Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Itālijas izlase’

Prāga 1933. Latvijas izlases pirmais pasaules čempionāts

Posted by petrovich27 uz 2014/08/16

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_300Pēc tam, kad 1932.gada martā Latvijas izlase bija pirmo reizi atrādījusies starptautiskā līmenī – Eiropas čempionātā Berlīnē, valsts sporta sabiedrība bija nobriedusi spert nākamo soli. 1933.gada februārī Prāgā bija ieplānots pasaules čempionāts ar kuplu dalībvalstu loku, izslavētās Kanādas un ASV komandas ieskaitot.

Latvijas hokeja dzīves vadītāji dalībai pasaules meistarsacīkstēs sāka gatavoties jau salīdzinoši laicīgi. “Pasaules meistarsacīkstes hokejā notiks Prāgā no 18. līdz 28. februārim. Sacīkstēs piedalīsies arī mūsu komanda, kuŗa pag. gadā Berlīnē guva it apmierinošus rezultātus,” informēja laikraksts Latvijas Kareivis 1932.gada 17.decembrī. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinājumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Jau pēc nepilnām 2 nedēļām, 30.decembrī, šī pati avīze informēja, ka LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienība) izlases braucienam uz Prāgu piešķīrusi 150 latus. Tā, protams, nebija visa nepieciešamā summa un bija divreiz mazāka nekā dotācija pirms gada, bet tomēr – tas bija labs signāls.

Vai laika apstākļi ļaus sagatavoties?

Sliktā ziņa bija tāda, ka 1932./1933.gada ziemas apstākļi, no kā arī bija atkarīga valstsvienības gatavošanās turnīram, nav bijuši ideāli. Jāatgādina, ka tolaik Latvijai līdz mākslīgā ledus arēnai bija kādi gadu desmiti jāgaida, tādēļ hokejistiem nederēja ne vēla un švaka ziema, ne atkušņi…

Laika apstākļi lika šūmēties, šaubīties un ar nolemtību raudzīties izlases izredzēs. “Latvija tomēr piedalīsies Prāgā?” kliedza izdevuma Stadions virsraksts (1933.g. 12.janv.). “Neraugoties uz visai nelabvēlīgiem ziemas apstākļiem, kas mūsu ledushokeja spēlētājiem līdz šim nav devuši iespēju kautcik nopietni sagatavoties līdzdalībai pasaules meistarsacīkstēs Prāgā, mūsu ziemassporta savienība tomēr nolēmusi pieteikt Latvijas līdzdalību šajā turnīrā. Vai lielie izdevumi, ko prasīs izlases vienības (vismaz 12 pers.) sūtīšana uz Prāgu, attaisnosies? Nav taču šaubu, ka vēl atlikušajā laikā līdz 12. februārim, kad komandai jāizbrauc, mēs nespēsim iegūt kaut cik apmierinošu formu, ja arī pieņemsim, ka iestājies ziemas laiks sekmēs intensīvus treniņus!

Biļetes uz spēli: no 20 santīmiem līdz 1 latam

Neskatoties uz kritiku un bažām, nedēļas nogalē, 15.janvārī, Latvijas Sporta Biedrības (LSB) slidotavā tā laika federācijā – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) rīkoja Zibensturnīru, kas atklāja hokeja sezonu un, līdzīgi kā turnīrs pirms gada, bija paredzēts līdzekļu vākšanai valsts izlases startam starptautiskās meistarsacīkstēs. Šoreiz – pasaules čempionātā. “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules meistarsacīkstēm Prāgā,” norāda Latvijas Kareivis (1933.g. 12.janv.).

Būtu interesanti noskaidrot, cik maksāja biļetes tieši uz 1933.gada Zibensturnīra spēlēm, taču ir skaidrs, ka ieņēmumi no turnīra nebija zemē metami. 1932./1933.gada sezonas Latvijas čempionāta spēlēm LZSS bija noteikusi biļetes cenu starp 20 santīmiem un 1 latu (tā laika vienībām bija cita vērtība). “Ieejas maksa bendi un hokeja meistarības sacīkstēs noteikta šāda: pirmo komandu sacīkstēs bērniem līdz 12 gad. 20 sant., skolēniem, kareivjiem, studentiem un sportistiem, kas uzrāda licenci, 50 sant., pārējiem 1 ls [..]. Sacīkstēm lietojamas tikai savienības biļetes,” liecina oficiālais paziņojums izdevumā Stadions (1932.g. 8.dec.). Otrā līmeņa – 2.klases – vienību sacensībās cenas bija nedaudz “draudzīgākas”.

300 skatītāju – daudz!

Laikraksts Sporta Pasaule (1933.g. 16.janv.) liecina, ka “Neskatoties uz diezgan lielo aukstumu, šo pirmo ledus [hokeja] zibeņturnīru bija apmeklējuši apm. 300 skatītāji“. Grūti spriest, vai korespondents bija skaitījis “tīros” skatītājus, nerēķinot turnīra dalībniekus. Tomēr 300 skatītāji tā laika hokeja sacīkstēm jebkurā formātā bija ievērojams skaits. Turnīrā piedalījās Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas aktuālās sezonas visas piecas vienības – ASK (Rīga), LSB, RFK (Rīgas Futbola Klubs), Unions (vācu Union) un US (Universitātes Sports). (Nepiedalījās Liepājas zonas, 2.klases un, protams, strādnieku organizācijas SSS komandas.) Katrai komandai pirms turnīra bija iespēja “saņemt savienības birojā 15 brīvbiļetes savas komandas spēlētājiem, bez kuŗu uzrādīšanas ieeja sacīkšu laukumā viņiem būs liegta” (Stadions, 1932.g. 12.janv.). “Liegta” bija par skaļu teikts; biļeti nopērkot, gan jau, ka varēja spēles noskatīties.

Zibensturnīrā redzētais atkal izdevuma Stadions apskatnieku darīja bažīgu un norūpējušos. “Vērojot komandu vēl stipri «rudenīgās» spēles ar bažām jāraugās uz mūsu valsts vienības debiju pasaules meistarsacīkstēs Prāgā. Mūsu uzstāšanās pagājušā sezonā Berlīnē notikušās sacīkstēs bija apmierinoša. Vācu sporta prese mūsu vienībai pat veltīja atzinīgus rakstus, uzsveŗot, ka priekš valsts, kur hokeju spēlē tikai otro gadu, mēs esot sasnieguši jau daudz, un izsakot cerību ka nākošajās sacīkstēs Prāgā, mēs būšot vēl ievērojami progresējuši. Kaut tā būtu!” (Stadions, 1933.g. 19.janv.).

Treneris uz čempionātu nebrauc

Diemžēl izlasei pārbaudes spēļu pirms pasaules čempionāta Prāgā nebija. Iepriekšējā valstsvienības spēle bija aizvadīta pirms gada 19.martā Eiropas čempionātā Berlīnē pret Lielbritānijas izlasi.

Tomēr koptreniņi notika. Kandidātu saraksts tika nosaukts janvāra nogalē; tie visi bija tieši tie 11 vīri, kuri pēc tam devās laukumā Prāgā. “Valsts komandas sastādīšanu un treniņu vadīšanu uzņēmies N.Kavass” (Stadions, 1933.g. 26.janv.). Sagatavošanās posmā izlases faktiskais treneris un ģenerālmenedžeris vienā personā bija Nikolajs Kavass, LZSS valdes loceklis un sporta biedrības Unions vadības pārstāvis. Savādi, bet uz pasaules čempionātu treneris nebrauca, bet devās citas personas… N.Kavass janvāra nogalē izraudzījies 16 kandidātus, un izlases pirmais treniņš bija paredzēts 27.janvārī Esplanādē, informē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 26.janv.).

“Pats par savu naudu…”

Protams, aktuāls bija arī naudas jautājums. Minētā LSOA dotācija (Ls 150) veidoja mazāk kā ceturtdaļu no brauciena oficiālā budžeta. Noteiktu apjomu ienesa Zibensturnīrs. Saskaņā ar LZSS kases pārskatu, brauciens uz Prāgu izmaksājis 623 latus un 20 santīmus. Jādomā, ka šajā skaitlī neietilpa spēlētāju izmantotie privātie līdzekļi, jo arī šoreiz uz čempionātu daži spēlētāji braukuši par savu naudu…

Kaut gan lielas grūtības radīja vajadzīgo līdzekļu sagādāšana, tomēr iespēja redzēt pasaules spēcīgākās komandas un arī ar viņām sacensties radīja vajadzīgo sajūsmu, tā kā pa daļai ar savienības [LZSS], pa daļai ar personīgiem un savu biedrību [sporta klubu] dotiem līdzekļiem mūsu komanda tomēr šais sacīkstēs piedalījās,” liecina LZSS oficiālais 1932./1933.g. sezonas pārskats.

Latvijas izlase 1933.gada versijā

Latvijas izlases delegāciju veidoja 15 vīri – 12 hokejisti un 3 “pārstāvji” (delegācijas vadītāji). Valstsvienībā bija pārstāvēti četri no pieciem 1932./1933.g. sezonas meistarsacīkstēs startējošiem Rīgas zonas hokeja klubiem; ārpus palika LSB. Izlasē nebija Liepājas zonas klubu (Olimpija un LTK), kā arī atsevišķās sacīkstēs spēlējošie “siseņi” (strādnieku organizācijas SSS sportisti). Toties viens pārstāvis bija no hokeju vairs nespēlējošas organizācijas – Vanderers (Wanderer, RW).

Latvijas valstsvienības delegācija Prāgā:

  • Herberts Kušķis (Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Indriķis Reinbahs (Unions);
  • Arveds Keslers (Unions);
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Arvīds Pētersons (ASK);
  • Ādolfs Petrovskis (ASK);
  • Roberts Bluķis (ASK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Pauls Frēlihs (Unions), izlases pārstāvis, LZSS valdes loceklis;
  • Valters Glins Holls (Vanderers), izlases pārstāvis, LZSS kasieris;
  • Arvīds Zirnis (US), izlases pārstāvis, “intendants”.

LZSS oficiālajā sezonas pārskatā Zaļuma un Zirņa vārdi neparādās izlases delegācijas uzskaitē, taču laikabiedri un liecinieki apstiprina un pat apdzejo šo vīru atrašanos Prāgā. Laikraksts Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.) nacionālās izlases sastāvā uz Prāgu aizbraukušo hokejistu sarakstā nosauca arī US hokejistu Andreju Jesenu; tomēr, ja viņš ir braucis, tad – ārpus oficiālās delegācijas un spēlēs nav piedalījies. A.Jesens nebija iekļauts arī Nikolaja Kavasa janvārī sastādītajā izlases kandidātu sarakstā. Savukārt, no N.Kavasa kandidātu saraksta izlases delegācijā uz Prāgu nebija iekļauti Auziņš, Brašmanis, Hvīds un Roze (Pēdējā Brīdī, 1933.g. 26.janv.).

Maršruts: Rīga – Varšava – Prāga

Latvijas izlase devās ceļā 15.februāra pēcpusdienā ar vilcienu virzienā uz Varšavu. “Mūsu hokejkomanda uz Prāgu aizbrauca vakar pukst. 15.10 [..]. Mūsu komandu stacijā izvadīja ZSS [LZSS] pārstāvji: a.-kapt. Kārkliņš, Plūme, izglīt. min. fiziskās audzināšanas instruktors Cekuls, preses pārstāvji, daudz labvēļu un dāmas ar ziediem,” liecina Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.).

Ceturtdien, 16.februārī,  ar Varšavas vilcienu 9:30 vakarā ieradās mūsu valsts komanda Prāgā. Spēlētājus sagaidīja vietējā latviešu kolonija un sūtniecības atašējs [J.] Zirņa kungs. Garastāvoklis visiem labs. Mūsu spēlētājus novietoja “Centrum” viesnīcā, netāļu no ziemas stadiona,” raksta Anatolijs Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 27.febr.).

Arī no Latvijas preses saimes Prāgu skatīt nobraukuši divi representanti,” piebilst laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 18.febr.). Tomēr klātienē esošo Latvijas preses pārstāvju skaits bija lielāks. Cik saprotams, reportāžas nepastarpināti no Prāgas sniedza, piemēram, jau minētais Anatolijs Pavlovskis (Sporta Pasaule) un izdevuma Stadions autors Verners Kanups. Sporta žurnālistikā roku bija ievingrinājis arī izlases delegācijā iekļautais hokejists Hermanis Zaļums, kurš uz ledus tā arī nedevās, bet esot veicis žurnālista pienākumus. Kā raksta tā laika pantiņu autors: “Kur tik’ pilsētā kāds skaļums, Tur jau ložņā Hermans Zaļums, Reportierim jāzin viss [..],” (Stadions, 1933.g. 2.marts). (Pirms čempionāta prese rakstīja, ka izlasei līdzi dosies krievu valodā izdotā Rīgas laikraksta Segodņa (Сегодня) sporta redaktors I.Havkins, bet, vai tas noticis, ir pārbaudāms fakts.)

Prāga, ledus stadions, 12 izlases un “tribīne ar apsildīšanu”

PC_plakats_1933_passionhockey_com_3001933.gada 18.-26.februārī Prāgā notikušais turnīrs bija pēc skaita 7. pasaules čempionāts un vienlaikus arī 18. Eiropas čempionāts. Sākotnēji tika lēsta 15, tad 14 valstu piedalīšanās. Līdz pēdējam brīdim tika gaidīta aktuālās (1932.) Eiropas čempionvienības – Zviedrijas izlases – dalība čempionātā. Izdevuma Sporta Pasaule žurnālists prognozēja: “Pagājušā gadā Eiropas meistara tituli ieguva Zviedrija. Šogad uz Pasaules meistaru Zv.[iedrijai] maz izredzes, jo startēs un spēlēs [hokeja] dzimtenes – Kanādas komanda un Zv. uzvara pag. gadā uzskatāma kā nejaušība” (1932.g. 24.dec.).

Tomēr no dalības meistarsacīkstēs “noleca” Zviedrijas, Francijas, Lielbritānijas un Dienvidslāvijas (tolaik saukta par Jugoslāviju) izlases, bet – pieteicās Beļģija. Attiecīgi dalībai čempionātā ieradās 12 izlases.

Vecā Viduseuropas pilsēta Prāga ar 850,000 iedzīvotājiem šogad pieredzējusi to godu, ka viņas jaunizbūvētā ziemas stadionā, risinās ziemas sporta lielākais notikums. Tur divpadsmit valšķu vienības atrisina uzdevumus: kas būs Europas, un kas būs pasaules meistars ledushokī spēlē. Šo divpadsmit izredzēto skaitā arī Latvija, kā vienīgais Baltijas valšķu reprezentants. Un jāsaka, ka godam savu uzdevumu pilda,” raksta apskatnieks V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

Prāgas ziemas stadions, kur šogad notiks pasaules meistarsacīkstes Kanādas hokejā ir viens no labākiem Eiropā. Stadions atrodas Prāgas centrā – Itvanicā. Skatītājiem izbūvētā tribīne ir ierīkota ar apsildīšanu. Mākslīgais ledus vienmēr atrodas labā stāvoklī,” detaļas sniedz Sporta Pasaule (1933.g. 13.febr.). Preses ziņas liecina, ka stadiona būvniecība pabeigta 1932./1933.g. sezonā, un arēna “spēj uzņemt līdz 12,000 skatītāju“.

Čempionāta formāts

Pasaules čempionāta formāts paredzēja, ka Kanādas un ASV izlases kā tradicionāli būtiski spēcīgākās priekšacīkstēs nepiedalās un automātiski startē no otrā posma stiprāko 8 komandu sastāvā. Savukārt Eiropas 10 izlases 17.februārī notikušās izlašu pārstāvju sapulces laikā tika izlozētas dalībai 3 grupās. No katras grupas divām izlasēm bija paredzēts turpināt cīņu par medaļām, bet pārējās – gaidīja gandarījuma turnīrs.

Izloze noteica grupu sadalījumu:

  • A (I) grupa: Austrija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija;
  • B (II) grupa: Beļģija, Polija, Vācija;
  • C (III) grupa: Latvija, Šveice, Ungārija.

Vēl Latvijas izlasei izbraucot no Rīgas, salīdzinoši precīzi prognozēja un dalības uzdevumu formulēja laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks: “Vietu iegūt mūsējiem neisdosies, tomēr pēdējie arī viņi nepaliks. Piedalīšanos jausskata par pirmklasīgu treniņu” (1933.g. 15.febr.).

Pret Šveici. 1:5

Pirmo spēli pasaules čempionātā Latvijas valstsvienība aizvadīja 18.februārī pret Šveices izlasi. Šveice starptautiskajā hokeja federācijā LIHG (kopš 1946.g. IIHF) ietilpa jau no 1908.gada, bija viena no pirmajām četrām šīs organizācijas dalībvalstīm un starpkaru posmā Eiropas valstu vidū kotējās diezgan augstu. Šveiciešu kontā bija 1928.gada olimpiskā bronza (stiprāki bija kanādieši un zviedri), 1930.gada pasaules čempionāta bronza (aiz Kanādas un Vācijas). Šajos turnīros Šveice ieguva Eiropas vicečempionu titulu, bet 1926.gadā bija kļuvusi par Eiropas čempionvienību.

1933.gada pasaules čempionātā Šveices izlasē “laika apstākļus” veidojuši brāļi Katini un Toriani (par godu šiem uzvārdiem, starp citu, nosauktas Špenglera kausa izcīņas priekšsacīkšu grupas).

Žurnālisti slavēja Latvijas izlases centību un… šveiciešu meistarību. “Zaudējums 5:1 Šveicei nemaz neatbilst spēles gaitai, bez tam tā bij spēle – īsts ledushokī sniegums. Vai kā «Prager Tageblat» raksta: «Šveices – Latvijas spēle bij labākā vakardienas sacīkste, te uzvarēja tikai rutīna un technika, vēl ledushokī spēlē jaunos latviešus.»

Visi tie 5000 skatītāji, kas bij ieradušies noskatīties šo spēli, pabalstīja jo sevišķi latviešus cīņas paguruma brīžos ar uzmundrinošiem saucieniem. Cerēsim, ka arī nākošās spēlēs Latvijas valsts reprezentanti attaisnos čechu publikas iegūtās simpātijas. [..] Latvijas komandai pašreiz ļoti mošs gars un tā cer, ka tie, kas viņus pavadīja uz Prāgu ar sajūsmu un laimes vēlējumiem nebūs vīlušies,” referē V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

45 minūšu laikā (tāds tolaik bija spēles ilgums; 3 x 15 min.) Latvijas izlase šveiciešiem vienu vārtu zaudējumu prata sarūpēt. Tā autors – Ādolfs Petrovskis.

Pret Ungāriju. 0:3

Izšķirošā spēle Latvijas izlasei bija 20.februārī pret Ungārijas izlasi. Izšķiroša tāpēc, ka ar tās rezultātu bija jākļūst skaidram – vai Latvija “izkļūs no grupas” un cīnīsies par 1.-8.vietu, vai arī – “neizkļūs” un ieņems vietu starp 9.-12. Kā norādīja laikraksts Latvijas Kareivis: “Ja izdosies uzvarēt ungārus, tad mūsu komanda iekļūs pusfinālā [otrajā posmā]. Pretējā gadījumā tai būs jāsacenšas gandarījuma turnīrā ar vājākām komandām” (1933.g. 21.febr.).

Jāpiebilst, ka ungāri tika uzskatīti par “ņemamiem”, salīdzinot ar Eiropas hokeja lielvalstīm. Ungārija starptautiskajā federācijā bija iestājusies 1927.gadā, t.i., tikai četrus gadus pirms Latvijas. Ungāri bija piedalījušies tikai dažos starptautiskos turnīros – 1928.gada olimpiādē, 1929.gada Eiropas čempionātā, 1930. un 1931.gada apvienotajos pasaules un Eiropas čempionātos. Augstas vietas Ungārija nebija ieņēmusi, bet pēdējos gados bija vērojams progress. Ungāriem šis bija piektais starptautiskais turnīrs, Latvijai – otrais.

“Paņemt” Ungārijas izlasi ne tuvu neizdevās…  Situācijas skaidrojums bija žurnālistiem: “Kā jau tas bija paredzams, atkusnis un siltais laiks, kas kavēja mūsu hokejistiem iegūt treniņos pienācīgu noslīpējumu, aisvēris Latvijas ledus hokeja komandai durvis galvenā turnīrā Prāgā. Tur iekļūt laimējās Ungārijai, bet Latvijai tagad būs jācīnās gandarījuma turnīrā ar Itāliju, Beļģiju un Rumāniju. Pēdējo sacensību ar Ungāriju, kur kā sināms latvji saudēja 3:0 noskatījās ap 10.000 skatītāju,” ziņo un interpretē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 22.febr.).

Mūsu zaudējums Ungārijai arī nebūtu tik liels (0:3), ja komandai netrūktu tas cīņas spars, kāds bija spēlējot ar Šveici,” īsi rezumēja A.Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 6.marts).

“Sānoslis”. Česke Budejovice

Pēc apakšgrupas pēdējās spēles (20.februārī) un pirms nākamās spēles jau gandarījuma turnīra ietvaros (24.februārī) sanāca 3 brīvu dienu pauze, ko Latvijas izlase nolēma aizvadīt lietderīgi – uzspēlējot draudzības spēli ar vietējo klubu Česke Budejovices pilsētā. Česke Budejovice (vācu Budweis) ir viena no slavenākajām Čehijas, tolaik Čehoslovākijas valsts, alus pilsētām; atrodas ap 150 km uz dienvidiem no Prāgas.

Latvijas izlases pretiniekos nāca Stadion komanda – pilnā nosaukumā AC Stadion České Budějovice (lietots 1928.-1948.g.), kas tagad pazīstama ar vārdu ČEZ Motor České Budějovice un spēlē Čehijas 1.līgā. Latvijas valstsvienība mājiniekiem piekāpās ar 1:3. (Šo spēli literatūrā mēdz “ieskaitīt” Rīgas vienībai nevis Latvijas izlasei.)

Spēle tās dalībnieku atmiņās palikusi ar kādu bīstamu epizodi. “Sacensība notika vakarā uz tuvējā ezera. Lai atkušņa laikā ledus virsma būtu līdzena un sausa, laukuma katrā stūrī bija izcirsti lieli āliņģi, bet laukums bija ierobežots tikai ar pēdu augstu malu un ļoti vāji apgaismots. Spēles sākumā uzbrucēji ar [Johanu] Skadiņu kreisā malā devās uz pretinieka vārtiem. Pēkšņi Skadiņš pazuda. Tiesnesis apturēja sacensību, lai noskaidrotu spēlētāja pazušanu, bet pārsteigums bija vēl lielāks, kad Skadiņš mēģināja tikt ārā no āliņģa,” pēc daudziem gadiem rakstīja arī tā gada izlases spēlētājs Leonīds Vedējs (Laiks, 1990.g. 21.febr.). Johans Skadiņš izglābās un vēl 30.gados hokeja laukumos sagādāja daudz rūpju pretinieku vārtsargiem.

Mūsdienu hokejam nesaprotami miniatūrā apmale tolaik nebija anomālija. Saskaņā ar tā laika noteikumu redakciju, apmalei bija jābūt vismaz 25 cm augstai, kas saskaņā ar mūsdienu IIHF noteikumiem ir noteikta 1,17-1,22 m augstumā. Atšķirība ir… Jāpiebilst, ka apmales tolaik bija mazāk bīstamas, jo spēka (“ķermenisku“) spēli drīkstēja piekopt tikai savā aizsardzības zonā un vismaz pusotra metra attālumā no apmales, ko norādīja noteikumu 113.punkts: “Savus vārtus aizsargājošam spēlētājam tomēr atļauts ar ķermeni kavēt pretinieka gaŗāmiešanu, bet nekādā ziņā nelietojot nūju. Šāda pretinieka kavēšana ar ķermeni atļauta aizsargājošai komandai tikai viņas laukuma trešdaļā un vismaz 1,50 m attālu no laukuma apmales” (Stadions, 1932.g. 15.dec.).

Pret Itāliju. 2:0

Spēle pret Itālijas valstsvienību norisinājās 24.februārī. Itālija LIHG bija uzņemta 1924.gadā, bet valsts izlase bija izlaidusi virkni turnīru un startējusi tikai četros starptautiskos turnīros – 1924., 1926. un 1929.gada Eiropas čempionātos, kā arī 1930.gada apvienotajās pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs. Augstākās vietas itāļiem nebija “pa zobam”, bet 1929.gada Eiropas čempionātā Itālija prata ieņemt 4.vietu (8 izlašu konkurencē).

1933.gada februārī Prāgā itāļiem esot pievērsta īpaša uzmanība: “Uz Itālijas spēli daudzi raudzījās novērojoši, jo nākošās pasaules meistarsacīkstes 1934.g. rīko Itālija Milānā” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pēc diviem zaudējumiem ledushokeja meistarības priekšsacīkstēs, latvju komandai beidzot izdevās gūt vienu uzvaru. Šo pirmo uzvaru mūsu hokejisti ieguvuši gandarījuma turnīrā, pieveicot Itālijas hokeja vienību ar 2:0. Abus vārtus mūsu komandai iesitis Jurgens. [..] …uzvara pret spēcīgo itāļu vienību nākusi savā ziņā negaidot, jo nevien mūsējie, bet arī visi daudzie skatītāji bijuši pārliecināti, ka latvjus sagaida jauna neveiksme.

Spēli uzsāk mūsu spēlētāji ar strauju uzbrukumu. Veikli kombinējot mūsu komandas uzbrucēji drīz vien nokļuvuši pretinieku vārtu tuvumā un vairākkārtīgi nopietni apdraud Itālijas vārtus. Tikai pateicoties itāļu vārtsarga lieliskai spēlei, šie straujie uzbrukumi beigušies bez rezultāta. Tad arī publika savu spriedumu par mūsu komandas spējām bijusi spiesta mainīt, jo nu pierādījies, ka ne saspēles, ne arī technikas ziņā latvji nav vājāki par itāļiem, bet ātrumā un centībā tos pat ievērojami pārspēj.

Pirmo panākumu mūsējie guvuši īsi pirms pirmās trešdaļas beigām, kad Jurgens no burzmas iesitis ripu itāļu vārtos. Rezultāts 1:0 par labu Latvijai! Otrā trešdaļā cīņa risinājusies bez rezultāta. Trešā spēles posmā latvji vēlreiz tikuši pie panākuma. Uzvaru nesošos vārtus atkal iesitis Jurgens. Neskatoties uz abpusēji straujo spēli, turpmākā cīņa rezultāta vairs nedevusi un latvji atstājuši spēles laukumu kā uzvarētāji ar 2:0. Pēc šīs iespaidīgās uzvaras latvju komandai nāksies sastapties gandarījuma turnīra finālspēlē ar Rumānijas vienību,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 27.febr.).

Korespondents A.Pavlovskis jau pēc čempionāta par spēli pret Itālijas izlasi rakstīja: “Šī bija viena no pasaules meistarcīņu lielākām sensācijām, jo Latvijas 2:0 uzvara nāca pilnīgi negaidīta. [..] Sevišķi labi spēlēja mūsu pirmā maiņa: Petrovskis, Jurgens un Skadiņš” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pret Rumāniju. 0:1

Gandarījuma turnīra paralēlajā spēlē Rumānijas izlase bija ar 3:2 pieveikusi Beļģiju, un spēlē par 9.vietu (gandarījuma turnīra finālā) 25.februārī Latvijas valstsvienībai nācās sacensties ar rumāņiem. Šajā turnīrā un vispār Latvijas nacionālās izlases neilgajā pastāvēšanas vēsturē Rumānijas valstsvienība bija vienīgā izlase, pret kuru mūsējie spēlēja otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms gada, 1932.gada martā Eiropas čempionātā Berlīnē, kur Latvija bija izrādījusies stiprāka (3:0). Rumānijas izlase abos LIHG turnīros, kuros bija piedalījusies (1931. un 1932.), bija ieņēmusi pēdējās vietas. Turklāt jau 1933.gada Prāgā apakšgrupas spēlē rumāņi bija jau zaudējuši Latvijas tikko uzvarētajiem itāļiem (0:2). Respektīvi, Latvijas izlasei pretī nāca pazīstams, reiz uzvarēts un teorētiski vājāks pretinieks. Jādomā, ka tas nevarēja neietekmēt situāciju un noskaņojumu…

“[..] vēl lielāka sensācija bija Latvijas 0:1 zaudējums nākošā dienā vājākai turnīra vienībai Rumānijai. Nelīdzēja latviešu pilnīgs pārsvars visā spēles laikā un it sevišķi pēdējā trešdaļā, kad spēle noritēja tikai pie Rumānijas vārtiem, bet latviešus bij aizmirsusi viņu pašu La[i]mas māmuļa,” sprieda V.Kanups izdevuma Stadions slejās (1933.g. 8.marts). Vienprātīgu vērtējumu sniedza arī laikraksta Sporta Pasaule līdzstrādnieks A.Pavlovskis: “Sāpīgākais sitiens, bez šaubām, bija Latvijas zaudējums Rumānijai (0:1). Viss, viss arī šeit bija labi, bet mūsu spēlētājiem pavisam trūka laimes…” (1933.g. 6.marts).

Savukārt avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks zaudējuma iemeslu pamanīja neieskaitītajā vārtu guvumā: “Gandarījuma turnīra finālā Latvija bijusi mazā pārsvarā un pirmā guvusi vārtus, kuŗus gan tiesnesis neatzinis, it kā neiesistus. Tiesneša rīcība nositusi mūsējo gara stāvokli, ko izmantojuši rumāņi, lai gūtu vienīgos vārtus” (1933.g. 1.marts).

Pēdējie nepalika

1933_PC_ASV_Stadions_1933-03-02_300Pasaules čempionāta kopvērtējumā Latvijas izlase 12 valstu konkurencē ieņēma 10.vietu, bet Eiropas meistarsacīkšu uzskaitē ieguva 8.vietu, kas bija atkārtots iepriekšējā gada sasniegums. “Aiz muguras” palika Itālijas un Beļģijas izlases. Pirmoreiz pasaules meistarsacīkšu vēsturē par čempioniem nekļuva kanādieši. Turnīra finālā viņus pieveica Massachusetts Rangers vienība, kas čempionātā startēja kā ASV izlase (pa labi novietotā attēlā). Pasaules čempionāta bronzu un Eiropas čempionu titulu izcīnīja mājinieki – Čehoslovākijas izlase.

Latvijas izlases sastāvā no 12 hokejistiem, kuri bija delegācijā, čempionātā uzspēlēja 11 vīri – Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arveds Keslers, Herberts Kušķis, Arvīds Pētersons, Ēriks Pētersons, Ādolfs Petrovskis, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, Pēteris Skuja, Leonīds Vedējs. Pie spēlēšanas netika tikai Hermanis Zaļums (un vai vispār plānoja?).

No valstsvienības sastāva Sporta Pasaules korespondents īpaši paslavēja ASK uzbrucējus Robertu Bluķi un Ādolfu Petrovski. Tomēr derētu izcelt vēl vienu “karavīru kluba” uzbrucēju Arvīdu Jurgenu, kurš bija trāpīgākais izlases sastāvā – sastrādāja divus vārtu guvumus. Arī šajās meistarsacīkstēs valstsvienības vārtu “pirmais numurs” bija Herberts Kušķis (Kuške), kuram pēc čempionāta izdevumā Stadions veltīts draudzīgs pantiņš (1933.g. 2.marts):

Kuŗš gan Kuškes vietā ies

Ar «šeibes» kundzi bučoties.

Vai vērts kvēlo skūpstu spiest

Pēc jā lūpas pampst un briest.

Izlases otrajam vārtsargam Pēterim Skujam statistiķi visā turnīrā ir fiksējuši 3 minūtes spēles laika. Tomēr laikabiedru, statistiķu un pētnieku vidū nav vienprātības, kurā spēlē tieši un, vai vispār tāds fakts ir bijis. (Statistiķi “sliecas” uz pēdējo spēli pret Rumānijas izlasi, bet, piemēram, čempionāta spēļu dalībnieks Leonīds Vedējs stipri vēlākās atmiņās viņu atcerējās izlases vārtos spēlē pret Itālijas valstsvienību.) Tāpat pētniekiem nav vienprātības konkrēto spēļu laukuma spēlētāju komplektos, kas devušies laukumā, kā arī izlases kapteiņa jautājumā. Dažādi avoti norāda divus dažādus kapteiņus – Indriķi Reinbahu, Arvīdu Jurgenu (pārbaudāms, vai abi nemainījās).

Vērtīgs sniegums vai tomēr izgāšanās?

Latvijas izlases dalību kā laikabiedri, tā vēlāki pētnieki vērtē diezgan atšķirīgi. Pozitīvāk noskaņotie akcentē galveno dalības principu “piedalīties” un atgādina par vairāk vai mazāk objektīviem faktoriem – pienācīgas ziemas trūkumu, garo un nogurdinošo ceļojumu, hokeja “jaunību” mūsu valstī un pašu izlases pieredzes trūkumu.

Starp valstsvienības panākumiem tika nosaukta arī Latvijas vārda nešana pasaulē. “Bet tie, kas ar skepsi skatījās nākotnē varēs tomēr apmierināties, ka Latvijas sporta vārds, ja arī ne ar uzvarām, tad tomēr ar jauniem sportiskiem sniegumiem ir pacēlis interesi ārzemēs par Latvijas sportu un Latviju vispār,” raksta V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.). Žurnālisti pasaules čempionāta kontekstā atzīmēja, ka ārvalstu prese dažkārt jaucot Latvijas un Lietuvas nosaukumus, mūsu hokeja valstsvienību nosaucot par Lietuvas izlasi.

Bija arī uzstājīgi viedokļi, kuru paudēji izlases otrajā turnīrā gaidīja un prasīja vairāk. No tā arī izrietēja kritika un arī publiska vaininieku meklēšana, bez kā neiztika Latvijas izlases pirmajā pasaules čempionātā…

“Netīrā veļa” latviešu gaumē

Kritikas arsenāls bija plašs un mūsdienām jau klasisks – spēlētāju sastāva izvēle konkrētajām spēlēm, virknējumu kārtība, spēles ilgums dažādām maiņām, izlases pārstāvja (trenera nebija) nekompetence un, galu galā, konkrēta spēlētāja prasmju trūkums. (Piebilde: laukumā spēlēja ar diviem uzbrucēju virknējumiem un vienu aizsargu pāri.)

Vienībā nesaskaņas un sarūgtinājumu izsauca atsevišķus spēlētāju itkā sevis nostādīšana “speciālistu” lomā ledus hokeja spēlē, un arī vienības pārstāvja [Paula Frēliha] varētu teikt, nemākulīgā rīcība vienības sastādīšanā. Nesaprotamu iemeslu dēļ vienībā cīņā ar Itāliju un Rumāniju netika ierindots viens no labākiem spēlētājiem mūsu apstākļos – Ēriks Pētersons [..]. Tāpat nesaprotami bija tas – ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību noturēties uz slidām.

Cīņā ar Rumāniju otra uzbrucēju maiņa visu spēles laiku spēlēja tikai 6 minūtes [..]. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kādēļ mūsu vienība zaudēja. [..] mūsu 1. maiņas uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit, laikam, lielu lomu spēlēja vēlēšanās “spīdēt”! Humoru sacēla vienības pārstāvja aizsargos spēlējošā Keslera cildināšana: “Lūk, redziet, redziet, tas spēlētājs tik spēlē ar galvu!”. Tā tad iznāk, ka pārējo biedrību spēlētājiem galvas nebūtu,” raksta Sporta Pasaule (1933.g. 6.marts).

Kritiķu pārmetumiem zināms pamats varētu būt kritizētā izlases pārstāvja Paula Frēliha un aizsarga Arveda Keslera “partejiskumam” – abi bija sporta kluba Unions biedri un tās hokeja sekcijas aktīvisti. Tomēr “aiz kadra” paliek nianse, kas nevairoja objektivitāti situācijā. Proti, Unions bija veidota un pastāvēja kā vācu sporta klubs, lai arī Unions hokeja komandā spēlēja virkne latviešu. Bet konkrēti P.Frēlihs un A.Keslers bija vācieši. Tāda atklāta konfrontēšanās starp vāciešiem un latviešiem vismaz hokeja laukumos 20.gs. 30.gados nebija manāma, tomēr bija epizodes, kurās tā parādījās. Piemēram, latviešu prese epizodiski apsmaidīja vācu komandu neveiksmes Latvijas hokeja meistarsacīkstēs. Zināma latviešu “cemme” bija, ka Latvijas meistarsacīkšu pirmajos gados par čempionvienību kļuva tieši vācu klubs Unions. Tāpat arī daļa no asākās kritikas izlases komplektēšanas pirmajos gados saņēma tieši vācu sportisti vai administratori. Vēlāk viņi no valstsvienības sastāva izzuda…

Taisnības un līdzsvara pēc kāds labs vārds jābilst par labu kritizētajam Arvedam Kesleram. Sporta Pasaules autors stipri pārspīlēja šī aizsarga nevarēšanu noturēties uz slidām. Keslers kopā ar Unions komandu jau bija divreiz kļuvis par Latvijas meistaru (tā tolaik sauca čempionu; 1931., 1932.), jau pēc Prāgas čempionāta – valsts čempiona titulu izcīnīja trešoreiz (1933.). Bija viens no pirmajiem Latvijas hokejistiem un spēlēja līdz pat Unions komandas pastāvēšanas beigām (1939.). Arveds Keslers bija viens no aktīvakajiem sporta kluba Unions biedriem un tā hokeja sekcijas virzītājiem. Vēlāk – arī Unions hokeja sekcijas vadītājs.

Tehnika un skats nākotnē

Konstruktīvāku vai vismaz mazāk personisku Latvijas izlases vērtējumu sniedz sporta apskatnieks V.Kanups: “[..] gandrīz visi valsts vienības spēlētāji jau daudzmaz piesavinājušies pareizo skriešanas techniku. Ripas vešanas technika un koku [nūjas] technika stāv stipri zemākā līmenī. Maz, mums tādu spēlētāju, kas skrējienā īstā momentā prot asi raidīt ripu pretinieka vārtos. Vēl vājāk mums veicas ar kombinācijām [..]. Piesavināties kombinācijas, tiesa, nav tik vienkārši kā slidu skriešanas techniku, tomēr mūsu vienības [Latvijas meistarsacīkstēs] maz par to domā. Visvājākā vieta mums tomēr ir taktikas trūkums, ko pēc Prāgas turnīra, cerams, mūsu spēlētāji būs daudzmaz piesavinājušies. [..]

Vesels gads līdz nākošām pasaules meistarsacīkstēm Milānā, tādēļ darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai attaisnotu tās cerības, ko uz katru šādu braucienu liekam,” (Stadions, 1933.g. 8.marts.). Uz pasaules čempionātu 1934.gada februārī Milānā Latvijas izlase nedevās, un vispār pēc Prāgas čempionāta izlasei iestājās turpat 2 gadus ilga starptautisko spēļu pauze… Latvijas valstsvienība apritē atgriezās pasaules čempionātā Šveicē 1935.gada 20.janvārī ar spēli pret Kanādas izlasi. Bet tas jau ir cits stāsts…

P.S. Kamēr nenomirs pēdējais bendijists…

Savdabīgu Latvijas hokeja novērtējumu 1933.gada pasaules čempionātā sniedzis kāds Kanādas izlases (kā tāda startēja Toronto National Sea Fleas komanda) spēlētājs, cik noprotams – čempionātā 3 vārtu guvumus sagādājušais Kenijs Keins (Kenny Kane).

Kancs, labākais Kanādas hokejists pasaules meistarsac. laikā bargi izteicies par mūsu ledus hokeju. “Kamēr nebūs miris Latvijas pēdējais bendī spēlētājs, jūs nekad nespēlēsiet labi hokeju”, tie ir slavenā kanādieša vārdi. Ja spēlējot hokeju, tad pavisam esot jāatmet bendī,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 3.aprīlis). Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta un arī izlases pamatu tās sākumposmā veidoja bijušie vai vēl esošie bendijisti, kuriem jāpateicas par hokeja iedzīvināšanu mūsu valstī. Starp citu, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Taču kanādieša domugraudā bija saklausāma skaidra doma.

Avoti un literatūra:

[Pirmajā un noslēdzošajā attēlā: Latvijas izlase pēc spēles pret Šveices izlasi 1933.gada 18.februārī, Prāgā; no kreisās – stāv: A.Pētersons, Ē.Pētersons, J.Skadiņš, I.Reinbahs, L.Vedējs, Ā.Petrovskis, A.Jurgens, R.Bluķis; no kreisās – tup: P.Skuja, H.Kušķis; attēlā nav čempionātā spēlējušais A.Keslers; foto avots: Stadions, 1933.g. 23.febr. Otrajā attēlā: Prāgas 1933.gada čempionāta plakāts; foto avots: passionhockey.com. Trešajā attēlā: Massachusetts Rangers vienība, kas kā ASV izlase kļuva par 1933.gada pasaules čempioniem; foto avots: Stadions, 1933.g. 2.marts.]

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_500

Advertisements

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »

Vīri, kas centušies Latvijai vietu olimpiādē gādāt

Posted by petrovich27 uz 2014/01/13

Nizivijs_otra_vs_Baltkrieviju_2010-04-30_A_krustsKopš neatkarības atgūšanas Latvijas hokeja izlase sešas reizes ir cīnījusies par iespēju uzspēlēt ziemas olimpiskajās spēlēs. No sešiem olimpiskās kvalifikācijas turnīriem četrus Latvija pabeidza kā uzvarētāja un nopelnīja tiesības startēt olimpiādē. Divreiz – savos pirmajos turnīros – Latvijai tas neizdevās. Kuri hokejisti cipariski ir centušies visvairāk?

Pirmais kavlifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinajās 1993. gada septembī Šefīldā (Lielbritānijā), kur uz vienīgo ceļazīmi pretendēja 5 izlases. Ar Japānas, Lielbritānijas un Polijas valstsvienībām mūsējie tika galā, bet saņēma pārliecinošu “aplauzienu” no Slovākijas izlases (1:7). Uz 1994. gada ziemas olimpiādi Lillehammerē (Norvēģijā) aizbrauca slovāku valstsvienība, kas 12 izlašu konkurencē izcīnīja 6. vietu!

Otrais olimpiskās kvalifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinājās 1996. gada augusta beigās un septembra sākumā mājās – Rīgā. Uz dalību Nagano-1998 pretendēja 5 izlases. Trīs no tām tika uzvarētas pārliecinoši – lietuvieši ar 27:0, igauņi 15:0, ungāri 10:2. Bet Latvijai “nodarīja pāri” (1:4) un uz Nagano aizbrauca baltkrievi.

Toties Latvija “paņēma” pārējos četrus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus, kur katrā bija pa četriem pretendentiem dalībai ziemas olimpiādē:

  • 2001. gada februārī Klāgenfurtē (Austrijā), “aiz borta” atstājot Austrijas, Dānijas un Francijas izlases;
  • 2005. gada februārī Rīgā, “izslēdzot” Baltkrievijas, Polijas un Slovēnijas valstsvienības;
  • 2009. gada februārī Rīgā, uzvarot Itālijas, Ukrainas un Ungārijas komandas;
  • 2013. gada februārī Rīgā, turnīra tabulā apsteidzot Francijas, Lielbritānijas un Kazahstānas izlases (neskatoties uz zaudējumu frančiem ar 2:3 papildlaikā).

Aleksandrs_kercs_Sn_Edmonton_Oilers_nezinams_avotsKerča rekords ilgākam laikam

Visrezultatīvako artavu visu olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā Latvijas izlasē ieguldījis uzbrucējs Aleksandrs Kerčs, kurš 3 turnīru gaitā mūsu valstsvienības labā ir sarūpējis 23 rezultativitātes punktus (9+14). Otrs lielmeistars ir Leonīds Tambijevs ar 17 punktiem (četros turnīros) un trešais – Harijs Vītoliņš ar 16 punktiem (3 turnīros). No Sočiem pieteiktā Latvijas izlases komplekta rezultatīvākais olimpiskās kvalifikācijas turnīros ir bijis Jānis Sprukts, kura kontā ir 12 punktu, un tas ir dalīts 6./7.-ais rezultatīvakais apjoms šo turnīru summā.

Rezultatīvākais aizsargs olimpisko kvalifikāciju uzskaitē ir Sandis Ozoliņš ar 9 punktiem (3 turnīros), bet viņam seko Igors Bondarevs un Normunds Sējējs, kuriem abiem pa 8 punktiem. Tikai, ka Bondarevam četros turnīros, bet Sējējam – 3 kvalifikācijas izspēļu gaitā.

Latvijas izlases Top 10 rezultatīvakie spēlētāji visu 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā:

spēlētājs

turnīri

spēles

punkti

1. Aleksandrs Kerčs 3 11 9+14
2. Leonīds Tambijevs 4 14 7+10
3. Harijs Vītoliņš 3 11 9+7
4. Oļegs Znaroks 2 8 3+10
5. Aleksandrs Beļavskis 2 7 5+8
6. Sergejs Žoltoks 1 4 5+7
7. Jānis Sprukts 3 9 5+7
8. Aigars Cipruss 4 14 4+8
9. Aleksandrs Ņiživijs 5 15 3+8
10. Igors Pavlovs 1 4 4+7

Ņiživijs un Naumovs kā kvalifikācijai uzticīgākie

Sergejs_Naumovs_izlaseRezultativitātes punkti tomēr nebūs objektīvākais “investīciju” apjoma salīdzinājums, īpaši, ja salīdzina dažādu ampluā spēlētājus. Par tādu varētu mēģināt uzskatīt olimpiskās kvalifikācijas turnīru skaitu, kas ir katra spēlētāja biogrāfijā. Latvijas izlasē visus sešus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus nav aizvadījis neviens hokejists. Kas saprotams, jo turnīri norisinājušies 20 gadu gaitā, un tik ilga profesionāla hokejista karjera salīdzinoši augstā līmenī nav bieža parādība.

Lielākais pienesums ir dalība 5 turnīros, un šādu artavu ir snieguši tikai divi sportisti – uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs un vārtsargs Sergejs Naumovs (līdzās pa labi novietotajā attēlā). Pa četriem turnīriem ir vēl 4 hokejistiem – uzbrucējiem Leonīdam Tambijevam, Aigaram Ciprusam, aizsargam Igoram Bondarevam un vārtsargam Edgaram Masaļskim. Ar piebildi, ka Masaļskis laukumumā devies 3 turnīros, bet savā pirmajā ir bijis izlases pieteikumā bez reāla spēles laika.

Ja summē olimpiskās kvalifikācijas turnīrus gan spēlētāja, gan trenera statusā, tad starp šī turnīra veterāniem jānosauc arī Harijs Vītoliņš ar 5 turnīriem un Oļegs Znaroks ar četriem. Vītoliņš trijās kvalifikācijās piedalījās kā uzbrucējs un divās (2005., 2009.) – kā galvenā trenera palīgs. Savukārt Znaroka kontā ir divi turnīri kā spēlētājam, viens (2005.) – kā galvenā trenera asistentam, un vēl viens (2009.) – kā galvenajam trenerim.

Latvijas izlases spēlētāji visos 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīros (pie konkrētā gada turnīra norādīts spēļu skaits un iekavās rezultativitātes punkti; treknrakstā spēlētāji, kas iekļauti 2014. gada olimpiskajā pieteikumā; vārtsargiem spēļu ailītē – turnīru skits ar reālu spēles laiku, bet iekavās – visi turnīri, kuros pieteikts izlases sastāvā):

spēlētājs

1993.

1996.

2001.

2005.

2009.

2013.

KOPĀ turnīri

KOPĀ punkti

UZBRUCĒJI
Aleksandrs Ņiživijs 4 (2+1) 2 (0+1) 3 (0+3) 3 (1+0) 3 (0+3) 5 3+8
Leonīds Tambijevs 4 (1+1) 4 (6+8) 3 (0+0) 3 (0+1) 4 7+10
Aigars Cipruss 4 (0+3) 4 (3+3) 3 (1+0) 3 (0+2) 4 4+8
Aleksandrs Kerčs 4 (7+2) 4 (1+8) 3 (1+4) 3 9+14
Harijs Vītoliņš 4 (1+2) 4 (7+5) 3 (1+0) 3 9+7
Jānis Sprukts 3 (3+1) 3 (2+5) 3 (0+1) 3 5+7
Vjačeslavs Fanduļs 4 (3+1) 4 (1+3) 3 (1+1) 3 5+5
Grigorijs Panteļejevs 4 (4+2) 3 (0+0) 3 (2+0) 3 6+2
Miķelis Rēdlihs 3 (0+0) 3 (1+2) 3 (1+2) 3 2+4
Mārtiņš Cipulis 3 (1+1) 3 (1+0) 3 (0+1) 3 2+2
Juris Štāls 3 (0+0) 3 (0+0) 3 (1+1) 3 1+1
Oļegs Znaroks 4 (0+3) 4 (3+7) 2 3+10
Aleksandrs Beļavskis 4 (4+5) 3 (1+3) 2 5+8
Lauris Dārziņš 3 (3+1) 3 (3+2) 2 6+3
Mārtiņš Karsums 3 (4+2) 3 (1+1) 2 5+3
Sergejs Boldaveško 4 (1+0) 4 (4+1) 2 5+1
Ģirts Ankipāns 3 (0+0) 3 (1+3) 2 1+3
Aleksandrs Semjonovs 3 (0+1) 3 (2+0) 2 2+1
Juris Opuļskis 4 (0+2) 3 (1+0) 2 1+2
Artis Ābols 4 (1+0) 3 (0+0) 2 1+0
Jānis Tomans 4 (1+0) 3 (0+0) 2 1+0
Armands Bērziņš 3 (1+0) 3 (0+0) 2 1+0
Andrejs Ignatovičs 2 (0+0) 2 (1+0) 2 1+0
Sergejs Žoltoks 4 (5+7) 1 5+7
Igors Pavlovs 4 (4+7) 1 4+7
Jevgeņijs Semerjaks 4 (2+3) 1 2+3
Gints Meija 3 (1+2) 1 1+2
Miks Indrašis 3 (1+1) 1 1+1
Ronalds Ķēniņš 3 (1+1) 1 1+1
Herberts Vasiļjevs 3 (1+1) 1 1+1
Roberts Jekimovs 3 (0+2) 1 0+2
Guntis Džeriņš 3 (0+0) 1 0+0
Juris Ozols 3 (0+0) 1 0+0
Aleksandrs Macijevskis 3 (0+0) 1 0+0
Sergejs Seņins 3 (0+0) 1 0+0
Aleksejs Širokovs 3 (0+0) 1 0+0
Vitālijs Pavlovs 1 (0+0) 1 0+0
AIZSARGI
Igors Bondarevs 4 (0+2) 4 (2+4) 3 (0+0) 3 (0+0) 4 2+6
Sandis Ozoliņš 4 (2+6) 3 (0+1) 3 (0+0) 3 2+7
Normunds Sējējs 4 (2+3) 3 (0+1) 3 (0+2) 3 2+6
Viktors Ignatjevs 2 (2+1) 3 (3+1) 3 (0+0) 3 5+2
Kārlis Skrastiņš 4 (1+1) 4 (1+3) 3 (1+0) 3 3+4
Rodrigo Laviņš 3 (0+0) 4 (3+2) 3 (0+0) 3 3+2
Arvīds Reķis 3 (0+0) 3 (1+2) 3 (0+1) 3 1+3
Andrejs Maticins 4 (0+1) 1 (0+0) 3 (0+0) 3 0+1
Sergejs Čudinovs 4 (0+1) 4 (0+5) 2 0+6
Krišjānis Rēdlihs 3 (0+2) 3 (0+0) 2 0+2
Oļegs Sorokins 3 (0+0) 3 (0+2) 2 0+2
Georgijs Pujacs 3 (0+0) 3 (1+0) 2 1+0
Kristaps Sotnieks 3 (0+1) 1 (0+0) 2 0+1
Atvars Tribuncovs 3 (0+0) 3 (0+0) 2 0+0
Oskars Bārtulis 3 (1+0) 1 1+0
Konstantīns Grigorjevs 4 (0+0) 1 0+0
Artūrs Kupaks 4 (0+0) 1 0+0
Jānis Andersons 3 (0+0) 1 0+0
Mihails Bogdanovs 3 (0+0) 1 0+0
Guntis Galviņš 3 (0+0) 1 0+0
Aleksandrs Jerofejevs 3 (0+0) 1 0+0
Artūrs Kulda 3 (0+0) 1 0+0
VĀRTSARGI
Sergejs Naumovs 1 (-) 4 (-) 3 (-) 2 (-) 2 (-) 5
Edgars Masaļskis 0 (-) 2 (-) 1 (-) 3 (-) 3 (4)
Artūrs Irbe 3 (-) 1
Ervīns Muštukovs 0 (-) 0 (-) 0 (2)
Andrejs Zinkovs 0 (-) 0 (-) 0 (2)
Māris Jučers 0 (-) 0 (1)
Juris Klodāns 0 (-) 0 (1)
Dmitrijs Žabotinskis 0 (-) 0 (1)

[Pirmā (Aleksandra Ņiživija) un trešā (Sergeja Naumova) foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv; otrā (Aleksandra Kerča) foto avots: sportacentrs.com / Edmonton Oilers spēlētāju kartiņu kolekcija. Ceturtais (noslēdzošais) foto fiksēts Olimpiskās kvalifikācijas turnīra gaitā 2013. gada februārī; šī foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

LAT_Ol_kval_2013_febr_DR_facebook_N6

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Arī Itālija ir ieplānojusi šovakar uzvarēt

Posted by petrovich27 uz 2012/05/08

Itālijas izlase ar 17. vietu pasaules rangā ir nomināli vājākais Latvijas izlases pretinieks šajā pasaules čempionātā. Ja Latvijas valstsvienība plāno aizsniegties līdz ceturtdaļfinālam, tad uzvara pret itāļiem ir „obligātās programmas” ietvaros. Tiesa, arī Itālijas izlasei Latvija kā pasaules ranga 13. izlase ir nomināli vājākais pretinieks, ko paredzēts „ņemt” tikpat obligāti.

Sportiskais princips liek katru čempionāta spēli uzlūkot kā „vietu”, kur var gūt punktus. Neskatoties uz to, vai spēlē Kazahstāna pret Somiju vai Latvija pret Krieviju. 2012. gada pasaules čempionāta pirmajās 4 dienās un 20 spēlēs „atradās” tikai četras spēles – „ārkārtas gadījumi”, kad rangā zemāk esoša komanda pieveic nomināli stiprāku vienību. Tātad iespējamības „izmērs” – 20%. Vai tas ir daudz vai maz, atkarīgs no tā, uz ko katrs cer un tiecas.

Par nosacīti lielāko pārsteigumiem, uzvarot rangā par piecām vietām augstāk esošas izlases, parūpējās ranga 17. vietā esošā Itālija (4:3 OT pret Dāniju (12.)) un 13. vietu ieņemošā Latvija (3:2 pret „lielā astotnieka” komandu – Vācijas izlasi (8.)). Citas „anomālijas” fiksētas starp rangā līdzīgākām vienībām: Slovākija (10.) uzvarēja ASV (6.) ar 4:2; ASV ar 5:4 OT pieveica Kanādu (5.). Tiesa, jāatceras, ka izlases vieta rangā neatspoguļo konkrētā sastāva aktuālo spēku, bet šīs valstsvienības panākumus iepriekšējā laika nogrieznī, ko izmanto aktuālajam rangam. Vēl atgādinājums: Ziemeļamerikas izlases starptautiskās federācijas (IIHF) rangu uzlūko, ja ne ar augstprātību, tad ar iecietību gan, apzinoties savu vietu pasaules hokejā arī bez IIHF aprēķiniem.

Reālās un nereālās spēles

Katrā gadījumā spēku samērs pasaulē ir skaidrs. Protams, nav pieklājīgi noniecināt, piemēram, Kazahstānu, Latviju vai Itāliju; tomēr šīs valstis nestāv vienā plauktā ar Zviedriju, Somiju, Kanādu, Krieviju, Čehiju. Tas gan nenozīmē, ka „mazās valstis” nevar laiku pa laikam paklupināt lielvalstu zvaigžņu komandas; tomēr tie ir izņēmuma gadījumi.

Tādēļ pragmatiskākie izlašu panākumu kaldinātāji no elites lejasdaļas mēdz šķirot paredzamās spēkošanās divās grupās – „reālās spēlēs” par punktiem ar sava plaukta komandām un spēlēs, kurās prognozējams vairāk vai mazāk neizbēgams „pa ragiem”. Šādas „nepunktu spēles” tad arī tiek izmantotas dažādiem uzdevumiem – tematiskiem treniņiem, nelieliem eksperimentiem un spēļu prakses došanai otrajiem-trešajiem vārtsargiem. Šādas spēles nereti var viegli atšķirt pēc vairākkārt atšķirīga metienu skaita, nemešanās ripas ceļā, nepilnībām spēka spēlē un ļoti pamanāmas vairīšanās no traumām.

Ja shēmas un dublieri „izšauj”, tad rangā zemāk esošās izlases treneri tiek slavēti par īpaši gudra plāna īstenošanu, bet nesalīdzināmā vairumā gadījumu pārsteigumu nav – francijas zaudē kanādām. Gandrīz vienmēr. Bet arī „gandrīz” paredz izņēmumus, kas ļauj savu nacionālo lepnumu uzturēt arī otrā desmita vienībām – t.i. lepoties, ka reiz NN. gada NN. maijā viņu izlase uzvarējusi Kanādu vai Zviedriju.

Cik reāla ir Itālija?

Latvijas izlasei „reālās spēles”, lai cik optimistiski nebūtu līdzjutēji, spēlētāji un treneri, šajā čempionātā ir pret Vāciju, Itāliju, Dāniju, Norvēģiju. Ne tāpēc, ka tās būtu īpaši vājas vienības, bet tādēļ, ka vienā S apakšgrupā esošās Zviedrijas, Krievijas un arī Čehijas izlases ir objektīvi daudz grūtāk sasniedzamas. Tas nenozīmē, ka totāli neiespējams kādu punktiņu izcelt no apakšgrupas trijām stiprākajām izlasēm. Tomēr no asinīm un sviedriem izcīnīta punkta nebūs jēga, ja punkti tiks atdoti spēlē pret tiešākajiem konkurentiem uz vietu ceturtdaļfinālā. Citiem vārdiem: nav jēga „noasiņot”, uzvarot Zviedriju, ja tiek zaudēts Itālijai un Dānijai. Labs piemērs bija pirms gada vēl vecās izspēles kārtības laikā, kad Latvija atrāva punktu topošajiem čempioniem – somiem, bet zaudēja dāņiem un palika cīnīties par palikšanu elitē.

Garantēti izshēmoties līdz „šai izlasei zaudēšu, bet šo – uzvarēšu” nav iespējams, tomēr katras izlases vadoņiem ir sava stratēģija. Nenoliedzami, neviens atklāti nesludina, ka dodas konkrēto spēli zaudēt, un arī pieļauj variantu C – „ja nu tomēr”… Taču ir atšķirības pieejā dažādām spēlēm un uzdevumiem tajās. Ir atšķirība starp izlasēm, kuras „vajag” uzvarēt vairāk nekā citas.

Skaidrs, ka Latvijas izlasei jeb, kā dēvē daži Krievijas mediji, „Rīgas Dinamo komandai, kas papildināta (novājināta) ar mazgadīgajiem latviešiem” spēle pret Itālijas izlasi ir „ņemamo spēļu” kategorijā. Čempionāta Stokholmā spēlējošā grupā Itālijas valstsvienība ir vienīgā, kas rangā ir zemāk par Latviju; tātad vismaz teorētiski ar lielāku iespējamību to uzvarēt nekā citas izlases S grupā. Šī apziņa, ka Itālija ir teorētiski vājāka, jau vairākos pasaules čempionātos ir patraucējusi…

Itālijai uzvaru vajag ne mazāk

Bet, ja paskatāmies no Itālijas izlases skatpunkta, tad spēle pret Latvijas izlasi viņiem arī ir potenciāli ņemamākā „punktu spēle”. Ja Itālijas izlasei pirms čempionāta ir sagatavots obligāti uzvaramo izlašu sarakstiņš, tad Latvija tajā ir noteikti un tikpat noteikti ir šī saraksta pirmajā vietā. Jo Latvijas izlase itāļiem ir rangā tuvākā izlase – t.i. par pārējām S grupas 6 izlasēm nomināli vājāks pretinieks. Itāļi jau ir pamanījušies paņemt 2 punktus no Dānijas, bet vismaz pāris punktu pret Latvijas izlasi varētu nodrošināt viņu palikšanu elitē arī nākamsezon. Tādēļ spēlē pret Latviju Itālijas izlase var atrisināt savu galveno uzdevumu. Un jau pēc tam, bez stresa un pie iespējas, „pasapņot” uz tiesībām olimpiskajā kvalifikācijā startēt kā rīkotājvalstij (10. – 12. vietas).

Mazliet pagātnes iedvesmai. Latvijas un Itālijas izlašu vieta pasaules čempionātos (PČ) un savstarpējo spēļu rezultāti elites PČ (saskaņā ar iihf.com un lhf.lv informāciju):

gads Latvijas vieta Itālijas vieta LAT vs. ITA
2011. 13. 17./18.
2010. 11. 15. 5:2
2009. 7. 17./18.
2008. 11. 16.
2007. 13. 12. 3:4 OT
2006. 10. 14.
2005. 9. 17./18.
2004. 7. 19./20.
2003. 9. 23./24.
2002. 11. 15. 4:1
2001. 13. 12.
2000. 8. 12.
1999. 11. 13.
1998. 9. 10. 1:1
1997. 7. 8. 4:5

*

Latvijas izlases spēlētāju statistika 2012. gada pasaules čempionātā (pēc 2 spēlēm; MM = mikromači; SM pret = pretinieku nopelnītās soda minūtes pret konkrēto spēlētāju; atskaitot ‘SM pret’, saskaņā ar iihf.com oficiālo statistiku, kurā iespējamas neprecizitātes):

spēlētājs dz. sp. punkti +/- MM SM SM pret vid. sp. laiks
UZBRUCĒJI
1. Miks Indrašis 1990. 2 2+1 +1 3:2 2 2 20:04
2. Jānis Sprukts C 1982. 2 0+3 +2 3:2 0 2 20:13
3. Kaspars Daugaviņš 1988. 2 1+1 -1 2:2 0 2 16:57
4. Miķelis Rēdlihs 1984. 2 1+0 0 2:2 2 0 20:19
5. Aleksejs Širokovs 1981. 2 1+0 -2 2:2 0 0 15:50
6. Gints Meija 1987. 2 0+0 +1 1:1 0 0 13:29
7. Roberts Bukarts 1990. 2 0+0 0 0:0 0 0 9:24
8. Andris Džeriņš 1988. 1 0+0 0 0:1 2 2 14:19
9. Mārtiņš Cipulis 1980. 2 0+0 -1 2:1 0 0 15:53
10. Ronalds Ķēniņš 1991. 1 0+0 -1 0:1 0 0 13:03
11. Armands Bērziņš 1983. 2 0+0 -1 0:1 0 0 10:23
12. Kaspars Saulietis 1987. 2 0+0 -2 0:2 0 0 9:03
13. Juris Štāls 1982. 2 0+0 -2 0:2 0 0 9:56
Koba Jass 1990. 2 0+0 0 0:0 0 0 0:51
AIZSARGI
1. Guntis Galviņš 1986. 2 0+2 +3 3:0 0 2 20:04
2. Georgijs Pujacs A 1981. 2 0+1 0 3:2 0 2 19:21
3. Oskars Bārtulis 1987. 2 0+1 -1 2:1 0 0 20:05
4. Oskars Cibuļskis 1988. 2 0+0 -1 1:2 0 0 17:12
5. Krišjānis Rēdlihs A 1981. 2 0+0 -1 1:2 0 0 20:44
6. Rodrigo Laviņš 1974. 2 0+0 -2 0:3 0 0 8:16
7. Kristaps Sotnieks 1987. 2 0+0 -2 0:4 0 0 15:07
Jānis Andersons 1986 0
VĀRTSARGI dz. sp. GAA atv.% MM SM SM pret sp. laiks
1. Edgars Masaļskis 1980. 2 3.50 90.91% 5:7 0 0 120:00
Māris Jučers 1987. 0 0 0:00
Ervīns Muštukovs 1984. 0

*

Lasāmvielai:

 

  • championat.com kritika čempionāta izspēles kārtībai, Latvijas izlasei, kā arī ieskats Latvijas un Vācijas izlašu spēlē – championat.com
  • Latvijas izlases spēlētāju statistika pēc 2 spēlēm – iihf.com
  • Pasaules hokeja aktuālais rangs (tabula mainīta pēc PČ) – iihf.com

[Foto fiksēts pirms Latvijas izlases spēles pret Krievijas izlasi 2012. gada 20. aprīlī. Foto autors: Āris Zobens.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , | Leave a Comment »

cik “nopietni” ir izlašu sastāvi “Euro Ice Hockey Challenge 2011” turnīrā Norvēģijā?

Posted by petrovich27 uz 2011/02/12

kamēr hokeja funkcionāri un apskatnieki spriež par to, cik daudz spēlētāju no Latvijas izlases, kas sevi mēģina apliecināt Euro Ice Hockey Challenge 2011 turnīrā Norvēģijā, tiks ieskaitīti “īstajā” izlasē dalībai pasaules čempionātā, izlases puiši “kapā”. pirmajā spēlē pret Ukrainas izlasi “nesavedās” uz 1:2 (2011-02-10), bet pret Itālijas valstsvienību ļoti pat “savedās” – 7:1 (2011-02-11). vēl atlikusi spēle pret turnīra saimniekiem – Norvēģijas izlasi.

Baltkrievijas ekstralīgas spēle Lērenskūgā?

tā izskatījās Latvijas un Ukrainas izlašu spēle, kas 10. februārī noslēdzās ar 1:2 par labu Kijevas Sokil ne, bet Ukrainas izlasei. “pārteikšanās” iemesls ir diezgan pamatots, jo 12 no 22 spēlētājiem no turnīrā spēlējošās Ukrainas izlases šosezon ir spēlējuši Sokil sastāvā Baltkrievijas ekstralīgā. kopumā no 22 Ukrainas izlases hokejistiem 20 vīri šosezon spēlē Baltkrievijas galvenajā līgā – t.sk. Liepājas Metalurgs vienībā. tikai 2 puiši – Mikola (Nikolajs) Ladigins un Dmitro (Dmitrijs) Isajenko – Ukrainas izlasei pievienojušies no Ukrainas stiprākās līgas līdervienības Donbas (Doņecka). taču neviens no Ukrainas izlases dalībniekiem Euro Ice Hockey Challenge 2011 turnīrā nav tāds, kas nekad nebūtu bijis spēlējis Baltkrievijas ekstralīgā!

interesanti, ka Latvijas izlases “piedāvājumā” spēlē pret Ukrainas izlasi piedalījās tikai 1 Latvijas izlases hokejists, kurš nav spēlējis Baltkrievijas ekstralīgā (Alberts Iliško). arī šīs spēles “otrais numurs” Edgars Lūsiņš ir izbaudījis ekstralīgu; spēlē nepiedalījās Ronalds Ķēniņš, kurš ir otrs Baltkrievijas stiprākajā līgā nespēlējušais hokejists no Latvijas izlases “februāra versijas”. atgādinājumam: 7 puiši no Latvijas izlases arī šosezon ir spēlējuši Baltkrievijas ekstralīgā – Liepājas Metalurgs sastāvā. attiecīgi – Latvijas un Ukrainas izlašu spēle ļoti pat burtiski sanāca Baltkrievijas atklātā čempionāta “virslīgas” vīru spēle…

salīdzinot ar Latvijas izlasi, Ukrainas izlase Euro Ice Hockey Challenge 2011 turnīrā ir mazāk eksperimentāla. ja Latvijas izlase “atļaujas” paņemt sastāvā 13 hokejistus (no 23), kas nav piedalījušies vai pat skaitījušies pieaugušo pasaules čempionātos un/vai olimpiādēs, tad Ukrainas izlasē tādi spēlētāji ir tikai 6 (no 22). pārējie 16 Ukrainas izlases vīri ir spēlējuši pasaules čempionātos elitē un/vai 1. divīzijā (14 no tiem – elitē).

Ukrainas izlase ir arī pati vecākā šajā turnīrā. ja Latvijas izlase testa nolūkā ir iekļāvusi plaši pārstāvētu jaunāko “galu” – pa 3 spēlētājiem no 1989., 1990., 1991. gada (t.i. 9-us šo gadu hokejistus), tad Ukrainas izlasē šajā vecuma grupā ir tikai 2 spēlētāji – 1990. gadā dzimušie Mikita (Ņikita) Vasiļjevs un Mihailo (Mihails) Balabans. nākamie “jaunākie” Ukrainas izlasē ir – Dmitro Isajenko (1988.) un Sergijs (Sergejs) Čerņenko (1984.)… toties Ukrainas izlasē ir vecākie turnīra dalībnieki – Vitalijs Ļitviņenko (1970.), Konstantins Simčuks (1974.), Andrijs Srjubko (1975.), Oleksandrs (Aleksandrs) Matvijčuks (1975.). kopumā Ukrainas izlase šajā turnīrā var lepoties ar 10 hokejistiem, kas dzimuši 1970. – 1979. gados.

acīmredzot, Ukrainas izlases spēlētāju pieredze ir viņu galvenais trumpis, kas ļāva līdzšinējās 2 spēlēs uzvarēt – pamatlaikā Latvijas izlasi un pēcspēles metienos Norvēģijas valstsvienību (1:0 PM).

Itālijas čempionāta zieds

Itālijas “februāra versija” Latvijas izlasei bija pat ļoti “pa zobam”. 7:1 arī pārbaudes spēlē ir cienījams rezultāts, it īpaši, ja ņem vērā, ka izpildījās tie, kuri cīnās par vietu pamatsastāvā un pretendē uz “solistu lomu” nākotnē.

Itālijas izlase ir pamanījusies turnīram pieteikt vairāk spēlētājus nekā citas izlases – sniegoti saulainās Apenīnu pussalas “dēli” pieteikuši 26 hokejistus. “dēli” pēdiņās tāpēc, ka jau tradicionāli Itālijas hokeja saimniecība “adoptē” (naturalizē vai līdzīgi) ne tikai itāļu izcelsmes ziemeļamerikāņus. arī 2011. gada “izaicinājuma” turnīrs nav izņēmums – sastāvā ir 9 vīri, kuri dzimuši Ziemeļamerikā. bet tās ir Itālijas “iekšlietas”, kas ir legālas un apsveicamas, ja palīdz attīstīt hokeja kultūru un līmeni Itālijā.

no 26 Itālijas izlases pieteikumā “izmitinātajiem” hokejistiem tieši 18 vīri iepriekš Itālijas izlases sastāvā ir “ostījuši gaisu” pasaules čempionātos elitē un vēl viens spēlētājs tikai pasaules čempionātā 1. divīzijā. kas nozīmē, ka par čempionātu pieredzes trūkumu Itālijas izlasei nevajadzētu sūdzēties. “itālieši” gan nevar šajā turnīrā lepoties ar tik plašu 70.-tajos dzimušo hokejistu “kolekciju” kā Ukrainas izlase, tomēr arī Itālijas izlasē ir pieteikti 4 hokejisti, kuri dzimuši 70.-tajos. un arī “jaunos” Itālijas izlases sastāvā pārbauda mērenāk… Itālijas jaunākie spēlētāji – 1989. gadā dzimušie Anton Bernard un Matteo Tessari – uz Latvijas izlases fona nemaz tik jauni vairs nešķiet.

interesanti, ka 25 (no 26) Itālijas izlasē iekļautajiem spēlētājiem pārstāv Itālijas čempionātus. 23 spēlē šosezon spēlē Itālijas stiprākajā līgā – Serie A; 1 hokejists (Anton Bernard) ir spēlējis Serie A, bet ir “aizdots” uz Itālijas 2.-o stiprāko līgu – Serie A2; vēl 1 spēlētājs (vārtsargs Thomas Tragust) šosezon spēlē Serie A2 komandā Vipiteno Broncos. tikai viens spēlētājs (Nicola Fontanive) no Itālijas izlases “februāra sastāva” spēlē ārpus Itālijas – Get Ligaen (Norvēģijas stiprākajā līgā). vai tik nebūs ņemts izlasē šim turnīram kā spiegs…

vai Norvēģijas – Zviedrijas stiprāko līgu mix?

arī Norvēģijas izlase sastāva komplektācijai “piegājusi” salīdzinoši nopietni – no 23 izlases vīriem 15 spēlētāji ir spēlējuši starptautisko forumu augstākajos “plauktos” – olimpiādē vai pasaules čempionātā elitē. bet 8 hokejisti nozīmīgākajos izlašu turnīros nav piedalījušies.

Norvēģijas izlases lielākā “audzinātāja” ir bijusi Zviedrijas hokeja saimniecība, kur divās stiprākajās līgās – Elitserien un/vai HockeyAllsvenskan – ir spēlējuši 17 hokejisti no Norvēģijas valstsvienības sastāva Euro Ice Hockey Challenge 2011 turnīrā. savukārt, 9 vīri no šī sastāva Zviedrijas stiprākajā līgā – Elitserien – ir spēlējuši un/vai spēlē šosezon. tomēr arī nacionālās līgas pārstāvniecība ir diezgan iespaidīga – 14 hokejisti no Norvēģijas “februāra izlases” šosezon ir spēlējuši un/vai spēlē Norvēģijas Get Ligaen.

tikai viens hokejists Norvēģijas izlases sastāvā “krīt ārā” no Zviedrijas-Norvēģijas līgu “maisījuma” – tas ir turnīra jaunākais dalībnieks – vārtsargs Lars Volden (1992.), kurš sezonu aizvada Somijā, galvenokārt Somijas jaudīgākajā junioru līgā (Jr. A SM-liiga).

salīdzinot ar Ukrainas un Itālijas izlasēm, Norvēģijas valstsvienība ir jaunāka. tās sastāvā ir tikai divi 70.-gados dzimušie, bet ir viens 1990. g. dzimušais, trīs – 1989. gadā dzimušie, divi – 1988. gadā dzimušie, četri – 1987. gadā dzimušie utt.

Euro Ice Hockey Challenge 2011 turnīra Norvēģijā (2011. g. februāris) dalībvalstu izlašu spēlētāju pieredze:

izlase sp. ar PČ elitē un/vai OS pier. sp. ar PČ pier. (ieskaitot 1. div) sp. bez PČ un vai OS pier. KOPĀ: sp. pieteikumā
Itālija 18 19 7 26
Norvēģija 15 15 8 23
Ukraina 14 16 6 22
Latvija 10* 13 23
* ieskaitot Ervīnu Muštukovu ar dalību 1 olimpiādē, bet bez spēles laika, un Edgaru Lūsiņu ar dalību vienā PČ, bet bez spēles laika.
– 

Euro Ice Hockey Challenge 2011 turnīra Norvēģijā (2011. g. februāris) dalībvalstu izlašu spēlētāju dzimšanas gadi:

dz.g. Ukraina Itālija Norvēģija Latvija
1970. 1
1971.
1972.
1973.
1974 1
1975. 2
1976. 1
1977. 1 1 1
1978. 2 1 1
1979. 3 1
1980. 2 1 1 1
1981. 2 3 1 1
1982. 1 3 2
1983. 3 1 1 1
1984. 1 1 2 2
1985. 3 1 1
1986. 6 4 3
1987. 2 4 2
1988. 1 2 1
1989. 2 3 3
1990. 2 1 3
1991. 3
1992. 1
* visi aprēķini saskaņā ar komandu sastāva publikāciju eihc.eu 2011-02-11

Euro Ice Hockey Challenge 2011 turnīra (Norvēģijā; 2011. g. februāris) dalībvalstu izlašu vidējais dzimšanas gads:

  • Ukrainas izlase – 1980.
  • Itālijas izlase – 1983.
  • Norvēģijas izlase – 1985.
  • Latvijas izlase – 1986.

lasāmvielai & izziņām:

  • Euro Ice Hockey Challenge turnīru web lapa – eihc.eu
  • Euro Ice Hockey Challenge 2011 Norvēģijas turnīra statistikas lapa – pointstreak.com
  • Latvijas izlases spēlētāju statistika turnīrā – pointsreak.com
  • Latvijas izlases sastāvs turnīrā: tepat
  • Latvijas izlase vs. Ukrainas izlase (2011-02-10); video – lhf.lv, sportacentrs.com
  • Latvijas izlase vs. Itālijas izlase (2011-02-11); video – sportacentrs.com
  • Māra Zemberga ieskats pirms turnīra – diena.lv
  • Jāņa Matuļa ieskats pirms turnīra – sportaavize.lv (pieejams abonentiem)

[foto fiksēts Latvijas izlases spēlē pret Ukrainas izlasi 2011. gada 10. februārī. foto: Hildrup Photo; avots: lhf.lv.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 3 Comments »

Latvija pasaulē. summa pēc 1. posma

Posted by petrovich27 uz 2010/05/13

pasaules čempionāta 1. posmu (Preliminary Round) B grupā Latvijas izlase ir aizvadījusi, ieņemot 3. vietu grupā un izcīnot tiesības pacīkstēties par vietu play off – t.i., stiprāko 8-niekā. “lielais astotnieks” kā reizi ir Latvijas Hokeja Federācijas uzdevums izlasei 2010. gada čempionātā. jāpiebilst, ka uzdevuma izpilde nebūs viegla, jo uz nākamo posmu Latvijas izlase ņem līdzi 0 (nulle) punktus. tāpēc, ka pret “izkritušo” izlasi (šajā gadījumā – Itāliju) gūtie punkti pārējām 3 izlasēm netiek pieskaitīti “labumā”.

Latvijas izlases spēlētāju TOP 3 čempionāta 1. posmā:

1. Juris Štāls. būdams 4. maiņas uzbrucējs pirmajās divās spēlēs pret B grupas stiprākajām komandām (Šveice, Kānāda) demonstrēja to, ko gaida no pirmajiem virknējumiem, – rezultativitāti. cīņasspara pietika, lai gandrīz identiskās epizodēs “dotu virsū” vārtiem un noorganizētu vienīgos vārtu guvumus kā pret Šveici, tā pret Kanādu. tiesa, Štālam ieskaitījās “vien” rezultatīvas piespēles abos gadījumos, taču faktiski abus vārtu guvumus pretiniekiem aiznesa tieši Juris Štāls. spēlē pret Itāliju Štālam gan rezultativitātes punkti neiegadījās, taču viņa aktivitātes bija pamanāmas. un tas ir ņemot vērā faktu, ka pirmajās 3 spēlēs Štālam ir bijis vidēji trešais mazākais spēles laiks starp visiem uzbrucējiem – vidēji 10:52 spēlē. tā lūk!

2. Gints Meija. otrs “tīrradnis” no 4. maiņas ar vēl mazāku (vismazāko starp uzbrucējiem) vidējo spēles laiku – 9:21. kopā ar Štālu “pamirdzēja” pirmajās divās spēlēs – laikā, kad pirmās maiņas “klusēja”. pret Šveici un Kanādu izcīnīti 1+1 punkti izskatās pieklājīgi arī no statistikas viedokļa, īpaši ņemot vērā, ka izlases uzbrukuma līderi mēģināja, bet nevarēja “atraisīties”. pat ja “otrā vieta” šajā TOPā Meijam ir dota nedaudz “avansā”, tad viņš ir pilnīgi skaidri apliecinājis, ka viņa “līdzpaņemšana” uz pasaules čempionātu bija pilnīgi pamatota.

3. Georijs Pujacs. kā pirmās maiņas aizsargam pieklājas būt TOPā. Pujacs pēc pirmajām 3 spēlēm ir rezultatīvākais spēlētājs izlasē (1+2) un viņam ir labākais lietderības koeficients komandā (+3). turklāt Georgijs Pujacs šajās 3 spēlēs ir “dzelzs vecis” ar vidēji lielāko spēles laiku izlasē – 20:33. šoreiz statistika “runā” gana labi.

* uz TOPu pretendēja arī citi spēlētāji, taču viņiem mazliet pietrūka, jo viņi “uzspīdēja” galvenokārt vienā no trijām spēlēm, galvenokārt – spēlē pret Itāliju.

“jautājumu” TOP 3 čempionāta 1. posmā:

1. pirmās maiņas “ieilgums”. pirmajam uzbrucēju trio (Cipulis – Vasiļjevs – Ņiživijs) bija nepieciešamas vēl divas “pārbaudes” spēles čempionāta sākumā, lai iesildītos un “atvērtos”. tikai trešajā spēlē (pret Itāliju) no pirmās maiņas sagaidījām rezultativitāti – t.i. to, ko no šīs maiņas tiek prasīts visvairāk. beidzot pret Itālijas izlasi bija iespējams saskatīt “iestrādes” – kombinācijas, izspēli un arī skaistu vārtu guvumu. tomēr arī trešajā spēlē bija pietiekoši daudz brāķa pirmā uzbrucēju virknējuma sadarbībā. jācer, ka vīriem lai “iesildītos” ir pieticis ar 3 spēlēm 1. posmā un turpmākajās spēlēs sagaidīsim labāko sniegumu.

2. vairākuma izspēle (neizspēle). beidzot pret Itāliju ir varēts realizēt divus vairākumus, turklāt diezgan ātri. taču, cik daudz vairākuma minūšu ir izniekots iepriekšējās spēlēs… ja šī spēles komponente ar steigu netiks sakopta, būtiskus panākumus nākamajā kārtā būs grūti sasniegt. jo pret līdzīgiem pretiniekiem (kā Šveice, piemēram) ir jāizmanto tās dažas iespējas, kad tīri matemātiski esam “nevienlīdzīgi”.

3. saspēles brāķis. 12 no 22 spēlētājiem, kas reāli šajā pasaules čempionātā ir devušies laukumā (netiek skaitīts Kaspars Saulietis, kas rezervē, un Edgars Lūsiņš, kas vārtu “trešais numurs”), pērnsezon kapāja Dinamo ierindā. t.i. spēlēja vienā klubā. nereti atšķirīgās maiņās, taču sezonas gaitā tiem bija jākļūst krietni saspēlētākiem nekā bija redzams čempionāta pirmajās 3 spēlēs. “caurumi” saspēlē bija palieli. tik lieli, ka “uz aci” nepateiktu, ka lielākā daļa šo vīru vēl nesen ir cīnījušies vienā klubā. lai par “dzirkstelīti acīs” un “psiholoģisko pārēšanos sezonas gaitā” runā Armands Puče un Jānis Matulis; arī par nogurumu, lai spriež dakteri. taču saspēle un savstarpēja sapratne ir tās lietas, kas izlasei (Dinamo Latvijas vīriem) tika piedēvēti kā stiprā puse.

kas tālāk?

ar spēli piektdien, 14. maijā, Latvijas izlasei turpināsies cīņu gaitas – vismaz 3 spēles, kurās pretī “nāks” 3 stiprākās no četrām C grupā “attiecības kārtojušajām” izlasēm. C grupā šogad: Zviedrija; Norvēģija; Čehija; Francija. viena no nosauktajām “tālāk” netiks, paliekot aizstāvēt savu godu un palikšanu pasaules elitē kopā ar visu pārējo grupu 4. vietas “laureātiem”.

Latvijas izlases sastāvā tiek plānota agrāk deklarētā izmaiņa – Miķelis Rēdlihs svarīgu ģimenes apstākļu dēļ dosies atpakaļ uz Latviju, bet uzbrucēju rindas papildinās Kaspars Saulietis. savukārt, aizsardzības līnijā kā papildinājums tiekot gaidīts Artūrs Kulda, kura pārstāvētajam klubam Chicago Wolves cīņas AHL play off-ā beigušās.

Latvijas izlases spēļu rezultāti 2010. gada PČ 1. posmā:

  • 8. maijā pret Šveices izlasi (1:3)
  • 10. maijā pret Kanādas izlasi (1:6)
  • 12. maijā pret Itālijas izlasi (5:2)

2010. gada pasaules čempionāta B grupas FINAL “secība” (vieta; izlase; spēļu skaits; punkti; vārtu starpība):

  1. Šveice 3 spēlēs 9 punkti (10:2)
  2. Kanāda 3 spēlēs 6 punkti (12:6)
  3. Latvija 3 spēlēs 3 punkti (7:11)
  4. Itālija 3 spēlēs 0 punktu (3:13)

Latvijas izlases uzbrucēju ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

uzbrucējs   spēles punkti +/- vid. sp. laiks
Kaspars Daugaviņš   3 2+0 -1 13:11
Gints Meija   1+1 +1 9:21
Mārtiņš Karsums   3 1+1 +1 15:05
Juris Štāls   3 0+2 +1 10:52
Herberts Vasiļjevs   3 0+2 +1 18:27
Aleksandrs Ņiživijs   3 1+0 0 15:10
Mārtiņš Cipulis   3 0+1 +1 17:42
Jānis Sprukts   3 0+1 0 15:41
Sergejs Pečura   3 0 -1 9:51
Miķelis Rēdlihs   3 0 -2 15:24
Andris Džeriņš   3 0 -3 11:21
Lauris Dārziņš   3 0 -3 16:24
           

Latvijas izlases aizsargu ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

aizsargs   spēles punkti +/- vid. sp. laiks
Georgijs Pujacs   3 1+2 +3 20:33
Arvīds Reķis   3 1+0 +2 20:03
Aleksandrs Jerofejevs   3 0 +2 19:46
Guntis Galviņš   3 0 +2 17:37
Jānis Andersons*   2 0 -1 5:08
Jēkabs Rēdlihs   3 0+1 -2 14:00
Māris Jass   3 0 -2 7:02
Kristaps Sotnieks   3 0 -4 16:10
           
* IIHF oficiālajā statistikā Jānim Andersonam ir fiksētas 3 spēles un attiecīgi vidējais spēles laiks 3:25, neņemot vērā, ka čempionāta pirmajā spēlē viņš uz ledus negāja (pieteikumā fiksēts bija).
 

Latvijas izlases vārtsargu ”stati” 2010. gada PČ pēc pirmajām 3 spēlēm:

vārtsargs   spēles atv. % vārti vid. spēlē kopējais sp. laiks
Edgars Masaļskis   3 89,61% 3.27 146:40
Mārtiņš Raitums   1 81,82% 3.70 32:25
Edgars Lūsiņš   0 0
           

informācija vēl:

  • Latvijas izlases spēlētāju statistika (pēc pirmajām 3 spēlēm) – iihf.com
  • spēles protokols: Latvija vs Šveice (2010-05-08) – iihf.com
  • spēles protokols: Latvija vs Kanāda (2010-05-10) – iihf.com
  • spēles protokols: Latvija vs Itālija (2010-05-12) – iihf.com

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , | 6 Comments »

Itālija šoreiz mūs neapturēja

Posted by petrovich27 uz 2009/02/08

Latvijas izlase pāris reizes uz Itālijas izliktā grābekļa bija uzkāpusi. 2007. gadā Maskavā no drošas uzvaras līdz spēles beigām nonākot līdz zaudei papildlaikā. un 1997-ajā vēl no drošāka 4:1 līdz spēles beigām nonākot līdz ne-skaistai bilancei 4:5. šoreiz scenārijs cits – 4:1 un Latvijas hokeja izlase izcīnījusi dalību Vankūveras olimpiādē.

Interesanti ir ievērtēt turnīra rezultatīvāko Latvijas izlases cīnītāju statistiku:
Uzbrucēji
Sprukts 2+5
Karsums 4+2
Dārziņš 3+1
Ankipāns 1+3
M.Rēdlihs 1+2
Vasiļjevs 1+1
Cipruss 0+2
Ņiživijs 1+0
Cipulis 1+0
Aizsargi
Reķis 1+1
Kr.Rēdlihs 0+2
Sorokins 0+2
Sotnieks 0+1

dinamieši ir uzrādījuši labus rezultātus olimpiskās kvalifikācijas turnīrā un apliecinājuši arī acīmredzamu faktu, ka Dinamo komandas esamība pozitīvi ietekmē Latvijas izlases sniegumu. taču jāatzīst ka divi rezultatīvākie uzbrucēji (Sprukts un Karsums) ir importa (AHL ārēs ikdienā), kā arī rezultatīvākais aizsargs Arvīds Reķis ir vācietis. vēl viens secinājums – Masaļska sniegums pirmajā turnīra spēlē (3 no 14 metieniem nosargāti; seivings – 78,57%) tikai apliecina, ka viņš vēl nav īsti atguvies no traumām. bet Sergeja Naumova darbība – ka Dinamo ir ļoti labs otrais vārtsargs. kuram būs ņipri jāstrādā tuvākajās 3 Dinamo izbraukuma spēlēs, kamēr Pruseks vēl ārstē savu savainojumu.

Posted in Dinamo Rīga, hokejs, KHL | Tagots: , , , , , , , , | Leave a Comment »