Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Prāga 1933. Latvijas izlases pirmais pasaules čempionāts

Posted by petrovich27 uz 2014/08/16

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_300Pēc tam, kad 1932.gada martā Latvijas izlase bija pirmo reizi atrādījusies starptautiskā līmenī – Eiropas čempionātā Berlīnē, valsts sporta sabiedrība bija nobriedusi spert nākamo soli. 1933.gada februārī Prāgā bija ieplānots pasaules čempionāts ar kuplu dalībvalstu loku, izslavētās Kanādas un ASV komandas ieskaitot.

Latvijas hokeja dzīves vadītāji dalībai pasaules meistarsacīkstēs sāka gatavoties jau salīdzinoši laicīgi. “Pasaules meistarsacīkstes hokejā notiks Prāgā no 18. līdz 28. februārim. Sacīkstēs piedalīsies arī mūsu komanda, kuŗa pag. gadā Berlīnē guva it apmierinošus rezultātus,” informēja laikraksts Latvijas Kareivis 1932.gada 17.decembrī. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinājumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Jau pēc nepilnām 2 nedēļām, 30.decembrī, šī pati avīze informēja, ka LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienība) izlases braucienam uz Prāgu piešķīrusi 150 latus. Tā, protams, nebija visa nepieciešamā summa un bija divreiz mazāka nekā dotācija pirms gada, bet tomēr – tas bija labs signāls.

Vai laika apstākļi ļaus sagatavoties?

Sliktā ziņa bija tāda, ka 1932./1933.gada ziemas apstākļi, no kā arī bija atkarīga valstsvienības gatavošanās turnīram, nav bijuši ideāli. Jāatgādina, ka tolaik Latvijai līdz mākslīgā ledus arēnai bija kādi gadu desmiti jāgaida, tādēļ hokejistiem nederēja ne vēla un švaka ziema, ne atkušņi…

Laika apstākļi lika šūmēties, šaubīties un ar nolemtību raudzīties izlases izredzēs. “Latvija tomēr piedalīsies Prāgā?” kliedza izdevuma Stadions virsraksts (1933.g. 12.janv.). “Neraugoties uz visai nelabvēlīgiem ziemas apstākļiem, kas mūsu ledushokeja spēlētājiem līdz šim nav devuši iespēju kautcik nopietni sagatavoties līdzdalībai pasaules meistarsacīkstēs Prāgā, mūsu ziemassporta savienība tomēr nolēmusi pieteikt Latvijas līdzdalību šajā turnīrā. Vai lielie izdevumi, ko prasīs izlases vienības (vismaz 12 pers.) sūtīšana uz Prāgu, attaisnosies? Nav taču šaubu, ka vēl atlikušajā laikā līdz 12. februārim, kad komandai jāizbrauc, mēs nespēsim iegūt kaut cik apmierinošu formu, ja arī pieņemsim, ka iestājies ziemas laiks sekmēs intensīvus treniņus!

Biļetes uz spēli: no 20 santīmiem līdz 1 latam

Neskatoties uz kritiku un bažām, nedēļas nogalē, 15.janvārī, Latvijas Sporta Biedrības (LSB) slidotavā tā laika federācijā – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) rīkoja Zibensturnīru, kas atklāja hokeja sezonu un, līdzīgi kā turnīrs pirms gada, bija paredzēts līdzekļu vākšanai valsts izlases startam starptautiskās meistarsacīkstēs. Šoreiz – pasaules čempionātā. “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules meistarsacīkstēm Prāgā,” norāda Latvijas Kareivis (1933.g. 12.janv.).

Būtu interesanti noskaidrot, cik maksāja biļetes tieši uz 1933.gada Zibensturnīra spēlēm, taču ir skaidrs, ka ieņēmumi no turnīra nebija zemē metami. 1932./1933.gada sezonas Latvijas čempionāta spēlēm LZSS bija noteikusi biļetes cenu starp 20 santīmiem un 1 latu (tā laika vienībām bija cita vērtība). “Ieejas maksa bendi un hokeja meistarības sacīkstēs noteikta šāda: pirmo komandu sacīkstēs bērniem līdz 12 gad. 20 sant., skolēniem, kareivjiem, studentiem un sportistiem, kas uzrāda licenci, 50 sant., pārējiem 1 ls [..]. Sacīkstēm lietojamas tikai savienības biļetes,” liecina oficiālais paziņojums izdevumā Stadions (1932.g. 8.dec.). Otrā līmeņa – 2.klases – vienību sacensībās cenas bija nedaudz “draudzīgākas”.

300 skatītāju – daudz!

Laikraksts Sporta Pasaule (1933.g. 16.janv.) liecina, ka “Neskatoties uz diezgan lielo aukstumu, šo pirmo ledus [hokeja] zibeņturnīru bija apmeklējuši apm. 300 skatītāji“. Grūti spriest, vai korespondents bija skaitījis “tīros” skatītājus, nerēķinot turnīra dalībniekus. Tomēr 300 skatītāji tā laika hokeja sacīkstēm jebkurā formātā bija ievērojams skaits. Turnīrā piedalījās Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas aktuālās sezonas visas piecas vienības – ASK (Rīga), LSB, RFK (Rīgas Futbola Klubs), Unions (vācu Union) un US (Universitātes Sports). (Nepiedalījās Liepājas zonas, 2.klases un, protams, strādnieku organizācijas SSS komandas.) Katrai komandai pirms turnīra bija iespēja “saņemt savienības birojā 15 brīvbiļetes savas komandas spēlētājiem, bez kuŗu uzrādīšanas ieeja sacīkšu laukumā viņiem būs liegta” (Stadions, 1932.g. 12.janv.). “Liegta” bija par skaļu teikts; biļeti nopērkot, gan jau, ka varēja spēles noskatīties.

Zibensturnīrā redzētais atkal izdevuma Stadions apskatnieku darīja bažīgu un norūpējušos. “Vērojot komandu vēl stipri «rudenīgās» spēles ar bažām jāraugās uz mūsu valsts vienības debiju pasaules meistarsacīkstēs Prāgā. Mūsu uzstāšanās pagājušā sezonā Berlīnē notikušās sacīkstēs bija apmierinoša. Vācu sporta prese mūsu vienībai pat veltīja atzinīgus rakstus, uzsveŗot, ka priekš valsts, kur hokeju spēlē tikai otro gadu, mēs esot sasnieguši jau daudz, un izsakot cerību ka nākošajās sacīkstēs Prāgā, mēs būšot vēl ievērojami progresējuši. Kaut tā būtu!” (Stadions, 1933.g. 19.janv.).

Treneris uz čempionātu nebrauc

Diemžēl izlasei pārbaudes spēļu pirms pasaules čempionāta Prāgā nebija. Iepriekšējā valstsvienības spēle bija aizvadīta pirms gada 19.martā Eiropas čempionātā Berlīnē pret Lielbritānijas izlasi.

Tomēr koptreniņi notika. Kandidātu saraksts tika nosaukts janvāra nogalē; tie visi bija tieši tie 11 vīri, kuri pēc tam devās laukumā Prāgā. “Valsts komandas sastādīšanu un treniņu vadīšanu uzņēmies N.Kavass” (Stadions, 1933.g. 26.janv.). Sagatavošanās posmā izlases faktiskais treneris un ģenerālmenedžeris vienā personā bija Nikolajs Kavass, LZSS valdes loceklis un sporta biedrības Unions vadības pārstāvis. Savādi, bet uz pasaules čempionātu treneris nebrauca, bet devās citas personas… N.Kavass janvāra nogalē izraudzījies 16 kandidātus, un izlases pirmais treniņš bija paredzēts 27.janvārī Esplanādē, informē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 26.janv.).

“Pats par savu naudu…”

Protams, aktuāls bija arī naudas jautājums. Minētā LSOA dotācija (Ls 150) veidoja mazāk kā ceturtdaļu no brauciena oficiālā budžeta. Noteiktu apjomu ienesa Zibensturnīrs. Saskaņā ar LZSS kases pārskatu, brauciens uz Prāgu izmaksājis 623 latus un 20 santīmus. Jādomā, ka šajā skaitlī neietilpa spēlētāju izmantotie privātie līdzekļi, jo arī šoreiz uz čempionātu daži spēlētāji braukuši par savu naudu…

Kaut gan lielas grūtības radīja vajadzīgo līdzekļu sagādāšana, tomēr iespēja redzēt pasaules spēcīgākās komandas un arī ar viņām sacensties radīja vajadzīgo sajūsmu, tā kā pa daļai ar savienības [LZSS], pa daļai ar personīgiem un savu biedrību [sporta klubu] dotiem līdzekļiem mūsu komanda tomēr šais sacīkstēs piedalījās,” liecina LZSS oficiālais 1932./1933.g. sezonas pārskats.

Latvijas izlase 1933.gada versijā

Latvijas izlases delegāciju veidoja 15 vīri – 12 hokejisti un 3 “pārstāvji” (delegācijas vadītāji). Valstsvienībā bija pārstāvēti četri no pieciem 1932./1933.g. sezonas meistarsacīkstēs startējošiem Rīgas zonas hokeja klubiem; ārpus palika LSB. Izlasē nebija Liepājas zonas klubu (Olimpija un LTK), kā arī atsevišķās sacīkstēs spēlējošie “siseņi” (strādnieku organizācijas SSS sportisti). Toties viens pārstāvis bija no hokeju vairs nespēlējošas organizācijas – Vanderers (Wanderer, RW).

Latvijas valstsvienības delegācija Prāgā:

  • Herberts Kušķis (Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Indriķis Reinbahs (Unions);
  • Arveds Keslers (Unions);
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Arvīds Pētersons (ASK);
  • Ādolfs Petrovskis (ASK);
  • Roberts Bluķis (ASK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Pauls Frēlihs (Unions), izlases pārstāvis, LZSS valdes loceklis;
  • Valters Glins Holls (Vanderers), izlases pārstāvis, LZSS kasieris;
  • Arvīds Zirnis (US), izlases pārstāvis, “intendants”.

LZSS oficiālajā sezonas pārskatā Zaļuma un Zirņa vārdi neparādās izlases delegācijas uzskaitē, taču laikabiedri un liecinieki apstiprina un pat apdzejo šo vīru atrašanos Prāgā. Laikraksts Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.) nacionālās izlases sastāvā uz Prāgu aizbraukušo hokejistu sarakstā nosauca arī US hokejistu Andreju Jesenu; tomēr, ja viņš ir braucis, tad – ārpus oficiālās delegācijas un spēlēs nav piedalījies. A.Jesens nebija iekļauts arī Nikolaja Kavasa janvārī sastādītajā izlases kandidātu sarakstā. Savukārt, no N.Kavasa kandidātu saraksta izlases delegācijā uz Prāgu nebija iekļauti Auziņš, Brašmanis, Hvīds un Roze (Pēdējā Brīdī, 1933.g. 26.janv.).

Maršruts: Rīga – Varšava – Prāga

Latvijas izlase devās ceļā 15.februāra pēcpusdienā ar vilcienu virzienā uz Varšavu. “Mūsu hokejkomanda uz Prāgu aizbrauca vakar pukst. 15.10 [..]. Mūsu komandu stacijā izvadīja ZSS [LZSS] pārstāvji: a.-kapt. Kārkliņš, Plūme, izglīt. min. fiziskās audzināšanas instruktors Cekuls, preses pārstāvji, daudz labvēļu un dāmas ar ziediem,” liecina Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.).

Ceturtdien, 16.februārī,  ar Varšavas vilcienu 9:30 vakarā ieradās mūsu valsts komanda Prāgā. Spēlētājus sagaidīja vietējā latviešu kolonija un sūtniecības atašējs [J.] Zirņa kungs. Garastāvoklis visiem labs. Mūsu spēlētājus novietoja “Centrum” viesnīcā, netāļu no ziemas stadiona,” raksta Anatolijs Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 27.febr.).

Arī no Latvijas preses saimes Prāgu skatīt nobraukuši divi representanti,” piebilst laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 18.febr.). Tomēr klātienē esošo Latvijas preses pārstāvju skaits bija lielāks. Cik saprotams, reportāžas nepastarpināti no Prāgas sniedza, piemēram, jau minētais Anatolijs Pavlovskis (Sporta Pasaule) un izdevuma Stadions autors Verners Kanups. Sporta žurnālistikā roku bija ievingrinājis arī izlases delegācijā iekļautais hokejists Hermanis Zaļums, kurš uz ledus tā arī nedevās, bet esot veicis žurnālista pienākumus. Kā raksta tā laika pantiņu autors: “Kur tik’ pilsētā kāds skaļums, Tur jau ložņā Hermans Zaļums, Reportierim jāzin viss [..],” (Stadions, 1933.g. 2.marts). (Pirms čempionāta prese rakstīja, ka izlasei līdzi dosies krievu valodā izdotā Rīgas laikraksta Segodņa (Сегодня) sporta redaktors I.Havkins, bet, vai tas noticis, ir pārbaudāms fakts.)

Prāga, ledus stadions, 12 izlases un “tribīne ar apsildīšanu”

PC_plakats_1933_passionhockey_com_3001933.gada 18.-26.februārī Prāgā notikušais turnīrs bija pēc skaita 7. pasaules čempionāts un vienlaikus arī 18. Eiropas čempionāts. Sākotnēji tika lēsta 15, tad 14 valstu piedalīšanās. Līdz pēdējam brīdim tika gaidīta aktuālās (1932.) Eiropas čempionvienības – Zviedrijas izlases – dalība čempionātā. Izdevuma Sporta Pasaule žurnālists prognozēja: “Pagājušā gadā Eiropas meistara tituli ieguva Zviedrija. Šogad uz Pasaules meistaru Zv.[iedrijai] maz izredzes, jo startēs un spēlēs [hokeja] dzimtenes – Kanādas komanda un Zv. uzvara pag. gadā uzskatāma kā nejaušība” (1932.g. 24.dec.).

Tomēr no dalības meistarsacīkstēs “noleca” Zviedrijas, Francijas, Lielbritānijas un Dienvidslāvijas (tolaik saukta par Jugoslāviju) izlases, bet – pieteicās Beļģija. Attiecīgi dalībai čempionātā ieradās 12 izlases.

Vecā Viduseuropas pilsēta Prāga ar 850,000 iedzīvotājiem šogad pieredzējusi to godu, ka viņas jaunizbūvētā ziemas stadionā, risinās ziemas sporta lielākais notikums. Tur divpadsmit valšķu vienības atrisina uzdevumus: kas būs Europas, un kas būs pasaules meistars ledushokī spēlē. Šo divpadsmit izredzēto skaitā arī Latvija, kā vienīgais Baltijas valšķu reprezentants. Un jāsaka, ka godam savu uzdevumu pilda,” raksta apskatnieks V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

Prāgas ziemas stadions, kur šogad notiks pasaules meistarsacīkstes Kanādas hokejā ir viens no labākiem Eiropā. Stadions atrodas Prāgas centrā – Itvanicā. Skatītājiem izbūvētā tribīne ir ierīkota ar apsildīšanu. Mākslīgais ledus vienmēr atrodas labā stāvoklī,” detaļas sniedz Sporta Pasaule (1933.g. 13.febr.). Preses ziņas liecina, ka stadiona būvniecība pabeigta 1932./1933.g. sezonā, un arēna “spēj uzņemt līdz 12,000 skatītāju“.

Čempionāta formāts

Pasaules čempionāta formāts paredzēja, ka Kanādas un ASV izlases kā tradicionāli būtiski spēcīgākās priekšacīkstēs nepiedalās un automātiski startē no otrā posma stiprāko 8 komandu sastāvā. Savukārt Eiropas 10 izlases 17.februārī notikušās izlašu pārstāvju sapulces laikā tika izlozētas dalībai 3 grupās. No katras grupas divām izlasēm bija paredzēts turpināt cīņu par medaļām, bet pārējās – gaidīja gandarījuma turnīrs.

Izloze noteica grupu sadalījumu:

  • A (I) grupa: Austrija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija;
  • B (II) grupa: Beļģija, Polija, Vācija;
  • C (III) grupa: Latvija, Šveice, Ungārija.

Vēl Latvijas izlasei izbraucot no Rīgas, salīdzinoši precīzi prognozēja un dalības uzdevumu formulēja laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks: “Vietu iegūt mūsējiem neisdosies, tomēr pēdējie arī viņi nepaliks. Piedalīšanos jausskata par pirmklasīgu treniņu” (1933.g. 15.febr.).

Pret Šveici. 1:5

Pirmo spēli pasaules čempionātā Latvijas valstsvienība aizvadīja 18.februārī pret Šveices izlasi. Šveice starptautiskajā hokeja federācijā LIHG (kopš 1946.g. IIHF) ietilpa jau no 1908.gada, bija viena no pirmajām četrām šīs organizācijas dalībvalstīm un starpkaru posmā Eiropas valstu vidū kotējās diezgan augstu. Šveiciešu kontā bija 1928.gada olimpiskā bronza (stiprāki bija kanādieši un zviedri), 1930.gada pasaules čempionāta bronza (aiz Kanādas un Vācijas). Šajos turnīros Šveice ieguva Eiropas vicečempionu titulu, bet 1926.gadā bija kļuvusi par Eiropas čempionvienību.

1933.gada pasaules čempionātā Šveices izlasē “laika apstākļus” veidojuši brāļi Katini un Toriani (par godu šiem uzvārdiem, starp citu, nosauktas Špenglera kausa izcīņas priekšsacīkšu grupas).

Žurnālisti slavēja Latvijas izlases centību un… šveiciešu meistarību. “Zaudējums 5:1 Šveicei nemaz neatbilst spēles gaitai, bez tam tā bij spēle – īsts ledushokī sniegums. Vai kā «Prager Tageblat» raksta: «Šveices – Latvijas spēle bij labākā vakardienas sacīkste, te uzvarēja tikai rutīna un technika, vēl ledushokī spēlē jaunos latviešus.»

Visi tie 5000 skatītāji, kas bij ieradušies noskatīties šo spēli, pabalstīja jo sevišķi latviešus cīņas paguruma brīžos ar uzmundrinošiem saucieniem. Cerēsim, ka arī nākošās spēlēs Latvijas valsts reprezentanti attaisnos čechu publikas iegūtās simpātijas. [..] Latvijas komandai pašreiz ļoti mošs gars un tā cer, ka tie, kas viņus pavadīja uz Prāgu ar sajūsmu un laimes vēlējumiem nebūs vīlušies,” referē V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

45 minūšu laikā (tāds tolaik bija spēles ilgums; 3 x 15 min.) Latvijas izlase šveiciešiem vienu vārtu zaudējumu prata sarūpēt. Tā autors – Ādolfs Petrovskis.

Pret Ungāriju. 0:3

Izšķirošā spēle Latvijas izlasei bija 20.februārī pret Ungārijas izlasi. Izšķiroša tāpēc, ka ar tās rezultātu bija jākļūst skaidram – vai Latvija “izkļūs no grupas” un cīnīsies par 1.-8.vietu, vai arī – “neizkļūs” un ieņems vietu starp 9.-12. Kā norādīja laikraksts Latvijas Kareivis: “Ja izdosies uzvarēt ungārus, tad mūsu komanda iekļūs pusfinālā [otrajā posmā]. Pretējā gadījumā tai būs jāsacenšas gandarījuma turnīrā ar vājākām komandām” (1933.g. 21.febr.).

Jāpiebilst, ka ungāri tika uzskatīti par “ņemamiem”, salīdzinot ar Eiropas hokeja lielvalstīm. Ungārija starptautiskajā federācijā bija iestājusies 1927.gadā, t.i., tikai četrus gadus pirms Latvijas. Ungāri bija piedalījušies tikai dažos starptautiskos turnīros – 1928.gada olimpiādē, 1929.gada Eiropas čempionātā, 1930. un 1931.gada apvienotajos pasaules un Eiropas čempionātos. Augstas vietas Ungārija nebija ieņēmusi, bet pēdējos gados bija vērojams progress. Ungāriem šis bija piektais starptautiskais turnīrs, Latvijai – otrais.

“Paņemt” Ungārijas izlasi ne tuvu neizdevās…  Situācijas skaidrojums bija žurnālistiem: “Kā jau tas bija paredzams, atkusnis un siltais laiks, kas kavēja mūsu hokejistiem iegūt treniņos pienācīgu noslīpējumu, aisvēris Latvijas ledus hokeja komandai durvis galvenā turnīrā Prāgā. Tur iekļūt laimējās Ungārijai, bet Latvijai tagad būs jācīnās gandarījuma turnīrā ar Itāliju, Beļģiju un Rumāniju. Pēdējo sacensību ar Ungāriju, kur kā sināms latvji saudēja 3:0 noskatījās ap 10.000 skatītāju,” ziņo un interpretē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 22.febr.).

Mūsu zaudējums Ungārijai arī nebūtu tik liels (0:3), ja komandai netrūktu tas cīņas spars, kāds bija spēlējot ar Šveici,” īsi rezumēja A.Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 6.marts).

“Sānoslis”. Česke Budejovice

Pēc apakšgrupas pēdējās spēles (20.februārī) un pirms nākamās spēles jau gandarījuma turnīra ietvaros (24.februārī) sanāca 3 brīvu dienu pauze, ko Latvijas izlase nolēma aizvadīt lietderīgi – uzspēlējot draudzības spēli ar vietējo klubu Česke Budejovices pilsētā. Česke Budejovice (vācu Budweis) ir viena no slavenākajām Čehijas, tolaik Čehoslovākijas valsts, alus pilsētām; atrodas ap 150 km uz dienvidiem no Prāgas.

Latvijas izlases pretiniekos nāca Stadion komanda – pilnā nosaukumā AC Stadion České Budějovice (lietots 1928.-1948.g.), kas tagad pazīstama ar vārdu ČEZ Motor České Budějovice un spēlē Čehijas 1.līgā. Latvijas valstsvienība mājiniekiem piekāpās ar 1:3. (Šo spēli literatūrā mēdz “ieskaitīt” Rīgas vienībai nevis Latvijas izlasei.)

Spēle tās dalībnieku atmiņās palikusi ar kādu bīstamu epizodi. “Sacensība notika vakarā uz tuvējā ezera. Lai atkušņa laikā ledus virsma būtu līdzena un sausa, laukuma katrā stūrī bija izcirsti lieli āliņģi, bet laukums bija ierobežots tikai ar pēdu augstu malu un ļoti vāji apgaismots. Spēles sākumā uzbrucēji ar [Johanu] Skadiņu kreisā malā devās uz pretinieka vārtiem. Pēkšņi Skadiņš pazuda. Tiesnesis apturēja sacensību, lai noskaidrotu spēlētāja pazušanu, bet pārsteigums bija vēl lielāks, kad Skadiņš mēģināja tikt ārā no āliņģa,” pēc daudziem gadiem rakstīja arī tā gada izlases spēlētājs Leonīds Vedējs (Laiks, 1990.g. 21.febr.). Johans Skadiņš izglābās un vēl 30.gados hokeja laukumos sagādāja daudz rūpju pretinieku vārtsargiem.

Mūsdienu hokejam nesaprotami miniatūrā apmale tolaik nebija anomālija. Saskaņā ar tā laika noteikumu redakciju, apmalei bija jābūt vismaz 25 cm augstai, kas saskaņā ar mūsdienu IIHF noteikumiem ir noteikta 1,17-1,22 m augstumā. Atšķirība ir… Jāpiebilst, ka apmales tolaik bija mazāk bīstamas, jo spēka (“ķermenisku“) spēli drīkstēja piekopt tikai savā aizsardzības zonā un vismaz pusotra metra attālumā no apmales, ko norādīja noteikumu 113.punkts: “Savus vārtus aizsargājošam spēlētājam tomēr atļauts ar ķermeni kavēt pretinieka gaŗāmiešanu, bet nekādā ziņā nelietojot nūju. Šāda pretinieka kavēšana ar ķermeni atļauta aizsargājošai komandai tikai viņas laukuma trešdaļā un vismaz 1,50 m attālu no laukuma apmales” (Stadions, 1932.g. 15.dec.).

Pret Itāliju. 2:0

Spēle pret Itālijas valstsvienību norisinājās 24.februārī. Itālija LIHG bija uzņemta 1924.gadā, bet valsts izlase bija izlaidusi virkni turnīru un startējusi tikai četros starptautiskos turnīros – 1924., 1926. un 1929.gada Eiropas čempionātos, kā arī 1930.gada apvienotajās pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs. Augstākās vietas itāļiem nebija “pa zobam”, bet 1929.gada Eiropas čempionātā Itālija prata ieņemt 4.vietu (8 izlašu konkurencē).

1933.gada februārī Prāgā itāļiem esot pievērsta īpaša uzmanība: “Uz Itālijas spēli daudzi raudzījās novērojoši, jo nākošās pasaules meistarsacīkstes 1934.g. rīko Itālija Milānā” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pēc diviem zaudējumiem ledushokeja meistarības priekšsacīkstēs, latvju komandai beidzot izdevās gūt vienu uzvaru. Šo pirmo uzvaru mūsu hokejisti ieguvuši gandarījuma turnīrā, pieveicot Itālijas hokeja vienību ar 2:0. Abus vārtus mūsu komandai iesitis Jurgens. [..] …uzvara pret spēcīgo itāļu vienību nākusi savā ziņā negaidot, jo nevien mūsējie, bet arī visi daudzie skatītāji bijuši pārliecināti, ka latvjus sagaida jauna neveiksme.

Spēli uzsāk mūsu spēlētāji ar strauju uzbrukumu. Veikli kombinējot mūsu komandas uzbrucēji drīz vien nokļuvuši pretinieku vārtu tuvumā un vairākkārtīgi nopietni apdraud Itālijas vārtus. Tikai pateicoties itāļu vārtsarga lieliskai spēlei, šie straujie uzbrukumi beigušies bez rezultāta. Tad arī publika savu spriedumu par mūsu komandas spējām bijusi spiesta mainīt, jo nu pierādījies, ka ne saspēles, ne arī technikas ziņā latvji nav vājāki par itāļiem, bet ātrumā un centībā tos pat ievērojami pārspēj.

Pirmo panākumu mūsējie guvuši īsi pirms pirmās trešdaļas beigām, kad Jurgens no burzmas iesitis ripu itāļu vārtos. Rezultāts 1:0 par labu Latvijai! Otrā trešdaļā cīņa risinājusies bez rezultāta. Trešā spēles posmā latvji vēlreiz tikuši pie panākuma. Uzvaru nesošos vārtus atkal iesitis Jurgens. Neskatoties uz abpusēji straujo spēli, turpmākā cīņa rezultāta vairs nedevusi un latvji atstājuši spēles laukumu kā uzvarētāji ar 2:0. Pēc šīs iespaidīgās uzvaras latvju komandai nāksies sastapties gandarījuma turnīra finālspēlē ar Rumānijas vienību,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 27.febr.).

Korespondents A.Pavlovskis jau pēc čempionāta par spēli pret Itālijas izlasi rakstīja: “Šī bija viena no pasaules meistarcīņu lielākām sensācijām, jo Latvijas 2:0 uzvara nāca pilnīgi negaidīta. [..] Sevišķi labi spēlēja mūsu pirmā maiņa: Petrovskis, Jurgens un Skadiņš” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pret Rumāniju. 0:1

Gandarījuma turnīra paralēlajā spēlē Rumānijas izlase bija ar 3:2 pieveikusi Beļģiju, un spēlē par 9.vietu (gandarījuma turnīra finālā) 25.februārī Latvijas valstsvienībai nācās sacensties ar rumāņiem. Šajā turnīrā un vispār Latvijas nacionālās izlases neilgajā pastāvēšanas vēsturē Rumānijas valstsvienība bija vienīgā izlase, pret kuru mūsējie spēlēja otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms gada, 1932.gada martā Eiropas čempionātā Berlīnē, kur Latvija bija izrādījusies stiprāka (3:0). Rumānijas izlase abos LIHG turnīros, kuros bija piedalījusies (1931. un 1932.), bija ieņēmusi pēdējās vietas. Turklāt jau 1933.gada Prāgā apakšgrupas spēlē rumāņi bija jau zaudējuši Latvijas tikko uzvarētajiem itāļiem (0:2). Respektīvi, Latvijas izlasei pretī nāca pazīstams, reiz uzvarēts un teorētiski vājāks pretinieks. Jādomā, ka tas nevarēja neietekmēt situāciju un noskaņojumu…

“[..] vēl lielāka sensācija bija Latvijas 0:1 zaudējums nākošā dienā vājākai turnīra vienībai Rumānijai. Nelīdzēja latviešu pilnīgs pārsvars visā spēles laikā un it sevišķi pēdējā trešdaļā, kad spēle noritēja tikai pie Rumānijas vārtiem, bet latviešus bij aizmirsusi viņu pašu La[i]mas māmuļa,” sprieda V.Kanups izdevuma Stadions slejās (1933.g. 8.marts). Vienprātīgu vērtējumu sniedza arī laikraksta Sporta Pasaule līdzstrādnieks A.Pavlovskis: “Sāpīgākais sitiens, bez šaubām, bija Latvijas zaudējums Rumānijai (0:1). Viss, viss arī šeit bija labi, bet mūsu spēlētājiem pavisam trūka laimes…” (1933.g. 6.marts).

Savukārt avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks zaudējuma iemeslu pamanīja neieskaitītajā vārtu guvumā: “Gandarījuma turnīra finālā Latvija bijusi mazā pārsvarā un pirmā guvusi vārtus, kuŗus gan tiesnesis neatzinis, it kā neiesistus. Tiesneša rīcība nositusi mūsējo gara stāvokli, ko izmantojuši rumāņi, lai gūtu vienīgos vārtus” (1933.g. 1.marts).

Pēdējie nepalika

1933_PC_ASV_Stadions_1933-03-02_300Pasaules čempionāta kopvērtējumā Latvijas izlase 12 valstu konkurencē ieņēma 10.vietu, bet Eiropas meistarsacīkšu uzskaitē ieguva 8.vietu, kas bija atkārtots iepriekšējā gada sasniegums. “Aiz muguras” palika Itālijas un Beļģijas izlases. Pirmoreiz pasaules meistarsacīkšu vēsturē par čempioniem nekļuva kanādieši. Turnīra finālā viņus pieveica Massachusetts Rangers vienība, kas čempionātā startēja kā ASV izlase (pa labi novietotā attēlā). Pasaules čempionāta bronzu un Eiropas čempionu titulu izcīnīja mājinieki – Čehoslovākijas izlase.

Latvijas izlases sastāvā no 12 hokejistiem, kuri bija delegācijā, čempionātā uzspēlēja 11 vīri – Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arveds Keslers, Herberts Kušķis, Arvīds Pētersons, Ēriks Pētersons, Ādolfs Petrovskis, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, Pēteris Skuja, Leonīds Vedējs. Pie spēlēšanas netika tikai Hermanis Zaļums (un vai vispār plānoja?).

No valstsvienības sastāva Sporta Pasaules korespondents īpaši paslavēja ASK uzbrucējus Robertu Bluķi un Ādolfu Petrovski. Tomēr derētu izcelt vēl vienu “karavīru kluba” uzbrucēju Arvīdu Jurgenu, kurš bija trāpīgākais izlases sastāvā – sastrādāja divus vārtu guvumus. Arī šajās meistarsacīkstēs valstsvienības vārtu “pirmais numurs” bija Herberts Kušķis (Kuške), kuram pēc čempionāta izdevumā Stadions veltīts draudzīgs pantiņš (1933.g. 2.marts):

Kuŗš gan Kuškes vietā ies

Ar «šeibes» kundzi bučoties.

Vai vērts kvēlo skūpstu spiest

Pēc jā lūpas pampst un briest.

Izlases otrajam vārtsargam Pēterim Skujam statistiķi visā turnīrā ir fiksējuši 3 minūtes spēles laika. Tomēr laikabiedru, statistiķu un pētnieku vidū nav vienprātības, kurā spēlē tieši un, vai vispār tāds fakts ir bijis. (Statistiķi “sliecas” uz pēdējo spēli pret Rumānijas izlasi, bet, piemēram, čempionāta spēļu dalībnieks Leonīds Vedējs stipri vēlākās atmiņās viņu atcerējās izlases vārtos spēlē pret Itālijas valstsvienību.) Tāpat pētniekiem nav vienprātības konkrēto spēļu laukuma spēlētāju komplektos, kas devušies laukumā, kā arī izlases kapteiņa jautājumā. Dažādi avoti norāda divus dažādus kapteiņus – Indriķi Reinbahu, Arvīdu Jurgenu (pārbaudāms, vai abi nemainījās).

Vērtīgs sniegums vai tomēr izgāšanās?

Latvijas izlases dalību kā laikabiedri, tā vēlāki pētnieki vērtē diezgan atšķirīgi. Pozitīvāk noskaņotie akcentē galveno dalības principu “piedalīties” un atgādina par vairāk vai mazāk objektīviem faktoriem – pienācīgas ziemas trūkumu, garo un nogurdinošo ceļojumu, hokeja “jaunību” mūsu valstī un pašu izlases pieredzes trūkumu.

Starp valstsvienības panākumiem tika nosaukta arī Latvijas vārda nešana pasaulē. “Bet tie, kas ar skepsi skatījās nākotnē varēs tomēr apmierināties, ka Latvijas sporta vārds, ja arī ne ar uzvarām, tad tomēr ar jauniem sportiskiem sniegumiem ir pacēlis interesi ārzemēs par Latvijas sportu un Latviju vispār,” raksta V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.). Žurnālisti pasaules čempionāta kontekstā atzīmēja, ka ārvalstu prese dažkārt jaucot Latvijas un Lietuvas nosaukumus, mūsu hokeja valstsvienību nosaucot par Lietuvas izlasi.

Bija arī uzstājīgi viedokļi, kuru paudēji izlases otrajā turnīrā gaidīja un prasīja vairāk. No tā arī izrietēja kritika un arī publiska vaininieku meklēšana, bez kā neiztika Latvijas izlases pirmajā pasaules čempionātā…

“Netīrā veļa” latviešu gaumē

Kritikas arsenāls bija plašs un mūsdienām jau klasisks – spēlētāju sastāva izvēle konkrētajām spēlēm, virknējumu kārtība, spēles ilgums dažādām maiņām, izlases pārstāvja (trenera nebija) nekompetence un, galu galā, konkrēta spēlētāja prasmju trūkums. (Piebilde: laukumā spēlēja ar diviem uzbrucēju virknējumiem un vienu aizsargu pāri.)

Vienībā nesaskaņas un sarūgtinājumu izsauca atsevišķus spēlētāju itkā sevis nostādīšana “speciālistu” lomā ledus hokeja spēlē, un arī vienības pārstāvja [Paula Frēliha] varētu teikt, nemākulīgā rīcība vienības sastādīšanā. Nesaprotamu iemeslu dēļ vienībā cīņā ar Itāliju un Rumāniju netika ierindots viens no labākiem spēlētājiem mūsu apstākļos – Ēriks Pētersons [..]. Tāpat nesaprotami bija tas – ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību noturēties uz slidām.

Cīņā ar Rumāniju otra uzbrucēju maiņa visu spēles laiku spēlēja tikai 6 minūtes [..]. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kādēļ mūsu vienība zaudēja. [..] mūsu 1. maiņas uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit, laikam, lielu lomu spēlēja vēlēšanās “spīdēt”! Humoru sacēla vienības pārstāvja aizsargos spēlējošā Keslera cildināšana: “Lūk, redziet, redziet, tas spēlētājs tik spēlē ar galvu!”. Tā tad iznāk, ka pārējo biedrību spēlētājiem galvas nebūtu,” raksta Sporta Pasaule (1933.g. 6.marts).

Kritiķu pārmetumiem zināms pamats varētu būt kritizētā izlases pārstāvja Paula Frēliha un aizsarga Arveda Keslera “partejiskumam” – abi bija sporta kluba Unions biedri un tās hokeja sekcijas aktīvisti. Tomēr “aiz kadra” paliek nianse, kas nevairoja objektivitāti situācijā. Proti, Unions bija veidota un pastāvēja kā vācu sporta klubs, lai arī Unions hokeja komandā spēlēja virkne latviešu. Bet konkrēti P.Frēlihs un A.Keslers bija vācieši. Tāda atklāta konfrontēšanās starp vāciešiem un latviešiem vismaz hokeja laukumos 20.gs. 30.gados nebija manāma, tomēr bija epizodes, kurās tā parādījās. Piemēram, latviešu prese epizodiski apsmaidīja vācu komandu neveiksmes Latvijas hokeja meistarsacīkstēs. Zināma latviešu “cemme” bija, ka Latvijas meistarsacīkšu pirmajos gados par čempionvienību kļuva tieši vācu klubs Unions. Tāpat arī daļa no asākās kritikas izlases komplektēšanas pirmajos gados saņēma tieši vācu sportisti vai administratori. Vēlāk viņi no valstsvienības sastāva izzuda…

Taisnības un līdzsvara pēc kāds labs vārds jābilst par labu kritizētajam Arvedam Kesleram. Sporta Pasaules autors stipri pārspīlēja šī aizsarga nevarēšanu noturēties uz slidām. Keslers kopā ar Unions komandu jau bija divreiz kļuvis par Latvijas meistaru (tā tolaik sauca čempionu; 1931., 1932.), jau pēc Prāgas čempionāta – valsts čempiona titulu izcīnīja trešoreiz (1933.). Bija viens no pirmajiem Latvijas hokejistiem un spēlēja līdz pat Unions komandas pastāvēšanas beigām (1939.). Arveds Keslers bija viens no aktīvakajiem sporta kluba Unions biedriem un tā hokeja sekcijas virzītājiem. Vēlāk – arī Unions hokeja sekcijas vadītājs.

Tehnika un skats nākotnē

Konstruktīvāku vai vismaz mazāk personisku Latvijas izlases vērtējumu sniedz sporta apskatnieks V.Kanups: “[..] gandrīz visi valsts vienības spēlētāji jau daudzmaz piesavinājušies pareizo skriešanas techniku. Ripas vešanas technika un koku [nūjas] technika stāv stipri zemākā līmenī. Maz, mums tādu spēlētāju, kas skrējienā īstā momentā prot asi raidīt ripu pretinieka vārtos. Vēl vājāk mums veicas ar kombinācijām [..]. Piesavināties kombinācijas, tiesa, nav tik vienkārši kā slidu skriešanas techniku, tomēr mūsu vienības [Latvijas meistarsacīkstēs] maz par to domā. Visvājākā vieta mums tomēr ir taktikas trūkums, ko pēc Prāgas turnīra, cerams, mūsu spēlētāji būs daudzmaz piesavinājušies. [..]

Vesels gads līdz nākošām pasaules meistarsacīkstēm Milānā, tādēļ darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai attaisnotu tās cerības, ko uz katru šādu braucienu liekam,” (Stadions, 1933.g. 8.marts.). Uz pasaules čempionātu 1934.gada februārī Milānā Latvijas izlase nedevās, un vispār pēc Prāgas čempionāta izlasei iestājās turpat 2 gadus ilga starptautisko spēļu pauze… Latvijas valstsvienība apritē atgriezās pasaules čempionātā Šveicē 1935.gada 20.janvārī ar spēli pret Kanādas izlasi. Bet tas jau ir cits stāsts…

P.S. Kamēr nenomirs pēdējais bendijists…

Savdabīgu Latvijas hokeja novērtējumu 1933.gada pasaules čempionātā sniedzis kāds Kanādas izlases (kā tāda startēja Toronto National Sea Fleas komanda) spēlētājs, cik noprotams – čempionātā 3 vārtu guvumus sagādājušais Kenijs Keins (Kenny Kane).

Kancs, labākais Kanādas hokejists pasaules meistarsac. laikā bargi izteicies par mūsu ledus hokeju. “Kamēr nebūs miris Latvijas pēdējais bendī spēlētājs, jūs nekad nespēlēsiet labi hokeju”, tie ir slavenā kanādieša vārdi. Ja spēlējot hokeju, tad pavisam esot jāatmet bendī,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 3.aprīlis). Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta un arī izlases pamatu tās sākumposmā veidoja bijušie vai vēl esošie bendijisti, kuriem jāpateicas par hokeja iedzīvināšanu mūsu valstī. Starp citu, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Taču kanādieša domugraudā bija saklausāma skaidra doma.

Avoti un literatūra:

[Pirmajā un noslēdzošajā attēlā: Latvijas izlase pēc spēles pret Šveices izlasi 1933.gada 18.februārī, Prāgā; no kreisās – stāv: A.Pētersons, Ē.Pētersons, J.Skadiņš, I.Reinbahs, L.Vedējs, Ā.Petrovskis, A.Jurgens, R.Bluķis; no kreisās – tup: P.Skuja, H.Kušķis; attēlā nav čempionātā spēlējušais A.Keslers; foto avots: Stadions, 1933.g. 23.febr. Otrajā attēlā: Prāgas 1933.gada čempionāta plakāts; foto avots: passionhockey.com. Trešajā attēlā: Massachusetts Rangers vienība, kas kā ASV izlase kļuva par 1933.gada pasaules čempioniem; foto avots: Stadions, 1933.g. 2.marts.]

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_500

2 Atbildes to “Prāga 1933. Latvijas izlases pirmais pasaules čempionāts”

  1. spams said

    300 skatitaji… tajā laikā uz futo gāja tūkstošiem.

  2. Skaidrs, ka futbolu 1933.gadā apmeklēja vairāk skatītāju. Futbola meistarsacīsktes Latvijā norisinājās jau pirms 1.pasaules kara. Tas bija populārāks, masveidīgaks un arī saprotamāks sporta veids, kuram uz to brīdi bija jau izkoptāka infrastruktūra, stadionus, lietpratējus un arī promo ieskaitot. Turklāt hokejs norisinājās salīdzinoši aukstākos laika apstākļos, kas nevarēja neietekmēt apmeklētību.

    Hokejam 1933.gadā šie 300 skatītāji ir salīdzinoši liels skaits.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

 
%d bloggers like this: