Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Krists Kalniņš, Latvijas U-20 izlases lietderīgākais aizsargs

Posted by petrovich27 uz 2012/06/11

Pēc statistiķu aprēķiniem aizvadītajā 2011./2012. g. sezonā Zviedrijā savu laimi kala vismaz 25 hokejisti ar Latvijas pavalstniecību, un Latvijas U-20 izlases aizsargs Krists Kalniņš bija viens no viņiem. Par to arī stāsts – par leģionāra gaitām Zviedrijas klubos, par varēšanām U-20 pasaules čempionātā, par to, ka līgums ar HK Rīga var būt kļūda.

TUVPLĀNĀ: Krists Kalniņš

  • Dzimis 1992. gada 13. septembrī
  • Ampluā: aizsargs
  • „Figūra”: 189 cm; 90 kg
  • 2011./2012. g. sezonā AIK Hockey Härnösand komanda Zviedrijas Division 1 (3.-šā stipruma līmenis), kā arī AIK Hockey Härnösand J20 vienība J20 Elit (U-20 2.-ais līmenis) līgā
  • Iepriekšējās sezonas: Arlanda Wings HC komandas Zviedrijā: pieaugušo – Division 1 līmenī, U-20 vecuma – J20 Division 1 līgā, U-18 vecuma – J18 Elit līgā; HS Rīga/LB 92 u.c.
  • Latvijas U-20 izlases dalībnieks 2011./2012. g. sezonas U-20 pasaules čempionātā elitē
  • Pirmais treneris: Oļegs Jurenko (HK Sāga 91/92)

JAUTĀJUMI / ATBILDES

Jautājums: Vasara ir pienākusi – tas nozīmē, ka var kārt uz kādu brīdi slidas uz naglas? Kādu atpūtas un sagatavošanās ciklu esi paredzējis šovasar?

Krists Kalniņš: Nu tā nosacīti, nedaudz var atpūsties no hokeja, bet tā kā man šogad sezona beidzās salīdzinoši ātri, tad jau pats eju uz trenažieru zāli, gan pa retam uz ledus uzkāpju, bet intensīvāki treniņi jau sāksies jūlijā.

Kas Tavā pirmssezonas sagatavošanās ciklā ir mainījies pēdējo 3 sezonu gaitā, kopš esi „ieviesies” Zviedrijas hokeja saimniecībā? Esi sācis vairāk piestrādāt pie sausajiem treniņiem un svaru stieņa?

Pēdējos divos gados ir tā sanācis, ka jāgatavojas vairāk patstāvīgi, un, protams, esmu kļuvis vecāks; tāpēc eju vairāk uz trenažieriem.

Pēdējās atmiņas par Tevi Latvijas hokeja līgu hronikās attiecas uz 2008./2009. gada sezonu, kad Latvijas Hokeja federācijas statistikā esi fiksēts kā uzbrucējs HS Rīga / LB 92 komandā. Kas šo trīs prombūtnes sezonu gaitā ir principiāli mainījies Tavā hokeja karjerā un uztverē? Esi kļuvis zviedriskāks?

Jā, pēdējo pusotru gadu Latvijā nospēlēju kā universālais spēlētājs; spēlēju gan kā uzbrucējs, gan arī kā aizsargs. Mainījies, pirmkārt, ir tas, ka tagad esmu 100% aizsargs un uzbrukumā vairs pat negribētu spēlēt. Otrkārt, ļoti esmu audzis tieši individuālā ziņa, jo Zviedrijā it īpaši pirmajos divos gados mums bija pat ledus trīs reizes dienā, no kuriem divas reizes bija tieši individuālie – tehnikas, slidošanas utt. – treniņi.

Tagad Tavā hokeja specialitātes ailītē rakstīts D vai zviedru tabulās B (Backar), kas liecina par piederību aizsargiem. Kurā brīdī izvēlējies savu ampluā? Vai Tavā gadījumā tradicionāli izšķirošais bija lielāks augums, salīdzinot ar vienaudžiem?

Būtībā jau no paša sākuma mani lika aizsardzībā, un tāpēc to pusotru gadu gribēju pamēģināt arī uzbrukumā spēlēt, bet nu jau pats labāk spēlēju aizsardzībā.

Kā nonāci līdz savai izvēlei – pirms 3 gadiem pārcelties uz Arlanda Wings HC saimniecību Zviedrijā? Kāpēc tieši Zviedrija, kāpēc Wings?

Bija situācija, ka likvidēja HS Rīga / LB 92, un īsti nebija zināms, kas notiks tālāk. Tāpēc sāku apsvērt domu kaut kur braukt spēlēt ārpus Latvijas, nekur tālu negribējās braukt, tāpēc Zviedrija šķita labs variants. Valtera Ozoliņa tētis apzvanīja vairākas (Zviedrijas) J18 Elit komandas līdz Wings izrādīja interesi, tā arī tur nokļuvām.

Tava pirmā Zviedrijas sezona (2009./2010.) bija Arlanda Wings HC J18 komandā J18 Elit līgā. Kādi bija Tavi pirmie iespaidi? Vai nenācās piedzīvot nelielu kultūršoku? Adaptācijas posms bija ātrs?

Sākumā bija tā savādi, bet bijām pirms tam pavasarī aizbraukuši uz turnīru, kā teikt, atrādīties šajā komandā, tāpēc nedaudz zināju, kas mani sagaida. Pēc kāda mēneša, kad iedzīvojos un sapazinos ar komandas biedriem, jau nebija nekādu problēmu.

Kas vispār, Tavuprāt, ir salīdzinoši grūtākais, dodoties spēlēt uz Zviedriju? Attālinātība no mājām, nepieciešamība sadzīviskās lietas kārtot pašam, kas cits?

Sadzīvē man vismaz problēmu nebija, jo klubs tiešām tādas lietas nokārtoja. Grūtākais, manuprāt, bija tieši attālums līdz mājām un arī valodas nezināšana.

Jādomā, ka „trimdu” atviegloja apstāklis, ka Wings saimniecībā bijāt trīs hokejisti no Latvijas – Tu, Valters Ozoliņš un Martins Lavrovs. Parasti tiek uzsvērts, ka tautiešu klātbūtne atvieglo ceļu. Tā bija?

Pirmajā gadā (2009./2010.) bijām tikai es un Valters, bet, protams, tas padarīja sadzīvi vieglāku. Leģionāri jau vienmēr vairāk turas kopā, un arī šeit mēs dzīvojām 4 ārzemnieki kopā.

Un kādi varētu būt mīnusi, tam, ka vienā klubā kā leģionāri cīnās vienas valsts – šajā gadījumā Latvijas – pārstāvji? Varbūt cieš spēle, treniņu process? Varbūt tomēr labāk būt pilnīgi vienam bez jebkādiem „savējiem”?

Nezinu, man tā liekas, ka mīnusi varētu būt, ja mēs būtu konkurenti, bet tā kā es esmu aizsargs un Valters – uzbrucējs, mēs viens ar otru nekonkurējām.

Pēdējās sezonas – kā Wings saimniecībā, tā aizvadīto (2011./2012.) – Hērnēsandas klubā – sanācis spēlēt „pa ceļam” ar Valteru Ozoliņu. Vai tā mērķtiecīgi izvēlējāties savu karjeru attīstīt kopā vai arī drīzāk tā ir lielāka vai mazāka sakritība?

Spēlējām divus gadus kopā Wings, pazinu viņu jau pirms Zviedrijas. Speciāli jau kopā nemeklējām klubu, bet diži nekāds cits variants nebija, tāpēc tā vairāk vai mazāk vienkārši sanāca.

Pirms gada pārcēlies no Arlanda Wings HC uz citu Zviedrijas klubu AIK Härnösand. Kāpēc tika mainīts klubs? Wings komandas kļuva par „garlaicīgu”? Ar ko jaunais klubs Tevi pievilināja?

Gribējās spēlēt 1. Divīzijā; biju jau pāris spēles nospēlējis tajā līgā un zināju, ka varu tur spēlēt. Arlandas Wings krasi mainīja sastāvu, nomainīja treneri un pārsvarā visus ārzemniekus izmeta; tā, ka tur jau ātri bija skaidrs, ka iespējas tur spēlēt nebūs, tāpēc tika meklēts cits klubs. Gribējās nedaudz arī pamainīt vidi, un tajā ziņa arī reģionu, un atkal bija klubs, kurš atsaucās, bija ieinteresēts – ar to arī bija pietiekami.

(Piebilde: Division 1 = Zviedrijas pieaugušo 3.-šais līmenis, aiz Elitserien un HockeyAllsvenskan.]

Jaunajā klubā spēlēji pamatā pie pieaugušajiem Division 1 līgā un, saskaņā ar statistikas uzskaitēm, tikai vienu spēli pie junioriem J20 Elit līgā. Kā Tu kopumā novērtētu savu sezonu AIK Härnösand klubā? Esi pilnībā apmierināts, vai arī kaut kas pietrūka līdz „pilnai laimei”?

Jā, tā U-20 līga sākuma nemaz nebija paredzēta, bet beigās nepietika komandu un tāpēc ātri tika savākti visi, kuriem vecums atļauj spēlēt tajā līgā. Pie pieaugušajiem sezona bija diezgan interesanta; sākumā bija jāpierod, bija jābūt stabilam sniegumam, un pieaugušo hokejs tomēr ir citādāks. Sniegums varēja būt labāks, bet pirmajai sezonai varbūt arī pieņemams.

Tavā pirmajā sezonā J18 Elit līgā Tev 34 spēlēs fiksēts lietderības koeficients „+23”, bet tikko aizvadītajā sezonā pieaugušo Division 1 līmenī Tavs lietderības koeficients „pazudis” līdz pat „-18”. Arī rezultativitāte ir cita. Protams, U-18 un pieaugušo hokejs nav tiešā veidā salīdzināmi. Taču, kā Tev veicas pāreja uz pieaugušo hokeju? Kas pirmajā īstajā „lielo” sezonā Tev bija kļuvis savādāk? Kas pieaugušo hokejā Tev sagādā lielākas, kas – mazākas grūtības? Borti kļuvuši cietāki, pretinieki gudrāki?

Pirmkārt, par rezultativitāti: J18 Elit spēlēju pirmajā maiņā un, protams, spēlēju vairākumā, bet šogad vairāk biju tendēts uz aizsardzību, bet nu, protams, šogad arī bija grūtāk. Lietderības koeficients arī izmainījies diezgan, jo šogad bijām pastarīši un pat zaudējām vienu spēli 0:11; tādā variantā grūti cerēt uz labu koeficientu, bet arī statistika bija diezgan kļūdaina, bieži vien plusi netika ieskaitīti.

Aizvadītajā sezonā nonāci Latvijas U-20 izlases sastāvā Junioru pasaules čempionātā elitē. Centies apliecināt savu noderību izlasei arī pārbaudes spēlēs. Vai bija grūti konkurēt uz vietu valstsvienībā? Vai arī biji pārliecināts, ka uz čempionātu brauksi?

Pirms (pārbaudes spēļu) turnīra Lidā biju diezgan skeptisks par spēlēšanu pasaules čempionātā, bet, nospēlējot tās trīs spēles, jutu, ka droši varu konkurēt uz vietu izlasē. Pēc tam jau, kad sākās (Latvijas U-20 izlases) nometne Volvo hallē, bija grūti spriest, ko treneris īsti meklē, tāpēc bija varbūt tāda neticība, ka tikšu sastāvā.

Galveno uzdevumu – saglabāt vietu elitē izpildījāt. Kas pietrūka, lai „aizsniegtu” kaut ko vairāk? Vai tomēr „ap 9. vietu” ir Latvijas objektīvā vieta pasaules junioru un jauniešu hokejā?

Vieta varbūt nav tik slikta, kā tas, ka varējām daudz labāk nocīnīties pret krieviem un pārējiem. Manuprāt, vismaz šogad, izlasē ir spēlētāji, kuriem tomēr ir nedaudz jāmaina sava attieksme, un mūs lielā mērā iegāza sportiskā disciplīna, ja treneris ir pateicis, ka nedrīkst visi skriet uz priekšu, ka ir jāpaliek aizsardzībā, tad tā arī ir jādara. Tādā ziņā, manuprāt, ir vajadzīgs radikālāks treneris.

Latvijas U-20 izlases ierindā statistiķi Tev fiksējuši stabilāko sniegumu – lietderības koeficients „0” ir labākais Latvijas valstsvienības aizsargu rindās šajā čempionātā; pārējiem aizsargiem – mazāki vai lielāki mīnusi. „Neitrāls” izlasē bija vēl tikai viens spēlētājs – uzbrucējs Ņikita Jevpalovs. Tā ir sakritība, statistikas kļūdai vai arī, Tavuprāt, Tavs sniegums bija manāmi stabilāks nekā cīņu biedriem? Kā kopumā vērtē savu sniegumu U-20 pasaules čempionātā?

Kļūda tā noteikti nav, varēja pat būt +1, ja pirmajā spēlē pie mūsu pirmajiem vārtiem nebūtu nomainījies, bet es uzskatu, ka nospēlēju labi; bija situācijas, kur varēju labāk nospēlēt, piemēram, pret Šveici nenobloķēju metienu, kurš man bija jāņem. Bet to stabilitāti jau varēja manīt, arī tāpēc, ka mums uzbrucēji mainījās – nebija tā, ka Ņikita Jevpalovs tikai sameta golus. Pēc tam, lasot Sporta Avīzē sapratu, ka treneris Miļuns arī bija apmierināts ar manu spēli.

Vai pēc pasaules čempionāta HK Rīga galvenais treneris Leonīds Tambijevs neaicināja Tevi pievienoties HK Rīga komandai MHL čempionātā? Ja šāds piedāvājums bija/būtu, kā Tu vērtētu šādu iespēju?

Nē, neesmu ar viņu vispār runājis. Pagaidām MHL neietilpst manos mērķos.

Daudzi Latvijas jauniešu un junioru vecuma hokejisti līdz ar HK Rīga startu MHL čempionātā ir sākuši atteikties no iespējamām leģionāra gaitām citur Eiropā vai pat Ziemeļamerikā, saskatot HK Rīga kā labu vietu, lai pietuvotos vietējam hokeja gigantam Dinamo un arī Latvijas hokeja izlasei. Kāpēc šis „magnēts” pievelk vai tieši pretēji – atgrūž – Tevi?

No vienas puses, tā ir ļoti laba jauniešu līga, bet tas, ka tev tik ātri ir jāparaksta pusprofesionāls līgums, var būt liela kļūda, jo tad tu vairs nevari spēlēt ASV koledžu līgās, kas, manuprāt, ir labākais risinājums labiem hokejistiem, jo tu vari iegūt izglītību, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Kādi ir Tavi plāni tuvākajām 3 sezonām? Plāno atgriezties Zviedrijā, pamēģināt un sevi apliecināt citviet pasaulē? Vai arī tik tālu nemaz nedomā?

Esmu jau vienojies spēlēt ASV nākamgad.

Kāda būtu Tava „ceļa maize” Latvijas jaunajiem hokejistiem, kas 17 gadu vecumā dodas leģionāra gaitās uz Zviedriju? Ko Tu ieteiktu jaunajiem censoņiem – kam būt gataviem, ar ko rēķināties, no kā izvairīties, bet ko pieņemt pilnībā?

Ārzemēs, it īpaši dominējošajās hokeja valstīs, hokeja saimniecība ir ļoti attīstīta; un Latvijā vēl paies laiks (līdz tam). Es domāju, ja ir iespēja spēlēt labā līmenī ārzemēs, tad tā ir jāizmanto.

Lai veicas!

Izziņām:

[Foto no Krista Kalniņa personīgā arhīva.]

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

 
%d bloggers like this: