Numuri, kas NHL sastopami retāk

Tradīciju kopšana ir laikietilpīga padarīšana, taču šī ieguldījuma spēks ir nenovērtējams. NHL ir viens no pasaules hokeja flagmaņiem ne tikai spēlētā hokeja līmeņa ziņā, bet tradīciju kopšanā un ceļa ierādīšanā citām līgām. Viens no elementiem ir no aprites izņemtie spēlētāju numuri (Retired Numbers) kā goda un cieņas izrādīšana kādam ļoti “lielam” sportistam, kas ieņēmis īpašu vietu konkrētā kluba gaitās. Lieliska ideja, kā jau sen nespēlējošam vai pat mūžībā aizgājušam sportistam (viņa vārdam) likt vai ļaut “turpināt spēlēt” šī kluba labā. Arī tad, kad komandai vairs neiet tik skaisti, var atcerēties, ka savulaik tur spēlējis kāds greckis vai ruā.

Pirmais “rezervētais numurs” profesionālajā sportā pirmoreiz ieviests ne futbolā, basketbolā, beisbolā vai amerikāņu futbolā, bet tieši hokejā – Nacionālajā Hokeja Līgā. 1934. gada 14. februārī, t.i. pirms 79 gadiem, tika godināts Toronto Maple Leafs leģendārais uzbrucējs Ace Bailey (pilnā vārdā Irwine Wallace Bailey; zemāk pa labi novietotā attēlā) un viņa #6. Dažas dienas vēlāk – 22. februārī – sekoja Boston Bruins kapteinis Lionel Hitchman un viņa #3. Tagad NHL ir vairāk nekā 100 spēlētāju, kuru krekli pacelti pie arēnu griestiem un kuru numuri attiecīgajā klubā ir izņemti no aprites. Kopā NHL klubos apmēram 120 reizes krekli celti “pie griestiem”, bet pastāv speciāli izņēmumi.

Ir daži spēlētāji, kuru numurs rezervēts vairāk nekā vienā klubā. Piemēram, Veina Grecka (Wayne Gretzky) #99 ir “piepacelts” Edmonton Oilers (spēlēja 1979. – 1988.) un arī Los Angles Kings (1988. – 1996.) klubos. Cits izņēmums – ir gadījumi, kad vienā klubā rezervēts numurs, ar kuru spēlējuši divi leģendāri hokejisti. Tad nu abiem par godu konkrētais numurs “dubultā” rezervēts vienas ceremonijas ietvaros. Vēl ir trīs spēlētāju numuri, kurus laika posmā no 1979. līdz 1982. gadam bija godinājis sava laika Hartford Whalers klubs; taču pēc kluba pārcelšanās un nosaukuma maiņas jaunais klubs – Carolina Hurricanes – agrākā franšīzes īpašnieka rezervācijas īsti nerespektē… Tiesa, vienu numuru – Gordija Hova #9 – Hurricanes “nedodot” aktuālajiem spēlētājiem, neskatoties uz to, ka šis numurs nav oficiālajā Retired Numbers sarakstā.

Top numuri

Teorētiski visretākā iespēja NHL laukumos ir sastapt hokejistu ar #7; septītnieks ir rezervēts 10 Nacionālās Hokeja Līgas klubos. Otro vietu ieņem #9 – oficiāli rezervēts deviņos līgas klubos. Trešais rezervētākais – #3, kas ir “svēts” astoņos NHL klubos. Ceturtajā vietā #16 (septiņos klubos). Dalītu 5.-6. vietu ieņem #2 un #19 (katrs aizņemts 6 klubos).

Interesanti, ka pirmo trīs desmitu skaitļu virtenē nevienā klubā nav rezervēti tikai divi numuri (no 30). #13, ko varētu norakstīt uz “numeroloģisku” vairīšanos no šī skaitļa. Otrs nepiekārtais ir #28, ar kādu, starp citu, NHL šosezon iestartējis latviešu jaunais talants Zemgus Girgensons. Šobrīd NHL kopumā rezervēšana nav skārusi 63 numurus, kas nav aizņemti nevienā no NHL klubiem.

P.S.

Zemāk virkne vārdiem, kuru lielākā daļa neko neizteiks, taču sniedz ieskatu par kādu darba gadu apjomu un pēc cik ilga laika piekar kreklus NHL-ā.

NHL Top 3 Retiried Numbers:

nr.	klubu skaits	klubs	hokejists	gadi klubā	rezerv. gads
#7	10	Boston Bruins	Phil Esposito	1967.-1975.	1987.
		Buffalo Sabres	Rick Martin	1971.-1981.	2011.
		Dallas Stars	Neal Broten	1980.-1995., 1996.-1997.	1998.
		Detroit Red Wings	Ted Lindsay	1944.-1957., 1964.-1965.	1991.
		Edmonton Oilers	Paul Coffey	1980.-1987.	2005.
		Montréal Canadiens	Howie Morenz	1823.-1937.	1937.
		New York Rangers	Rod Gilbert	1960.-1977.	1979.
		Philadelphia Flyers	Bill Barber	1972.-1985.	1990.
		Phoenix Coyotes	Keith Tkachuk	1991.-2001.	2011.
		Washington Capitals	Yvon Labre	1974.-1981.	1981.
#9	9	Boston Bruins	John Bucyk	1957.-1978.	1980.
		Calgary Flames	Lanny McDonald	1981.-1989.	1990.
		Chicago Blackhawks	Bobby Hull*	1957.-1972.	1983.
		Detroit Red Wings	Gordie Howe	1946.-1971.	1972.
		Edmonton Oilers	Glenn Anderson	1980.-1991., 1996.	2009.
		Montréal Canadiens	Maurice Richard	1942.-1960.	1960.
		New York Islanders	Clark Gillies	1974.-1986.	1996.
		New York Rangers	Andy Bathgate	1952.-1964.	2009.
			Adam Graves	1991.-2001.	2009.
		Phoenix Coyotes (kā Winnipeg Jets)	Bobby Hull*	1972.-1980.	1989.
#3	8	Boston Bruins	Lionel Hitcman	1925.-1934.	1934.
		Chicago Blackhawks	Pierre Pilote	1955.-1968.	2008.
			Keith Magnuson	1969.-1980.	2008.
		Colorado Avalanche (kā Quebec Nordiques)	J.C. Tremblay	1972.-1979.	1979.
		Edmonton Oilers	Al Hamilton	1972.-1980.	1980.
		Montréal Canadiens	Butch Bouchard	1941.-1956.	2009.
		New Jersey Devils	Ken Daneyko	1982.-2003.	2006.
		New York Rangers	Harry Howell	1952.-1969.	2009.
		St. Louis Blues	Bob Gassoff	1973.-1977.	1977.

* Arī Bobby Hull numurs rezervēts divos klubos. Pēc hokejista lūguma Phoneix Coyotes ļāva viņa dēlam Brett Hall spēlēt ar tēva #9.

Faktu precizējumi saskaņā ar: National Hockey League Official Guide & Record Book 2014. – Chicago, Toronto, 2013.

Informācija atrodama arī: wikipedia.org (ir neprecizitātes).

[Pirmajā attēlā Montréal Canadiens arēnas griestu fragments; foto avots: wsj.com. Otrajā attēlā – leģendārais Ace Bailey; foto avots: torontomapleleafsatoz.blogspot.com. Noslēguma attēlā Detroit Red Wings rezervētie numuri; foto avots: flickr.com.]

Treneru pieredze uz ledus. Ankipāns un Klodāns kā iegansts

Kad šovasar Rīgas Dinamo paziņoja par komandas treneru korpusa papildināšanu ar Ģirtu Ankipānu un Juri Klodānu, publiskajā vidē iegrozījās sarunas ar tendenci apšaubīt lēmuma pareizumu. Jo, redz, šie vīri nav bijuši ne zvaigznes, ne atslēgas spēlētāji. Bet, vai, lai kļūtu par labu treneri ir jābūt labam spēlētājam? Un, vai zvaigžņotākie spēlētāji kļūst par izciliem treneriem?

Izņēmumu netrūkst abos virzienos, bet kādas ir likumsakarības pasaules spēcīgākajā čempionātā NHL un Dinamo „darbavietā” KHL? Vismaz aizvadītajā 2012./2013. g. sezonā.

Kā bez NHL spēļu pieredzes var trenēt NHL komandas?

No Nacionālajā Hokeja Līgā aizvadītajā sezonā strādājušajiem komandu aktuālajiem galvenajiem treneriem 40,6% speciālistu (13 no 32) nav vispār NHL spēļu pieredzes hokejista „ādā”. Vēl 18,8% NHL galveno treneru (6 no 32) ir fiksēta mazāk nekā 20 spēļu pieredze uz NHL ledus. Bet, piemēram, 25% NHL klubos aizvadītajā sezonā strādājošo vārtsargu treneru (8 no 32) nav NHL vārtsarga spēļu prakses.

No visiem NHL komandas „stūrējošiem” treneriem – galvenajiem, asistentiem, vārtsargu – kopumā 31,3% vīru (41 no 131) nav NHL spēlētāja pieredzes; no tiem, savukārt, 22,9% (30 no 41) nav pat fārmklubu līgu AHL un IHL hokejista prakses. Bet vēl 45,0% treneriem kā hokejistiem NHL spēļu apjoms uz ledus bijis mazāks par 100 spēlēm. Un, redz, neskatoties uz to, šamie „māca dzīvot” arī izcilus hokejistus.

NHL Gada trenerim tiek pasniegta Džeka Adamsa balva (Jack Adams Award). 21. gadsimta gaitā to ir saņēmuši tādi sava laika izcilie vai vismaz ļoti rezultatīvie uzbrucēji kā Bill Barber kā Philadelphia Flyers galvenais treneris, Jacques Lemaire (Minnesota Wild) vai šogad – Ottawa Senators galvenais Paul MacLean. Bet starp Dž. Adamsa balvas saņēmējiem arī tādi vīri, kas uz ledus NHL oficiālajās spēlēs nav kāpuši – John Tortorella (Tampa Bay Lightning) 2004. gadā un Ken Hitchcock (St. Louis Blues) 2012. gadā. Vēl ir tādi Jack Adams Award šajā gadsimtā saņēmuši personāži kā Bob Francis (Phoenix Coyotes) un Claude Julien (Boston Bruins), kas NHL čempionātos aizvadījuši pa 14 spēlēm. Par izcilām hokejistu karjerām tās, rādās, ka nevarētu nosaukt.

32,5% KHL galveno treneru spēlējuši „kaut kur”

KHL gadījumā treneru kā spēlētāju pieredzi tik viendabīgi kā Ziemeļamerikā būs grūti izcelt. „Pāri dīķim” absolūts hokejistu līmeņa atskaites punkts ir NHL, kura dominanti vien 1972. – 1979. gados mēģināja apstrīdēt WHA čempionāts. Bet KHL teritorijā pirms līgas starta (2008.) bija pastāvējušas dažādas formācijas – Superlīga, MHL (Starpnacionālā), NVS čempionāts, PSRS čempionāts. Tas nedaudz sarežģī treneru agrākas karjeras atsekošanu, tomēr – absolūtajam vairākumam pēdas ir sadzenamas.

No KHL 26 klubu 124 treneriem – galvenajiem, vecākajiem, vārtsargu un „parastajiem” (asistentiem), kuri 2012./2013. g. sezonas gaitā strādāja līgā: 45,2% bija PSRS stiprākās līgas hokejista pieredze; 49,2% speciālistu – Krievijas pirmsKHL stiprāko līgu spēlētāja ieraksts CV; 8,9% – KHL spēlētāja prakse. Taču šīs daļas nesummējas, bet lielā daļā personu pārklājas. Attiecīgi – nereti viens un tas pats sportists izsoļojis caur PSRS un Krievijas galvenajām līgām. Vēl 19,4% ir bijusi NHL hokejista prakse, ieskaitot tādus vīrus, kas „hokeja paradīzē” spēlējuši dažas spēles. Arī mūsu pašu Viktors Ignatjevs (12 spēles), Harijs Vītoliņš (8 spēles); bet, piemēram, Pēteris Skudra – „bagātāks” (150 spēles kā vārtsargam).

25,0% no KHL strādājošo treneru nav ne PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, ne KHL, ne arī NHL hokejista pieredzes. Un tieši starp KHL komandu galvenajiem treneriem šis īpatsvars ir vēl lielāks – 32,5% (13 no 40) bez Krievijas/PSRS stiprāko līgu vai NHL prakses. Taisnības pēc gan jāpiebilst, ka liela daļa no šiem „nepieredzējušajiem” galvenajiem tomēr pieklājīgu praksi savā laikā krājuši Zviedrijas, Somijas, Čehijas, Slovākijas stiprākajās līgās. Taču ir daži eksemplāri, kuriem tās stipro līgu pieredzes tā mazāk vai nemaz. Piemēram, Magņitkas galvenais Paul Maurice ne tuvu nevarēja lepoties ar spilgtu hokejista CV, bet toties padsmit sezonas ir bijis Nacionālās Hokeja Līgas komandu galvenais treneris.

Savukārt, no 8 speciālistiem, kuri 21. gadsimta 13 gados saņēmuši Krievijas stiprākās līgas (superlīgas, KHL) labākā trenera laurus, 3 personāžiem nebija PSRS vai Krievijas stiprāko līgu, nemaz nerunājot par NHL, spēlētāja pieredzes. Čehiem Vladimiram Vujtekam vecākajam (2002. gada tituls) un Milošam Ržiham (2011.) tas ir „piedodami”, jo abi spēlējuši Čehoslovākijā. Taču Sergejs Mihaļovs, kurš 21. gadsimtā Krievijas labākā hokeja trenera laurus plūca divreiz – 2003. gadā ar Severstaļ un 2008. gadā ar Salavat Julajev, var palepoties ar PSRS tā laika otrā/trešā plāna hokeja klubu pieredzi – Čeļabinskas Burevestņik, Ufas Salavat Julajev (tolaik nestartēja PSRS augstākajā līmenī), Kuibiševas (tagad – Samara) SKA.

NHL no otras puses

NHL spēlētāju nosacīti redzamākās individuālās balvas – Hart Memorial Trophy (regulārās sezonas vērtīgākajam – MVP), Art Ross Trophy (rezultatīvākajam), James Norris Memorial Trophy (labākajam aizsargam) vai/un Conn Smyth Trophy (izslēgšanas spēļu MVP) – kopumā 20. gadsimta pēdējos 30 gados (1971. – 2000.) ir saņēmuši 43 spēlētāji. Laika posms izvēlēts ar atkāpi no mūsdienām, lai nosauktajiem „būtu laiks” nonākt līdz treneru posteņiem. No šiem titulētajiem 43 vīriem tikai viens (Jaromirs Jāgrs) aizvadītajā sezonā bija NHL spēlētājs, bet pārējiem bija ilgāka vai īsāka iespēja nonākt treneru posteņos. Dažiem vēl būs.

Aprēķinā nav ņemti vērā Vezina Trophy – svarīgākās vārtsargu balvas – laureāti. Tie parādās arī starp divu MVP balvu saņēmējiem. Turklāt bijušo vārtsargu īpatsvars starp 2012./2013. g. sezonas NHL ne-vārtsargu treneriem (galvenajiem un asistentiem) ir bijis totāli niecīgs – ap 2,1% no visiem. Uzbrucēji veido 57,7%, aizsargi – 40,2% (aprēķins no tiem, kas spēlējuši hokeju).

Tātad no 43 nosacīti titulētākajiem trīsdesmitgades NHL hokejistiem 11 vīri (25,6%) līdz šim ir bijuši NHL komandu treneri vai galvenie treneri. Bet galveno treneru postenī bijuši 7 hokejisti (16,3%) no šiem titulētākajiem. Skaidrs, ka kāds vēl papildinās šo skaitu. Piemēram, tāda plaši zināma persona kā Patriks Ruā (Patrick Roy) maijā nosaukts par Colorado Avalanche jauno galveno treneri.

Jā, un no šiem 43 jau faktiski leģendārajiem hokejistiem neviens nav saņēmis, piemēram, NHL Gada trenera balvu (Jack Adams Award). Par veiksmīgākajiem NHL galveno treneru posteņos no saskaitītajiem 43 vīriem varētu nosaukt divus. Randy Carlyle, kurš 2007. gadā tika pie Stenlija kausa kopā ar Anaheim Ducks un tagad ir Toronto Maple Leafs galvenais. Bet Larry Robinson Stenlija kausu izcīnīja 1999./2000. g. sezonā kopā ar New Jersey Devils; tiesa, par galveno kļuva sezonas noslēgumā, īsi pirms izslēgšanas spēlēm. Bet citiem bija veicies ļoti dažādi. Salīdzinājumam: viens no pasaules visu laiku titulētākajiem hokejistiem – Wayne Gretzky – pat veselas četras sezonas pildīja Phoenix Coyotes galvenā trenera pienākumus, taču komandu izslēgšanas spēlēs ievest neizdevās.

Likumsakarības austrumos

PSRS un vēlāk dažādos Krievijas čempionātos nav tik dziļas, plašas un pēctecīgas individuālo apbalvojumu sistēmas. Tomēr apbalvojumi ir, un lai noskaidrotu 1971. – 2000. gadu titulētākos hokejistus PSRS/Krievijas stiprākajā līgā, jāmiksē dažādi tituli un uzskaites. Summā: šo gadu labākie vārtu guvēji; punktu guvēji; balvas „Trīs bombardieri” ieguvēji (čempionāta trāpīgākie uzbrucēju virknējumi); rezultatīvākie aizsargi (balva pasniegta tikai no 1984. gada); izdevuma „Hokejnoje obozreņije” (Хоккейное Обозрение) veiktajā žurnālistu aptaujā noteiktie gada labākie (veikta līdz 1991. gadam). Žurnālistu vērtējums iekļauts, lai Top spēlētāju dotu vietu arī vārtsargiem un aizsargiem. Savas nepilnības ir, taču sasummējot, saskaitāmi sava laika 76 izcili vai vismaz lieliski hokejisti, kuru vidū arī Helmuts Balderis.

No šiem 20. gadsimtu noslēdzošās trīsdesmitgades nosacīti izcilākajiem hokejistiem 19,7% (15 vīri) ir kļuvuši par galvenajiem treneriem PSRS, Krievijas un/vai KHL stiprāko līgu klubos. Šis skaitlis, protams, var palielināties, jo virkne šo vīru strādā par treneriem jauniešu komandās, citvalstu līgās vai, piemēram, turpina savas profesionālu sportistu gaitas. Šādi nosacīti „dinozauri”, kas vēl spēlē, ir četri! Krievijas superlīgas 1999./2000. g. sezonas rezultatīvākais aizsargs un, starp citu, tās pašas sezonas līgas vērtīgākais spēlētājs Andrejs Markovs (dz. 1978), kurš 2012./2013. g. sezonā turpināja spēlēt Montréal Canadiens ierindā, bet lokauta laikā pagodināja KHL klubu Vitjaz (tolaik – Čehova). KHL-ā gaitas aizvadītajā sezonā turpināja 1995./1996. g. sezonas Krievijas „Virslīgas” labākais vārtu guvējs Aleksandrs Koroļuks (dz. 1976.) un arī – uzbrucējs Oļegs Petrovs (dz. 1971.), kuram nominēta balva „3 bombardieri” par darbu 1991./1992. g. sezonā. Ceturtais ir – uzbrucējs Maksims Sušinskis (dz. 1974.), kurš aizvadītajā sezonā nedaudz uzspēlēja HC Fribourg-Gottéron ierindā Šveices galvenajā čempionātā (NLA).

Vēl bez nosauktajiem 19,7% izcilnieku, kas ir vai bija austrumpuses stiprākās līgas galveno treneru posteņos, ir pa kādam sava laika talantīgam krievu hokejistam, kas trāpījis patrenēt NHL klubus. Tiesa, neviens no šiem 1971. – 2000. gadu izcilniekiem līdz NHL komandas galvenā trenera postenim nav „uzdienējies”. Piemēram, izcilais vārtsargs Vladislavs Tretjaks padsmit sezonas nolauza, pildot Chicago Blackhawks vārtsargu trenera pienākumus, bet titulētais aizsargs Vjačeslavs Fetisovs dažus gadus asistēja New Jersey Devils galvenajam trenerim.

No bijušajiem 20. gadsimta 70.-90. gadu hokejistiem – izcilniekiem austrumos, rādās, ka titulētākais galvenais treneris ir Vjačeslavs Bikovs, kuram ir gan pasaules čempiona lauri (2008., 2009.), gan Gagarina kauss (2011.). Tomēr par KHL labāko treneri viņš nav bijis nosaukts, bet no izlases atbrīvots pēc neražām 2011. gada pasaules čempionātā.

Morāle?

Stāsta morāle ir pagalam vienkārša – „neskati treneri pēc cepures (hokejista statistikas)”. Nu, nav vienādības zīme starp jēdzieniem ‘labs hokejists’ un ‘labs treneris’. Ir aplami pieņemt, ka izcils hokejists automātiski kļūst par izcilu treneri. Vai tikpat absurdi, ka labs treneris ir bijis tikpat labs hokejists. Šajā jomā ir sakritības, nevis likumsakarības.

Arī Rīgas Dinamo „jaunieviesto” treneru – Ģirta Ankipāna un Jura Klodāna – varēšanas būs vērtējamas pēc treneru darbā paveiktā. Nevis viņu kā hokejistu CV, kur pasaules labāko piemēru izcilība nav atrodama. Cits stāsts, kāda ir treneru sagatavošanas izglītības bāze Latvijā kā tāda. Bet par praksi: iemācīties peldēt var tikai ūdenī. Lai izdodas!

[Attēlā: interviju sniedz Ģirts Ankipāns, jau kā Rīgas Dinamo treneris. Foto fiksēts Dinamo treniņā 2013. gada jūlijā; foto avots: Rīgas Dinamo oficiālais profils facebook.com lapā.]

Cits ceļš uz „hokeja Meku”. NHL Development Camps 2013

Līdz šim par Latvijas spēlētāju vienīgo pareizo ceļu NHL virzienā ir uzskatīta metode – pēc iespējas agrāk sakravāt mantas un doties spēlēt uz Ziemeļamerikas junioru līgām. Izvēlētās metodes pareizību apliecina arī fakts, ka visi seši Latvijas hokejisti, kuri 21. gadsimtā aizklauvējušies līdz NHL, jau laicīgi – U-20 vecumā un pat agrāk – sākuši „kapāt” Ziemeļamerikā. Šovasar NHL klubu attīstības nometnēs aicināti 3 Latvijas hokejisti – Gudļevskis, Indrašis un Ķēniņš, kuri „auguši” Eiropas čempionātos. Vai viņiem ir cerības „uzlauzt” NHL pa taisno?

21. gadsimta līdzšinējā gaitā līdz NHL oficiālajām spēlēm nokļuvuši seši Latvijas hokejisti, un viņi visi Ziemeļamerikas hokeju bija „nogaršojuši” jau junioru un pat jauniešu vecumā. Visagrāk aizstartēja uzbrucējs Mārtiņš Karsums, kurš „aiz dīķa” uzspēlēja jau U-16 vecumā, bet uz pastāvīgu palikšanu „apmetās” no U-18 gadu vecuma. Tālu neatpaliek Raitis Ivanāns, kurš Ziemeļamerikā sāka „grauzt” ledu jau U-18 vecumā, bet savu pirmo lielo iespēju uzspēlēt NHL sagaidīja U-27 vecumā… Nosacīts izņēmums sistēmā ir Jānis Sprukts, kurš Ziemeļamerikā uzspēlēja junioru (U-20) vecumā jau pēc tam, kad bija draftēts, bet vēlāk trīsarpus sezonas „stažējās” Eiropā. Arī Kulda un Daugaviņš uz Ziemeļameriku pārcēlās tikai pēc tam, kad bija draftēti.

Savukārt, šajā gadsimtā nav bijis neviens gadījums, ka NHL-ā debitētu vai uz debitanta godu ļoti tuvu pretendētu kāds Latvijas hokejists, kas junioru gados nebūtu „apsildījis” degunu hokeja dzimtajā kontinentā. Jā, 20. gadsimtā PSRS sabrukuma „rajonā” bija padomju līgas un „vecā” Dinamo sagatavoto spēlētāju pieplūdums, ieskaitot tādas anomālijas kā uzbrucējs Helmuts Balderis, kurš NHL debitēja 37 gadu vecumā. Tāpat, piemēram, aizsargs Kārlis Skrastiņš (1974. – 2011.) nobrieda Eiropā un tikai 24 gadu vecumā aizvadīja savu pirmo sezonu „tur”. Visjaunāko laiku (21. gadsimta) Latvijas hokeja vēsturē šādu piemēru nav.

Latvijas hokejisti, kuri 21. gadsimtā debitējuši NHL:

spēlētājs	dz.	pirmā sezona Z-Am.	NHL debijas sez.	NHL drafts
Oskars Bārtulis	1987.	2004./2005.	2009./2010.	2005.
Kaspars Daugaviņš	1988.	2006./2007.	2009./2010.	2006.
Raitis Ivanāns	1979.	1996./1997.	2005./2006.	(nav)
Mārtiņš Karsums	1986.	2001./2002.	2008./2009.	2004.
Artūrs Kulda	1988.	2006./2007.	2009./2010.	2006.
Jānis Sprukts	1982.	2001./2002.	2006./2007.	2000.

*

Ceļu caur Ziemeļamerikas jauniešu/junioru hokeja sistēmu izvēlējušies arī Latvijas „prospekti” – 1994. gadā dzimušie uzbrucēji Zemgus Girgensons un Teodors Bļugers, kuri jau ne mazāk kā 3 sezonas pirms 2012. gada drafta „deva virsū” pa ASV. Arī 2010. gadā draftētais uzbrucējs Kristiāns Pelšs (1992. – 2013.) pēc drafta, bet jau junioru vecumā pārcēlās uz Ziemeļameriku. Piemēri ir, un tie iedvesmo Latvijas jaunos spēlētājus izvēlēties tieši laicīgu pārslēgšanos uz Kanādas un ASV laukumiem.

Development Camps

NHL klubi vasarās rīko attīstības nometnes, kurās aicina pašu noskatītos jaunos spēlētājus – kā draftētus, tā arī relatīvi jaunus hokejistus, kas draftam „paskrējuši” garām. Šovasar Development Camps „tīklos” nokļuvuši trīs Latvijas hokejisti, kuri iepriekš nav spēlējuši Ziemeļamerikas līgās un ir jau pārauguši Ziemeļamerikas junioru līgu (U-21) vecumu. Viens ir Tampa Bay Lightning šovasar draftētais vārtsargs Kristers Gudļevskis, kurš attiecīgi piedalās 6. jūlijā aizsāktajā Lightning „prospektu nometnē”. Savukārt nedraftētie uzbrucēji Miks Indrašis un Ronalds Ķēniņš ielūgti uz Vancouver Canucks attīstības nometni, kas sākusies 7. jūlijā. Interesanti, ka Ķēniņš ir uzaicināts arī uz Winnipeg Jets šīs vasaras Development Camp, kuras sākums paredzēts jau pēc Canucks nometnes – 15. jūlijā.

Jāatgādina, ka NHL attīstības nometnes neko nesola un negarantē, bet – klubu interesi „apskatīt” apliecina. Tāpat šādi uzaicinājumi ir zināms novērtējums, un katra paša „prospekta” rokās un kājās ir iespēja sevi apliecināt un gūt no šī „svētceļojuma”. Arī tad, ja skaidri paredzama atgriešanās savā vietā Eiropā. Pat, ja rodas doma, ka kāds spēlētājs ir pieaicināts nometnei „pilnam komplektam” – lai nodrošinātu kvalitatīvam treniņam un skatei nepieciešamo personu skaitu, tad jāņem vērā – kuru katru tomēr neaicina.

Starp citu, pirms gada šādā nometnē pie Chicago Blackhawks jau bija „eiropietis” Miks Indrašis, bet, piemēram, 2010. gada vasarā Washington Capitals attīstības nometnē atrādījās Eiropā spēlējošie, nedraftētie un junioru vecumu pāraugušie – aizsargs Kristaps Sotnieks un vārtsargs Nauris Enkuzens.

P.S.

Buffalo Sabres trīsdienu Development Camp sāksies 10. jūlijā, bet Pittsburgh Penguins nometne noritēs 16. – 20. jūlijā. Atgādinājumam: Sabres „prospekts” ir Zemgus Girgensons, Penguins – Teodors Bļugers.

Plašākam skatam:

• Par Vancouver Canucks 2013. gada Development Camp – canucks.nhl.com (2. diena; 1. diena; Sākums), vansunsportsblogs.com, forum.canucks.com
• Miks Indrašis uzaicināts uz Canucks attīstības nometni (+ video) – forum.canucks.com
• Ronalds Ķēniņš uzaicināts uz Canucks attīstības nometni (+ video) – forum.canucks.com
• Ķēniņš un Indrašis dosies uz Canucks nometni – tvnet.lv
• Par Tampa Bay Lightning 2013.gada Development Camp – boltprospects.com, lightning.nhl.com, rawcharge.com
• Attēli ar Kristeru Gudļevski no Lightning nometnes – lightning.nhl.com, flickr.com
• Par Winnipeg Jets attīstības nometni (starp uzaicinātajiem arī Ronalds Ķēniņš) – jets.nhl.com
• Par Buffalo Sabres attīstības nometni – sabres.nhl.com
• Par Pittsburgh Penguins attīstības nometni – penguins.nhl.com, thepensnation.com

[Attēlā: Kristers Gudļevskis – Tampa Bay Lightning krāsās un vasaras attīstības nometnē 2013. gada jūlijā. Foto avots: lightning.nhl.com.]

Ceļš uz hokeja virsotnēm. USHL variants

Savu ceļu Ziemeļamerikas hokeja laukumu iekarošanai un/vai savu prasmju pilnveidošanai „caur” ASV stiprāko junioru līgu USHL ir izvēlējušies tādi aktuālās Latvijas izlases hokejisti kā Zemgus Girgensons, Ralfs Freibergs, Georgijs Pujacs, Arvīds Reķis. Šogad USHL ar neparasti augstu numuru 1. kārtā draftēja tobrīd 16 gadus vecu latviešu hokejistu Haraldu Egli (dz. 1996). Ko nozīmē USHL, USHL drafts, un kādas perspektīvas tas viss sola?

Protams, Ziemeļamerika ir faktiski visu hokeja valstu jauno hokejistu „apsolītā zeme” – sapnis uz ko tiekties, kur apliecināt savas profesionālās spējas un gandarīt savu „es”. Tiesa, atšķiras sapņa amplitūda – no NHL līdz pat dažāda ranga skolēnu čempionātiem, kur sapni var piepildīt par atbilstoša apjoma naudas pārskaitījumu. Tomēr stāsts nav tikai par naudu vai „lielo sapni” par NHL. Runa ir par īstu ziemeļamerikāņu Hokeju ar lielo H.

Caur Kanādu vai ASV?

Viens no populārākajiem „ceļiem” Amerikas iekarošanai ir jau vairāk vai mazāk laicīga došanās uz Ziemeļameriku vēl U-20 vecumā, lai izsistos caur elites junioru līgām. Kanādā tās ir trīs – Rietumu (WHL), Ontario (OHL) un Kvebekas (QMJHL), bet ASV viena – USHL. Abās valstīs ir jūra dažādu citu līgu, taču šīs četras ir pats „krējums”, no kura tad arī mēdz biežāk pasmelties profesionālo hokeja klubu skauti, sastāvu shēmotāji un komplektētāji.

Starp Z-Amerikas elites junioru līgām Latvijas jauno censoņu populārākā (pieejamākā) izvēle ir Kanādas junioru elite, kuru 2012./2013. g. sezonā veidoja 60 komandas trijās CHL paspārnē esošajās līgās – WHL 22 vienības, OHL 20 un QMJHL 18 komandas. To lauvastiesa satilpst hokeja dzimtenes Kanādas plašajās kvadrātjūdzēs, bet daži Kanādas junioru elites klubi ir iemājojuši ASV teritorijā.

Savukārt ASV junioru elitē (Tier I) ir tikai viena līga – United States Hockey League (USHL), kurā tad arī ir mazāks izmērs – 16 komandas. Turklāt viena komanda (ASV jauniešu izlase) ārzemniekiem ir slēgta. Diskusijas par Kanādas un ASV junioru elites komandu līmeņa atšķirībām ir slidenas kā ledus, jo vispārinājumos izņēmumu ir pārāk daudz. Netrūkst piemēru, ka talantīgi un vēlāk NHL laukumos sevi apliecinājuši hokejisti ir atteikušies no spēlēšanas vai piedāvājumiem to darīt USHL, lai slīpētu meistarību Kanādas junioru līgās. Taču ir nereti piemēri, ka Kanādas junioru līgas saņem „kurvīšus” un puiši izvēlas palikt vai sākt USHL ledus laukumos. Viens piemērs ir mūsu pašu Zemgus Girgensons, kuru 2011. gadā draftēja WHL komanda Kelowna Rockets, bet latvietis nolēma palikt vēl uz sezonu USHL vienībā Dubuque Fighting Saints. Protams, var ņemt vērā un apsmaidīt WHL administratoru attieksmi pret draftu un cerību pus-pamatotību, tomēr fakts ir fakts.

Kāpēc USHL?

Nereti par labu USHL liek izšķirties ASV varianta ģeogrāfiskās atrašanās priekšrocības, salīdzinot ar WHL, kas mājo „Kanādas Sibīrijā”. Turklāt nereti tiek minēts, ka ASV izglītības sistēma ir vispusīgāka par Kanādas hokeja reliģiju. No tā arī izriet cits būtisks faktors – USHL ir diezgan kategoriski amatieriska līga, kur jaunie spēlētāji, atšķirībā no CHL, nesaņem stipendijas, un pēc tam drīkst bez sarežģījumiem startēt ASV augstskolu sistēmā – NCAA, lai studētu un spēlētu hokeju. Nesens piemērs ir Latvijas izlases debitants Ralfs Freibergs, kurš NCAA plašumos nonāca no USHL, bet bija spiests „izciest” 33 spēļu diskvalifikāciju par tām 33 spēlēm, kuras 2009./2010. g. sezonā bija aizvadījis Dinamo Juniors komandā Baltkrievijas ekstralīgā. Protams, tolaik 18-gadīgā Freiberga pirms 3-4 gadiem saņemtos „labumus” diez vai varētu dēvēt par ko vairāk nekā stipendiju. Tomēr – kārtībai jābūt.

Runājot par Kanādas CHL līgu un USHL meistarības atšķirībām, jāatkārtojas, ka Kanādas un ASV jaunatnes atšķirības pēdējās desmitgadēs ir ievērojami izlīdzinājušās. Bet, ja vēl salīdzina ar 20. gadsimta sākumu… Ja norobežojas no Kanādas un ASV junioru līgu rāmjiem, kur norisinās savstarpēja rotācija, un par piemēru ņem tikai valstisko piederību, tad, lai arī nepilnīgs, tomēr salīdzināmais materiāls ir U-18 un U-20 pasaules čempionāti, kuriem Kanādas un ASV hokeja saimnieki mēdz koncentrēt pat vairāk uzmanības par Stenlija kausa izcīņas „ēnā” notiekošo pieaugušo pasaules čempionātu. Piemēram, pēdējo 10 sezonu gaitā ASV U-18 izlase zeltu ir paņēmusi 6 reizes (t.i., 60% gadījumu) un ne reizi šo gadu laikā nav palikusi bez medaļām. Kanādiešu U-18 vecumam 10 gados pirmo vietu izdevies izcīnīt 2 reizes; citus gadus šūpoles starp 2. un 4. vietu, ar vienu „sānslīdi” – 7. vietu. Jāpiebilst, ka ASV jauniešu izlases panākumu sāls ir valstsvienības laicīga gatavošanās pasaules čempionātam 1 – 2 gadu garumā speciālas programmas ietvaros – sākumā kā U-17 valstsvienība, tad kā U-18 izlase. Ar regulāru spēļu praksi un pilnu sezonu. Iepriekš izlases puišiem par poligonu bija ASV otrā līmeņa (Tier II) junioru līga NAHL, bet pēdējos gados jau USHL. Kur tad arī ASV godalgotā jaunatne slīpē savas prasmes un meistarību. Jāpiebilst, ka Kanādas U-18 izlase pasaules čempionātos sāka startēt tikai no 2002. gada…

Arī U-20 pasaules čempionātos ASV valstsvienībai ir nozīmīgi panākumi; tomēr situācija ir otrāda, un pasaulei pogas griež ārā Kanādas U-20 izlase. Aizvadītās sezonas (2012./2013.) U-20 pasaules čempionātā ASV uzvarēja, bet pēdējo 10 gadu laikā zelta medaļas amerikāņiem bija „tikai” 3 reizes. Pārējās reizēs amplitūda starp 3. un 7. vietu. Kanāda U-20 vecumā 10 gadu laikā zeltu sarūpējusi 5 reizes, zemāk par 4. vietu nenokrītot.

ASV un Kanādas U izlašu ieņemtās vietas pēdējos desmit U-20 un U-18 pasaules čempionātos (2004. – 2013.; saskaņā ar iihf.com):

sezona	ASV U-20	Kanādas U-20	ASV U-18	Kanādas U-18
2012./13.	1.	4.	2.	1.
2011./12.	7.	3.	1.	3.
2010./11.	3.	2.	1.	4.
2009./10.	1.	2.	1.	7.
2008./09.	5.	1.	1.	4.
2007./08.	4.	1.	3.	1.
2006./07.	3.	1.	2.	4.
2005./06.	4.	1.	1.	4.
2004./05.	4.	1.	1.	2.
2003./04.	1.	2.	2.	4.

*

Mūsējie USHL vai ceļā uz to

USHL čempionāta oficiālajās spēlēs savulaik ir uzspēlējuši vismaz 13 hokejisti no Latvijas. Dažādām sekmēm. Vēl dažus USHL komandas draftēja, bet puiši negribēja vai nevarēja kvalificēties. Piemēram, 2002. gadā USHL Entry Draft 5. kārtā ar kopējo 48. numuru Waterloo Black Hawks izvēlējās ASV trešā līmeņa (Tier III) līgā EJHL uzspēlējušo Mārtiņu Karsumu, kurš tomēr 2002./2003. g. sezonu aizvadīja Latvijas komandās, bet pēc gada pārcēlās uz Kvebekas līgu (QMJHL). Vai, piemēram, 2011. gada USHL Entry Draft 5. kārtā ar kopējo 67. numuru Teodoru Bļugeru „pieteica” Sioux City Musketeers vienība, bet Bļugers sezonu palika savā skolā un pēc gada pieslēdzās „pa taisno” NCAA hokejam. 2003. gadā no Chicago Steel puses ar 108. numuru 9. kārtā draftēts sava laika Latvijas U-18 un U-20 izlašu uzbrucējs Andrejs Savičevs, bet, rādās, arī viņam USHL čempionātā spēlēt nenācās.

Atkāpei: USHL drafts. Arī šajā līgā komandu sastāva un „tiesību” komplektācijas nolūkā tiek noturēts Ziemeļamerikas hokeja saimniecībām raksturīgais (un, piemēram, KHL atdarinātais) drafts. USHL drafts faktiski un arī formāli jau vairāku gadu garumā sastāv no diviem atsevišķiem draftiem – standartversijas (Entry Draft) un „nākotnes varianta” (Futures draft), kurā komandas izvēlas jaunās sezonas U-17 vecumam atbilstošus kadrus – jaunos talantus. Tātad šī gada maijā notikušajā USHL Futures draft-ā „aizgāja” 1997. gadā dzimušie, bet „klasiskajā” Entry draft-ā visi pārējie, no 1993. līdz 1996.-ajam dzimšanas gadam. Atgādinājumam: Ziemeļamerikas junioru vecuma limits, atšķirībā no klasiskās Eiropas, ir U-21 vecums. Tā, piemēram, 2011. gadā USHL Entry draft-ā ar kopējo 110. numuru 8. kārtā „paņemtais” aizsargs Ralfs Freibergs (dz. 1991.; draftēja Waterloo Black Hawks) savu vienīgo USHL sezonu aizvadīja U-21 vecumā, t.i. jau sezonu pāri klasiskajam junioru vecumam.

Haralds Egle un viņa platas solis uz priekšu

Šogad maijā USHL Entry draft-ā tika nosaukts arī latviešu hokejists – 1996. gadā dzimušais Latvijas U-18 izlases uzbrucējs Haralds Egle. 2013. gada Entry draft-am bija 32 kārtas ar 480 izvēlēm, no kurām 75 gan palika tukšas – spēlētāji netika izvēlēti. Taču Egles gadījumam ir unikalitāte: Latvijas hokejists draftēts pirmajā kārtā. Muskegon Luberjacks komanda Haraldu Egli nosauca ar kopējo 8. numuru. Aiz viņa muguras palika 397 jaunie censoņi, t.sk. liela daļa 1-3 gadus vecāku puišu.

Tas, protams, var rosināt dažādas cerības un gaidas, tomēr – tas ir atzīstams novērtējums jaunajam hokejistam. Neskatoties uz to, ka neviens drafts – NHL, KHL, CHL – neko negarantē, nenodrošina. Bet interesi un novērtējumu apliecina gan. It īpaši, ja runa ir par pirmo kārtu, ko vairumā gadījumu arī USHL Entry draft-ā neiznieko.

Jāatgādina, bet Haralda Egles ceļam Ziemeļamerikas hokeja „džungļos” ir zināma līdzība ar agrākiem celmlaužiem no mūsu puses. Līdzības saskatāmas vismaz agrīnajā stadijā. Piemēram, Zemgus Girgensons ceļu ASV sāka ar Green Mountain Glades komandām EmJHL un EJHL līgās, kam sekoja USHL. Egle arī sāka Glades komandās EmJHL un EJHL čempionātos. Tiesa, EJHL-ā palika vēl uz vienu sezonu, bet citā komandā – Portland Jr. Pirates. Savulaik ar EJHL līgu savu Amerikas apgūšanu sāka arī, piemēram, Mārtiņš Karsums.

Starp citu, Haraldu Egli šogad KHL drafta 1. kārtā ar kopējo 27. numuru „aizrunāja” Jaroslavļas Lokomotiv klubs. Attiecīgi Egle ir 2013. gadā ar visaugstāko numuru KHL draftētais Latvijas hokejists. Tiesa, vairāku dienu gaitā pēc KHL drafta Jaroslavļas kluba pārstāvji ar H. Egli nebija sazinājušies; ielika ķeksīti un viss. Bet uz NHL draftu 1996. gadā dzimušie varēs sākt pretendēt no 2014. gada.

Savukārt USHL vienība Muskegon Luberjacks sazinājās ar Haraldu Egli jau pirms USHL drafta, lai noskaidrotu, vai viņš vēlas spēlēt USHL un ir pārliecināts, ka neaizbrauks uz Kanādas junioru līgām vai citā virzienā. Preventīvi, lai „nepalaistu vējā” pirmās kārtas izvēli. Ko Tev pašam nozīmē tas, ka Tevi izvēlējās USHL draftā? Turklāt 1. kārtā? Haralds Egle: „To, ka tikšu draftēts, zināju jau pirms drafta. Biju runājis ar vairākām komandām; drafts deva zināt, kura būs tā komanda, kur spēlēšu. Bija prieks par to, ka ar tik augstu numuru tiku draftēts; nelikās, ka tikšu pirmajā desmitniekā.”

Ar ko salīdzinās Haraldu Egli?

Protams, pagaidām visaugstāko latiņu Latvijas hokejistiem, konkrēti – uzbrucējiem, ir iemērījis Zemgus Girgensons, kurš USHL čempionātā ir aizvadījis divas lieliskas sezonas. Neviens cits uzbrucējs ar Latvijas pavalstniecību USHL laukumos nav uzrādījis tādu rezultativitāti. Otrs rezultatīvākais mūsējais USHL regulārajās sezonās ir izrādījies aizsargs Ralfs Freibergs, kurš 2011./2012. g. sezonā izkapāja 43 rezultativitātes punktus un lietderības koeficientu +24, kas iespēts 60 spēlēs. Tā Freibergs bija kļuvis par attiecīgās USHL sezonas rezultatīvāko aizsargu, labāko piespēļu dalītāju – aizsargu un USHL zvaigžņu komandas nominantu. Jāpiebilst, ka sezonu iepriekš (2010./2011.) Ralfs Freibergs bija ASV otrās stiprākās junioru līgas NAHL rezultatīvākais aizsargs, labākais piespēlētājs-aizsargs, zvaigžņu komandas dalībnieks un NAHL „gada aizsargs”.

No USHL laukumos skaidri sazīmētajiem 13 spēlētājiem ar Latvijas piederību 6 vīri aizvadītās sezonas (2012./2013.) gaitā ir bijuši Latvijas izlases sastāvā pārbaudes spēlēs, olimpiskajā kvalifikācijā un/vai pasaules čempionātā. Respektīvi, 46% USHL „absolventu” joprojām ir valstsvienības redzeslokā. Patiesībā bijušo USHL kadru (lai arī uz sezonu, pussezonu) īpatsvars un kopējais pienesums izlasei nav mazs. Pujacs, Reķis, Jerofejevs, arī Girgensons, Saulietis, Freibergs.

Latvijas hokejistu statistika USHL čempionātā (iespējamas korekcijas un papildinājumi):

spēlētājs	dz.	sezona	komanda	sp. REG	punkti	+/-	SM	sp. PO	punkti	+/-	SM	klubs 2012./2013.
UZBRUCĒJI
Zemgus Girgensons	1994.	2011./2012.	Dubuque Fighting Saints	49	24+31	+17	69	2	2+2	+2	0	Rochester Americans (AHL); Latvijas izlase
		2010./2011.	Dubuque Fighting Saints	51	21+28	+7	46	11	3+5	+7	8
Mihails Salijenko	1976.	1996./1997.	Des Moines Buccaneers	33	5+13	n/d	12	–	–	–	–	n/d
			Dubuque Fighting Saints	23	6+15	n/d	36	–	–	–	–
Māris Ziediņš	1978.	1998./1999.	Green Bay Gamblers	49	8+10	n/d	35	6	2+3	n/d	6	Peterborough Phantoms (EPIHL = Lielbr. 2.)
Kaspars Saulietis	1987.	2004./2005.	Des Moines Buccaneers	10	3+2	+2	12	–	–	–	–	Sokil (PHL = Ukr. 1.); Junost-Minsk (VHL = Kr. 2.); Juņior (Baltkr. 1.); Latvijas izlase
Raimonds Daniličs	1985.	2004./2005.	Tri-City Storm	7	2+0	0	5	–	–	–	–	Montpellier Vipers (Fr. 2.)
Rihards Augstkalns	1979.	1995./1996.	Sioux City Musketeers	7	0+2	n/d	2	–	–	–	–	n/d
Oļegs Koreškovs	1984.	2003./2004.	Lincoln Stars	6	0+0	-1	0	–	–	–	–	Izmir Buyuksehir Belediyesi SK (TBHF Super Lig = Turc. 1.)
AIZSARGI
Ralfs Freibergs	1991.	2011./2012.	Lincoln Stars	60	8+35	+24	40	7	0+2	-3	4	Bowling Green State University (NCAA); Latvijas izlase
Aleksandrs Jerofejevs	1984.	2004./2005.	Sioux Falls Stempede	52	3+20	+10	45	–	–	–	–	Kubaņ (VHL = Kr. 1.); Latvijas izlase
Georgijs Pujacs	1981.	1999./2000.	Rochester Mustangs	50	4+13	n/d	35	–	–	–	–	Avangard (KHL); Latvijas izlase
Mārtiņš Lāns	1977.	1997./1998.	Fargo-Moorhead Ice Sharks	55	2+11	n/d	85	4	0+0	n/d	6	n/d
Arvīds Reķis	1979.	1995./1996.	Dubuque Fighting Saints	35	3+3	n/d	85	–	–	–	–	Dinamo (Rīga; KHL); Latvijas izlase
Krišs Grundmanis	1989.	2007./2008.	Green Bay Gamblers	14	1+1	0	54	–	–	–	–	HC Most (Čeh. 2.); HC Draci Město Bílina (Čeh. 3.); Aristan (Kaz. 1.)

* P.S. 2000./2001. g. sezonā atsevišķās statistikas vietnēs kā Rochester Mustangs vārtsargs norādīts Aivars Ziediņš (dz. 1980.), taču trūkst oficiāla apliecinājuma viņa dalībai USHL čempionāta spēlēs.

Ko nozīmē USHL drafta 1. kārta?

Haralda Egles draftēšana USHL pirmajā kārtā, kā noskaidrots, garantē tikai Maskīgonas kluba vadības interesi. Tomēr līdz šim ierastā kārtība iezīmē „taciņu”, pa kuru dodas USHL Entry draft pirmajā kārtā izvēlētie puiši. Katrs gadījums, protams, ir īpašs un atšķirīgs, tomēr netrūkst arī līdzību, kas ļauj vispārināt. Lai kopsavilkumam nebūtu „gara bārda”, vispārinājumi tikai par 21. gadsimta USHL Entry draft pirmajās kārtās izvēlētajiem hokejistiem.

Šī gadsimta gaitā notikušajās 13 USHL Entry draft procedūrās kopumā ir draftēti 166 jaunie censoņi. No kuriem trešdaļa – 66,3% (110 puiši) ir nonākuši līdz NCAA – ASV augstskolu hokeja – spēlēšanai. Tiesa, daži – apejot spēlēšanu USHL. Ja atskaita pēdējo divu gadu (2012., 2013.) draftus, kuros aizrunātajiem kadriem vairumā gadījumu līdz NCAA vēl jāizaug fiziski, tad NCAA spēlējošo USHL Entry draft pirmās kārtas personu procents ir vēl augstāks – 79,4%.

Šajā gadsimtā pirmajam „raundam” visklasiskākais karjeras turpinājums pēc NCAA ir ECHL un/vai AHL – trešā un otrā līmeņa profesionālās līgas. Ja ņem vērā septiņos gados (2001. – 2007.) USHL pirmajā kārtā draftētos, kas ir junioru un daļēji koledžu vecumu pāraugusī paaudze, tad pa taisni ‘USHL – NCAA – AHL’ ir aizgājuši 28,9% USHL pirmajā kārtā draftētie (24 no 83). Trešās līgas virzienā ‘USHL – NCAA – ECHL’ nonākušo īpatsvars ir lielāks – 39,8% (33 no 83). Jāpiebilst, ka abos virzienos „gājušie” pārklājas, jo ir gadījušās rotācijas starp AHL un ECHL (20,5% jeb 17 no 83). No šiem 2001. – 2007. gados USHL Entry draft-a pirmajā kārtā izsauktajiem 28 puiši (33,7%) ir aizsitušies līdz AHL. Attiecīgi ne visiem ceļš ir vedis caur NCAA.

No gadsimta pirmajos 12 draftos (2001. – 2012.) pirmajā kārtā aizrunātajiem, joprojām neskaitot Futures draft, 33 puiši ir NHL klubu draftēti. T.i., 21,9% no visiem (33 no 151). Jāpiebilst, ka šis skaitlis var pieaugt, jo spēlētājus varēs draftēt arī šogad un nākotnē. It īpaši ņemot vērā, ka attiecīgā gada USHL Entry draft procedūrā drīkst draftēt vienu gadu jaunākus spēlētājus. Attiecīgi – USHL Entry draft-ā šogad maijā jaunākie bija 1996. gadā dzimušie, bet šīs vasaras NHL draftā jaunākais atļautais gads ir – 1995.

No šiem 33 puišiem, kurus draftējuši arī NHL klubi, apmēram puse (16 no 33) spēlētāju NHL drafta izvēlē nonākuši jau vismaz gadu pēc draftēšanas USHL līgā – t.i., pēc tam, kad ir atrādījušies un paspīdējuši USHL čempionātā. Taču, ir daži izņēmumi, kas arī pēc USHL drafta nemaz nav spēlējuši USHL-ā, bet pēc tam tik un tā nosaukti NHL draftā, un arī aizspēlējušies līdz NHL. Tāds, piemēram, ir aizsargs Dylan Reese (dz. 1984.), kuru 2002. gadā pirmajā kārtā draftēja USHL klubs Lincoln Stars; viņš palika NAHL-ā, pēc tam NCAA, AHL, bet pēdējās 4 sezonas cīnās starp NHL un AHL. Šajā sezonā gan tikai 3 spēles Pitsburgas „pingvīnu” sastāvā.

No 33 NHL draftētajiem USHL pirmās kārtas numuriem 13 puiši (39,4%) ir abos draftos „ņemti” vienas starpsezonas laikā. Attiecīgi NHL skauti jauniešus noskatījuši „pa lielam” bez USHL starpniecības un ieguldījuma. Tāpat arī ir ar 4 jaunajiem hokejistiem, kurus NHL draftēja vēl pirms USHL klubi to darīja. Te gan jāpiebilst, ka NHL drafts nav izšķirošs, lai kāds USHL draftēts un spēlējis hokejists nokļūtu uz Nacionālās Hokeja līgas ledus bez NHL drafta starpniecības. Piemēram, aizsargs Sean Collins (dz. 1983.), kuru 2002. gadā USHL Entry draft 1. kārtā „paņēma” un 2002./2003. g. sezonā iespēlēja Sioux City Musketeers, līdz NHL čempionātam nonāca bez NHL drafta. NHL-ā gan aizvadījis tikai 22 spēles, bet ir apliecinājums iespējām.

Pienesums NHL

Savukārt, no 2001.- 2007. gados USHL Entry draft pirmajās kārtās paņemtajiem, 7 puiši (no 83) ir tikuši pie spēlēšanas NHL. Tas ir – 8,4% USHL pirmajā kārtā izvēlēto. Arī šis skaitlis jau tuvāko sezonu gaitā var pieaugt. It kā skaits nav liels, un atkal liek atcerēties – USHL drafta pirmā kārta vēl neko nenozīmē. Turklāt, ievērojama daļa USHL pirmajā kārtā draftēto puišu savas sportista karjeras ir pabeiguši.

No 21. gadsimtā USHL Entry draft-a pirmajā kārtā nosauktajiem hokejistiem NHL-ā visaugstāk draftēts un arī par lielāko „stāru” nosaucams New York Islanders uzbrucējs Kyle Okposo (dz. 1988), kuru 2005. gada USHL Entry draft 1. kārtā ar 1. numuru draftēja Des Moines Buccaneers komanda. 2005./2006. g. sezonu Okposo aizvadīja USHL čempionātā „pirātu” (Buccaneers) sastāvā, bet 2006. gadā NHL drafta 1. kārtā ar 7.-to numuru viņu „bildināja” Islanders. Pēc tam NCAA, AHL, NHL… Tagad Okposo kontā ir 5+ NHL sezonas, 325 spēles, 189 rezultativitātes punkti.

Jāatgādina, ka runa ir tikai par USHL Entry draft 1. kārtu. Piemēram, 2005. gadā USHL Futures draft-a 1. kārtā ar 1. numuru tika draftēts „kāds” Patrick Kane, kuru pie pirmās iespējas 2007. gadā 1. kārtā ar 1. numuru NHL draftā norezervēja Chicago Blackhawks. USHL-ā Keins tā arī neuzspēlēja – palika ASV U-18 izlases sistēmā, pēc sezonas OHL čempionātā Kanādā, vēl pēc sezonas – NHL. Viens Stenlija kausa ieguvēja gredzens jau ir, bet tagad ceļā pēc otra…

Sausais atlikums

„Katrs pats savas laimes kalējs.” Tomēr nevar noliegt, ka Haralda Egles nosaukšana USHL drafta pirmajā kārtā Latvijas jauno hokeja talantu kontekstā ir vērā ņemams notikums. Atliek vien novēlēt veiksmi!

Informācija vēl:

• USHL draftu kārtība – ushl.com
• USHL 2013. gada draftu rezultāti – ushl.rinknetcloud.com (Entry draft; Futures draft)
• USHL statistikas lapa – pointstreak.com

(Par precizējumiem materiāla tapšanā īpašs paldies USHL komunikācijas un sabiedrisko attiecību direktoram Brian Werger.)

[Fotoattēlā: Jaunais latviešu hokejists Haralds Egle. USHL un arī KHL draftos šogad izvēlēts pirmajā kārtā. Foto: jrpirates.puckysystems2.com. Zemāk izvietotajā attēlā – USHL komandu logo un mājvietas ASV kartē; attēla avots: hockeyrecruits4u.wordpress.com.]

Dinamo sastāva komplektācijas uzmetieni & auzāsbraucienu TOP

Rīgas Dinamo sastāva komplektācijā, kā jebkurā komandā un kolektīvā, ir savas “slidenās vietas” – kādu spēlētāju ir nocēluši no deguna priekšas, pārmaksājot Rīgas kluba ekonomiskos piedāvājumus, cits – “iedod kurvīti” jau stāvot uz lidmašīnas trapa. ir arī tādi, kas saņemti pilnā augumā, bet izrādījušies savādāki – nav bijuši centri, par maz metuši…

kā jau ierasts, laiku pa laikam Dinamo sastāva komplektācijā iegadās “falšstarti” – oficiāli izsludināti, bet reāli nenotikuši ienākošie transfēri. pirms gada tāds bija zviedru vārtsargs Henriks Karlsons (Henrik Karlsson; dz. 1983.), kuram miglainās cerības uz spēlēšanu NHL-ā bija nopietnākas par piekrišanu uzspēlēt Rīgā. ar klusu sapratni līdzjutēji un ne-līdzjutēji pieņēma Karlsona lēmumu, jo runa taču par hokeja Meku, Vatikānu un Gangu vienlaikus. Karlsons, vēlāk izrādījās, uz Calgary Flames nelidoja veltīgi un savu debiju NHL sagaidīja. diezgan pieklājīgu 17 spēļu, 90,8% atvairītu metienu un 2.58 vidēji spēlē zaudētu vārtu izmērā.

šosezon par “gandrīz dinamieti” kļuva ASV pavalstniecībā esošais uzbrucējs Robijs Ērls (Robbie Earl; 1985.), kura atteikšanās no Dinamo “debesmannas kalniem un ķīseļa upēm” pēc noklusējuma tapa traktēta ar “gan jau, ka uz NHL”. tomēr nē, AHL kalibra spīdeklis ar 47 NHL spēļu pieredzi deva priekšroku Zalcburgai – EC Red Bull Salzburg komandai un Austrijas “atklātajam čempionātam” EBEL (Erste Bank Eishockey Liga). te nu “vidējais līdzjutējs” samulsa un labākajā gadījumā aizdomājās par to ka hokeju spēlē ne tikai NHL un KHL, un arī par to, ka ar Rīgas Dinamo par spēlētājiem var konkurēt ne tikai Kazaņas Ak Bars…

Dinamo zina, ko grib?

neskaitot garāmšāvienus, Rīgas Dinamo komplektācijā ir iegadījušies arī trāpījumi vārtu stabā – vairāk vai mazāk ņipri un asi, bet bez rezultāta. komplektācijas “neuzminēšanas” TOPa neapstrīdami līderi, protams, ir paši Dinamo sastāva komplektētāji. šī nominācija pienākas par tādu centra uzbrucēju iegādes politiku, kuras ietvaros piesaistītie centri izrādās malējie uzbrucēji. protams, labi, ka ne vārtsargi vai, piemēram, beisbolisti; tomēr ar apzīmējumu “varu spēlēt arī kā centrs” ir par maz. ja šāds atgadījums būtu viens, tad varētu saudzīgi secināt ar “kam negadās”. bet, ja gadās divreiz, tad… attiecīga nominācija.

tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka jaunlaiku Dinamo pastāvēšanas 3 gadu gaitā sastāva komplektētāji ir auguši un attīstījušies, bet komplekti kļuvuši no sezonas uz sezonu kompaktāki. ja Dinamo un KHL pastāvēšanas pirmajā sezonā (2008./2009.) caur Rīgas klubu “izgāja” 37 hokejisti (20 uzbrucēji + 11 aizsargi + 6 vārtsargi), tad otrajā – 31 hokejists (19+9+3), bet trešajā sezonā – 30 gab. (18+9+3). protams, šo ciparu ietekmē dažādi faktori, t.sk., iemēģināto jauno hokejistu skaits. tomēr kopējais spēlētāju skaits apliecina arī kluba vadītāju un pus-vadītāju saprašanu tēmu lokā “ko īsti gribam?”.

pirmās sezonas gaitā vien draudzību ar Dinamo pārtrauca vai neturpināja 7 hokejisti. dažiem no viņiem bija iespēja palikt fārmklubā Rīga 2000, bet tomēr viņi devās meklēt laimi citur vai atpakaļ, kā, piemēram, Edija Brahmaņa (1983.) gadījumā. no šiem septiņiem arī divi leģionāri – uzbrucējs Ronalds Petrovickis (Ronald Petrovicky; 1977.) un Daniels Sperle (Daniel Sperrle; 1982.). otrajā sezonā “atteiktie” jau bija tikai divi – aizsargs Lī Svets (Lee Sweatt; 1985.) un uzbrucējs Adrians Fosters (Adrian Foster; 1982.). bet aizvadītajā 2010./2011. g. sezonā “aiz durvīm” izlikts tikai viens – centra uzbrucējs Jurajs Mikušs (Juraj Mikus; 1987.). acīmredzami nolasāms progress: 7 – 2 – 1. tomēr arī te jāatceras, ka pastāv arī dažāda veida matemātiski-ekonomiski aprēķini, kā arī iespēja turēt sastāvā neatlaižot…

TOP 3 “štangas” 3 sezonu laikā:

1. Ronalds Petrovickis (pa kreisi novietotā attēlā). šķiet, atbilstošākais apzīmējumam “ņipri un stipri, bet bez rezultāta”. izskatījās, ka slovāku uzbrucējam ar attieksmi un darba sparu viss ir kārtībā, taču 5 punkti (2+3) 30 spēlēs nebija tas, ko gaidīja no NHL gaisu krietni ieostījuša leģionāra. arī savās labākajās NHL sezonās viņš ne tuvu nebija rezultatīvākais savā komandā. tomēr “galvām bija jāripo”. 2008. gada decembrī Petrovicka-jaunākā un Dinamo ceļi šķīrās.

2. Jurajs Mikušs. par “Šuplera dēlu” dēvētais slovāku centrs hokeja forumos, kā arī līdzjutēju aiz-galda un speciālistu aizkulišu sarunās bija spiests personificēt visu “ļaunumu”, ko nesis Slovākijas hokejistu protekcionisms Šuplera izpildījumā. jau pēc 2010./2011. g. sezonas sākuma, kad nebija ierakstījies leģionāru skaita ziņā limitētajā Spartak sastāvā, Rīgā pieņemtais Mikušs tā arī “neuzplauka”. savus 4 punktus (3+1) un “-5” lietderības 22 spēlēs viņš iekrāja, bet uzticības avanss un spēles laiks, salīdzinot ar līdzīga kalibra Latvijas spēlētājiem, bija manāmi lielāks par iespēto. vai Mikušs ziedēs ziemā, tika atļauts noskaidrot Maskavas Spartak vienībai, kurai viņš tika atdots atpakaļ. starp citu, arī spartakiešu sastāvā Jurajs Mikušs “ziedēja” aptuveni tikpat intensīvi – 5 punkti 23 spēlēs regulārajā KHL čempionāta daļā, kā arī pa nullēm play off 4 spēlēs.

3. Viktors Bļinovs (1981.). viens no tiem spēlētājiem, kuriem Šuplera vadītais treneru korpuss tā arī neatrada īsto pielietojumu. 3 punkti un “-7” lietderības 24 spēlēs nav uzbrucējam pati gaidītākā statistika, neatkarīgi no virknējuma secības. kā neliels “skaidrojums”: spēles laiks nebija pats biežākais – 8:16 vidēji spēlē. Bļinovs sāka kopā ar KHL un Dinamo – 2008. gada 2. septembrī, bet pēdējā spēle Dinamo krāsās fiksēta tā paša gada 24. novembrī. pēc tam Viktors Bļinovs ar labu rezultativitāti ir “vagojis” galvenokārt Baltkrievijas ekstralīgu dažādās tās komandās. interesanti, kā Bļinovs izskatītos uz KHL ledus tagad, pēc divarpus sezonu “sānsoļiem”, pie citiem treneriem…

P.S.

nu jau tradicionāli par “neauglīgu gadījumu” ir pieņemts uzskatīt uzbrucēju Taileru Arnasonu (Tyler Arnason; 1979.; attēlā pa labi), kuram bijuši diezgan “auglīgas” sezonas Chicago Blackhawks un Colorado Avalanche ierindā, 19 spēles Ottawa Senators rindās nepieminot. tomēr, 11 punkti (4+7) un “+3” lietderības regulārā čempionāta 26 spēlēs Dinamo rindās ir ļoti neslikts rezultāts, ja pieņem zināšanai – galvenais treneris no sākta gala neuzticējās Arnasonam, iedalot vien 9:48 laika vidēji spēlē. vai protestējot pret nepielaišanu Tailera Arnasona izvēlē, vai citu iemeslu dēļ, lai paliek Šuplera ziņā. play off-ā Arnasona “pulksteņlaiks” bija vēl pieticīgāks – 7:05, vien 3 spēles un 1 rezultatīva piespēle. nu, nemācēja un/vai negribēja treneri atrast pielietojumu Arnasonam.

kandidāti uz “stenderēm” 2011./2012. g. sezonā?

pēc pirmajām divām pārbaudes spēlēm, neskaitot sparing-maču pret HK Rīga (9:2; 29. jūlijā), vietām ir panesusies “gaudu dziesma”, kuras melodija nāk no Dinamo zaudējumiem pārbaudes spēlēs pret Sibir (2:6; 3. augustā) un pret CSKA (1:4; 13. augustā). piedziedājuma tematika – “neredzamie” jeb neizteiksmīgie leģionāri. pa starpai kāda “slavas dziesma” izskan par godu vienīgajiem “trāpītājiem” Gintam Meijam un Robertam Bukartam, bet kopumā – “play off-ā netiksim”, “labu vārtsargu Latvijā nav”, “kas tie par leģionāriem, kas bullīti nevar iemest”…

hallo, ir pārbaudes spēles. ne vairāk, ne mazāk. vai stāsts par 2009. gada starpsezonas KHL čempioniem ir aizmirsts?

Dinamo sastāva aktuālais “statuss” (2011-08-13):

ampl.	vārds	dz.	komentāri
–	VĀRTSARGI
V	Kristers Gudļevskis	1992.	pārcelts no HK Rīga treniņnometnes
V	Chris Holt	1985.
V	Māris Jučers	1987.
–	AIZSARGI
A	Jānis Andersons	1986.
A	Oskars Cibuļskis	1988.
A	Guntis Galviņš	1986.
A	Rodrigo Laviņš	1974.
A	Sandis Ozoliņš	1972.	kopj veselību
A	Jēkabs Rēdlihs	1982.
A	Krišjānis Rēdlihs	1981.
A	Arvīds Reķis	1979.
A	Kristaps Sotnieks	1987.	kopj veselību
–	UZBRUCĒJI
U	Ģirts Ankipāns	1975.
U	Armands Bērziņš	1983.	try-out
U	Roberts Bukarts	1990.
U	Mārtiņš Cipulis	1980.	noslēgts “īstais” līgums
U	Andris Džeriņš	1988.
U	Mārtiņš Karsums	1986.
U	Niclas Lucenius	1989.
U	Gints Meija	1987.
U	Björn Melin	1981.
U	Aleksandrs Ņiživijs	1976.
U	Ainars Podziņš	1992.	pārcelts no HK Rīga treniņnometnes
U	Miķelis Rēdlihs	1984.
U	Jānis Sprukts	1982.
U	Juris Štāls	1982.
U	Fredrik Warg	1979.
			–

dalību Dinamo 2011. g. vasaras nometnē pārtraukuši (uz 2011-08-13):

ampl.	Vārds	dz.	Komentāri
U	Kaspars Daugaviņš	1988.	līgums ar Ottawa Senators
V	Nauris Enkuzens	1989.
U	Miks Indrašis	1990.	pārcelts atpakaļ uz Liepājas Metalurgs
A	Mārtiņš Jakovļevs	1991.	pārcelts atpakaļ uz HK Rīga
U	Artūrs Ozoliņš	1988.
U	Kristiāns Pelšs	1992.
A	Mārtiņš Porejs	1991.	pārcelts atpakaļ uz HK Rīga
A	Ēriks Ševčenko	1991.	pārcelts atpakaļ uz HK Rīga
U	Juris Upītis	1991.	pārcelts atpakaļ uz Liepājas Metalurgs
			–

P.S. Roberta Jekimova (1989.) “pievienošanās” Rīgas Dinamo ar try-out ir bijusi vai nu kāda Krievijas žurnālista pārklausīšanās, vai – Dinamo ģenerālmenedžera Normunda Sējēja pārteikšanās…

[pirmais foto fiksēts Liepājas Metalurgs spēlē pret Bobruiskas Šiņņik 2010. gada 12. decembrī Baltkrievijas ekstralīgas regulārā čempionāta ietvaros; foto autors: Aigars Prūsis. otrajā attēlā Ronalds Petrovickis 2008./2009. g. sezonā; foto avots: nahl.lv (Oļegs Siračenko).]