Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Dānijas izlase’

“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Posted by petrovich27 uz 2014/05/21

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

1-UnionsPirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

2-UnionsAr riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARUAllgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

3-Unions

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

GAT_Unions_pirmas_sez_uzv_no_Rig_Run_1931-03-07Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTKLiepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

GAT-Unions_Rigasche_Rundschau_1933-01-16_zibensturnirsUnions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

GAT_Unions_no_Stadions_1933-01-19

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Advertisements

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Vīri, kas centušies Latvijai vietu olimpiādē gādāt

Posted by petrovich27 uz 2014/01/13

Nizivijs_otra_vs_Baltkrieviju_2010-04-30_A_krustsKopš neatkarības atgūšanas Latvijas hokeja izlase sešas reizes ir cīnījusies par iespēju uzspēlēt ziemas olimpiskajās spēlēs. No sešiem olimpiskās kvalifikācijas turnīriem četrus Latvija pabeidza kā uzvarētāja un nopelnīja tiesības startēt olimpiādē. Divreiz – savos pirmajos turnīros – Latvijai tas neizdevās. Kuri hokejisti cipariski ir centušies visvairāk?

Pirmais kavlifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinajās 1993. gada septembī Šefīldā (Lielbritānijā), kur uz vienīgo ceļazīmi pretendēja 5 izlases. Ar Japānas, Lielbritānijas un Polijas valstsvienībām mūsējie tika galā, bet saņēma pārliecinošu “aplauzienu” no Slovākijas izlases (1:7). Uz 1994. gada ziemas olimpiādi Lillehammerē (Norvēģijā) aizbrauca slovāku valstsvienība, kas 12 izlašu konkurencē izcīnīja 6. vietu!

Otrais olimpiskās kvalifikācijas turnīrs ar Latvijas izlases dalību norisinājās 1996. gada augusta beigās un septembra sākumā mājās – Rīgā. Uz dalību Nagano-1998 pretendēja 5 izlases. Trīs no tām tika uzvarētas pārliecinoši – lietuvieši ar 27:0, igauņi 15:0, ungāri 10:2. Bet Latvijai “nodarīja pāri” (1:4) un uz Nagano aizbrauca baltkrievi.

Toties Latvija “paņēma” pārējos četrus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus, kur katrā bija pa četriem pretendentiem dalībai ziemas olimpiādē:

  • 2001. gada februārī Klāgenfurtē (Austrijā), “aiz borta” atstājot Austrijas, Dānijas un Francijas izlases;
  • 2005. gada februārī Rīgā, “izslēdzot” Baltkrievijas, Polijas un Slovēnijas valstsvienības;
  • 2009. gada februārī Rīgā, uzvarot Itālijas, Ukrainas un Ungārijas komandas;
  • 2013. gada februārī Rīgā, turnīra tabulā apsteidzot Francijas, Lielbritānijas un Kazahstānas izlases (neskatoties uz zaudējumu frančiem ar 2:3 papildlaikā).

Aleksandrs_kercs_Sn_Edmonton_Oilers_nezinams_avotsKerča rekords ilgākam laikam

Visrezultatīvako artavu visu olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā Latvijas izlasē ieguldījis uzbrucējs Aleksandrs Kerčs, kurš 3 turnīru gaitā mūsu valstsvienības labā ir sarūpējis 23 rezultativitātes punktus (9+14). Otrs lielmeistars ir Leonīds Tambijevs ar 17 punktiem (četros turnīros) un trešais – Harijs Vītoliņš ar 16 punktiem (3 turnīros). No Sočiem pieteiktā Latvijas izlases komplekta rezultatīvākais olimpiskās kvalifikācijas turnīros ir bijis Jānis Sprukts, kura kontā ir 12 punktu, un tas ir dalīts 6./7.-ais rezultatīvakais apjoms šo turnīru summā.

Rezultatīvākais aizsargs olimpisko kvalifikāciju uzskaitē ir Sandis Ozoliņš ar 9 punktiem (3 turnīros), bet viņam seko Igors Bondarevs un Normunds Sējējs, kuriem abiem pa 8 punktiem. Tikai, ka Bondarevam četros turnīros, bet Sējējam – 3 kvalifikācijas izspēļu gaitā.

Latvijas izlases Top 10 rezultatīvakie spēlētāji visu 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīru summā:

spēlētājs

turnīri

spēles

punkti

1. Aleksandrs Kerčs 3 11 9+14
2. Leonīds Tambijevs 4 14 7+10
3. Harijs Vītoliņš 3 11 9+7
4. Oļegs Znaroks 2 8 3+10
5. Aleksandrs Beļavskis 2 7 5+8
6. Sergejs Žoltoks 1 4 5+7
7. Jānis Sprukts 3 9 5+7
8. Aigars Cipruss 4 14 4+8
9. Aleksandrs Ņiživijs 5 15 3+8
10. Igors Pavlovs 1 4 4+7

Ņiživijs un Naumovs kā kvalifikācijai uzticīgākie

Sergejs_Naumovs_izlaseRezultativitātes punkti tomēr nebūs objektīvākais “investīciju” apjoma salīdzinājums, īpaši, ja salīdzina dažādu ampluā spēlētājus. Par tādu varētu mēģināt uzskatīt olimpiskās kvalifikācijas turnīru skaitu, kas ir katra spēlētāja biogrāfijā. Latvijas izlasē visus sešus olimpiskās kvalifikācijas turnīrus nav aizvadījis neviens hokejists. Kas saprotams, jo turnīri norisinājušies 20 gadu gaitā, un tik ilga profesionāla hokejista karjera salīdzinoši augstā līmenī nav bieža parādība.

Lielākais pienesums ir dalība 5 turnīros, un šādu artavu ir snieguši tikai divi sportisti – uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs un vārtsargs Sergejs Naumovs (līdzās pa labi novietotajā attēlā). Pa četriem turnīriem ir vēl 4 hokejistiem – uzbrucējiem Leonīdam Tambijevam, Aigaram Ciprusam, aizsargam Igoram Bondarevam un vārtsargam Edgaram Masaļskim. Ar piebildi, ka Masaļskis laukumumā devies 3 turnīros, bet savā pirmajā ir bijis izlases pieteikumā bez reāla spēles laika.

Ja summē olimpiskās kvalifikācijas turnīrus gan spēlētāja, gan trenera statusā, tad starp šī turnīra veterāniem jānosauc arī Harijs Vītoliņš ar 5 turnīriem un Oļegs Znaroks ar četriem. Vītoliņš trijās kvalifikācijās piedalījās kā uzbrucējs un divās (2005., 2009.) – kā galvenā trenera palīgs. Savukārt Znaroka kontā ir divi turnīri kā spēlētājam, viens (2005.) – kā galvenā trenera asistentam, un vēl viens (2009.) – kā galvenajam trenerim.

Latvijas izlases spēlētāji visos 6 olimpiskās kvalifikācijas turnīros (pie konkrētā gada turnīra norādīts spēļu skaits un iekavās rezultativitātes punkti; treknrakstā spēlētāji, kas iekļauti 2014. gada olimpiskajā pieteikumā; vārtsargiem spēļu ailītē – turnīru skits ar reālu spēles laiku, bet iekavās – visi turnīri, kuros pieteikts izlases sastāvā):

spēlētājs

1993.

1996.

2001.

2005.

2009.

2013.

KOPĀ turnīri

KOPĀ punkti

UZBRUCĒJI
Aleksandrs Ņiživijs 4 (2+1) 2 (0+1) 3 (0+3) 3 (1+0) 3 (0+3) 5 3+8
Leonīds Tambijevs 4 (1+1) 4 (6+8) 3 (0+0) 3 (0+1) 4 7+10
Aigars Cipruss 4 (0+3) 4 (3+3) 3 (1+0) 3 (0+2) 4 4+8
Aleksandrs Kerčs 4 (7+2) 4 (1+8) 3 (1+4) 3 9+14
Harijs Vītoliņš 4 (1+2) 4 (7+5) 3 (1+0) 3 9+7
Jānis Sprukts 3 (3+1) 3 (2+5) 3 (0+1) 3 5+7
Vjačeslavs Fanduļs 4 (3+1) 4 (1+3) 3 (1+1) 3 5+5
Grigorijs Panteļejevs 4 (4+2) 3 (0+0) 3 (2+0) 3 6+2
Miķelis Rēdlihs 3 (0+0) 3 (1+2) 3 (1+2) 3 2+4
Mārtiņš Cipulis 3 (1+1) 3 (1+0) 3 (0+1) 3 2+2
Juris Štāls 3 (0+0) 3 (0+0) 3 (1+1) 3 1+1
Oļegs Znaroks 4 (0+3) 4 (3+7) 2 3+10
Aleksandrs Beļavskis 4 (4+5) 3 (1+3) 2 5+8
Lauris Dārziņš 3 (3+1) 3 (3+2) 2 6+3
Mārtiņš Karsums 3 (4+2) 3 (1+1) 2 5+3
Sergejs Boldaveško 4 (1+0) 4 (4+1) 2 5+1
Ģirts Ankipāns 3 (0+0) 3 (1+3) 2 1+3
Aleksandrs Semjonovs 3 (0+1) 3 (2+0) 2 2+1
Juris Opuļskis 4 (0+2) 3 (1+0) 2 1+2
Artis Ābols 4 (1+0) 3 (0+0) 2 1+0
Jānis Tomans 4 (1+0) 3 (0+0) 2 1+0
Armands Bērziņš 3 (1+0) 3 (0+0) 2 1+0
Andrejs Ignatovičs 2 (0+0) 2 (1+0) 2 1+0
Sergejs Žoltoks 4 (5+7) 1 5+7
Igors Pavlovs 4 (4+7) 1 4+7
Jevgeņijs Semerjaks 4 (2+3) 1 2+3
Gints Meija 3 (1+2) 1 1+2
Miks Indrašis 3 (1+1) 1 1+1
Ronalds Ķēniņš 3 (1+1) 1 1+1
Herberts Vasiļjevs 3 (1+1) 1 1+1
Roberts Jekimovs 3 (0+2) 1 0+2
Guntis Džeriņš 3 (0+0) 1 0+0
Juris Ozols 3 (0+0) 1 0+0
Aleksandrs Macijevskis 3 (0+0) 1 0+0
Sergejs Seņins 3 (0+0) 1 0+0
Aleksejs Širokovs 3 (0+0) 1 0+0
Vitālijs Pavlovs 1 (0+0) 1 0+0
AIZSARGI
Igors Bondarevs 4 (0+2) 4 (2+4) 3 (0+0) 3 (0+0) 4 2+6
Sandis Ozoliņš 4 (2+6) 3 (0+1) 3 (0+0) 3 2+7
Normunds Sējējs 4 (2+3) 3 (0+1) 3 (0+2) 3 2+6
Viktors Ignatjevs 2 (2+1) 3 (3+1) 3 (0+0) 3 5+2
Kārlis Skrastiņš 4 (1+1) 4 (1+3) 3 (1+0) 3 3+4
Rodrigo Laviņš 3 (0+0) 4 (3+2) 3 (0+0) 3 3+2
Arvīds Reķis 3 (0+0) 3 (1+2) 3 (0+1) 3 1+3
Andrejs Maticins 4 (0+1) 1 (0+0) 3 (0+0) 3 0+1
Sergejs Čudinovs 4 (0+1) 4 (0+5) 2 0+6
Krišjānis Rēdlihs 3 (0+2) 3 (0+0) 2 0+2
Oļegs Sorokins 3 (0+0) 3 (0+2) 2 0+2
Georgijs Pujacs 3 (0+0) 3 (1+0) 2 1+0
Kristaps Sotnieks 3 (0+1) 1 (0+0) 2 0+1
Atvars Tribuncovs 3 (0+0) 3 (0+0) 2 0+0
Oskars Bārtulis 3 (1+0) 1 1+0
Konstantīns Grigorjevs 4 (0+0) 1 0+0
Artūrs Kupaks 4 (0+0) 1 0+0
Jānis Andersons 3 (0+0) 1 0+0
Mihails Bogdanovs 3 (0+0) 1 0+0
Guntis Galviņš 3 (0+0) 1 0+0
Aleksandrs Jerofejevs 3 (0+0) 1 0+0
Artūrs Kulda 3 (0+0) 1 0+0
VĀRTSARGI
Sergejs Naumovs 1 (-) 4 (-) 3 (-) 2 (-) 2 (-) 5
Edgars Masaļskis 0 (-) 2 (-) 1 (-) 3 (-) 3 (4)
Artūrs Irbe 3 (-) 1
Ervīns Muštukovs 0 (-) 0 (-) 0 (2)
Andrejs Zinkovs 0 (-) 0 (-) 0 (2)
Māris Jučers 0 (-) 0 (1)
Juris Klodāns 0 (-) 0 (1)
Dmitrijs Žabotinskis 0 (-) 0 (1)

[Pirmā (Aleksandra Ņiživija) un trešā (Sergeja Naumova) foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv; otrā (Aleksandra Kerča) foto avots: sportacentrs.com / Edmonton Oilers spēlētāju kartiņu kolekcija. Ceturtais (noslēdzošais) foto fiksēts Olimpiskās kvalifikācijas turnīra gaitā 2013. gada februārī; šī foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

LAT_Ol_kval_2013_febr_DR_facebook_N6

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Somijas SM-liiga kā stiprākā līga pasaulē?

Posted by petrovich27 uz 2011/05/17

kārtējais pasaules čempionāts ir izbeidzies, vietas pie galda un medaļas sadalītas… Somijas izlase ir tikusi pie zelta godalgām, apliecinot ka visu var panākt ar rūpīgu darbu un uzcītību. pusfinālā “sasistā” Krievijas izlase ar 3:0 un finālā sagrautā Zviedrijas valstsvienība (6:1) varētu mēmi klusējot apliecināt, ka Somijas triumfs nav nejaušība, kas “nopelnīta” pagarinājumos, pēcspēles metienos vai pārpratuma rezultātā.

par superlīgu veču īpatsvaru izlasēs

rādās, ka arī NHL un arī KHL veču īpatsvars nebija vietu sadalē izšķirošs ne čempionāta “spīdekļiem”, ne lejasgala komandām. piemēram, Somijas izlases pieteikumu rotāja 5 hokejisti, kas 2010./2011. g. sezonā bija uzspēlējuši NHL. ar šāda kaluma vīriem, kas šosezon spēlēja NHL, bagātākas bija Zviedrijas, Čehijas, Kanādas, ASV un Slovākijas izlases. uz pasaules otrās stiprākās līgas godu pretendējošās KHL ledus laukumiem sezonā spēlēja 8 somu izlases spēlētāji. tādu vīru vairāk bija Čehijas, Krievijas, Slovākijas, Latvijas un Baltkrievijas izlašu sastāvā. tiesa, vadošās izlases bez NHL un arī KHL večiem nav iztikušas…

zināmā mērā spilgts piemērs pasaules superlīgu neobligātajai vai minimālajai klātbūtnei izlasēs ir Norvēģijas izlase. čempionātā 6. vietu izkarojušās Norvēģijas valstsvienības vīru “audzināšana” jau ilgāku laiku ir uzticēta Zviedrijas hokeja sistēmai, kur vadošajā līgā šosezon spēlēja 10 norvēģu izlases izlases vīri; tomēr 12 hokejisti, kas “aizpildīja” Norvēģijas izlasi, pārstāv šīs valsts stiprāko nacionālo līgu – Get Ligaen, kuru starp pasaules TOP līgām varētu ierindot tikai un vienīgi aizrautīgākie Norvēģijas hokeja patrioti.

2011. gada pasaules čempionātā pārstāvēto līgu spēlētāju vidējā ieņemtā vieta šajā čempionātā (ņemtas vērā līgas ar 3 un vairāk hokejistu pārstāvniecību):

1. Somijas SM-liiga 4,39
2. NHL 4,59
3. Zviedrijas Elitserien 5,80
4. Norvēģijas Get Ligaen 6,00
  Norvēģijas 1. divisjon 6,00
6. AHL 6,11
7. Čehijas ekstralīga 6,20
8. Vācijas DEL 7,50
9. KHL 7,55
10. Šveices NLA 9,52
11. NCAA 10,00
  Slovākijas ekstralīga 10,00
13. Zviedrijas HockeyAllsvenskan 10,18
14. Dānijas AL-Bank Ligaen 11,00
15. Francijas Ligue Magnus 12,42
16. Šveices NLB 13,33
17. Baltkrievijas ekstralīga 13,69
18. Austrijas EBEL (Erste Bank Eishockey Liga) 15,43
19. Itālijas Serie A 16,00
  Slovēnijas Slohokej Liga 16,00
     

hokeja līgu pārstāvniecība 2011. gada pasaules čempionātā

izlase NHL KHL AHL Zviedrijas Elitserien Somijas SM-liiga Šv. NLA Vāc. DEL Čehijas ekstralīga Slovākijas ekstralīga NCAA
1. Somija 5 8 2 3 9
2. Zviedrija 9 5 5 12
3. Čehija 11 12 2 3
4. Krievija 5 19
5. Kanāda 23 2 1
6. Norvēģija 1 2 10
7. Vācija 2 2 1 22
8. ASV 20 1 8 3
9. Šveice 1 1 24
10. Slovākija 6 13 4 1 1 4
11. Dānija 1 1 3 1
12. Francija 1 1 1 2 1 1 1
13. Latvija 1 17 1 2 1
14. Baltkrievija 2 12 1 1 1
15. Austrija 1 1
16. Slovēnija 1
                     

pilns saraksts: petrovich27_IIHF_WC_2011_izlases_un_ligas_2011-05-16

P.S. tabula iekļauti visi spēlētāji, kas minēti PČ pieteikumā (neatkarīgi no tā, vai spēlētājs ir bijis pieteikts uz konkrētām spēlēm un spēlējis). ja konkrētais spēlētājs ir aizvadījis spēles vairākās līgās, tad viņš ir atzīmēts pie katras no līgām. tabulā nav iekļautas dažādu vecumu U līgas (t.sk. Francijas U-22, Kanādas OHL), bet ir iekļauta koležu līga NCAA.

Posted in hokejs, KHL | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 4 Comments »

Latvijas izlase cīņā pret stereotipiem

Posted by petrovich27 uz 2011/05/07

SECINĀJUMI, SECINĀJUMI un uz nākotni orientēts darbs ir viss, kas vajadzīgs pēc Latvijas izlases “nobuksēšanas” ar 2:3 PM (pret Dānijas izlasi) un 2:5 (pret Slovēnijas izlasi) savā svarīgākajā un savā līdz šim kritiskākajā spēlē šī gada pasaules čempionātā. nav nepieciešama vainīgo meklēšana, “slānīšana” un savu cerību nepiepildījuma “apdzēšanas” mēģinājumi. ir nepieciešami SECINĀJUMI un DARBS. tik un tā, vai vieta pasaules elitē tiks saglabāta vai netiks.

un vēl noderētu iesūnojušu stereotipu pārskatīšana. iespējams, kāds no tiem arī ir patiesība joprojām, taču pašreiz daļa no izlases vērtībām un dogmām balstās uz puspamatotu ticību, uz pieņēmumiem, izbijušām patiesībām… vai visam ir reāls segums?

stereotips nr. 1.: Latvijas izlase ir stabila elites Top 10 valstsvienība

šādu ticību ir barojis fakts, ka laiku pa laikam “labos gados” Latvijas izlase ir uzlēkusi līdz savā pirmajā elites sezonā atstātajai latiņai – 7. vietai. pēdējā reize pavisam nesen – pirms 2 gadiem. otrs faktors, kas regulāri uztur pašapziņu – Latvijas izlase mēdz “sakost” hokeja lielvalstu komandas. taču der atcerēties, ka “labi zobi” ir izauguši arī tām valstsvienībām, kuras vēl nesen esam uzskatījuši par lielā hokeja “autsaideriem” – Dānijai, Slovēnijai, Norvēģijai… tā pati Slovēnija šogad pasaules čempionāta A apakšgrupā uzskatāmi pabojāja nervus Krievijas, Slovākijas un Vācijas izlasēm. atšķirība ir tā, ka Slovēnijas valstsvienība mācēja ne tikai “skaisti zaudēt”, bet arī iecirst zobus Latvijas izlases sastingušajā “ķermenī”, izsūcot līdz 0:5. bet panākt 2:5 Latvijas izlasei jau bija minimālās pieklājības pienākums…

“pusnakts jautājums”: kura tad ir objektīva Latvijas izlases vieta principā un neņemot vērā šī konkrētā čempionāta sniegumu? un kāpēc? arguments, ka citās “trešās hokeja Eiropas” valstīs nemāk spēlēt hokeju, ir sirma, sirma pagātne. banāla frāze, bet fakts.

stereotips nr. 2.: Latvijas izlasi “kā parasti” trenē “nekam nederīgs” treneru korpuss

“jaunlaiku” Latvijas hokejā, iespējams, būtu grūti atrast trenerus ar labāku CV Latvijas izlases kontekstā un vispār. Oļegs Znaroks kā treneris ar izlasi strādā ne pirmo gadu, bet tajā spēlēja “kopš dzimšanas”. ir “gājis līdzi” Latvijas U izlasēm un savā maizes darbā ir labi novērtēts – 2010. gadā tika apbalvots kā labākais KHL treneris. Harijs Vītoliņš kā asistents ir gājis līdzi Znarokam “caur uguni un ūdeni” visur vai gandrīz visur. ir speciālisti, kas apgalvo, ka Vītoliņš “ir vismaz puse no Znaroka” kā trenera. savukārt, galvenā trenera otrais palīgs ir Leonīds Beresņevs, kurš kā galvenais treneris ir bijis Latvijas izlases līdzšinējos “atslēgas momentos” – izcīnot “ceļazīmi” uz eliti 1996. gada aprīlī Eindhovenā, startējot pirmajā pasaules čempionātā elitē 1997. gada pavasarī Somijā, dramatiskās kaujās izcīnot tiesības spēlēt olimpiādē – kvalifikācijas turnīrā 2005. gada februārī. treneru sastāvs – nenoliedzami Latvijas trenējošā sastāva aktuālākais zieds. ko gan vēl varētu vēlēties?

nenāk ne prātā noniecināt Latvijas izlases treneru kompetences līmeni. Oļegs Znaroks var patikt vai nepatikt, bet viņš ir cīnītājs, kapātājs, savu uzskatu un “vietas” patriots. nereti gan dominē Znaroks-spēlētājs pār Znaroku-treneri, jo viņš drīzāk ir komandas kapteinis, viens no izlases hokejistiem, tikai laukumā netiek. tādēļ kritiskās situācijās mēdz būt bezpalīdzīgs, jo pats laukumā nedodas un “kalnus gāzt” uz ledus nevar. te nu trenerim Znarokam ir kur augt, lai prastu risināt problēmas laukumā ar svešām nūjām un elkoņiem.

cits stāsts, ka treneru nomaiņas tiek sagaidītas kā “jaunas vēsmas”, pārmaiņas pat pārmaiņu pēc. iespējams, lai treneri augtu un attīstītos kopā ar izlasi, tiem nav jābūt pašiem labākajiem, atzītākajiem, redzamākajiem. acīmredzot, svaru kausos arvien lielāku svaru gūst treneru motivētība, vēlme sasniegt jaunus augstumus.

“pusnakts jautājums”: kura Latvijas treneru “kombinācija” labāk zina Latvijas labākos hokejistus, pārzina Latvijas hokeja drēbi un būtu garantēti labāka versija 2011. gada pasaules čempionātam? neņemot vērā argumentus par sejas apmatojuma vai citu subjektīvu elemetu patikšanu/nepatikšanu? der atcerēties, ka valtsvienības pastāvēšanas vēsturē nav neviena galvenā trenera, kuram “saskanētu” ar visiem izlases spēlētājiem vai kandidātiem.

stereotips Nr. 3.: Latvijas izlasē pietrūkst “centru”, vārtsargu utt.

ik sezonu kā no jauna “piedzimst” ģandrīz nebijusi probēma – Latvijas izlasei pēkšņi pietrūkst centra uzbrucēji. turpat netālu – roku rokā ar “centru” trūkumu dominē diezgan mitoloģisks apgalvojums, ka Latvijas izlasei ir tikai viens vārtsargs. mitoloģisks tāpēc, ka nav īsti iespējas to pārbaudīt, bet ir akla pārliecība. ir diezgan pārliecionoši iekultivēta “bedre” starp definētajiem vārtu “pirmajiem numuriem” un pārējiem. Latvijas izlases vārtos, protams, vairāk pelnīti nekā nepelnīti ir uzbūvēts tronis Artūram Irbem un pēc viņa karjeras beigām – Edgaram Masaļskim. visi pārējie tomēr “pa lielam” ir skatīti tikai kā vairāk vai mazāk labi ielāpi pirmo nevarēšanas gadījumos – arī Naumovs, Skudra u.c.

bet vai aiz “ikonu” mugurām esošie vārtsargi ir tā “pa riktīgam” gatavoti un sagatavoti, lai “pirmā numura” nespēlēšanas vai “neražas” gadījumā nebūtu nacionālā traģēdija? tā kā tas nav 1 – 2 sezonu darbs, tad tas parasti tiek atlikts – vai nu cerot, ka esošais “pirmais numurs” vismaz kā Berlīnes mūris izvilks dažas desmitgades, vai nu gaidot, ka pēkšņi kaut kur atradīsies kāds “jauns Irbe”.

“šaurās vietas” ir jākopj gadu desmitiem. kā vārtsargu, tā centra uzbrucēju hronisks trūkums ir tikai sekas. ja Latvijas valstsvienībai piecgadi un vairāk pietrūkst “centri”, tad tie ir “jāaudzē”. raža, protams, nebūs tik ātra kā šampinjoniem vai baklažāniem, bet “apstādīšanas” politikai jābūt mērķtiecīgai. bez “mēslojuma” (finansēm) neiztikt, bet nevajag daudz, ja pareizās vietās un īstajā laikā to lietu izveic.

šīs sezonas pārbaudes spēļu turnīros “jaunas asinis” tika iemēģinātas pat vairāk nekā dažās citās sezonās. Latvijas “otrā” izlase turnīrā Norvēģijā šī gada februārī arī pacīnījās labi. tomēr, acīmredzot, apasiņošanai jābūt regulārākai un intensīvākai. kāpēc? lai dziļa bedre starp izlasi un tās kandidātiem nebūtu ne teorētiski, ne praktiski. gan vārtsargi, gan centra uzbrucēji Latvijā ir – tikai ir jāstrādā ar viņiem, jāizkopj. jau laicīgi. nevis katru sezonu centra pozīcijā jāliek spēlētājus, kuri “var arī spēlēt centrā”.

“pusnakts jautājums”: cik sezonas Latvijas izlases pastāvēšanas laikā tiek fiksēta “jauna” problēma – centra uzbrucēju un/vai labu vārtsargu trūkums? cik sistemātisks ir bijis federācijas un izlases vadoņu darbs pie tā, lai izlasē “izstrādātu” līdzvērtīgu vārtsargu ierindu aiz “pirmā numura” muguras?

stereotips Nr. 4.: Latvijas izlases līdzjutēji ir labākie pasaulē

visu cieņu tiem Latvijas izlases līdzjutējiem, kas ar lielāku vai mazāku regularitāti brauc atbalstīt valstsvienību uz nozīmīgākajiem hokeja forumiem – olimpiādēm un čempionātiem. tomēr “vidēji hokeju paēdis” Latvijas izlases “līdzjutējs” brīžos, kad izlasei neklājas tik skaisti kā gribētos, apvainojas uz izlasi par savām pieviltajām cerībām, ātri “hameleonizējas” un no izlases norobežojas, “analizē” trenerus, spēlētājus, Kirovu Lipmanu, visu un visus… līdz brīdim, kad izlase ir atkal uz viļņa. jo uzvarētāji kā magnēts pievelk.

Latvijas izlases “vidējais līdzjutējs” daudz labprātāk pieņem, ka kāds konkrēts izlases kandidāts ir lauzis abas kājas, nevis bez redzamām sāpju konvulsijām sejā un/vai skeletā tieši atsaka izlasei.

šaubu nav, ne visi līdzjutēji ir tādi. protams, negāciju izvirdumi interneta komentāros uzskatāmāk atspoguļo to daļu, kas ir skaļāka, nevis lielāka. tomēr vecā tautas gudrība par darvas karoti un medus mucu ir spēkā joprojām.

“pusnakts jautājums”: cik liela ir Latvijas līdzjutēju proporcija starp tiem, kas jūt līdzi uzvarošai un/vai skaisti spēlējošai izlasei, un tiem, kas jūt līdzi izlasei neatkarīgi no rezultāta?

2011. g. pasaules čempionāta D grupas beigu tabula:

vieta izlase sp. uzv. uzv. OT/PM zaud. OT/PM zaud. p. v. st. Latvija pret
1. Čehija 3 3 0 0 0 9 12:3 2:4
2. Somija 3 1 1 0 1 5 9:5 2:3 PM
3. Dānija 3 0 1 0 2 2 4:13 2:3 PM
4. Latvija 3 0 0 2 1 2 6:10
                   

2011. g. pasaules čempionāta G grupas (Relegation Round = “nāvinieku grupa”) tabula (pēc komandu 1 spēles):

vieta izlase sp. uzv. uzv. OT/PM zaud. OT/PM zaud. p. v. st. Latvija pret
1. Baltkrievija 1 1 0 0 0 3 7:2  
2. Slovēnija 1 1 0 0 0 3 5:2 2:5
3. Latvija 1 0 0 0 1 0 2:5
4. Austrija 1 0 0 0 1 0 2:7  
                   

Latvijas izlases spēlētāju statistika 2011. g. pasaules čempionātā (pēc komandas 4 spēlēm; 2011. g. aprīlis – maijs):

spēlētājs sp. punkti +/-** SM   kop. sp. laiks  
UZBRUCĒJI              
Mārtiņš Cipulis 4 2+1 0 2   70:45  
Miķelis Rēdlihs 4 0+3 -2 4   71:58  
Roberts Bukarts 4 2+0 0 0   44:20  
Gints Meija 4 0+2 -1 0   54:33  
Aleksandrs Ņiživijs 4 0+2 -1 2   69:53  
Herberts Vasiļjevs C 4 1+0 0 6   78:09  
Lauris Dārziņš 3 1+0 -3 4   40:09  
Armands Bērziņš 4 0+1 -1 4   47:28  
Andris Džeriņš 4 0+1 -2 0   63:44  
Juris Štāls 1 0+0 0 0   6:10  
Kaspars Saulietis 4 0+0 0 2   29:57  
Ģirts Ankipāns 4 0+0 0 2   46:40  
Sergejs Pečura 4 0+0 -1 2   29:25  
Ronalds Ķēniņš 3 (4)* 0+0 -2 0   13:32  
AIZSARGI              
Oskars Cibuļskis 4 0+1 +1 0   85:33  
Arvīds Reķis 4 0+0 -2 8   83:35  
Georgijs Pujacs 4 0+1 -2 29   81:11  
Krišjānis Rēdlihs 4 1+0 -1 2   80:08  
Kristaps Sotnieks 4 0+2 -1 4   74:09  
Jēkabs Rēdlihs 4 1+1 -3 4   55:32  
Artūrs Kulda 1 0+0 -1 0***   21:20  
Jānis Andersons 1 0+1 +1 0   5:12  
VĀRTSARGI sp. min. GAA %   SM  
Mārtiņš Raitums 1 (4)* 18:33 0.00 100   0  
Edgars Masaļskis 4 231:27 3.89 87,50   0  
Māris Jučers 0    
               
* iekavās pieteikumā fiksēto spēļu skaits. ** IIHF fiksētie lietderības koeficienti var nebūt precīzi. *** Artūram Kuldam soda minūšu nav, bet ir 3 spēļu diskvalifikācija.
 

izziņām:

  • Latvijas izlases spēlētāju PČ statistika (pēc izlases 4 spēlēm) – iihf.com
  • PČ statistikas lapa – iihf.com

[pirmais foto fiksēts Latvijas izlases pārbaudes spēlē pret Somijas izlasi 2011. gada 8. aprīlī; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko). Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa foto fiksēts Maskavas OHK Dinamo pārbaudes spēlē pret Rīgas Dinamo 2010. gada 24. augustā; foto autors Agris Krusts: agriskrusts.lv.]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 6 Comments »