Hokejs kara laikā

Viens no miera sludinātāju pamatpostulātiem deklarē – nejauciet sportu ar politiku. Šī iemesla dēļ dažādās sporta sacīkstēs līdzās startē dažādu, aktuāli vai vēsturiski naidīgu valstu sportisti. Ar godīgas spēles lozungiem sacenšas un cīnās par godalgām. Tiktāl skaisti. Bet vai tiešām šādu sportisku sacensību – olimpiāžu un starptautisku čempionātu – norise, organizācija, atklāšana, pasniegšana ir “tīra” no politikas un propagandas?

Olimpiādes laikā noklusētais stāsts ir ar Ukrainas nacionālo karogu rokās, un tas turpinās joprojām. Pat neiztirzājot Ukrainas iekšpolitiskās norises un problēmas, ir skaidrs, ka valsts atrodas karastāvoklī ne tikai iekšēju saviļņojumu dēļ, bet arī pateicoties kādas kaimiņvalsts gatavībai situāciju vajadzīgajā virzienā attīstīt ar “durkļu” (karaspēka) palīdzību. Var saukt Ukrainā notiekošo dažādi, taču neatkarīgi no tā, kas sāka un kas vainīgs, Ukrainā ir karš. Aukstais, karstais, pusaukstais, bet – karš. Ja vajag, šo vārdu var mīkstināt, saucot par okupāciju, aneksiju vai kā citādi. Bet fakts paliek fakts, ka vienas valsts parlaments sniedz atļauju savas valsts prezidentam veikt militāras operācijas citas valsts teritorijā. Turklāt “alvas zaldātiņu” pārbīdes šīs otras valsts teritorijā jau notiek.

Tā nu ir iegadījies, ka abas nosauktās valstis piedalās arī hokeja čempionātā KHL, kur pārstāvētas vēl arī Kazahstāna, Baltkrievija, Čehija, Slovākija, Horvātija un LATVIJA. Vēl viena sakritība, ka ne tikai regulārās sezonas pēdējā spēle 4. martā, bet arī izslēgšanas spēļu pirmā kārta līdz četrām uzvarām Rīgas dinamiešiem paredzēta pret Doņeckas Donbass komandu. Pret tās valsts komandu, kura atrodas faktiskā karastāvoklī ar citu KHL dalībvalsti. (Cits stāsts, no kurienes aug Donbass “saknes” un finansējums… Šis stāsts ne vienmēr patīk arī Rīgas Dinamo patriotiem.)

Jau ne reizi vien izskanējušas pusoficiālas runas, ka Ukrainas “stāvokļa” dēļ play off pirmās kārtas spēles Donbass, iespējams, nevarēs aizvadīt mājas arēnā Doņeckā. Tiem, kas Ukrainas kartē ieskatās retāk, skaidrojums: Doņecka (līdz 1961. g. nosaukums – Staļino) ir Ukrainas piektā lielākā pilsēta, atrodas šīs valsts austrumu daļā – “pa lielam” ap 100 km no Krievijas robežas. Pilsētā ir ap miljons iedzīvotāju, aglomerācijā – 1,7. Pilsētas aptuvenais etniskais sadalījums – pusi uz pusi ukraiņi un krievi.

Atkāpei

Aizvadītajā gadsimtā civilizācija ir piedzīvojusi neskaitāmus militārus konfliktus un globālas sadursmes, no kurām par postošāko izvērtās Otrais pasaules karš (1939.-1945.). Ar šādu nosaukumu vismaz to pazīst lielākā daļa civilizētās pasaules. Un pat šāda mēroga katastrofas laikā sporta dzīve neiznīka. Jā, bija izlaistas sezonas, bet paprāvs pulciņš karadarbībā iesaistīto valstu kara laikā aizvadīja, piemēram, savus hokeja čempionātus. Protams, hokeja sacensības norisinājās teritorijās, kurās karadarbība vēl vai vairs nenorisinājās, vai neskāra vispār.

Skaidrs, ka Ziemeļamerika nebūs atskaites punkts, jo tur tikai “naudas” lokauts spēj pārtraukt NHL sezonu. Bet hokeja čempionāts Otrā pasaules kara laikā periodiski norisinājās ne tikai nacistiskā bloka valstīs – Vācijā, Somijā, Ungārijā, Rumānijā, Itālijā, bet arī okupētajās Francijas, Beļģijas teritorijās vai neitrālajās Šveicē un Zviedrijā. Arī Latvija nav izņēmums. 1940./1941. g. sezonā pirmās padomju okupācijas laikā tika izspēlēts pirmais Latvijas PSR čempionāts, bet vācu okupācijas laikā esot izdevies aizvadīt divus Latvijas čempionātus. Vienu – pilnīgi droši, citi tādi puspabeigti sanāca…

Tomēr ir būtiska atšķirība: hokeja sacensības nav notikušas starp aktuāli karojošajām pusēm. Jā, okupācijas laikā okupētajās zonās sacensības ir bijušas. Bet vai varam iedomāties situāciju, ka, piemēram, 1943. gadā Vācija uzspēlē kādu draudzības spēli pret PSRS valstsvienību. Tāpat arī savāda liktos Krievijas un Gruzijas jebkāda sporta veida spēle tajās 2008. gada augusta dienās, kad norisinājās šo valstu militārais konflikts. Starp citu, tieši pirms KHL pirmās sezonas starta; tikai, ka Gruzija nav KHL dalībvalsts…

Secinājumu vietā

Šis nav aicinājums steidzamā kārtā pārtraukt Latvijas sportistu dalību jebkādos militāru konfliktu atbalstošas valsts sporta turnīros vai sūtīt Soču medaļas atpakaļ to organizatoriem. Tikai un vienīgi viela pārdomām – ierosinājums domāt ar galvu un piedāvājums atcerēties par mūzikas pasūtītājiem. Tāpat der apdomāt, kurai pusei visvairāk noderīga neitralitāte divu valstu konfliktā?

Vai varam iedomāties situāciju, ka Latvijai kaimiņos esošas valsts parlaments (piemēram, Igaunijas) nobalso par prezidenta rīcības brīvību militārām operācijām Latvijas teritorijā. Piemēram, ar pamatojumu – igauņu iedzīvotāju tiesību aizstāvība Alūksnē, Valkā un mazliet Ainažos. Vai šādā situācijā kāda Latvijas komanda spētu “nošķirt” sportu no politikas un turpināt spēlēt futbolu vai regbiju Igaunijas atklātajā čempionātā?

Otrs jautājums: kā mēs vērtētu citu valstu neitralitāti, kas turpinātu spēlēt šajā Igaunijas čempionātā un komentētu, ka nevajag jaukties “brāļu tautu” nesaskaņās? (Līdzību saskatīšana katra paša ziņā.)

P.S. Ja nav saprotams, tad atgādinājumam: Doņeckas Donbass nav Ukrainas spogulis. Līdzīgi kā Daugavpils nav visas Latvijas atspoguļojums.

[Pirmā attēla avots: Euromaidan konts twitter.com lapā. Zemāk novietotā foto avots: hcdonbass.com.]