Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘IIHF Slavas zāle’

“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Posted by petrovich27 uz 2014/05/21

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

1-UnionsPirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

2-UnionsAr riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARUAllgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

3-Unions

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

GAT_Unions_pirmas_sez_uzv_no_Rig_Run_1931-03-07Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTKLiepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

GAT-Unions_Rigasche_Rundschau_1933-01-16_zibensturnirsUnions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

GAT_Unions_no_Stadions_1933-01-19

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Pretendenti uz izlases trešo kreklu pie arēnas griestiem

Posted by petrovich27 uz 2014/04/17

Balderis_lhf_lv_M_AiseLatvijas Hokeja federācija ir īpašu cieņu izrādījusi diviem izciliem Latvijas hokejistiem – Helmutam Balderim un Kārlim Skrastiņam, no izlases aprites izņemot šo spēlētāju lietotos numurus #19 un #7. Latvijā notiekošo izlases turnīru laikā krekliem ar šiem numuriem ir jābūt piekārtiem pie attiecīgās ledus halles griestiem. Vai vēl kāds Latvijas hokejists ir pelnījis šādu godu?

Latvijas hokeja vēsture ir salīdzinoši sena un jauna. Izlases pirmā spēle aizvadīta jau 1932. gada 27. februārī Rīgā pret kaimiņiem – Lietuvas izlasi. Todien Latvija svinēja uzvaru ar 3:0. Pirmo vārtu guvumu izlases pastāvēšanas vēsturē sarūpēja uzbrucējs Alfrēds Verners, pēc tam divreiz iemeta aizsargs Indriķis Reinbahs, bet vārtus “sausus” visas 45 minūtes nosargāja Herberts Kušķis. Sekoja dalība Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiādē (1936).

1940. gada 10. martā Rīgā aizvadītā valstsvienības spēle pret Igaunijas izlasi (2:1) un Kārļa Muškes vārtu guvums spēles izskaņā bija “komats” Latvijas izlases vēsturē uz ilgiem 52 gadiem…

1992. gada 7. novembrī Rīgā norisinājās pirmā atjaunotās Latvijas izlases spēle, un zīmīgi, ka pret to pašu izlasi, ar kuru kopā tika sāktas starptautiskās spēles pirms 60 gadiem. Šoreiz lietuvieši tika uzveikti ar 13:2, bet atjaunotās izlases pirmais vārtu guvums ieskaitīts Aigara Ciprusa rēķinā. Jaunās izlases pirmais kapteinis bija simbolisks – sava laika izcilākais Latvijas hokejists Helmuts Balderis, kurš profesionāla sportista gaitas jau dažu gadu garumā bija beidzis. Taču ar dalību atjaunotās izlases pirmajās divās spēlēs Balderis bija iemūžinājis savu vārdu arī Latvijas izlases kontekstā. Un viņa #19 jau tad LHF amatpersonas solījušas izņemt no aprites. Tiesa, izņemšana “ievilkās” gadu garumā, bet pa to laiku “Baldera numuru” izlasē bija lietojuši vēl daži spēlētāji.

skrastinsh66-yarreg-ruLikumsakarīga bija izcilā latviešu aizsarga Kārļa Skrastiņa numura (#7) iemūžināšana. Jāpiebilst, ka Skrastiņš nebija tik izvēlīgs uz numuriem un bija spēlējis arī ar citiem, piemēram, #6, #3. Starp citu, ar trešo numuru viņš piedalījās 2005. gada olimpiskās kvalifikācijas turnīrā 2005. gada februārī, kad Latvijas izlase “izrāva” ceļazīmi uz Turīnas olimpiādi no pārliecināto baltkrievu rokām.

Arī ar Kārļa #7 operatīvi nesanāca… Starp Jaroslavļas Lokomotiv katastrofu (2011. g. septembrī) un LHF lēmuma pieņemšanu bija neliels laika posms, kurā tomēr #7 Latvijas izlasē uzspēlēja.

20. gadsimta 30. gadu Latvijas izlases “pionieru un celmlaužu” godināšana, tās formāts un numuru iemūžināšana ir atsevišķas analīzes vērta padarīšana. Iespējams, ir pienācis laiks veidot savu (Latvijas) Hokeja slavas zāli, kādu ir ieviesušas ne tikai hokeja lielvalstis, bet arī mūsu ranga un spēka hokeja federācijas. Arī tādās zemēs, kuru izlases jau gadiem netiek tālāk par 1. divīziju.

Šoreiz par izcilniekiem, kurus varam saskatīt kopš 1992. gada.

#1 Artūrs Irbe

  • Irbe_vancitybuzz_comViens no diviem Latvijas pārstāvjiem, kura vārds ir iemūžināts starptautiskās hokeja federācijas (IIHF)  Slavas zālē. Tas notika 2010. gadā. (Otrs – Helmuts Balderis, kura vārds iemūžināts 1998. gadā.)
  • Divkārtējs pasaules čempions! Zelta medaļas nopelnīja divos pasaules čempionātos PSRS izlases sastāvā (1989., 1990.). 1990. gada pasaules čempionāta labākais vārtsargs! Pieaugušo pasaules čempionātos tikt pie pasaules zelta ir izdevies tikai diviem Latvijas hokejistiem. (Otrs – Balderis, kura kontā 3 pasaules čempiona tituli.)
  • Latvijas izlases “pirmais numurs” deviņos pasaules čempionātos  (8 – elitē; 1 – B grupā; 1996.-2001., 2003.-2005.). Ieskaitot 1996. gada pasaules čempionātu B grupā, kurā Latvijas valstsvienība izcīnīja tiesības spēlēt elitē. Piedalījies arī divās olimpiādēs Latvijas krāsās (2002., 2006.).
  • Viens no 3 mūsu vārtsargiem, kuri spēlējuši pasaules klubu hokeja piramīdas virsotnē – NHL. No šiem trim, vismaz līdz šim, izcilākais. Kopumā 13 sezonās spēlējis NHL čempionātā. NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks. Pēc karjeras beigām arī vienīgais Latvijas pārstāvis, kas ir bijis NHL treneris (divās sezonās Washington Capitals vārtsargu treneris).

#33 Sergejs Žoltoks

Vienu no sava laika talantīgākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem – Sergeju Žoltoku – Latvijas Hokeja federācija godinājusi, viņa vārdā nosaucot U-20/18 izlašu turnīru. Žoltoka vārdā nosaukta vidusskola. Taču arī šī spēlētāja numura “rezervēšana” varētu būt adekvāts žests, lai godinātu sportistu, kurš šo pasauli pameta hokeja kreklā un “pa taisno” no hokeja laukuma. Atgādinājumam: Sergejs Žoltoks mira Minskā 2004. gada 3. novembrī – dienā, kad bija aizvadījis savu pēdējo mūža spēli. Tobrīd, NHL lokauta laikā, viņš pārstāvēja Latvijas komandas Rīga 2000 krāsas Baltkrievijas Atklātajā čempionātā. Rīga 2000 klubs uzbrucēja piemiņu godināja, rezervējot viņa #33 un paceļot Žoltoka kreklu pie mājas spēļu halles griestiem. (Latvijas izlasē spēlējis ne tikai ar dzīves pēdējos turnīros ierasto #33. Piemēram, 2001. un 2002. gadu pasaules čempionātos #16.)

Zoltoks LHFVēl dažas lietas “balsojumā” PAR:

  • Līdz šim rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs hokeja “Mekā” – NHL. Regulārās sezonas 588 spēlēs 258  punkti, play off 45 spēlēs 18 punkti. Paša regulārās sezonas rekords – 42 punkti 78 spēlēs (2002./2003.) Minnesota Wild sastāvā. Kopumā NHL uzspēlējis 10 sezonās. (Kopumā un vienas sezonas ietvaros rezultatīvāks no mūsējiem ir bijis tikai aizsargs Sandis Ozoliņš.)
  • Viens no nedaudzajiem Latvijas hokejistiem, kuriem izdevies tikt pie U-20 pasaules čempiona titula. Zelts izcīnīts 1992. gadā kopā ar PSRS/NVS U-20 izlasi. (No Latvijas izlasē pēc tam spēlējušajiem junioru zelta medaļa ir arī Andrejam Maticinam un Sandim Ozoliņam.)
  • Latvijas izlases sastāvā sešos pasaules čempionātos (5 – elitē, 1 – B grupā). Tajā skaitā, tajos divos pasaules čempionātos, kuros valstsvienība sasniedza savu augstāko punktu – 7. vietu (1997. un 2004.). (Izlase rekordu atkārtoja arī 2009. gadā, bet Žoltokam vairs nebija iespējas palīdzēt valstsvienībai…)
  • Latvijas izlasē aizvadījis tikai 42 spēles 10 gadu laikā (1994.-2004.), bet ar izcilu rezultativitāti: 50 punkti (29+21). Divos pasaules čempionātos bija rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē (2001., 2004.).

#8 Sandis Ozoliņš

Ozolins_LHF_(M_Aise)Ozoliņa reputāciju Latvijas izlases kontekstā, ja ne pagrieza par 180 grādiem, tad viennozīmīgi uzlaboja “lielā atgriešanās” uz Soču olimpiādi. Nācija un arī komanda novērtēja Sanda Ozoliņa atpakaļatnākšanu izlasē pēc 7 gadu pauzes (2006.-2013.) un jau kapteiņa statusā. Daudzi Ozoliņa nopelnos pieraksta izlases izcīnīto dalību olimpiādē (2013. g. februāra kvalifikācijas turnīrā) un vispār līdz šim augstāko valstsvienības sasniegumu olimpiskajās spēlēs – 8. vietu, ja vien post scripum kāda IIHF instance nelems par vietas atņemšanu saistībā ar dopinga lietām. Bet Ozoliņa lomu un emocionālo pienesumu tas nemazina pēc būtības. (Pirms #8 Ozoliņa ciparu salikums izlasē bija #18.)

  • Viens no sava laika izcilākajiem uzbrūkošajiem aizsargiem ir vienīgais Latvijas hokejists, kurš virs galvas cēlis paša izcīnīto Stenlija kausu (1996.). Vairāku NHL zvaigžņu spēļu dalībnieks.
  • NHL spēlējis 15 sezonas! Latvijas hokejists, kas šajā līgā aizvadījis visvairāk spēļu – 875 spēles regulārajā sezonā un 137 spēles Stenlija kausa izcīņā.
  • Latvijas rezultatīvākais hokejists NHL – kā kopumā, tā atsevišķās sezonās. Kopā 564 punkti regulārajā sezonā un 90 punkti play off. Sezonas rekords: 68 punkti 80 spēlēs (1996./1997.) Colorado Avalanche sastāvā.
  • Latvijas izlases ierindā 3 pasaules čempionātos (1998., 2001., 2002.) un 3 olimpiādēs (2002., 2006., 2014.).  Latvijas izlasē tikai 40 spēles, kurās iekrāti 35 punkti (9+26)! Izlases kapteinis līdz šim ieņemtās vietas ziņā veiksmīgākajā olimpiādē, kā arī “ceļā” uz to.
  • Citi “žetoni, ordeņi un pričindāļi”: pasaules junioru zelta medaļa PSRS/NVS U-20 izlases sastāvā (1992.); četras KHL zvaigžņu spēles (vienā – Rietumu komandas kapteinis); virkne individuālo rekordu pārstāvētajās NHL komandās; KHL labākais aizsargs dažādos posmos un nominācijās utt.

#2 Rodrigo Laviņš

Lavins_LAT_livesport_ruArgumenti PAR:

  • Aizsargs Rodrigo Laviņš ir “varējis” tad, kad daudzi citi nevar. Tādēļ ir viens no diviem hokejistiem, kuri Latvijas izlasē aizvadījuši visvairāk spēļu. Saskaņā ar oficiālo LHF statistiku, abiem ar Aleksandru Ņiživiju pa 217 spēlēm. (Aivara Bomja, Sportaavize.lv, statistika, kas skaita spēles ar reālu spēles laiku, Laviņam saskaita 210 spēles, Ņiživijam – 212.)
  • Latvijas izlases sastāvā 13 pasaules čempionātos (11 – elitē, 1 – B grupā, 1 – C grupā), 3 olimpiādēs un arī pirmajā junioru pasaules čempionātā ar Latvijas U-20 izlases dalību (C grupa; 1993./1994.). Latvijas izlases kapteinis divos pasaules čempionātos (2007., 2008.).
  • Visilgāk un šobrīd vienīgais spēlējošais sportists no atjaunotās Latvijas izlases sastāva pirmajā spēlē 1992. gada 7. novembrī. Un arī 2014. gada pavasarī ir ieradies izlases rīcībā, gatavojoties pasaules čempionātam, kurā dažādu iemeslu dēļ nevarēs palīdzēt lielākā daļa olimpiskā sastāva aizsargu.

#17 Aleksandrs Ņiživijs

  • Nizivijs_blog_kp_ruVēl viens saraksta “ilggadnieks”, kurš Latvijas izlasei pratis izbrīvēt laiku visbiežāk un visvairāk. Vairāk nekā 200 spēles izlasē!
  • Piedalījies 15 pieaugušo pasaules čempionātos (13 – elitē, 2 – B grupā). 13 čempionāti elitē – tas ir Latvijas izlases rekords. Ar šo skaitu Ņiživijs iekļuvis arī IIHF rekordu sarakstā, kur ieņem dalītu 4. vietu pasaulē!!! (Tuvākie sekotāji Latvijas izlasē ir Tambijevs un Semjonovs, kuriem pa 11 pasaules čempionātiem elitē.)
  • Kas vēl? 3 olimpiādes, pieci (!) olimpiskās kvalifikācijas turnīri. Šo kvalifikācijas turnīru skaits Ņiživijam ir lielākais nacionālajā izlasē. (Četri turnīri – Tambijevam un Ciprusam.)
  • Par maz? Tad vēl divi junioru pasaules čempionāti Latvijas U-20 izlasē (1993./1994., 1994./1995.; C grupā), divi Eiropas jauniešu čempionāti Latvijas U-18 vienībā (1992./1993., 1993./1994.; C grupā). Ja pēc tā visa kāds vēl Ņiživijam pārmet nevarēšanu un negribēšanu…
  • Jā, un vēl arī visu laiku trešais rezultatīvākais izlases spēlētājs ar 116 punktiem (35+81). (Vairāk punktu ir Tambijevam un Kerčam, 153 un 132.)
  • (Elites čempionātu lielākajā daļā Ņiživijam #17, bet pa vienam turnīram ar #71 un #26.)

#14 Leonīds Tambijevs

  • Tambijevs_L_vs_Sereb_Lvi_2011-11-05_HK_Riga_ofic_pr_facebookRezultativitātes un vārtu guvumu rekordi, kurus iespējis Leonīds Tambijevs, Latvijas izlasē paliks nepārspēti ilgāku laiku. Tie ir 153 punkti, t.sk. 69 vārtu guvumi. Tuvākie rekorda sekotāji atpaliek manāmi, turklāt vairums hokeju vairs nespēlē. Un šajā gadījumā nav būtiski, ka daļa punktu krāta B/C grupās. (Tuvākie sekotāji: Kerčs – 132 punkti, 59 vārtu guvumi; Ņiživijs – 116 punkti, 35 vārtu guvumi; Cipruss – 112 punkti, 50 vārtu guvumi).
  • Tambijevs izlasi pārstāvējis 15 pasaules čempionātos (11 – elitē, 3 – B grupā, 1 – C grupā); turklāt tie visi čempionāti aizvadīti 15 gadus pēc kārtas (1993.-2007.)!!!  Tikpat liela pieaugušo pasaules čempionātu summa ir Ņiživijam, un abi kopā šajā parametrā ieņem dalītu 7. vietu pasaulē!
  • Papildu tam: 2 olimpiādes; 4 olimpiskās kvalifikācijas turnīri; pasaules čempionāta C grupas kvalifikācija ar dalību atjaunotās izlases pirmajā spēlē (1992.), A grupas kvalifikācija (1999.) un citi turnīri. Saskaņā ar LHF statistiku, spēļu skaita ziņā ieņem dalītu 3./4. vietu nacionālajā valstsvienībā – abiem ar Aleksandru Semjonovu saskaitīts pa 208 spēlēm (A.Bomja statistikas uzskaitē Tambijevam 206 spēles, Semjonovam 207.)

P.S.

Droši vien, nemaz nevajadzētu uzreiz un masveidā pagarināt numuru rindu pie arēnas griestiem. Iespējams, atrodas citi labi veidi, kā pieminēt un atcerēties. Latvijai ir sava hokeja vēsture un panākumi, arī savi izcilnieki, kas ir iezīmējuši teritoriju un noteikuši mērauklu. Atliek to novērtēt.

Uzziņām:

[Helmuta Baldera un Sanda Ozoliņa fotoattēlu avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše). Kārļa Skrastiņa foto avots: yarreg.ru. Artūra Irbes foto avots: vancitybuzz.com. Sergeja Žoltoka foto avots: lhf.lv. Rodrigo Laviņa foto avots: livesport.ru. Aleksandra Ņiživija foto avots: blog.kp.ru. Leonīda Tambijeva foto avots: HK Rīga oficiālais profils facebook.com lapā]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 6 Comments »