Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Dayton Gems’

TUVPLĀNĀ: Edgars Lūsiņš

Posted by petrovich27 uz 2012/01/20

Edgars Lūsiņš par savu pārcelšanos no Čehijas uz Vāciju, par Dinamo vārtsargu izvēles politiku Šuplera laikos, par tālo izbraukumu plusiem un mīnusiem, par Latvijas Virslīgas labākā vārtsarga titula noderību karjerā, par savas karjeras līkločiem un savu attieksmi pret hokeju vispār.

izziņai: Edgars Lūsiņš

  • dzimis 1984. gada 25. decembrī
  • ampluā: vārtsargs
  • “figūra”: 174 cm; 83 kg
  • 2011./2012. g. sezonā EC Hannover Indians sastāvā Vācijas otrajā stiprākajā līgā – 2. Bundesliga un HC Most Čehijas otrajā stiprākajā līgā – 1. liga
  • iepriekšējās sezonas: Dinamo (Rīga; KHL); Fischtown Pinguins (Brēmerhāfene; 2. Bundesliga); Ozolnieki / Monarch (Latvija); Rīga 2000 (Baltkrievijas ekstralīga; Latvija); ASK Ogre (Latvija); Zemgale (Latvija); Dayton Gems (CEHL; ASV); Indianapolis Park Tudor Prep (MPHL; ASV); Stalkers Juniors (Daugavpils; Latvija)
  • Latvijas izlases dalībnieks pārbaudes spēlēs; 2010. gada pasaules čempionātā (bez spēles laika)
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2003./2004. g. sezonas pasaules čempionātā 1. divīzijā
  • pirmais treneris: Ojārs Rode

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: Tavā rīcībā ir laba mēraukla – 2000./2001. g. sezona, Latvijas čempionāts, Juniors Stalkers (Daugavpils) komanda un 2010./2011. ar KHL, Rīgas Dinamo. ar ko, kurā virzienā ir mainījies hokejs Latvijā šajos 10 gados?

Edgars Lūsiņš: Laikā, kad spēlēju Stalkers komandā, Metalurgs bija TOP komanda, un tajā laikā pat tālāk neaizdomājos, kas notiek citas komandās, līgās. Kļūstot vecākam, vieglāk ir apjaust kādā rangā ir katra komanda un līga. Ņemot vērā, ka tajā laikā nepievērsu uzmanību, man būs grūti salīdzināt. Piedevām man bija 15 gadu, un tad viss likās savādāk.

no 2000./2001. g. sezonas jauniešu komandas Juniors Stalkers sastāva “lielajā hokejā” esat palikuši ne tuvu ne visi. Tu un vēl Aleksandrs Jerofejevs, Māris Jass, Ervīns Muštukovs bijāt “aizsitušies” līdz KHL-am. kā Tu kopumā vērtē “1984. gadu” Latvijas hokejā? kas Jums, 1984.-ajiem, bija savādāk nekā, piemēram, 1983.-ajiem vai 1985.-ajiem?

Uzskatu, ka visi šie gadi savā ziņā bija līdzīgi, jo 2 gadu starpība nav tik liela, un čaļi viens otru jau zināja un sāka apjaust, kas viņus sagaida. Daži no 85. gada jau spēlēja pie 83. gada U-20, arī Karsums, būdams 86. gads, jau spēlēja; tā, ka uzskatu visus trīs gadus kā vienu paaudzi. Liela atšķirība nebija, un kaut kādu vērē ņemamu pienesumu ir devusi šī paaudze – gan izlases ziņā, gan klubos.

no tā paša Juniors Stalkers sastāva puiši ir “izšķīduši” pa visu Eiropu un tālāk: piemēram, Sergejs Ļouškins un Juris Galajevs šosezon pamanīti spēlējam Lielbritānijā, Māris Jass un Aleksandrs Jerofejevs – Slovākijā, Renārs Undelis, Raimonds Daniličs un Oļegs Koreškovs – Francijā, Ervīns Muštukovs – Dānijā, Andrejs Maslovskis – SMScredit.lv komandā Latvijā, bet, piemēram, Aleksejs Bihanovs – vismaz pērnsezon fiksēts kā Tallinas TKK galvenais treneris. vai Stalkera puiši uztur kontaktus, sazinās savā starpā arī pēc 10 gadiem?

Pie Stalkera es ierados 9. klasē, bet puiši jau kopā bija kopš 6. klases un ja ne vēl agrāk; līdz ar to viņiem jau bija nodibinājusies tuvāka saikne savā starpā, bet ierodoties nejutos izstumts. Speciāli ne ar vienu nerīkoju randiņus, bet, ja satiekamies, vienmēr ir par ko parunāt. Ar dažiem vēl vasarā kopā slidojām un gatavojāmies sezonai.

2001./2002. g. sezonā kā daudzi Latvijas jaunie hokejisti devies “meklēt laimi” uz Ziemeļameriku, kur nokļuvi Indianapolis Park Tudor Prep komandā, kas spēlēja MPHL (Midwest Prep Hockey League). vai 16 – 17 gadi bija īstākais laiks, lai dotos pāri okeānam? kas bija Tavi pirmie iespaidi par hokeju “aiz dīķa”?

Principā, vajadzēja varbūt braukt pat uzreiz pēc 9. klases, bet aizbraucu pēc desmitās. Pirmie iespaidi bija pārsteidzoši – sašutis jutos, jo, pa cik tā bija vidusskolas komanda, hokejs ir sezonālais sports un tiek spēlēts no oktobra līdz martam. Latvijā jau augustā visi slidoja, spēlēja, un viss notikās, tāpēc tas vēlais sezonas sākums man likās mulsinošs.

kāpēc izvēlējies tieši ASV skolu līgu MPHL, kas bija dibināta tikai sezonu iepriekš – 2000. gadā? kāds bija šīs līgas līmenis un kādu pienesumu tas deva Tavai izaugsmei?

Tajā brīdī, kad radās iespēja braukt uz ASV, ne es zināju, kas ir MPHL, ne to, ko nozīme skolu hokejs. Braucu un atpakaļ neskatījos. Tas hokejs, ko mēs spēlējām Baltkrievijas jauniešu līgā, bija noteikti augstāka līmeņa, jo ASV vidusmēra skolu komandas ir vājākas, un daudzi puiši ar hokeju nodarbojas prieka pēc. Pavasarī futbols, vasarā teniss. Daudziem hokejs bija hobijs un, beidzoties skolai, arī hokeju neturpināja, līdz ar to neliels kokteilis gan attieksmes, gan izveicības un meistarības ziņā. Man noteikti tas deva neatsveramu pieredzi – pirmkārt, jau tas, ka dzīvoju prom no mājām, svešā kultūrā, un man bija jādara daudzas lietas pašam. Sākās pirmie soļi pieaugušo dzīvē. Man hokejs vienmēr bijis kā profesionāla lieta ar savu mērķi. Atrodoties Amerikā un līdz pat šodienai mana attieksme pret to nav mainījusies.

Tavā Indianapolisas sezonā Indianapolis Park Tudor Prep kļuva par MPHL čempioniem. ko tas nozīmēja komandai un Tev pašam?

Komandai un skolai, domāju, tas nozīmēja kārtējo kausu, ko dod par jebkuru uzvaru jebkurā sporta veidā; nedomāju, ka tam bija kāda sevišķa vērtība. Tituli, turnīri tiek rīkoti, lai skolniekam ir interesantāka sportiskā dzīve.

nākamajā (2002./2003.) sezonā jau pakāpies līmeni augstāk – spēlēji Dayton Gems komandā CEHL (Continental Elite Hockey League) – ASV Tier III līmeņa līgā. kas bija tās principiālās izmaiņas, spēlējot jauniešu hokeju MPHL līgā un sākot junioru gaitas CEHL?

Pirmāmkārtām, vidusskola spēlē līdz 17-18 gadu vecumam, bet junioros, tieši CEHL līgā līdz 22 gadu vecumam. Pirmais pārbaudījums man bija – nokļūšana pie 4 gadus vecākiem cīņu biedriem. Komandā biju jaunākais spēlētājs, līdz ar to bija gan jāpierod. Junioros ir cits ātrums, spēks un tradīcijas; viss notiek profesionālā līmenī.

kā Tu vērtē 3 gadus pastāvējušās (2001. – 2004.) CEHL līgas spēlētā hokeja līmeni? un kā Tu kopumā vērtē savas Ziemeļamerikas sezonas? kas Tev bija izdevies, kas mazāk? kas bija tie ieguvumi ilgtermiņā, ko, iespējams, vari novērtēt tikai tagad?

CEHL bija līdzvērtīga otrajai spēcīgākajai junioru līgai Amerikā – NAHL. Ņemot vērā, ka junioros nospēlēju 1 gadu, man būs grūti salīdzināt 3 gadus. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja spēlēt Amerikā. Dzīves pieredze, valoda un arī hokejs cits. Izdevās veiksmīgi spēlēt tur, kur atrados tajā brīdī, bet neizdevās no tā atsperties sev vēlamā virzienā tajā brīdī. Vienīgais, ko es nožēloju, ka neizmantoju iespēju spēlēt universitātes hokeju un paralēli iegūt izglītību. Tā būtu vienīgā lieta, ko vēlētos izmainīt, ja būtu iespēja. Paejot ilgākam laikam, tikai tagad saprotu, ka tas man nebūtu bremzējis sportisko izaugsmi, plus tagad būtu izglītība. Ja es būtu nokļuvis kādā pro līmeņa hokejā, tad teiktu, ka viss ok, bet es nokļuvu Latvijas hokeja līgā, kas nebūt nedod man nekādas lielākas privilēģijas nekā to būtu devusi universitāte. Tajā brīdī es to neapzinājos.

2003./2004. gada sezonā Tavas statistikas ailītēs vēl figurē CEHL līgas nosaukums, šoreiz ar Traverse City Enforcers komandas nosaukumu, un arī hokeja kluba Zemgale vārds. kā Tev sākās un beidzās spēlēšana Traverssitijā? un kā Tu nonāci Zemgale sastāvā?

Zemgalē ierados, jo Amerikā sezona nebija sākusies, un izmantoju kā labu vietu, kur sagatavoties sezonai. Vai nu liktenis bija lēmis, vai konsuls Amerikas vēstniecībā, bet neaizbraucu atpakaļ uz Ameriku, jo man neiedeva uzturēšanās vīzu. Ātri un vienkārši – “ko darīsi Amerikā?” Spēlēšu hokeju. “Kādā līmenī?” Junioru. “Naudu pelnīsi?” Nē. “Tātad arī nodokļus nemaksāsi un tur dzīvosi. Paldies un uz redzēšanos. Paliec Latvijā”. Es gāju vairāk kā 5 reizes; beigās tā arī neizcīnīju savu taisnību un biju spiests palikt Latvijā.

sekojošās 4 sezonas (līdz 2008.) Tev sanākušas “tīri latviskas” – ar cīņām Latvijas čempionātā; vispirms sezonu – atkal Zemgale, divas sezonas – ASK Ogre, tad turpinājumā – sezona Rīga 2000 rindās. kas Tevi turēja Latvijas čempionātā? vai nebija doma “aizmukt” leģionāra gaitās? vai arī Latvijas čempionāta līmenis Tevi pilnībā apmierināja?

Bija doma, un arī 2004. gada vasarā mēģināju to izdarīt; biju Minskā uz Krievijas Augstākās līgas kluba nometni, bet acīmredzot nebija man lemts tur palikt, jo viņiem jau bija nokomplektēta komanda, un tā arī nesapratu, kāpēc tiku piesaistīts komandai, jo, ierodoties pirmajā dienā, teica, ka diemžēl nevaru palikt.

Ogri uzskatu par pirmo īsto profesionālo komandu savā karjerā. Tikko bija sācies hokeja bums Latvijā, un tas man bija solis augšup, jo bija cerība, ka Ogre spēlēs Baltkrievijā, un tajā brīdī tas bija augstākais, uz ko reāli varēju cerēt. Pāriešana uz Rīgu notika neplānojot; veicu pārrunas ar Ogri par līguma pagarināšanu, bet viņi mīlēja teicienu “Rītdien”… Rītdien, nekādas konkrētības ar domu “nu, kur tu liksies; gan jau paspēsim vienoties”. Nolēmu aprunāties ar Normundu Sējēju, tajā brīdī Rīga 2000 galveno treneri. Lietas notika salīdzinoši ātri, jo sakrita ar laiku, kad Mārtiņš Raitums bija traumēts, un Rīga 2000 labprāt mani paņēma pie sevis. Dzirdēju pēc tam nievas no Ogres kluba pārstāvja Viktora Anaņjeva puses, ka esmu nodevējs, bet, nu, es jau nevaru mūžīgi gaidīt to rītdienu. Katrā ziņā, es biju priecīgs nokļūt Rīgā, un pavadītais laiks Rīga 2000 komandā tiešām bija to vērts. Es par līmeni nedomāju, spēlēju, kur mani ņēma, un darīju to, kā mācēju.

2008./2009. g. sezona jau bija “latviski-baltkrieviska” – ar spēlēšanu Rīga 2000 rindās Baltkrievijas ekstralīgā un cīņām Ozolnieki / Monarch sastāvā Latvijas Virslīgā. kāda Tev pašam bija atšķirība spēlēt Latvijas vai Baltkrievijas līgās? spēlēm Baltkrievijā koncentrējies vairāk? uztvēri nopietnāk?

Spēlējot jebkurā līmenī – LAČ, BAČ utt., vienmēr pret spēli esmu attiecies ar visaugstāko atbildības sajūtu. Tieši tas kādreiz arī traucē, jo uztver visu pārāk nopietni, bet tā reiz esmu ieprogrammējis sevi un attieksmes ziņā sev pārmest neko nevaru. Baltkrievija man bija jauns turnīrs, laba pieredze. Atgriežoties LAČ, nebūtu tīri objektīvi salīdzināt, jo tomēr LAČ bija neprofesionāla hokeja līga, bet tas nemazināja manu vēlmi noķert ripu. Paldies cilvēkiem, kas man deva iespēju nospēlēt 2008./2009. gada sezonu līdz galam un atrasties apritē. Tie cilvēki ir Guntars Paste un Konstantīns Kikas.

(piebilde: LAČ = Latvijas Atklātais čempionāts; BAČ = Baltkrievijas Atklātais čempionāts.)

tosezon vispār 4 komandas no Latvijas startēja Baltkrievijas galvenajā čempionātā. vai Rīga 2000 komandai un Tev pašam spēles pret pārējām 3 Latvijas komandām bija nozīmīgākas nekā pret Baltkrievijas klubiem? kāpēc jā/nē?

Ja ne nozīmīgāk, tad interesantāk – viennozīmīgi. Tādā veidā varējām uzturēt kaut kādu reitinga rangu starp pašmāju klubiem. Līdzjutējiem pārāk neinteresēja, kā komanda spēlē pret baltkrievu klubiem, jo galvenais, kā spēlē savā starpā.

2008./2009. g. sezonā Rīga 2000 sastāvā, tāpat kā Stalkers Juniors laikos, uz pirmā vārtsarga godu nācās “konkurēt” ar Ervīnu Muštukovu. Daugavpils laikos vairāk spēļu aizvadīja Muštukovs, bet tajā pussezonā (2008. g. septembris – decembris) komandas “pirmais numurs” pārliecinoši biji Tu. vai nemēdz savas gaitas salīdzināt ar dažādu laiku partneriem – sāncenšiem komandas vārtsargu postenī? nemēdzat sacensties kaut kādā ziņā arī neklātienē vēlāk, pēc tam, kad nespēlējat vienā komandā?

Konkurence ir jebkurā klubā jebkurā līgā. Latvijā tā tika saasināta dēļ tā, ka esam tikai divi no 1984. gadiem. Brīžiem tas kļuva smieklīgi – gan aizkulišu runas, gan lomu sadalījums. Viens otram seko noteikti – tīri aiz ziņkārības vai kādu citu iemeslu vadīti. Sports ir un paliek sacensības; kādam tā ir melna skaudība, kādam – prieks par otra panākumiem. Mēs visi esam katrs par sevi, un dāvināt vietu vārtos neviens nevienam negrasās. Personīgi ar saviem konkurentiem esmu labās attiecībās, bet aizkulišu cīņas mēdza un dažreiz tagad mēdz būt absurdas un brīžiem nožēlojamas, bet ne jau man par to spriest. Tajā laikā, kad bijām ar Ervīnu komandas biedri, nebija mums ne pirmais, ne otrais numurs, varbūt kādam sanāca vairāk uzspēlēt, kādam mazāk. Abi gribējām spēlēt.

šī pati (2008./2009.) bija KHL un Rīgas Dinamo pirmā sezona, bet Rīga 2000 bija dinamiešu fārms. tajā sezonā uz daždesmit minūtēm vai vismaz uz dažām sekundēm spēles laika tika “uz augšu parauti” divi Rīga 2000 vārtsargi – Uģis Avotiņš un Ervīns Muštukovs. cik Tev pietrūka, lai jau tad nonāktu līdz Dinamo?

Cik man pietrūka? Godīgi sakot, necik nepietrūka, jo mana kandidatūra nemaz netika izskatīta. Pirms sezonas pajautāju, vai man būs iespēja sevi pierādīt arī Dinamo sakarā; atbilde bija – “nē”. Līdz ar to nemaz uz to pusi neskatījos ar cerību, ka varbūt kādu dienu vajadzēs palīdzēt. To, ka es sekoju visam līdzi un biju lietas kursā, nenoliegšu. Katram tika iedalīta vieta, loma, un man tajā projektā nebija ne vieta, ne loma; līdz ar to, domāju, ka visas spekulācijas, kāpēc es jā, vai es nē, ir liekas…

kāpēc sezonas gaitā, gadu mijā pārcēlies no Rīga 2000 uz Ozolnieki / Monarch? un kā bija pārslēgties atpakaļ no Baltkrievijas ekstralīgas uz Latvijas Virslīgu?

Kad krita “ekonomiskās krīzes priekškars”, spēlētāji, kam nebija līgumsaistību vai arī tālākas intereses no Dinamo komandas, tika pateikts paldies. Neko nevienam neteica – ne slikti ripas ķer vai to ne tā dari. Nedomāju, ka tur kāds skatījās arī tekošās sezonas statistiku. Naudas devējiem bija iemesls, situācija vai vēlme neturpināt līgumsaistības, un mūsu ceļi šķīrās.

Pārslēgties nebija problēmu; cik tad es tur biju Baltkrievijā – pus sezonu. Bija iespēja uzspēlēt Latvijā, spēlēju. Jā, rūgtums bija, ka citi čaļi turpina spēlēt Baltkrievijā, bet ne vienmēr viss notiek tā, kā tu pats to vēlies. Ļaunu prātu neturēju ne uz vienu, atradu sev motivāciju un turpināju spēlēt LAČ.

cita starpā, 2008./2009. g. sezonu noslēdzi kā Latvijas Virslīgas labākais vārtsargs. ko Tev nozīmē šis tituls?

Lai vai cik ironiski tas neskanētu, bet tas tituls palīdzēja tikt pie līguma Dānijā, kas tālāk mani aizveda uz Vāciju. Bija jau arī cits variants – neko nedarīt un sēdēt mājās, bet beigās izrādījās, ka esmu tikai ieguvis. Atklāti sakot, Eiropā neviens neseko līdzi Baltkrievijas čempionātam, LAČ vai Krievijas Augstākajai līgai; viņiem viss ir vienā katlā liekams. Līdz ar to, ja tev ir kāda atziņa vai novērtējums, tas palīdz. Baltkrievijā līdz labākajam vārtsargam laikam netiktu, bet vēlāk uzzināju, ka LAČ balva deva savu ieguldījumu. Tā ka, paldies, tiem, kas piešķīra to.

vairāku gadu gaitā pieaugušo hokeja līmenī esi uzspēlējis lielākajā daļā Latvijas hokeja “centru” – Daugavpilī, Zemgales komandā, ASK Ogre sastāvā, Rīga 2000 un arī Ozolnieki / Monarch ierindā; šķiet, atskaitot vien Liepāju. kurā klubā, komandā Tu juties vislabāk? kāpēc, kas Tevi tur saistīja, priecēja visvairāk?

Ogre man bija pirmais nopietnais klubs, bet Rīga 2000 bija tajā brīdī visprofesionālākais klubs; līdz ar to Rīgā viss bija ērtāk, labāk un vieglāk. Nekas jau īpašs tur nebija, bet sīkumi, par kuriem klubs parūpējās, bija no svara, un to laiku atceros ar prieku.

pirms 2009./2010. g. sezonas “uzņēmi” pilnīgi jaunu kursu – Dānija, kur biji iecerējis aizvadīt sezonu Herlev Eagles komandā Dānijas stiprākajā līgā AL-Bank Ligaen. pamanījies komandā uzspēlēt pārbaudes spēles, Dānijas kausā, bet gala beigās – sezona “noklājās” tā īsti nesākusies. Herlev Eagles pēc tam pat 2 pēdējās pilnās sezonas nebija piedalījusies AL-Bank Ligaen čempionātā; tagad ir “atkopusies” un 2011./2012. g. sezonā startē. kas notika ar komandu, kā klubs atrisināja saistības ar Tevi?

Klubs bija sarunājis sponsoru naudu, bet fiziski tā bija solījumu līmenī no tās devējiem. Kad līga lika naudu parādīt, garantēt, tad klubs to nespēja, un līdz ar to klubam tika atņemta licence. Varēja jau mēģināt spēlēt tālāk, bet līga un valsts to nepieļauj, lai izvairītos no tālākām sekām, kuras var rasties, ja nauda beidzas sezonas vidū. Labāk tā nekā, ja nospēlē pusgadu un tad tevi iepazīstina ar “piedod, naudas nav un nebūs”. Komanda neko; pieejamā nauda tika apķīlāta, un aizbraucu uz Vāciju ar to, kas bija kabata. Pēc sezonas gan valsts, pa cik bija garantējusi līgumu, kompensēja daļu no līguma summas.

pēc īslaicīgās “pieturas” Dānijā nonāci turpat relatīvi netālu Vācijā, kur nokļuvi Fischtown Pinguins sastāvā 2. Bundesliga čempionātā, kas pēc līmeņa ir otrs stiprākais Vācijā. kāpēc izvēlējies tieši šo valsti, līgu, komandu?

Tajā brīdī, kad uzzināju, ka Dānijā bizness ir beidzies, biju gatavs braukt uz jebkurieni; bija neliels izmisums, jo apzinājos, ka darbu atrast nav tik viegli, kur nu vēl tad, kad visiem sastāvs nokomplektēts. Šo valsti neizvēlējos; šis bija pirmais piedāvājums, kuru ne brīdi neapsvēru, un biju gatavs braukt un spēlēt.

cik var secināt no statistikas, biji Fischtown Pinguins pirmais vārtsargs, kuram arī uzticēja spēles pēc regulārā čempionāta, cīnoties par komandas palikšanu 2. Bundesliga sastāvā. kā pats vērtē savu pirmo Vācijas sezonu? vai tās gaitā piepildīji sev uzstādītos mērķus, uzdevumus?

Vācijā treneris bija izvēlējies tādu politiku – spēlēt pārsvarā ar vienu vārtsargu, un es biju situācijas ieguvējs. Sezonu noteikti vērtēju ar plus zīmi, jo tā bija mana pirmā īstā sezona, ar regulāru spēles laiku. Man nebija nekādu mērķu; primārais bija nospēlēt pēc iespējas vairāk minūtes, un tad jau redzēs, kā būs nākamajā sezonā. Pirmais piedāvājums pagarināt līgumu bija mēnesi pēc manas ierašanās, bet tajā brīdī uzskatīju, ka spēlēju pietiekami labi, ka nekur nav jāsteidzas.

kāda atšķirība bija starp Vācijas 2. Bundesliga un Latvijā, Baltkrievijā spēlēto hokeju? vai “bundeslīgas” līmenis ir salīdzināms ar Baltkrievijas ekstralīgu, un kurai līgai par labu?

Visi, kas spēlē Eiropā, saka: līmenis kā BAČ. Neatkarīgi no tā, kurā līgā spēlē. Es teikšu, ka Vācijā ir patīkamāk spēlēt nekā BAČ vai LAČ; Vācijā – skatītāji pilnas halles, klubos attieksme profesionāla un pašam jādomā tikai par hokeju. Hokeju spēlē visā pasaulē; tā, ka nevēlos salīdzināt. Es varu sastāstīt vienalga ko un tālāk? Paskatieties uz komandu sastāviem – tie paši uzvārdi klejo pa visu Eiropu.

Fischtown Pinguins ir komanda, kas mitinās Ziemeļjūras piekrastē – t.i. vistālāk no 2. Bundesliga norises epicentra; komandas koncentrējas galvenokārt Vācijas dienvidos un arī austrumos. vai salīdzinoši tālie pārbraucieni nenogurdināja, neietekmēja komandas sniegumu? (Tavā sezonā komandai regulārajā čempionātā 11. vieta 14 komandu konkurencē.)

Braucienam ir savi plusi un mīnusi. Tad, kad esi busā, tu brauc, guli, neko nedomā, atpūties, gatavojies spēlei. Ja spēlē mājās, tad tev ir jāpaēd, jābrauc uz mājām, jābrauc uz halli. Visādas blakus lietas; tā, ka šajā gadījumā viss ir līdzsvarā. Man nebija diskomforts no tālajiem braucieniem, jo autobuss aprīkots maksimāli ērti, lai katrs var gulēt un atpūsties.

2010./2011. g. sezonā biji atpakaļ Latvijā. šoreiz Latvijas hokeja aktuālajā “flagmanī” – Rīgas Dinamo. Pats intervijās esi minējis, ka ne mirkli nenožēlo savu izvēli būt “trešajam vārtsargam” un tās dažas spēles Dinamo rindās ir bijušas tā vērtas. kas ir tie iemesli, kādēļ Tev interesēja spēlēt Dinamo?

Kurš negrib spēlēt Dinamo? Tur arī atbilde uz jautājumu. Plus pievienotā vērtība ir tas, ka CV ieraksts arī nav zemē metams – lai vai cik minūtes un sekundes, bet tu tur esi bijis, piedalījies. To tev neatņemt. Kas no tā tālāk, ir jau cits jautājums, bet tas man jebkurā gadījumā nāca tikai par labu, un esmu priecīgs par pavadīto laiku Dinamo sastāvā.

kā Tu vērtē Dinamo vārtsargu politiku līdzšinējās sezonās un tagad? kas, Tavuprāt, ir galvenā atšķirība vārtsargu komplektā starp Šuplera un Rautakallio laikiem?

Politiku? Šupleram vajag NHL vārtsargus – vienalga, vai tu spēlē LAČ, BAČ vai spēlē ar skatītājiem. Viņš pat baidījās mani ielikt vārtos pret Liepājas Metalurgu, pārbaudes spēlē pirms sezonas. Ko man vēl pateikt? Šodien Dinamo dod spēlēt abiem vārtsargiem. Julio trenējot CSKA, pat Gaidučenko vārtos neliek, kaut gan spēlētājs sevi jau sen ir apliecinājis kā derīgu KHL līmenim. Treneri Rautakallio nepazīstu, tādēļ nevaru komentēt sīkāk.

aizvadītajā sezonā (2010./2011.) izskatījās, ka dalība Latvijas izlasē pasaules čempionātā Tev jau ir “kabatā”. taču trauma pārbaudes spēlē un 2003./2004. g. sezonas pasaules čempionāts (U-20) Tev palika pirmais un pēdējais reālais. vismaz pagaidām. cik nopietnu traumu “saķēri” aprīlī un cik veiksmīgi tiki galā ar tās sakopšanu?

Tāds, nu, reiz ir profesionālais sports; tajā brīdī savainoju kājas muskuli. Sadzija ar laiku, neko īpaši neārstējot, bet uz to brīdi nevarēju spēlēt. Esmu pilnībā atkopies un spēlēju bez nekādām komplikācijām. Bija liela vilšanās, ka tā notika, bet es tur neko nevarēju padarīt; tā sanāca un viss.

vasarā (2011.) sarunā un arī intervijās minēji, ka Austrumeiropas – VHL, Kazahstānas – un arī Lielbritānijas versijas neizskati, par iemeslu minot sociālo garantiju trūkumu vai hokeja līmeņa “neatbilstības”. tādēļ, iespējams, Tev nācās savu jauno darbavietu gaidīt ilgāk. kas, Tavuprāt, ir tie objektīvie un subjektīvie kavēkļi, kas traucē Latvijas hokejistiem starptautiskajā tirgū būt pieprasītākiem nekā viņi ir? neprotam sevi pārdot? ar profesionālu klubu skaita samazināšanos Latvijā ir pārāk daudz pretendentu uz leģionāru vietām ārzemēs? citi iemesli?

Latvijas hokejisti pasaulē nekotējas kā brends. Hokejā priekšroka ir jebkuram kanādietim, amerikānim un futbolā brazīlietim. Kā jau iepriekš minēju, neviens neseko Latvijas hokeja līgai, Baltkrievijai utt. Tu vari stāstīt zilus brīnumus, cik tu labs un veikls. Ja ir izvēle starp nezināmu latvieti un nezināmu kanādieti, tad lielākā daļa klubu īpašnieku un pircēju priekšroku dod kanādietim, jo vienmēr ir doma, ka krosbijs atbrauks. Un otrs faktors, ja jau tu labākais, tad kāpēc Latvijā nespēlē? Viņi jau nesaprot, ka Latvijā hokejs ir Liepāja un Dinamo… Ej un katram stāsti par savas valsts hokeja īpatnībām.

šosezon savas leģionāra gaitas sāki HC Most komandā Čehijas otrajā stiprākajā līgā (1.liga). HC Most aizvadītajā sezonā izcīnīja tiesības spēlēt Čehijas 1. liga, bet šosezon, spēlējot šajā līmenī, komandai diez cik neklājas (stabila pēdējā vieta). kāpēc Tava “pietura” Čehijā bija salīdzinoši īsa un kāpēc nepaliki ilgāk?

Sākuma, kad vienojāmies mutiski, runa bija – līdz 31. decembrim, bet satiekoties aci pret aci, sarunājām, ka palieku visu sezonu. Man tas bija svarīgi, jo 1. janvārī meklēt darbu, zinot, ka pārejas laiks beidzas 31. janvārī, diez ko izdevīgi nav. Sezonai ejot, komanda spēlēja vienkārši atbaidoši slikti, mainījās sastāvs katru dienu; kopā bija vairāk par 50 spēlētāju. Pats tur jutos drausmīgi; hokejs bija labs, nenoliegšu, un spēlēt vājākajā komandā nebija diez ko interesanti. Tu ej vārtos ar domu neielaist 10 ripas nevis uzvarēt. Dzīvošanas apstākļi, spēles bez skatītājiem – viss bija nomācoši, un paralēli meklēju iespēju atrast darbu citur. Pie pirmās iespējas to izmantoju, un esmu Vācijā. Bija vienošanās ar saimnieku – ja atrodu citu komandu, varu braukt; to arī izmantoju un ne brīdi nenožēloju.

sezonas vidū esi pārcēlies uz sev jau zināmo Vācijas 2. Bundesliga, kur spēlē EC Hannover Indians sastāvā. esi aizvadījis 3 spēles, pat guvis vienu rezultativitātes punktu, komanda pēdējās spēles uzvar. kā esi iejuties komandas sastāvā? vai esi apmierināts ar savu pārcelšanos no HC Most uz Hannoveri?

Komandas kolektīvs ir ļoti pretimnākošs, uzņēma kā savējo nevis kā ienaidnieku, kas atbraucis atņemt kādam vietu uz laukuma. Es otrreiz uz Čehijas 1. līgu braukt negribētu, bet Vācijā spēlētu kaut vai atlikušo karjeru. Šī atbilde, laikam, pasaka manas domas par pārcelšanos no Čehijas uz Vāciju.

ja Tev jāsalīdzina Čehijas 1.liga līmeni un kārtību ar Vācijas 2. Bundesliga, tad kāda ir atšķirība. kādas būtu Tavas rekomendācijas Latvijas jaunajiem hokejistiem, kas izvēlas kādu no šīm līgām? ar ko būtu jārēķinās vairāk nekā varētu pirms tam iedomāties?

Čehijā noteikti spēlētāji vairāk spēlē kombinacionālo hokeju, bet Vācijā, ņemot vērā 5 ārzemnieku un naturalizēto ārzemnieku būšanu sastāvā, padara spēli vairāk uzbrūkoša tipa, kādu spēlē pāri okeānam. Katram ir savi mērķi. Vācija ir 3 profesionālās līgas, junioru un jauniešu sistēma. Labs spēlētājs var atsperties arī, esot Vācijā. Pavērojat, cik spēlētājus no Vācijas izvēlas katru vasaru NHL, un kur viņi spēlē, tepat savā Vācijā.

Čehijā leģionārus ne kāds gaida, ne vajag. Viņiem sava kultūra, virtuve un resursi arī pietiekami lieli. Sadzīves ziņā Vācija noteikti ir labāka par Čehiju, bet pārējais jau paša izvēle.

kam būtu jānotiek, lai 2012. vai 2013. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases krāsās redzētu Tevi?

Nekam ārkārtējam, jāķer ripas un jāpasaka Nolanam, ka es arī esmu indiānis, Hanoveres Indiānis.

lai veicas!

uzziņām un lasāmvielai:

[pirmais un pēdējais (11.-ais) foto fiksēts 2012. gada janvārī EC Hannover Indians krāsās; foto avots: indians-fotogalerie.de. otrs foto – Rīgas Dinamo spēlē pret Hantimansijskas Jugra 2010. gada 26. decembrī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). trešais un ceturtais – Rīga 2000 krāsās; abu foto autors: Normunds Brics, foto no E.Lūsiņa personīgā arhīva. piektais – Fischtown Pinguins ierindā; foto no E.Lūsiņa personīgā arhīva. sestais un septītais – Dinamo ierindā 2010. gada decembrī; abu foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). astotais – Latvijas izlases treniņā 2011. gada 24. martā; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). devītais – Latvijas izlases spēlē pret Somijas izlasi 2011. gada 7. aprīlī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). desmitais foto – HC Most ierindā 2011. gada 2. pusē; foto avots: hokejsumperk2003.cz.]

Posted in Dinamo Rīga, hokejs, KHL | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »