Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Centra uzbrucējs? Virs 1,90? Oskars Batņa!

Posted by petrovich27 uz 2012/10/05

Dinamo saimniecības otrā jauniešu komanda Juniors uzsākusi savu otro sezonu MHL „otrajā divīzijā” un arī Latvijas Virslīgas čempionātā. Šosezon Juniors sastāvā „iejaukta” liela daļa no pērnās SK Rīga-95 komandas, kas iepriekš cīnījās Sanktpēterburgas čempionātā un arī Latvijas Virslīgā. No aktuālajā Juniors komandas pieteikumā esošajiem 30 hokejistiem 19 puiši ir dzimuši 1995. gadā – tātad U-18 vecuma spēlētāji. Turklāt komandas ierindā šosezon augumā raženi uzbrucēji un aizsargi nav retums. Starp viņiem arī centra uzbrucējs Oskars Batņa.

TUVPLĀNĀ: Oskars Batņa

  • Dzimis 1995. gada 7. maijā
  • Ampluā: centra uzbrucējs
  • „Figūra”: 194 cm; 89 kg
  • 2011./2012. g. sezonā Juniors komandā MHL B grupas čempionātā un Latvijas Virslīgā
  • Iepriekšējās sezonas: SK Rīga-95, citas SK Rīga komandas, Aisbergs/Sāga, Aisbergs
  • Latvijas un Baltkrievijas čempions dažādās U vecuma grupās
  • Sanktpēterburgas vicečempions U-17 vecuma grupā
  • Pirmie treneri: Juris Reps, Andris Bartkēvičs

Oskara Batņas individuālā statistika (kopš U-16 vecuma; līdz 2012-10-05):

sezona komanda čempionāts sp. punkti +/- SM kom. vieta
2010./2011. SK Rīga-95 Latvijas U-16 (C gr.) 3 7+4 n/d 0 1. (no 3)
Latvijas U-16 fināls 8 6+4 n/d 18 1. (no 3)
Baltkrievijas U-16 n/d n/d n/d n/d 1. (no 8)
2011./2012. SK Rīga-95 S-Pēterburgas U-17 (t.sk. play off) 39 21+15 n/d 66 2. (reg. – 3.; no 10)
Latvijas Virslīga reg. 33 11+11 n/d 52 7. (no 10)
Latvijas Virslīga play off 3 0+1 n/d 12 tika 1. kārtā (1/4 finālā)
2012./2013. Juniors MHL B 8 0+3 +2 22
Latvijas Virslīga 4 2+2 n/d 0

*

JAUTĀJUMI / ATBILDES:

Jautājums: Cik gados, kur un pie kura trenera uzsāki savas hokejista gaitas? Un kā sākumā veicās?

Oskars Batņa: Uzsāku hokeja gaitas no 5 gadu vecuma, un pirmais treneris ļoti neilgi bija Juris Reps. Tālāk jau trenējos pie Andra Bartkēviča komandā Aisbergs. Tā sanāca, ka no paša sākuma trenējos kopā ar gadu vai divus vecākiem spēlētājiem. Viegli nebija, jo komandas biedri jau kādu laiku hokeja pamatprasmes bija apguvuši, bet es tikai sāku nostāties uz slidām un mēģināju turēt citiem līdzi. Ar lielu neatlaidību un spītību man tas samērā veiksmīgi izdevās. Spēju izkarot savu vietu komandā starp vecākiem puikām.

Kāpēc ne futbols vai basketbols? Kas hokejā pievilka no paša sākuma?

Hokeju sāku spēlēt pateicoties savam tēvam. Piecu gadu vecumā, kad sāku trenēties, vēl biju pārāk mazs, lai saprastu ko vēlos pa īstam darīt. Tēvs uzskatīja, ka ar manu komplekciju ir vērts nodarboties ar sporta veidu, kurā auguma parametri un spēks spēlē lielu lomu. Parunājām un nolēmām pievērsties hokejam. Kā vēlāk izrādījās, tad tā bija pareizā izvēle, jo es ar to „saslimu”.

Kad nonāci līdz centra uzbrucēja ampluā? Līdz tam bija tāls ceļš ejams vai tiki skaidrībā salīdzinoši ātri? Kas pamudināja un kurš Tevi „atrada” centra pozīcijā?

Ja nemaldos, tad centra pozīcijā nonācu aptuveni 13 gados, kad trenējos jau pie Gunāra Krastiņa Aisbergs/Sāga apvienotajā komandā. Pirms tam pārsvarā spēlēju kā labās malas uzbrucējs. Tā kā man labi veicās arī spēle aizsardzībā, tad laikam jau likumsakarīgi, ka kļuvu par centra uzbrucēju.

Hokejistiem, kuri jau no bērnības nopietni pievēršas sportam, nereti cieš izglītība. Kā ir ar Tevi? Cik veiksmīgi sanācis apvienot skolu ar hokeju? Kuros priekšmetos ir bijis vieglāk, kuros – grūtāk?

Jā, savienot hokeja spēlēšanu ar skolu daudzo izbraucienu un treniņu dēļ nav vienkārši, bet kopumā jāsaka, ka ar mācībām līdz šim tādu ļoti lielu problēmu nav bijis. Varbūt ne ar tām labākajām sekmēm, bet desmit klases ir pabeigtas, un esmu pārliecināts, ka turpmāk arī tikšu galā, lai iegūtu nepieciešamo izglītību. Grūtāk man padodas matemātika, fizika, ķīmija.

Kā nonāci SK Rīga paspārnē? Un kāpēc izvēlējies to, nevis, piemēram, Prizma-Pārdaugava vai Liepājas Metalurgs saimniecību? Noteicošais bija tikai atrašanās vieta vai arī citi iemesli?

Kā jau iepriekš teicu, tad mana pirmā komanda bija Aisbergs. Var teikt, ka sākumā atrašanās vieta bija noteicošā, jo komanda bāzējās Rīgas centra ledus hallēs. Pēc tam jau var teikt, ka nekur projām arī neesmu gājis; mainījās tikai nosaukums, komandas biedri un treneri. Tā uz Aisberga bāzes tika izveidota Aisbergs/Sāga apvienotā komanda, bet vēl vēlāk jau arī SK Rīga-94 un SK Rīga-95. Izveidojoties SK Rīga sistēmai, nav bijusi vajadzība neko krasi mainīt, jo galvenais jau ir, lai būtu izaugsmes iespējas, un tādas, šeit spēlējot, no sezonas uz sezonu ir bijušas.

Par vienu no SK Rīga komandu „lielajām grūtībām” mēdz uzskatīt regulārus ārzemju izbraukumus jau salīdzinoši agrā vecumā. Cik saprotams, ar SK Rīga-95 komandu esi uzspēlējis Baltkrievijas Jauniešu līgas attiecīgajos vecumos, bet pērn (2011./2012.) cīnījies Sanktpēterburgas atklātā čempionāta U-17 vecuma grupā. Kā Tu uztver šos izbraukumus? Nav par grūtu, smagu? Kāpēc jā/nē?

Manuprāt, par grūtu nebija. Bija liela motivācija piedalīties šajos čempionātos. Gribējās pierādīt sev un citiem, ka mākam spēlēt hokeju, ka spējam līdzvērtīgi cīnīties ar kaimiņvalstu komandām un būt labāki. Vismaz man izbraucieni problēmas nesagādāja. Pie visa jau pierod.

Kā vērtē pērnsezonu, kad S-Pēterburgas čempionātā kopumā bija tikai izbraukumi? Vai tas nepadarīja Jūs mazāk konkurētspējīgus ar vietējiem SKA, Piter-iem un Forvard-iem?

Tā tomēr bija mūsu iniciatīva piedalīties šajā čempionātā, tādēļ ar to bija jārēķinās. Protams, reizēm varbūt svaiguma arī pietrūka, bet kopumā es uzskatu, ka nospēlējām veiksmīgi. Uzskatu, ka piedalīšanas šajā čempionātā ir vērtējama ar plus zīmi, un tā bija ļoti vērtīga pieredze.

Kā kopumā vērtē pirms gada notikušo SK Rīga komandu „pārslēgšanos” no Baltkrievijas uz Sanktpēterburgas jauniešu čempionātu. Bija tā vērts? Kas tieši jā/nē?

Bez šaubām bija tā vērts, jo Sanktpēterburgas jauniešu komandas bija ievērojami spēcīgākas. Baltkrievijā bija labi, ja divas komandas, ar kurām sanāca nedaudz līdzvērtīgāka cīņa. Krievijā tomēr bija citi ātrumi un tehniskais izpildījums. Spēlētāji fiziski labi sagatavoti un atlētiski.

Kas ir vērtīgāks – Baltkrievijas čempionu zelts, ko guvāt iepriekš, vai Sanktpēterburgas sudrabs, ko izcīnījāt šogad? Kāpēc?

Vērtīgas ir abas medaļas, bet augstāk tomēr vērtēju Sanktpēterburgas sudrabu, jo tas nāca daudz smagākā cīņā. Kā jau teicu, līmeņi tomēr bija atšķirīgi. Tās pašas play off spēles ir ko vērts. Lai tiktu līdz finālam, Krievijā bija ļoti smagi jāstrādā. Pusfinālā ar Serebrjanije Ļvi komandu par uzvaru nācās cīnīties pat ar dūrēm, jo piekāpties neviens negribēja. Tādas cīņas Baltkrievijā mums nebija.

Ko Tu kā spēlētājs S-Pēterburgā guvi tādu, ko nevarēji „dabūt”, piemēram, tepat Virslīgā?

Sanktpēterburgā spēlējām ar saviem vienaudžiem un gadu jaunākiem spēlētājiem. Varējām salīdzināt meistarības līmeņus, redzēt savas vājās vietas attiecībā pret viņiem. Zinot, ka šī reģiona Krievijas komandas tomēr nav tās pašas stiprākās valstī, radām priekšstatu, uz ko mums jātiecas, lai varētu līdzvērtīgi cīnīties ar hokeja lielvalstu labākajām jauniešu komandām. Atšķirībā no Virslīgas spēlēm, Sanktpēterburgas čempionātā spēles bija ātrākas, dinamiskākas.

Jau agrāk, acīmredzot arī pateicoties saviem auguma parametriem, esi spēlējis vecāku grupu čempionātos un arī vecākās komandās. Piemēram, 2009./2010. g. sezonā pie 2-3 gadus vecākiem Latvijas U-18 līgā vai pērnsezon kopā ar SK Rīga-95 komandu, kas jau 16 gadu vecumā spēlēja Latvijas Virslīgā. Vai tas ir tā vērts un pareizi jau tik agri nonākt pie vecākiem spēlētājiem? Un pat pieaugušajiem? Ko esi no tā guvis?

Tā ir sanācis, ka jau no paša sākuma pārsvarā esmu trenējies kopā ar gadu vai divus vecākiem puišiem un arī spēlējis vecākās grupās. Laikam jau patiešām sava auguma parametru dēļ esmu bijis pietiekoši konkurētspējīgs, lai spētu līdzvērtīgi cīnīties ar vecākiem spēlētājiem. Vai tas ir labi vai slikti, ka spēlēju „uz augšu”, grūti pateikt. Es gan pats domāju, ka man tas ir bijis pozitīvi, jo ātri ieguvu vajadzīgo pārliecību par saviem spēkiem, bez kuras laukumā nav ko darīt. Vienmēr bijis dzinulis turēt līdzi vecākiem čaļiem un nepiekāpties nekur.

Kā vērtē Latvijas U-16, U-18 līgu līmeni, kur esi spēlējis iepriekš? Vai pērn SK Rīga-95 komanda, kas tosezon bija U-17 vecums, bija tiešām un tik būtiski stiprāka par Latvijas U-18 līgas līmeni, ka komandai bija jāizvēlas Virslīgu?

Jā, U-18 līmeni bijām jau pārauguši. Pēdējos pāris gadus, spēlējot Latvijā attiecīgajās vecuma grupās, mums vairs jau nebija īsti ar ko spēlēt. Principiālas cīņas bija tikai ar HK Liepājas metalurgs. Lai progresētu, bija jāskatās uz priekšu. Spēlēšana Virslīgā tad arī bija tas nākošais pakāpiens. Uzskatu, ka debijas sezona mums bija veiksmīga. Pierādījām, ka neesam nekādi „peramie” zēni, neskatoties uz savu vecumu.

Kā kopumā vērtē komandas un savu sniegumu aizvadītajā (2011./2012.) sezonā, kad rāvāties S-Pēterburgā un Latvijas Virslīgā? Ko esi guvis no šīs sezonas visvairāk?

Sezona kopumā padevās laba. Ar komandas sniegumu esmu apmierināts. Ar savu spēli visumā arī, kaut gan vienmēr jau, protams, ir lietas, ko būtu gribējies izdarīt labāk. Sezonas laikā iegūta vērtīga pieredze, kas veicinās sekmīgāku pāreju no bērnu un jauniešu hokeja uz pieaugušo.

Aizvadītajā sezonā biji SK Rīga-95 vienības 4. rezultatīvākais spēlētājs S-Pēterburgas čempionātā un 5. rezultatīvākais Virslīgas regulārajā sezonā. Kā Tu raksturotu savu lomu komandā? Un cik būtiski Tev ir cipari rezultativitātes ailītēs?

Tā kā spēlēju pirmajā maiņā, tad no manis tika gaidīts attiecīgs rezultāts. Treneris uzticējās, un daudz nācās spēlēt gan vairākumā, gan mazākumā. Bija jābūt rezultatīvam un arī pamatīgi jāstrādā aizsardzībā. Domāju, ka kopumā ar saviem uzdevumiem tiku galā. Individuālā statistika, protams, arī ir svarīga, bet galvenais tomēr ir komandas rezultāts.

Cita starpā, Tev S-Pēterburgas čempionātā salasīts visvairāk soda minūšu (66) komandā? Kā tās ienākušās? Augumam ir sava loma vai vispār esi parupjš spēlētājs? Vai arī Tev ir specifiski uzdevumi?

Neuzskatu, ka esmu rupjš spēlētājs. Vienkārši piekopju agresīvu spēles stilu, un man tāds patīk. Sanāk izpildīt daudz spēka paņēmienu. Pateicoties savam augumam, varu atļauties tā spēlēt, un nebūtu pareizi to neizmantot. Gadās arī izkauties, jo tas ir neizbēgami, ja spēlē agresīvi. Aizstāvu arī savus komandas biedrus. Tā arī tās soda minūtes salasās. Pagājušā sezonā sodu bija par daudz. Uzkrājot pieredzi, kļūstu gudrāks un arī savaldīgāks. Pareizāk spēju novērtēt situācijas. Jau tagad nopietni piedomāju pie tā, lai noraidītos daudz mazāk.

Jau pirms MHL B grupas čempionāta esi „apostījis” gaisu Krievijas jauniešu hokejā. Ne tikai S-Pēterburgas čempionātā, bet arī dažādos turnīros. Piemēram, Harlamova piemiņas turnīrā Kļinā 2011. gada augustā, kad „dabūjāt pa mici” un palikāt 11. vietā (no 12). Tagad esat MHL „otrajā divīzijā”. Kas Krievijas jauniešu un jaunatnes hokejā ir savādāk nekā citur? Kas principiāli atšķir Latvijas komandas no Krievijā augušām un spēlējošām?

Kļinas turnīrā piedalījās Krievijas stiprākās 95. gadu komandas. Praktiski tās bija reģionu izlases. Tur spēlēja labākie šīs vecuma grupas spēlētāji. Turnīrs bija ļoti vērtīgs, jo varējām izmēģināt savus spēkus šajā sabiedrībā. Uzskatu, ka nospēlējām godam, kaut arī turnīra tabulā bijām lejasgalā. Kaunā neiekritām, jo visās spēlēs izrādījām sīkstu pretestību un cīnījāmies kā līdzīgs ar līdzīgu. Vairāk uzvarām pietrūka šāda līmeņa spēļu prakses. Krievijas jauniešu komandu sastāvi ir līdzvērtīgāk nokomplektēti. Atšķirības meistarībā starp maiņām praktiski nav. Spēlētāji labi slido, ir fiziski un ar labu nūjas tehniku. Viņus dzen uz priekšu arī nežēlīgā konkurence savā starpā. Spēlētāju ir daudz un katrs cīnās līdz galam par savu vietu. Latvijas jauniešu komandās tādas konkurences nav, tādēļ ir spēlētāji, kas tā arī neiemācās strādāt ar maksimālu atdevi un līdz ar to arī neprogresē.

Jau no Baltkrievijas jauniešu līgas un Latvijas dažādu U vecumu čempionātu laikiem SK Rīga komandas, un SK Rīga-95 nebija izņēmums, „rīvējaties” ar Liepājas Metalurgs vienaudžiem. Vēl 2010./2011. g. sezonā SK Rīga-95 Baltkrievijas U-16 līmenī paņēma zeltu, Liepāja palika otrie. Tajā pašā sezonā Latvijas U-16 līgā – tieši tāpat, un pat punktu skaits bija vienāds. Bet tagad arī Liepājas komanda ir MHL B grupā. Vai savstarpējās spēles MHL-ā arī ir tikpat principiālas kā agrāk?

Jā, ar Liepāju vienmēr esam konkurējuši, un spēles ir bijušas ļoti principiālas. Tas tāpēc, ka arī tur ir izveidota laba bāze, lai būtu iespēja nodarboties ar hokeju augstā līmenī. HK Liepājas Metalurgs spēlē labi hokejisti, kas tāpat kā mēs grib pierādīt, ka ir labāki. Arī MHL-ā savstarpējās spēles droši vien būs īpašas. Jāatzīmē gan, ka mūsu komanda čempionātā ir viena no jaunākajām (pamatā 95. gadi), bet Metalurgā tomēr ir pieredzējušāku spēlētāju sastāvs; taču skaidrs, ka ceļu negriezīsim.

Spriežot pēc Tava auguma parametriem (virs 1,90), ampluā (centrs) un pozitīvas iemetienu bilances, Tu pretendē uz tradicionāli Latvijā vakanto centra uzbrucēja pozīciju, kurā spēlētāji tiek īpaši gaidīti. Kādas perspektīvas Tu saskati pats? Ko Tu gribētu sasniegt tuvāko 2 – 3 gadu laikā?

Ir radīti visi apstākļi, lai es varētu izveidoties par labu centra uzbrucēju, un es apzinos, ka viss būs atkarīgs tikai no paša – ar kādu atdevi spēlēšu un trenēšos, kā pilnveidošu savu meistarību. Protams, arī no veiksmes daudz kas ir atkarīgs. Tālu uz priekšu neko neplānoju, bet soli pa solim nospraužu reāli sasniedzamus mērķus, tādā veidā virzoties uz priekšu. Šobrīd ir uzdevums labi nospēlēt regulāro čempionātu gan MHL-ā, gan Virslīgā, lai jau pavasarī varētu kandidēt uz vietu Latvijas U-18 izlasē. Mērķis ir tajā iekļūt un spēlēt pasaules čempionātā. Tālāk jau dzīve rādīs.

Lai veicas!

Izziņām:

[Attēlā: Oskars Batņa pārmij vārdu ar tiesnesi. Foto fiksēts SK Rīga-95 spēlē pret SMScredit.lv 2012. gada 4. februārī; foto avots: lhf.lv (Oļegs Siračenko). 2., 3., 4. un 5. foto no Oskara Batņas personīgā arhīva.]

Advertisements

Viena atbilde to “Centra uzbrucējs? Virs 1,90? Oskars Batņa!”

  1. gold price said

    playthegame rakstīja: protams, teoretiski ari miris un apglabats cilveks var atdzivoties, bet tas jau nenozime, ka tagad mirusus cilvekus gadu neapbedisim, gadijumam ja nu viens no 10 milj. tomer vel izsauj/atdzivojas. ka jau teicu, sada sistema tiek izmantota visa pasaule un visos sporta veidos. jebkuram nepamanitam taantam ir iespejas par sevi dot zinamu ari spelejot taja pasa jelgava. Neviens jau neliedz progreset un pieradit, ka ari vins var. katra gadijuma nelaut komandam kuram ir labaki treneri, treninu apstakli un cempionati kuros spelet pulcet pie sevis talantigakos speletajus tapec vien, ka iespejams si talantiga speletaja bijusaja komanda ir kads snaudos talants kuram ir vajadzigs speciga komandas biedra atbalsts ir mulkigi. sapnis, ka visi jaunie puikas kuri uzsak gaitas hokeja hokejam ar laiku ari bus derigi ir utopisks. lai ari kads butu cempionats, lai ari cik daudz jauniesu nespeletu hokeju, lai ari kadi treninu apstakli viniem netiktu nodrosinati, vienmer bus kads klubs kurs var piedavat kautko vairak un kurs ari salasis labakus speletajus. neviena no top hokeja valstim nav aizliegta speletaju migracija no viena kluba uz otru, vel vairak, tada somija, zviedrija, kanada, krievija si migracija ir daudz izteiktaka….ka jau teicu, sada sistema tiek izmantota visa pasaule un visos sporta veidos … – Tagad Tu stāsti pilnīgas pasakas! Un kā tad ir tai pašā Sankt-Pēterburgā? Kā redzi, U16 un U17 līmenī visi jaunieši vēl ir savās komandās. Tāpat arī Kanādā, Zviedrijā, Dānijā, Baltkrievijā u.c. (tai pašā Zviedrijā – U18 Elitē (Allsvenskan) ir 52 komandas, U20 Superelitē – 20; neviens 16-17 gadu vecumā neveido mākslīgas “superkomandas”)arī citos sporta veidos – piemēram, ASV basketbolā ir līdzīgi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

 
%d bloggers like this: