līgā; Zemgale/JLSS; SMScredit.lv; Ozolnieki/Monarch; ASK Ogre; Liepājas Metalurgs; SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20); Prizma
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2005./2006. g. U-20 pasaules čempionātā (PČ) elitē un 2004./2005., 2006./2007. g. sezonās U-20 PČ 1. divīzijā
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2004. un 2005. gada U-18 PČ 1. divīzijā
  • Pirmais treneris: Jānis Kupčs

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Kā sākās Tavs ceļš uz hokeju? Kāds no ģimenes locekļiem aizveda, pats rāvies, citi iemesli? Kāpēc, piemēram, ne basketbols vai futbols?

Kristaps Stiģis: Hokejā sāku trenēties 5 gadu vecumā. Kāpēc – sportot un tieši hokejs?! Laikam tāpēc, ka bērnībā biju super-enerģisks, vecāki netika galā. Sākuma veda mani uz futbolu Daugavas stadionā, bet tur bija krieviski runājošs treneris un tajā laika es neko nesapratu krieviski; izdomājām ieiet turpat blakus Daugavas ledus hallē, un, hops, – Jānis Kupčs uzņem mana gada spēlētājus, un mēs izlēmām pamēģināt. Tā arī sakās šis pasākums.

Cik ātri saprati, ka Tava vieta ir vārtos? Piemēram, daži vārtsargi jau bērnībā nonākuši šajā postenī dēļ vājās slidotprasmes. Kas bija Tavā gadījumā?

Īstenība pat neatceros, cik gados sāku stāvēt vārtos, varbūt astoņu, apmēram ap to laiku. Nē, slidot mācēju, bet visu laiku līdu vārtos ar laukuma spēlētāja formu, jo mums nebija vārtsarga. Treneris teica, vai nevēlos stāties „kastē” un pamēģināt, un, protams, ka piekritu, jo viss jaunais ir interesants.

Citi puikas no rītiem ilgāk pagulēja, vakaros aizgāja patusēt, bet Tu ar ekipējuma somu uz halli, no halles. Kā atradi motivāciju nemest visu pie malas un baudīt dzīvi ar pilnu krūti?

Domāju, tur liels nopelns maniem vecākiem. Un otrs, tajā vecumā (14 un vairāk), kad galvā ballītes, treneris Kupčs dēļ manas neapmierinošās uzvedības Austrijas turnīrā aizliedza trenēties kopā ar komandu no janvāra līdz sezonas beigām, kaut arī biju pirmais vārtsargs. Piezvanīju Jurim Repam un pajautāju, vai nevar patrenēties ar viņiem, un viņš piedāvāja, lai nāku uz Prizmu 86. Pie gadu vecākiem motivācija bija tik liela, ka pilnīgi par neko citu negribējās domāt. Spēlēju kopā ar visiem grandiem – Mārtiņu Karsumu, Oskaru Bārtuli, Gunti Galviņu, Jāni Andersonu, Renāru Demiteru utt.

Jau salīdzinoši agri, 16 gadu vecumā, sāki regulāri spēlēt pieaugušo līmenī Latvijas čempionātā. Stāsta, ka vārtsargiem agra ieiešana pieaugušo hokejā esot vieglāka nekā laukuma spēlētājiem, kuri vēl fiziski nav pieauguši. Kā tad ir īstenībā? Cik viegli ir 16-17 gadu vecumā spēlēt pie lielajiem?

Es tā nedomāju, nav nemaz tik viegli; sākumā ļoti jutu, ka fiziski neesmu tik ātrs. Es domāju, ka labāk vārtsargam „iet” nesteidzoties ar savu vecum grupu; galvenais vārtsargam ir liela spēļu pieredze, bet pie večiem noteikti nebūs tāds spēles laiks kā pie savējiem.

Četru sezonu gaitā – līdz pat 2006./2007. – esi uzspēlējis piecos U pasaules čempionātos: divos U-18; trijos U-20 (viens bez spēlēm). Kurš no pasaules čempionātiem ir visvairāk palicis atmiņā? Ar ko un kāpēc?

Laikam jau pēdējais U-20 čempionāts (2006./2007. g. sezonā), kas notika Dānijā; palikām 2. vietā. Tajā čempī bijām labākie, vienkārši dāņiem paveicās. Bet īstenībā visi čempionāti ir bijuši īpaši, tie ir kā svētki. Vēl U-18 pasaules čempionātā Polijā palikām arī otrie; tas bija līdz tam brīdim augstākais sasniegums Latvijai!

Savā pēdējā U-20 sezonā (2006./2007.) uzspēlēji savā agrākajā SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) komandā un arī dažas spēles Liepājas Metalurgā (LM). Bet jau nākamajā sezonā spēlēji tikai Liepājā. Kas „vēju pilsētā” kļuva savādāk nekā Rīgā? Kā vērtē savu 1+ sezonas posmu Liepājā? Tā bija pareizā izvēle? Kāpēc jā/nē?

Pēc U-20 pasaules čempionāta vajadzēja kaut ko pamainīt. LM piedāvāju diezgan labu atalgojumu, un izlēmu braukt uz Liepāju. Znaroks bija nikns, jo biju pirmais vārtsargs LSPA. Tajā gadā mēs ar LSPA trijās spēlēs no četrām vinnējām Liepāju. Bet, kā jau teicu, vajadzēja kaut ko jaunu, kā arī atalgojums nospēlēja kaut kādu lomu. Liepājā cerēju uz lielāku spēles laiku, galvenais treneris solīja un solīja, bet nekā. Vārtsargam, ja grib augt, galvenais ir spēles laiks.

(Piebilde: Tolaik Oļegs Znaroks bija SK LSPA/Rīga (SK Rīga-20) vienības galvenais treneris.)

Jau iepriekš biji ticis pie atzinības U vecumā – U-18 pasaules čempionāta 1. divīzijas labākais vārtsargs pēc atvairīto metienu procenta (92,2%), Latvijas U-20 līgas labākais vārtsargs. Bet 2007./2008. gadā kļuvi arī par Latvijas „pieaugušo” čempionu. Ko Tev nozīmē šie tituli, atzinības? Vai arī nepievērs tiem nekādu uzmanību?

Visi ir svarīgi un ir patīkami, ja esi novērtēts vai arī esi labākais U-18 pasaules čempionātā pēc atvairītā procenta. Tas ceļ pašapziņu. Tie mazie ierakstiņi spēlē ļoti lielu lomu tavā statistikā, varbūt ne Latvijā, bet – ja gribi spēlēt kaut kur citur.

Statistikas uzskaites internetā Tev 2008. gadā pieraksta dalību inline hokeja aktivitātēs. Tagad Latvijā ir pat divas konkurējošas inline hokeja jumta organizācijas ar saviem turnīriem. Cik nopietna ir/bija šī aizraušanās? Varbūt ir doma vasarās pieslēgties „sausajam” ledus hokejam nopietnāk? Kāpēc jā/nē?

Tie bija vispār inline hokeja pirmsākumi Latvijā; turnīri notika auto stāvvietā Purvciemā. Tas bija prieka pēc; labs draugs piedāvāja, un es piekritu. Šogad – tiešām nē, bet nākamgad varbūt arī pamēģināšu.

Pēc tam uz vienu sezonu ietrāpīji Ogrē. Tā sezona (2008./2009.) Latvijai bija „liela” – četri klubi Baltkrievijas ekstralīgā, viena superkomanda Dinamo iestartējās KHL-ā. Tev ASK Ogre sastāvā sanāca uzspēlēt kā Baltkrievijas, tā Latvijas čempionātos. Kā vērtē šo sezonu kopumā? Ar ko Tev Ogres laiks palika atmiņā visvairāk?

Tajā gadā biju izlēmis doties uz Ameriku, parakstīju līgumu ECHL komandu, bet septembrī viņi paziņoja, ka tomēr nesanāks, jo parakstīja līgumu ar citu vārtsargu, kuram bija 4 spēļu pieredze NHL; tas bija vienīgais japānis NHL – Yutaka Fukufuji. Līdz novembrim gaidīju citus variantus no ASV, bet bija jau par vēlu. Decembra sākumā sāku trenēties ar Ogri. Tad nelielu sadzīves traumu janvāra sākumā dabūja Mārtiņš (Raitums), un sāku spēlēt. Pirmo spēli ar Gomel vinnējām 3:1, un maisam gals bija vaļā; visas 11 spēles nospēlēju pēc kārtas. Sāku arī Latvijas čempionāta play off, bet pirmajā spēlē guvu nelielu traumu un izlaidu visas spēles līdz finālam; pēc 0:2 sērijā Leonīds Beresņevs pienāca un teica: „Rīt stāvēsi Tu, jo mūsu slepenais ierocis vēl nav izšauts”. Biju šokā, jo nedaudz vēl sāpēja kāja; protams, ka neko neteicu un stājos vārtos! 4:2 vinnējām, nākamajā spēlē 2:1 uzvarējām; sērijā bija 2:2, likās – nu tik būs, bet tomēr sērijā zaudējām ar 2:4.

(Piebilde: 2008./2009. g. sezonā Leonīds Beresņevs bija ASK Ogre galvenais treneris.)

Jautājums: ASK Ogre sastāvā zināmā mērā nācās būt aiz Mārtiņa Raituma muguras. Baltkrievijas ekstralīgā Raitumam – 36 spēles, Tev – 11, Aleksejam Terentjevam no Igaunijas – 14. Tev gan lielāks spēles laiks par Terentjevu. Ir dažādi spriedumi par vārtsargu attiecībām komandā. Kā bija Tavā gadījumā Ogrē? Bijāt nīgri konkurenti?

Ar Mārtiņu bija ļoti labas attiecības, bet ar Terentjevu ļoti maz kontaktējos. Attiecībām starp vārtsargiem jābūt labām, jo mēs – vārtsargi – esam cita publika, mums jāturas kopā. Nu, protams, ka uz ledus, treniņos katrs par sevi, bet arī tad mēs aprunājam, ko un kāpēc vajadzēja darīt savādāk.

Kā attiecības ar kolēģiem „vārtu rāmī” ir veidojušās pirms un pēc Ogres?

Man ar visiem vārtsargiem ir labas.

Tev nereti gadījies būt kā „pirmajam”, tā „otrajam numuram”. Kāda ir principiāla atšķirība starp abiem posteņiem psiholoģiskā ziņā? Runā, ka ne visi „otrie” var būt „pirmie”, un otrādi – ne visi spēj būt „otrie”. Kā ir īstenībā?

Kā teica Ervīns Muštukovs: „Vārtsarga profesija ir ļoti īpatnēja, vienu dienu esi pirmais, bet otru jau ceturtais”. Tā, ka katram ir iespējas. Katrs vārtsargs var būt pirmais; galvenais, lai viņš sev tic, un, ja tam plusā vēl treneris uzticas, tad ar to var tālu tikt. Vārtsargam viss ir galvā.

2009. gada pavasarī tika bieži cilāts Tavs vārds saistībā ar Latvijas Virslīgas izslēgšanas spēlēm, kur atzinīgi pacīnījies. Pēc salīdzinoši sakarīgās sezonas ASK Ogre ierindā, Latvijas hokejā sākās „atkusnis”… Pabeidzās tādas komandas kā Rīga 2000, ASK Ogre; Baltkrievijas ekstralīgā palika 2 komandas no Latvijas, faktiski radot hokejistu pārprodukciju Latvijā. Daudzi sāka leģionāra gaitas. Latvijas hokejisti arvien vairāk sāka iepazīt jaunas līgas un pat salīdzinoši eksotiskas valstis. Vai nemēģināji „izspraukties” ārpus Latvijas? Kā sanāca un kāpēc jā/nē?

Aizsūtīju savu CV Normundam Sējējam uz Dinamo, domāju spēlēt Dinamo Juniors, sarunājam satikties, bet tajā diena viņš tomēr nevarēja, un es izlēmu tomēr mēģināt Ameriku. Otrais cēliens sapņu piepildīšanai ASV. Jūnijā parakstīju līgumu ar SPHL klubu Louisiana IceGators, arī Andrejs Lavrenovs parakstīja. Pirms došanās jau sākas problēmas ar vīzu; tajā gadā parādījās iespēja doties uz ASV bez vīzas, bet strādāt nevar, neviens nevar īsti paskaidrot, kas jādara. Piereģistrējamies uz tiem 3 mēnešiem un devāmies. Sākām treniņus Luiziānā, viss ok, līdz viņi sāka kārtot darba atļauju. Viņi nevar uztaisīt, jo uz robežas neparādījām dokumentu, vajagot atgriezties Latvijā un taisīt. Tā kā pēc pāris dienām viņiem sākās sezona, tam nebija laika; mēģināja uzzināt, vai nevaram izbraukt caur Meksiku un tad taisīt, bet arī tā nekā. Nu, sapnis palika nepiepildīts, atgriezos mājās. Un atkal lielā gaidīšana uz super-līgumu Eiropā; piedāvāja Rumāniju, Bulgāriju utt. Nu, uz tām zemēm tiešām negribējās braukt.

(Piebilde: SPHL = Southern Professional Hockey League. Profesionāla līga, kuras komandas bāzētas ASV dienvidaustrumu štatos.)

Nākamajā (2009./2010.) sezonā statistiķi Tev uzskaitījuši vien dažas spēles Ozolnieki/Monarch komandā Latvijas Virslīgā. Tas ir viss? Ko darīji visu to sezonu un kāpēc tā sanāca salīdzinoši tukša? Statistikas kļūda, traumas?

Oktobra beigās atgriezos no Amerikas. (SPHL sezona sākas oktobra beigās.) Kamēr gaidīju variantus jau bija pienācis decembris. Piezvanīju Ozolniekiem, un viņi ļoti laipni mani pieņēma. Paspēlēt vispār nevarēju, jo motivācijas vairs nebija.

2010./2011. g. sezona jau pilnāka turpat – Latvijas Virslīgā, bet SMScredit.lv komandas ierindā. Ar ko „kreditori” bija labāki par „vilkiem”? Kāpēc pamainīji komandu?

Bonusi bija labāki, draugu vairāk un, protams, ka arī tas, ka viņiem bija vairāk treniņu nekā Ozolniekiem.

Uzspēlēji arī Rīgas čempionātā (RAMH) Sāga komandā. Ja Tev jāsalīdzina RAMH ar Virslīgu, vai tas līmenis un azarts ir tik atšķirīgi?

Neko nemāku teikt, nospēlēju tikai pāris spēles pret vienu komandu.

Šajā (2011./2012.) sezonā Tev statistikas ailītēs parādās pirmais „importa” klubs – Beibaris (Atirau) Kazahstānā. Kādi bija pirmie iespaidi par Kazahstānu un tur spēlēto hokeju?

Labs līmenis Top komandām un ļoti labs – Beibaris. Visas komandas spēlē aizsardzības hokeju.

Aculiecinieki stāsta, ka Kazahstānas valsts un hokeja funkcionāri cenšas attīstīt Kazahstānas Augstāko līgu un hokeju Kazahstānā vispār. Bez KHL Kazahstānai ir tagad divi klubi VHL-ā, pērn bija divas komandas MHL-ā. Vai kazahstāniešu cenšanās augt bija pamanāma?

Nezinu, vai viņi grib ļoti attīstīt hokeju, bet zinu droši, ka nauda viņiem ir.

Tomēr Kazahstānas superklubos pašu kazahstāniešu ir maz. Baris ierindā padsmit leģionāru, bet pārējie Kazahstānas krievu izcelsmes hokejisti. Iespējams, vienīgais Baris kazahs – Talgats Žailauovs. Kā ir ar šīs valsts Augstāko līgu? Arī leģionāru jūra un liels vairums Krievijas hokejistu no pierobežas? Cik raibs tad ir Kazahstānas čempionāta komandu sastāvs un spēles manieres?

Vietējo spēlētāju, var teikt, vispār nav, tikai krievi ar Kazahstānas pasi. Tagad viņi (Kazahstānas klubi) sākuši parakstīt eiropiešus, jo var labi samaksāt.

Aizvadītajā (2011./2012.) sezonā Kazahstānas Augstākajā līgā no 10 klubiem piecos uzspēlēja Latvijas hokejisti. Turklāt palielā skaitā: Beibaris (Tavā) komandā – 7; Arlan – 6; Sariarka – 3; Kazcink-Torpedo otrajā komandā – 2; HK Astana – 1. Ar ko visvairāk Kazahstānas čempionāts mūsējiem ir pievilcīgs?

Viennozīmīgi ar labo atalgojumu, un, protams, arī līmenis ir ok, bet Eiropā neviens tādu līgu nezina. Es domāju, ir ļoti grūti pēc Kazahstānas aizbraukt uz Top līgām Eiropā. Viņi Kazahstānā pareizi dara, ka paraksta slovākus, čehus, kanādiešus utt. Vienīgi tā viņi var popularizēt savu līgu.

Kas Kazahstānas čempionātam varbūt pietrūkst? Ko prasītos attīstīt vairāk?

Viņiem ir ļoti liels bardaks ārpus ledus; nekas tur nebija sakārtots, visur panika.

Kāpēc sezonas laikā nācās pamest Kazahstānas Augstāko līgu? Līgums taču bija līdz sezonas beigām?

Treneris man neuzticējās, spēlēju tikai spēles beigas. Sezonas sākumā labi nospēlēju Baltkrievijā ar Lidu, treneris bija ļoti apmierināts. Tad atbraucu uz Latviju taisīt Kazahstānas vīzu, kādu nedēļu te nodzīvoju bez treniņiem, aizbraucu uz Astanu, kur turnīrs bija. Pēc trim dienām ielika vārtos – rezultāts 3:3, un bullīšos zaudējām; viena ripa bija uz manas sirdsapziņas, un dēļ tās arī visa neuzticība sākās.

Atgriezies Latvijā un ķēries pie darba Zemgale/JLSS komandā. Kāpēc gadījās tieši Jelgava? Un kāpēc play off-os vairs nepalīdzēji Zemgalei?

Viens no komandas sponsoriem ir ģimenes draugs, kas prasīja palīdzību; neatteicu. Sāku spēlēt, no sešām spēlēm piecas vinnēju, bija ok, un sāku lēnām atgūt formu, bet septītajā spēlē ielika Kristapu Krūzi, pret Lietuvas komandu. Trešajā periodā 50. minūtē izgāju es, neiesildījies un pirmajā izgājienā viens pret vienu neveiklie lietuviešu 100 kg uzgāzās man virsū, un krusteniskās saites pārrāvums bija garantēts. Turpināju spēlēt, bet jutu, ka celis krīt ārā no vietas un pieplūst ar asinīm, un, lūk, arī atbilde, kāpēc nepalīdzēju play off-os un 6 mēnešus pavadīju bez hokeja.

Aprīļa beigās Norvēģijas klubs IL Kråkene paziņoja, ka ir dabūjuši Tevi uz nākamo sezonu. Kā viņi tika Tev klāt un kāpēc nolēmi doties uz Norvēģiju, kas tomēr Latvijas hokejistu vidū ir mazāk populāra par to pašu Kazahstānu, Somiju, Zviedriju?

Gribēju pamēģināt mazāk skarto nišu. Pazinu galveno treneri, kurš jau februārī piedāvāja līgumu. Domāju pamēģināt, kāpēc gan nē. Plus komandai ir ļoti lielas ambīcijas un plāni uz nākotni – iekļūt Get Ligaen. Jauns izaicinājums un jauni mērķi.

(Piebilde: Get Ligaen – Norvēģijas stiprākā hokeja līga.)

Tevi nebiedē tas, ka IL Kråkene cīnās Norvēģijas 2. divīzijā? Stāsta, ka nereti otrajos un trešajos čempionātos tieši vārtsargi dabū atstrādāt visvairāk? Nav tādas aizdomas, ka esi „zem tanka” pameties? Vai arī mierina fakts, ka šajā līgā sezonas laikā spēļu nav daudz (piemēram, aizvadītajā sezonā – 18)?

Pēc 8 pārbaudes spēlēm nekas vairs nebiedē, un komanda cīnās. Labāk spēlēt, kad ir daudz metienu, nekad nav garlaicīgi.

Kā atpūties šovasar?

Šī vasara tika pavadīta, trenējoties un atgūstot formu pēc traumas. Ļoti daudz laika pavadīju zālē ar Alvja Stankēviča uzraudzību, viņš man ļoti palīdzēja – gan fiziski, gan morāli. Liels paldies viņam par to. Paldies arī ģimenei, tuvākiem draugiem un, protams, manai draudzenei Inesei par morālo atbalstu.

Lai veicas!

Izziņām:

[Pirmajos divos attēlos: Kristaps Stiģis norvēģu IL Kråkene krāsās; abi foto no hokejista personīgā arhīva (foto: Sofie Alexandra). Trešajā attēlā: Kristaps Stiģis Ozolnieki / Monarch ierindā; foto autors: Agris Krusts. Ceturtajā: Kristaps Stiģis SMScredit.lv rindās – spēlē pret Ozolnieki / Monarch 2010. gada 30. oktobrī; foto autors: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com. Piektajā attēlā: Kristaps Stiģis Sāga komandas vārtos, spēlējot RAMH čempionātā pret SK Rīga-18 komandu 2011. gada 19. janvārī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). Sestajā (noslēdzošajā) attēlā: Kristaps Stiģis ASK Ogre sastāvā; foto no hokejista personīgā arhīva.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Centra uzbrucējs? Virs 1,90? Oskars Batņa!

Posted by petrovich27 uz 2012/10/05

Dinamo saimniecības otrā jauniešu komanda Juniors uzsākusi savu otro sezonu MHL „otrajā divīzijā” un arī Latvijas Virslīgas čempionātā. Šosezon Juniors sastāvā „iejaukta” liela daļa no pērnās SK Rīga-95 komandas, kas iepriekš cīnījās Sanktpēterburgas čempionātā un arī Latvijas Virslīgā. No aktuālajā Juniors komandas pieteikumā esošajiem 30 hokejistiem 19 puiši ir dzimuši 1995. gadā – tātad U-18 vecuma spēlētāji. Turklāt komandas ierindā šosezon augumā raženi uzbrucēji un aizsargi nav retums. Starp viņiem arī centra uzbrucējs Oskars Batņa.

TUVPLĀNĀ: Oskars Batņa

  • Dzimis 1995. gada 7. maijā
  • Ampluā: centra uzbrucējs
  • „Figūra”: 194 cm; 89 kg
  • 2011./2012. g. sezonā Juniors komandā MHL B grupas čempionātā un Latvijas Virslīgā
  • Iepriekšējās sezonas: SK Rīga-95, citas SK Rīga komandas, Aisbergs/Sāga, Aisbergs
  • Latvijas un Baltkrievijas čempions dažādās U vecuma grupās
  • Sanktpēterburgas vicečempions U-17 vecuma grupā
  • Pirmie treneri: Juris Reps, Andris Bartkēvičs

Oskara Batņas individuālā statistika (kopš U-16 vecuma; līdz 2012-10-05):

sezona komanda čempionāts sp. punkti +/- SM kom. vieta
2010./2011. SK Rīga-95 Latvijas U-16 (C gr.) 3 7+4 n/d 0 1. (no 3)
Latvijas U-16 fināls 8 6+4 n/d 18 1. (no 3)
Baltkrievijas U-16 n/d n/d n/d n/d 1. (no 8)
2011./2012. SK Rīga-95 S-Pēterburgas U-17 (t.sk. play off) 39 21+15 n/d 66 2. (reg. – 3.; no 10)
Latvijas Virslīga reg. 33 11+11 n/d 52 7. (no 10)
Latvijas Virslīga play off 3 0+1 n/d 12 tika 1. kārtā (1/4 finālā)
2012./2013. Juniors MHL B 8 0+3 +2 22
Latvijas Virslīga 4 2+2 n/d 0

*

JAUTĀJUMI / ATBILDES:

Jautājums: Cik gados, kur un pie kura trenera uzsāki savas hokejista gaitas? Un kā sākumā veicās?

Oskars Batņa: Uzsāku hokeja gaitas no 5 gadu vecuma, un pirmais treneris ļoti neilgi bija Juris Reps. Tālāk jau trenējos pie Andra Bartkēviča komandā Aisbergs. Tā sanāca, ka no paša sākuma trenējos kopā ar gadu vai divus vecākiem spēlētājiem. Viegli nebija, jo komandas biedri jau kādu laiku hokeja pamatprasmes bija apguvuši, bet es tikai sāku nostāties uz slidām un mēģināju turēt citiem līdzi. Ar lielu neatlaidību un spītību man tas samērā veiksmīgi izdevās. Spēju izkarot savu vietu komandā starp vecākiem puikām.

Kāpēc ne futbols vai basketbols? Kas hokejā pievilka no paša sākuma?

Hokeju sāku spēlēt pateicoties savam tēvam. Piecu gadu vecumā, kad sāku trenēties, vēl biju pārāk mazs, lai saprastu ko vēlos pa īstam darīt. Tēvs uzskatīja, ka ar manu komplekciju ir vērts nodarboties ar sporta veidu, kurā auguma parametri un spēks spēlē lielu lomu. Parunājām un nolēmām pievērsties hokejam. Kā vēlāk izrādījās, tad tā bija pareizā izvēle, jo es ar to „saslimu”.

Kad nonāci līdz centra uzbrucēja ampluā? Līdz tam bija tāls ceļš ejams vai tiki skaidrībā salīdzinoši ātri? Kas pamudināja un kurš Tevi „atrada” centra pozīcijā?

Ja nemaldos, tad centra pozīcijā nonācu aptuveni 13 gados, kad trenējos jau pie Gunāra Krastiņa Aisbergs/Sāga apvienotajā komandā. Pirms tam pārsvarā spēlēju kā labās malas uzbrucējs. Tā kā man labi veicās arī spēle aizsardzībā, tad laikam jau likumsakarīgi, ka kļuvu par centra uzbrucēju.

Hokejistiem, kuri jau no bērnības nopietni pievēršas sportam, nereti cieš izglītība. Kā ir ar Tevi? Cik veiksmīgi sanācis apvienot skolu ar hokeju? Kuros priekšmetos ir bijis vieglāk, kuros – grūtāk?

Jā, savienot hokeja spēlēšanu ar skolu daudzo izbraucienu un treniņu dēļ nav vienkārši, bet kopumā jāsaka, ka ar mācībām līdz šim tādu ļoti lielu problēmu nav bijis. Varbūt ne ar tām labākajām sekmēm, bet desmit klases ir pabeigtas, un esmu pārliecināts, ka turpmāk arī tikšu galā, lai iegūtu nepieciešamo izglītību. Grūtāk man padodas matemātika, fizika, ķīmija.

Kā nonāci SK Rīga paspārnē? Un kāpēc izvēlējies to, nevis, piemēram, Prizma-Pārdaugava vai Liepājas Metalurgs saimniecību? Noteicošais bija tikai atrašanās vieta vai arī citi iemesli?

Kā jau iepriekš teicu, tad mana pirmā komanda bija Aisbergs. Var teikt, ka sākumā atrašanās vieta bija noteicošā, jo komanda bāzējās Rīgas centra ledus hallēs. Pēc tam jau var teikt, ka nekur projām arī neesmu gājis; mainījās tikai nosaukums, komandas biedri un treneri. Tā uz Aisberga bāzes tika izveidota Aisbergs/Sāga apvienotā komanda, bet vēl vēlāk jau arī SK Rīga-94 un SK Rīga-95. Izveidojoties SK Rīga sistēmai, nav bijusi vajadzība neko krasi mainīt, jo galvenais jau ir, lai būtu izaugsmes iespējas, un tādas, šeit spēlējot, no sezonas uz sezonu ir bijušas.

Par vienu no SK Rīga komandu „lielajām grūtībām” mēdz uzskatīt regulārus ārzemju izbraukumus jau salīdzinoši agrā vecumā. Cik saprotams, ar SK Rīga-95 komandu esi uzspēlējis Baltkrievijas Jauniešu līgas attiecīgajos vecumos, bet pērn (2011./2012.) cīnījies Sanktpēterburgas atklātā čempionāta U-17 vecuma grupā. Kā Tu uztver šos izbraukumus? Nav par grūtu, smagu? Kāpēc jā/nē?

Manuprāt, par grūtu nebija. Bija liela motivācija piedalīties šajos čempionātos. Gribējās pierādīt sev un citiem, ka mākam spēlēt hokeju, ka spējam līdzvērtīgi cīnīties ar kaimiņvalstu komandām un būt labāki. Vismaz man izbraucieni problēmas nesagādāja. Pie visa jau pierod.

Kā vērtē pērnsezonu, kad S-Pēterburgas čempionātā kopumā bija tikai izbraukumi? Vai tas nepadarīja Jūs mazāk konkurētspējīgus ar vietējiem SKA, Piter-iem un Forvard-iem?

Tā tomēr bija mūsu iniciatīva piedalīties šajā čempionātā, tādēļ ar to bija jārēķinās. Protams, reizēm varbūt svaiguma arī pietrūka, bet kopumā es uzskatu, ka nospēlējām veiksmīgi. Uzskatu, ka piedalīšanas šajā čempionātā ir vērtējama ar plus zīmi, un tā bija ļoti vērtīga pieredze.

Kā kopumā vērtē pirms gada notikušo SK Rīga komandu „pārslēgšanos” no Baltkrievijas uz Sanktpēterburgas jauniešu čempionātu. Bija tā vērts? Kas tieši jā/nē?

Bez šaubām bija tā vērts, jo Sanktpēterburgas jauniešu komandas bija ievērojami spēcīgākas. Baltkrievijā bija labi, ja divas komandas, ar kurām sanāca nedaudz līdzvērtīgāka cīņa. Krievijā tomēr bija citi ātrumi un tehniskais izpildījums. Spēlētāji fiziski labi sagatavoti un atlētiski.

Kas ir vērtīgāks – Baltkrievijas čempionu zelts, ko guvāt iepriekš, vai Sanktpēterburgas sudrabs, ko izcīnījāt šogad? Kāpēc?

Vērtīgas ir abas medaļas, bet augstāk tomēr vērtēju Sanktpēterburgas sudrabu, jo tas nāca daudz smagākā cīņā. Kā jau teicu, līmeņi tomēr bija atšķirīgi. Tās pašas play off spēles ir ko vērts. Lai tiktu līdz finālam, Krievijā bija ļoti smagi jāstrādā. Pusfinālā ar Serebrjanije Ļvi komandu par uzvaru nācās cīnīties pat ar dūrēm, jo piekāpties neviens negribēja. Tādas cīņas Baltkrievijā mums nebija.

Ko Tu kā spēlētājs S-Pēterburgā guvi tādu, ko nevarēji „dabūt”, piemēram, tepat Virslīgā?

Sanktpēterburgā spēlējām ar saviem vienaudžiem un gadu jaunākiem spēlētājiem. Varējām salīdzināt meistarības līmeņus, redzēt savas vājās vietas attiecībā pret viņiem. Zinot, ka šī reģiona Krievijas komandas tomēr nav tās pašas stiprākās valstī, radām priekšstatu, uz ko mums jātiecas, lai varētu līdzvērtīgi cīnīties ar hokeja lielvalstu labākajām jauniešu komandām. Atšķirībā no Virslīgas spēlēm, Sanktpēterburgas čempionātā spēles bija ātrākas, dinamiskākas.

Jau agrāk, acīmredzot arī pateicoties saviem auguma parametriem, esi spēlējis vecāku grupu čempionātos un arī vecākās komandās. Piemēram, 2009./2010. g. sezonā pie 2-3 gadus vecākiem Latvijas U-18 līgā vai pērnsezon kopā ar SK Rīga-95 komandu, kas jau 16 gadu vecumā spēlēja Latvijas Virslīgā. Vai tas ir tā vērts un pareizi jau tik agri nonākt pie vecākiem spēlētājiem? Un pat pieaugušajiem? Ko esi no tā guvis?

Tā ir sanācis, ka jau no paša sākuma pārsvarā esmu trenējies kopā ar gadu vai divus vecākiem puišiem un arī spēlējis vecākās grupās. Laikam jau patiešām sava auguma parametru dēļ esmu bijis pietiekoši konkurētspējīgs, lai spētu līdzvērtīgi cīnīties ar vecākiem spēlētājiem. Vai tas ir labi vai slikti, ka spēlēju „uz augšu”, grūti pateikt. Es gan pats domāju, ka man tas ir bijis pozitīvi, jo ātri ieguvu vajadzīgo pārliecību par saviem spēkiem, bez kuras laukumā nav ko darīt. Vienmēr bijis dzinulis turēt līdzi vecākiem čaļiem un nepiekāpties nekur.

Kā vērtē Latvijas U-16, U-18 līgu līmeni, kur esi spēlējis iepriekš? Vai pērn SK Rīga-95 komanda, kas tosezon bija U-17 vecums, bija tiešām un tik būtiski stiprāka par Latvijas U-18 līgas līmeni, ka komandai bija jāizvēlas Virslīgu?

Jā, U-18 līmeni bijām jau pārauguši. Pēdējos pāris gadus, spēlējot Latvijā attiecīgajās vecuma grupās, mums vairs jau nebija īsti ar ko spēlēt. Principiālas cīņas bija tikai ar HK Liepājas metalurgs. Lai progresētu, bija jāskatās uz priekšu. Spēlēšana Virslīgā tad arī bija tas nākošais pakāpiens. Uzskatu, ka debijas sezona mums bija veiksmīga. Pierādījām, ka neesam nekādi „peramie” zēni, neskatoties uz savu vecumu.

Kā kopumā vērtē komandas un savu sniegumu aizvadītajā (2011./2012.) sezonā, kad rāvāties S-Pēterburgā un Latvijas Virslīgā? Ko esi guvis no šīs sezonas visvairāk?

Sezona kopumā padevās laba. Ar komandas sniegumu esmu apmierināts. Ar savu spēli visumā arī, kaut gan vienmēr jau, protams, ir lietas, ko būtu gribējies izdarīt labāk. Sezonas laikā iegūta vērtīga pieredze, kas veicinās sekmīgāku pāreju no bērnu un jauniešu hokeja uz pieaugušo.

Aizvadītajā sezonā biji SK Rīga-95 vienības 4. rezultatīvākais spēlētājs S-Pēterburgas čempionātā un 5. rezultatīvākais Virslīgas regulārajā sezonā. Kā Tu raksturotu savu lomu komandā? Un cik būtiski Tev ir cipari rezultativitātes ailītēs?

Tā kā spēlēju pirmajā maiņā, tad no manis tika gaidīts attiecīgs rezultāts. Treneris uzticējās, un daudz nācās spēlēt gan vairākumā, gan mazākumā. Bija jābūt rezultatīvam un arī pamatīgi jāstrādā aizsardzībā. Domāju, ka kopumā ar saviem uzdevumiem tiku galā. Individuālā statistika, protams, arī ir svarīga, bet galvenais tomēr ir komandas rezultāts.

Cita starpā, Tev S-Pēterburgas čempionātā salasīts visvairāk soda minūšu (66) komandā? Kā tās ienākušās? Augumam ir sava loma vai vispār esi parupjš spēlētājs? Vai arī Tev ir specifiski uzdevumi?

Neuzskatu, ka esmu rupjš spēlētājs. Vienkārši piekopju agresīvu spēles stilu, un man tāds patīk. Sanāk izpildīt daudz spēka paņēmienu. Pateicoties savam augumam, varu atļauties tā spēlēt, un nebūtu pareizi to neizmantot. Gadās arī izkauties, jo tas ir neizbēgami, ja spēlē agresīvi. Aizstāvu arī savus komandas biedrus. Tā arī tās soda minūtes salasās. Pagājušā sezonā sodu bija par daudz. Uzkrājot pieredzi, kļūstu gudrāks un arī savaldīgāks. Pareizāk spēju novērtēt situācijas. Jau tagad nopietni piedomāju pie tā, lai noraidītos daudz mazāk.

Jau pirms MHL B grupas čempionāta esi „apostījis” gaisu Krievijas jauniešu hokejā. Ne tikai S-Pēterburgas čempionātā, bet arī dažādos turnīros. Piemēram, Harlamova piemiņas turnīrā Kļinā 2011. gada augustā, kad „dabūjāt pa mici” un palikāt 11. vietā (no 12). Tagad esat MHL „otrajā divīzijā”. Kas Krievijas jauniešu un jaunatnes hokejā ir savādāk nekā citur? Kas principiāli atšķir Latvijas komandas no Krievijā augušām un spēlējošām?

Kļinas turnīrā piedalījās Krievijas stiprākās 95. gadu komandas. Praktiski tās bija reģionu izlases. Tur spēlēja labākie šīs vecuma grupas spēlētāji. Turnīrs bija ļoti vērtīgs, jo varējām izmēģināt savus spēkus šajā sabiedrībā. Uzskatu, ka nospēlējām godam, kaut arī turnīra tabulā bijām lejasgalā. Kaunā neiekritām, jo visās spēlēs izrādījām sīkstu pretestību un cīnījāmies kā līdzīgs ar līdzīgu. Vairāk uzvarām pietrūka šāda līmeņa spēļu prakses. Krievijas jauniešu komandu sastāvi ir līdzvērtīgāk nokomplektēti. Atšķirības meistarībā starp maiņām praktiski nav. Spēlētāji labi slido, ir fiziski un ar labu nūjas tehniku. Viņus dzen uz priekšu arī nežēlīgā konkurence savā starpā. Spēlētāju ir daudz un katrs cīnās līdz galam par savu vietu. Latvijas jauniešu komandās tādas konkurences nav, tādēļ ir spēlētāji, kas tā arī neiemācās strādāt ar maksimālu atdevi un līdz ar to arī neprogresē.

Jau no Baltkrievijas jauniešu līgas un Latvijas dažādu U vecumu čempionātu laikiem SK Rīga komandas, un SK Rīga-95 nebija izņēmums, „rīvējaties” ar Liepājas Metalurgs vienaudžiem. Vēl 2010./2011. g. sezonā SK Rīga-95 Baltkrievijas U-16 līmenī paņēma zeltu, Liepāja palika otrie. Tajā pašā sezonā Latvijas U-16 līgā – tieši tāpat, un pat punktu skaits bija vienāds. Bet tagad arī Liepājas komanda ir MHL B grupā. Vai savstarpējās spēles MHL-ā arī ir tikpat principiālas kā agrāk?

Jā, ar Liepāju vienmēr esam konkurējuši, un spēles ir bijušas ļoti principiālas. Tas tāpēc, ka arī tur ir izveidota laba bāze, lai būtu iespēja nodarboties ar hokeju augstā līmenī. HK Liepājas Metalurgs spēlē labi hokejisti, kas tāpat kā mēs grib pierādīt, ka ir labāki. Arī MHL-ā savstarpējās spēles droši vien būs īpašas. Jāatzīmē gan, ka mūsu komanda čempionātā ir viena no jaunākajām (pamatā 95. gadi), bet Metalurgā tomēr ir pieredzējušāku spēlētāju sastāvs; taču skaidrs, ka ceļu negriezīsim.

Spriežot pēc Tava auguma parametriem (virs 1,90), ampluā (centrs) un pozitīvas iemetienu bilances, Tu pretendē uz tradicionāli Latvijā vakanto centra uzbrucēja pozīciju, kurā spēlētāji tiek īpaši gaidīti. Kādas perspektīvas Tu saskati pats? Ko Tu gribētu sasniegt tuvāko 2 – 3 gadu laikā?

Ir radīti visi apstākļi, lai es varētu izveidoties par labu centra uzbrucēju, un es apzinos, ka viss būs atkarīgs tikai no paša – ar kādu atdevi spēlēšu un trenēšos, kā pilnveidošu savu meistarību. Protams, arī no veiksmes daudz kas ir atkarīgs. Tālu uz priekšu neko neplānoju, bet soli pa solim nospraužu reāli sasniedzamus mērķus, tādā veidā virzoties uz priekšu. Šobrīd ir uzdevums labi nospēlēt regulāro čempionātu gan MHL-ā, gan Virslīgā, lai jau pavasarī varētu kandidēt uz vietu Latvijas U-18 izlasē. Mērķis ir tajā iekļūt un spēlēt pasaules čempionātā. Tālāk jau dzīve rādīs.

Lai veicas!

Izziņām:

[Attēlā: Oskars Batņa pārmij vārdu ar tiesnesi. Foto fiksēts SK Rīga-95 spēlē pret SMScredit.lv 2012. gada 4. februārī; foto avots: lhf.lv (Oļegs Siračenko). 2., 3., 4. un 5. foto no Oskara Batņas personīgā arhīva.]

Posted in hokejs, Juniors (MHL), MHL B grupa | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

Artūrs Salija par HK Rīga otro sezonu

Posted by petrovich27 uz 2012/04/17

HK Rīga aizsargam Artūram Salijam sezona, neskatoties uz sezonas sākumā gūto traumu, iekrājusies vērtīga. HK Rīga nebija vienīgais darba lauks: nācās palīdzēt Latvijas junioru izlasei saglabāt vietu U-20 pasaules čempionātā elitē un pat bija izdevība februārī uzspēlēt Latvijas “lielās” izlases sastāvā turnīrā Norvēģijā. sezona gan noslēgusies ar pretsāpju līdzekļiem un ķirurga skalpeli…

TUVPLĀNĀ: Artūrs Salija

  • dzimis 1992. gada 15. maijā
  • ampluā: aizsargs
  • “figūra”: 180 cm; 85 kg
  • 2011./2012. g. sezonā HK Rīga komanda MHL čempionātā
  • iepriekšējās sezonas: HK Rīga komanda MHL čempionātā; SK Rīga komandas; Maskavas Rus
  • Latvijas izlases dalībnieks pārbaudes spēlēs Euro Ice Hockey Challenge turnīrā Norvēģijā 2012. gada februārī
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2011./2012. g. U-20 PČ elitē un 2010./2011. g. U-20 PČ 1. divīzijā
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2009./2010. g. U-18 PČ elitē
  • pirmais treneris: Juris Reps

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: HK Rīga aizsardzības līnija komandas otrajā sezonā ir piecietusi vismazākās izmaiņas – prom ir tikai divi aizsargi, no jauna pienāca arī tikai divi. aizvadītās regulārās sezonas 60 spēlēs rīdzinieki ir pieļāvuši tikai 141 vārtu zaudējumu, kas ir piektais labākais rādītājs līgā. kā pats vērtē HK Rīga aizsardzības līniju 2011./2012. g. sezonā? kas bija tās plusi, mīnusi?

Artūrs Salija: Tas nav tikai aizsargu nopelns. Šajā sezonā mēs vairāk pievērsām uzmanību aizsardzībai – jo mazāk ielaid, jo vieglāk uzvarēt. Lielāko daļu spēļu mēs spēlējām no aizsardzības un uz pretuzbrukumiem, tāpēc, es arī domāju, ka sanāca samērā labu rezultātu sasniegt.

arī mazākums HK Rīga komandai regulārajā sezonā bija lielisks – 88,9% “izturētu” mazākumu, kas deva šajā kritērijā pirmo vietu visā MHL. izslēgšanas spēlēs tas noslīdēja līdz 80%… kur “palika” komandas aizsardzība un mazākums izslēgšanas spēlēs? kas pietrūku, lai “noturētu” sēriju pret Mitišču komandu?

Regulārā sezona un play off – tās ir divas atšķirīgas lietas, un nevar salīdzināt regulārās sezonas un play off rādītājus. Gan mēs, gan atlantu komanda bija izanalizējušas abu komandu spēcīgās un vājās vietas; tāpēc, es arī domāju, ka viņi zināja to, kā mēs spēlējam mazākumā. Tāpēc arī spēja atrast to variantu, kurš iet cauri. Mēs arī regulārajā sezonā vairākumā diez ko labi nespēlējām, bet play off mums tīri labi veicās vairākumā. Es pat nezinu, kas mums traucēja vai neizdevās pret atlantiem, bet, nu, sērijas ceturtā spēle Rīgā bija izšķiroša, un tur mēs nospēlējām ne īpaši labi.

(atgādinājumam: HK Rīga un Mitiščinskije Atlanti sērijas ceturtajā spēlē, 20. martā Piņķos, pēc diviem periodiem rīdzinieki bija vadībā spēlē ar 5:1 (tobrīd sērijā ar 2-1). spēle beidzās ar zaudējumu 5:6 OT, un pēc tam – nākamajā spēlē – sērija beidzās ar 2-3.)

HK Rīga “aizsargu korpusā” esi viens no nosacīti nemanāmākajiem spēlētājiem, kas aizsargam, zināmā mērā, ir kompliments. kā esi nonācis līdz šim ampluā – aizsargs ar piebildi stay-at-home? jau no sākta gala esi spēlējis šādā ampluā?

Jā, no pašas savas hokeja karjeras sākuma es esmu spēlējis aizsardzībā, un nekad neesmu mainījis pozīciju. Nu, es neesmu uzbrūkoša tipa aizsargs, man vairāk patīk pildīt savas īstās funkcijas. Vienīgais, ko es varu pateikt, ka ir, kas spēlē klavieres, un ir, kas nes klavieres; es esmu laikam tas, kas nes, un tāpēc neesmu tur tik pamanāms spēles laikā.

tikai šosezon spēlē pret vienu no līgas līderiem – MHK Himik – esi ticis pie sava pirmā vārtu guvuma uz MHL ledus; otrais bija šopavasar izslēgšanas spēlēs pret Mitiščinskije Atlanti. vārtu guvumi Tev kā tipiskam aizsargam nav raksturīgi. ko Tev nozīmē šie vārtu guvumi? kur esi licis spēles laikā paņemto pirmā vārtu guvuma ripu?

Protams, liels prieks – iemest vārtus. Es abus vārtus guvu vairākumā; tā ir mūsu vairākuma izspēle, ka viens aizsargs iet vārtu priekšā cīnīties, tāpēc arī tā sanāca no vārtu priekšas abas ripas iemest. Iemestā ripa stāv mājās plauktiņā, kā tam pienākas.

Aizvadītajā (2011./2012.) regulārajā sezonā HK Rīga bija klājies manāmi grūtāk nekā iepriekšējā. kas īsti, Tavuprāt, pietrūka komandas uzbrukumam, tā komplektācijai, lai atvēzētos uz vērtīgākiem rezultātiem?

Nezinu, man par uzbrukumu grūti ko teikt. Nevarētu teikt, ka kaut kas pietrūka. Mēs šo sezonu spēlējām vairāk aizsardzības hokeju, un, manuprāt, tāpēc varbūt nebija tik liela rezultativitāte.

protams, HK Rīga snieguma izmaiņas tiek skaidrotas ar daudzu spēlētāju, kas bija komandas līderi, aiziešanu no sastāva sezonas sākumā. tomēr – sastāvs rotē visās komandās. kas ir tie galvenie secinājumi, ko esat mācījušies no šīs sezonas?

Man grūti pateikt par kopējiem komandas secinājumiem; es domāju, katrs spēlētājs pats sev ir izsecinājis plus – mīnus, bet nu viens ir skaidrs, ka jāturpina daudz un cītīgi strādāt, un tad jau rezultāts neizpaliks.

viens no galvenajiem HK Rīga konkurentiem par vietu Ziemeļrietumu divīzijas četriniekā un play off-ā bija Baltkrievijas Dinamo-Šiņņik, kuru rīdzinieki regulārās sezonas beigās apsteidza par 5 punktiem. zinot Latvijas komandu cīņas pret Baltkrievijas vienaudžiem Baltkrievijas junioru un jauniešu līgu dažādās vecuma grupās agrāk un arī šogad, vai arī HK Rīga komandas puišiem spēles pret Baltkrievijas klubiem MHL-ā nav kļuvušas īpaši principiālas?

Jā noteikti, tās spēles ir principiālas – gan mums, gan viņiem, jo te notiek hokeja skolu salīdzināšana, un negribas jau zaudēt nevienam.

ja 2010./2011. g. sezonā HK Rīga Baltkrievijas klubus (Junost, Minskije Zubri) pieveica vairumā MHL čempionāta un arī pārbaudes spēļu, bet šosezon – pret Junost spēļu summa neitrāla (2-2), pret Dinamo-Šiņņik mīnusos (1-3). kas šogad ir mainījies? baltkrievi kļuvuši stiprāki vai mēs vājāki?

Nezinu, es nevienu no tām 8 spēlēm nespēlēju, un man grūti pateikt, kas īsti bija. Tāpēc atturēšos no atbildes.

arī U izlašu līmenī, kur Latvijas un Baltkrievijas jaunatnei ir bijuši principiāli cīniņi, 2010./2011. g. dominēja Latvijas U izlases. bet šosezon, piemēram, abās Latvijas U-20 izlases savstarpējās, tiesa – pārbaudes, spēlēs stiprāki ir kaimiņi. Latvijas U-20 izlase piekāpās Baltkrievijas vienaudžiem kā Žoltoka piemiņas turnīrā augustā (2:5), tā Lidas kausa izcīņā novembrī (2:3 OT). vai tas kļūst sistemātiski? vai arī tikai manīgs priekšstats, kas veidojas no parastas sakritības?

Tas ir hokejs, ne vienmēr tu vari vinnēt. Arī pašas labākās komandas zaudē nosacīti vājākām komandām, bet, ja vienlīdzīgas komandas spēlē viena pret otru, tad tur nav jābrīnās, ka vienreiz uzvar vieni, otrreiz – citi.

(piebilde: 2011./2012. g. sezonas gaitā Latvijas U-18 izlase ar 2:0 pieveica Baltkrievijas U-18 izlasi pārbaudes spēlē turnīrā Dānijā, 2012. g. februārī.)

2010. gada aprīlī pārstāvēji Latvijas krāsas U-18 pasaules čempionātā, jau 2010. gada decembrī palīdzēji Latvijas U-20 izlasei izcīnīt tiesības uzspēlēt U-20 pasaules čempionātā elitē. šosezon atkal biji Latvijas junioru izlases ierindā, palīdzot tai noturēt vietu elitē. ko Tev īsti nozīmē pārstāvēt Latvijas krāsas?

Man nozīmē daudz tas, ka man ir dota iespēja aizstāvēt savas valsts krāsas, un vienmēr ar lielāko prieku spēlēju izlasē.

šosezon Latvijas U-20 izlase atgriezās un noturēja vietu elitē, un Tu biji viens no dažiem izlases dalībniekiem, kas vecuma ierobežojuma dēļ bija palicis no “pērnā” sastāva. vai tas uzlika kādus papildu pienākumus, lielāku atbildību?

Nu, es nezinu, varbūt tur palīdzēt čaļiem sagatavoties spēlei, varbūt – dažos momentos parādīt piemēru, bet nejutu nekādu īpašu papildu slogu uz saviem pleciem.

(piebilde: saglabāt vietu elitē Latvijas U-20 izlasei zināmā mērā palīdzēja arī reglamenta izmaiņas, kas paredz arī 9. vietas ieņēmējiem palikt elitē. iepriekš eliti pameta abu pēdējo divu vietu – 9. un 10. – ieņēmēji. Latvijas U-20 izlase ieņēma 9. vietu un palika elitē.)

un kāda bija atšķirība – cīnīties U-20 pasaules elitē un pirmajā divīzijā?

Atšķirība bija liela. Spēlēt elitē – tas nozīmē, ka tu spēlē pret pasaules 8 labākajām hokeja komandām; tāpēc, es domāju, lieki te ir salīdzināt eliti ar pirmo divīziju. Bet, nu, nevar arī teikt, ka pirmajā divīzijā spēlē sliktas komandas; tā nebūt nav.

no 2011./2012. g. sezonas Latvijas U-20 izlases esi vienīgais hokejists, kas šosezon jau uzspēlējis pieaugušajā Latvijas izlasē – Euro Ice Hockey Challenge turnīrā Lērenskūgā (Norvēģijā). cik nozīmīga Tev bija šī dalība turnīrā? un kā vērtē savu debiju “lielajā” nacionālajā izlasē?

Es biju ļoti priecīgs, ka man iedeva tādu iespēju – pirmo reizi vispār uzspēlēt pieaugušo hokeju un jau izlasē. Man tas bija liels pārsteigums, un biju ļoti priecīgs. Grūti teikt, kāda bija debija; tas jau labāk trenerim jāprasa. Bet nebija, manuprāt, slikti; protams, varēja daudz labāk nospēlēt, un arī varēju redzēt spēlēs, kas man pietrūkst, lai varētu jau vienlīdzīgi spēlēt ar večiem lielo hokeju.

(piebilde: no 2011./2012. g. sezonas Latvijas U-20 sastāva Latvijas pieaugušo izlases pārbaudes spēlēs 2010./2011. g. sezonā piedalījās Kristiāns Pelšs. savukārt, Kristers Gudļevskis no šī paša U-20 izlases sastāva ir bijis “otrais vārtsargs” bez spēles laika Latvijas izlasē šopavasar.)

pirms divām sezonām HK Rīga sastāvā nonācāt prāvs pulks no 2009./2010. g. sezonas SK Rīga/Profs-18 komandas. vai sanāk bieži MHL laukumos satikt savus cīņubiedrus no kādreizējiem pretiniekiem Baltkrievijas Atklātā čempionāta līgās vai, piemēram, Sergeja Žoltoka piemiņas turnīrā? kādas ir attiecības ar viņiem?

Sanāk šad tad satikt kādu senu draugu; mēģinu uzturēt kontaktu, nekas vairāk.

pērnsezon (2010./2011.) HK Rīga sastāvā ir fiksēta Tava dalība 58 spēlēs (no komandas 59) MHL oficiālajā čempionātā, ieskaitot izslēgšanas spēles. šosezon Tev fiksēta arī faktiski pilna sezona 53 spēles (no komandas 65) – regulārās sezonas un play off summā. ar ko Tev pašam visvairāk atšķiras šīs MHL sezonas?

Pirmajā sezonā es īsti nezināju, kas mani gaidīs, un bija grūtāk sagatavoties spēlēm, bet otrajā sezonā es jau plus – mīnus zināju, kā kura komanda spēlē, un zināju, kā gatavoties katram pretiniekam. Manuprāt, otrā sezona bija labāka, jo bija grūtāka; tādā ziņā un tāpēc arī man tā kā vairāk patika otrā sezona.

ja Tev jāsalīdzina citu komandu izaugsmi, kura no MHL sezonām 2011./2012. g. sezonā bija īpaši pielikusi, pastiprinājusies? pret kuru MHL komandu šosezon ir bijis spēlēt visgrūtāk? kāpēc, Tavuprāt?

Nevarēšu atbildēt uz šo jautājumu. Visas komandas bija pielikušas, un nebija sezonas laikā nevienas vieglas spēles, kur varētu ar pusspēku spēlēt.

sezonas noslēgumā Tev operēta kāja. cik nozīmīgs un akūts bija šis notikums? cik ātri plāno būt ierindā?

Tā bija mana trauma, ko sezonas sākumā guvu, un dēļ kuras arī izlaidu mēnesi. Bet uz sezonas beigām atkal sāku just sāpes, un visas pēdējās regulārā čempionāta un play off spēles spēlēju uz pretsāpju līdzekļiem. Ceru, jau uz aprīļa beigām sākt lēnā garā kustināt kāju un sākt lēnā garā gatavoties nākamai sezonai.

kādi ir Tavi plāni attiecībā uz 2012./2013. g. sezonu? vai ir doma turpināt savas gaitas HK Rīga ierindā, kur līdzšinējais vecuma limita princips ļautu Tev spēlēt vēl 2 sezonas? vai arī ir jau citas ieceres?

Es pats vēl īsti neko nezinu, tāpēc neko nevaru pateikt uz šo jautājumu.

līdz šim, saskaņā ar publiski pieejamajiem statistikas datiem, esi savu karjeru veidojis Latvijas klubos, bet vai nav vilinājums pamēģināt savus spēkus citur pasaulē – Baltkrievijā, Krievijā, Skandināvijas valstīs?

15 gados spēlēju vienu gadu Maskavā, komandā Rus; tā, ka nav tikai tā, ka Latvijā spēlēju. Bet, nu, es nezinu, ir varbūt kāds vilinājums aizbraukt uz ārzemēm un pamēģināt savus spēkus citur, bet jāizanalizē visi plusi un mīnusi.

lai veicas!

vēl info:

  • Artūra Salijas individuālie profili – mhl.khl.ru, eliteprospects.com, statistika.lhf.lv, r-hockey.ru
  • Latvijas izlases spēlētāju statistika Euro Ice Hockey Challenge turnīrā Norvēģijā 2012. gada februārī: tepat
  • Latvijas U-20 izlases spēlētāju statistika U-20 pasaules čempionātā elitē 2011./2012. g. mijā: tepat

[pirmo divu foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā; trešā foto avots: silverlions.ru; ceturtā – iihf.com; piektā – hcmvd.dynamo.ru; sestā  – atlant-mo.ru.]

Posted in HK Rīga, hokejs, MHL | Tagots: , , , , , , , , | 1 Comment »

parlons nous français? vēlreiz par hokeju Francijā

Posted by petrovich27 uz 2011/05/09

TUVPLĀNĀ: Jānis Brakšs

Jānis Brakšs pieder tai Latvijas leģionāru daļai, kas “maršē” pa ledus laukumiem Rietumeiropā un konkrēti – Francijas pirmajā divīzijā. izskatās, ka Francijas ledus kļūst arvien pievilcīgāks spēlētājiem no Latvijas.

par savām divām sezonām Francijā, par Francijas 1. divīzijas līmeni un spēļu intensitāti, par Francijas hokeja specifiku un plusiem, par Montpellier Vipers komandu un Latvijas leģionāriem tajā, par nākotnes plāniem – Jāņa Brakša atbildēs.

izziņai: Jānis Brakšs

  • dzimis 1987. gada 12. jūnijā
  • ampluā: aizsargs
  • “figūra”: 187 cm; 90 kg
  • 2010./2011. g. sezonā Montpellier Vipers (Monpeljē) sastāvā Francijas Division 1 (valsts 2. stiprākā līga)
  • iepriekšējās sezonas: Les Castors d’Avignon (Francijas Division 1); ASK Ogre; Rīga 2000; SK LSPA/Rīga; Rīga/Sāga/LB 18
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2007. gada (2006/2007.) PČ 1. divīzijā
  • pirmie treneri: Jānis Kupčs, Juris Reps, Vjačeslavs Nazarovs

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: nu jau otro sezonu noslēdz Francijā, šīs valsts otrajā stiprākajā līgā – Divison 1. kas bija Tavi lielākie pārsteigumi, kad 2009./2010. g. sezonā pēc ASK Ogre sastāvā Baltkrievijas ekstralīgā aizvadītas sezonas ieradies Aviņonā – komandā Les Castors d’Avignon? kas kļuva savādāk? kas bija tās lietas, kas bija vienkāršākas par gaidīto, bet kuras – bija grūtākas?

Jānis Brakšs: Sanāca pavisam vienkārši. Nokļuvu Avignon ar Artūra Dzelzs palīdzību. Ierodoties tur, man bija nedaudz bail tādā ziņā, ka tā bija mana pirmā sezona ārpus Latvijas, un man nebija ne mazākas nojausmas, kas mani sagaida šeit Francijā. Tas viss kopumā bija kā jauns piedzīvojums manā hokejista karjerā, bet nebija nemaz tik traki, jo iedzīvojos diezgan ātri, un spēlēt arī man bija diezgan viegli, jo biju aizbraucis ļoti labā fiziskajā formā; tajā vasarā biju ļoti labi pastrādājis! Kas bija grūti? Valodas barjera visas sezonas garumā!

jautājums: franči ir izslavēti ar diezgan fanātisku savas kultūras un tajā skaitā valodas patriotismu. cik būtiskus kuriozus, problēmas ir sagādājusi valodas barjera?

Hmm, kuriozi… Nu bija pāris reižu, kad treneris gribēja man ko pastāstīt spēles laikā, bet viņš nezināja angļu valodu, es nezināju franču valodu; tā arī mēs visu sezonu, var teikt, nerunājām, tikai ļoti svarīgos brīžos; man komandā bija 3 kanādieši, kas man regulāri palīdzēja ar tulkošanu! Uz ielas arī īpaši neviens, es domāju – vietējie franči, nerunā svešvalodās! Šogad Montpellier mums bija franču valodas skola 2 reizes nedēļā, un uz sezonas beigām bez liekas lielīšanās varu teikt, ka mēs 3 latvieši diezgan labi sapratāmies ar komandas biedriem – frančiem.

jautājums: ja Tev būtu pāris teikumos jāraksturo, kas ir Francijas hokejs, kā Tu vērtētu?  tas ir frankokanādiešu “eksports” uz vēsturisko dzimteni? vai tomēr kaut kas savs?

Vairāk vai mazāk. Līmenim nav nekādas vainas; pirmās 10 komandas mūsu līgā [Division 1] ir ļoti sakarīgas šosezon, ir daudz leģionāru, kas to vietējo hokeju ļoti, ļoti paceļ. Katrā komandā ir vismaz  pa 5 – 6 ārzemniekiem; bez viņiem nu nekā neiztikt!

jautājums: pēc sezonas Aviņonas “bebros” pārgāji uz citu pirmās divīzijas komandu – Montpellier Vipers, kur cīnījies šosezon (2010./2011.). kas Monpeljē pilsētas klubā ir labāk, savādāk nekā Aviņonā?

Pilnīgi viss ir savādāk. Pilsēta labaka; šeit pilsētā ir diezgan daudz krievu, ir daudz jaunu studentu, kas mācās vietējā augstskolā! Komanda arī ir stiprāka, attieksme no kluba vadības arī ir daudz nopietnāka. Komandai ir mērķis; Avignon tāda nebija, un tāpēc arī šogad viņi [Les Castors d’Avignon] ir tabulas lejasgalā!

jautājums: šosezon Les Castors d’Avignon vienība Division 1 regulārajā čempionātā 14 komandu konkurencē palika 12. vietā, bet Tava pašreizējā komanda Montpellier Vipers ierindojās 6. vietā, iekļūstot starp 8 vienībām, kas cīnās play off-ā. vai var apgalvot, ka Monpeljē komanda ir būtiski spēcīgāka par Aviņonas klubu? kāpēc jā/nē?

Avignon šogad nomainīja visus 5 leģionārus, nepalika neviens no pagājušā gada ārzemniekiem, un vietējie čaļi arī diezgan pašvaki, bet šogad viņi tur ir iegādājušies ļoti lētus spēlētajus, kuri nespēj pavilkt to komandu! Montpellier mums ir 8 leģionāri, un visi ir spēlējuši diezgan normālos līmeņos iepriekš.

jautājums: jau iepriekš intervijā portālam apollo.lv minēji, ka Monpeljē kluba vadība ir devusi minimālo uzdevumu – iekļūt play off 2. kārtā. izslēgšanas spēlēs Jums pretī nāca Les Boxers (Bordeaux), kas ieņēma 3. vietu regulārajā čempionātā. sērijā ar 1-2 uzvarēja Bordo komanda. kādas bija Tavas komandas izredzes?

Mums bija ļoti smaga situācija, komandai bija uzdevums iekļūt otrajā kārtā, bet tas bija grūti izdarāms, jo komandā bija traumēti 4 vadošie spēlētāji, un spēles aizvadījām ar 8 uzbrucējiem un 5 aizsargiem! Tāpec arī pirmo spēli zaudējām [o:3]; līdz trešajam periodam spēle bija kā uz nažiem – 0:0, līdz kamēr salūzām; vienā brīdī pietrūka nedaudz spēka un veiksmes, arī vārtsargs viņiem nospēlēja ļoti labi! Otro spēli izbraukumā vinnējām ar 4:3 un trešo zaudējām ar 3:7, un ar to mūsu play off sērija beidzās.

jautājums: kā Tu kopumā vērtē Francijas Division 1 regulārā čempionāta un izslēgšanas spēļu līmeni? vai ar diviem apļiem – 26 spēlēm regulārajā čempionātā nav par maz?

Nu, ja salīdzina, ka šeit regulārā sezona iet 26 spēles, tad laikam atbilstošs ir arī izslēlgšanas spēļu kalendārs. Žēl, protams, ka ir tik maz to spēļu, bet, ja paskatās kartē, tad [no Monpeljē] tuvākais brauciens ir Avignon 100 km un Valence [Les Lynx (Valence); arī V.H.C.] 180 km attālumā; pārējās komandas ir tālu, tālu prom, visas tuvāk Parīzei un tas ir 700 km; ļoti tālu sanāk izbraukumi! Treneris gan stāstīja, ka tuvāko gadu laika federācija vēloties paaugstināt spēļu skaitu, grafiku padarīt garāku! Viņi šo jautājumu risināšot, iespejams, taisot divīzijas [pēc ģeogrāfiska principa]; tas ir tikai projekts tuvākajos gados!

jautājums: šosezon Monpeljē komandā spēlē 3 puiši no Latvijas – Tu, Raimonds Daniličs un Jānis Straupe. komandā netrūkst arī citu valstu leģionāru. cik prasīga ir kluba vadība pret leģionāriem un kā kluba vadība novērtē tieši Latvijas leģionāru sniegumu?

Ar mums latviešiem viņiem problēmu nav; viņi ir apmierināti ar mūsu sniegumiem, un vēlas mūs redzēt šeit arī nākamgad. Prasības ir ļoti vienkāršas – darīt maksimāli labi savu darbu uz ledus!

jautājums: Baltic Sports Agency Tavā individuālajā profilā raksta: “[..] stabils aizsargs ar ātru slidojumu. Labi darbojas viens pret vienu ar pretinieku un ir lielisks metienu bloķētājs”. cik ļoti tas atbilst patiesībai, kas ir mainījies? vai šīs nosauktās īpašības slīpē arī Francijā? vai Francijas hokeja ietekmē esi kaut ko mainījis savā stilā?

Nedaudz esmu palicis smagāks, es varu tagad arī nedaudz spēlēt spēka spēli; agrāk man bija trūkumi tieši ar to! Vēl man ir spēcīgs metiens. Ļoti daudz spēlēju mazākumā, jo tieši to es piekopju jau trešo gadu; esmu viens no pirmajiem, kas dodas mazākumā! Gadās arī nobloķēt kādu metienu, ja vajag un situācija prasa.

jautājums: ja Tev tagad būtu jāsalīdzina sezonas, ko aizvadīji SK Rīga, SK LSPA/Rīga, Rīga 2000, ASK Ogre, Les Castors d’Avignon un Montpellier Vipers klubos, kura sezona Tev bija visvērtīgākā? kurā no komandām juties vislabāk? kāpēc?

No katras sezonas varētu kaut ko paņemt līdz’, visas sezonas ir bijušas svarīgas un interesantas; visspilgtāk laikam paliek atmiņā sezona pie Oļega Znaroka – viņš bija stingrs, un pie viņa vienmēr bija kārtība, bija vienmēr skaidrs uzdevums, kas jādara laukumā! Bet visērtāk šobrīd jūtos šeit, Montpellier; mums ir superīgākais kolektīvs – tieši spēlētāji, savā starpā!

jautājums: vai Tu varētu cietiem Latvijas hokejistiem, kuri apsver iespēju uzspēlēt Francijā un tieši 1. divīzijā, rekomendēt šo valsti un šo līgu? kas ir šīs līgas lielākie plusi, kurus Tu nosauktu leģināriem-iesācējiem? kas – mīnusi?

Noteikti, ja ir vēlēšanās un ir kāds piedāvājums, jābrauc! Jo mums tāpat ir tikai 2 komandas Latvijā palikušas – Rīgas Dinamo un Liepājas Metalurgs! Visiem vietas tur nav! Tāpēc sadarbībā ar Šveices hokeja aģentu Joelu esam izveidojuši mazu hokeja aģentūru  [adrese: hockeyagency.net], kas meklē un piedāvā spēlētājus tieši Francijas Magnus līgai [Ligue Magnus – stiprākajai līgai] un D1, D2 [1. un 2. divīzijām].

jautājums: kādus plānu “kal” attiecībā uz nākamo (2011./2012.) sezonu? vai ir domas attiecībā uz esošo līgu vai, varbūt, uz stiprāko – Ligue Magnus? vai nav doma pamainīt arī valsti, franču valodā Eiropā runā, piemēram, arī dažos Šveices klubos?

Šveices hokejs ir ļoti augsta līmeņa hokejs; esmu apmeklējis dažas spēles – Zürich Kloten [Kloten Flyers], Ženēvas Servette [Genève-Servette], Zug EVZ [EV Zug], un iespaids bija, ka [NLA – Šveices stiprākās līgas] spēļu līmenis ir salīdzināms ar KHL līmeni. Gribētos jau laikam uzspēlēt Ligue Magnus – Francijas augstākajā līgā; ir piedāvājums no esošās Montpellier!

lai veicas!

[fotoattēli no Jāņa Brakša personīgā arhīva.]

lasāmvielai:

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 4 Comments »