Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Archive for maijs, 2014

Diennakts foto: Edgars Kulda izcīna Memorial Cup un kļūst par turnīra MVP

Posted by petrovich27 uz 2014/05/26

E_Kulda_MVP_2014-05_Oil_Kings_izcina_Memorial_Cup_mastercardmemorialcup_ca_N2

Latvijas jaunais uzbrucējs Edgars Kulda (#23) kopā ar Edmonton Oil Kings vienību ir izcīnījis Memorial Cup – Kanādas junioru hokeja galveno trofeju. Turklāt Kulda-jaunākais ir atzīts par kausa izcīņas turnīra vērtīgāko spēlētāju – MVP; piecās spēlēs viņš sakrājis 7 punktus (4+3) un lietderības koeficientu +3. Oil Kings vienībā savulaik spēlēja latviešu uzbrucējs Kristiāns Pelšs; viņu Edmontonas klubs pieminēja visas sezonas garumā un arī pēc izcīnītās balvas devās kopā ar Nr. 26. Foto: mastercardmemorialcup.ca

Pelsa_krekls_2014-05_Oil_Kings_izcina_Memorial_Cup_mastercardmemorialcup_ca

Advertisements

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , | Leave a Comment »

“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Posted by petrovich27 uz 2014/05/21

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

1-UnionsPirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

2-UnionsAr riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARUAllgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

3-Unions

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

GAT_Unions_pirmas_sez_uzv_no_Rig_Run_1931-03-07Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTKLiepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

GAT-Unions_Rigasche_Rundschau_1933-01-16_zibensturnirsUnions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

GAT_Unions_no_Stadions_1933-01-19

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Vīri, kas nevar beigt un apstāties

Posted by petrovich27 uz 2014/05/03

Ozolins_ofic_Soci_2014_LHF_profils_facebookKādā vecumā jābeidz profesionāla hokejista karjera vai vismaz jāliek punkts izlasei? 35? 36? Nu, vēl mazliet… Kuri ir bijuši konkrētākie Latvijas izlases veterāni un devušies laukumā ar lielāko gadu uzkrājumu augstākā līmeņa turnīros – olimpiādēs un pasaules čempionātos kopš izlases atjaunošanas (1992.).

41 – Ozoliņš

Līdzšinējais rekords iezīmēts šogad – olimpiādē Sočos, kur aizsargs un komandas kapteinis Sandis Ozoliņš devās laukumā 41 gada vecumā. Iepriekšējo 20+ gadu gaitā olimpiādēs un pasaules čempionātos neviens tik pieredzējis Latvijas hokejists nebija piedalījies. Kad 1992. gada novembrī C grupas kvalifikācijas turnīrā atjaunotās izlases pirmajās spēlēs piedalījās 40 gadus vecais Helmuts Balderis, šķita, ka tas jau stipri pāri iespējamam vecumam. (Tiesa, tas nebija augstākā līmeņa turnīrs.) Ozoliņš valstsvienības veterānu mērīšanā ir ieviesis jaunu atskaites punktu.

40 – Naumovs

Latvijas izlases ilggadējais vārtsargs Sergejs Naumovs 40 gados bija Latvijas izlases sastāvā kā olimpiādē (Vankūvera, 2010.), tā pasaules čempionātā (Šveicē, 2009.; Latvijas valstsvienības spēles notika Bernē). Tomēr Naumova gadījumā ir piebilde – abos nosauktajos turnīros viņš palika bez reāla spēles laika. Korekcija gan nav liela, jo S. Naumovs ir spēlējis 39 gadu vecumā – 2008. gada pasaules čempionātā Kanādā (mūsējiem spēles Helifeksā).

39 – Irbe, Maticins

Artūrs Irbe ir viens no retajiem Latvijas izlases hokejistiem, kas savas karjeras laikā uzspēlējuši arī cita nosaukuma pieaugušo valstsvienības ierindā. Kopā ar PSRS izlasi izcīnītās pasaules čempionāta zelta medaļas (1989., 1990.) ir “atstrādājis” Latvijas izlasei ar savu pieklājīgo paveiktā darba apjomu dažādos turnīros. Pēdējais uznāciens uz “lielās skatuves” spēlētāja lomā Irbem reģistrēts 2006. gada februārī olimpiādē Turīnā.

Savukārt aizsargs Andrejs Maticins bija izlases nezūdošā vērtība līdz 2002. gadam. Maticins bija spēlējis pēc kārtas pirmajos astoņos pasaules čempionātos ar Latvijas izlases dalību pēc nacionālās vienības atjaunošanas (1993.-2000.; t.sk., B un C grupu). Bet no izlases augstākajā līmenī atvadījās Soltleiksitijas olimpiādē (2002.), kad viņam bija 39 gadi.

38 – Beļavskis

Ir izlases līdzjutēju paaudze, kas atceras Aleksandra Beļavska tehniku kā paraugu, bet Oļega Sorokina “vārdā nosaukto” pirueti sauc par Beļavska tāda paša nosaukuma elementu. A. Beļavska stāžā ir deviņi pasaules čempionāti “no vietas” (1994.-2002.; t.sk. B grupu). Viņam bija 38 gadi, kad viņš devās uz ledus 2002. gada turnīros – olimpiādē (ASV) un pasaules čempionātā (Zviedrijā). Kopš tā laika pagājuši jau 12 gadi…

37 – Cipruss, Froļikovs, Kerčs, Laviņš, Vasiļjevs

Latvijas izlasei uzticīgais Aigars Cipruss no valstsvienības atvadījās 34 gadu vecumā – pēc Turīnas olimpiādes (2006.), vienā laikā ar Sandi Ozoliņu. Tomēr nāca palīgā izsenis ar centra uzbrucēju trūkumu nomocītajai valstsvienībai jau pēc 3 gadiem – 2009. gadā. Sākumā olimpiskās kvalifikācijas turnīrā, bet pēc tam pasaules čempionātā Šveicē, kur izlase atkārtoja savu augstāko sasniegumu (7. vieta). Ciprusam tobrīd bija 37; un tas viņam bija 12 pasaules čempionāts nacionālajās krāsās (ieskaitot B un C grupu). Pie tā visa plusā – divas olimpiādes, četri olimpiskās kvalifikācijas turnīri…

Uzbrucējs Aleksejs Froļikovs bija viens no pieredzējušākajiem “vecā” Rīgas Dinamo dalībniekiem, tomēr Latvijas izlasei pamanījās palīdzēt – tas notika pirmajos divos pasaules čempionātos (1992. – C grupā; 1993. – B grupā). Pēdējā čempionātā (1993.; Slovēnijā) – 37 gadu vecumā.

Leģendārās Kerča pauzes, izcilie klupieni un spēja nokaitināt pat durvju stenderi liek nobālēt dažāda kalibra “leo komaroviem”. Kopumā Aleksandrs Kerčs izlases ierindā nokapāja 10 pasaules čempionātus (t.sk., B, C), no kuriem pēdējais bija 2004. gadā Prāgā. Kerčam-vecākajam tolaik bija 37 gadi.

Vēl šogad pasaules čempionāta komplektā esošais aizsargs Rodrigo Laviņš savu vecāko “lielo turnīru” aizvadījis 37 gadu vecumā – 2012. gada pasaules čempionāta Stokholmas pusē. Tas bija Laviņa 13.-ais pasaules čempionāts Latvijas pieaugušo izlasē. Vēl ir bijušas 3 olimpiādes, dažādas kvalifikācijas. Bet šogad ir iespēja labot savu rekordu un uzspēlēt augstākajā līmenī arī 39 gadu vecumā.

Herberts Vasiļjevs arī atzīmējies 37 gadu vecumā, un šis ieraksts veikts šogad olimpiādē Sočos. Kas, savukārt, nozīmē, ka ar dalību Minskas olimpiādē paša rekords, mērot veselos skaitļos, var tikt labots tikai tad, ja Latvijas izlase sasniedz pusfinālu – t.i., iekļūst pirmajā četriniekā. Jo 38 gadi Vasiļjevam paliek čempionāta noslēgumā (23. maijā), jau pēc ceturtdaļfināla spēlēm, kas paredzētas 22. maijā. Jāatgādina, ka H. Vasiļjevam pēc 2011. gada pasaules čempionāta bija iestājusies aptuveni 3 gadu pauze, kuras laikā “iestājās” Vācijas pavalstniecība, un diez vai kāds vēl cerēja Vasiļjevu ieraudzīt Latvijas krāsās. Bet vēlme palīdzēt un vilinājums uzspēlēt olimpiādē bija diezgan stipri, lai Soču sastāvā būtu ierindā. Tagad arī ierašanās izlases treniņos pirms pasaules čempionātā apliecina, ka atgriešanās izlasē nebija saistīta tikai ar Soču vizīti. Kopumā izlasē 10 pasaules čempionāti (visi elitē), 3 olimpiādes…

Vecuma rekordi olimpiādēs un pasaules čempionātos Latvijas izlases sastāvā (treknrakstā – aktīvu hokejistu vārdi un/vai šogad fiksētie rekordi):

gadi spēlētājs dz. turnīrs
41 Sandis Ozoliņš 1972-08-02 2014. OS
40 Sergejs Naumovs 1969-04-04 2010. OS, 2009. PČ
39 Andrejs Maticins 1963-01-30 2002. OS
Artūrs Irbe 1967-02-02 2006. OS
38 Aleksandrs Beļavskis 1964-01-17 2002. PČ, 2002. OS
37 Aleksejs Froļikovs 1957-02-15 1994. PČ B
Aleksandrs Kerčs 1967-03-16 2004. PČ
Aigars Cipruss 1972-01-12 2009. PČ
Rodrigo Laviņš 1974-08-03 2012. PČ
Herberts Vasiļjevs 1976-05-23 2014. OS
36 Sergejs Čudinovs 1962-09-10 1999. PČ
Oļegs Znaroks 1963-01-02 1999. PČ
Normunds Sējējs 1968-02-12 2004. PČ
Leonīds Tambijevs 1970-09-26 2007. PČ
35 Mihails Šostaks 1957-04-26 1993. PČ C
Vjačeslavs Fanduļs 1969-03-17 2004. PČ
Viktors Ignatjevs 1970-04-26 2005. PČ
Oļegs Sorokins 1974-01-04 2009. PČ
Ģirts Ankipāns 1975-11-29 2011. PČ
Kārlis Skrastiņš 1974-07-09 2010. OS
Arvīds Reķis 1979-01-01 2014. OS

*

P.S. Šogad iespēja ieviesties 35-gadnieku izlases sarakstā ir uzbrucējam Aleksandram Ņiživijam (dz. 1976-09-16), kuram ir 37 gadi. Iepriekšējais “lielais turnīrs” Ņiživijam bija 2011. gada pasaules čempionāts, 34 gadu vecumā.

[Sanda Ozoliņa foto avots: Latvijas Hokeja federācijas oficiālais profils facebook.com lapā.]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Kurš brauks uz Minsku? Latvijas izlases kandidāti ciparos

Posted by petrovich27 uz 2014/05/03

Nizivijs_LAT_vs_FRA_2014-04-26_LHF_facebook_(M_Aise)Ar Slovakia Cup 2014 spēlēm beigušies izlases vadoņu eksperimenti ar sastāvu, tagad Nolanam atliek vēl “piešaut aci” treniņos, lai varētu droši soļot uz Minsku. Valstsvienības spēlēs šopavasar notestēti 46 hokejisti. Kādi viņi izskatījās cipariski?

Kopumā 8 pārbaudes spēlēs iztaustīti 26 uzbrucēji, 14 aizsargi un 6 vārtsargi. Izlases rīcībā vēl “skaitās” 31 spēlētājs, ieskaitot šopavasar izlases spēlēs “nepārbaudīto” Ronaldu Ķēniņu. Bet uz Minsku brauks tikai 25.

Ņiživijs kā rezultatīvākais

Protams, pārbaudes spēlēs, kur strāvo eksperimenti, statistika nav galvenais. Tomēr jāatzīmē, ka Bratislavas spēlēs rezultatīvākais ir bijis uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs ar 3 rezultatīvam piespēlēm. Ar 2 punktiem ir atzīmējies Mārtiņš Cipulis (1+1) un Andris Džeriņš (0+2). Jāpiebilst, ka Džeriņam ir labākais lietderības koeficients (+2) un mikromaču vārtu attiecība (2:0).

Interesanti, ka bēdīgākos ciparus ir sakrājis Zemgus Girgensons; viņam mikromaču vārtu attiecība ir 0:4 (!!!) un lietderības koeficients -2… Respektīvi, Girgensons bija laukumā četru vārtu zaudējumu (no 5) laikā pret slovākiem. Ar to pieticis, lai vispār šopavasar uzspēlējušo 26 uzbrucēju statistikas sarakstā ierindotos pēdējā (!) vietā. Tas gan ir “mājiens” statistiķiem, ka secinājumiem ar vienu-divām spēlēm ir par maz.

Kopumā Bratislavas spēlēs laukumā devās 14 uzbrucēju; mājās palikuši vēl četri uzbrukuma vīri – Koba Jass, Roberts Jekimovs, Ronalds Ķēniņš, Miķelis Rēdlihs. Attiecīgi no 18 uzbrucējiem jāatsijā četri puiši, jo tradicionālais uzbrucēju komplekts pasaules čempionātam ir 14.

Prognozēt galvenā trenera Teda Nolana pilno izvēli ir sarežģīti; īpaši tāpēc, ka klātienē redzējis viņš ir tikai divas pēdējās spēles. Tomēr rādās, ka uz 13. un 14. uzbrucēja pozīcijām seši pretendenti ir – Bērziņš, Bičevskis, K. Jass, Jekimovs, R. Lipsbergs, Saulietis. No kuriem tad četriem būtu jāpaliek ārpus Minskas komplekta.

Latvijas izlases uzbrucēju statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk; MM = mikromaču vārtu starpība):

uzbrucējs sp. punkti +/- MM sods
1. Aleksandrs Ņiživijs 2 0+3 ±0 3:2 0
2. Mārtiņš Cipulis 2 1+1 -1 2:3 0
3. Andris Džeriņš 2 0+2 +2 2:0 0
4. Roberts Bukarts 1 1+0 +1 1:0 0
Kaspars Daugaviņš 1 1+0 +1 1:0 0
6. Armands Bērziņš 2 1+0 +1 1:0 2
7. Herberts Vasiļjevs C* 2 1+0 ±0 2:1 2
8. Māris Bičevskis 2 0+1 +1 1:0 35
9. Miks Indrašis 2 0+0 ±0 0:0 0
10. Juris Štāls 1 0+0 ±0 0:0 2
11. Roberts Lipsbergs 2 0+0 ±0** 0:0** 2
12. Gints Meija 2 0+0 ±0 1:2 0
13. Kaspars Saulietis 2 0+0 -1 0:1 2
14. Zemgus Girgensons 1 0+0 -2 0:4 2

* Otrajā spēlē (pret Norvēģijas izlasi) kapteinis bija Herberts Vasiļjevs. ** Slovakiahockey.sk statistikas uzskaitē ir nepilnības; Latvijas izlases pirmā vārtu guvuma laikā laukumā bija arī Roberts Lipsbergs, kurš nav norādīts (bet ir atzīmēti vienlaikus laukumā esoši 3 aizsargi).

Latvijas izlases uzbrucēju statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

uzbrucējs dz. sp. punkti +/- MM sods
1. Aleksandrs Ņiživijs 1976. 3 0+5 ±0 5:3 0
2. Miķelis Rēdlihs 1984. 2 3+1 +2 4:0 0
3. Mārtiņš Cipulis 1980. 5 2+2 -3 5:7 0
4. Kaspars Daugaviņš 1988. 3 1+3 +2 6:1 2
5. Herberts Vasiļjevs 1976. 4 3+0 ±0 4:2 4
6. Miks Indrašis 1990. 5 1+2 +3 5:0 0
7. Roberts Bukarts 1990. 6 2+0 -2 2:4 2
8. Juris Upītis 1991. 4 1+1 ±0 2:1 0
9. Andris Džeriņš 1988. 8 0+2 -3 3:6 2
10. Armands Bērziņš 1983. 5 1+0 +1 2:1 4
11. Juris Štāls 1982. 6 1+0 ±0 2:3 4
12. Gints Meija 1987. 6 1+0 -2 2:5 0
13. Aleksejs Širokovs 1981. 3 1+0 -3 1:4 0
14. Roberts Lipsbergs 1994. 4 0+1 +1* 1:0* 2
15. Māris Bičevskis 1991. 7 0+1 +1 3:1 39
16. Gunārs Skvorcovs 1990. 3 0+1 ±0 1:1 0
17. Roberts Jekimovs 1989. 5 0+1 -2 3:4 4
18. Kaspars Saulietis 1987. 6 0+1 -2 2:3 4
19. Jānis Ozoliņš 1989. 1 0+0 ±0 0:0 0
20. Koba Jass 1990. 2 0+0 ±0 0:0 4
21. Artūrs Kuzmenkovs 1993. 2 0+0 ±0 0:0 2
22. Miks Lipsbergs 1991. 1 0+0 -2 0:2 0
23. Edijs Brahmanis 1983. 2 0+0 -2 0:2 4
24. Artūrs Ozoliņš 1988. 2 0+0 -2 0:3 0
Edgars Kļaviņš 1993. 2 0+0 -2 0:3 0
26. Zemgus Girgensons 1994. 1 0+0 -2 0:4 2

* Oficiālajā statistikā ir nepilnības. Piemēram, Latvijas – Slovākijas izlašu spēles mikromaču vārtu guvumu / zaudējumu uzskaitē. Piemēram, reāli Roberta Lipsberga lietderības koeficients ir +2 un 2:0, bet kādam no spēlētājiem lietderības koeficients un MM attiecība ir par vienu mīnusā.

Māris Jass un Jēkabs Rēdlihs aizsargu Topā

Uz Bratislavu aizbrauca deviņi aizsargi, no kuriem uzspēlēja visi, izņemot veselības lietas kopjošo Artūru Kuldu. Veiksmīgākā statistika starp aizsargiem fiksēta pāriniekiem Mārim Jasam un Jēkabam Rēdliham; abiem pa +3 un mikromaču vārtu guvumu / zaudējumu bilance 3:1. Izteikti bēdubrāļi abu spēļu summā nav saskatāmi, lai gan kļūdas bija arī pirmo divu pāru aizsargu vingrinājumos (Laviņš – Sotnieks; Galviņš – Pujacs).

Tā kā vēl pirms Bratislavas spēlēm treniņus ar izlasi beidza Mārtiņš Gipters un Maksims Širokovs, bet mājās palika Mārtiņš Porejs, tad treneriem jāizvēlas 8 no 10 aizsargiem. (Čempionātā parasti piedalāmies ar astoņiem aizsargiem.) Teds Nolans ir interesants “putns”, bet pēc pārpaudes spēlēm rādās, ka uz astotā aizsarga vietu dalībai Minskā pretendē – Jaks, Porejs, Saviels. Diviem būs jāpaliek mājās.

Latvijas izlases aizsargu statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk):

aizsargs sp. punkti +/- MM sods
1. Jēkabs Rēdlihs 2 0+0 +3 3:1 0
2. Māris Jass 2 0+0 +3 3:1 2
3. Georgijs Pujacs C* 2 0+1 ±0 2:2 2
4. Jānis Jaks 2 0+0 ±0 0:0 0
Agris Saviels 2 0+0 ±0 0:0 0
6. Kristaps Sotnieks 2 0+0 -1 1:2 0
7. Guntis Galviņš 2 0+0 -1 1:2 2
8. Rodrigo Laviņš 2 0+0 -1 1:2 6
Artūrs Kulda 0

* Pirmajā spēlē (pret Slovākijas izlasi) kapteinis bija Georgijs Pujacs.

Latvijas izlases aizsargu statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

aizsargs dz. sp. punkti +/- MM sods
1. Māris Jass 1985. 3 0+0 +3 3:1 2
2. Artūrs Kulda 1988. 3 0+1 +2 4:0 0
3. Jēkabs Rēdlihs 1982. 5 0+0 +1 4:4 2
4. Rodrigo Laviņš 1974. 8 0+3 ±0 7:6 8
5. Georgijs Pujacs 1981. 2 0+1 ±0 2:2 2
6. Kristaps Sotnieks 1987. 5 0+0 ±0 5:3 4
7. Ēriks Ševčenko 1991. 2 0+0 ±0 1:0 0
8. Guntis Galviņš 1986. 7 1+0 -1 5:5 4
9. Artūrs Salija 1992. 1 0+0 -1 0:1 2
10. Maksims Širokovs 1982. 4 0+0 -1 2:4 0
11. Mārtiņš Gipters 1989. 5 0+0 -1 1:3 2
12. Jānis Jaks 1995. 8 0+0 -3 1:4 2
13. Agris Saviels 1982. 6 0+0 -4 1:6 0
14. Mārtiņš Porejs 1991. 4 0+0 -4 0:5 0

*

Vārtsargu sastāvs skaidrs. Atliek – secība

Vārtsargu pārbagātības jautājums ir atrisināts; uz Slovakiju acīmredzot aizbrauca čempionātam paredzētais komplekts – Edgars Masaļskis, Kristers Gudļevskis, Ivars Punnenovs. Vēl pirms turnīra no kandidātu loka tika atbrīvots Ervīns Mustukovs, bet turnīra laikā Rīgā palikušais Elvis Merzļikins vairs nepretendē uz vietu sastāvā.

Tagad tik jātiek skaidrībā ar secību.

Latvijas izlases vārtsargu statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk):

vārtsargs sp. min:sek atv. met atv. % GAA sods MM
1. Kristers Gudļevskis 1 60:00 30 no 30 100% 0.00 2 2:0
2. Edgars Masaļskis 1 59:50 20 no 25 80.0% 5.01 0 3:5
3. Ivars Punnenovs 0 0:00 0

*

Latvijas izlases vārtsargu statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

vārtsargs dz. sp. min:sek GA sods MM
1. Kristers Gudļevskis 1992. 1 60:00 0.00 2 2:0
2. Ivars Punnenovs 1994. 2 91:07 1.32 0 5:2
3. Elvis Merzļikins 1994. 1 28:88 2.11 0 2:1
4. Ervīns Muštukovs 1984. 1 20:00 3.00 2 1:1
5. Edgars Masaļskis 1980. 3 179:11 3.01 0 7:9
6. Jānis Kalniņš 1991. 2 100:00 5.40 0 1:9
Rihards Cimermanis 1993. 0 0:00 0

*

Plašākam skatam:

[Aleksandra Ņiživija foto fiksēts spēlē pret Francijas izlasi 2014. gada 26. aprīlī.  Foto avots: Latvijas Hokeja federācijas oficiālais profilsfacebook.com lapā (autors Mārtiņš Aiše).]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »