Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Posts Tagged ‘Aisbergs’

Centra uzbrucējs? Virs 1,90? Oskars Batņa!

Posted by petrovich27 uz 2012/10/05

Dinamo saimniecības otrā jauniešu komanda Juniors uzsākusi savu otro sezonu MHL „otrajā divīzijā” un arī Latvijas Virslīgas čempionātā. Šosezon Juniors sastāvā „iejaukta” liela daļa no pērnās SK Rīga-95 komandas, kas iepriekš cīnījās Sanktpēterburgas čempionātā un arī Latvijas Virslīgā. No aktuālajā Juniors komandas pieteikumā esošajiem 30 hokejistiem 19 puiši ir dzimuši 1995. gadā – tātad U-18 vecuma spēlētāji. Turklāt komandas ierindā šosezon augumā raženi uzbrucēji un aizsargi nav retums. Starp viņiem arī centra uzbrucējs Oskars Batņa.

TUVPLĀNĀ: Oskars Batņa

  • Dzimis 1995. gada 7. maijā
  • Ampluā: centra uzbrucējs
  • „Figūra”: 194 cm; 89 kg
  • 2011./2012. g. sezonā Juniors komandā MHL B grupas čempionātā un Latvijas Virslīgā
  • Iepriekšējās sezonas: SK Rīga-95, citas SK Rīga komandas, Aisbergs/Sāga, Aisbergs
  • Latvijas un Baltkrievijas čempions dažādās U vecuma grupās
  • Sanktpēterburgas vicečempions U-17 vecuma grupā
  • Pirmie treneri: Juris Reps, Andris Bartkēvičs

Oskara Batņas individuālā statistika (kopš U-16 vecuma; līdz 2012-10-05):

sezona komanda čempionāts sp. punkti +/- SM kom. vieta
2010./2011. SK Rīga-95 Latvijas U-16 (C gr.) 3 7+4 n/d 0 1. (no 3)
Latvijas U-16 fināls 8 6+4 n/d 18 1. (no 3)
Baltkrievijas U-16 n/d n/d n/d n/d 1. (no 8)
2011./2012. SK Rīga-95 S-Pēterburgas U-17 (t.sk. play off) 39 21+15 n/d 66 2. (reg. – 3.; no 10)
Latvijas Virslīga reg. 33 11+11 n/d 52 7. (no 10)
Latvijas Virslīga play off 3 0+1 n/d 12 tika 1. kārtā (1/4 finālā)
2012./2013. Juniors MHL B 8 0+3 +2 22
Latvijas Virslīga 4 2+2 n/d 0

*

JAUTĀJUMI / ATBILDES:

Jautājums: Cik gados, kur un pie kura trenera uzsāki savas hokejista gaitas? Un kā sākumā veicās?

Oskars Batņa: Uzsāku hokeja gaitas no 5 gadu vecuma, un pirmais treneris ļoti neilgi bija Juris Reps. Tālāk jau trenējos pie Andra Bartkēviča komandā Aisbergs. Tā sanāca, ka no paša sākuma trenējos kopā ar gadu vai divus vecākiem spēlētājiem. Viegli nebija, jo komandas biedri jau kādu laiku hokeja pamatprasmes bija apguvuši, bet es tikai sāku nostāties uz slidām un mēģināju turēt citiem līdzi. Ar lielu neatlaidību un spītību man tas samērā veiksmīgi izdevās. Spēju izkarot savu vietu komandā starp vecākiem puikām.

Kāpēc ne futbols vai basketbols? Kas hokejā pievilka no paša sākuma?

Hokeju sāku spēlēt pateicoties savam tēvam. Piecu gadu vecumā, kad sāku trenēties, vēl biju pārāk mazs, lai saprastu ko vēlos pa īstam darīt. Tēvs uzskatīja, ka ar manu komplekciju ir vērts nodarboties ar sporta veidu, kurā auguma parametri un spēks spēlē lielu lomu. Parunājām un nolēmām pievērsties hokejam. Kā vēlāk izrādījās, tad tā bija pareizā izvēle, jo es ar to „saslimu”.

Kad nonāci līdz centra uzbrucēja ampluā? Līdz tam bija tāls ceļš ejams vai tiki skaidrībā salīdzinoši ātri? Kas pamudināja un kurš Tevi „atrada” centra pozīcijā?

Ja nemaldos, tad centra pozīcijā nonācu aptuveni 13 gados, kad trenējos jau pie Gunāra Krastiņa Aisbergs/Sāga apvienotajā komandā. Pirms tam pārsvarā spēlēju kā labās malas uzbrucējs. Tā kā man labi veicās arī spēle aizsardzībā, tad laikam jau likumsakarīgi, ka kļuvu par centra uzbrucēju.

Hokejistiem, kuri jau no bērnības nopietni pievēršas sportam, nereti cieš izglītība. Kā ir ar Tevi? Cik veiksmīgi sanācis apvienot skolu ar hokeju? Kuros priekšmetos ir bijis vieglāk, kuros – grūtāk?

Jā, savienot hokeja spēlēšanu ar skolu daudzo izbraucienu un treniņu dēļ nav vienkārši, bet kopumā jāsaka, ka ar mācībām līdz šim tādu ļoti lielu problēmu nav bijis. Varbūt ne ar tām labākajām sekmēm, bet desmit klases ir pabeigtas, un esmu pārliecināts, ka turpmāk arī tikšu galā, lai iegūtu nepieciešamo izglītību. Grūtāk man padodas matemātika, fizika, ķīmija.

Kā nonāci SK Rīga paspārnē? Un kāpēc izvēlējies to, nevis, piemēram, Prizma-Pārdaugava vai Liepājas Metalurgs saimniecību? Noteicošais bija tikai atrašanās vieta vai arī citi iemesli?

Kā jau iepriekš teicu, tad mana pirmā komanda bija Aisbergs. Var teikt, ka sākumā atrašanās vieta bija noteicošā, jo komanda bāzējās Rīgas centra ledus hallēs. Pēc tam jau var teikt, ka nekur projām arī neesmu gājis; mainījās tikai nosaukums, komandas biedri un treneri. Tā uz Aisberga bāzes tika izveidota Aisbergs/Sāga apvienotā komanda, bet vēl vēlāk jau arī SK Rīga-94 un SK Rīga-95. Izveidojoties SK Rīga sistēmai, nav bijusi vajadzība neko krasi mainīt, jo galvenais jau ir, lai būtu izaugsmes iespējas, un tādas, šeit spēlējot, no sezonas uz sezonu ir bijušas.

Par vienu no SK Rīga komandu „lielajām grūtībām” mēdz uzskatīt regulārus ārzemju izbraukumus jau salīdzinoši agrā vecumā. Cik saprotams, ar SK Rīga-95 komandu esi uzspēlējis Baltkrievijas Jauniešu līgas attiecīgajos vecumos, bet pērn (2011./2012.) cīnījies Sanktpēterburgas atklātā čempionāta U-17 vecuma grupā. Kā Tu uztver šos izbraukumus? Nav par grūtu, smagu? Kāpēc jā/nē?

Manuprāt, par grūtu nebija. Bija liela motivācija piedalīties šajos čempionātos. Gribējās pierādīt sev un citiem, ka mākam spēlēt hokeju, ka spējam līdzvērtīgi cīnīties ar kaimiņvalstu komandām un būt labāki. Vismaz man izbraucieni problēmas nesagādāja. Pie visa jau pierod.

Kā vērtē pērnsezonu, kad S-Pēterburgas čempionātā kopumā bija tikai izbraukumi? Vai tas nepadarīja Jūs mazāk konkurētspējīgus ar vietējiem SKA, Piter-iem un Forvard-iem?

Tā tomēr bija mūsu iniciatīva piedalīties šajā čempionātā, tādēļ ar to bija jārēķinās. Protams, reizēm varbūt svaiguma arī pietrūka, bet kopumā es uzskatu, ka nospēlējām veiksmīgi. Uzskatu, ka piedalīšanas šajā čempionātā ir vērtējama ar plus zīmi, un tā bija ļoti vērtīga pieredze.

Kā kopumā vērtē pirms gada notikušo SK Rīga komandu „pārslēgšanos” no Baltkrievijas uz Sanktpēterburgas jauniešu čempionātu. Bija tā vērts? Kas tieši jā/nē?

Bez šaubām bija tā vērts, jo Sanktpēterburgas jauniešu komandas bija ievērojami spēcīgākas. Baltkrievijā bija labi, ja divas komandas, ar kurām sanāca nedaudz līdzvērtīgāka cīņa. Krievijā tomēr bija citi ātrumi un tehniskais izpildījums. Spēlētāji fiziski labi sagatavoti un atlētiski.

Kas ir vērtīgāks – Baltkrievijas čempionu zelts, ko guvāt iepriekš, vai Sanktpēterburgas sudrabs, ko izcīnījāt šogad? Kāpēc?

Vērtīgas ir abas medaļas, bet augstāk tomēr vērtēju Sanktpēterburgas sudrabu, jo tas nāca daudz smagākā cīņā. Kā jau teicu, līmeņi tomēr bija atšķirīgi. Tās pašas play off spēles ir ko vērts. Lai tiktu līdz finālam, Krievijā bija ļoti smagi jāstrādā. Pusfinālā ar Serebrjanije Ļvi komandu par uzvaru nācās cīnīties pat ar dūrēm, jo piekāpties neviens negribēja. Tādas cīņas Baltkrievijā mums nebija.

Ko Tu kā spēlētājs S-Pēterburgā guvi tādu, ko nevarēji „dabūt”, piemēram, tepat Virslīgā?

Sanktpēterburgā spēlējām ar saviem vienaudžiem un gadu jaunākiem spēlētājiem. Varējām salīdzināt meistarības līmeņus, redzēt savas vājās vietas attiecībā pret viņiem. Zinot, ka šī reģiona Krievijas komandas tomēr nav tās pašas stiprākās valstī, radām priekšstatu, uz ko mums jātiecas, lai varētu līdzvērtīgi cīnīties ar hokeja lielvalstu labākajām jauniešu komandām. Atšķirībā no Virslīgas spēlēm, Sanktpēterburgas čempionātā spēles bija ātrākas, dinamiskākas.

Jau agrāk, acīmredzot arī pateicoties saviem auguma parametriem, esi spēlējis vecāku grupu čempionātos un arī vecākās komandās. Piemēram, 2009./2010. g. sezonā pie 2-3 gadus vecākiem Latvijas U-18 līgā vai pērnsezon kopā ar SK Rīga-95 komandu, kas jau 16 gadu vecumā spēlēja Latvijas Virslīgā. Vai tas ir tā vērts un pareizi jau tik agri nonākt pie vecākiem spēlētājiem? Un pat pieaugušajiem? Ko esi no tā guvis?

Tā ir sanācis, ka jau no paša sākuma pārsvarā esmu trenējies kopā ar gadu vai divus vecākiem puišiem un arī spēlējis vecākās grupās. Laikam jau patiešām sava auguma parametru dēļ esmu bijis pietiekoši konkurētspējīgs, lai spētu līdzvērtīgi cīnīties ar vecākiem spēlētājiem. Vai tas ir labi vai slikti, ka spēlēju „uz augšu”, grūti pateikt. Es gan pats domāju, ka man tas ir bijis pozitīvi, jo ātri ieguvu vajadzīgo pārliecību par saviem spēkiem, bez kuras laukumā nav ko darīt. Vienmēr bijis dzinulis turēt līdzi vecākiem čaļiem un nepiekāpties nekur.

Kā vērtē Latvijas U-16, U-18 līgu līmeni, kur esi spēlējis iepriekš? Vai pērn SK Rīga-95 komanda, kas tosezon bija U-17 vecums, bija tiešām un tik būtiski stiprāka par Latvijas U-18 līgas līmeni, ka komandai bija jāizvēlas Virslīgu?

Jā, U-18 līmeni bijām jau pārauguši. Pēdējos pāris gadus, spēlējot Latvijā attiecīgajās vecuma grupās, mums vairs jau nebija īsti ar ko spēlēt. Principiālas cīņas bija tikai ar HK Liepājas metalurgs. Lai progresētu, bija jāskatās uz priekšu. Spēlēšana Virslīgā tad arī bija tas nākošais pakāpiens. Uzskatu, ka debijas sezona mums bija veiksmīga. Pierādījām, ka neesam nekādi „peramie” zēni, neskatoties uz savu vecumu.

Kā kopumā vērtē komandas un savu sniegumu aizvadītajā (2011./2012.) sezonā, kad rāvāties S-Pēterburgā un Latvijas Virslīgā? Ko esi guvis no šīs sezonas visvairāk?

Sezona kopumā padevās laba. Ar komandas sniegumu esmu apmierināts. Ar savu spēli visumā arī, kaut gan vienmēr jau, protams, ir lietas, ko būtu gribējies izdarīt labāk. Sezonas laikā iegūta vērtīga pieredze, kas veicinās sekmīgāku pāreju no bērnu un jauniešu hokeja uz pieaugušo.

Aizvadītajā sezonā biji SK Rīga-95 vienības 4. rezultatīvākais spēlētājs S-Pēterburgas čempionātā un 5. rezultatīvākais Virslīgas regulārajā sezonā. Kā Tu raksturotu savu lomu komandā? Un cik būtiski Tev ir cipari rezultativitātes ailītēs?

Tā kā spēlēju pirmajā maiņā, tad no manis tika gaidīts attiecīgs rezultāts. Treneris uzticējās, un daudz nācās spēlēt gan vairākumā, gan mazākumā. Bija jābūt rezultatīvam un arī pamatīgi jāstrādā aizsardzībā. Domāju, ka kopumā ar saviem uzdevumiem tiku galā. Individuālā statistika, protams, arī ir svarīga, bet galvenais tomēr ir komandas rezultāts.

Cita starpā, Tev S-Pēterburgas čempionātā salasīts visvairāk soda minūšu (66) komandā? Kā tās ienākušās? Augumam ir sava loma vai vispār esi parupjš spēlētājs? Vai arī Tev ir specifiski uzdevumi?

Neuzskatu, ka esmu rupjš spēlētājs. Vienkārši piekopju agresīvu spēles stilu, un man tāds patīk. Sanāk izpildīt daudz spēka paņēmienu. Pateicoties savam augumam, varu atļauties tā spēlēt, un nebūtu pareizi to neizmantot. Gadās arī izkauties, jo tas ir neizbēgami, ja spēlē agresīvi. Aizstāvu arī savus komandas biedrus. Tā arī tās soda minūtes salasās. Pagājušā sezonā sodu bija par daudz. Uzkrājot pieredzi, kļūstu gudrāks un arī savaldīgāks. Pareizāk spēju novērtēt situācijas. Jau tagad nopietni piedomāju pie tā, lai noraidītos daudz mazāk.

Jau pirms MHL B grupas čempionāta esi „apostījis” gaisu Krievijas jauniešu hokejā. Ne tikai S-Pēterburgas čempionātā, bet arī dažādos turnīros. Piemēram, Harlamova piemiņas turnīrā Kļinā 2011. gada augustā, kad „dabūjāt pa mici” un palikāt 11. vietā (no 12). Tagad esat MHL „otrajā divīzijā”. Kas Krievijas jauniešu un jaunatnes hokejā ir savādāk nekā citur? Kas principiāli atšķir Latvijas komandas no Krievijā augušām un spēlējošām?

Kļinas turnīrā piedalījās Krievijas stiprākās 95. gadu komandas. Praktiski tās bija reģionu izlases. Tur spēlēja labākie šīs vecuma grupas spēlētāji. Turnīrs bija ļoti vērtīgs, jo varējām izmēģināt savus spēkus šajā sabiedrībā. Uzskatu, ka nospēlējām godam, kaut arī turnīra tabulā bijām lejasgalā. Kaunā neiekritām, jo visās spēlēs izrādījām sīkstu pretestību un cīnījāmies kā līdzīgs ar līdzīgu. Vairāk uzvarām pietrūka šāda līmeņa spēļu prakses. Krievijas jauniešu komandu sastāvi ir līdzvērtīgāk nokomplektēti. Atšķirības meistarībā starp maiņām praktiski nav. Spēlētāji labi slido, ir fiziski un ar labu nūjas tehniku. Viņus dzen uz priekšu arī nežēlīgā konkurence savā starpā. Spēlētāju ir daudz un katrs cīnās līdz galam par savu vietu. Latvijas jauniešu komandās tādas konkurences nav, tādēļ ir spēlētāji, kas tā arī neiemācās strādāt ar maksimālu atdevi un līdz ar to arī neprogresē.

Jau no Baltkrievijas jauniešu līgas un Latvijas dažādu U vecumu čempionātu laikiem SK Rīga komandas, un SK Rīga-95 nebija izņēmums, „rīvējaties” ar Liepājas Metalurgs vienaudžiem. Vēl 2010./2011. g. sezonā SK Rīga-95 Baltkrievijas U-16 līmenī paņēma zeltu, Liepāja palika otrie. Tajā pašā sezonā Latvijas U-16 līgā – tieši tāpat, un pat punktu skaits bija vienāds. Bet tagad arī Liepājas komanda ir MHL B grupā. Vai savstarpējās spēles MHL-ā arī ir tikpat principiālas kā agrāk?

Jā, ar Liepāju vienmēr esam konkurējuši, un spēles ir bijušas ļoti principiālas. Tas tāpēc, ka arī tur ir izveidota laba bāze, lai būtu iespēja nodarboties ar hokeju augstā līmenī. HK Liepājas Metalurgs spēlē labi hokejisti, kas tāpat kā mēs grib pierādīt, ka ir labāki. Arī MHL-ā savstarpējās spēles droši vien būs īpašas. Jāatzīmē gan, ka mūsu komanda čempionātā ir viena no jaunākajām (pamatā 95. gadi), bet Metalurgā tomēr ir pieredzējušāku spēlētāju sastāvs; taču skaidrs, ka ceļu negriezīsim.

Spriežot pēc Tava auguma parametriem (virs 1,90), ampluā (centrs) un pozitīvas iemetienu bilances, Tu pretendē uz tradicionāli Latvijā vakanto centra uzbrucēja pozīciju, kurā spēlētāji tiek īpaši gaidīti. Kādas perspektīvas Tu saskati pats? Ko Tu gribētu sasniegt tuvāko 2 – 3 gadu laikā?

Ir radīti visi apstākļi, lai es varētu izveidoties par labu centra uzbrucēju, un es apzinos, ka viss būs atkarīgs tikai no paša – ar kādu atdevi spēlēšu un trenēšos, kā pilnveidošu savu meistarību. Protams, arī no veiksmes daudz kas ir atkarīgs. Tālu uz priekšu neko neplānoju, bet soli pa solim nospraužu reāli sasniedzamus mērķus, tādā veidā virzoties uz priekšu. Šobrīd ir uzdevums labi nospēlēt regulāro čempionātu gan MHL-ā, gan Virslīgā, lai jau pavasarī varētu kandidēt uz vietu Latvijas U-18 izlasē. Mērķis ir tajā iekļūt un spēlēt pasaules čempionātā. Tālāk jau dzīve rādīs.

Lai veicas!

Izziņām:

[Attēlā: Oskars Batņa pārmij vārdu ar tiesnesi. Foto fiksēts SK Rīga-95 spēlē pret SMScredit.lv 2012. gada 4. februārī; foto avots: lhf.lv (Oļegs Siračenko). 2., 3., 4. un 5. foto no Oskara Batņas personīgā arhīva.]

Posted in hokejs, Juniors (MHL), MHL B grupa | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

Jānis Puriņš par iespēju iepazīt pasauli, spēlējot hokeju

Posted by petrovich27 uz 2012/01/27

“Esmu apmierināts un pateicīgs, ka veselība un apstākļi atļauj man darīt to, kas sirdij tik ļoti tuvs. Ir iespēja ceļot un redzēt pasauli, iepazīt jaunus cilvēkus un dažādas kultūras, vienlaikus nodarbojoties ar sportu, kas jau no bērnības ir lielākā daļa no manas dzīves. Ne katram ir dota tāda iespēja, tāpēc esmu ļoti pateicīgs par to,” teic Jānis Puriņš, latviešu hokejists, atskatoties uz savām gaitām Somijā, Latvijā, Baltkrievijā, ASV un Kanādā.

izziņai: Jānis Puriņš

  • dzimis 1987. gada 13. jūnijā
  • ampluā: uzbrucējs
  • “figūra”: 187 cm; 95 kg
  • 2011./2012. g. sezonā JHT un Ketterä komandas Somijas trešajā stiprākajā līgā Suomi-sarja
  • iepriekšējās sezonas: Hermes (Suomi-sarja); IK Kronan (II-divisioona = Somijas 4. stipruma līga); HS Rīga / Prizma (Latvijas Virslīga); Liepājas Metalurgs (Baltkrievijas ekstralīga); Liepājas Metalurgs-2 (Latvijas Virslīga); Philadelphia Thunder (IJHL; ASV); SK LSPA / Rīga (Latvijas Virslīga); Pennsylvania Enforcers (AEHL; ASV); Mahoning Valley Phantoms (NAHL; ASV); Dallas Penguins (DJHA; ASV); Regina Blades (ASHL; Kanāda); Saskatoon Stars (ASHL; Kanāda); Aisbergs 87 (LBJMH = Latvijas Bērnu un jaunatnes meistarsacīkstes hokejā)
  • pirmais treneris: Gints Bisenieks

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: jau salīdzinoši agri, 16 gadu vecumā devies “meklēt laimi” uz hokeja dzimteni Kanādu. cik grūti/viegli bija iedzīvoties Kanādas jauniešu hokeja saimniecībā? kas bija tā pirmā un svarīgākā pieredze, ko esi paņēmis no savas pirmās sezonas Ziemeļamerikā (2003./2004.)?

Jānis Puriņš: Tā kā ar valodu man problēmu nebija, tad iedzīvoties nebija pārāk liela problēma. Protams, no sākuma viss ir jauns – pilsēta, cilvēki, skola, hokejs, un paiet laiks, kamēr pierodi un iejūties, bet paiet pāris dienas, pāriet satraukums un sāc justies kā vietējais. Pirmā pieredze ar jauniešu hokeju bija ļoti patīkama. Biju nedaudz pārsteigts, cik agresīvs, ātrs un kvalitatīvs hokejs tiek spēlēts jauniešu vecumā. Galvenie iemesli, kāpēc devos uz Ziemeļameriku, bija – pēc iespējas vairāk apgūt hokeja gudrības, ātrāk attīstīties kā hokejistam un sākt veidot hokejista karjeru.

pirmās divas Ziemeļamerikas sezonas Tev fiksētas ASHL līgas komandās Kanādas vidienē – Saskatoon Stars un Regina Blades. kas tā bija par līgu un komandām? ar ko, Tavuprāt, visvairāk atšķīrās spēlēšana Saskačevanas jauniešu komandās no spēlēšanas Latvijas jauniešu komandās? kas ir tie faktori, elementi, kuru dēļ ir vērts nepalikt mājās vai citur Eiropā un doties kaut kur “dziļi” Kanādā? ko no tā visa pilnīgi droši nevar “dabūt” Latvijā?

Regīnā nokļuvu, pateicoties kanādiešu trenerim, kuru iepazinu Prāgā un pārrunāju iespēju doties turp un mēģināt “izsisties” vietējā hokejā. ASHL bija junioru līga, kur uzreiz aiz CHL (Kanādas junioru hokeja līga) eiropiešiem bija atļauts piedalīties. Galvenā komanda pilsētā, protams, bija Regina Pats, kura spēlē augstākajā junioru līgā Kanādā, WHL divīzijā. Pēc manas pirmās sezonas Kanādā Pats izrādīja interesi par mani, sekoja līdzi rezultātiem un manai spēlei un ieteica nospēlēt vel vienu sezonu Regīnā, lai varētu sīkāk novērtēt manas prasmes un spējas.

Galvenās atšķirības starp junioru hokeju Kanādā un Latvijā ir spēles kvalitāte, kura ir ļoti augsta Ziemeļamerikā. Junioru vecumā Kanādā jau tiek mācīts un spēlēts pieaugušo hokejs. Ļoti ātrs un ļoti agresīvs hokejs, kur nevar baidīties no spēka paņēmieniem vai laiku pa laikam izvicināt dūres.

savu trešo Ziemeļamerikas sezonu (2005./2006.) nolēmi aizvadīt ASV – Dallas Penguins vienībā DJHA (Dallas Junior Hockey Association) saimniecībā. kādēļ mainīji Kanādu pret Savienotajām Valstīm? kas Teksasā, neskaitot siltāku klimatu, bija labāk nekā Saskačevanā?

Pēc otrās sezonas Regīnā dzirdēju, ka Pats esot interese par mani uz gaidāmo CHL eiropiešu draftu gaidāmajā vasarā. Kontaktus ar Pats vadību un skautiem pirms vasaras drafta es uzturēju pats. Diemžēl uz to brīdi man nebija oficiāla pārstāvja vai aģenta. Tas sarežģīja manu situāciju, un interese no kluba puses sāka zust. Vasarā parādījās iespēja braukt uz Našvilu, kur tika veidota spēcīga junioru programma un klubs. Kluba īpašnieks vienlaikus bija NHL kluba Našvilas Predators līdzīpašnieks, un par kluba treneri tika iecelts Darren Turcotte, kurš bija aizvadījis ilgu karjeru dažādos NHL klubos. Piedāvājums likās ļoti vilinošs un daudz nedomājot braucu turp. Pēc aizvadītiem diviem mēnešiem kluba īpašniekam un trenerim radās savstarpējas domstarpības, un klubs bija uz izjukšanas robežas. Situācija neuzlabojās, un Darens iekārtoja mūs – mani, manu brāli Gintu Puriņu un Artūru Dzelzi – Dalasas junioru programmā – DJHA junioru klubā.

Protams, pagāja atkal neliels laiciņš, lai adaptētos pilnīgi pretējiem laika apstākļiem un dzīves stilam, bet visādi citādi nebija lielu atšķirību. Man galvenais bija hokejs, gūt pieredzi, cik vien daudz tas ir iespējams.

DJHA vieno vairākas dažādu vecumu jauniešu līgas; kura līmeņa komandā Tu spēlēji? kas ir galvenās atšķirības starp Kanādas un ASV jauniešu hokeja saimniecībām? arī ārpus hokeja laukuma?

Spēlēju organizācijas vecākajā jauniešu klubā; sezonu vēlāk tas nomainīja kluba nosaukumu uz Texas Attack, kuru vēlāk pārstāvēja vēl pāris jaunieši no Latvijas. Protams, hokejs ASV nav tik populārs kā Kanādā; tāpēc tiek veidotas hokeja organizācijas, kur tiek veidoti klubi katrai vecuma grupai. Kanādā hokejs ir sports Numur viens; jauniešu un junioru vecuma bērni, kuri nodarbojas ar hokeju, pārsvarā velta visu savu laiku hokejam, tas viņiem ir dzīves stils. Viņiem ir savi elki un zvaigznes, kuriem visi vēlas līdzināties, bet galvenais – milzīga kaisle pret šo sporta veidu. Savukārt, ASV hokejs nav starp populārākajiem sporta veidiem. Jaunieši nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem vienlaikus, un tikai tie, kuriem tiešām ir vēlme un talants, spēj “izsisties” līdz junioru, koledžas un profesionāļu līmenim.

pēc jauniešu hokeja “aršanas” 2006./2007. g. sezonā nonāci Mahoning Valley Phantoms (tagad zināma kā Youngstown Phantoms USHL) vienībā ASV otrajā stiprākajā junioru līgā NAHL. kā vērtē savu īsto debiju šajā līmenī? kas bija kļuvis savādāk, vai līmeņa izmaiņas bija izteikti pamanāmas?

Atrodoties vēl Dalasā, uz sezonas beigām parādījās interese no Mahoning Valley Phantoms. Viņi uzaicināja mani uz nedēļu doties turp, aizvadīt treniņus un pārbaudīt mani. Pēc pārbaudes laika klubs izteica piedāvājumu noslēgt līgumu, un panācām vienošanos. Klubam tika uzstādīti augsti mērķi, nolasīts spēcīgs sastāvs ar domu pēc sezonas vai divām pārcelties uz līgu augstāk – USHL.

Spēles līmenis un kvalitāte krasi atšķīrās no jauniešiem. Spēles stils bija līdzīgs kanādiešu hokejam; līdz ar to iejusties nebija lielu problēmu. Debija izdevās veiksmīga. Līgas līmenis un spēles stils mani ļoti apmierināja, biju priecīgs atrasties un pārstāvēt šo klubu, kura sastāvā aizcīnījos līdz NAHL finālam.

2007. gada vasarā Tu esot bijis jau pieaugušo līgas ECHL (East Coast Hockey League), kas ir jau trešais hokeja līmenis Ziemeļamerikā uzreiz aiz NHL un AHL, komandas Elmira Jackals pārbaudāmo hokejistu nometnē. kas Tev pietrūka vai patraucēja nokļūt ECHL komandas sastāvā? tas bija par agru, kāda trauma?

Radās iespēja piedalīties pirmajā no divām kluba nometnēm. Aizvadot veiksmīgu pirmo nometni, tu vari tik uzlūgts uz komandas galveno pirmssezonas nometni. Izdevās atstāt labu iespaidu, klubs izteica piedāvājumu ierasties uz galveno nometni. Diemžēl pirmās nometnes pēdējās dienās guvu nopietnu ceļgala traumu, par kuru kluba vadībai neko neteicu, cenšoties noturēt sāpes sevī.

2007./2008. g. sezona Tev oficiālajās statistikas ailītēs ir patukša – vien 6 spēles Pennsylvania Enforcers (AEHL = America East Hockey League) un 19 spēles SK Rīga / LSPA Latvijas Virslīgā. vai statistiķi kaut ko nav pamanījuši? kāpēc šī sezona bija neviendabīgāka par iepriekšējām? kāpēc nācās pamest Pennsylvania Enforcers?

Gatavojoties un gaidot Jackals galveno nometni, devos uz Pitsburgu, Pensilvānijā, sadziedēt traumu un fiziski uzturēt sevi formā. Aizvadīju pāris spēles vietējā kluba rindās, bet celis lika sevi manīt; ārsti teica, ka būs jāveic operācija, tāpēc nolēmu doties mājas, savest kārtībā veselību un pēc iespējas ātrāk atgriezties ierindā. Atgriežoties Latvijā, bija iespēja tikties ar Oļegu Znaroku, kurš uz to brīdi trenēja LSPA / Rīga. Konsultējoties ar viņu, nolēmu atlikušo sezonu aizvadīt LSPA ierindā.

Tu vēl paspēji uzspēlēt 2005. gadā dibinātajā AEHL līgā, kas drīz pēc tam (2008. g. vasarā) faktiski izbeidzās. AEHL bija neatkarīga junioru līga, kas, atšķirībā no citām līgām, bija saistīta (afiliēta) ar amatieru hokeja organizāciju NAAHA (North American Amateur Hockey Association). 2008. gada vasarā atkal mēģināji aizķerties Ziemeļamerikā, Tu esot bijis arī ECHL komandas pārbaudēs un jauno sezonu iesāki Philadelphia Thunder (tagad zināma kā Philadelphia Jr. Jackals) komandā citā ASV neatkarīgajā junioru līgā IJHL (International Junior Hockey League). 4 spēlēs guvi 10 punktus (6+4) un no komandas sastāva zudi. kāpēc nolēmi pēc 5 sezonām Ziemeļamerikā pārcelties atpakaļ uz Eiropu?

Pirms nākamās sezonas sākuma Jackals galvenais skauts, kurš vienlaikus bija arī Philadelphia Thunder galvenais treneris vietējā junioru līgā, izteica piedāvājumu vēlreiz mēģināt “aizķerties” Elmairā. Nolēmu ierasties mēnesi ātrāk pirms nometnes, aizvadīt treniņus un vairākas spēles junioru klubā, lai atkal pierastu pie Ziemeļamerikas hokeja. Diemžēl šoreiz nometne Elmairā neizdevās tā, kā biju cerējis. Kluba vadība un skauti ieteica doties uz līgu vai divām zemāk – CHL vai SPHL, lai atkal pielāgotos tur spēlējošam stilam.

(piebilde: šajā gadījumā CHL = Central Hockey League. SPHL = Southern Professional Hockey League.)

2008./2009. g. sezonā pieslēdzies Liepājas Metalurgs saimniecībai, uzspēlējot gan pirmajā komandā Baltkrievijas ekstralīgā, gan Liepājas Metalurgs-2 sastāvā Latvijas Virslīgā. sekojošajā sezonā (2009./2010.) esi reģistrēts tikai Liepājas pirmajā komandā Baltkrievijas čempionātā. kādi bija galvenie iespaidu “uz pilnu klapi” atgriežoties Latvijas / Baltkrievijas hokeja saimniecību reālijās? kuras Ziemeļamerikā slīpētās iemaņas Baltkrievijas Atklātajā čempionātā (BAČ) noderēja visvairāk, bet par kurām prasmēm varēja sākt droši “aizmirst”?

Devos atpakaļ uz Latviju un pievienojos Liepājas Metalurgam. Iespaidi bija dažādi. Patīkami bija tas, ka, aizvadot pārbaudes laiku klubā, tiku pie līguma un biju pamatsastāva spēlētājs. Parādījās drošības sajūta, ka ir atrasts klubs, kur varu aizvadīt pilnvērtīgu sezonu, atliek tikai smagi strādāt un pierādīt sevi no labās puses. Pārstāvot klubu Latvijas čempionāta ietvaros, kļuvām par Latvijas čempioniem, kas bija patīkami.

Vajadzēja pielāgoties mazliet citam spēles stilam. Kluba galvenais treneris uz to brīdi bija Golubovičs, kurš piekopa, manuprāt, tipisku “krievu” stila – kombinācijām un sistēmām bagātu – hokeju. Man sirdij tuvāks bija Ziemeļamerikas stila hokejs; tā, ka centos abus stilus apvienot un atrast zelta vidusceļu. Turpināju būt fiziski aktīvs, izpildīt spēka paņēmienus, kas vadošo baltkrievu klubu veterāniem noteikti nepatīk, un, protams, izpildīt trenera norādījumus.

2010. gada vasarā “paņēmi” kursu uz Somiju, pārbaudījies pie Somijas otrās stiprākās līgas (Mestis) kluba Kiekko-Vantaa. 2010./2011. g. sezonā Tev 6 spēles ieskaitītas Latvijas Virslīgā HS Rīga / Prizma ierindā, bet pēc tam Tavā karjerā “vistīrākā” Somija. sezonu pamatā aizvadīji Somijas trešās stiprākās līgas (Suomi-sarja) komandā Hermes. kāpēc Tava izvēle bija par labu Somijai nevis, piemēram, Vācijai, Lielbritānijai vai Kazahstānai?

Sezonas sākumā bija iespēja atrādīties Somijā, kuru noteikti negribēju laist garām. Aizvadīju pāris nedēļas, piedaloties kluba treniņnometnē, un, manuprāt, atstāju labu iespaidu. Aizvadīju vienu pārbaudes spēli pret citu Mestis klubu, izdevās gūt pirmos vārtus šajā līgā, bet pēc spēles uzzināju, ka klubam pievienosies 5 spēlētāji no Jokerit un tik pat no HIFK, klubiem, kas spēlē Somijas stiprākajā līgā – SM-liiga. Pa cik Vantaa bija fārmkluba saistības ar abiem šiem Helsinku klubiem, finansiāli klubam tas bija izdevīgi, jo algas šiem spēlētajiem maksā “lielie” klubi. Līdz ar to likās loģiski, ka klubs paturēs labas klases spēlētājus, kuriem nav jāmaksā alga, un ietaupīs finansiāli, atskaitot no komandas tos, kuriem bija salīdzinoši lielas algas vai pretendēja uz tām.

Atgriezos Latvijā, uzturēju sevi formā, pārstāvot Rīga / Prizma komandā LAČ ietvaros, vienlaicīgi cerot uz interesi no citiem klubiem Eiropā. Parādījās iespēja doties atkal uz Somiju, šoreiz uz līgu zemāk, bet daudz nedomājot devos un Hermes (Kokkola). Pēc uzturēšanās Helsinkos man palika labi iespaidi par Somiju, par dzīvi tur. Bez tam es vēlējos šoreiz būt tuvāk mājām. Hermes izteica labu piedāvājumu. Zināju, ka hokeja līmenis tur ir labs, un nolēmu pamēģināt.

(piebilde: LAČ = Latvijas Atklātais čempionāts.)

cik viegli vai grūti Tev nācās iekļauties Somijas hokejā? cik ļoti noderēja vai nenoderēja Kanādas, ASV, Baltkrievijas pieredze?

Nebija lielu problēmu pierast pie somu hokeja. Protams, paiet laiciņš, lai saprastu, ko konkrēti klubs vēlas no tevis un vai treneris ir apmierināts ar tavu sniegumu, bet tiklīdz tas ir skaidrs, atliek tikai smagi strādāt un pildīt trenera norādījumus. Somijas hokeja stils ir ļoti līdzīgs Ziemeļamerikas hokejam ar nelielu Eiropas “piegaršu”. Ātrs, fizisks, inteliģents hokejs.

Manuprāt, jebkura pieredze, kuru tu iegūsti, spēlējot dažās valstīs vai klubos, vienmēr noderēs. Protams, ir jāpielāgojas kluba prasībām, kuru tu pārstāvi uz doto brīdi, kuras dažreiz atšķiras, bet būtībā pēc katras aizvadītās sezonas tu uzkrāj pieredzi, kura tev palīdz pielāgoties katram stilam.

Jau agrāk Tavā un Tava brāļa Ginta Puriņa biogrāfijā vienā sezonā sakrīt komandu nosaukumi. 2008./2009.g. sezonā tā bija Philadelphia Thunder, 2009./2010. g. sezonā kopā spēlējāt Liepājas Metalurgs sastāvā, 2010./2011. g. sezonā – atkal kopā Hermes komandā un pat abiem pa vienai iznomātai spēlei IK Kronan sastāvā. vai tā bija mērķtiecīga darbība visu 3 sezonu gaitā – abiem spēlēt vienā komandā? kāpēc?

Jau no bērnības bieži spēlējam kopā. Uz Ziemeļameriku devāmies kopā, bet, aizvadot pirmo sezonu Liepājā, palīdzēju brālim tikt uz pārbaudi klubā, un viņam izdevās tik sastāvā. Savukārt, sākoties nākamai sezonai, viņš bija pirmais Kokolā un palīdzēja man tur iekārtoties. Mēs esam brāļi un labākie draugi, un, protams, kopā atrasties vienmēr ir vieglāk. Trenējamies kopā, sastādām viens otram veselīgu konkurenci, varam atklāti kritizēt un sniegt padomu viens otram, lai uzlabotu katrs savu sniegumu.

Hermes sastāvs kopumā 2010./2011. g. sezonā ir bijis labvēlīgs Latvijas hokejistiem; neskaitot Tevi un brāli, ir uzspēlējuši arī Gatis Gricinskis, Viktors Jasjonis, Artjoms Ogorodņikovs. kas ir galvenie iemesli, kādēļ Hermes komandā bija izveidojusies Latvijas hokejistu “kolonija”? un kā Latvijas hokejisti jutās komandā?

Sezonu Kokolā iesāka mans brālis un Gatis. Klubs izrādīja interesi arī par mani, un uz to brīdi man nebija labāku piedāvājumu, tāpēc devos turp. Viktors un Artjoms bija mūsu kluba farmklubā un aizvadīja vairākas spēles Hermes sastāvā. Jutāmies labi, bija labas attiecības ar kluba vadību un spēlētajiem, sūdzību nebija.

kā kopumā vērtē savu pirmo Somijas sezonu? kas izdevās tieši tā, kā biji plānojis, bet kas ir lietas, kuras varēja un vajadzēja būtiski labāk?

Pozitīvi vērtēju pirmo sezonu šeit. Guvu lielu pieredzi vietējā hokeja “virtuvē”, lai gan nebiju pilnība apmierināts ar savu sniegumu. Otrā sezonas daļa klubam nebija izdevusies, arī individuāli nebiju apmierināts ar savu sniegumu. Mērķis bija palīdzēt klubam tikt Mestis līgā, bet diemžēl tas neizdevās.

šajā (2011./2012.) sezonā esi uzticīgs Suomi-sarja līgai, sezonu sāki Imatras Ketterä, bet turpini JHT (Kalajoki). ar ko Tev atšķiras otrā sezona šajā līgā? esi pieredzējušāks, vairāk zini ko sagaidīt no pretiniekiem un cīņubiedriem?

Nolēmu atgriezties uz vēl vienu sezonu Somijā. Hokejs šeit tiek spēlēts augstā līmenī, kā arī kluba mērķis – iekļūt Mestis – ir augsts. No kluba puses tiek darīts viss, lai būtu vēlamais rezultāts. Patīkami atrasties tādā vidē.

Ketterä komandas sastāvā Suomi-sarja 1. posmā (Alkulohkot; norisinājās 2011. gada septembrī – novembrī) 11 spēlēs salasīji 4 punktus (1+3), bet pēc pārcelšanās uz JHT – šī paša posma 2 spēlēs tiki pie diviem vārtu guvumiem. čempionāta turpinājumā, 2. posmā JHT ierindā 11 spēlēs esi iekrājis 6 punktus (5+1). vai JHT prot Tevi “pielietot” un motivēt labāk nekā Ketterä komanda? kā pats vērtē savu sniegumu līdz šim šajā sezonā?

Diezgan saraustīta šī sezona man padevusies sakarā ar klubu maiņu. Vasarā es trenējos un gatavojos ar domu doties uz citas valsts klubu, kas noteikti būtu pāris līmeņu augstāk, taču zuda kontakti, un laikam nebija lemts; un tā vietā devos uz Imatru. Īsti neapmierināja mans pielietojums klubā, tāpēc devos uz JHT. Esmu apmierināts atrodoties šajā klubā. Treneris man šeit uzticas, līdz ar to pašam rodas lielāka pārliecība par savām spējām.

Tevis pārstāvētā komanda JHT pārliecinoši pārvarēja Suomi-sarja pirmo posmu, 14 spēlēs kļūstot par savas (Ziemeļu) apakšgrupas līderi. līgas “pamatčempionātā” JHT arī startē pieklājīgi – pēc komandas 13 spēlēm ar 20 punktiem ieņem 7. vietu (12 komandu konkurencē). kādi ir komandas vadības uzdevumi šai sezonai? un kādas izredzes piedāvā Suomi-sarja izspēles kārtība – cik komandas kvalificējas play off-am, vai pastāv iespēja izcīnīt vietu Mestis līgā?

Komandas uzstādītais mērķis ir būt TOP trijniekā. TOP trīs komandām pievienojas vājākā komanda no Mestis; katra komanda nospēlē divas spēles (vienu mājās, vienu izbraukumā) ar katru klubu, un komanda, kas pabeidz šo izspēli pirmajā vietā, tiek Mestis līgā. Pašlaik esam to klubu vidū, kas reāli cīnās par trijnieku, un darām visu, lai izpildītu uzstādīto mērķi, kā arī tikt Mestis.

desmit komandas (no 12) Suomi-sarja pamatčempionātā uzrāda ļoti līdzīgu sniegumu – pašreiz tām ir 17-29 punkti, kas nozīmē, ka 1. vietu no 10. vietas šķir vien 12 punktu. pamanāmi vājākas ir tikai turnīra “pastarītes” – Ahmat un S-Kiekko. kā Tu vērtē Suomi-sarja kopējo līmeni? Ja ļaujamies fantazēšanai, kuru vietu Ahmat un Tava (JHT) komanda ieņemtu Latvijas Virslīgā, kuru – Baltkrievijas ekstralīgā?

Līmenis šeit ir labs. Klubi, kuri cīnās otrajā aplī par iekļūšanu Mestis, ir spēcīgi. Baltkrievu klubi noteikti ir finansiālai turīgāki, tādēļ var atļauties augstākas klases spēlētājus un speciālistus, līdz ar to līmenis ir nedaudz augstāks. Taču spēles stili atšķiras; šeit hokejs ir ātrāks un fiziski aktīvāks, kas nav tik raksturīgs Baltkrievijas hokejam. Diemžēl neesmu redzējis nevienu pilnu BAČ spēli šogad. Nedaudz sekoju Liepājas Metalurga sniegumam, bet grūti spriest par līgas līmeni šogad. Manuprāt, Suomi-sarja vadošie klubi varētu būt līdzvērtīgi BAČ vienībām, kuras atrodas tabulas vidusdaļā.

jau agrāk minēji, ka Latvijas jaunajiem hokejistiem, kas dodas uz Somijas komandām, ir “jārēķinās ar to, ka Somijā spēlējot hokeju nopelnīt lielu naudu nevar”, ko nosaka nelielie budžeti, bet no komandu puses apstākļi tiek radīti maksimāli. ko Tu pats sagaidi no Suomi-sarja un Somijas hokeja kopumā? ko Tu gribi sasniegt šajā sporta veidā tuvākajos pāris gados? Mestis līgu, finansiāli “smagāku” kontraktu, labākus dzīves apstākļus?

SM-līgā komandu budžeti un algas vēl ir salīdzinoši labā līmenī, bet, protams, uz Eiropas vadošo līgu fona nav tās augstākās. Mestis līgas klubi pārsvarā visi ir vienā finansiālā līmenī. 80 procenti klubu maksā spēlētājiem algas; savukārt, ir klubi, kā iepriekš minēju K-Vantaa, kuri kalpo kā farmklubs vienam vai dažreiz pat diviem augstākās līgas klubiem un līdz ar to saņem “papildinājumus” par velti.

Ja runa ir par Suomi- sarja, tad vadošo klubu budžeti ir labā līmenī. Klubu vadošajiem spēlētajiem tiek maksāta alga, nodrošināta dzīvesvieta, transports, ēdināšana. No kluba puses tiek nodrošināts un darīts viss iespējamais, lai būtu vēlamais rezultāts no spēlētajiem; tā, ka attaisnojumu un sūdzību nevar būt.

Neesmu no tiem, kam patīk skatīties tālā nākotnē, taču noteikti vēlētos izmēģināt spēkus citos Eiropas augstākās līgas klubos. Lielie kontrakti? Protams, nauda atvieglo dzīvi, bet, ja būtu iespēja pārbaudīt spēkus un spēlēt augstākajā līmenī kādā no Eiropas vadošām līgām, būtu ar mieru to darīt arī par simbolisku atlīdzību. Lielā nauda man nav svarīgākais, tā nāk un iet. Vienmēr būs laiks un iespēja to nopelnīt.

Uz doto brīdi esmu apmierināts un pateicīgs, ka veselība un apstākļi atļauj man darīt to, kas sirdij tik ļoti tuvs. Dzīvojam taču vienreiz, tāpēc arī cenšos “izspiest” visu ko varu no dzīves. Ir iespēja ceļot un redzēt pasauli, iepazīt jaunus cilvēkus un dažādas kultūras, vienlaikus nodarbojoties ar sportu, kas jau no bērnības ir lielākā daļa no manas dzīves. Ne katram ir dota tāda iespēja, tāpēc esmu ļoti pateicīgs par to.

lai veicas!

lasāmvielai & izziņām:

[pirmajā attēlā Jānis Puriņš JHT krāsās; otrajā – Mahoning Valley Phantoms komandā; trešā – Liepājas Metalurgs sastāvā; ceturtā – Ketterä ierindā. visi foto no Jāņa Puriņa personīgā arhīva.]

Posted in hokejs | Tagots: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

TUVPLĀNĀ: Dāvis Straupe

Posted by petrovich27 uz 2010/11/20

Dāvis Straupe bija tas HK Rīga uzbrucējs, kuru sezonas sākumā nevarēja redzēt laukumā, bet skatītāju tribīnēs gan. jo augustā pārbaudes spēļu gaitā viņš guva nopietnu traumu – tika lauzta roka. taču pamazām Dāvis Straupe ir sakārtojis veselību, kas nenācās viegli, un izcīnījis vietu HK Rīga pamatsastāvā.

un ne tikai – novembra “pauzes” laikā kopā ar Latvijas U-20 izlasei piedalījās U20 Sino Cup turnīrā, kurā Latvijas U-20 izlase 5 komandu konkurencē izcīnīja 2. vietu. Dāvja Straupes biogrāfijā arī dalība 2010. gada U-18 pasaules čempionātā elitē, kur 6 spēlēs “uzkrāti” 4 punkti (2+2), “fiksējoties” kā Latvijas U-18 izlases trešajam rezultatīvākajam spēlētājam.

Dāvis Straupe atbild uz jautājumiem par “ielekšanu” sezonā pēc rokas traumas, par atšķirībām U-18 un U-20 izlašu cīņās, par principiālām spēlēm pret Baltkrievijas izlasi, par “ērtākajiem” cīņubiedriem HK Rīga sastāvā, par hokejistu iespējām “izaugt” Latvijā.

izziņai: Dāvis Straupe

  • dzimis 1992. gada 5. augustā
  • ampluā: uzbrucējs
  • “figūra”: 170 cm; 70 kg
  • 2010./2011. g. sezonā HK Rīga sastāvā
  • iepriekšējās sezonas: SK Rīga komandas
  • Latvijas U-20 izlases kandidāts; dalībnieks pārbaudes spēlēs
  • Latvijas U-18 izlases dalībnieks 2010. gada pasaules čempionātā elitē
  • pirmais treneris: Jānis Astrātovs (Aisbergs)

JAUTĀJUMI / ATBILDES

jautājums: īsi pirms sezonas sākuma guvi traumu – tika lauzta roka, kā rezultātā sezonas sākums Tev aizkavējās. vai bija viegli/grūti ienākt sezonas ritmā aptuveni ar mēneša nobīdi?

Dāvis Straupe: Nebija viegli. Fiziski grūti, lai arī daudz laika veltīju fiziskās formas noturēšanai, kamēr roka bija ģipsēta, taču tas ir daudz savādāk nekā trenēties pilnvērtīgi. Vasarā bāze tika ielikta, tāpēc tas nedaudz atviegloja situāciju, un fiziskā sagatavotība tika samērā ātri atgūta, lai spētu pilnvērtīgi konkurēt par vietu sastāvā. Pirmās spēles bija smagas arī psiholoģiskajā ziņā. Vajadzēja atgūt pārliecību par saviem spēkiem, sajust savu spēli pēc ilgā bezspēļu pārtraukuma.

jautājums: esi jau nostabilizējies HK Rīga sastāvā. un arī biji devies kopā ar Latvijas U-20 izlasi uz pārbaudes turnīru Dānijā. kādus uzdevumus pats sev izvirzīji pirms turnīra?

Uzdevums bija sevi parādīt no labākās puses, pierādīt treneru štābam, ka iederos izlasē. Jāteic, ka pats ar savu sniegumu galīgi neesmu apmierināts, varēju daudz labāk. Jāturpina cītīgi strādāt, jāpilnveido sevi, jārāda labs sniegums klubā.

jautājums: esi spēlējis arī Latvijas U-18 izlases sastāvā. kāda ir galvenā atšķirība, spēlējot U-18 un U-20 līmenī?

Grūti tā salīdzināt, jo U-18 spēlējām ar elites komandām, taču Sino cup bija eksperimentālie sastāvi komandām, kuras spēlēs 1. divīzijā, izņemot Somiju. Bet, protams, šajā vecumā [U-20] hokejs ir ātrāks, tehniskāks, vairāk fiziskās spēles, pietuvināts pieaugušo hokejam.

jautājums: šogad aprīlī U-18 pasaules čempionātā elitē ļoti līdzīgi cīnījāties pret Čehijas un Slovakijas izlasēm, bet Baltkrieviju uzveicāt pēcspēles metienos. vai šīs izlases ir principiālāki pretinieki par citām?

Baltkrievija jau no sākta gala ir bijuši principiāli pretinieki visās vecuma grupās, derbijs. Spēle ar Baltkrieviju bija īsts trilleris. Grūti teikt par Čehiju un Slovākiju, gājām un spēlējām par uzvaru, nedaudz pietrūka pieredzes tāda līmeņa spēlēm.

jautājums: esi ieradis būt viens no komandas līderiem – tajā pašā čempionātā biji 3.-ais rezultatīvākais spēlētājs Latvijas U-18 izlasē, arī pirms tam – martā MHL kvalifikācijas turnīrā biji viens no rezultatīvākajiem SK Rīga komandā. vai Tev netraucē līdz galam atvērties apstāklis, ka tagad U-20 vienībā vai HK Rīga sastāvā ir daudz vairāk gados vecāku spēlētāju?

Neuzskatu, ka šis faktors traucētu. Jā, ir lielāka konkurence, bet tas taisni ir labi, tas palīdz man augt kā spēlētājam, celt savu meistarību, kā arī ir kaut kas, ko mācīties no vecākiem spēlētājiem gan laukumā, gan ārpus tā. Varbūt nav tik liela spēles laika, kā bija agrāk, bet viss ir jānopelna ar savu sniegumu, labāk jāspēlē, jāpierāda sevi laukumā.

jautājums: ceturtā maiņa vairumā komandu ir tā, kura piedzīvo visvairāk izmaiņu. ar kuriem partneriem HK Rīga sastāvā Tu saproties vislabāk?

Pēdējās spēles rāda un arī jūtu, ka laba sadarbība ir ar Edgaru Kurmi un Kirilu Tambijevu, lai gan īstenībā ir jau vienalga ar ko spēlēt, jo vaina vienmēr ir jāmeklē sevī nevis partneros vai kaut kur citur.

jautājums: pirms HK Rīga virkni sezonu esi aizvadījis SK Rīga komandās. vai nav bijis vilinājums pamēģināt veiksmi ārpus Latvijas – piemēram, Zviedrijas vai Somijas jauniešu vai junioru līgās? kas ir atturējis?

Nenoliegšu, ka vienmēr esmu vēlējies pamēģināt laimi kādā no nosaukto valstu junioru līgām. Taču ir vajadzīgi gan sakari, gan finansiālais nodrošinājums. Diemžēl, ar sakariem ir kā ir, kā arī mana ģimene visticamāk nespētu nodrošināt tās izmaksas, ar kurām būtu jāsastopas (ēšana, dzīvošana), lai tur spēlētu. Uzskatu, ka Latvijā arī ir iespējams izaugt par labu spēlētāju, it sevišķi tagad, kad mums ir Dinamo sistēma, kur jaunajiem spēlētājiem tiekties. Ar darbu un neatlaidību var daudz sasniegt, vajag tikai gribēt. Nenožēloju, ka esmu palicis tepat Latvijā.

lai veicas!

[attēlā Dāvis Straupe cīnās iemetienā pret “kolēģi” no Minskije Zubri 2010. gada 5. novembra spēlē; foto avots: dinamoriga.eu.]

izziņām:

  • Dāvja Straupes individuālā statistika – mhl.khl.ru, eliteprospects.com, lhf.lv, r-hockey.ru, alsportsagency.com
  • Latvijas U-20 izlases spēlētāju statistika U20 Sino Cup turnīrā (2010. g. novembrī): tepat
  • Latvijas U-18 izlases spēlētāju statistika U-18 pasaules čempionātā (2010. g. aprīlī) – iihf.com
  • SK Rīga spēlētāju statistika MHL kvalifikācijas turnīrā (2010. g. martā): tepat

Posted in HK Rīga, hokejs, MHL | Tagots: , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »