Petrovich27 blogs

Par hokeju Latvijā un ne tikai

Pirmoreiz pret kanādiešiem! Davosa 1935.

Posted by petrovich27 uz 2014/09/26

plakats_Davosa_1935_poster-auctioneer_comPēc divu gadu pauzes starptautiskajā hokeja apritē atgriezās Latvijas izlase. Valsts sporta administratori ne bez sarežģījumiem un domstarpībām nolēma piedalīties 1935.gada janvārī Davosā plānotajā pasaules un Eiropas čempionātā.

Latvijas izlases pēdējā spēle bija aizvadīta 1933.gada februārī pasaules čempionātā Prāgā, bet ieceri doties uz pasaules čempionātu 1934.gada februārī Milānā īstenot neizdevās. Kā informē prese, “materiālu apstākļu spiesti nepiedalījāmies” (Rīts, 1934.g. 10.nov.). 1934./1935.g. sezonā starptautiskas spēles ar Latvijas hokejistu dalību bija notikušas – neskaitot klubu spēles, Rīgas izlase bija spēlējusi pret vācu pilsētu izlasēm Austrumprūsijā, pret lietuviešu Kauņas un poļu Viļņas izlasēm. Bet valsts izlases ranga spēles netika aizvadītas.

1935.gada pasaules un Eiropas meistarsacīkstēm Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) izskatījās nobriedusi. 1934.gada 8.novembrī LZSS valdes sēdē “Nolēma pieteikt mūsu hokeja komandu pasaules meistarsacīkstēm hokejā Davosā. Šveices sav.[ienība] sedz ceļa izdevumus savā territorijā, kā arī dod vienību dalībniekiem mājokli un uzturu turnīra laikā,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1934.g. 10.nov.). (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinājumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Sāk ar “sausajiem” treniņiem un baltām ripām

LZSS 8.novembra valdes sēde neaprobežojās ar lēmumu pieteikt dalību čempionātā, bet jau plānoja  laicīgi sākt hokejistu fizisko sagatavošanu – “sausos” treniņus, kamēr dabīgā ledus laukumi nav gatavi to lietošanai. “Latv. Ziemas sporta savienība nolēmusi rīkot telpās priekšsagatavošanos hokejistiem, slēpotājiem un ātrslidotājiem. Sagatavošana sāksies 15. nov. un to uzņēmies Vithofs. Piedalīties var visu b-bu [biedrību] sportisti,” liecina avīze Pēdējā Brīdī (1934.g. 9.nov.). “Pagaidām izvedīs priekštreniņus slēgtās telpās un brīvā dabā, bet ar sala un sniega iestāšanos treniņus izvedīs uz ledus un sniega. Vithofam uzdeva arī sastādīt treniņa plānu un tā reālizēšanas projektu,” precizē Latvijas Kareivis (1934.g. 10.nov.).

Latvijas sporta sabiedrība apsveica ideju par kopīgiem un laicīgiem ziemas sportistu fiziskās sagatavotības treniņiem, kā arī ideju piesaistīt Robertu Vithofu – sava laika daudzpusīgu sportistu, t.sk. ātrslidotāju, vieglatlētu, futbolistu. R.Vithofs faktiski kļuva par 1934./1935.g. sezonas Latvijas izlases treneri. Lai arī fiziskās sagatavotības, bet – treneri. Primārais trenera uzdevums bija ātrslidotāju sagatavošana, taču programma bija paredzēta arī citu ziemas sporta veidu piekopējiem. “Tiešām apsveicama ir mūsu sporta savienības rīcība, sakarā ar Roberta Vithofa uzaicināšanu trenera amatā. Šķiet, ka nu reiz sāksies saules dienas mūsu ziemas sporta piekopējiem. Slidskrējēju [ātrslidotāju] treniņi notiks 3 reizes nedēļā – telpās un laukā. Treniņu sākumu izziņos vēlāk. Sportistiem treniņos jāierodas siltos treniņa tērpos. Hokejistiem jāņem līdzi arī spēles rīki,” raksta Sporta Pasaule (1934.g. 12.nov.).

Tiesa, ar hokejistu sagatavošanos negāja tik gludi. Uz pirmo treniņu R.Vithofa vadībā 17.novembrī nebija ieradies neviens hokejists! “Pirmā darba diena mūsu ziemas sportistiem bija aizvakar [17.nov.], kad Rob. Vithofa vadībā notika treniņi slēpotājiem, ātrslidotājiem un hokejistiem. Diezgan patālu ārpus pilsētas centra – Ganību dambī Nr. 1, Vithofs uzsāka savu pirmo darba dienu. Vispirms jāteic, ka jau pašā sākumā nācās saskatīt reti negatīvu parādību – pirmajā treniņa dienā piedalījās tikai 17 sportisti – 16 vīriešu cilvēki un slēpotāja Mirdza Martiņsons. Viskūtrākie izrādās hokejisti, jo no šīs gvardes neredzēja neviena pārstāvja! [..] Ja tāds pat kūtrums kā aizvakar mūsu sportistos valdīs arī turpmāk, tad jau nav ko gaidīt krietnus rezultātus un pēc tam žēloties… Treniņu kārtīgu neapmeklēšana un nolaidība jau nu ne ar kādiem apstākļiem nav attaisnojama,” ne bez pamata “lamājās” Sporta Pasaule (1934.g. 19.nov.).

Kritika bija saklausīta, un jau 21.novembra treniņā R.Vithofa vadībā pulcējās 15 hokejisti. “Hokejistiem treniņos telpās jaierodas ar nūjam; ripas nokrāsojamas ar pernicu baltas, lai būtu labāka redzamība,” raksta Jaunākās Ziņas (1934.g. 22.nov.).

Pēc nedēļas arī sporta laikraksts Sporta Pasaule jau bija “apmierināts”: “Vakar [25.nov.] mūsu ziemas sportisti cītīgā skolotāja Roberta Vithofa vadībā noturēja jau savu trešo treniņu dienu. Šoreiz sportisti darbojās ārpus telpām – svaigā gaisā. No Konservātorijas vingrotavas [Krišjāņa Barona ielā 1] jau pulkst. 10 rītā tie devās uz Meža parku, bet pēc tam atkal atpakaļ. Visai prāvo dalībnieku skaitu vadīja pats Vithofs. [..] Pagājušajā trešdienā [21.nov.] treniņus apmeklēja 45 sportisti, starp tiem arī “vecie buki”. [..] Treniņi mūsu ziemas sportistiem notiks turpmāk arvien sekošā kārtībā: pirmdienās no pulkst. 20-21 un trešdienās no pulkst. 21,30, Ganību dambī Nr. 1, bet svētdienās allaž jāsapulcējas pulkst. 10 Konservātorijas vingrotavā,” (1934.g. 26.nov.).

Tomēr arī turpmāk hokejistu apmeklētība bija patālu no ideālā. “[Uz treniņu] Jāierodas slidskrējējiem, slēpotājiem un hokejistiem. Pēdējie bijuši līdz šim kūtrāki, bet arī tiem nepieciešams izturības treniņš. Ziemassporta savienības vadība paskaidro, ka hokejistiem ieteicams rosīgāki apmeklēt treniņus, kas nepieciešams, lai spējīgākie spēlētāji – valstskomandas kandidāti būtu iespējam ātri “formā”. Tam liela nozīme sakarā ar vienības sūtišanu vaj nesūtīš. uz pasaules meistarsacīkstēm Davosā,” hokejistus cenšas pārliecināt Jaunākās Ziņas (1934.g. 1.dec.).

Decembra sākumā Rīgā un tās apkaimē sāka piesalt, un 8.-9.decembrī jau tika plānoti ledus treniņi. “Ziemassporta treniņu vadītājs R. Vithofs nodomājis jau sestdien [8.dec.] un svētdien [9.dec.]  noturēt pirmos speciāltreniņus hokejistiem un slidskrējējiem uz dīķa aiz hipodroma, Šarlotes ielas [šis posms – tag. K.Valdemāra iela] pusē,” liecina prese (Jaunākās Ziņas, 1934.g. 6.dec.).

Pie vainas – laika apstākļi un “federācija”

Tomēr ziemas sākums netika uzskatīts par “gana labu”. Jau novembra beigās sporta apskatnieki un pazinēji nodarbojās ar šaubīšanos. “Vaj Latvijas ledushokeja komanda brauks uz pasaules meistarsacīkstēm Davosā? Mūsu ziemassporta vadošās aprindās valda uzskats, ka valsts komandas sūtīšana uz pasaules meistarsacīkstēm Davosā lielākā mērā būs atkarīga no tā, vaj izdosies hokejistiem pienācīgi sagatavoties. Ja labvēlīgi ledusapstākļi iestāsies vismaz 3 nedēļas pirms pasaules meistarsacīkšu sākuma (19. janv.), tad savienība rūpēsies, lai mūsu reprezentējošās hokejkomandas brauciens uz Davosu realizētos,” dokumentēja Jaunākās Ziņas (1934.g. 28.nov.).

Decembra pirmajā pusē hokejisti devās ledus laukumos, lai aizvadītu treniņus un pat pirmās spēles, bet “ledus apstākļi” nešķita pārliecinoši. Decembra vidū, kā jau tradicionāli pirms plānotās došanās uz pasaules čempionātu, medijos izskanēja viedoklis un prognoze, ka izlase uz meistarsacīkstēm nedosies laika apstākļu dēļ. Jo Latvijas hokejistiem nācās paļauties tikai uz dabīgā ledus laukumiem… “Paredzams, ka mūsu valsts komanda uz meistarsacīkstēm ledushokejā nebrauks, jo pastāvot nelabvēlīgiem ledus apstākļiem, tā [..] [nevarēs] vairs pienācīgi sagatavoties,” prognozēja avīze Pēdējā Brīdī (1934.g. 19.dec.).

Laika apstākļi vienmēr var būt atbilstošāki, bet tā bija tikai pusbēda. Hokeja sabiedrība “šūmējās” par tā laika “federācijas” – LZSS – bezdarbību. Plašu un detalizētu ieskatu sniedz laikraksta Rīts sporta rubrika (1934.g. 28.dec.); to ir vērts iepazīt pilnībā:

Kad “mēs” sāksim gatavoties?

Novembŗa mēnesī Latvijas ZSS valde iznesa lēmumu, ka vēlama Latvijas valsts komandas piedalīšanās pasaules meistarsacīkstēs ledushokejā, kuŗas notiks 1935. g. janvārī Davosā. Lēmumā bija norādīts, ka piedalīšanās varēs notikt, ja ledus apstākļi pie mums ledushokeja sportu piekopt atļaus vismaz trīs nedēļas. Šīs trīs nedēļas uzskatīja kā laiku, kuŗā varētu veikt nepieciešamo komandas un individuālo sagatavošanu. Ja ZSS valde, iznezdama šādu lēmumu, un nosūtīdama oficiālu pieteikumu iedomājas savu uzdevumu veikusi, tad sportistos un plašākā sportu atbalstošā sabiedrībā tas izsaucis lielu neapmierinātību. Kā tādu LZSS rīcību kvalificēt? Vai tā ir negribēšana, nesaprašana vai bezdarbība?

Ar novembŗa mēnesi tiek algots speciāls treners ziemas sporta piekopēju sagatavošanai, tiek īrētas speciālas vingrošanas telpas – bet vienu LZSS aizmirsa – izraudzīt noteiktus kandidātus, kuŗiem šos sagatavošanas treniņus padarīt obligātoriskus, atstājot arī interesentiem piedalīšanās iespēju. Mūsu ledushokeja saime visiem labi pazīstama, jo visas spēcīgākās ledushokeja komandas darbojas Rīgā, un vasaras periodā “jaunas zvaigznes” piedzimt nevarēja. Kāpēc LZSS ar savu ledushokeja sekciju neizraudzīja apm. 20 mūsu labākos ledushokeja spēlētājus, nozīmējot viņus kā valsts komandas kandidātus? Šie 20 sportisti tad būtu tikuši 2 pilnus mēnešus nodarbināti ar sagatavošanās vingrinājumiem, un, ledusklājam izveidojoties, varētu visīsākā laikā “tikt formā”. Šis sagatavošanās laiks, par nožēlošanu, pagājis neizmantots un “saldais snaudiens” LZSS valdē turpinās arī vēl tagad! Ledushokeja treniņus atsevišķas komandas jau turpina nedēļām ilgi, bet par valsts komandas sastāvu “mēs” iedomāsimies laikam vienu dienu pirms braukšanas uz Davosu. Tad LZSS valdē būs liela runāšana un svēršana, jo pie zaļā galda ledushokeja speciālisti un valsts komandas sastādītāji ir ļoti gudri. Salasīsim pēc iespējas raibāku komandu un tad dosimies uz Šveici aizstāvēt mūsu valsts prestižu! Ko mūsu ledushokeja sports var gaidīt no komandas, kuŗa tiks uzstādīta pēdējā acumirklī? Jāņem vērā, ka komandu sastādot, katram valdes loceklim jāaizstāv sava kluba spēlētāju intereses, panākot sava kluba biedra “izpriecas braucienu” uz Davosu. Tiešām bēdīgas izredzes valsts komandas izdevīgam startam Davosā.

Rudolfs_Klinsons_wikipedia_orgMūsu ledushokeja entūziasti cītīgā, neatlaidīgā treniņā uzrāda redzamu progresu, un viņu vaina ir vismazākā, ja Davosā būsim ar gadījuma raksturu, nesaspēlējušos komandu. Ledushokejs ir sporta veids, kur vislielākā uzmanība jāpievērš taktiskai spēles izpratnei. Saspēle, savstarpēja saprašanās panākama tikai koptreniņos, kad spēlētāji vairākkārt kopā spēlējot, “iespēlējas”. Kāpēc mēs to nedaram, kāpēc nenozīmējam koptreniņus, spēles taktikas apspriedes? Tiešām jājautā, – kungi, kāpēc jūs ieņemiet labprātīgi amatus, kuŗu pienākumus nemākiet pildīt? Jūsu pasīvitāte, nepraša un bezdarbība ir traucējoša Latvijas ziemas sporta attīstībā. Vai tiešām jūs to paši neredzat? Ja negribiet strādāt, – dodiet vietu darbiniekiem, kuŗi būs apzinīgāki, un vairāk darba veltīs sporta sekmēšanā, aizmirstot personīgo un reprezentēšanās kāri!

Ļoti pamatots un saprātīgs situācijas skaidrojums! Taču šo un turpmākos laikraksta Rīts sporta rubrikas tekstus jāvērtē, ņemot vērā, ka šī laikraksta sporta redaktors tobrīd bija pulkvedis Rūdolfs Klinsons (pa labi novietotā attēlā)– arī hokeju spēlējošās sporta biedrības ASK (Armijas Sporta Klubs) vadītājs. Bet kritika vērsta galvenokārt attiecībā uz LZSS priekšsēdētāju Robertu Plūmi – vienlaikus sporta biedrības US (Universitātes Sports) priekšnieku. Jāatgādina, ka ASK un US konkurēja, “rīvējās” ne tikai hokeja, bet arī citu sporta veidu laukumos, kabinetos un sēžu zālēs. Tādēļ objektivitāti šo organizāciju pārstāvju un aizstāvju savstarpējā informācijas plūsmā ir jāmeklē rūpīgi. Kritikas adresāts bija arī LZSS Hokeja sekcijas vadītājs Aleksandrs Liepiņš, kas pārstāvēja LSB (Latvijas Sporta Biedrība).

“Vai brauks Latvijas ledushokeja komanda uz Davosu?”

Šādi vai līdzīgi virsraksti bija aktuāli Rīgas laikrakstiem 1934.gada decembra nogalē. Sportisti un sporta līdzjutēji gaidīja 30.decembrī plānoto LZSS valdes ārkārtas sēdi, kuras darba kārtībā bija gala lēmums par došanos uz pasaules čempionātu, kā arī šajā pašā dienā LZSS vadība bija ieplānojusi klatienē vērot hokeja spēles. 30.decembrī LSB ledus laukumā Krišjāņa Valdemāra ielā 65 (kvartālā, kur tagad atrodas 49.vidusskola) viena aiz otras bija paredzētas divas spēles: US pret LSB; Unions pret RFK (Rīgas Futbola Klubu).

Arī šoreiz par LZSS darbību “cepās” laikraksta Rīts sporta rubrika: “Latvijas ziemas sporta savienības valde savā pēdējā sēdē nolēmusi šodien [30.dec.] noraudzīties ledus hokeja meistarības spēlēs un tad ārkārtējā valdes sēdē lemt par Latvijas valsts ledus hokeja komandas sūtīšanu uz Davosu. Paldies Dievam! tā tad L. Z. S. valde vismaz pēc mūsu raksta ir atģidusies, ka kaut kas darāms būtu un steigā tad nu rīt dosies uz L. S. B. laukumu, kur grib redzēt “brīnumus”. Pareizi, komandas sūtīšanā noteicošais ir bez šaubām, komandas forma, bet Latvijas ziemas sporta sav. valdes locekļi meklēs atsevišķus spēlētājus, kuŗi katrs par sevi ņemot varbūt tiešām būs labā formā, bet vai ar to būs izšķirts jau valsts komandas jautājums?” (1934.g. 30.dec.).

Avīzes Rīts autora patieso “sāpi” atklāj raksta turpinājums: “Vai tad rītdienas spēlēs ņem dalību visas komandas, jājautā ieinteresētam skatītājam? Par nožēlošanu vienā svētdienā neizdosies mūsu ziemas sporta varas vīriem panākt to, kas mēnešus jau nokavēts! Pirmkārt brīva sacīkšu diena ir mūsu meistarkomadai A. S. K., un otrkārt, kur tad paliek – sastādītās valsts komandas spējas?Tiešām, radies interesants stāvoklis – bez meistarkomandas līdzdalības tiks izšķirts jautājums par mūsu līdzdalību Davosā pasaules ledus hokeja meistarsacīkstēs! Varbūt būtu vietā aizrādījums, ka ASK pagājušā sacīkšu dienā veica vienu no rītdienas konkurentiem Unionu 5:1. Šķiet, rezultāts vairāk kā pārliecinošs. Rezultāts runā arī “gaišu” valodu par ASK komandas formu! Meistarības spēlēs šodien L. Z. S. valdes locekļiem tiešām būs iespējams noraudzīties, bet vai šai lemšanai pēc spēlēm ir kāds loģisks pamats, par to ir stipri jāšaubās“. Skaidrs, ka ASK priekšnieka vadītā sporta rubrika aizstāvēja ASK intereses, bet situācijai bija pamats. Tik tiešām izraudzītajā spēļu dienā bija iespējams redzēt četras no piecām valsts meistarsacīkšu augstāka līmeņa komandām (t.i., neskaitot 2.klasi – “fārmklubus”), kuru starpā nebija iepriekšējās sezonas čempionvienība – Rīgas ASK.

Turklāt laikraksts – t.i. ASK pārstāvji – vēl pirms LZSS sēdes publiski piedāvāja savu situācijas risinājumu: “Tāpēc – nemeklēsim šodien atsevišķas zvaigznes, bet mēģināsim uzstādīt komandu no divu biedrību spēlētājiem, piem. ASK un U. S., kur mēs varētu izmantot veselas komandas daļas. Ar pilnu pārliecību varam teikt, ka tieši šīs komandas spēlē hokeju, tādu ledus hokeju, ar kuŗu varam cienīgi reprezentēties. Atlikušā laikā varētu vēl tādi sastādītās komandas spēli treniņos un sacīkstēs ar pārējām Rīgas komandām noslīpēt, un komandas, jautājums būtu atrisināts” (Rīts, 1934.g. 30.dec.).

Par pamatu šādai izlases komplektācijas idejai bija pārliecība vai vismaz propagandētā doma, ka, neesot izlases kandidātu sarakstam, nav arī kopējo treniņu, bet tagad 2 nedēļas būtu pārāk īss laiks, lai izlase saspēlētos. Kā risinājums – no divām komandām ņemt pilnas maiņas. Saskaņā ar tā laika sastāva “izmēru”, tas bija – viens aizsargu pāris un divi uzbrucēju trijnieki. Ideja nebūt nebija slikta; piemēram, Kanādas un arī ASV izlases vairāku gadu garumā pasaules čempionātam deleģēja vispār vienu komandu kā valsts izlasi. Tomēr šāds princips – komplektēt izlasi tikai no diviem klubiem – pārējo klubu pārstāvjiem nevarēja patikt…

Uz Davosu brauks! Bet ne par “federācijas” naudu

LZSS valdes sēdē “klupšanas akmens”, kā jau gaidāms, bija izlases komplektācija un līdzekļu jautājums. Tas pats kritiskais Rīts “dusmojās”: “[..] arī visu laiku ir novārtā atstāts jautājums par līdzekļu rašanu komandas sūtīšanai, jo līdzšinējās valdes sēdēs nekad nav runāts par budžetu, kāds nepieciešams braucienam!” (1934.g. 30.dec.).

Latvijas Ziemas sporta savienības valde nolēma par saviem līdzekļiem valsts komandu ledushokejā uz Davosu nesūtīt! Vakardienas [30.dec.] valdes sēdē R. Plūme ienesa un aizstāvēja priekšlikumu sūtīt valsts komandu uz Davosu. Lielu opozīciju šāds Plūmes kga priekšlikums atrada “Uniona” varas vīros, kuŗi tad arī panāca, ka mūsu valsts komandu uz Davosu nesūtīs, šāda dažu valdes locekļu rīcība kļūst saprotama, ja paskatāmies uz tiem kandidātiem, no kuŗiem valsts komanda sastādītos,” (Rīts, 1934.g. 31.dec.). Par vainīgajiem tika definēti vācu kluba Unions pārstāvji, taču, jādomā, ka balsojums nebija atkarīgs no viņiem vien. Neieinteresētiem vajadzēja būt arī pārējo “aiz borta” palikušo klubu – LSB, RFK – cilvēkiem. Tāpat arī hokeju nespēlējošas sporta biedrības diez vai bija ieinteresētas savu biedra naudu “aiztecēšanā” uz salīdzinoši dārgajiem hokeja pasākumiem…

Roberts_Plume_Atputa_1939-03-10Bet tajā pašā LZSS valdes sēdē atļāva ASK un US klubiem kopā pārstāvēt Latviju pasaules čempionātā ar pašu komplektētu sastāvu un par pašu naudu. “[..] ASK un US lūdza izšķirt principā jautājumu, vai viņiem atļautu reprezentēt valsts komandu Davosā, ja spēlētāji brauktu uz biedrību rēķina. Tādu atļauju Ziemas sporta savienība tiešām piešķīra, un, cerams, ka mūsu rosīgām ASK un US biedrībām izdosies bez minoritāšu pabalsta nokļūt Davosā, lai godam popularizētu Latvijas vārdu!” (Rīts, 1934.g. 31.dec.). Konkurējošās organizācijas ASK un US bija vienojušās “kopīgā dziesmā” ar cēlu mērķi – pārstāvēt Latvijas izlasi. Ar šo brīdi un līdz pat pasaules čempionāta beigām pieklusa “karavīriem” draudzīgās preses kritika LZSS un tā priekšnieka Roberta Plūmes (pa labi novietotā attēlā) virzienā.

Interesanti, ka situācija ar balsojumu un izlases finansējumu neizskatījās pēc pārsteiguma. Ja arī ASK un US klubi neveicināja balsojumu par brauciena nefinansēšanu no LZSS puses, tad noteikti bija jau gatavi komplektēt izlasi un arī organizēt līdzekļus bez LZSS starpniecības, t.i. bez pārējo savienības klubu līdzdalības.

Plašāku situācijas un LZSS valdes 30.decembra sēdes atspoguļojumu sniedz laikraksts Jaunākās Ziņas (1934.g. 31.dec.): “Noskaidrojās, ka savienībai nav vajadzīgo līdzekļu, ap 2000 ls, komandas brauciena ceļa izdevumiem. Lai brauciens varētu notikt, tad nepieciešami būtu b-bam [biedrībām – sporta klubiem], kuru spēlētāji ieietu k-dā [komandā – izlasē], segt daļu no izdevumiem. Tam pārstāvji nepiekrita, jo arī b-bām nav līdzekļu. Noskaņojums bija tāds, ka nebūtu vēlams savienībai lūgt lielāku pabalstu no apvienības [Latvijas Sporta Organizāciju Apvienības – LSOA] šim braucienam. Par izdevīgāku uzskatīja – noorganizēt spēcīgāku ārzemju komandu viesošanos, lai sagādātu izdevību visiem jaunākiem hokejistiem un interesentiem iepazīties ar krietnas kvalitātes hokejspēlēm Rīgā. Valde nolēma valsts reprezentējošo komandu uz Davosu nesūtīt. Armijas sporta kluba un Universitātes sporta pārstāvji pēc tam nāca ar ierosinājumu – atļaut šo biedrību sastādītai vienībai reprezentēt Latviju pasaules meistarsacīkstēs Davosā. Savienība tam piekrita. US un ASK apņēmās sagādāt braucienam nepieciešamos līdzekļus. Iebildumu nebija arī pret nodomu uzaicināt komandas pastiprināšanai dažus spēlētājus no pārējām vienībām. Pieteikšanās galīgais termiņš izbeidzas rīt, un ja iniciatīvi pārņēmušām b-bām izdosies nodrošināt braucienu, tad pieteikumu meistarsacīkšu rīkotājiem nosūtīs šodien.

Savāds apstāklis bija tas, ka “noskaņojums” bijis nelūgt atbalstu Latvijas sporta “jumta organizācijai” – LSOA, kas beigās arī šoreiz deva pabalstu izlases startam čempionātā. Cita, lieta, kas varēja patikt pārējiem hokeja klubiem, ka ir “nodoms” uzaicināt izlases pastiprināšanai spēlētājus arī no citām komandām, ne tikai no ASK un US. Tas gan palika tikai nodoma līmenī vai arī pildīja politiskā manevra funkcijas, veicinot “vajadzīgos” balsojumus.

Pēdējā dienā, 1934.gada 31.decembrī, arī tika ieniegts Latvijas izlases gala pieteikums dalībai pasaules čempionātā Davosā. “Pieteikta Latvijas līdzdalība ledushokeja pasaules meistarsacīkstēs. Pieteikums nosūtīts uz Davosu, kā arī iemaksāta starta drošības nauda,” liecināja Jaunākās Ziņas (1935.g. 3.janv.).

ASK un US kā izlases “glābēji”

Tā laika presē un vēlāk literatūra par šo “gājienu” ASK un US klubi ir izpelnījušies slavas dziesmas, kas zināmā mērā ir pelnītas. “[Latvijas] Komandu uz Davosu sūtīs Armijas sporta klubs un ŪS ar saviem līdzekļiem. Abu klubu uzņēmība pelna vislielāko atzinību mūsu sporta reprezentēšanai ārzemēs. Cerēsim, ka komanda godam aizstāvēs savas krāsas, kā arī daudz ko mācīsies cīņās ar spēcīgajiem pretiniekiem,” raksta Latvijas Kareivis (1935.g. 5.janv.) – oficiālais Latvijas Armijas izdevums, kas attiecīgi arī aizstāv ASK pozīcijas.

Mūsu valsts ledushokeja komanda brauks uz Davosu, tas ir notikums, kuŗš iekustinājis plašākas sportistu un sporta entuziastu masas. Atmiņā mums vēl neizprotamā Ziemas sporta savienības dažu valdes locekļu rīcība, kuŗa piespieda ASK un US organizēt šo braucienu “uz savu roku”. Nekā darīt, ar prieku jākonstatē fakts, ka ir mums arī sporta biedrības un darbinieki, kuŗi nebaidīdamies darba un atbildības, ar prieku uzņēmās komandas brauciena organizēšanu, cenzdamies mūsu valsts Latvijas vārdu popularizēt ārpus viņas robežām!” vēl dzejiskāk “asti sev cēla” ASK funkcionāru pārstāvētā avīzes Rīts sporta rubrika (1935.g. 6.janv).

Jāatgādina, ka nebija tā, ka “nelaimīgajiem” ASK un US klubiem pašiem bija jāuzņemas visa izdevumu nasta. Jā, abi klubi, ne bez citu hokeja klubu piedalīšanās, organizēja līdzekļu vākšanu. Tomēr 500 latu pabalstu piešķīra Latvijas Sporta Organizāciju Apvienība (LSOA); šī summa bija ievērojami lielāka nekā LSOA bija piešķīrusi dalībai iepriekšējos čempionātos! “Vakar [11.janv.] notika LSOA un olimpiskās komitejas kopsēde ministra biedra [vietnieka] M. Skujenieka vadibā. LSOA piešķīra LS 500 pabalstu ASK un US ledushokejistu sūtīšanai uz Davosu,” liecina prese (Pēdējā Brīdī, 1935.g. 12.janv.). Jāpiebilst, ka LSOA un LOK (Latvijas Olimpiskās Komitejas) vadītāja Marģera Skujenieka vietnieks šajās organizācijās bija tas pats Roberts Plūme – LZSS un arī US priekšnieks, kuram bija sava teikšana arī LSOA un LOK sēžu zālēs.

Galu galā nebūs patiess apgalvojums, ka izlasi tikai par saviem līdzekļiem nokomplektēja ASK un US. Jā, LSOA dotie 500 lati neveidoja visu nepieciešamo budžetu. Laikabiedri nosauc skaitli – 2000 latu, kas tomēr varētu būt lielāks par reālajām čempionāta izmaksām, salīdzinot ar iepriekšējo čempionātu budžetiem. Iespējams, šajā skaitlī ietilpst arī komandas dalība akadēmiskajās meistarsacīkstēs, ko tagad pazīstam kā universiādi, kas bija paredzēta arī Šveicē, Sanktmoricā drīz pēc hokeja pasaules čempionāta norises, 4.-10.februārī. Katrā gadījumā čempionātam Davosā (Šveicē) ceļa izdevumi objektīvi bija lielāki nekā iepriekšējos – ģeogrāfiski tuvāk esošajā Berlīnē (1932.) vai Prāgā (1933.).

Izlases ledus treniņi un kandiāti

Domādami par grūto uzdevumu pasaules meistarsacīkstēs godam reprezentēt mūsu Latviju, biedrības nospraudušas noteiktu sagatavošanās programu. Otrdien, 6, janvārī, ASK laukumā plkst. 19 notiks ASK un US ledushokejistu koptreniņš. Treniņā no ASK obligātoriski jāpiedalās: Kušķe, Gislers, Paegle, Rieksts, Petrovskis, Jurgens, Pētersons; no US — Lapainis, Ozols, Vedējs, Bluķis, Auziņš, Jessens. Pēc koptreniņa tiks uzstādīta komanda, kura reprezentēs Latviju Davosā,” informē Rīts (1935.g. 6.janv.).

Izlases kandidātu sarakstā tika iekļauti abu klubu sākumsastāvi – vārtsargs, aizsargu pāris un uzbrucēju trijnieks. Tikai, ka ASK “piedāvāja” divus vārtsargus – aktuālo (1934.gada) Latvijas meistaru (čempionu) Egonu Gisleru un starpsezonā no Unions pārgājušo Herbertu Kušķi, kurš bija izlases “pirmais numurs” tās pirmajos čempionātos (1932., 1933.) un arī trīskārtējs Latvijas meistars (1931., 1932., 1933.).

Protams, sporta sabiedrībai vienprātības sastāva komplektēšanā nebija arī tolaik. “Esam dzirdējuši dažus sakām, ka iebildumi esot pret komandas aizsargiem Vedējs (US) un Paegle (ASK); jājautā, kur ir labāki aizsargi? Varbūt, Reinbachs (U[nions]), vai pat Zaļums (RFK)? Šķiet, visiem skaidrs, ka priekšroka dodama aizsargiem, kuŗu uzbrucēji spēlē komandā. Ja vēl iedomājamies sekmes, kādas šīs abas komandas uzrādījušas, tad jāsaka, labāku komandas kombinējumu, kā ASK – US, mēs pašulaik nevaram uzstādīt,” sastāva izvēli aizstāv Rīts (1935.g. 6.janv.).

Ledussvētki, “lai gūtu līdzekļus braucienam uz Davosu”

Izlases parbaudes spēles bija paredzēts rīkot vienlaikus kā pasākumus līdzekļu vākšanai braucienam uz pasaules čempionātu Davosā. Līdzīgi kā iepriekšējos gados tika organizēti zibensturnīri ar Rīgas hokeja klubu dalību. Šoreiz līdzekļu vākšanas pasākums tika rīkots kā vērienīgs izklaides pasākums – Ledussvētki pirms sezonas jaunaprīkotajā ASK slidotavā Krišjāņa Barona ielā 116 (kvartālā, kur atrodas tag. stadions); tur bija īstenots tehnisks jauninājums un kļuva iespējams aizvadīt spēles arī vakaros – “pie elektriskas gaismas“.

Svētku gaitā bija paredzēta ne tikai “sastādītās komandas” (izlases) spēle pret Unions un RFK kombinēto vienību, bet arī daiļslidotāju paraugdemonstrējumi un Sestā Rīgas kājnieku pulka orķestra koncerts. (Vai nav kaut kas līdzīgs mūsdienu hokeja līdzjutēju pievilināšanas šoviem?)

Ceturtdien, 10. janvārī, ASK laukumā, lai gūtu līdzekļus braucienam uz Davosu, notiks plašs sarīkojums, kuŗa sākums plkst. 19.30. [..] Ledushokeja komanda, kurai uzticēta mūsu valsts prestiža aizstāvēšana Davosā, ies savā pirmā cīņā ar vienu no Rīgas spēcīgākām ledushokeja komandām. Šij cīņai jārāda, ko spēj komanda, kuŗas spējas cenšās “daži lietpratēji” noniecināt. [..] Cerēsim, ka pirmā cīņa rādīs šīs komandas spējas, un domāsim, ka mēs par šīm spējām vēl dabūsim priecāties!” (Rīts, 1935.g. 6.janv.).

Laikraksts Rīts ne tikai informēja, bet burtiski “sauca iekšā” un reklamēja neslēptā veidā: “Mūsu valsts komandas brauciens un dalība pasaules ledushokeja meistarsacīkstēs ir visu sportistu intereses degpunktā. Interesēsimies arī par šīs komandas sagatavošanas darbu. Atbalstīsim šo latviešu darbu, būsim visi aculiecinieki ASK laukumā 10. janvārī [..], izrādīsim ar savu ierašanos pelnīto atzinību sportistiem un sporta darbiniekiem. Ieeja sarīkojumā no Marijas ielas [tag. šis posms ir Aleksandra Čaka iela]. Publika varēs izmantot speciāli ledushokejam ierīkotās skatītāju tribīnes un jūsmot par mūsu sportistu sniegumiem! Ieejas maksa ASK rīkotos ledusvētkos Ls 0.50 un Ls 1. Biļetes dabūjamas iepriekšpārdošanā ar š. g. 6. janvāri Armijas slidotavas kasē. Viss ienākums domāts mūsu ledushokeja reprezentantu sūtīšanai uz Davosu! Sekmēsim šī sarīkojuma labu izdošanos!” (1935.g. 6.janv.).

“Braukt vai nebraukt uz Davosu?”

Ne visus sporta funkcionārus un žurnālistus bija pārņēmusi sajūsma par izlases plānoto startu pasaules čempionātā. Starp kritiķiem bija arī laikraksts Sporta Pasaule, kas mēdza sevi dēvēt par vienīgo bezpartejisko sporta izdevumu.

Braukt vai nebraukt uz Davosu? Tas ir jautājums, kuŗš patlaban it dedzīgi nodarbina mūsu sporta saimes prātus. Ka latvju sešniekam Davosā spīdošas izredzes nav paredzamas, par to laikam neviens nešaubīsies. Šis mūsu sportistu brauciens tāpēc gan vairāk būs domāts tādam nolūkam, lai latvju ledushokejisti kaut ko mācītos un piedzīvotu skaistajā “Kanādas mākslā”. “Sporta Pasaule”, kā teikt, allaž ir stāvējusi un stāvēs par to, lai latvju sportisti jo biežāk nāktu kontaktā ar ārzemju atlētiem, bet šoreiz gribētos dot citu padomu. Ledushokejistu mums jau ir visai liels pulks un arī interesentu netrūkst. Visi tie vēlētos redzēt, kā cīnās šai sporta veidā spēcīgās nācijas. Lielo skolu Davosā baudīs, turpretim, tikai augstākais 10 mūsu sportisti, bet kur tad nu paliek pārējie? Šķiet, ka šoreiz gan braukšana uz Davosu būtu atliekama un latvju ledus hokeja mākslas pacelšanas labā vajadzētu izvēlēt citu ceļu. Tos līdzekļus, kuŗus tagad US un ASK izlietos braukšanai uz pasaules meistarsacīkstēm, varētu izlietot tās pašas biedrības daudz lietderīgāk: stāties sakaros ar kādu no labākām ārzemju ledushokeja vienībām, lai tās varbūt viesotos mūsu Latvijā. Protams, tas būtu eksperiments, kuŗam nāktos piemaksāt, bet tad arī it visa mūsu sportistu saime redzētu ārzemnieku debiju un nebūtu tikai daži izredzētie. Un tas, lūk, būtu spožs darbs Latvijas ledushokeja pacelšanas labā.

Nesodīsim ASK un US darbību un cenšanos reprezentēt ar saviem hokejistiem Davosā Latvijas krāsas, bet reizē ar to arī lietas labā padomāsim, kas būs labāk – braukt vai nebraukt? Nav jāaizmirst arī tas apstāklis, ka mūsu ledushokejisti arī vēl šodien nav savā labākajā formā,” tā Sporta Pasaule (1935.g. 7.janv.). Apskatnieka nostāja varētu šķist sīkumaina un pretēja valsts sporta interesēm nest Latvijas vārdu pasaulē. Tomēr kāds patiesības grauds atrodams arī te – aicinājums atrast veidu augstāka līmeņa pieredzi gūt plašākam hokejistu lokam. Tāpat joprojām bija aktuāls naudas jautājums, jo amatieru sportā finanšu resursi bija ļoti ierobežoti.

Pirmā pārbaudes spēle. Pret Unions + RFK. 3:1

Neskatoties uz kritiķiem un viņu viedokļiem, ASK un US turpināja izlases sagatavošanu, un tuvojās diena – 10.janvāris, kad izlases komplektam bija jāatrādās publikas priekšā Ledussvētku ietvaros ar pārbaudes spēli pret Unions un RFK “kombinēto komandu”. “Vērojot šīs sezonas Uniona sniegumu, jāatzīst, ka sastādītai vienībai nenāksies viegli veikt U.[nionu], jo U[nions] spēlē spēcīgu aizsargāšanās spēli. Sevišķu interesi veltīsim mūsu sastādītās komandas pirmam startam. Par šīs komandas spējām mēs nešaubāmies, jāvēlas tikai, lai komanda ar savu pirmo startu cīnītos vienprātībā un labā saskaņā,” prognozēja Rīts (1935.g. 9.janv.).

Latvijas “sastādīto” (izlasi) pirmajā pārbaudes spēlē pirms 1935.gada pasaules čempionāta pārstāvēja:

  • Roberts Lapainis (US), vārtsargs, spēlēja 1. un 3.periodā;
  • Herberts Kušķis (ASK), vārtsargs, spēlēja 2.periodā;
  • Kārlis Paegle (ASK), aizsargs;
  • Roberts Pakalns (ASK), aizsargs;
  • Aleksejs Auziņš (US), uzbrucējs;
  • Roberts Bluķis (US), uzbrucējs;
  • Andrejs Jesens (US), uzbrucējs;
  • Arvīds Jurgens (ASK), uzbrucējs;
  • Arvīds Pētersons (ASK), uzbrucējs;
  • Ādolfs Petrovskis (ASK), uzbrucējs.

Bija paredzēta arī aizsarga Leonīda Vedēja dalība šajā spēlē, taču viņu “slimība novedusi Kaŗa slimnīcā“. Vedēja vietu ieņēma ASK aizsargs R.Pakalns, izveidojot “karavīru” aizsargu pāri. Pirmo uzbrucēju maiņu veidoja ASK komplekts: A.Pētersons – A.Jurgens – Ā.Petrovskis. Otrā maiņa pilnība no Universitātes Sporta: R.Bluķis – A.Auziņš – A.Jesens. Rezervē bija izsludināti aizsargi Edgars Rieksts (ASK) un Augusts Ozols (US), taču pie “teikšanas” netika.

Izlases pretinieku sastāvu veidoja pamatā Unions vienība, kuras sastāvā nebija tās snaiperis Johans Skadiņš – Latvijas izlases dalībnieks tās pirmajos divos starptautiskajos čempionātos (1932., 1933.). Toties sastāvā bija iekļauti divi RFK vīri – uzbrucēji Jānis Rozītis un Ēriks Pētersons. Jā, tieši tas pats Ē.Pētersons, kurš bija izlases sastāvā pirmajos divos čempionātos – Berlīnē un Prāgā, turklāt 1932.gada Eiropas čempionātā – trāpīgākais Latvijas valstsvienībā (2 vārtu guvumi).

Attiecīgi Unions+RFK “kombinētās” sastāvs: vārtsargs Rolands Dansbergs; aizsargi Indriķis Reinbahs un Arveds Keslers (abi ar starptautisku pieredzi); 1. uzbrucēju maiņā Libaus (? Haralds), Harijs Fogels, Jānis Rozītis (RFK); 2. uzbrucēju maiņā Kamars (? Jānis), Ēriks Pētersons (RFK; ar izlases pieredzi), Georgs Kabuls; pirmās maiņas rezervē – uzbrucējs V.Krūmiņliepa.

Spēle sākusies ar kavēšanos. “Nepatīkamākais visā šā spēlē bija tas, ka tā sākās ar vairāk kā pusstundu nokavēšanos, jo nebija ieradusies Uniona komanda. Spēle sākās visai dzīvi ar Uniona pārsvaru, kas pārgāja kombinētās [Latvijas izlases] rokās uz trešdaļas beigām, tad arī to ar Jurgena un [Arvīda] Pētersona metieniem ieguva 2 vārtus. Otrā trešdaļā spēle noritēja vēl dzīvāk kā pirmā. Šai trešdaļā Un.[ions] ar Libana [Libaua] negaidītu metienu vienus vārtus atguva. Beidzamā trešdaļā kombinētā komanda rezultātu palielināja uz 3:1. Iesita Petrovskis. Jāpiezīmē, ka abas komandas izpilda ļoti daudz bīstamu momentu,” raksta Pēdējā Brīdī (1935.g. 11.janv.). Pirmajā periodā izlases labā bijis vēl viens vārtu guvums, tomēr “Bluķa meistarīgi iešautos vārtus tiesnesis pirms tam neatzina,” (Rīts, 1935.g. 11.janv.). Turklāt tas nav bijis vienīgais neieskaitītais; kopumā četri izlases vārtu guvumi nav tikuši atzīti…

Neskatoties uz īpaši auksto laiku, ASK slidotavā bija pulcējušies ap 200 skatītāju, kas ar savu klātbūtni arī sniedza artavu Davosas brauciena budžetā. Jāpiebilst, ka skatītāju skaits darba dienas vakaram un asajam salam bija paliels. Skatītājiem bija iespēja sildīties pie diviem ugunskuriem. Savukārt spēles labākai redzamībai, zem klajas debess esošais un ar elektrisko apgaismojumu izgaismotais laukums bija īpaši iekārtots: “Sacensības laukums bija ierobežots ar finiera sienu, kas ievērojami uzlaboja redzamību kā spēlētājiem, tā skatītājiem” (Jaunākās Ziņas, 1935.g. 11.janv.). Tas acīmredzot jāuzskata kā tehnoloģisks jauninājums ledus laukuma aprīkojumā.

Secinājumi: “veiksmīgs starts” vai “neattaisnoja cerības”?

Izlases vērtētāju viedokļi par pirmo pārbaudes spēli bija diezgan atšķirīgi. Laikrakstu sporta apskatnieki bija, ja ne skatījušies dažādas spēles, tad noteikti – ar atšķirīgām prasībām pret laukumā notiekošo. Izlases komplektācijas principus aizstāvošais laikraksts Rīts bija itin apmierināts: “Ar gandarījumu jāsaka, ka mūsu valsts komandas pirmais starts bija visai veiksmīgs. [..] Ar 3:1 (2:0, 0:1, 1:0) noslēdzās sacīkste, kuŗā sastādītā komanda demonstrēja tiešām labu spēli. Veselas 7 reizes šeibe ielidoja “U.[niona]” vārtos, tiesnesis “atzina” – tikai 3! Jāvēlas, lai komanda ietu vēl kādā cīņā pirms aizbraukšanas,” (Rīts, 1935.g. 11.janv.).

Lapainis_Sporta_Pasaule_1935-02-25Aculiecinieki atzinīgi novērtēja vārtsarga Roberta Lapaiņa (pa labi novietotā attēlā) sniegumu; 21 gadu vecais Universitātes Sporta vārtu vīrs sev atvēlētajos periodos (kopā 30 min.) bija palicis “sauss”. “Vārtos labāk iederas Lapainis, kas ir drošāks un noteiktāks ķērājs. Uzbrukumā labākais izrādījās – kā jau to varēja sagaidīt – ASK trio. ŪS uzbrucēju trio ir ātrs un enerģisks, bet nenoteikts vārtu iegūšanā,” pēc spēles konstatēja Latvijas Kareivis (1935.g. 11.janv.).

ASK uzbrucēju virknējumu un vārtsargu Lapaini paslavēja arī Jaunākās Ziņas (1935.g. 11.janv.): “Valstskomandas dalībnieki pierādīja, ka atsevišķi ņemot, tie katrs ir diezgan labā formā. Iepriecinošu sniegumu rādīja ASK uzbruc. maiņa A. Pētersons, Jurgens, Petrovskis. Uzbrukuma smagumu uz saviem “pleciem” iznesa “zibenīgais” Pētersons. Arī viņš tomēr, tāpat kā Petrovskis, kavējās ar ripas sviedieniem uz vārtiem. Masīvais Jurgens labi turēja līdz abiem partneriem, nekad neaizmirstot laikā piesteigties ar savu atbalstu aizsardzībā, US maiņai – Jessens, Auziņš, Bluķis – netrūkst straujuma un arī cīņas spara. Aizsardzībā iztrūka Vedējs, bet toties Paegle, kaut arī mazāk kustīgs, strādāja ar lielu sparu. Vārtos pārmaiņus atradās Kušķis ar Lapaini. Pēdējais šķita šoreiz izmanīgāks un vērīgāks. [..] Spēlē bija arī daži negludumi kombinācijās. Var tomēr cerēt, ka Latvijas komanda meistarsacīkstēs Davosā nebūs vājākā. Jāņem tomēr vērā, ka nāksies sacensties ar ne vienu vien daudz spēcīgāku pretinieku, tādēļ izcila uzmanība jāpievērš aizsargāšanās taktikai, kas vēl uzrāda dažus trūkumus.

Bet, piemēram, laikraksts Pēdējā Brīdī bija skeptiskāks un kritiskāks: “Visumā jāsaka, ka kombinētā komanda [izlase] neattaisnoja uz sevi liktās cerības, jo tā saspēles ziņā nebija par Unionu neko labāka. Vienīgais ka uzvaru guva ar precīzākiem metieniem un labāku maiņas iespējamību. Kombinētā komandā gan iztrūka Vedējs, bet vaj viņš spēs viens daudz komandu pacelt?” (1935.g. 11.janv.).

Otrā pārbaude, lai “saskaņotu aizsargu darbību”. Pret RFK. 3:1

Izlases došanās ceļā bija paredzēta ar vilcienu 15.janvāra vēlā vakarā vai pareizāk – 16.janvārī, jo – pēc pusnakts: “Plkst. 0.35 komanda atstās Rīgu, izbraucot uz Karalaučiem“. Tajā pašā 15.janvārī bija ieplānota otra pārbaudes spēle. Iemesls: “Dodoties svarīgajā braucienā, ASK un US, no kuŗu sastāva komplektējas mūsu valsts komanda, nolēmusi: lai saskaņotu komandā aizsargu darbību, noturēt vēl vienu treniņa spēli“.

Spēles sākums bija pulksten 19:30; norises vieta – Vienības laukuma slidotava (tag. Esplanādē), pretiniekos – RFK. “Kā pretinieks izraudzīts RFK, kuŗš pēdējā meistarības svētdienā panāca 1:1 rezultātu, cīņā ar meistarkomandu ASK. Pretinieka spēks un maņa būs īsts pārbaudījums mūsu valsts komandai, jo uzvara pār RFK nenāks viegli,” (Rīts, 1935.g. 15.janv.). “Spēles laukums būs apgaismots ar pastiprinātu gaismas ierīci un prožektoriem. Starplaikos ar demonstrējumiem uzstāsies Latvijas meistare daiļslidošanā Alise Dzeguze,” apmeklētājiem solīja Jaunākās Ziņas (1935.g. 15.janv.).

Latvijas_izlase_Rits_1935-01-16Atšķirībā no 10.janvāra spēles izlases sastāvā bija atgriezies aizsargs Leonīds Vedējs (US), un attiecīgi nespēlēja Roberts Pakalns. Sākotnēji sastāvā bija plānots, bet nespēlēja traumu guvušais Arvīds Jurgens, kurš bija “sagrūdis kāju“; toties laukumā devās uzbrucējs Edgars Klāvs (US). Līdz ar to izmaiņas bija skārušas visus virknējumus: vārtos Lapainis; aizsargu pāris Vedējs – Paegle; 1. uzbrucēju maiņa Petrovskis, A.Pētersons, Bluķis; 2. uzbrucēju maiņa: Jesens, Auziņš, Klāvs. Rezervistos tika nosaukti arī otrais vārtsargs Herberts Kušķis un aizsargs Augusts Ozols, taču laukumā netika. (Pa labi novietotā attēlā Latvijas izlase 1935.gada janvārī Rīgā.)

“RFK sastāvs – parastais”…  Ierindā: vārtsargs Niedrītis; aizsargi Zaļums – Strautnieks; 1. uzbrucēju maiņā Puriņš, Rozītis, Ē.Pētersons; 2. uzbrucēju maiņā Volgasts, Čavars, Lange. Izlases spēļu pieredze bija jau minētajam uzbrucējam Ērikam Pētersonam. Savukārt aizsargs Hermanis Zaļums bija Latvijas izlases delegācijā abos pirmajos čempionātos (1932.g. Berlīnē, 1933.g. Prāgā), bet pie spēlēšanas ticis nebija.

“[..] cīņā gāja mūsu sastādītā valsts ledushokeja komanda ar RFK. Spēle risinājās ātrā tempā un rādīja samērā vienlīdzīgu cīņu. Sastādītā komanda sevišķi necentās, jo apzinājās savu svarīgo priekšā stāvošo uzdevumu. Neskatoties uz to, uzvaru viņa panāca pelnītu, jo prata izmantot daudz labāk izdevīgos stāvokļus pie RFK vārtiem. [..] Nespē[lē]ja Jurgens, kurš ārstē ievainojumu, gūto cīņā ar RFK. Jau pirmā trešdaļā vairākas bīstamas situācijas radīja RFK, bet vārtus gūt neizdevās, jo lieliski spēlē sastādītās komandas aizsardzība. Puslaika beigās Jessens, izmantodams RFK aizsargu neuzmanību, gūst pirmos vārtus. Pirmā trešdaļa 1:0. Otrā trešdaļā Auziņš noved stāvokli uz 2:0 un RFK, gūdams vārtus, 2:1. Trešdaļas beigās RFK [uzbrucējs Ēriks] Pētersons vārīgi ar koku sadauza Bluķi, kuŗu noveda uz slimnīcu, kur viņam pārsisto degunu sašuva. Arī Auziņš cieta sadursmē ar RFK. Trešā trešdaļā sastādītā žilbināja ar skaistiem skrējieniem un kombinācijām un Petrovskis guva trešos vārtus. Sacīkste beidzās 3:1 (1:0, 1:1, 1:0) un lieku reizi pierādīja, ka mūsu valsts komanda spēj sniegt saskaņotu spēli,” liecina spēles apraksts (Rīts, 1935.g. 16.janv.). 2. trešdaļā RFK vienībai vārtus guva uzbrucējs Čavars. Spēli tiesāja Latvijas izlasē iekļautais, bet šajā spēlē traumas dēļ nespēlējošais Arvīds Jurgens.

Protams, laikraksta Rīts sporta rubrika spēles aprakstā nevarēja nepaslavēt izlases sastāva komplektāciju: “Apskatot komandu, jāsaka, ka komanda sastādīta lietderīgi. Lapainis – ir mūsu pašulaik labākais vārtusargs. Arī aizsargi – Vedējs – Paegle attaisnos uz sevi liktās cerības. Jāvēlas, lai mūsu uzbrucēju abi maiņas spēlētu uzmanīgāki kā Rīgā“. Savukārt, avīzes Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks joprojām ieturēja savu līniju: “Nevarētu sacīt, ka kombinētā komanda [izlase] būtu bijusi lielā pārsvarā, bet tā uzvaru guva ar labāku prasmi izmantot radušos momentus” (1935.g. 16.janv.). Kritisks bija arī laikraksta Jaunākās Ziņas žurnālists: “Visumā sastādītās vienības [izlases] darbība vakar nebija tik iespaidīga, kā varēja cerēt,” (1935.g. 16.janv.).

Spēlei pret RFK bija arī sekas… “Spēle, par nožēlošanu, kā jau pie RFK parasts, bija ļoti asa. Auziņam ar koku pārsista uzacs, bet Bluķim deguns tik vārīgi, ka viņu vajadzēja nogādāt slimnīcā, kur tam ievainojumu sašuva,” raksta Latvijas Kareivis, piebilzdams: “Komandas garastāvoklis možs, atskaitot ievainotos, bet arī tie cer izveseļoties ceļā līdz Davosai,” (1935.g. 16.janv.). Virzienā uz Davosu Latvijas izlase devās ar nelielu lazareti sastāvā.

Rigas_stacija_1934_Dzelzcela_vestures_muzejs_citariga_lv_vers_2Maršruts: Rīga – Kēnigsberga (Karalauči). Gala sastāvs

Naktī no 15. uz 16. janvāri, “Pl. 0.35 ar Berlīnes vilcienu mūsu pasaules ledus hokeja meistarsacīkšu dalībnieki atstāja Rīgu, lai dotos grūtajā un atbildīgajā ceļojumā,” liecina avīze Rīts (1935.g. 16.janv.). “Ekspedīcijas dalībnieki sajūsmināti par priekšā stāvošo braucienu, un solās censties, lai godam reprezentētu Latviju pārējo valstu starpā. Smagiem “koferiem”, kokiem [nūjām] un saiņiem saradās “šie izredzētie” stacijā un pavadītāju vislabāko novēlējumu pavadīti, atstāja Rīgu. Novēlēsim mūsu brašiem zēniem būt ar visu sirdi pie lietas, tad arī panākumi neizpaliks!” Vilcienā iekāpušo Latvijas delegāciju veidoja 12 hokejisti un 2 oficiālie pārstāvji. (Pa labi novietotā attēlā – Rīgas stacija.)

Latvijas izlases delegācija pasaules čempionātā Davosā 1935.g. janv.:

  • Roberts Lapainis (21 g.v.), pirmais vārtsargs;
  • Herberts Kušķis (Kuške; 21 g.v.), otrais vārtsargs, 2 čemp. pieredze (1932., 1933.);
  • Leonīds Vedējs (26 g.v.), aizsargs, kapteinis, 2 čemp. pieredze (1932., 1933.);
  • Kārlis Paegle (23 g.v.), aizsargs;
  • Augusts Ozols (26 g.v.), aizsargs;
  • Aleksejs Auziņš (24 g.v.), uzbrucējs;
  • Roberts Bluķis (21 g.v.), uzbrucējs, 1 čemp. pieredze (1933.);
  • Andrejs Jessens (Jesens; 26 g.v.), uzbrucējs, 1 čemp. pieredze (1932.);
  • Arvīds Jurgens (29 g.v.), uzbrucējs, 2 čemp. pieredze (1932., 1933.);
  • Edgars Klāvs (21 g.v.), uzbrucējs;
  • Arvīds Pētersons (21 g.v.), uzbrucējs, 1 čemp. pieredze (1933.);
  • Ādolfs Petrovskis (22 g.v.), uzbrucējs, 2 čemp. pieredze (1932., 1933.);
  • Rūdolfs Ceplītis (39 g.v.), izlases un ASK pārstāvis, pulkvežleitnants;
  • Roberts Plūme (37 g.v.), izlases pārstāvis, LZSS un US vadītājs.

Uz pasaules čempionātu devās 11 no 12 spēlētājiem, kas bija piedalījušies izlases pārbaudes spēlēs janvārī; līdzi nebrauca tikai aizsargs Roberts Pakalns. Bet delegācijā bija iekļauts abās pārbaudēs rezervē palikušais aizsargs Augusts Ozols. Tiesa, A.Ozols arī netika uz ledus Davosā, bet – pēc turnīra kopā ar studentu izlasi startēja akadēmiskajās meistarsacīkstēs Sanktmoricā.

Jāpiebilst, ka sākotnēji par Latvijas izlases oficiālo pārstāvi tika nosaukts pulkvedis Rūdolfs Klinsons – ASK priekšsēdētājs un arī iepriekš stipri kritiskā laikraksta Rīts sporta redaktors. Tomēr R.Klinsons, starp citu, diezgan atpazīstams Latvijas sporta funkcionārs 30.gados, tika aizstāts ar “kolēģi” – pulkvežleitnantu Rūdolfu Ceplīti.

Lai arī Latvijas izlases sastāva komplektētāji neīstenoja “nodomu” valstsvienībā iekļaut dažus spēlētājus no citām vienībām, un izlasē nebija atrodami tādi Latvijas hokejā atpazīstami vārdi kā Ēriks Pētersons (RFK), Indriķis Reinbahs (Unions) vai Johans Skadiņš (Unions), tik un tā nacionālās izlases sastāvs skaitījās tam laikam itin pieklājīgs. ASK un US bija Latvijas čempionāta stiprākās vienības iepriekšējās sezonā (1933./1934.) un arī vēlāk sadalīja pirmās divas vietas šajā sezonā (1934./1935.). No 12 spēlētājiem, kas devās vilcienā uz Davosu, septiņiem hokejistiem bija iepriekšējo pasaules un/vai Eiropas čempionātu pieredze; turklāt viens “nepieredzējušais” (A.Ozols) nedevās laukumā pasaules čempionāta spēlēs.

Kēnigsbergā 2:1

Jau pirms došanās ceļā bija saņemts uzaicinājums no Vācijas pilsētu Kēnigsbergas (Karalauču; tag. Kaļiņingrada Krievijas Federācijā) un Minhenes hokeja norišu organizatoriem aizvadīt spēles pa ceļam uz Davosu.

Rigas_Dzelzs_tilts_1932_Balt_Centr_bibl_kolekcija_zudusilatvija_lv_vers_3_LABAAKAACeļa posmu līdz Kēnigsbergai, tāpat kā turpmākās Latvijas izlases gaitas, lieliski apraksta valstsvienības pārstāvis un vienlaikus laikraksta Rīts speciālkorespondents Rūdolfs Ceplītis: “Vakar [15.janv.] īsi pirms Berlīnes vilciena atiešanas uz perona ieradās mūsu valsts reprezentējošā vienība ledushokejā, lai dotos uz pasaules meistarsacīkstēm Davosā. Nevarētu teikt, ka komandas ārējais izskats būtu spīdošs, – daži ar sabindētām galvām, citi ar lielākiem vai mazākiem ieskrambājumiem, kā sekām pēc dažu stundu iepriekš noturētās draudzības spēles!… Toties garastāvoklis visos aizbraucējos možs, pacilāts, un kad gar vagona logiem pazibēja Rīgas dzelztilta formas, aizbraucēju starpā sākās dzīvas sarunas par priekšā stāvošām cīņām un izredzēm un te viens no visvairāk cietušiem – Bluķis, par spīti visām sāpēm, ar aizrautību varēja tēlot cīņu pret kanādiešiem, – ja mums laimētos iekļūt pusfinālā, vai finālā un iekristu ar viņiem spēlēt, jo mēs braucam ne tikai cīnīties, bet arī mācīties no labākiem to labāko. Tā debatējot un spriežot, nemanot garām paslīdēja dzimtenes āres un konduktora balss vēstīja, ka esam jau sasnieguši Meiteni. Nokārtojuši formalitātes, sākām posties uz atpūtu, lai krātu spēkus priekšā stāvošai sacīkstei ar Karalauču reprezentējošo vienību. Kaut gan kailie 3. klases vagonu soli nevarētu būt diezin cik patīkami matrači un sāni bieži vien jāmaina, tomēr viens otrs, sevišķi no mūsu jaunākās paaudzes, rāda diezgan skābu seju, kad pēc Šauļu sasniegšanas vilciens piepildās un jādod vieta, kur sēdēt. Karalaučus sasniedzam plkst. 12.35.

Stacijā mūs sagaidīja vietējās ziemas sporta organizācijas pārstāvji, kuri mūs nogādāja uz viesnīcu un pabaroja ar pusdienām. Viņi arī mums pasacīja, ka spēle ir nolikta šovakar [16.janv.] plkst. 20 (pēc Rīgas 21). Pēc pusdienām devāmies pie miera. Laiks nav visai izdevīgs – termometrs rāda +3 gr. C. un brīžiem līņā lietus un snieg. Bet sākoties sacīkstēm, laiks noskaidrojas un temperatūra nokrīt uz 0. Sacīkstes sākas tieši noteiktā laikā un apmeklētāju ap 1000,” (Rīts, 1935.g. 19.janv.; te un turpmāk citētā R.Ceplīša speciālkorespondence laikrakstā Rīts tika publicēta dažas dienas pēc faktiskā uzrakstīšanas brīža.).

LAT_1935_Kenigsberga_Sporta_Latvija_1955_mazaks16.janvāra spēlē Rīgas izlasei (tāds bija Latvijas komandas oficiālais statuss šajā spēlē) pretiniekos bija Kēnigsbergas izlase, kas sastādīta no 3 hokeja klubu pārstavjiem. Latvijas vienības sastāvā laukumā devies vārtsargs R.Lapainis, aizsargi K.Paegle un A.Ozols, uzbrucēji A.Pētersons, R.Bluķis, Ā.Petrovskis, A.Jesens, A.Auziņš un E.Klāvs. Nespēlēja otrais vārtsargs H.Kušķis un pamatsastāva “veči” – aizsargs L.Vedējs un uzbrucējs A.Jurgens. Tiesa, Arvīds Jurgens bija viens no diviem spēles tiesnešiem laukumā. (Pa labi novietotā attēlā Latvijas izlase Kēnigsbergā.)

Aculiecinieks – izlases pārstāvis R.Ceplītis par spēles gaitu: “Spēle pirmā trešdaļā dod rezultātu 1:0 mums par labu, vārtus ieguva Petrovskis – spēle norit ar mazu pārsvaru mūsu pusē. Otrā trešdaļa beidzās 0:0 un spēle vienlīdzīga, – diezgan strauja, bet korekta. Trešā trešdaļā vietējai komandai izdodas izrāviens un reizē ar to arī krīt vārti par labu viņiem. Nu mūsējie sakāpina tempu un piespiež pretinieku pie vārtiem, bet daudzi šāvieni iet gaŗām, – un tikai 3 m.[inūtes] pirms spēles beigām Pētersonam izdodas gūt otrus, izšķirošos, vārtus un spēles beigas vēsta mūsu uzvaru – 2:1. Šis rezultāts nav uzskatāms par pareizu, bet tur vainojami daži blakus apstākļi: starp citu, Petrovskis kādas četras reizes aizsita gaŗām tukšiem vārtiem un otrs – šogad ir grozīti sacīkšu noteikumi un mēs spēlējām pēc viņiem, bet mūsu komanda vēl nebija pieradusi un daža labi izvesta kombinācija nedeva rezultātus – pareizais rezultāts būtu 5:3,” (Rīts, 1935.g. 19.janv.).

Saistībā ar noteikumu izmaiņām, domājams, runa bija par LIHG (tagad IIHF) 1933.g. pieņemtajiem un no 1933./1934.g. sezonas ieviestajiem labojumiem aizmugures traktējumā. Līdz tam laikam piespēles uz priekšu nebija atļautas, un ārpus savas aizsardzības zonas katrs spēlētājs, kas atradās starp ripu un pretinieka vārtiem, bija aizmugures stāvoklī. Tātad piespēlēt drīkstēja blakus vai atpakaļ. Bet 1933.gada noteikumu grozījumi paredzēja, ka savā aizsardzības zonā un viduszonā ir atļautas piespēles uz priekšu. Tiesa, pāri zonas līnijām piespēlēt nedrīkstēja; ripu zonā bija jāievada spēlētājam. Uzbrukuma zonā gan saglabājās līdzšinējais aizmugures traktējums – visi spēlētāji, kas atrodas starp pretinieku vārtiem un ripu, ir aizmugurē, un piespēles uz priekšu uzbrukuma zonā nav atļautas.

Turpina R.Ceplītis: “Par mūsu komandas spēli ļoti labi atsaucās vietējo sporta organizāciju vadītāji un arī man, kā pārstāvim, jāapliecina, ka komanda spēlēja reti centīgi un spēlētāji savā starpā ļoti labi sapratās. Vārtos bija Lapainis – ļoti labs. Laukums saucas Hammerschmiede un atrodas pilsētas malā; techniskā iekārta tāda pati, kā mūsu Armijas laukumā — 12 lampas, bet stabi drusku augstāki, kādēļ no sākuma likās tumšāks,” (Rīts, 1935.g. 19.janv.).

Taktika “uzbrukums divatā”, vācu “slavas dziesmas” un par maz met

Spēle Kēnigsbergā kā izlases sagatavošanās cikla sastāvdaļa noteikti bija lietderīga. Tikai dabīgā ledus pieejamības situācijā, kad iespējas kavēja laika apstākļi, spēļu prakse principā bija ļoti nozīmīga. “Medaļas otra puse” bija tā, ka sajūsma par panākumiem lika lolot augstas cerības mājās palicējiem un, iespējams, pašiem hokejistiem.

Latviešu pašapziņu nevarēja necelt Kēnigsbergas preses pozitīvās atsauksmes, kas sniedz ieskatu arī Latvijas izlases taktiskajos risinājumos. “Ko raksta vācu prese par mūsējo spēli? “Königsberger Tageblatt” raksta: [..] Sacīkste bez aizraujošiem cīņas momentiem rādīja [arī] lielisku latvju spēli, kuŗā varējām smelties ierosinājumus tālākam darbam. [..] Skaļu aplausu sveiktas, komandas uzsāka spēli tiesnešu Jurgena (Rīga) un Kollera (K.) vadībā. Latvji savās nacionālās sarkan-balt-sarkanās krāsās atstāja impozantu iespaidu. Latvijas komandā nespēlēja pirmās maiņas centra uzbrucējs Jurgens, kurš Rīgā savainots. Viņa vietu ieņēma – Bluķis, ar sabindētu seju, kuŗā rētu bija guvis pēdējā spēlē Rīgā. Mūsu kritiku padziļinot jāsaka, ka Latvijas komanda spēlēja lieliski… [..]

Uzkrita viesu [Latvijas komandas] īpatnēji spēles taktika, kuŗa ir balstīta uz “drošību aizsardzībā”, bet kuŗa ir tiešām vienīgi pareizā svarīgās spēlēs. Tā uzbruka viņi nepārtraukti tikai ar diviem uzbrucējiem, gadījumos, kad pretinieks savu laukumu sargāja. Visu trīs uzbrucēju kopējs uzbrukums risinājās, tiklīdz šeibe tika noņemta mūsu uzbrucējiem. Šī taktika laupa spēlei ugunīgo tempu, bet šis spēles veids ir pareizākais, kādu esam redzējuši! Šī taktika prasa uzbrucēju augstvērtīgas spējas, sevišķi ātrumu un labu šeibes vešanu – un šīs īpašības latvjiem bija tiešām izcilas! Sevišķi ugunīgus skrējienus un lielisku šeibes vešanu, demonstrēja uzbrucēji Pētersons un Petrovskis, kuŗi rotaļājoties – viegli apspēlēja un apskrēja visu mūsu komandu un vēl savlaicīgi nospēlēja šeibi savam līdzspēlētājam.

Ātrums un šeibes vešanas māksla bija tā, ko visā pilnībā mums demonstrēja Latvijas reprezentācija! Viņi mums demonstrēja – ko nozīmē slidskriešana. Apbrīnojama bija tā elegance un vieglums, ar kādu viņi mūs apveda, vai šeibes zaudēšanas gadījumā bez liekas riņķošanas atgriezās savās sargu vietās. Tikai retos gadījumos mūsu spēlētāji spēja no viņiem “aizbēgt”. Lielākais Latvijas komandas vājums ir tas, ka viņi neprecīzi met uz vārtiem, par augstu met un arī par daudz maz met! Tikai šim apstāklim mums jāpateicas, ka zaudējām tikai 1:2. Stabila bija arī komandas aizsardzība un lielisks viņu vārtu sargs [Lapainis],” tulko un atstāsta laikraksts Rīts (1935.g. 20.janv.).

Vilciena_reiss_Riga-Berline_pie_Marienburgas_ap_1932-1939_bildarchiv-ostpreuusen_deMaršruts: Kēnigsberga – Berlīne – Minhene

Latvijas izlase Kēnigsbergu pameta 17.janvāra rītā un devās caur Berlīni uz Minheni, kur bija paredzēta nākamā, faktiski jau ceturtā izlases pārbaudes spēle pirms pasaules čempionāta. Tāds pārbaudes spēļu skaits pirms līdzšinējiem starptautiskajiem čempionātiem valstsvienībai vēl nebija bijis. Bet arī 18.janvāra spēle hokeja hronikās skaitās pierakstīta kā Rīgas un Minhenes izlašu spēle.

Detalizētāk izlases pārstāvis Rūdolfs Ceplītis vēstulē no Minhenes: “No Karalaučiem līdz Minchenei atradāmies ceļā 24 stundas, ar apstāšanos Berlīnē uz 6 stundām. Ceļš pagāja samērā ātri, jo daudzi no mums pa šo ceļu brauca pirmo reizi, kādēļ apkārtne saistīja visu uzmanību. Ar Berlīni varējām iepazīties ļoti maz īsā laika dēļ. Šorīt [18.janv.] plkst. 7.10 iebraucām Minchenē. Stacijā mūs sagaidīja vietējās sporta organizācijas pārstāvis. Tikām novietoti vienā no labākām viesnīcām. Ņemot vērā priekšā stāvošo nopietno cīņu – visi tūdaļ devāmies pie miera. Spēle nolikta plkst. 20.15 un jāspēlē ar Minchenes sastādīto. Vispār cīņu varējām paredzēt ļoti sīvu, jo ledushokeja sports šeit stāv uz augstākas pakāpes, nekā Karalaučos. To pierāda tas, ka valsts komandā, kuŗa jau izbraukusi uz Šveici, no Minchenes ir iedalīti 4 spēlētāji. [..] Arī šeit, tāpat kā Karalaučos, uzstājamies kā latviešu (ne valsts) komanda.

[Latvijas] Goda konsuls, kuŗš ir liela vietējā alus brūža direktors, pēcpusdienā nodod mūsu rīcībā 3 automašīnas un laipnā sekretāra Kalniņa vadībā dodamies iepazīties ar Minchenes ievērojamākām vietām. Pati pilsēta ir apmēram 3 reizes lielāka par Rīgu, ar daudzām ļoti skaistām ēkām un pieminekļiem. Apmēram 2 stundu braucienā guvām vispārēju iespaidu. Pēc atpūšanās viesnīcā, mūsu sportisti pārģērbās sporta kostīmos un goda konsula Nāgela personīgā auto visi dodamies uz sporta laukumu, kuŗš atrodas no viesnīcas apmēram 10 minūšu braucienā. Tieši plkst. 20.15 sākās spēle,” (Rīts, 1935.g. 22.janv.).

Prinzregentenstadion_Minhene_1936_prinzregentenstadion_de18.janvāra spēle Minhenē norisinājās uz mākslīgā ledus, bet zem atklātas debess – Prinzregentenstadion (pa labi novietotā attēlā) ledus laukumā, nevis telpās, kā apcerēja Latvijas prese pirms spēles. Šis leduslaukums bija atklāts aptuveni pirms gada, 1933.gada 16.decembrī, kā Dienvidvācijā pirmais mākslīgā ledus laukums zem atklātas debess. (Starp citu, leduslaukums ar nosaukumu Prinzregentstadion Minhenē pastāv joprojām. Tiesa, tas ir stipri mainījies pēc Otrā pasaules karadarbības postījumiem, atjaunošanas, nojaukšanas un pārbūves darbiem.)

Pāris dienas pirms spēles Latvijas prese (Latvijas Kareivis, 1935.g. 16.janv.) ziņoja, ka Minhenē Latvijas izlase spēlēs “pret Minchenes slidskrējēju biedrības komandu,” ar to domājot Münchner EV (Münchner Eislaufverein) vienību. Tomēr uz ledus, cik saprotams, nāca dažādu Minhenes klubu izlase.

Spēles pirmā trešdaļa beidzās ar rezultātu 1:0 par labu mincheniešiem. Spēle noritēja apmēram vienlīdzīgi, mūsējiem padevās viena otra laba kombinācija, bet nelaimējās labās izdevības pārvērst vārtu guvumā. Otrā trešdaļa jau noritēja zem mūsu pilnīga pārsvara un mūsējie guva 2 vārtus (Petrovskis un Jessens) un koprezultāts nu bija 2:1 mums par labu. Beidzamā trešdaļā jau no paša sākuma mincheniešiem izdodas izrāviens un krīt izlīdzinošie vārti; pēc tam sākas diezgan asa spēle. Jurgens gūst vārtus, bet tiesnesis tos neatzīst, motivēdams, ka šeibe iegŗūsta ar ķermeni, tiek dots soda sitiens, izpildot notiek sagŗūšanās un Jurgenu uz 1 minūti noraida no laukuma. Spēlei turpinoties, mincheniešiem izdodas gūt 3. vārtus, bet drīzi Jurgens stāvokli izlīdzina. Neskatoties uz mūsu zēnu lielo centību un gūto pārsvaru, stāvoklis tomēr vairs nemainās un tiesneša beigu svilpei atskanot, rezultāts – 3:3. Salīdzinot šo spēli ar Karalaučos spēlēto, jāsaka, kā organizācijas, tā arī izvešanas ziņā viņa atstāja negātīvu iespaidu, jo tiesnešu rīcībā bija acīmredzāma partejība. Arī pašu (mincheniešu) spēlētāju atsauksme par tiesnesi bija negātīva. Lai nu kā, rezultāts 3:3 ir uzskatāms pie šiem apstākļiem par visai pieņemamu,” izsmeļoši izklāsta R.Ceplītis (Rīts, 1935.g. 22.janv.). Latvijas vienības vārtus spēlē pret Minhenes komandu sargāja “otrais numurs” Herberts Kušķis.

Pēc spēles laikraksts Latvijas Kareivis (1935.g. 20.janv.) mēģināja “skaisti iesaiņot” neizšķirto spēli pret “[..] Minchenes pilsētas vienību. Pēdējā ir ļoti stipra vienība un skaitās kā otra labākā komanda Vācijā“. Žurnālists bija manāmi pārspīlējis… Neviens Minhenes klubs starp aktuālās (1934./1935.) un divu iepriekšējo sezonu (1933./1934., 1932./1933.) Vācijas čempionātu līderiem nebija. Šajās sezonās “laika apstākļus” noteica tādas vienības kā ESV Füssen, Garmišas-Partenkirhenes SC Riessersee, Berlīnes SC Brandenburg, Berliner Schlittschuhclub. Tiesa, pirms 3 gadiem – 1932.gada janvārī Münchner EV bija spēlējusi Vācijas meistarsacīkšu finālraundā (Finalrunde), kur 3 komandu konkurencē ieņēma 3.vietu.

19.janvāra rītā Latvijas izlase pameta Minheni, lai šajā pašā dienā nonāktu gala mērķī – Davosā.

Pasakainā Davosa, latviešu līdzjutēji un aklimatizācija

Davosa_PC_1935_tagesanzeiger_chŠveices kūrortpilsēta Davosa 1935.gada janvārī uzņēma 9. pasaules čempionātu, kas vienlaikus bija 20. Eiropas čempionāts. Meistarsacīkstēs piedalījās kopumā 15 valstis, un tas bija līdz šim plašāk pārstāvētais LIHG rīkotais starptautiskais turnīrs. Līdz šim tik daudz valstu nebija piedalījušās ne pasaules čempionātos, ne Eiropas meistarsacīkstēs, ne arī olimpiāžu hokeja turnīros.

Davosai LIHG hokeja turnīrs nebija pirmā reize. Pirms 9 gadiem (1926.) Davosā norisinājās Eiropas čempionāts. Jāpiebilst, ka Šveices tā laika pieredze starptautisko turnīru rīkošanā bij diezgan prāva. 1910.gada janvārī Šveice rīkoja pirmo Eiropas čempionātu (tolaik pasaules čempionāti un ziemas olimpiādes nepastāvēja). Vēlāk sekoja 1922.gada Eiropas čempionāts Sanktmoricā, 1926.gada Eiropas čempionāts Davosā, 1928.gada ziemas olimpiādes turnīrs Sanktmoricā.

Davosā pirms 1935.gada pasaules čempionāta tika izbūvēts jauns atklātais ledus laukums, kas vēl gadu desmitus pēc tam noderēja HC Davos spēlēm un arī populārā klubu turnīra – Špenglera kausa izcīņas – norisei.

Žēl, ka jūs, mīļie lasītāji, nevarējāt redzēt Davosu, vienu no jaukākiem Šveices kūrortiem, kas pašlaik pilnīgi pasaules meistarsacīkšu ietekmē. Katra viesnīca, kur dzīvo komandu dalībnieki, greznota ar attiecīgās valsts karogu, un šo karogu ir 15, pēc valstu skaita. Arī Latvijas sarkan-balti-sarkano karogu redz plivinājamies; uz Davosas ledus hokeja kluba laukuma redz arī daudzus latviešus, kas uzturas šeit gan atpūtai, gan ārstēšanai – vairākums tautiešu pieder pie otrās kategorijas. Tomēr laukā, pie 25 grādu sala, zem Davosas saules dedzinošajiem stariem visi Davosas iedzīvotāji un viesi izskatās līdzīgi,” raksta laikraksta Pēdējā Brīdī speciālkorespondents L.Blumbergs (1935.g. 24.janv.).

Vēl dažas dienas pirms Latvijas izlases ierašanās Davosā viss bija sakartots, viesnīca rezervēta, un organizatori gaidīja mūsu valstsvienību. “Vakar [15.janv.] jūsu līdzstrādniekam bija saruna ar Davosa[s] ledus hokeja kluba prezidentu, kas vēlreiz apstiprināja Latvijas komandas piedalīšanos spēlēs uz pasaules meistarību. Par Latvijas komandas novietošanu jau gādāts, tā ka komandai jāpaziņo tik laiks, kad tā ieradīsies šeit, lai Davosas hokeja kluba pārstāvji to varētu sagaidīt stacijā,” raksta Ziedonis Landaus, avīzes Jaunākās Ziņas speciālkorespondents (1935.g. 16.janv.).

Jaunāko Ziņu raksta turpinājumā aprakstīta tam laikam novatoriska lieta saistībā ar hokeju. Lieta, kas mūsdienās būs norma, bet tomēr izraisīs diskusijas un domstarpības starp izlases spēlētājiem un hokeja funkcionāriem. Runa ir par apdrošināšanu… “Šveicē parasti spēlētāju dzīvības apdrošina. Prēmiju iemaksa – 35 franki no spēlētāja. Nāves gadījumos piederīgiem izmaksā 5000 fr.; ievainojumu gadījumos 5 fr. dienā līdz izveseļošanai; darba spēju zaudēšanas gadījumos arī 5000 fr. un vēl 5 fr. dienā ārstēšanas izdevumiem“.

Jau ilgāku laiku pirms izlases došanās uz Davosu, 1934.gada decembrī, zinātāji un prese brīdināja par Davosā nepieciešamo aklimatizāciju, pierašanu pie kalnu klimata, jo Davosa atrodas 1560-1574 metrus virs jūras līmeņa. “No līdzenuma atbraukušie sportisti tādēļ arī – pa lielākai daļai – pirmās dienās “atpūšas”, pieron pie kalnu gaisa. Trešā, ceturtā dienā viņi tad dod no sevis iespējamo. Kas paliek ilgāki, tas bieži vien sāk atkal pagurt. Tam tad te jāpadzīvo pāris nedēļas – un varbūt pat ilgāki, atkarībā no ķermeņa individuelā veselības stāvokļa, kamēr tas pietiekoši aklimatizējas un var beidzot būt “formā”. Minētie apstākļi var radīt lielas grūtības Latvijas komandai,” raksta Jaunākās Ziņas (1934.g. 29.dec.).

Latvijas izlase Davosā iebrauca čempionāta atklāšanas dienā, 19.janvārī – dienu pirms savas pirmās spēles. “Pl. 16.50 iebraucām Davosā, stacijā mūs sagaidīja vietējā latviešu kolonija un informēja par pirmās dienas sacīkšu rezultātiem. Starp sagaidītājiem bija arī pulkvedis Olekšs, kurš pašreiz atrodas vēl sanātorijā [..]. Nokārtojuši nepieciešamās formalitātes, pl. 19 paēdām vakariņas un devāmies pie miera. Rīt [20.janv.] no rīta iesim uz treniņu, pēc tam noskatīsimies dažas interesantākas sacīkstes,” 19.janvārī no Davosas raksta izlases pārstāvis Rūdolfs Ceplītis (Rīts, 1935.g. 24.janv.).

Sapnis. Pret Kanādu!!!

Ceļā no Minchenes, pārbraucot Šveices robežu, dabūjām jaunākos laikrakstus, no kuŗiem uzzinājām izlozes rezultātus. Nevarētu teikt, ka tas mūs tik sevišķi iepriecinātu, bet nu bija noticies tas, ko daži mūsu komandas locekļi vēlējās, mums stāvēja priekšā cīņa ar Kanādu. Tā tad rīt [20.janv.] mūsu pirmā debija pasaules meistarsacīkstēs, un pie tam vēl ar pasaules meistaru,” pirms spēles pret kanādiešiem rakstīja izlases pārstāvis R.Ceplītis (Rīts, 1935.g. 24.janv.).

Pasaules čempionāta 15 dalībvalstis tika izlozētas četrās apakšgrupās – A, B, C, D grupā, kuru vienības aizvadīja priekšsacīkstes. Pēc viena apļa izspēlēšanas katras grupas divām stiprākajām vienībām bija paredzēts turpināt cīņu par 1.-8.vietu, bet pārējām vienībām – spēlēt par 9.-15.vietu.

Trijās apakšgrupās bija pa četrām komandām, bet D grupā – trīs valstsvienības. Latvijas hokeja līdzjutēji 30.gados epizodiski “cepās” par neveiksmīgām izlozēm, bet, ja kādreiz Latvijai nepaveicās ar izlozi, tad tas bija tieši 1935.gada janvārī Davosā. Latvija tika ielozēta D grupā ar Kanādas izlasi, kas tolaik komentārus prasīja vēl mazāk nekā tagad, un Lielbritānijas izlasi, kas 30.gadu vidū sāka piedzīvot savu visu laiku lielāko uzplaukumu, nonākot līdz pasaules čempionāta un olimpiādes medaļām. Tiesa, izlozes brīdī neviens nevarēja paredzēt, ka britu “uzrāviens” sāksies tieši ar 1935.gada čempionātu Davosā. Tādēļ cerības tikt ārā no grupas saglabājās.

Kanāda starptautiskajos LIGH turnīros – olimpiādēs un pasaules čempionātos – piedalījās kopš šo turnīru izveides (1920.), tātad jau devīto reizi. Tikai vienu reizi Kanādas izlasei bija “misējies”, un tā izcīnīja tikai sudraba godalgas, piekāpjoties ASV izlasei (1933.g. februārī Prāgā). Visos pārējos turnīros – čempionu tituls. Uz šiem turnīriem kanādieši kā Kanādas izlasi tolaik deleģēja amatieru komandu – valsts amatieru čempionāta uzvarētājus (Allan Cup ieguvējus) vai arī kādu citu spēcīgu amatieru komandu. Uz pasaules čempionātu Davosā bija ieradusies Winnipeg Monarchs komanda, kas 1934.gadā bija kļuvusi par Manitobas provinces čempionvienību.

Vēl pirms Latvijas izlases spēles pret kanādiešiem laikraksts Rīts skaidroja (1935.g. 20.janv.): “Parasti Kanādu pasaules meistarsacīkstēs reprezentē – viena kluba komanda, kuŗa pavada Eiropā vairākus mēnešus. Varam iedomāties, kādam spēkam vajadzētu izstarot no Kanādas sastādītās valsts komandas, ja jau viena kluba komandu mums nav iespējams veikt.

Winnipeg_Monarchs_Rits_1935-01-20Arī šogad Eiropas kontinentu aplido „Vinipeg Monarch” [pareizi – Winnipeg Monarchs; pa labi novietotā attēlā], kurš reprezentē Kanādu Davosā notiekošās pasaules meistarsacīkstēs. Visa Eiropas prese apzīmē Kanādas šīgada reprezentantus – par spēcīgāko komandu, kāda līdz šim Eiropā redzēta. No tam varam spriest, ka arī Kanāda nojauž “Eiropas briesmas” hokejā, un uz kontinentu sūta savu spēcīgāko komandu. Ar savu pirmo spēli, pēc ierašanās Eiropā, kuŗa notika Parīzē, Kanādas reprezentants sajūsmināja sporta lietpratējus, un jo tālāk risinājās šī turneja, jo skaļāk sporta cienītāji jūsmoja par viņiem. Parīze, Londona, Berlīne, Vīne, Budapešta, Bukaresta, Prāga – visur gūtas pārliecinošas uzvaras. Tas ir lieks pierādījums “Vinipeg Monarch” spējām, jo visiem zināms, ka augšminētās pilsētas savās spēcīgākās komandās sai[s]tījušas vairākus izcilus kanādiešus, kā trenerus un spēlētājus. Neskatoties uz visu to – rotaļādamies kanādieši veic savus pretiniekus, demonstrēdami žilbinošu ātrumu, nesalīdzināmi precīzāku kombināciju spēli un apbrīnojamu technisku gatavību. Tikai vienā no līdz šim izvestām cīņām Kanāda panāca “tikai neizšķirtu” – cīņā ar Anglijas valsts komandu Londonā, kur cīņa beidzās – 5:5 (4:1, 0:3, 1:1)! Augstāko uzvaru kanādieši svinēja Bukarestā, kur Rumānija dabūja 21:1 pērienu! Tā tad – arī tagad vēl sastopam “šādu” rezultātu! Arī Austrijas komanda zaudēja – 12:0 un spēcīgā Čechoslovakija – 1933. g. Eiropas meistars – Prāgā – 7:0!

Līdz šim Kanādas reprezentants Eiropā cīnījies 21 reizi – gūdams 20 uzvaras un viena cīņa beidzās neizšķirti. Tas sasniegts 45 dienās! Iegūto un zaudēto vārtu attiecība – 134:17, runā pārāk gaišu valodu.” Pēc šāda ievada un skaidrojuma, šķiet, neviens lasītājs nevarēja saglabāt ilūziju par iespējām pret Kanādas izlasi…

Kanādieši – “jauni zēni”, bet… 0:14

Šorīt [20.janv.] no rīta pusstundu trenējāmies, – komanda jūtas labi un dzidrais kalnu gaiss pagaidām vēl sevišķi manīt sevi neliek. Spēle nolikta pl. 14.30. Tieši noteiktā laikā ieradāmies laukumā. Tūdaļ pēc mums ierodas arī kanādieši – visi jauni un spēcīgi zēni, vidēja auguma. Nolēmām spēlēt uzmanīgi, neaizrauties. Spēle sākās ar dažu minūšu nokavēšanos, jo pēc katras trešdaļas laukums tiek noslaucīts,” spēles dienā raksta izlases pārstāvis Rūdolfs Ceplītis (Rīts, 1935.g. 24.janv.). Cik saprotams, pārstāvim nelielu pārsteigumu radījis mūsdienu ledus tīrāmās mašīnas priekštecis – arī auto, bet vēl bez mūsdienu ledus liešanas tehnoloģijas. Šveicē jau plaši pielietoto ledus mašīnu Latvijas prese bija kā brīnumu aprakstījusi: “[..] … nāk ledus tīrāmā mašīna – auto. Priekšā mašīnai ir liela lāpsta, kas uzlasa ledus putekļus,” (Starts, 1934.g. 15.nov.).

Cirulitis_1935-02-01_N4_istaisIzsmeļošāko spēles aprakstu ir sniedzis spēles dalībnieks – Latvijas izlases uzbrucējs Aleksejs Auziņš – vēstulē no Davosas, kas publicēta laikrakstā Sporta Pasaule (1938.g. 28.janv.): “Spēli uzsākot stadions pārpildīts. Valda nospiedošs karstums (+30°)! Tieši 14,30 atskan zvans un spēli izlozējot mums palīgā nāk saule. Divu tiesnešu uzraudzībā sākam cīņu. Baltie [baltās formās tērptie] kanādieši metās straujā uzbrukumā. Mūsu zēni tiem atņem šeibi un dodās uz Kanādas cietoksni. Taču pasaules meistari mūsu uzmākšanos attur un nu seko akrobātisko kanādiešu “slazdi” mūsu vārtiem, bet Lapainis strādā labi. Tomēr pēc maza laiciņa viņš nespēj turēt kādu negaidītu šāvienu un pirmo, no 14 reizēm šeibe atrod mājvietu mūsu vārtos. Rodas izdevības arī mums, bet bez panākumiem. Kanādieši atkal “manevrē”, bet Lapainis uzmanās. Spēle pagaidām vienlīdzīga. Te – kāda mūsu spēlētāja kļūda un mūsu vārti atkal krituši… Kanādieši nemitīgi uzbrūk un ar zibenīgām kombinācijām apved vairākus mūsu spēlētājus – arī vārtsargu un gūst trešos vārtus. Seko Bluķa-Jessena-Auziņa gājieni uz Kanādas vārtiem, bet bez panākuma.

Otrā trešdaļā kanādieši jau spēlē “lielo vīru”. Lapaiņa vārtu priekšā nemitīga drūzmēšanās. Jurgens izlaiž drošu situāciju vārtu gūšanai. Kanādieši uzbrūk. Spēle asa. Ātrs temps. Šausmīgs karstums – 33° virs nulles! Atkal krīt vārti! Auziņa-Bluķa sadarbība gandrīz dod panākumu arī mums, bet savu vārdu laikā teic Kanādas vārtsargs. Kanādieši nu pastāvīgi “spaida” mūs un rāda visu savu pasakaino mākslu. Vedējam salūst koks… Nāk asa metienu krusa uz mūsu vārtiem. Panika… Krīt 4 reizes mūsu vārti! Dažkārt pat no vistuvākā tuvuma. [Patiesībā 2.periodā vārtu zaudējumi piedzīvoti 7 reizes.]

Pēdējā trešdaļā latvji saņēmās. Jurgena un Petrovska sadarbība izveido krietnu situāciju, bet… Petrovska mestā šeibe iet vārtiem secen. Mums iet manāmi labāk, bet nu atkal par daudz aizraujamies. Četri kanādieši cīnās ar Vedēju un Lapaini. Rezultātā – vārti… Pētersons pilnīgi netraucēts iet uz Kanādas vārtiem, bet vārtsargs vēl laikā izskrien un abi krīt. Vārtu krišana izpaliek… Mūsu Lapaini gan vēl kanādieši pārspēj 3 reizes. – Tiesnesis vēsta cīņas beigas. Mūsu zaudējums ir 14-0 liels. Uzvarētāji sveicina uzvarētos…

Kanadas_u_LAT_izlases_kopfoto_Starts_1935-02-15Kāpēc mēs zaudējām tik smagi? Vispirms – ievesti daži grozījumi noteikumos par aizmuguri, kas mums Rīgā nebija zināmi, bet tagad ļoti gŗūti nācās aprast ar šo jauninājumu. Otrkārt – pret mums spēlēja kanādieši – tie pasakainie ledushokeja lielmeistari, par kuŗiem gan bijām dzirdējuši un lasījuši dažādas leģendas, bet nekad nebijām ar viņiem cīnījušies. Mūsu vārti gandrīz vienmēr krita pēc zibenīgām pretinieku kombinācijām. Viņi apved pat vārtsargu un šauj tikai vārtos no tuvuma. Lieliski kanādieši ir uz slidām. Apbrīnojama viņu ķermeņa kustība, šeibes vadīšana – teicāma. Spēlētājs nekad vārtos nemet pats, bet padod šeibi savam blakus stāvošam kollēgam. Kanādieši pie augstām uzvarām pieraduši. Mūsu pretinieks jau pirms pasaules meistarsacīkstēm bija pieveicis Rumāniju 21-1, Vīnes sastādīto 12-0 un Berlīnes sastādīto 9-2!” Tiktāl spēles dalībnieks Aleksejs Auziņš. (Pa labi novietotā attēlā: Latvijas un Kanādas izlašu kopfoto.)

Secinājumi pēc Kanādas: “bezmaksas privātstundas”

Pēc spēles Latvijas izlases pārstāvim Rūdolfam Ceplītim nākas atsaukties kā uz kanādiešu meistarību, tā arī uz aklimatizācijas ietekmi: “Pretinieks [3.periodā] paātrina tempu un cenšas izmantot mūsējo pagurumu, jo kalna gaiss uz beigām liek sevi manīt. [..] Kopējais spēļu rezultāts 0:14. Rezultāts priekš mums nav glaimojošs, bet jāņem vērā, kā tie bija kanādieši. Viņu spēli redzēt ir bauda: liels ātrums, precīza šeibes vešana un padošana, solo spēli nepielieto, uzbrukumā parasti dodas četri (viņi to var atļauties sava lielā ātruma dēļ), iesviedieni vārtos parasti augsti – redzama augsta skola un labs treniņš, jo savā starpā saprotas lieliski.

Publikas ir stipri vairāk, kā citās spēlēs un viņas simpātijas ir mūsu pusē. Katrs mūsu veiksmīgāks gājiens tiek pavadīts ar uzmudinājuma saucieniem. Sarunā ar vienu no kanādiešiem, pēdējais visai atzinīgi izteicās par mūsu vārtsargu Lapaini, kuŗš tiešām spēlēja labi un daudz bīstamu momentu likvidēja. Tāpat pēc viņa izteiciena arī pārējie esot labi, tikai vajadzīgs lielāks ātrums. Vispār spēles raksturs bija korekts, bez asumiem,” (Rīts, 1935.g. 24.janv.).

Vēl pēc dienas, 21.janvārī, valstsvienības pārstāvis Rūdolfs Ceplītis rakstīja: “No malas raugoties, nekad tik labi nevar izprast pretinieku, kā spēlējot un šinī ziņā mūsējiem tiešām šī spēle deva ļoti daudz, un bez tam nevar zināt, kad būs vēl kādreiz izdevība saspēlēt ar tik augsti stāvošu komandu? Uzaicināt šādu komandu pie sevis mums nav pa kabatai, tā, piemēram, Vācija uzaicināja kanādiešus spēlēt Minchenē, kur Vācija zaudēja 7:1 un šīs spēles noorganizēšana, kā man paskaidroja Minchenē vietējās ziemas sporta savienības pārstāvis, viņiem izmaksājusi ap 25.000 R.M. [reihsmarkas] Un vai mēs uz ko tamlīdzīgu varētu riskēt?” (Rīts, 1935.g. 25.janv.).

Latvijas_izl_vs_Kanada_20_janv_Sporta_Pasaule_1935-01-28_N2Iecietīgi par Latvijas valstsvienības spēli pret Kanādas izlasi rakstīja arī laikraksta Pēdējā Brīdī speciālkorespondents L.Blumbergs Davosā (1935.g. 24.janv.): “Ir zināms, ka mūsu zemē hokeja sports attīstījās tikai pēdējā laikā, tādēļ mūsu hokejistu brauciens uz Davosu uzskatāms par tādu, kas daudz var dot mūsu spēlētājiem, jo viņi redz spēlējot labākās pasaules komandas un daudz var mācīties no tām. Protams, ka spēli pret Kanādu Latvijai nācās zaudēt, un rezultāts 14:0 Kanādai par labu nebūt nav uzskatāms par tik katastrofisku priekš Latvijas, ja ņem vērā, ka kanādieši šodien spēlēja labāk, nekā vakar pret Angliju, jo viņi jau pieraduši pie Davosas apstākļiem. Mūsu hokejisti visu spēles laiku čakli cīnījās pret savu lielo pretinieku, un nevienu brīdi nezaudēja cīņas sparu.” Vēlāk hokeja pētniekiem un vērtētājiem salīdzināšanai un arī Latvijas graujošā zaudējuma “mīkstināšanai” noderēja pēc kāda laika ārpus čempionāta norises notikusī šīs pašas Kanādas komandas spēle pret Eiropas sastādīto “zvaigžņu komandu”, kurā kanādieši uzvarēja ar 26:0…

Laikraksts Sporta Pasaule par Latvijas vienības spēli pret Kanādas komandu rakstīja salīdzinoši iecietīgi, bet ar ironijas piedevu (1935.g. 21.janv.): “Mūsu zēni vakar patiešām nebija laimīgi, kad kanādieši tiem 3×15 minūtes ilgā cīņā pasniedza īstas “bezmaksas privātstundas”…“. (Joprojām LIHG noteiktais spēles formāts bija 3×15 minūtes.)

Savukārt jau Rīgā pārbaudes spēlēs izlasi kritizējošā laikraksta Pēdējā Brīdī redakcija, atšķirībā no sava korektā speciālkorespondenta Davosā, varēja izrakstīties pēc sirds patikas (1935.g. 22.janv.): “Par to, ka mūsu komandas brauciens uz Davosu – pasaules meistarsacīkstēm organizēts nelabvēlīgos apstākļos jau rakstījām pirms braukšanas, bet ka tā būs tik vāja, to gan nedomājām. Nešaubāmies, ka atradīsies tādi, kas sacīs – zaudējums mūs nebaida, mēs no tā mācāmies. Ir jau taisnība, bet vaj šī “mācības stunda” nemaksā drusku par dārgu kā finansieli, tā arī morāliski. Par braucienam izdoto naudu mēs būtu varējuši sarīkot vairākas mācības stundas un mācekļu vietā nebūtu bijuši tikai 10 vaj 12 izredzētie, bet gan visa mūsu hokejistu paaudze. Par pašu spēli nav daudz ko teikt, jo mūsu komanda bijusi daudz par vāju, lai varētu runāt par viņu.

Latvijas_izl_vs_Kanada_20_janv_Lapainis_vartos_Rits_1935-01-26Bet nosaucot Latvijas izlases labākos spēlētājus cīņā pret Kanādas izlasi, virkne Latvijas mediju – avīzes Jaunākās Ziņas, Pēdējā Brīdī, Sporta Pasaule – atrod kopīgu valodu un nosauc vienu četrinieku – vārtsargu Roberts Lapainis (pa labi novietotā attēlā sargā vārtus), aizsargs Leonīds Vedējs, uzbrucēji Roberts Bluķis un Arvīds Pētersons. Plašāk Jaunākās Ziņas (1935.g. 21.janv.): “Mūsu hokejistus apžilbināja kanādiešu ātrā, akrobātiskā spēle un spēlētāju pūliņi aizkavēt pretinieku nekādi neizdevās. [..] Mūsu labākie spēlētāji A. Pētersons un Bluķis savukārt dažas reizes izlauzās līdz kanādiešu vārtiem, bet izmanīgā pretinieka aizsardzība arvien sparīgi metās cīņā un mūsu uzbrucēju nodomus izjauca. Labi spēlēja aizsargos Vedējs un vārtos Lapainis, kurš pēdējā spēles posmā atvairīja daudzus bīstamus ripas raidījumus uz vārtiem.

Radio translācija?

20 gadus pēc spēles pret Kanādu interesantu niansi grāmatā “Sporta Latvija” (1955.) pastāsta tās autori – sporta žurnālisti Arnolds Šmits un Vilis Čika. Latvijas un Kanādas izlašu spēli mikrofonā komentējis Pauls Polis, veidojot tās radiopārraidi. Kanādiešu straujums un rezultativitāte esot sagādājusi P.Polim lielas grūtības ar stāstījumu tekoši sekot spēles gaitai. Radušies brīži, ka pa radio nācies ziņot, ka ripu kontrolē Latvijas izlase, bet pēkšņi  jāiesaucas “Un atkal vārti!”, vēstot par kārtējo vārtu guvumu kanādiešu izpildījumā.

Tobrīd radio guva arvien plašāku un straujāku izplatību. Saskaņā ar izdevuma Radio Abonents 1935.gada 1.janvāra numura sniegto informāciju, Latvijā bija jau apmēram 66 000 radio abonentu. Pagaidām gan nav atrastas citas liecības tā laika preses ziņās un radio programmās par radio translācijām vai ierakstiem no pasaules čempionāta Davosā. Pagaidām vienīgais zināmais apliecinājums ir minētā grāmata un to kopējoši autori. Tomēr būtu interesanti šo jautājumu papētīt dziļāk un noskaidrot, vai 1935.gada 20.janvāra spēle bija pirmā radio translētā vai vismaz epizodiski komentētā Latvijas izlases spēle.

Pret “vēl vienu Kanādu”. Lielbritānija

21.janvārī Latvijas izlasei bija paredzēta otrā spēle Davosas turnīrā, pret Lielbritānijas izlasi. Ar britiem mūsējie bija jau vienreiz spēlējuši – 1932.gada martā Berlīnē Eiropas čempionāta gandarījuma turnīra ietvaros. Toreiz Lielbritānija uzvarēja ar 5:2, un čempionāta noslēgumā izlases ieņēma vietas secīgi viena aiz otras – Lielbritānija 7., Latvija 8.vietu.

CAN_vs_Lielbr_Davosa_1935_Keystone_Photopress_swissinfo_chPēc šiem 3 gadiem britu izlase jau bija cita. Avīzes Sporta Pasaule apskatnieks “plinti krūmos meta” jau pirms spēles (1935.g. 21.janv.): “Šodien [21.janv.] Latvijas vienība ies cīņā ar Angliju, kuŗa aizvakar [19.janv.] zaudēja Kanādai 2-4. Paredzams, ka arī sacīkstē pret Angliju mūsējiem nāksies piedzīvot smagu zaudējumu, kas lieku reizi pierāda jau agrāk “Sporta Pasaulē” minēto patiesību, ka ledushokejā mūsu spējas vēl pasaules priekšā ir gauži, gauži vājas” Savukārt izlases noskaņu atnes valstsvienības pārstāvja R.Ceplīša pirms spēles rakstītais: “Mums rīt [21.janv.] vēl stāv priekšā cīņa ar angļiem. Cīņa paredzama smaga, jo viņi zaudēja Kanādai tikai ar 2:4. [..] Lai gan spēles ir grūtas un jācieš zaudējumi, toties no viņām mūsu komanda daudz varēs mācīties,” (Rīts, 1935.g. 24.janv.).

Bažām pamats bija ne tikai Lielbritānijas veiksmīgā spēle šī čempionāta D grupas pirmajā spēlē 19.janvārī, salīdzinoši ļoti pieklājīgi nospēlējot pret kanādiešiem. Britu valstsvienība faktiski bija “mazā Kanāda”. Pēc latviešu hokeja delegācijas dalībnieku sniegtajām ziņām, Lielbritānijas izlasē Davosā spēlējuši 4-5 kanādieši, kas studējot Eiropā – Britu Impērijas metropolē. Tagad arī ar visiem oficiālajiem IIHF katalogiem ir grūti noskaidrot 1935.gada britu hokeja izlases 10 spēlētāju dzimšanas gadus un vietas. Bet ir droši zināms, ka vismaz divi vīri – Gordons Deilijs (Gordon Dailley) un Ernijs Reimass (Ernie Ramus) – no Davosas “komplekta” bija dzimuši Kanādā. Savukārt viens no 30.gadu slavenākajiem un rezultatīvākajiem Lielbritānijas hokejistiem – Džerijs Deivijs (Garry Davey) – hokeja prasmes bija apguvis emigrācijā Kanādā, bet pēc tam atgriezies Lielbritānijā. Lai arī kādi būtu oficiālie dati, britu izlase togad bija diezgan kanādiska kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.

Otra mūsu lielā cīņā bija pret Angliju, kur zaudējām 1-5 (0-1, 1-2, 0-2). Spēli sākot angļi nerod panākumus. Cīņa asa. Strādāt dabū arī Anglijas vienības vārtsargs. Tikai pašā 1. cīņas trešdaļas beigu posmā angļi gūst 1-0 pārsvaru. Turpinājumā uzbrūk latvji. Nepaiet arī ilgi, kad skatītāji apsveic mūs, jo Bluķis stāvokli noved uz 1-1. Nu sākās cīņa dēļ vadošiem vārtiem. Temps aug. Tad it jauka Auziņa-Jesena sadarbība – bet “neraža”! Nemītīgi uzbrūk angļi. Kamēr noraidīts viens mūsu spēlētājs, pretinieks gūst 2 vārtus. Pēdējā trešdaļā angļi sevišķi cenšas, bet krietni strādā mūsu aizsardzība. Labu izdevību vārtu gūšanai neizmanto Petrovskis. Atkal noraida kādu mūsu spēlētāju un… atkal angļi gūst 2 vārtus! Esam zaudējuši… Vispār jāsaka, ka Anglijas vienība šogad ir reti laba. Tas arī saprotams, jo viņu rindās ir 5 kanādieši,” vēstulē no Davosas raksta spēles dalībnieks – izlases uzbrucējs Aleksejs Auziņš (Sporta Pasaule, 1935.g. 28.janv.). (Saskaņā ar tobrīd un vēl gadu desmitus spēkā esošiem noteikumiem, noraidītais spēlētājs pēc komandas vārtu zaudējuma mazākumā neatgriezās laukumā pirms noraidījuma laika beigšanās. Attiecīgi, piemēram, 2 minūšu noraidījuma laikā vairākumā esošai komandai bija iespēja gūt vārtus vairāk nekā vienu reizi.)

Daži Latvijas preses izdevumi (Latvijas Kareivis, Pēdējā Brīdī) ziņoja, ka Latvijas valstsvienības vienīgo vārtu guvumu sagādājis Arvīds Pētersons; tomēr delegācijas dalībnieki (Aleksejs Auziņš, Rūdolfs Ceplītis), atsevišķu laikrakstu speciālkorespondenti Davosā un arī statistiķi apgalvo – vārtus guva Roberts Bluķis. Daži preses izdevumi īpaši paslavēja vārtsarga Roberta Lapaiņa un izlases aizsargu sniegumu.

Pēc spēles izlases pārstāvis R.Ceplītis rakstīja: “Šveicietis Faseli [Šarls Fazels, Charles Fasel], kuŗš šo sacīksti vadīja [tiesāja], izteicās, ka mūsu komanda techniski spēlē labi, tikai dažiem spēlētājiem trūkst lielāka ātruma. Šāda tik kompetentas personas atsauksme mums ļoti glaimojoša un jāsaka par godu mūsu komandai, ka viņi deva visu, lai godam aizstāvētu valsts krāsas. Un ar šo centību un neatlaidību imponēja arī publikai un katru mūsu veiksmīgāku gājienu pavadīja viņas uzmudinājumi,” (Rīts, 1935.g. 25.janv.).

Pēc likumsakarīgi ieņemtās 3. (pēdējās) vietas D grupā, Latvija nonāca t.s. gandarījuma turnīrā, kura dalībnieces cīnījās par čempionāta 9.-15.vietām. Bet to, ka D grupa bija stiprākā apakšgrupa čempionāta priekšsacīkstēs, apliecināja meistarsacīkšu gala rezultāti. Kanāda izcīnīja zelta medaļas, bet Lielbritānija – pasaules čempionāta bronzu, kas nozīmēja Eiropas vicečempionu titulu. Pasaules sudrabs un Eiropas čempionu tituls bija ticis mājiniekiem – A grupu “absolvējušajai” Šveices izlasei. (ASV valstsvienība 1935.gada pasaules čempionātā nepiedalījās.) Starp citu, turpmākajos starptautiskajos turnīros Lielbritānijas izlase burtiski “spridzināja”, t.sk. 1936.gada olimpiādē “no troņa gāžot” Kanādu, bet tas jau būs cits stāsts.

Pēc gandarījuma pret Rumāniju

Pasaules čempionāta gandarījuma turnīrā nonāca 7 valstsvienības. Beļģijas, Nīderlandes, Polijas, Rumānijas, Ungārijas un arī Latvijas izlašu atrašanās to lokā objektīvi nebija pārsteigums. Nu, varbūt no Ungārijas izlases varēja sagaidīt vairāk, jo dažos iepriekšējos čempionātos ungāri bija “sakoduši” par favorītiem uzskatītos un pasaules čempionātā pirms gada (1934.) ieņēma 6.vietu – augstāk nekā, piemēram, Austrijas, Francijas, Itālijas un Lielbritānijas izlases, kuras Davosā 1935.gadā priekšsascīkstes pārvarēja ar tiesībām cīnīties par 1.-8.vietu. Daudz gruntīgāks pārsteigums bija Vācijas nacionālās izlases nonākšana gandarījuma turnīrā, jo gadu iepriekš – pasaules čempionātā Milānā 1934.g. februārī – vācu valstsvienība izcīnīja bronzas godalgas, virs sevis “palaižot” tikai Kanādas un ASV izlases. Šī bronza, kā augstākais “vecā kontinenta” komandas sasniegums, nozīmēja arī Eiropas čempionu titulu. Attiecīgi Davosā eiromeistari palika “pie ratiem” – gandarījuma turnīrā.

1935.gada meistarsacīkšu gandarījuma turnīrs septiņas komandas sadalīja divās apakšgrupās. Latvijai “iekrita” 1.grupa, kurā tika iedalītas arī Rumānijas, Vācijas un Nīderlandes izlases. 2.grupā trīs pārējās (Beļģija, Polija, Ungārija). Abu grupu līdervienībām bija paredzēta spēle par 9.vietu.

Latvijai šis bija trešais starptautiskais čempionāts un trešā reize gandarījuma turnīrā. Pēc vienas brīvdienas, ko bija paredzēts atpūsties, “iepazīstoties ar skaisto apkārtni“, 23.janvārī Latvijas izlasei bija jāspēlē pret Rumānijas izlasi. Šos pretiniekus latviešu vienībai bija jāpazīst salīdzinoši labi, jo mūsu izlases pastāvēšanas vēsturē rumāņu nacionālā izlase ir pirmā valstsvienība, pret kuru Latvijai bija paredzēts spēlēt jau trešo reizi. Bijām tikušies ar Rumāniju savu iepriekšējo divu čempionātu gandarījuma turnīros. 1932.gada martā Berlīnē Eiropas čempionātā Latvija uzvarēja 3:0, bet 1933.gada februārī Prāgā pasaules čempionātā spēlē par 9.vietu rumāņi uzvarēja ar 1:0. Jāpiebilst, ka pirms diviem gadiem Prāgā no Latvijas tika gaidīta “droša” uzvara…

Rumanijas_izl_kas_parstaveja_valsti_Davosaa_1935_mto_roArī 1935.gadā Rumānijas izlase (pa labi novietotā attēlā) uz kanādiešu un britu fona izskatījās “ņemama”. Savos trijos iepriekšējos pasaules čempionātos (1931., 1933., 1934.) rumāņi bija ierindojušies te 10., te 9.vietā. Atsevišķā Eiropas čempionātā 1932.gadā – 9. (pēdējā) vieta. Attiecīgi rumāņu pozīcijas Eiropas hokejā noteikti nebiedēja. Un pieredze ar zaudējumu pirms diviem gadiem Prāgā arī bija. Tādēļ it kā vienam un tam pašam grābeklim nevajadzēja būt…

No 1933.gadā Prāgā rumāņus redzējušajiem un toreiz zaudi piedzīvojušajiem Latvijas izlases sastāvā tagad bija seši – uzbrucēji Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arvīds Pētersons, Ādolfs Petrovskis, aizsargs Leonīds Vedējs un vārtsargs Herberts Kušķis. Tāpat arī rumāņiem seši vīri no 1933.gada pieteikuma bija arī 1935.gada čempionāta “rosterī”: Paulu Anastasiu, Alexandru Botez, Gheorghe Buia (Gica), Constantin Cantacuzino (Bâzu), Iuliu Rabinovici, Lajos Vákár.

Rumānijas izlase Latvijas vienību bija “atkodusi” labāk nekā mūsējie rumāņus… “Ledushokeja pasaules meistarsacīkstēs Davosā arī trešā gājienā, gandarījumu turnīrā, mums nelaimējās. Sevišķi tas sakāms par pirmām divām trešdaļām – 0:1 un 0:2. Beidzamā trešdaļā bijām valdnieki, bet zaudējumu izlīdzināt nevarējām. Trešdaļa beidzās 2:0. Vēl atliek cerības uz beidzamām divām spēlēm,” vēsta telegramma no Davosas, kas publicēta laikrakstā Rīts (1935.g. 24.janv.). Spēli uzvarēja Rumānijas valstsvienība ar rezultātu 3:2. Latvijas izlases labā vārtus guva uzbrucēji Roberts Bluķis un Arvīds Pētersons. Saskaņā ar oficiālo statistiku, vārtus sargāja Roberts Lapainis, bet no preses ziņām izriet, ka viņš spēles laikā aizstāts ar Herbertu Kušķi. Laikabiedri un pētnieki zinājuši teikt, ka šī zaudējuma pamatā bijusi pretinieka nenovērtēšana un spēlēšana “uz vienas slidas” spēles sākumā…

Pret Eiropas čempionvienību Vāciju

“[..] ceturtdien [24.janv.], mūsu komandai pretinieks būs Vācijas reprezentējošā vienība, kas priekšsacīkstēs piedzīvoja fatālu neveiksmi, bet tomēr uzskatāma par spēcīgu vienību,” pirms spēles rakstīja Jaunākās Ziņas (1935.g. 24.janv.). Jā, Vācija bija Eiropas hokeja lielvalsts. Starptautiskajā organizācijā LIHG iestājusies jau 1909.gadā. Startējusi pirmajos Eiropas čempionātos, pašās pirmajās “vecā kontinenta” meistarsacīkstēs 1910.gadā četru komandu konkurencē izcīnot vicečempionu titulu. Eiropas vicečempionu tituls izcīnīts arī 1911., 1912. (šī čempionāta rezultāti vēlāk anulēti), 1914.gados. Pēc 1.pasaules kara, 20.gadu pirmajā pusē Vācija no starptautisko turnīru aprites bija izkritusi un atgriezās tikai ar Eiropas čempionātu 1927.gadā, kad sešu valstu konkurencē ieņēma 3.vietu. 1928.gada olimpiādē klājies bija švaki – tikai 7.-9.vieta. Arī 1929.gada Eiropas čempionātā dalīta pēdējā (7./8.) vieta.

Taču turpmāk vācieši kāpināja apgriezienus un bija Top valstu vidū. 1930.gada pasaules čempionātā ieguva sudraba godalgu (stiprāka bija tikai Kanāda), kas nozīmēja Eiropas čempionu titulu. 1931.gada pasaules čempionātā Polijā vācieši nepiedalījās, bet 1932.gada olimpiādē Leikplesidā (ASV) četru izlašu konkurencē izcīnīja 3.vietu aiz ASV un Kanādas, kas nozīmēja kā olimpisko, tā pasaules čempionāta bronzu. 1932.gada Eiropas čempionātā savās mājās (Berlīnē) sanāca neliels “atpakaļsolis” – tikai 4.vieta. 1933.gada pasaules čempionātā 5.vieta, bet Eiropas kopvērtējumā 3.vieta; neliels, bet progress. Un galu galā 1934.gada pasaules čempionātā bronzas medaļas aiz Kanādas un ASV izlasēm, kas nozīmēja arī Eiropas čempionu titulu. Maigi izsakoties, no Vācijas Davosā tika gaidīts kaut kas stipri vairāk par gandarījuma turnīru… Priekšacīkšu B grupā Vācija ar nelieliem rezultātiem, bet zaudēja visiem trijiem pretiniekiem – Itālijai (0:2), Polijai (1:3), Francijai (1:2). Diezvai āriešu reputācijai tas nāca par labu… (Kā zināms Vācijā no 1933.gada varu sāka pārņemt un nacionālsociālisti ar Ādolfu Hitleru priekšgalā.)

Davosa_1935_Keystone_Photopress_swissinfo_chKaut nedaudz glābt situāciju vācieši centās gandarījuma turnīrā, kura pirmajā spēlē viņi ar 6:0 pieveica Nīderlandi. 24.janvārī nāca kārta Latvijai. Iepriekš LIHG starptautiskajos turnīros vai pārbaudes spēlēs Vācijas un Latvijas izlases nebija tikušās. T.i., ja neskaita, piemēram, t.s. strādnieku izlašu spēles strādnieku olimpiāžu vai dažādu “viesizrāžu” ietvaros 1930.-1932.gados. Šajā laika posmā Latvijas un Vācijas strādnieku izlases bija uzspēlējušas 6 (!!!) reizes, un visās no tām uzvarēja Latvijas strādnieku komanda. Spēles bija notikušas Kēnigsbergā, Rīgā, Mircušlāgā (Austrijā; strādnieku olimpiādes ietvaros) un Berlīnē.

Tagad bija 1935.gada 24.janvāris, un tie vairs nebija Vācijas strādnieku hokeja komandu dalībnieki. (Turklāt kā Vācijā, tā Latvijā atsevišķas strādnieku sporta organizācijas bija slēgtas, un sportisti iekļāvās “pilsoniskajos” sporta klubos.)

Šodien [24.janv.] latvju hokeja komanda sacentās ar pag.[ājušā] gada Eiropas meistaru Vāciju. Lai gan vāci guva uzvaru ar 3:1 vārtiem, tomēr tā nebija viegla. Latvijas vienība aizstāvējās ļoti sparīgi, izdevīgos momentos pārejot straujos pretuzbrukumos. Pirmā spēles trešdaļa beidzās bez rezultāta. Otrā posmā vāci enerģiski uzbruka un izveidoja vairākas bīstamas situācijas latvju aizstāvēto vārtu priekšā. Vairākus bīstamus ripas raidījumus ļoti sekmīgi atvairīja mūsu vārtsargs Lapainis. Pie vārtu ieguvuma pirmie tika vāci ar Strobla [vācu Georg Strobl] ripas raidījumu pāri burzmā nokritušam vārtsargam. Arī pretējā pusē Egingers [vārtsargs; vācu Wilhelm Egginger] dabūja ne vienu vien reizi iejaukties spēlē, lai paglābtu savus vārtus no briesmām. Otrā posmā Petrovskim izdevās stāvokli izlīdzināt, bet pēc tam vāci vēl divas reizes tika pie ieguvuma, panākot sīvā cīņā uzvaru ar 3:1,” pauda speciālziņojums no Davosas laikrakstam Jaunākās Ziņas (1935.g. 25.janv.).

Izlases pārstāvim Rūdolfam Ceplītim bija konkrētāka versija par zaudējuma iemeslu Vācijai – spēlētāji nespēja pieturēties pie takstiskā spēles zīmējuma “no aizsardzības”, kas arī iegāzis. “Kad trešās trešdaļas sākumā Petrovskis izlīdzināja vārtus, mums vajadzēja pāriet uz defensīvi un pēdējos 7 minūtes, kurās vāci ieguva 2 vārtus, mēs būtu varējuši noturēt un izvest uz neizšķirto, bet puiši bija sajūsmināti un katrā ziņā gribēja gūt uzvaru, lai gan patiesībā iznāca caur to zaudēt.

Vērojot spēļu gaitu, ir jākonstatē, ka ar maz izņēmumiem visas valstis uzrāda lielu technisku gatavību un var redzēt, ka ļoti nopietni ir sagatavojušas savas valsts reprezentantus. Sevišķi tas sakāms par tām valstīm, kuŗām ir mākslīgi ledus laukumi. Runājot par spēļu gaitu, jākonstatē, cik tās bija nosvērtas un korektas pirmā riņķī, tikpat asas un reizēm pat rupjas pusfinālā. [..] Mūsu puiši izsakās, ja tādu spēli vestu Rīgā, tad uz spēles beigām laukumā paliktu maz spēlētāju,” ziņo R.Ceplītis (Rīts, 1935.g. 29.janv.). (Runa par rupjām spēlēm nebija tieši attiecībā uz spēli pret Vāciju, bet kopumā.)

Jāpiebilst, ka pēc tam, 25.janvārī, Vācija pieveica arī Rumāniju (3:0), kļūstot par gandarījuma turnīra 1.grupas uzvarētāju un izcīnot tiesības spēlēt par 9.vietu pret 2.grupas līderi, par kuru bija kļuvusi Polija. 27.janvārī spēlē par 9.vietu vācieši prata ar 5:1 revanšēties poļiem, kuri Vāciju bija pieveikuši priekšsacīkšu spēlē. Attiecīgi Vācija ar četrām uzvarām čempionāta noslēgumā, lai arī gandarījuma turnīrā, mācēja nedaudz “aizmālēt” izgāšanos turnīra sākumā.

Pēdējā spēle kā rekords. Pret Nīderlandi 7:0!

Pasaules čempionāta pēdējā spēle Latvijas izlasei bija paredzēta 25.janvārī pret Nīderlandes izlasi. Nīderlande LIHG sastāvā tika oficiāli uzņemta tikai pirms dažām dienām – 1935.gada 20.janvārī, t.i. Davosas turnīra laikā. Šīs bija nīderlandiešu debijas čempionāts, un visas līdzšinējās spēles viņi bija stabili un sausi zaudējuši – Ungārijai (0:6), Zviedrijai (0:6), Šveicei (0:4), Vācijai (0:5), Rumānijai (0:6)…

Latvijas izlases uzvaru prognozēja kā preses izdevumi, tā arī – šāda noskaņa pirms spēles bija valstsvienības rindās. “Šodien [25.janv.] stāv priekšā pēdējā cīņa ar Holandi. Dodamies uz laukumu ar pārliecību, ka šī spēle dos mums uzvaru un tad iznāks, ka mēs savu ārzemju braucienu uzsākām ar uzvaru (pret Karalauču k-du) un beidzām ar uzvaru. Kaut gan starp šīm spēlēm ir bijušas smagas neveiksmes (pret Kanādu), bet toties mūsu spēlētājos valda noskaņa, ka šis brauciens ir ļoti daudz devis, un mūsējie augu dienu pavada spēļu laukumos, vērojot un iegaumējot citu nāciju k-du spēles un taktiku. Jāatzīst, – ko mācīties ir! Sasniegt tādu technisko gatavību, kāda ir Kanādai, čechiem, Šveicei, pagaidām mēs varam tikai cerēt, jo tas prasa ārkārtīgus līdzekļus, pūles un laiku. Laika un līdzekļu mums trūkst, bet centības un pūļu mums diezgan un, ja pie tiem vēl pieliksim savus pieredzējumus un novērojumus, tad arī daudz būs jau panākts,” pirms spēles dokumentēja izlases pārstāvis Rūdolfs Ceplītis (Rīts, 1935.g. 29.janv.).

Latvijas_izl_vs_Niderlande_25_janv_Sporta_Pasaule_1935-02-04Pret Nīderlandes izlasi Latvijai izdevās vienīgā uzvara šajā pasaules čempionātā. Turklāt ar iespaidīgu 7:0 (2:0, 1:0, 4:0), kas kļuva par Latvijas iespaidīgāko uzvaras rezultātu starptautiskajās izlašu spēlēs 20.gadsimta 30.gados. Līdz pat izlases pēdējai spēlei, 1940.gada martā, pirms okupācijas režīmu ienākšanas Latvijā, latviešiem nebija gadījies vairs kādai valstsvienībai iemest tik daudz, nemaz nerunājot par vārtu guvumu starpību +7. Davosā Latvijas izlase varēja lepoties, ka nīderlandiešiem sametusi visvairāk par citiem – vairāk nekā, piemēram, zviedri vai vicečempioni šveicieši.

Spēle pret Nīderlandes izlasi risinājusies tādā pašā sastāvā kā iepriekšējās, tikai, ka vietām bija samainīts uzbrucējs Arvīds Jurgens un aizsargs Kārlis Paegle. “Mūsu vienība spēlē pārgrupētā sastāvā. Jurgens, Rīgā savainotās kājas dēļ pārgājis aizsardzībā, bet viņa vietā spēlē Paegle. Ar šo pārgrupējumu mūsu uzbrucēji kļuvuši daudz ātrāki un kustīgāki,” liecina Latvijas Kareivis (1935.g. 27.janv.). Varbūt vajadzēja jau agrāk?

Spēles gaita no sākuma atklāta, pēc kam pamazām mūsējie paātrina tempu un sāk spiest. Rodas viena otra izdevība, bet Petrovskim, Bluķim un Pētersonam nelaimējas. Kā favorīts šodien uzstājās Jessens, kuŗš visas savas izdevības pārvērš rezultātā. Holandei šodien ir nelaimīga diena, jo šis ir smagākais zaudējums. [..] Mūsējie spēlēja ar aizrautību, jo morāliskais pārsvars bija mūsu pusē, citādi bija pret iepriekšējiem, kad pārākuma sajūta bija pretinieka pusē un tas spēlei dod daudz. Bez tam vēl jāpiebilst, ka vārtu tiesnesis neatzina vienus tīrus vārtus, kurus iesita Bluķis. Spēles raksturs: korekts, bez asumiem. Lai nu kā, ar uzvaru mēs sākām un ar iespaidīgu uzvaru beidzām. Ja caur lozi mums nebūtu iekritusi spēle ar tik spēcīgiem pretiniekiem, tad arī man nebūtu bijis ar grūtu sirdi jātelegrafē: “zaudējām”, bet toties dabūjām izspēlēties ar pasaules un Eiropas meistariem,” raksta izlases pārstāvis R.Ceplītis (Rīts, 1935.g. 29.janv.).

Savukārt vārtu guvumu secību izstāsta Jaunākās Ziņas (1935.g. 26.janv.): “Spēles pirmā trešdaļā mūsu komandai par labu vārtus ieguva Petrovskis un Paegle. Otrā trešdaļā holandieši saņēmās un latvji bija spiesti apmierināties ar vienu vārtu ieguvumu, ko realizeja Auziņš. Pēdejā trešdaļā latvju hokejistu straujie gājieni redzami nokauseja pretinieku un Jesena 3 un Auziņa 1 ieguvums noslēdza spēli ar 7 vārtu starpibu pret 0 mūsu labā“.

Lai arī kā, šajā spēlē bija noticis pirmais Latvijas izlases hat-trick pasaules čempionātos. Un pirmais “karalis” bija Andrejs Jesens, iesaukts Jēzus. Oficiāli tas ir arī pirmais hat-trick Latvijas izlases spēlēs vispār. (Tomēr, saskaņā ar Leonīda Vedēja liecību, hat-trick bijis Indriķim Reinbaham jau izlases pirmajā spēlē – draudzības spēlē pret Lietuvu 1932.gada februārī. Tas gan nav oficiāls atzinums, jo, saskaņā ar vispārpieņemto statistiku, Reinbaham tajā spēlē fiksēti 2 vārtu guvumi.)

Tāpat īpaša atzinība divu vārtu guvējam Aleksejam Auziņam, kā arī pārējiem trāpīgajiem – Kārlim Paeglem un Ādolfam Petrovskim. Tāpat ar pirmo “sauso” starptautisko spēli varēja sveikt Robertu Lapaini. Jā, Nīderlande nav ne Kanāda, ne Vācija, bet vārtsargam “sausa spēle” pret jebkuru pretinieku ir vērā ņemams panākums.

13.vietas “kalēji”

Pasaules čempionāta noslēgumā Latvijas izlase bija ieņēmusi gandarījuma turnīra 1.grupas 3.vietu, bet precīzāka vietu izspēle netika noteika. Vispārīga loģika vēlāku laiku pētniekiem liek nosacīti ierindot Latviju dalītā 13.-14.vietā – vienā “plauktā” ar gandarījuma turnīra 2.grupas 3.vietas ieņēmēju Beļģiju, pēdējā (15.) vietā atstājot Nīderlandi. Tomēr mūsdienu oficiālajos IIHF uzskaites datos un krājumos Latvijai norādīta nedalīta 13.vieta, aiz sevis atstājot kā Nīderlandes, tā arī Beļģijas izlasi.

Tas bija Latvijas izlasei otrais pasaules čempionāts, tādēļ būtu vērts no kritikas atturēties un godināt mūsu hokeja celmlaužus principā. Par to, ka uzdrīkstējās braukt un cīnīties stiprāko sabiedrībā. Pirmos augļus jau varēs sākt saskatīt vēl pēc pāris sezonām. Bet, ja meklē “sauso atlikumu”, tad 13.-14.vieta ir zemāka par iepriekšējā reizē (1933.) ieņemto 10.vietu. Tiesa, tagad bija jācīnās 15 nevis 12 valstu konkurencē. Eiropas meistarsacīkšu uzskaitē arī bija jāsamierinās ar regresu: 8.vieta (1932.) – 8.vieta (1933.) – 12./13.vieta (1935.). Ja par atskaiti ņem vietu no beigām, tad visos līdzšinējos un faktiski arī šajā Latvija bija palikusi priekšpēdējā vietā.

Davosā visas 5 spēles Latvijas izlase, atšķirībā no iepriekšējiem turnīriem, bija aizvadījusi nemainīgā viena pieteikuma sastāvā: 2 uzbrucēju virknējumi; aizsargu pāris; vārtsargs (8+1). Šāds vienas spēles pieteikums saglabāsies līdz 1936.gadam, kad IIHF to papildinās par vienu laukuma spēlētāju (uz 9+1). Iespēju spēles pieteikumā dažādām spēlēm mainīt hokejistus Latvijas izlase izmantojusi tikai vienā spēlē – pret Rumāniju. Kopā laukumā Davosā bija devušies 11 hokejisti.

Latvijas izlases spēlētāji ar spēles laiku Davosā 1935.g. janvārī:

  • Roberts Lapainis; vārtsargs, 5 spēles (vienā līdz 2. periodam), 1 sausa spēle;
  • Herberts Kušķis, vārsargs, 1 spēle (no 2. perioda)
  • Aleksejs Auziņš; uzbrucējs, 5 speles, 2 vārtu guvumi;
  • Roberts Bluķis, uzbrucējs, 5 spēles, 2 vārtu guvumi;
  • Andrejs Jesens, uzbrucējs, 4 spēles, 3 vārtu guvumi;
  • Arvīds Jurgens; uzbrucējs, aizsargs, 5 spēles;
  • Edgars Klāvs, uzbrucējs, 1 spēle;
  • Kārlis Paegle; aizsargs, uzbrucējs, 5 speles, 1 vārtu guvums;
  • Arvīds Pētersons; uzbrucējs, 5 spēles, 1 vārtu guvums;
  • Ādolfs Petrovskis; uzbrucējs, 5 speles, 2 vārtu guvumi;
  • Leonīds Vedējs, aizsargs, kapteinis.

Latvijas_izl_Davosaa_wikipedia_org_esot_no_Sporta_muzPie spēlēšanas netika aizsargs Augusts Ozols, kurš Davosā tika “sataupīts”, lai vēlāk dotos laukumā studentu izlases sastāvā akadēmiskajās meistarsacīkstēs Sanktmoricā.

Preses slejās bieži uzslavas bija saņēmis 21 gadu vecais Latvijas izlases vārtsargs Roberts Lapainis, kuram šis bija debijas pasaules čempionāts. Viņa komandas biedrs un izlases kapteinis Leonīds Vedējs stipri vēlāk atmiņās rakstīja, ka “Robi Lapaini var uzskatīt par visu laiku labāko Latvijas vārtsargu,” (Laiks, 1990.g. 17.febr.). Tāpat preses sporta redakciju atzinību biežāk par citiem izpelnījās Roberts Bluķis, Arvīds Pētersons, arī Leonīds Vedējs. (Pa labi novietotā attēlā Latvijas izlase Davosā.)

Aizkadrā nedarbi. Automāti…

Nedaudz ārpus stāsta palikuši daži Latvijas izlases nedarbi pasaules čempionāta gaitā Davosā. Tā laika presē skandāls nebija sacēlies, un situācija bija salīdzinoši veiksmīgi noklusēta. Taču to diezgan detalizēti pēc gadu desmitiem atstāsta Vilis Čika un Arnolds Šmits savā grāmatā “Sporta smaids” (1961.), kā arī Leonīds Vedējs savās atmiņās.

Kādu rītu uz Davosas policijas iecirkni ticis aicināts Latvijas izlases pārstāvis un LZSS priekšnieks Roberts Plūme, pie kura vietējās varas pārstāvji vēlējušies noskaidrot ceļus, kā Latvijas santīmi nonākuši Davosas cigarešu automātos. Izrādījies, ka Latvijas 2 santīmu monēta (pēc citām ziņām – 1 santīma naudas gabals) pēc svara un izmēra lieliski derējis automātos kā 1 Šveices franks. Tad, nu, Latvijas delegācijas vīri nav varējuši atteikties no kārdinājuma un ērtības izmantot šo iespēju izdevīgai “valūtas konvertācijai”. Līdz brīdim, kamēr automātu īpašnieki “pogājuši vaļā” savus peļņas agregātus un gaidīto ienākumu vietā ieraudzījuši kaudzi svešas un, galvenais, mazāk vērtīgas naudiņas.

Automātu īpašnieku zaudējumi bija jāatlīdzina, bet izlases pārstāvim R.Plūmem – jāpieliek visas pūles un diplomāta spējas, lai situāciju nokārtotu bez lieka skandāla un “šmuces”. Ar Latvijas sūtņa Šveicē, Jūlija Feldmaņa, līdzdalību sagādāta nepieciešamā summa Šveices frankos, bet Latvijas izlase pretī saņēmusi automātos “ieguldīto” santīmu čupu…

“Mūsu ledushokeja reprezentanti atgriežas…”

Tā vēstīja laikraksta Rīts virsraksts 1935.gada 31.janvārī par iepriekšējā vakarā ar Berlīnes vilcienu iebraukušajiem Latvijas izlases hokejistiem. Korektāks bija tās pašas dienas avīzes Jaunākās Ziņas virsraksts “ASK ledushokejisti vakar atgriezās Rigā“. Jo Rīgā bija atgriezusies tikai neliela daļa no izlases delegācijas, un pat ne visi ASK vīri. Mājās pārradās izlases pārstāvis Rūdolfs Ceplītis un trīs ASK hokejisti – Arvīds Jurgens, Herberts Kušķis, Kārlis Paegle.

Pārējie bija palikuši Šveicē, lai piedalītos akadēmisko pasaules meistarsacīkšu (nākotnē – universiādes) hokeja turnīrā. Tie bija visi Davosas delegācijas vīri, kuri bija no Universitātes Sports rindām, ieskaitot nespēlējušos Edgaru Klāvu, Augustu Ozolu un papildspēkus – Arvīdu Pētersonu un Ādolfu Petrovski, divus studējošos hokejistus no ASK. Cik saprotams, kopā ar studentiem Šveicē palika izlases un US pārstāvis Roberts Plūme.

Tomēr sagaidītāju prieks un žurnālistu interese Rīgā 30.janvārī bija arī par nelielu daļu no valstsvienības. “Stacijā iebraucējus sagaidīja spēlētāju tuvinieki, kuŗi ar izbrīnu vēroja brūni iedegušās hokejistu sejas. Ne vēsts no saguruma – izrādās, ka tālais ceļš nevar nogurdināt sporta cīņās rūdītus sportistus! Apkrāvušies ar saiņiem, kā pasaules apceļotāji, mūsu brašie cīnītāji steidzās uzmeklēt māju vietas, jo kaut arī neilgais prombūtnes laiks radījis ilgas pēc sirmās Rīgas. Ar braucienu mūsu pārstāvis [Rūdolfs Ceplītis] ļoti apmierināts, jo ledushokejs Eiropas sirdī stipri pārveidojies un lasot tikai aprakstu, nekad nevarētu to panākt. Tagad, kad bijām aculiecinieki šīm grandiozām cīņām, varam droši teikt, ka arī mūsu ledushokejs progresēs. Daudz mācījamies kā techniskā, tā taktiskā ziņā un arī pati spēles uztvere mums jāpārveido. [..]

Arī spēlētāji atsaucās par braucienu ar vislielāko atzinību. Pirmais vārds – bet kā kanādieši spēlē!… Nav žēl, ka zaudējām, jo esam tiešam laimīgi, ka mums bija izdevība ar tiem sacensties. Tie ir mākslinieki – kuŗi sasnieguši īstu virtuozitāti… [..] Domājam, ka varēsim saviem biedrības [ASK] cīņas biedriem sniegt daudz pamācoša,” vēsta Rīts (1935.g. 31.janv.). ASK intereses aizstāvošā laikraksta Rīts visādi citādi pozitīvajā rakstā tomēr bija teikums, kas apliecināja, ka pēc kopīgas “misijas” draudzība ar US beigusies un atkal var atsākties ķengāšanās: “Tikai drusku rūktums sirdī par otra pārstāvja [Roberta Plūmes] partejisko rīcību Davosā. Tas ir vienīgais, kas [a]ptumšoja mūsu īsto prieku!” Pagaidām nekā konkrētāka neminēja, bet bija skaidrs – kara cirvis ir izrakts.

Latvijas_studentu_izl_Rits_1935-02-18Savukārt Latvijas studentu izlase (pa labi novietotā attēlā), kas Davosā bija guvusi visaugstākā līmeņa spēļu praksi un kopš 19.janvāra jau lieliski aklimatizējusies Šveices augstkalnu klimata apstākļos, itin veiksmīgi 4.februārī iestartēja akadēmiskajās meistarsacīkstēs Sanktmoricā. Latvieši uzvarēja Itāliju, Franciju un Čehoslovākiju, bet zaudēja Ungārijai un Šveicei, rezultātā ieņemot 3.-4.vietu turnīrā. “Vērojot mūsu studentu panākumus līdzšinējās cīņās, ar gandarījumu varam konstatēt, ka mācība Davosā gūst jau reālus panākumus. [..] Kādus panākumus mūsu studenti gūtu nepiedalījušies Davosā, varam iedomāties, salīdzinot ar agrāko gadu guvumiem. Jāvēlas, lai arī tie “speciālisti”, kuŗi apzīmē mūsu ledushokejistu braucienu uz Davosu par lieku un nevajadzīgu, beidzot, saprastu – tas bija nepieciešams, lai panāktu mūsu ledushokeja progresu. Ar gandarījumu varam teikt – Latvija ir spēcīgākā ledushokejā – Baltijas valstis!” sprieda un uzstāja laikraksta Rīts sporta rubrika (1935.g. 7.febr.).

Intensīvs kalendārs, ka jāatsaka Lietuvai

Studentu izlases cīņas februāra vidū turpinājās Rīgā notiekošajā SELL (Suomi, Eesti, Latvija, Lietuva) studentu olimpiādē, kur tika pieveiktas Igaunijas un Lietuvas studentu izlases. (Somiem ar hokeju tolaik klājās vēl ļoti švaki – “valdīja” bendijs. Somija pasaules čempionātā debitēja tikai 1939.gadā, kad 14 komandu konkurencē ieņēma dalītu 13./14.vietu, turklāt esot vienīgai turnīra komandai, kas zaudēja pilnīgi visas spēles un pat “neaizķēra” nevienu neizšķirtu…)

Februāra pirmajā pusē Latvijas izlasei bija piedāvājums aizvadīt divas spēles pret Lietuvas izlasi Kauņā (tā tolaik bija Lietuvas galvaspilsēta, jo Viļņa ietilpa Polijas sastāvā). “Lietuva vēlas sacensties ledushokeja valstssacīkstē ar Latviju 9. un 10. febr. Kauņā. Paredzams, ka sacīkstes tomēr nenotiks, jo lietuvju piedāvātie noteikumi nepieņemami – tie ievērojami neizdevīgāki par noteikumiem, uz kādiem lietuvju komanda līdz šim 2 reizes uzņemta Rīgā,” informē Jaunākās Ziņas (1935.g. 6.febr.). Viena no reizēm bija 1932.gada februārī, kad Rīgā tika aizvadītas Latvijas-Lietuvas un Rīgas-Kauņas spēles. Otra varētu būt 1931.gada martā, kad Rīgā tikās Latvijas-Lietuvas studentu izlases, vai 1934.gada februārī, kad Rīgā viesojās Kauņas hokejisti un tika aizvadīta arī Rīgas-Kauņas izlašu spēle.

Iespējams neizdevīgie noteikumi vai arī drīzāk Latvijas izlases kalendāra salīdzinošā intensitāte lika atteikties no šīs iespējas. Aktuālās Latvijas izlases mugurkauls un arī skaitliski lielākā daļa vēl atradās Sanktmoricā (Šveicē), kur kā Latvijas studentu izlase vēl 9.februārī aizvadīja savu pēdējo spēli akadēmisko meistarsacīkšu hokeja turnīrā. Zinot Latvijas izlases sastāva komplektācijas īpatnības klubu pārstāvju rīvēšanās un nesaprašanās gaisotnē, citu sastāvu salasīt varētu arī nepaspēt. Izgāzties pie kaimiņiem arī negribējās… Laika pārbīdes iespējas arī bija niecīgas vai nekādas, jo pēc nedēļas – 16. un 17.februārī – Rīgā bija paredzētas studentu izlases (tātad Latvijas valstsvienības lielas sastāva daļas) spēles SELL sacīkstēs Rīgā, kur, starp citu, startēja arī Lietuvas studenti. Galu galā draudzības spēles pret Lietuvas izlasi 1935.gadā izpalika.

Uz olimpiādi!

Tomēr Latvijas hokejam priekšā vēl bija jaunatklājumi un sasniegumi. Nākamajā sezonā Latvijas izlase dosies uz savu pirmo ziemas olimpiādes olimpisko turnīru, kas bija plānots Garmišā-Partenkirhenē (Vācijā) 1936.gada februārī. Neviens nevarēja paredzēt, ka nākamā iespēja Latvijai būs dota tikai pēc 66 gadiem – 2002.gadā Soltleiksitijā…

(Raksts papildināts un labots pēc tā publicēšanas.)

Avoti un literatūra:

ATTĒLOS! #1 – 1935.gada čempionāta plakāts; avots: poster-auctioneer.com. #2 Rūdolfs Klinsons; avots: wikipedia.org. #3 Roberts Plūme; avots: Atpūta, 1939.g. 10.marts. #4 Roberts Lapainis; avots: Sporta Pasaule, 1935.g. 25.febr. #5 Latvijas izlase 1935.gada janvārī Rīgā; avots: Rīts, 1935.g. 16.janv. #6 Rīgas stacija 1934.gadā; avots: citariga.lv (no Dzelzceļa vēstures muzeja krājuma). #7 Rīgas Dzelzs tilts 1932.gadā; avots: zudusilatvija.lv (Baltijas Centrālās bibliotēkas kolekcija). #8 (un noslēdzošajā) Latvijas izlase 1935.gada janvārī Kēnigsbergā; avots: V.Čika, A.Šmits “Sporta Latvija”, 1955. #9 Vilciena reiss Rīga-Berlīne pie Marienburgas Austrumprūsijā (tag. Malborka Polijā), foto fiksēts ap 1932.-1939.g; avots: bildarchiv-ostpreusen.de. #10 Prinzregentenstadion Minhenē 1936.gadā; avots: prinzregentenstadion.de. #11 Davosa un tās leduslaukums 1935.gada pasaules čempionāta laikā; avots: tagesanzeiger.ch. #12 Winnipeg Monarchs komanda, kas kā Kanādas izlase spēlēja Eiropā 1934./1935.g. sezonā; avots: Rīts, 1935.g. 20.janv. #13 Latvijas un Kanādas izlašu spēle 1935.gada 20.janvārī (uzraksts uz tablo: LETTLAND CANADA); avots: Cīrulītis, 1935.g. 1.febr. #14 Latvijas un Kanādas izlašu kopfoto 1935.gada 20.janvārī; avots: Starts, 1935.g. 15.febr. #15 Latvijas un Kanādas izlašu spēle 1935.gada 20.janvārī; avots: Sporta Pasaule, 1935.g. 28.janv. #16 Latvijas un Kanādas izlašu spēle 1935.gada 20.janvārī (vārtus sargā Roberts Lapainis); avots: Rīts, 1935.g. 26.janv. #17 Lielbritānijas un Kanādas izlašu spēle 1935.gada 19.janvārī; avots: swissinfo.ch (Keystone Photopress). #18 Rumānijas izlase, kas pārstāvēja savu valsti 1935.gada pasaules čempionātā Davosā; avots: mto.ro. #19 Davosa un tās leduslaukums 1935.gada pasaules čempionāta laikā; avots: swissinfo.ch (Keystone Photopress). #20 Latvijas un Nīderlandes izlašu spēle 1935.gada 4.februārī; avots: Sporta Pasaule, 1935.g. 4.febr. #21 Latvijas izlase Davosā 1935.gada janvārī; avots: wikipedia.org (no Latvijas Sporta muzeja krājuma). #22 Latvijas studentu izlase 1935.gadā (faktiski samazināta sastāva Latvijas izlase; no kreisās: R.Lapainis, L.Vedējs, A.Pētersons, E.Klāvs, R.Bluķis, A.Ozols, A.Jesens); avots: Rīts, 1935.g. 18.febr.

Zemāk attēlā: Latvijas izlase 1935.gadā. Stāv (no kreisās): Arvīds Jurgens, Edgars Klāvs, Aleksejs Auziņš, Arvīds Pētersons, Andrejs Jesens, Ādolfs Petrovskis, Augusts Ozols. Priekšā (no kreisās): Kārlis Paegle, Roberts Lapainis, Leonīds Vedējs. Attēlā nav fiksēti Roberts Bluķis un Herberts Kušķis.

LAT_1935_Kenigsberga_Sporta_Latvija_1955_

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 4 Comments »

Prāga 1933. Latvijas izlases pirmais pasaules čempionāts

Posted by petrovich27 uz 2014/08/16

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_300Pēc tam, kad 1932.gada martā Latvijas izlase bija pirmo reizi atrādījusies starptautiskā līmenī – Eiropas čempionātā Berlīnē, valsts sporta sabiedrība bija nobriedusi spert nākamo soli. 1933.gada februārī Prāgā bija ieplānots pasaules čempionāts ar kuplu dalībvalstu loku, izslavētās Kanādas un ASV komandas ieskaitot.

Latvijas hokeja dzīves vadītāji dalībai pasaules meistarsacīkstēs sāka gatavoties jau salīdzinoši laicīgi. “Pasaules meistarsacīkstes hokejā notiks Prāgā no 18. līdz 28. februārim. Sacīkstēs piedalīsies arī mūsu komanda, kuŗa pag. gadā Berlīnē guva it apmierinošus rezultātus,” informēja laikraksts Latvijas Kareivis 1932.gada 17.decembrī. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinājumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Jau pēc nepilnām 2 nedēļām, 30.decembrī, šī pati avīze informēja, ka LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienība) izlases braucienam uz Prāgu piešķīrusi 150 latus. Tā, protams, nebija visa nepieciešamā summa un bija divreiz mazāka nekā dotācija pirms gada, bet tomēr – tas bija labs signāls.

Vai laika apstākļi ļaus sagatavoties?

Sliktā ziņa bija tāda, ka 1932./1933.gada ziemas apstākļi, no kā arī bija atkarīga valstsvienības gatavošanās turnīram, nav bijuši ideāli. Jāatgādina, ka tolaik Latvijai līdz mākslīgā ledus arēnai bija kādi gadu desmiti jāgaida, tādēļ hokejistiem nederēja ne vēla un švaka ziema, ne atkušņi…

Laika apstākļi lika šūmēties, šaubīties un ar nolemtību raudzīties izlases izredzēs. “Latvija tomēr piedalīsies Prāgā?” kliedza izdevuma Stadions virsraksts (1933.g. 12.janv.). “Neraugoties uz visai nelabvēlīgiem ziemas apstākļiem, kas mūsu ledushokeja spēlētājiem līdz šim nav devuši iespēju kautcik nopietni sagatavoties līdzdalībai pasaules meistarsacīkstēs Prāgā, mūsu ziemassporta savienība tomēr nolēmusi pieteikt Latvijas līdzdalību šajā turnīrā. Vai lielie izdevumi, ko prasīs izlases vienības (vismaz 12 pers.) sūtīšana uz Prāgu, attaisnosies? Nav taču šaubu, ka vēl atlikušajā laikā līdz 12. februārim, kad komandai jāizbrauc, mēs nespēsim iegūt kaut cik apmierinošu formu, ja arī pieņemsim, ka iestājies ziemas laiks sekmēs intensīvus treniņus!

Biļetes uz spēli: no 20 santīmiem līdz 1 latam

Neskatoties uz kritiku un bažām, nedēļas nogalē, 15.janvārī, Latvijas Sporta Biedrības (LSB) slidotavā tā laika federācijā – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) rīkoja Zibensturnīru, kas atklāja hokeja sezonu un, līdzīgi kā turnīrs pirms gada, bija paredzēts līdzekļu vākšanai valsts izlases startam starptautiskās meistarsacīkstēs. Šoreiz – pasaules čempionātā. “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules meistarsacīkstēm Prāgā,” norāda Latvijas Kareivis (1933.g. 12.janv.).

Būtu interesanti noskaidrot, cik maksāja biļetes tieši uz 1933.gada Zibensturnīra spēlēm, taču ir skaidrs, ka ieņēmumi no turnīra nebija zemē metami. 1932./1933.gada sezonas Latvijas čempionāta spēlēm LZSS bija noteikusi biļetes cenu starp 20 santīmiem un 1 latu (tā laika vienībām bija cita vērtība). “Ieejas maksa bendi un hokeja meistarības sacīkstēs noteikta šāda: pirmo komandu sacīkstēs bērniem līdz 12 gad. 20 sant., skolēniem, kareivjiem, studentiem un sportistiem, kas uzrāda licenci, 50 sant., pārējiem 1 ls [..]. Sacīkstēm lietojamas tikai savienības biļetes,” liecina oficiālais paziņojums izdevumā Stadions (1932.g. 8.dec.). Otrā līmeņa – 2.klases – vienību sacensībās cenas bija nedaudz “draudzīgākas”.

300 skatītāju – daudz!

Laikraksts Sporta Pasaule (1933.g. 16.janv.) liecina, ka “Neskatoties uz diezgan lielo aukstumu, šo pirmo ledus [hokeja] zibeņturnīru bija apmeklējuši apm. 300 skatītāji“. Grūti spriest, vai korespondents bija skaitījis “tīros” skatītājus, nerēķinot turnīra dalībniekus. Tomēr 300 skatītāji tā laika hokeja sacīkstēm jebkurā formātā bija ievērojams skaits. Turnīrā piedalījās Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas aktuālās sezonas visas piecas vienības – ASK (Rīga), LSB, RFK (Rīgas Futbola Klubs), Unions (vācu Union) un US (Universitātes Sports). (Nepiedalījās Liepājas zonas, 2.klases un, protams, strādnieku organizācijas SSS komandas.) Katrai komandai pirms turnīra bija iespēja “saņemt savienības birojā 15 brīvbiļetes savas komandas spēlētājiem, bez kuŗu uzrādīšanas ieeja sacīkšu laukumā viņiem būs liegta” (Stadions, 1932.g. 12.janv.). “Liegta” bija par skaļu teikts; biļeti nopērkot, gan jau, ka varēja spēles noskatīties.

Zibensturnīrā redzētais atkal izdevuma Stadions apskatnieku darīja bažīgu un norūpējušos. “Vērojot komandu vēl stipri «rudenīgās» spēles ar bažām jāraugās uz mūsu valsts vienības debiju pasaules meistarsacīkstēs Prāgā. Mūsu uzstāšanās pagājušā sezonā Berlīnē notikušās sacīkstēs bija apmierinoša. Vācu sporta prese mūsu vienībai pat veltīja atzinīgus rakstus, uzsveŗot, ka priekš valsts, kur hokeju spēlē tikai otro gadu, mēs esot sasnieguši jau daudz, un izsakot cerību ka nākošajās sacīkstēs Prāgā, mēs būšot vēl ievērojami progresējuši. Kaut tā būtu!” (Stadions, 1933.g. 19.janv.).

Treneris uz čempionātu nebrauc

Diemžēl izlasei pārbaudes spēļu pirms pasaules čempionāta Prāgā nebija. Iepriekšējā valstsvienības spēle bija aizvadīta pirms gada 19.martā Eiropas čempionātā Berlīnē pret Lielbritānijas izlasi.

Tomēr koptreniņi notika. Kandidātu saraksts tika nosaukts janvāra nogalē; tie visi bija tieši tie 11 vīri, kuri pēc tam devās laukumā Prāgā. “Valsts komandas sastādīšanu un treniņu vadīšanu uzņēmies N.Kavass” (Stadions, 1933.g. 26.janv.). Sagatavošanās posmā izlases faktiskais treneris un ģenerālmenedžeris vienā personā bija Nikolajs Kavass, LZSS valdes loceklis un sporta biedrības Unions vadības pārstāvis. Savādi, bet uz pasaules čempionātu treneris nebrauca, bet devās citas personas… N.Kavass janvāra nogalē izraudzījies 16 kandidātus, un izlases pirmais treniņš bija paredzēts 27.janvārī Esplanādē, informē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 26.janv.).

“Pats par savu naudu…”

Protams, aktuāls bija arī naudas jautājums. Minētā LSOA dotācija (Ls 150) veidoja mazāk kā ceturtdaļu no brauciena oficiālā budžeta. Noteiktu apjomu ienesa Zibensturnīrs. Saskaņā ar LZSS kases pārskatu, brauciens uz Prāgu izmaksājis 623 latus un 20 santīmus. Jādomā, ka šajā skaitlī neietilpa spēlētāju izmantotie privātie līdzekļi, jo arī šoreiz uz čempionātu daži spēlētāji braukuši par savu naudu…

Kaut gan lielas grūtības radīja vajadzīgo līdzekļu sagādāšana, tomēr iespēja redzēt pasaules spēcīgākās komandas un arī ar viņām sacensties radīja vajadzīgo sajūsmu, tā kā pa daļai ar savienības [LZSS], pa daļai ar personīgiem un savu biedrību [sporta klubu] dotiem līdzekļiem mūsu komanda tomēr šais sacīkstēs piedalījās,” liecina LZSS oficiālais 1932./1933.g. sezonas pārskats.

Latvijas izlase 1933.gada versijā

Latvijas izlases delegāciju veidoja 15 vīri – 12 hokejisti un 3 “pārstāvji” (delegācijas vadītāji). Valstsvienībā bija pārstāvēti četri no pieciem 1932./1933.g. sezonas meistarsacīkstēs startējošiem Rīgas zonas hokeja klubiem; ārpus palika LSB. Izlasē nebija Liepājas zonas klubu (Olimpija un LTK), kā arī atsevišķās sacīkstēs spēlējošie “siseņi” (strādnieku organizācijas SSS sportisti). Toties viens pārstāvis bija no hokeju vairs nespēlējošas organizācijas – Vanderers (Wanderer, RW).

Latvijas valstsvienības delegācija Prāgā:

  • Herberts Kušķis (Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Indriķis Reinbahs (Unions);
  • Arveds Keslers (Unions);
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Arvīds Pētersons (ASK);
  • Ādolfs Petrovskis (ASK);
  • Roberts Bluķis (ASK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Pauls Frēlihs (Unions), izlases pārstāvis, LZSS valdes loceklis;
  • Valters Glins Holls (Vanderers), izlases pārstāvis, LZSS kasieris;
  • Arvīds Zirnis (US), izlases pārstāvis, “intendants”.

LZSS oficiālajā sezonas pārskatā Zaļuma un Zirņa vārdi neparādās izlases delegācijas uzskaitē, taču laikabiedri un liecinieki apstiprina un pat apdzejo šo vīru atrašanos Prāgā. Laikraksts Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.) nacionālās izlases sastāvā uz Prāgu aizbraukušo hokejistu sarakstā nosauca arī US hokejistu Andreju Jesenu; tomēr, ja viņš ir braucis, tad – ārpus oficiālās delegācijas un spēlēs nav piedalījies. A.Jesens nebija iekļauts arī Nikolaja Kavasa janvārī sastādītajā izlases kandidātu sarakstā. Savukārt, no N.Kavasa kandidātu saraksta izlases delegācijā uz Prāgu nebija iekļauti Auziņš, Brašmanis, Hvīds un Roze (Pēdējā Brīdī, 1933.g. 26.janv.).

Maršruts: Rīga – Varšava – Prāga

Latvijas izlase devās ceļā 15.februāra pēcpusdienā ar vilcienu virzienā uz Varšavu. “Mūsu hokejkomanda uz Prāgu aizbrauca vakar pukst. 15.10 [..]. Mūsu komandu stacijā izvadīja ZSS [LZSS] pārstāvji: a.-kapt. Kārkliņš, Plūme, izglīt. min. fiziskās audzināšanas instruktors Cekuls, preses pārstāvji, daudz labvēļu un dāmas ar ziediem,” liecina Latvijas Kareivis (1933.g. 16.febr.).

Ceturtdien, 16.februārī,  ar Varšavas vilcienu 9:30 vakarā ieradās mūsu valsts komanda Prāgā. Spēlētājus sagaidīja vietējā latviešu kolonija un sūtniecības atašējs [J.] Zirņa kungs. Garastāvoklis visiem labs. Mūsu spēlētājus novietoja “Centrum” viesnīcā, netāļu no ziemas stadiona,” raksta Anatolijs Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 27.febr.).

Arī no Latvijas preses saimes Prāgu skatīt nobraukuši divi representanti,” piebilst laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 18.febr.). Tomēr klātienē esošo Latvijas preses pārstāvju skaits bija lielāks. Cik saprotams, reportāžas nepastarpināti no Prāgas sniedza, piemēram, jau minētais Anatolijs Pavlovskis (Sporta Pasaule) un izdevuma Stadions autors Verners Kanups. Sporta žurnālistikā roku bija ievingrinājis arī izlases delegācijā iekļautais hokejists Hermanis Zaļums, kurš uz ledus tā arī nedevās, bet esot veicis žurnālista pienākumus. Kā raksta tā laika pantiņu autors: “Kur tik’ pilsētā kāds skaļums, Tur jau ložņā Hermans Zaļums, Reportierim jāzin viss [..],” (Stadions, 1933.g. 2.marts). (Pirms čempionāta prese rakstīja, ka izlasei līdzi dosies krievu valodā izdotā Rīgas laikraksta Segodņa (Сегодня) sporta redaktors I.Havkins, bet, vai tas noticis, ir pārbaudāms fakts.)

Prāga, ledus stadions, 12 izlases un “tribīne ar apsildīšanu”

PC_plakats_1933_passionhockey_com_3001933.gada 18.-26.februārī Prāgā notikušais turnīrs bija pēc skaita 7. pasaules čempionāts un vienlaikus arī 18. Eiropas čempionāts. Sākotnēji tika lēsta 15, tad 14 valstu piedalīšanās. Līdz pēdējam brīdim tika gaidīta aktuālās (1932.) Eiropas čempionvienības – Zviedrijas izlases – dalība čempionātā. Izdevuma Sporta Pasaule žurnālists prognozēja: “Pagājušā gadā Eiropas meistara tituli ieguva Zviedrija. Šogad uz Pasaules meistaru Zv.[iedrijai] maz izredzes, jo startēs un spēlēs [hokeja] dzimtenes – Kanādas komanda un Zv. uzvara pag. gadā uzskatāma kā nejaušība” (1932.g. 24.dec.).

Tomēr no dalības meistarsacīkstēs “noleca” Zviedrijas, Francijas, Lielbritānijas un Dienvidslāvijas (tolaik saukta par Jugoslāviju) izlases, bet – pieteicās Beļģija. Attiecīgi dalībai čempionātā ieradās 12 izlases.

Vecā Viduseuropas pilsēta Prāga ar 850,000 iedzīvotājiem šogad pieredzējusi to godu, ka viņas jaunizbūvētā ziemas stadionā, risinās ziemas sporta lielākais notikums. Tur divpadsmit valšķu vienības atrisina uzdevumus: kas būs Europas, un kas būs pasaules meistars ledushokī spēlē. Šo divpadsmit izredzēto skaitā arī Latvija, kā vienīgais Baltijas valšķu reprezentants. Un jāsaka, ka godam savu uzdevumu pilda,” raksta apskatnieks V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

Prāgas ziemas stadions, kur šogad notiks pasaules meistarsacīkstes Kanādas hokejā ir viens no labākiem Eiropā. Stadions atrodas Prāgas centrā – Itvanicā. Skatītājiem izbūvētā tribīne ir ierīkota ar apsildīšanu. Mākslīgais ledus vienmēr atrodas labā stāvoklī,” detaļas sniedz Sporta Pasaule (1933.g. 13.febr.). Preses ziņas liecina, ka stadiona būvniecība pabeigta 1932./1933.g. sezonā, un arēna “spēj uzņemt līdz 12,000 skatītāju“.

Čempionāta formāts

Pasaules čempionāta formāts paredzēja, ka Kanādas un ASV izlases kā tradicionāli būtiski spēcīgākās priekšacīkstēs nepiedalās un automātiski startē no otrā posma stiprāko 8 komandu sastāvā. Savukārt Eiropas 10 izlases 17.februārī notikušās izlašu pārstāvju sapulces laikā tika izlozētas dalībai 3 grupās. No katras grupas divām izlasēm bija paredzēts turpināt cīņu par medaļām, bet pārējās – gaidīja gandarījuma turnīrs.

Izloze noteica grupu sadalījumu:

  • A (I) grupa: Austrija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija;
  • B (II) grupa: Beļģija, Polija, Vācija;
  • C (III) grupa: Latvija, Šveice, Ungārija.

Vēl Latvijas izlasei izbraucot no Rīgas, salīdzinoši precīzi prognozēja un dalības uzdevumu formulēja laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks: “Vietu iegūt mūsējiem neisdosies, tomēr pēdējie arī viņi nepaliks. Piedalīšanos jausskata par pirmklasīgu treniņu” (1933.g. 15.febr.).

Pret Šveici. 1:5

Pirmo spēli pasaules čempionātā Latvijas valstsvienība aizvadīja 18.februārī pret Šveices izlasi. Šveice starptautiskajā hokeja federācijā LIHG (kopš 1946.g. IIHF) ietilpa jau no 1908.gada, bija viena no pirmajām četrām šīs organizācijas dalībvalstīm un starpkaru posmā Eiropas valstu vidū kotējās diezgan augstu. Šveiciešu kontā bija 1928.gada olimpiskā bronza (stiprāki bija kanādieši un zviedri), 1930.gada pasaules čempionāta bronza (aiz Kanādas un Vācijas). Šajos turnīros Šveice ieguva Eiropas vicečempionu titulu, bet 1926.gadā bija kļuvusi par Eiropas čempionvienību.

1933.gada pasaules čempionātā Šveices izlasē “laika apstākļus” veidojuši brāļi Katini un Toriani (par godu šiem uzvārdiem, starp citu, nosauktas Špenglera kausa izcīņas priekšsacīkšu grupas).

Žurnālisti slavēja Latvijas izlases centību un… šveiciešu meistarību. “Zaudējums 5:1 Šveicei nemaz neatbilst spēles gaitai, bez tam tā bij spēle – īsts ledushokī sniegums. Vai kā «Prager Tageblat» raksta: «Šveices – Latvijas spēle bij labākā vakardienas sacīkste, te uzvarēja tikai rutīna un technika, vēl ledushokī spēlē jaunos latviešus.»

Visi tie 5000 skatītāji, kas bij ieradušies noskatīties šo spēli, pabalstīja jo sevišķi latviešus cīņas paguruma brīžos ar uzmundrinošiem saucieniem. Cerēsim, ka arī nākošās spēlēs Latvijas valsts reprezentanti attaisnos čechu publikas iegūtās simpātijas. [..] Latvijas komandai pašreiz ļoti mošs gars un tā cer, ka tie, kas viņus pavadīja uz Prāgu ar sajūsmu un laimes vēlējumiem nebūs vīlušies,” referē V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.).

45 minūšu laikā (tāds tolaik bija spēles ilgums; 3 x 15 min.) Latvijas izlase šveiciešiem vienu vārtu zaudējumu prata sarūpēt. Tā autors – Ādolfs Petrovskis.

Pret Ungāriju. 0:3

Izšķirošā spēle Latvijas izlasei bija 20.februārī pret Ungārijas izlasi. Izšķiroša tāpēc, ka ar tās rezultātu bija jākļūst skaidram – vai Latvija “izkļūs no grupas” un cīnīsies par 1.-8.vietu, vai arī – “neizkļūs” un ieņems vietu starp 9.-12. Kā norādīja laikraksts Latvijas Kareivis: “Ja izdosies uzvarēt ungārus, tad mūsu komanda iekļūs pusfinālā [otrajā posmā]. Pretējā gadījumā tai būs jāsacenšas gandarījuma turnīrā ar vājākām komandām” (1933.g. 21.febr.).

Jāpiebilst, ka ungāri tika uzskatīti par “ņemamiem”, salīdzinot ar Eiropas hokeja lielvalstīm. Ungārija starptautiskajā federācijā bija iestājusies 1927.gadā, t.i., tikai četrus gadus pirms Latvijas. Ungāri bija piedalījušies tikai dažos starptautiskos turnīros – 1928.gada olimpiādē, 1929.gada Eiropas čempionātā, 1930. un 1931.gada apvienotajos pasaules un Eiropas čempionātos. Augstas vietas Ungārija nebija ieņēmusi, bet pēdējos gados bija vērojams progress. Ungāriem šis bija piektais starptautiskais turnīrs, Latvijai – otrais.

“Paņemt” Ungārijas izlasi ne tuvu neizdevās…  Situācijas skaidrojums bija žurnālistiem: “Kā jau tas bija paredzams, atkusnis un siltais laiks, kas kavēja mūsu hokejistiem iegūt treniņos pienācīgu noslīpējumu, aisvēris Latvijas ledus hokeja komandai durvis galvenā turnīrā Prāgā. Tur iekļūt laimējās Ungārijai, bet Latvijai tagad būs jācīnās gandarījuma turnīrā ar Itāliju, Beļģiju un Rumāniju. Pēdējo sacensību ar Ungāriju, kur kā sināms latvji saudēja 3:0 noskatījās ap 10.000 skatītāju,” ziņo un interpretē laikraksts Pēdējā Brīdī (1933.g. 22.febr.).

Mūsu zaudējums Ungārijai arī nebūtu tik liels (0:3), ja komandai netrūktu tas cīņas spars, kāds bija spēlējot ar Šveici,” īsi rezumēja A.Pavlovskis, Sporta Pasaules pastāvīgais līdzstrādnieks Prāgā (1933.g. 6.marts).

“Sānoslis”. Česke Budejovice

Pēc apakšgrupas pēdējās spēles (20.februārī) un pirms nākamās spēles jau gandarījuma turnīra ietvaros (24.februārī) sanāca 3 brīvu dienu pauze, ko Latvijas izlase nolēma aizvadīt lietderīgi – uzspēlējot draudzības spēli ar vietējo klubu Česke Budejovices pilsētā. Česke Budejovice (vācu Budweis) ir viena no slavenākajām Čehijas, tolaik Čehoslovākijas valsts, alus pilsētām; atrodas ap 150 km uz dienvidiem no Prāgas.

Latvijas izlases pretiniekos nāca Stadion komanda – pilnā nosaukumā AC Stadion České Budějovice (lietots 1928.-1948.g.), kas tagad pazīstama ar vārdu ČEZ Motor České Budějovice un spēlē Čehijas 1.līgā. Latvijas valstsvienība mājiniekiem piekāpās ar 1:3. (Šo spēli literatūrā mēdz “ieskaitīt” Rīgas vienībai nevis Latvijas izlasei.)

Spēle tās dalībnieku atmiņās palikusi ar kādu bīstamu epizodi. “Sacensība notika vakarā uz tuvējā ezera. Lai atkušņa laikā ledus virsma būtu līdzena un sausa, laukuma katrā stūrī bija izcirsti lieli āliņģi, bet laukums bija ierobežots tikai ar pēdu augstu malu un ļoti vāji apgaismots. Spēles sākumā uzbrucēji ar [Johanu] Skadiņu kreisā malā devās uz pretinieka vārtiem. Pēkšņi Skadiņš pazuda. Tiesnesis apturēja sacensību, lai noskaidrotu spēlētāja pazušanu, bet pārsteigums bija vēl lielāks, kad Skadiņš mēģināja tikt ārā no āliņģa,” pēc daudziem gadiem rakstīja arī tā gada izlases spēlētājs Leonīds Vedējs (Laiks, 1990.g. 21.febr.). Johans Skadiņš izglābās un vēl 30.gados hokeja laukumos sagādāja daudz rūpju pretinieku vārtsargiem.

Mūsdienu hokejam nesaprotami miniatūrā apmale tolaik nebija anomālija. Saskaņā ar tā laika noteikumu redakciju, apmalei bija jābūt vismaz 25 cm augstai, kas saskaņā ar mūsdienu IIHF noteikumiem ir noteikta 1,17-1,22 m augstumā. Atšķirība ir… Jāpiebilst, ka apmales tolaik bija mazāk bīstamas, jo spēka (“ķermenisku“) spēli drīkstēja piekopt tikai savā aizsardzības zonā un vismaz pusotra metra attālumā no apmales, ko norādīja noteikumu 113.punkts: “Savus vārtus aizsargājošam spēlētājam tomēr atļauts ar ķermeni kavēt pretinieka gaŗāmiešanu, bet nekādā ziņā nelietojot nūju. Šāda pretinieka kavēšana ar ķermeni atļauta aizsargājošai komandai tikai viņas laukuma trešdaļā un vismaz 1,50 m attālu no laukuma apmales” (Stadions, 1932.g. 15.dec.).

Pret Itāliju. 2:0

Spēle pret Itālijas valstsvienību norisinājās 24.februārī. Itālija LIHG bija uzņemta 1924.gadā, bet valsts izlase bija izlaidusi virkni turnīru un startējusi tikai četros starptautiskos turnīros – 1924., 1926. un 1929.gada Eiropas čempionātos, kā arī 1930.gada apvienotajās pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs. Augstākās vietas itāļiem nebija “pa zobam”, bet 1929.gada Eiropas čempionātā Itālija prata ieņemt 4.vietu (8 izlašu konkurencē).

1933.gada februārī Prāgā itāļiem esot pievērsta īpaša uzmanība: “Uz Itālijas spēli daudzi raudzījās novērojoši, jo nākošās pasaules meistarsacīkstes 1934.g. rīko Itālija Milānā” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pēc diviem zaudējumiem ledushokeja meistarības priekšsacīkstēs, latvju komandai beidzot izdevās gūt vienu uzvaru. Šo pirmo uzvaru mūsu hokejisti ieguvuši gandarījuma turnīrā, pieveicot Itālijas hokeja vienību ar 2:0. Abus vārtus mūsu komandai iesitis Jurgens. [..] …uzvara pret spēcīgo itāļu vienību nākusi savā ziņā negaidot, jo nevien mūsējie, bet arī visi daudzie skatītāji bijuši pārliecināti, ka latvjus sagaida jauna neveiksme.

Spēli uzsāk mūsu spēlētāji ar strauju uzbrukumu. Veikli kombinējot mūsu komandas uzbrucēji drīz vien nokļuvuši pretinieku vārtu tuvumā un vairākkārtīgi nopietni apdraud Itālijas vārtus. Tikai pateicoties itāļu vārtsarga lieliskai spēlei, šie straujie uzbrukumi beigušies bez rezultāta. Tad arī publika savu spriedumu par mūsu komandas spējām bijusi spiesta mainīt, jo nu pierādījies, ka ne saspēles, ne arī technikas ziņā latvji nav vājāki par itāļiem, bet ātrumā un centībā tos pat ievērojami pārspēj.

Pirmo panākumu mūsējie guvuši īsi pirms pirmās trešdaļas beigām, kad Jurgens no burzmas iesitis ripu itāļu vārtos. Rezultāts 1:0 par labu Latvijai! Otrā trešdaļā cīņa risinājusies bez rezultāta. Trešā spēles posmā latvji vēlreiz tikuši pie panākuma. Uzvaru nesošos vārtus atkal iesitis Jurgens. Neskatoties uz abpusēji straujo spēli, turpmākā cīņa rezultāta vairs nedevusi un latvji atstājuši spēles laukumu kā uzvarētāji ar 2:0. Pēc šīs iespaidīgās uzvaras latvju komandai nāksies sastapties gandarījuma turnīra finālspēlē ar Rumānijas vienību,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 27.febr.).

Korespondents A.Pavlovskis jau pēc čempionāta par spēli pret Itālijas izlasi rakstīja: “Šī bija viena no pasaules meistarcīņu lielākām sensācijām, jo Latvijas 2:0 uzvara nāca pilnīgi negaidīta. [..] Sevišķi labi spēlēja mūsu pirmā maiņa: Petrovskis, Jurgens un Skadiņš” (Sporta Pasaule, 1933.g. 6.marts).

Pret Rumāniju. 0:1

Gandarījuma turnīra paralēlajā spēlē Rumānijas izlase bija ar 3:2 pieveikusi Beļģiju, un spēlē par 9.vietu (gandarījuma turnīra finālā) 25.februārī Latvijas valstsvienībai nācās sacensties ar rumāņiem. Šajā turnīrā un vispār Latvijas nacionālās izlases neilgajā pastāvēšanas vēsturē Rumānijas valstsvienība bija vienīgā izlase, pret kuru mūsējie spēlēja otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms gada, 1932.gada martā Eiropas čempionātā Berlīnē, kur Latvija bija izrādījusies stiprāka (3:0). Rumānijas izlase abos LIHG turnīros, kuros bija piedalījusies (1931. un 1932.), bija ieņēmusi pēdējās vietas. Turklāt jau 1933.gada Prāgā apakšgrupas spēlē rumāņi bija jau zaudējuši Latvijas tikko uzvarētajiem itāļiem (0:2). Respektīvi, Latvijas izlasei pretī nāca pazīstams, reiz uzvarēts un teorētiski vājāks pretinieks. Jādomā, ka tas nevarēja neietekmēt situāciju un noskaņojumu…

“[..] vēl lielāka sensācija bija Latvijas 0:1 zaudējums nākošā dienā vājākai turnīra vienībai Rumānijai. Nelīdzēja latviešu pilnīgs pārsvars visā spēles laikā un it sevišķi pēdējā trešdaļā, kad spēle noritēja tikai pie Rumānijas vārtiem, bet latviešus bij aizmirsusi viņu pašu La[i]mas māmuļa,” sprieda V.Kanups izdevuma Stadions slejās (1933.g. 8.marts). Vienprātīgu vērtējumu sniedza arī laikraksta Sporta Pasaule līdzstrādnieks A.Pavlovskis: “Sāpīgākais sitiens, bez šaubām, bija Latvijas zaudējums Rumānijai (0:1). Viss, viss arī šeit bija labi, bet mūsu spēlētājiem pavisam trūka laimes…” (1933.g. 6.marts).

Savukārt avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks zaudējuma iemeslu pamanīja neieskaitītajā vārtu guvumā: “Gandarījuma turnīra finālā Latvija bijusi mazā pārsvarā un pirmā guvusi vārtus, kuŗus gan tiesnesis neatzinis, it kā neiesistus. Tiesneša rīcība nositusi mūsējo gara stāvokli, ko izmantojuši rumāņi, lai gūtu vienīgos vārtus” (1933.g. 1.marts).

Pēdējie nepalika

1933_PC_ASV_Stadions_1933-03-02_300Pasaules čempionāta kopvērtējumā Latvijas izlase 12 valstu konkurencē ieņēma 10.vietu, bet Eiropas meistarsacīkšu uzskaitē ieguva 8.vietu, kas bija atkārtots iepriekšējā gada sasniegums. “Aiz muguras” palika Itālijas un Beļģijas izlases. Pirmoreiz pasaules meistarsacīkšu vēsturē par čempioniem nekļuva kanādieši. Turnīra finālā viņus pieveica Massachusetts Rangers vienība, kas čempionātā startēja kā ASV izlase (pa labi novietotā attēlā). Pasaules čempionāta bronzu un Eiropas čempionu titulu izcīnīja mājinieki – Čehoslovākijas izlase.

Latvijas izlases sastāvā no 12 hokejistiem, kuri bija delegācijā, čempionātā uzspēlēja 11 vīri – Roberts Bluķis, Arvīds Jurgens, Arveds Keslers, Herberts Kušķis, Arvīds Pētersons, Ēriks Pētersons, Ādolfs Petrovskis, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, Pēteris Skuja, Leonīds Vedējs. Pie spēlēšanas netika tikai Hermanis Zaļums (un vai vispār plānoja?).

No valstsvienības sastāva Sporta Pasaules korespondents īpaši paslavēja ASK uzbrucējus Robertu Bluķi un Ādolfu Petrovski. Tomēr derētu izcelt vēl vienu “karavīru kluba” uzbrucēju Arvīdu Jurgenu, kurš bija trāpīgākais izlases sastāvā – sastrādāja divus vārtu guvumus. Arī šajās meistarsacīkstēs valstsvienības vārtu “pirmais numurs” bija Herberts Kušķis (Kuške), kuram pēc čempionāta izdevumā Stadions veltīts draudzīgs pantiņš (1933.g. 2.marts):

Kuŗš gan Kuškes vietā ies

Ar «šeibes» kundzi bučoties.

Vai vērts kvēlo skūpstu spiest

Pēc jā lūpas pampst un briest.

Izlases otrajam vārtsargam Pēterim Skujam statistiķi visā turnīrā ir fiksējuši 3 minūtes spēles laika. Tomēr laikabiedru, statistiķu un pētnieku vidū nav vienprātības, kurā spēlē tieši un, vai vispār tāds fakts ir bijis. (Statistiķi “sliecas” uz pēdējo spēli pret Rumānijas izlasi, bet, piemēram, čempionāta spēļu dalībnieks Leonīds Vedējs stipri vēlākās atmiņās viņu atcerējās izlases vārtos spēlē pret Itālijas valstsvienību.) Tāpat pētniekiem nav vienprātības konkrēto spēļu laukuma spēlētāju komplektos, kas devušies laukumā, kā arī izlases kapteiņa jautājumā. Dažādi avoti norāda divus dažādus kapteiņus – Indriķi Reinbahu, Arvīdu Jurgenu (pārbaudāms, vai abi nemainījās).

Vērtīgs sniegums vai tomēr izgāšanās?

Latvijas izlases dalību kā laikabiedri, tā vēlāki pētnieki vērtē diezgan atšķirīgi. Pozitīvāk noskaņotie akcentē galveno dalības principu “piedalīties” un atgādina par vairāk vai mazāk objektīviem faktoriem – pienācīgas ziemas trūkumu, garo un nogurdinošo ceļojumu, hokeja “jaunību” mūsu valstī un pašu izlases pieredzes trūkumu.

Starp valstsvienības panākumiem tika nosaukta arī Latvijas vārda nešana pasaulē. “Bet tie, kas ar skepsi skatījās nākotnē varēs tomēr apmierināties, ka Latvijas sporta vārds, ja arī ne ar uzvarām, tad tomēr ar jauniem sportiskiem sniegumiem ir pacēlis interesi ārzemēs par Latvijas sportu un Latviju vispār,” raksta V.Kanups (Stadions, 1933.g. 23.febr.). Žurnālisti pasaules čempionāta kontekstā atzīmēja, ka ārvalstu prese dažkārt jaucot Latvijas un Lietuvas nosaukumus, mūsu hokeja valstsvienību nosaucot par Lietuvas izlasi.

Bija arī uzstājīgi viedokļi, kuru paudēji izlases otrajā turnīrā gaidīja un prasīja vairāk. No tā arī izrietēja kritika un arī publiska vaininieku meklēšana, bez kā neiztika Latvijas izlases pirmajā pasaules čempionātā…

“Netīrā veļa” latviešu gaumē

Kritikas arsenāls bija plašs un mūsdienām jau klasisks – spēlētāju sastāva izvēle konkrētajām spēlēm, virknējumu kārtība, spēles ilgums dažādām maiņām, izlases pārstāvja (trenera nebija) nekompetence un, galu galā, konkrēta spēlētāja prasmju trūkums. (Piebilde: laukumā spēlēja ar diviem uzbrucēju virknējumiem un vienu aizsargu pāri.)

Vienībā nesaskaņas un sarūgtinājumu izsauca atsevišķus spēlētāju itkā sevis nostādīšana “speciālistu” lomā ledus hokeja spēlē, un arī vienības pārstāvja [Paula Frēliha] varētu teikt, nemākulīgā rīcība vienības sastādīšanā. Nesaprotamu iemeslu dēļ vienībā cīņā ar Itāliju un Rumāniju netika ierindots viens no labākiem spēlētājiem mūsu apstākļos – Ēriks Pētersons [..]. Tāpat nesaprotami bija tas – ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību noturēties uz slidām.

Cīņā ar Rumāniju otra uzbrucēju maiņa visu spēles laiku spēlēja tikai 6 minūtes [..]. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kādēļ mūsu vienība zaudēja. [..] mūsu 1. maiņas uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit, laikam, lielu lomu spēlēja vēlēšanās “spīdēt”! Humoru sacēla vienības pārstāvja aizsargos spēlējošā Keslera cildināšana: “Lūk, redziet, redziet, tas spēlētājs tik spēlē ar galvu!”. Tā tad iznāk, ka pārējo biedrību spēlētājiem galvas nebūtu,” raksta Sporta Pasaule (1933.g. 6.marts).

Kritiķu pārmetumiem zināms pamats varētu būt kritizētā izlases pārstāvja Paula Frēliha un aizsarga Arveda Keslera “partejiskumam” – abi bija sporta kluba Unions biedri un tās hokeja sekcijas aktīvisti. Tomēr “aiz kadra” paliek nianse, kas nevairoja objektivitāti situācijā. Proti, Unions bija veidota un pastāvēja kā vācu sporta klubs, lai arī Unions hokeja komandā spēlēja virkne latviešu. Bet konkrēti P.Frēlihs un A.Keslers bija vācieši. Tāda atklāta konfrontēšanās starp vāciešiem un latviešiem vismaz hokeja laukumos 20.gs. 30.gados nebija manāma, tomēr bija epizodes, kurās tā parādījās. Piemēram, latviešu prese epizodiski apsmaidīja vācu komandu neveiksmes Latvijas hokeja meistarsacīkstēs. Zināma latviešu “cemme” bija, ka Latvijas meistarsacīkšu pirmajos gados par čempionvienību kļuva tieši vācu klubs Unions. Tāpat arī daļa no asākās kritikas izlases komplektēšanas pirmajos gados saņēma tieši vācu sportisti vai administratori. Vēlāk viņi no valstsvienības sastāva izzuda…

Taisnības un līdzsvara pēc kāds labs vārds jābilst par labu kritizētajam Arvedam Kesleram. Sporta Pasaules autors stipri pārspīlēja šī aizsarga nevarēšanu noturēties uz slidām. Keslers kopā ar Unions komandu jau bija divreiz kļuvis par Latvijas meistaru (tā tolaik sauca čempionu; 1931., 1932.), jau pēc Prāgas čempionāta – valsts čempiona titulu izcīnīja trešoreiz (1933.). Bija viens no pirmajiem Latvijas hokejistiem un spēlēja līdz pat Unions komandas pastāvēšanas beigām (1939.). Arveds Keslers bija viens no aktīvakajiem sporta kluba Unions biedriem un tā hokeja sekcijas virzītājiem. Vēlāk – arī Unions hokeja sekcijas vadītājs.

Tehnika un skats nākotnē

Konstruktīvāku vai vismaz mazāk personisku Latvijas izlases vērtējumu sniedz sporta apskatnieks V.Kanups: “[..] gandrīz visi valsts vienības spēlētāji jau daudzmaz piesavinājušies pareizo skriešanas techniku. Ripas vešanas technika un koku [nūjas] technika stāv stipri zemākā līmenī. Maz, mums tādu spēlētāju, kas skrējienā īstā momentā prot asi raidīt ripu pretinieka vārtos. Vēl vājāk mums veicas ar kombinācijām [..]. Piesavināties kombinācijas, tiesa, nav tik vienkārši kā slidu skriešanas techniku, tomēr mūsu vienības [Latvijas meistarsacīkstēs] maz par to domā. Visvājākā vieta mums tomēr ir taktikas trūkums, ko pēc Prāgas turnīra, cerams, mūsu spēlētāji būs daudzmaz piesavinājušies. [..]

Vesels gads līdz nākošām pasaules meistarsacīkstēm Milānā, tādēļ darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai attaisnotu tās cerības, ko uz katru šādu braucienu liekam,” (Stadions, 1933.g. 8.marts.). Uz pasaules čempionātu 1934.gada februārī Milānā Latvijas izlase nedevās, un vispār pēc Prāgas čempionāta izlasei iestājās turpat 2 gadus ilga starptautisko spēļu pauze… Latvijas valstsvienība apritē atgriezās pasaules čempionātā Šveicē 1935.gada 20.janvārī ar spēli pret Kanādas izlasi. Bet tas jau ir cits stāsts…

P.S. Kamēr nenomirs pēdējais bendijists…

Savdabīgu Latvijas hokeja novērtējumu 1933.gada pasaules čempionātā sniedzis kāds Kanādas izlases (kā tāda startēja Toronto National Sea Fleas komanda) spēlētājs, cik noprotams – čempionātā 3 vārtu guvumus sagādājušais Kenijs Keins (Kenny Kane).

Kancs, labākais Kanādas hokejists pasaules meistarsac. laikā bargi izteicies par mūsu ledus hokeju. “Kamēr nebūs miris Latvijas pēdējais bendī spēlētājs, jūs nekad nespēlēsiet labi hokeju”, tie ir slavenā kanādieša vārdi. Ja spēlējot hokeju, tad pavisam esot jāatmet bendī,” (Sporta Pasaule, 1933.g. 3.aprīlis). Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta un arī izlases pamatu tās sākumposmā veidoja bijušie vai vēl esošie bendijisti, kuriem jāpateicas par hokeja iedzīvināšanu mūsu valstī. Starp citu, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs. Taču kanādieša domugraudā bija saklausāma skaidra doma.

Avoti un literatūra:

[Pirmajā un noslēdzošajā attēlā: Latvijas izlase pēc spēles pret Šveices izlasi 1933.gada 18.februārī, Prāgā; no kreisās – stāv: A.Pētersons, Ē.Pētersons, J.Skadiņš, I.Reinbahs, L.Vedējs, Ā.Petrovskis, A.Jurgens, R.Bluķis; no kreisās – tup: P.Skuja, H.Kušķis; attēlā nav čempionātā spēlējušais A.Keslers; foto avots: Stadions, 1933.g. 23.febr. Otrajā attēlā: Prāgas 1933.gada čempionāta plakāts; foto avots: passionhockey.com. Trešajā attēlā: Massachusetts Rangers vienība, kas kā ASV izlase kļuva par 1933.gada pasaules čempioniem; foto avots: Stadions, 1933.g. 2.marts.]

LATVIJAS_izl_1933_pec_sp_pret_Sveici_Stadions_1933-02-23_500

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 2 Comments »

Kā Latvijas izlase uz savu pirmo čempionātu brauca

Posted by petrovich27 uz 2014/07/26

LAT-LIET_Pasaules_Pasts_1932-03-06_vers_300Ir 1932. gada marts. Latvijas hokeja izlase dodas uz savu pirmo starptautisko turnīru – Eiropas čempionātu Berlīnē. Par vietas saglabāšanu elitē (A grupā) nav jāuztraucas, jo līdz tik smalkai gradācijai hokeja pasaule nav nonākusi. Vienīgais uztraukums – kā LATVIJA izskatīsies, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur hokeju spēlē jau gadu desmitus.

Latvija starptautiskajā hokeja federācijā – LIHG (tāds bija tā laika IIHF nosaukums, jo franciski) – oficiāli skaitās uzņemta 1931.gada 22.februārī. Pieņemts uzskatīt, ka tas noticis togad Kriņicā (Polijā; tagad pilsētas nosaukums – Kriņica-Zdruja) aizvadītā pasaules čempionāta laikā notikušajā kongresā. Čempionāts Kriņicā beidzās 8.februārī, bet Latvijas oficialais uzņemšanas datums tuvāk nezināmu iemeslu dēļ skaitās divas nedēļas vēlāk.

1930./1931.g. sezonā Latvijā jau bija aizvadītas valsts meistarsacīkstes, kuras mēdz neuzskatīt par oficiālām, jo LZSS (Latvijas Ziemas sporta savienība) vadība tās oficiāli dēvēja par  “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu” nevis Latvijas meistarību (t.i. čempionātu). No nākamās, 1931./1932.g. sezonas hokeja turnīrs ieguva Latvijas meistarības nosaukumu. Tika nolemts uz Eiropas čempionātu 1932.g. martā sūtīt arī Latvijas “sastādīto vienību” jeb “reprezentējošo komandu” (tā tolaik dēvēja izlasi). Latvijas komandas pieteikums tika pieņemts, un varēja sākties sagatavošanas darbi. Tiesa, gala lēmumu par dalību čempionātā LZSS pieņēmusi tikai 1932.gada 3.martā.

Pēc čempionāta norises LZSS savā 1931./1932.g. sezonas oficiālajā pārskatā norādīja dalības mērķi un uzdevumu: “Komandas sūtīšanu uz šīm sacīkstēm neizsauca vēlēšanās gūt turnīrā kādus panākumus, bet tas tika darīts, lai mūsu hokeja spēlētāji redzētu un mācītos šo spēli tādu, kādu viņu piekopj Vakareuropā“. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāts oriģināla stils. Rakstība labota, pievienojot garumzīmes un mīkstinajumus, bet gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Šāds mērķis arī atspoguļojās presē pirms došanās uz Berlīni: “Brauciens galvenā kārtā domāts mācības nolūkos. Plašajā turnīrā mūsu sportistiem būs reta izdevība sastapties cīņās ar Eiropas spēcīgākām vienībām, kā arī nedēļas laikā novērot labākos sniegumus ledushokeja spēlē. Ziemassporta vadītāji pārliecināti, ka līdzdalība meistarībā [čempionātā] labvēlīgi atsauksies uz mūsu ledushokejistu turpmāko dabrību,” (Jaunākās Ziņas, 1932.g. 4.martā).

Lai iegūtās zināšanas un novērojumus nodotu tālāk

Pieredzes gūšana kā uzstādījums dalībai meistarsacīkstēs noteica izlases sastāva komplektēšanas principus. “Šai nolūkā arī komanda tika sastādīta ar tādu aprēķinu, lai no katras biedrības [kluba] viņā nāktu labākie un apzinīgākie spēlētāji, kas iegūtās zināšanas un novērojumus spētu pēc tam dot tālāk,” teikts LZSS sezonas pārskatā.

Praksē plāns paredzēja, ka “Mūsu vienībā iedalīs pa 1 spēlētājam no ASK [Armijas Sporta Klubs], ŪS [Universitātes Sports], RFK [Rīgas Futbola Klubs], LSB [Latvijas Sporta Biedrība], Ķeizarmeža [Kaizervalds, vācu Kaiserwald], Uniona [vācu Union], bez tam vēl 4 labākos spēlētājus,” (avīze Latvijas Kareivis, 1932.g. 3.martā). Tātad bija paredzēts, ka izlasē spēlēs vismaz pa vienam spēlētājam no Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonā spēlējošajiem klubiem. Liepājas zonā spēlējošās 3 komandas (Liepājas ASK, LTK, Olimpija) jau no paša sākuma palika “aiz borta”…

Jāpiebilst, ka vienas spēles pieteikums tolaik tika veidots pēc formulas ‘8+1’ = 2 aizsargi, 6 uzbrucēji (2 maiņas) un 1 vārtsargs. Rezerves vārtsargs varēja būt ārpus pieteikuma, un to “ģērba” pēc vajadzības.

Par kādu naudu?

Jautājums ir bijis aktuāls vienmēr, taču, lai arī 20.gadsimta 30.gadu meistarsacīkstes bija vairāk vai mazāk nacionālo federāciju atbalstītas, tās tomēr palika amatieru meistarsacīkstes. Turklāt norises laiks sakrita ar pasaules ekonomiskās krīzi, kuru datē ar 1929.-1933.gadiem. Sponsoru šī vārda mūsdienu izpratnē īsti nebija, arī LZSS budžets kopumā veidoja pāris tūkstošus latu, kas arī pēc tā laika kursa nebija milzīga summa, ņemot vērā, ka federācijas pārraudzībā bija arī citi sporta veidi – bendijs, daiļslidošana, ātrslidošana, slēpošana…

Sākotnēji “klusā cerība” bija, ka ceļa izdevumus segs “vācieši, kuŗi rīko Berlīnes sacīkstes“. Bet “Berlīnes slidotāju klubs vakar [2.martā] telegrāfiski paziņojis, ka lūgumu segt Latvijas sportistiem pieprasīto daļu ceļa izdevumu nevar uzņemties,” (Jaunākās Ziņas, 1932.g. 3.marts). (Runa ir par Berliner Schlittschuhclub – tā brīža aktuālo (1932.) un daudzkārtējo Vācijas čempionvienību hokejā.)

Tomēr līdzekļus nācās meklēt pašiem. Viens no ienākumu avotiem bija 1932.g. 5.-6.martā Rīgā, LSB slidotavā rīkotais “Kanadas hokeja zibeņturnīrs“. Zibensturnīrā piedalījās Rīgas zonas visi 6 klubi, bet tā ienākumi bija paredzēti “līdzekļu iegūšanai mūsu reprezentējošās vienības komandēšanai uz Berlīni,” raksta Latvijas Kareivis 1932.g. 5.martā. Jau dienu vēlāk šis pats laikraksts optimistiski ziņoja: “[Zibensturnīra] Cīņas ļoti interesantas un pulcina daudz skatītāju, tā kā savienības [LZSS] mērķis attaisnosies un daļa līdzekļu braucienam uz Eiropas meistarsacīkstēm iznāks“.

Ar Zibensturnīra ienākumiem bija stipri par maz, tādēļ “Līdzekļu pavairošanai savienība [LZSS] rīko 8. un 10.martā pl. 9 vakarā Esplanades slidotavā valsts komandas un spēcīgāko klubu komandu treniņa sacīkstes” (Latvijas Sargs, 1932.g. 7.martā). Tomēr sacīkšu ienākumi kopumā neveidoja tik lielu ienākumu daļu, kā varētu nolasīt no 1932.gada marta preses.

LZSS 1931./1932.g. sezonas kases pārskats liecina, ka “Piedalīšanās Europas meistarsacīkstēs” izmaksājusi 869,77 latus. No minētās summas lielāko daļu veidoja LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienības) pabalsts 300 latu apmērā, “atlikums no līdzekļu vākšanas sacīkstēm” (t.sk. Zibensturnīra) veidoja 200 latu, sporta biedrības (klubi) ASK un LSB ziedoja pa 60 latiem. Oficiālā atskaite liecina, ka “Grūtais līdzekļu jautājums šai pasākumā tika atrisināts tādējādi, ka daļu naudas ceļa izdevumiem sedza paši spēlētāji, daži brauca arī uz sava rēķina [..]”. Tā lūk…

“Pārbaudes” spēles un sastāva testi

Gatavošanos Eiropas čempionātam Latvijas izlase faktiski sāka ar savu vēsturiski pirmo spēli 1932.gada 27.februārī – pret Lietuvas izlasi. Vel pirms spēles laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks baidīja: “Šī būs pirmā valstu sacīkste, jo pie mums šo spēli sāka piekopt vispārigi tikai ar pagājušo gadu. Latvijai šodien būs jāiztura grūta cīņa ar daudz rūdītāku pretinieku, jo Lietava hokeju piekopj jau kopš 5 gadiem. Tas, ka lietuvji ir mums bīstami pretinieki, pierāda tas, ka pagājušā gadā viena no viņu komandām uzvarēja Rīgas spēcīgākās vienības” (1932.g. 27.febr.).

Izlases sastāvu šai spēlei komplektējuši LZSS priekšsēdētāja biedrs (vietnieks) Aleksandrs Liepiņš (pārstāvēja LSB) un LZSS valdes loceklis Pauls Frēlihs (Unions). Interesanti, ka izlases sastāvs bija komplektēts tikai no divu Latvijas klubu sastāva – čempionvienības, aktuālā valsts turnīra līdervienības Unions un Universitātes Sports (US). Spēlē pret lietuviešiem laukumā devās 9 vīri: no Unions – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs (kapteinis), Arveds Keslers (pēckara literatūrā dēvēts par Herbertu Kesleru), uzbrucēji Alfrēds Verners un Johans Skadiņš; no US – uzbrucēji Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis (pēc dažādām ziņām spelējis kā aizsargs), Leonīds Vedējs un Valentīns Volframs. Kā kandidāti (rezervisti) bija nosaukti arī vārtsargi Pēteris Skuja (RFK) un Konstantīns Otlans (US), taču laukumā nedevās. Latvija uzvarēja 3:0!

Faktiski izlases sagatavošanās cikla ietvaros jāskata nākamajā dienā (28. februārī) sekojusī spēle starp galvaspilsētu komandām – Rīga pret Kauņu. Šajā spēlē laukumā devušies četri vīri no iepriekšējās dienas sastāva izlasē (Bluķis, Petrovskis, Volframs), izlases kandidāts – vārtsargs Otlans, kā arī vēl pieci citi hokejisti – Alfrēds Brašmanis (LSB), Arvīds Jurgens (ASK), Jūlijs Lindenbergs (Unions), Arvīds Petersons (ASK), Ēriks Petersons (RFK). Rīdzinieki uzvarēja 5:2. Izlašu spēlēs no Rīgas zonas klubiem “nepārbaudīti” palika čempionāta pastarītes – Kaizervalds komandas vīri.

Pirms došanās uz Berlīni izlase aizvadīja treniņus, kuru gaitā risināja sastāva komplektācijas jautājumus. 9.-10. martā publiskoja sastāvu, kurā bija pārstāvēti visi seši Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas klubi, bet par valstsvienības pārstāvi, ko mūsdienās varētu saukt par ģenrālmenedžeri vai vismaz delegācijas vadītāju, iecēla LZSS valdes locekli un Unions administratoru Paulu Frēlihu, kurš jau bija darbojies sastāva komplektēšanā izlases pirmajai spēlei. Treniņposmā nacionālā valstsvienība arī piedzīvoja domstarpības, kas draudēja izvērsties izlases neaizbraukšanā uz savu pirmo turnīru…

“Mūsu hokejisti uz Berlīni nebrauks”

Tāds virsraksts rotāja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubriku 1932.gada 12.martā. Avīzes apskatnieks atreferēja situāciju: “Mūsu reprezentējošās Kanādas hokeja komandas pēdējā pārbaude pret RFK cieta fiasko. RFK spēlējot nepilnā sastāvā, uzvarēja sastādīto ar 5:4 vārtiem (1:1, 4:1 un 0:2). Bez tam vēl radušās domstarpības pārstāvja izvēlē, kādēļ nolemts komandu uz Berlīni nesūtīt.”

Izlases komplektācijas sakarā funkcionāri bija nonākuši līdz konfliktam. “Asinis uzsita” ne tikai negaidītais valsts labāko hokejistu zaudējums RFK hokeja vienībai, bet galvenokārt – valstsvienības sastāva atlases jautājumi, kas tā laika presē parādās vairāk vai mazāk “caur ziediem”. Latvijas armijas un arī tās sporta kluba ASK rupors Latvijas Kareivis piemin neapmierinātību ar izlases pārstāvi Paulu Frēlihu, bet noklusē “cemmi” par to, ka nosauktajā izlases sastāvā ir tikai viens Rīgas ASK hokejists – Arvīds Jurgens. Turpretī 9.-10.marta versijā no Unions sastāva bija nosaukti četri, no US – 3, pat no RFK – 2, bet no Rīgas ASK, LSB un Kaizervalds tikai pa vienam…

“Mūsu hokejisti uz Berlīni tomēr aizbrauca”

Šādi vai līdzīgi virsraksti Latvijas preses sporta rubrikas rotāja 12.-14.martā. Jo 11.marta vēlā vakarā LZSS ārkārtas sēdē jautājumu par došanos uz Berlīni skatīja atkal un domstarpības atrisināja. “Vakar Latvijas ziemas sporta s-ba galīgi nolēma sūtīt uz Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē mūsu sastādīto hokeja vienību. Pēc sastādītās [izlases] neveiksmes treniņa sacīkstēs ar RFK, kur zaudeja ar 4:5, komandas sastāvs grozīts [..],” ziņo avīze Pēdējā Brīdī (1932.g. 12.martā).

Tāpat tā laika prese un arī LZSS oficiālais pārskats liecina, ka tika mainīts izlases pārstāvis čempionātā – uz S.Frēlihu. Sergejs Frēlihs bija iepriekš nosauktā izlases pārstāvja Paula Frēliha brālis, arī sporta kluba (biedrības) Unions sportists un administrators.

Jāpiebilst, ka 10.janvāra izlases zaudētajā spēlē pret RFK komandu, kas papildināta ar diviem Universitātes Sporta hokejistiem, tika atrisināti daži sastāva komplektācijas jautājumi, tostarp – vārtsagu izvēle. “Uzvarētāju komandā pārmaiņus spēlēja arī 2 US spēlētāji, kas atvietoja pretēja pusē [izlasē] spēlējušo RFK [uzbrucēju Ēriku] Pētersonu. Pirmā trešdaļā sastādītās kom.[andas] vārtos spēlēja Kušķe, bet 2. trešdaļā Otlans. RFK vienība šaī laikā atzīmēja 4:1 vārtu guvumu. Pēdējā spēles posmā sastādītās komandas vārtos vietu ieņēma RFK vārtsargs P. Skuja,” raksta Jaunakās Ziņas (1932.g. 11.martā). Skaidrs, ka sastāvā palika vārtsargi Kušķis un Skuja.

LZSS sezonas atskaite nosauc izlases gala sastāvu, kas devies uz Berlīni:

  • Herberts Kušķis (Kuške; Unions), vārtsargs;
  • Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
  • Hermanis Zaļums (RFK);
  • Ēriks Pētersons (RFK);
  • Indriķis Reinbahs (Unions), kapteinis;
  • Johans Skadiņš (Unions);
  • Jūlijs Lindenbergs (Unions);
  • Alfrēds Verners (Unions);
  • Arvīds Jurgens (ASK);
  • Alfrēds Brašmanis (LSB);
  • Ādolfs Petrovskis (US);
  • Leonīds Vedējs (US);
  • Andrejs Jessens (US);
  • Valentīns Volframs (US).

Pirms izlases sastāva nosaukšanas iepriekšējos “gala sastāvos” figurēja arī Zigurda Bergmaņa (Kaizervalds), Roberta Bluķa (US), Jāņa Langes (Kaizervalds), Konstantīna Otlāna (US), Kārļa Paegles (RFK), Arvīda Pētersona (ASK) vārdi. Tomēr šie vīri palika ārpus gala saraksta. Rezultātā oficiālajā delegācijā netika iekļautas ne tikai Liepājas zonas komandas, bet arī Kaizervalds.

Jāatgādina, ka vēl īsi pirms izlases došanās uz Berlīni nebija sakārtoti finansējuma jautājumi, un tos faktiski “nokopa” ar spēlētāju sniegto līdzfinansējumu, kas arī varēja ietekmēt gala sastāva izvēli. Avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks 13.marta numurā uzsver, ka “par saviem līdzekļiem līdzbrauc Lindbergs [Lindenbergs], Zaļums, Verners un Jesens“, un vēl nomoralizē: “Cerēsim, ka lielie ceļa izdevumi nebūs zemē nomesti un mūsu hokejisti gūs arī mācību un piedzīvojumus līdz ar golu birumu“. Armijas laikraksta kritisko attieksmi nespēj noslēpt pat “laba ceļavēja” vēlējums…

Izlases gala sastāvā bija nosaukti kopā 14 spēlētāji. Ņemot vērā spēles pieteikuma lielumu (9 spēlētāji + rezerves vārtsargs), varēja nojaust, ka visi pie teikšanas varētu arī netikt. Taču izlase brauca gūt pieredzi, mācīties, ko varētu teorētiski darīt arī atrodoties aiz laukuma apmales.

Deviņas Eiropas nācijas

Eiropas čempionāts (jau 14.) norisinājās tolaik vēl demokrātiskas Vācijas galvaspilsētā Berlīnē no 14. līdz 20.martam. Turnīrs pulcēja deviņas valstis – Austriju, Čehoslovākiju, Franciju, Latviju, Lielbritāniju, Rumāniju, Šveici, Vāciju, Zviedriju.

Tas bija hokeja vēsturē pēdējais Eiropas čempionāts, kas tika aizvadīts atsevišķi no pasaules čempionāta vai ziemas olimpiādes. Togad (1932.) olimpiāde un pasaules čempionāts bija jau aizvadīts 4.-13.februārī Leikplesidā (ASV). Brauciens uz Ziemeļameriku vairumam Eiropas vienību nebija pa kabatai, kā rezultātā olimpiādē no Eiropas piedalījās tikai divas izlases – Vācijas un Polijas. Kopā ar ASV un Kanādu olimpiskais hokeja turnīrs pulcēja četras izlases un bija vismazāk izlašu pārstāvētais turnīrs olimpiskā hokeja vēsturē. Atsevišķa Eiropas čempionāta norise bija tikai loģiska.

Kā no meža iznākuši

Berlīnē Latvijas izlases hokejisti nonāca uz iekštelpu mākslīgā ledus arēnas Der Berliner Sportpalast (atklāts jau 1910.g.) ledus, kas pats par sevi bija piedzīvojums. Līdz tam laikam un arī ilgus gadus turmpāk Latvijā nebija ne mākslīgā ledus, ne jumta virs laukumiem. Vēlāk izlases aizsargs Indriķis Reinbahs raksturoja, ka Latvijas valstsvienība jutusies “itkā mežā ienākuši“; tomēr atbilstošāks būtu salīdzinājums – kā no meža iznākuši…

Kas par to, ka daudzi hokeja nūju vēl vadīja pēc bendija parauga tikai ar vienu roku; nevienam nebija īsto hokeja slidu. Patiesībā neviens pat īsti nezināja, ka tādas vispār eksistē. Kad latvieši iznāca pirmo reizi mūžā uz mākslīgā ledus klāja, visus pārsteidza neredzētā skrējiena uzsākšanas metode: uz taisno bendija slidu purngaliem! [..],” raksta Latvijas sporta pētnieki A.Šmits un V.Čika (Sporta Latvija, 1955.).

Pirmā spēle pret Čehoslovākiju. 0:7

Latvijas izlasei čempionāts bija jāsāk B apakšgrupā, kur mūsējie bija iedalīti kopā ar Čehoslovākijas un Francijas izlasēm. Laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks, līdzīgi, kā notiek mūsdienās, bēdājās par apakšgrupas stiprumu: “Latvijai šoreiz spēļu izlozējums nav laimīgs, jo abi grupas pretinieki Čehoslovākija un Francija ir spēcīgākie turnīra dalībnieki un nopietnākie kandidāti uz pirmo vietu” (1932.g. 15.martā). (Prognoze “netrāpīja”: šajā turnīrā Čehoslovākija ieņēma 5., Francija – 6.vietu.)

Pirmā spēle norisinājās 15.martā pret Čehoslovākijas valstsvienību. Šī valsts jau tolaik bija viena no progresīvākajām Eiropas hokeja zemēm. Kā Austroungārijas impērijas daļa Bohēmija starptautiskajā federācijā LIHG iestājās jau 1908.gadā – tajā pašā gadā, kad šī organizācija bija dibināta. Čehoslovākija savas prasmes bija apliecinājusi, izcīnot olimpisko bronzu pirmajā olimpiskajā turnīrā (1920.g.). Augstāk ierindojās tikai ziemeļamerikāņi – Kanādas un ASV vienības. Čehoslovākija bija sevi apliecinājusi kā vairākkārtēja Eiropas čempionvienība (1922., 1925., 1929.; iepriekš kā Bohēmija – 1911., 1912., 1914.).

Latvijas izlasei “ugunskristības” sanāca ar diezgan pamatīgu un “sausu” zaudējumu. Tomēr laikabiedri nesaskatīja katastrofu, jo tolaik bija diezgan ierasti “sausi” divciparu zaudējumi, īpaši, ja runa bija par spēlēm pret Ziemeļamerikas izlasēm. Taču izņēmums nebija arī divciparu spēles starp Eiropas valstsvienībām. Jāpiebilst, ka tas viss notika īsākā spēles laikā – 45 minūtēs (3 x 15).

Latvijas hokeja apskatnieki pirmās spēles “sausumu” pamatoja ar pieredzes trūkumu un arī čehu neierasti rupjo spēles stilu. “Sakarā ar Latvijas pirmo uzstāšanos Eiropas ledushokeja meistarturnīrā, zaudējot Čehoslovākijai 0:7, speciālisti aizrāda, ka mūsu hokejisti esot spēlē ļoti ātri, bet viņiem trūkstot vajadzīgās prakses un piedzīvojumu,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 17.martā).

Dažas dienas vēlāk izdevums Latvijas Sargs papildināja: “Mūsu spēletāji pārsteigti par paņēmieniem, kādi pieļauti hokeja spēlēs Berlīnē. Piemēram, čehi spēlējuši ārkārtīgi rupji, situši pa kājām, grūduši spēlētājus, kad viņi nemaz nav pie ripas, likuši kokus [nūjas] priekšā u.t.t. Par šādiem paņēmieniem Rīgas tiesneši katru spēlētāju noraida no laukuma,” (1932.g. 21.martā).

Pret Franciju. 0:1

16.martā pret Francijas izlasi bija veicies jau labāk. Franči bija vieni no LIHG dibinātājiem 1908.gadā, taču ar spilgtiem panākumiem pēdējos gados nevarēja lepoties. Tiesa, savā pastāvēšanas vēsturē bija kļuvuši par Eiropas čempioniem (1924.) un vicečempioniem (1923.).

“[..] mūsu vienība, otrā spēlē pret Francijas komandu, bija lielā pārsvarā, bet neizdevās ripu dabūt pretinieka vārtos. Franči vienīgos vārtus ieguva spēles pirmā trešdaļā ar negaidītu izrāvienu. Mūsu vienībai gŗūti pierast pie mīkstā, mākslīgā ledus,” salīdzinoši lakoniski spēles gaitu atstāsta Latvijas Kareivis (1932.g. 18.martā).

Detalizētāku speles aprakstu ar norādi “Telegramma no Berlīnes” sniedz laikraksts Jaunākās Ziņas (1932.g. 17.martā): “Kaut arī šo spēli mūsu ledushokejisti zaudēja ar 0:1 galarezultātā, šoreiz Latvijas sporta krāsu reprezentanti uzrādīja negaidīti labu saspēli un bija frančiem pilnīgi līdzvērtīgi pretinieki. Sevišķi sākumā spēle risinājās bez jebkāda ievērojama pārsvara vienā vaj otrā pusē. Franči vienīgos vārtus ieguva spēles pirmā trešdaļā ar veiklā uzbrucēja Munca [Šarla Munsa, fr. Charles Muntz] strauju cau[r]šāvienu. Visas pūles rezultātu izlīdzināt palika bez sekmēm, kaut arī latvji spēlēja ļoti centīgi un it sevišķi spēles pēdējā trešdaļā nopietni apdraudēja savu pretinieku vārtus. Šeit visus straujos uzbrukumus veiksmīgi likvidēja franču teicamais vārtsargs Lefebrs [Filips Lefebīrs, fr. Philippe Lefebure]. Pēc spēles latvju sportistus kaut arī cīņu zaudējušus, silti apsveica kuplā skaitā ieradusies publika un sporta lietpratēji. Pēdējie sevišķi izceļ latvju lielisko vārtsargu Kušķi. Viņš bijis labākais vīrs savā komandā un glābis savējos no lielāka zaudējuma. Latvji bijuši sevišķi ātri un sagādājuši frančiem strauju spēli. Komandai trūkstot vienīgi starptautiskā slīpējuma un pieredzes [..].”

Pret Rumāniju. 3:0

Pie savas pirmās uzvaras Eiropas čempionātā Latvijas izlase nonāca trešajā spēlē – 17.martā (dažviet literatūrā norādīts 18.marts) pret Rumānijas izlasi, t.s. gandarījuma turnīra ietvaros. Rumānijai šis bija otrais starptautiskais turnīrs. Šī valsts LIHG sastāvā bija iestājusies pirms 8 gadiem – 1924.g. janvārī, taču līdz šim bija piedalījusies tikai vienā starptautiskā turnīrā – 1931.gada pasaules un Eiropas čempionātā. 10 nacionālo izlašu konkurencē rumāņi bija ieņēmuši pēdējo vietu, kas nozīmēja 10.vietu pasaulē un 8.vietu Eiropā. Salīdzinot ar Latviju, rumāņi skaitījās pieredzējušāki.

Tomēr labāka izrādījās Latvijas izlase; turklāt uzvarēja bez vārtu zaudējumiem. Čempionāta trešajā spēlē valstsvienība tika pie pirmā vārtu guvuma; tā autors bija uzbrucējs Ēriks Pētersons, kuram šajā spēlē divi vārtu guvumi. Trešā trāpījuma autors bija Arvīds Jurgens. Spēles varonis bija 19 gadus vecais vārtsargs Herberts Kušķis (Kuške), kuram šī bija jau otrā “sausā” uzvara starptautiskajās spēlēs.

Progresējošo un jau samērā spēcīgo Rumānijas komandu mūsējie veica pārliecinoši ar galarezultātu 3:0. Spēles starplaiki – 0:0, 2:0, 1:0. Vārtus latvju komandai ieguva otrā spēles trešdaļā Petersons un Jurgens, bet trešā – atkal Petersons. Pēc daudzo ārzemju sportistu un vietējās sporta preses atsauksmēm, latvju komanda ļoti ātri esot iespelējusies un atjautīgi uztvērusi cīņas taktiku. Komandas labākais vīrs tomēr vārtusargs Kušķe, kurš pierādījis sevi lieliskā “formā”,” telegrammu no Berlīnes citē Jaunākās Ziņas (1932.g. 18.martā).

Kušķis bijis ļoti lepns par savu sniegumu, taču “zvaigžņu sindromu” izslimojis diezgan ātri – jau tuvākajās dienās. Šo atgadījumu labi atcerējās viņa komandas biedrs Leonīds Vedējs: “[..] sacensībā pret Rumāniju, kuru uzvarējām 3-0, vārtsargs Kuške bija tiešām nepārspējams ar savu apbrīnojamo spēli. Nākošā dienā lielākais sporta žurnāls, aprakstot Kuškes panākumus pret Rumāniju, bija ievietojis lielu viņa uzņēmumu pirmajā lapaspusē. Saprotams, ka viņš nopirka kādu duci šo žurnālu, un salocītu tā, lai varētu redzēt viņa attēlu, ielika mēteļa kabatā. Visu pēcpusdienu viņš pastaigājās pa “Unter’n Linden” bulvāri. Nākošajā vakarā mums bija draudzības spēle pret vietējo “Brandenburgas hokeja klubu”. Visiem par pārsteigumu mēs pazaudējām 5-7, un tikai pateicoties Herberta vājajai spēlei. Katru ripas raidījumu viņš centās atvairīt ar pavisam jaunu un neredzētu paņēmienu, protams, bez panākuma. Skatītāji ātri uzķēra Kuškes ālēšanos, un katru vārtu zaudējumu pavadīja skaļiem svilpieniem un saucieniem.” (Laiks, 1990.g. 17.febr.). (Cik saprotams no L.Vedēja rakstītā, spēle notikusi starp Latvijas izlasi un Berlīnes klubu SC Brandenburg. Presē un literatūrā Latvijas komanda ir dēvēta par Rīgas Unions, tomēr spēlē piedalījušies ne tikai “unionieši”. Tāpat pretinieki dažkārt tiek saukti par Brandenburgas pilsētas izlasi. Šis jautājums būtu atsevišķi pētāms.)

Pret Lielbritāniju. 2:5

Eiropas čempionāts Latvijas izlasei noslēdzās 19.martā ar gandarījuma turnīra otro spēli – pret Lielbritāniju. Briti LIHG bija iestājušies šīs organizācijas dibināšanas gadā (1908.), un viņiem bija itin plaša starptautisko spēļu pieredze – divās olimpiādēs, divos pasaules čempionātos, divos atsevišķos Eiropas čempionātos. Ieņemtās vietas pieklājīgas – olimpiskā bronza (1924., stiprākas tikai Kanāda un ASV), kā arī Eiropas pirmo čempionu tituls (1910.). Lai arī kopš tituliem bija pagājis kāds laiks, briti nebija no vājākajiem hokejā.

Divus vārtu guvumus sastrādāt izdevās, taču Herbertam Kušķim nācās 45 minūšu gaitā meklēt ripu savos vārtos 5 reizes. “[..] mūsu vienība, kā nepieradusi pie rupjā spēles veida, zaudēja cīņu angļiem ar 2:5 vārtiem, kaut gan bij lielā pārsvarā,” tā lakoniskais Latvijas Kareivis (1932.g. 22.martā). Vārtu guvēji bija Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš.

Arī šoreiz, pateicoties speciālkorespondencei no Berlīnes, detalizētāku izklāstu sniedz Jaunākās Ziņas (1932.g. 21.martā): “Cīņa izvērtās ļoti dedzīga ar mainīgu pārsvaru drīz vienā, drīz otrā pusē. Angļu komandas līdzšinējie iespaidīgie sasniegumi lika cerēt uz mūsu hokejistu smagu zaudējumu. Tomēr latvju hokejisti netikvien turējās dūšīgi, bet no jauna sagādāja sporta lietpratējiem – skatītājiem patīkamu pārsteigumu, sagādājot angļu komandas vārtsargam daudz darba. Mūsu hokejistu korektā spēle ātri iekaroja skatītāju simpātijas. Pret spēcīgo pretinieku mūsu komanda viscaur spēlēja negaidīti labi, lai gan rutības un ātras izšķiršanās trūkums atsevišķos cīņas momentos bija par iemeslu tam, ka cīņas rezultāts beigās nosvērās 5:2 par labu Anglijai. Spēles gaitā latvji divtik bieži apšaudīja angļu vārtus.

1. trešdaļā mūsu spēlētāju nevērā atstātais kreisās [malas] angļu kom.[andas] uzbrucējs atzīmēja 1:0 par labu savai komandai. Fatāli neveicās mūsu spēlētājiem 2. trešdaļā. Gan Reinbachs negaidīti izrāvās līdz vārtiem un, pārsteidzot pretinieku vārtsargu, izlīdzināja stāvokli uz 1:1. Bet tad pēc dažām minūtēm apbrīnojami veiklais angļu centra uzbrucējs Deway’s [Džerijs Deivijs, an. Gerry Davey], izmantojot divas mūsu kļūdas, noveda stāvokli uz 3:1. No burzmas Deway’s guva arī ceturtos vārtus. Šķita, ka tomēr izdosies izlīdzināt lielo angļu izlēcienu vārtu guvumu, jo mūsu uzbrukumi sekmējās itin labi. Tomēr izšķirošos mirkļos pat pašu vārtu tuvumā, kad atlika vairs pārspēt tikai vienu pašu vārtsargu, šoreiz mums nepavisam nepadevās sviedieni. Pēdējā trešdaļā attīstījās rosīgākā un saistošākā cīņa, kurā latvji iniciatīvi turēja pilnīgi savās rokās. Pēc tam, kad spīdošais uzbrucējs Deway’s palielināja rezultātu uz 5:1, Skadiņš no burzmas ievadīja tomēr beidzot ripu arī angļu vārtos un mūsu komanda atstāja laukumu salīdzinot ar krietnu rezultātu 2:5, lai gan zaudējuši. Skatītāji angļus pavadīja beigās ar svilpieniem par uzkrītoši rupjo spēli. Mūsu komandu skatītāji pavadīja skaļiem aplausiem. Latvju sportistus šeit vispār labi ieredz. Arī presē cildinošas atsauksmes. [..]”

Turnīra kopvērtējumā Latvija ieņēma 8.vietu, atstājot aiz muguras uzvarēto Rumāniju. Par čempioni kļuva Zviedrija. Sudrabs – Austrijai, bronza – Šveicei.

Kā Latvija izskatījās uz Eiropas fona?

Tiešā nozīmē – pēc hokeja kluba Unions! “Mūsu valsts hoki komanda š.g. martā, Berlīnē, kā zināms, startēja “Uniona” formas tērpos, jo ziemas sporta savienība nebija spējusi iegādāt speciālus valsts formas tērpus. “Uniona” tērpiem uz krūtīm ir liels burts U sarkanā krāsā. Ko dara Berlīnes publika? Pieradusi redzēt burtu U virs apakšzemes dzelzceļa staciju ieejām, viņa lielā sajūsmā apvelta mūsu komandu, vienkārši, ar “Bravo, Untergrundmannschaft!” saucieniem!,” raksta izdevums Stadions (1932.g. 20.okt.). (Vācu ‘Untergrundmannschaft‘ tulkojumā – pazemes komanda, metro komanda; vācu U-Bahn – latv. metro.)

Kopumā Latvijas izlases sniegums Eiropas čempionātā tika vērtēts atzinīgi. Pirmais starts bija izrādījies salīdzinoši pieklājīgs. Galvenie trūkumi – vājā tehnika un šāda līmeņa spēļu pieredzes neesamība. Bet novērtēta Latvijas hokejistu pašatdeve, kas joprojām ir mūsu valstsvienības “cietākā valūta”. “Par latvju spēlētājiem visi sporta lietprateji atsaucas ļoti atzinīgi par lielo centību [..]. Vienīgi mūsējiem trūkstot labas technikas,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 20.martā).

Vai – “Vācu sporta preses atsauksmes par mūsu komandu ir visai atzinīgas, sevišķi par vārtsargu Kuški, kurš iesaukts par latvju “mazo kanādieti”. Latvju komanda, kura pirmo reiz piedalās starptautiskās sacīkstēs, esot ļoti ātri iejutušies hokeja “lielvalstu” spēles veidā un nākotnē viņa izvērtīšoties par nopietnu pretinieku, ar kuru nākšoties rēķināties.” (Latvijas Sargs, 1932.g. 21.martā).

Pēc sešiem gadiem par izlases pirmo startu starptautiskajos čempionātos valstsvienības pirmais kapteinis Indriķis Reinbahs teica: “Sākumā mūsu ledushokejs atradās lielā bendi spēles iespaidā un kad 1932.gadā pirmo reizi startējām Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē, vērojot citu valstu spēles veidus, jutāmies itkā mežā ienākuši. Prieks tomēr bija liels, kad pirmā spēlē uzvarējām Rumāniju 3-0 un arī pārējie rezultāti nebija iznīcinoši. [..] Berlīnes mācība mums bija liela un paliekoša,” (Sporta Pasaule, 1938.g. 22.dec.).

Izlases celmlauži

No Berlīnes braucēju oficiālā saraksta 14 hokejistiem laukumā bija devušies 10 – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs, Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs. Vārtsargs Pēteris Skuja palicis rezervistos; tāpat pie spēlēšanas nav tikuši laukuma spēlētāji Alfrēds Brašmanis, Alfrēds Verners un Hermanis Zaļums. Tā kā Brašmanis palika bez spēles laika, tad arī viņa pārstāvētā LSB vienība netika nepārstāvēta uz čempionāta ledus.

Taču ir viens vārds, kurš nebija nosaukts dalībai Eiropas čempionātā un arī vēlāk neparādījās LZSS sagatavotajā sezonas pārskatā. Runa ir par Unions komandas aizsargu Arvedu Kesleru (vēlāk literatūrā saukts par Herbertu Kesleru). Vēlāku laiku hokeja pētnieki ir “pamanījuši” viņu laukumā tikai vienā čempionāta spēlē – pēdējā, pret Lielbritāniju. Taču laikabiedri 1932.gadā viņu sastāvā neredzēja…

“Nedaudz taktiskas gudrības”…

Pēc izlases atgriešanās no Berlīnes, tika nolemts pāris demonstratīvās spēlēs atrādīt Eiropas čempionātā pieredzēto. 28. martā “izrādi” sniedza RFK/US apvienotā komanda un Unions. “Mūsu “berlīniešiem”, valsts hokeja vienības dalībniekiem Eiropas meistarsacīkstēs, vakar Esplanādes slidotavā bija paredzēta otra sacīkste, nolūkā rādīt Rīgas publikai, kā spēlē hokeju Vakareiropā. [..] Sacīkstes rīkotāji bija visu ko darījuši, lai mūsu “berlīnieši” savā spēlē tiešām atdarinātu redzētās rupjības un pretinieka sisto “iespaidošanu”, bet neviens no viņiem nebija parūpējies, lai ledus būtu pasargāts no saules iznīcinošā siltuma. Un tā iznāca, ka spēle noritēja nevis uz ledus, bet sniegveidigā ledus masā, kurā brīžiem pazuda melnā ripa, bet spēlētāji, brizdami mīkstā ledū, pūlējās vaiga sviedros, lai radītu spēles “iespaidu” un, galvenais, demonstrētu “īsto” hokeja spēli. Redzētais nepārliecināja. [..] Tā tad vienīgais, ko mēs Berlīnē ieguvuši, būs, laikam nedaudz taktiskas gudrības (gluži tādu gudrību demonstrēja lietuvieši) un… rupju spēli,” sprieda Latvijas Sargs sporta apskatnieks (1932.g. 29. marts). (Spēlē uzvarēja Unions ar 1:0.)

Neskatoties uz laikraksta Latvijas Sargs žurnālista kritisko rezumējumu un mājienu, ka izglītībai varēja pietikt ar spēli pret Lietuvas izlasi Rīgā, Latvijas hokejistu dalība starptautiskos turnīros turpinājās un hokeja “bīdītāju” entuziasms nenoplaka. Jau nākamgad, 1933.gada februārī Latvijas izlase devās pārbaudīt spēkus pasaules čempionātā Prāgā.

Avoti un literatūra:

  • Latvijas Ziemassporta Savienības darbības pārskats par 1931./32. gadu // [Kaiserwald sarakste ziemas sporta veidu jautājumos] Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1799.fonds, 2.apraksts, lieta Nr. 531. – 31.lp.
  • Latvijas Kareivis. – 1932.g. 28.februāris, 1., 3., 5., 6., 11., 12., 13., 18., 22.marts.
  • Latvijas Sargs. – 1932.g. 7., 14., 21., 29.marts.
  • Pasaules Pasts. – 1932.g. 6.marts.
  • Pēdējā Brīdī. – 1932.g. 27.februāris, 1., 8., 10., 12., 15., 17., 20.marts.
  • Jaunākās Ziņas. – 1932.g. 3., 4., 5., 8., 9., 11., 17., 18., 21.marts.
  • Riga am Sonntag. – 1932.g. 28.februāris.
  • Rigasche Rundschau. – 1932.g. 21.marts.
  • Sporta Pasaule. – 1938.g. 22.decembris.
  • Stadions. – 1932.g. 20.oktobris.
  • Kurzemes Vārds. – 1932.g. 18.marts.
  • Vedējs L. Neatkarīgās Latvijas hokeja izlases spēlētāji // Laiks. – 1990.g. 14., 17., 21., 24.februāris.
  • Ulmanis A. Melnās ripas bruņinieki. Latvijas hokeja vēsture. – Rīga, 1998. (elektroniski: lhf.lv/vesture123/07092010-gramatas_melnas_ripas_bruninieki_elektron)
  • Šmits A., Čika V. Sporta Latvija. – New York, 1955.
  • Bomis A. [Latvijas izlases visas spēles] 1932.-1936. gads // Sporta Avīze+. – 2014.g. 31.marts (sk: http://www.sportaavize.lv/visas_hokeja_izlases_speles/31032014-1932_1936)
  • Bomis A. [Latvijas izlases visas spēles] 1937.-1940. gads // Sporta Avīze+. – 2014.g. 31.marts (sk: http://www.sportaavize.lv/visas_hokeja_izlases_speles/31032014-1937_1940)
  • Malolepszy T. European Ice Hockey Championship Results: Since 1910. – Lanham, Toronto, Plymouth (U.K.), 2013.
  • Ošiņš I. Tāds bija hokejs ar Leonīdu Vedēju // Laiks. – 2008.g. 4.oktobris.
  • Championnats d’Europe 1932 // Passionhockey.com (sk: http://www.passionhockey.com/hockeyarchives/Euro1932.htm)
  • Latvijas hokeja pirmsākumi // Hokejs 1989. – 1990. Uzziņas. Sast. Andersons M. – Rīga, 1989. – 49.-56.lpp.
  • Ošiņš I. Kur tu radies, hokej, kur tu cēlies. – 2011.g. (sk: http://www.lhf.lv/forums/vesture123/04022011-kur_tu_radies_hokej_kur_tu_izcelies)
  • Müller S. Deutsche Eishockey Meisterschaften. – [b.v., 2000.]
  • Eckert H. Eishockey Lexikon. – München, 1993.
  • 1932 Чемпионат Европы: Германия (Берлин) // Форум хоккейных статистиков (sk: http://statforum.5-games.ru/viewtopic.php?f=131&t=1230)
  • Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. Ed. Diamond D. – Kansas City, New York, 1998.
  • Total Hockey. The Official Encyclopedia of the National Hockey League. 2nd edition. Ed. Diamond D. – New York, 2000.
  • IIHF Guide & Record Book 2014. Ed. Podnieks A. – Zurich, New York, Toronto, 2013.
  • Dubrow P. Berliner Sportpalast. Das Tollhaus der Nation // Zeit. – 1972.g. 22.decembris (elektroniski: http://www.zeit.de/1972/51/das-tollhaus-der-nation)
  • UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933. – 2014.g. (sk: https://petrovich27.wordpress.com/2014/05/21/unions/)

Raksts labots un papildināts pēc tā publicēšanas.

[Attēlā: Latvijas un Lietuvas izlašu kopfoto pirms spēles 1932.gada 27.februārī.  Foto avots: Pasaules Pasts, 1932.g. 6.marts.]

LAT-LIET_Pasaules_Pasts_1932-03-06_vers_500

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 4 Comments »

Čempionāta pēcgarša. Nulle emociju, tikai cipari

Posted by petrovich27 uz 2014/06/13

LAT_vs_FIN_2014-05-10_iihf_com_N2Nedēļas divas – trīs kā pabeidzies kārtējais pasaules čempionāts – 18.-ais Latvijas izlasei elitē. Tas nesis saviļņojošus panākumu pret hokeja lielvalstīm ASV un Somiju, kā arī šī gada pastarīti Kazahstānu. Pret “sava ranga” Baltkrieviju, Šveici un Vāciju punktus dažādu iemeslu dēļ paņemt neizdevās, tādēļ – arī šogad ārpus play off. Kā izskatās Latvijas izlases vīri no neliela laika attāluma?

UZBRUCĒJI

Armands Berziņš. Kazahstānas Beibaris vienībā sezonu aizvadījušais centra uzbrucējs ir Latvijas izlases nezūdoša vērtība jau septītajā pasaules čempionātā – kopš 2007. gada (ar pauzi 2010.). ‘Nezūdoša’ būs par skaļu teikts, jo daļā sezonu un arī šajā kandidātu sarakstā bijis “uz robežas”. Lai arī kā, neskatoties uz balansēšanu, sastāvā ir trāpījis. Varoņdarbi nav gaidīti un nav bijuši, ja neskaita 3 rezultativitātes punktus 2007. gada pasaules čempionātā. Arī šogad – vidēji 5 minūtes spēles laika ceturtā ranga maiņās, statistika viduvēja, bet ar tendenci uz mīnusu. It kā nekā spīdoša, bet arī nekāda pamata pārmetumiem.

Mārtiņš Cipulis. Viņam šis bija jau 10.-ais pasaules čempionāts Latvijas izlasē, un, šķiet, tie laiki, kad Cipulis vāca pa sešiem punktiem turnīrā (2009., 2011.) ir tālu prom. Skaidrs, ka ne visiem maiņā ir “jābrauc pie stūres” (jāmet), kādam ir jābūt arī kontrolierim. Tomēr Minskas čempionāts ir vairāk mīnusos un pieder Cipuļa bālāko čempionātu daļai. Starp citu, šī gada čempionātā bija otrs visvairāk metošais Latvijas izlasē. 15 metieni, 0% realizācijas…

Daugavins_LAT-vs_FIN_2014-05-10_LHF_facebook-n10Kaspars Daugaviņš. Ženevā lielisku sezonu aizvadījušajam un nu jau Maskavas Dinamo “sagūstītajam” uzbrucējam šis čempionāts bija lielisks. Viens no rezultatīvākajiem Latvijas izlasē, nosaukts starp 3 labākajiem Latvijas izlasē Minskas turnīrā, lietderīgākais spēlētājs valstsvienībā (+4), labākās mikromaču summas (4:1) un mikromaču vārtu starpības (12:5) “īpašnieks”. Šis patiešām bija Daugaviņa čempionāts. Jau sestais Latvijas izlases krāsās.

Andris Džeriņš. No enerģijas maiņas un mazākuma pirmā komplekta uzbrucējiem rezultativitāti gaida mazāk par izturību, stabilitāti un savu vārtu drošību. Tādēļ viena rezultatīva piespēle un nelielais metienu skaits (4 reizes 7 spēlēs) ir sīkums. Tomēr arī lietderība mīnusos (-3), zaudēti 5 spēļu mikromači (vienā neizšķirts)… Statistika ir īpaši bēdīga; no uzbrucējiem tikpat “šķidra” tā ir pāriniekam Gintam Meijam. Ja atceras, ka 2011. gada pasaules čempionātā A.Džeriņam bija 5 rezultativitātes punkti… Runa nav par punktiem, bet lomām. (Džeriņam šis bija piektais pasaules čempionāts; visi pēc kārtas – 2010.-2014.).

Zemgus Girgensons. Latvju jaunais talants jau saņēma pārmetumu “jūru” par nesavaldību pret krievu Burmistrovu, kas maksāja 5 minūšu mazākumu spēlē pret Krieviju un diskvalifikāciju uz vienu spēli – pret tik “vajadzīgo” Baltkrieviju. Iespējams, arī kāds gaidīja nedaudz vairāk par diviem vārtu guvumiem. Bet Girgensona pienesums bija ne tikai mega-skaists vārtu guvums pret ASV izlasi, bet arī salīdzinoša lietderība – viņam esot laukumā Latvija ir varējusi iemest 8 reizes (no 20), mikromaču starpība starp labākajām uzbrucēju ierindā (3:1). Zemgum šis bija otrais pasaules čempionāts.

Indrasis_LAT_vs_AUT_2013-05-07_iihf_comMiks Indrašis. Aizpērnajam brīnumbērnam, kurš uzguņoja savā debijas čempionātā 2012. gadā, uz pirkstiem skatījās pirms gada, kad iepriekšējo 5 punktu vietā izdevās iekrāt vienu, Šogad viss līdzsvarā – četri rezultativitātes punkti, kas ir trešais labākais uzkrājums starp uzbrucējiem. Lietderība neitrāla, bet mikromaču cipari ar tendenci uz plusiem. Vienmēr var labāk, bet Mika trešais pasaules čempionāts pieņemams kā izdevies.

Koba Jass. Viens no tiem spēlētājiem, par kura iekļaušanu izlases sastāvā diskusiju bijis vairāk nekā attiecībā uz citiem. Jādomā, ka ceturtās maiņas vai 13./14. uzbrucēja posteņa ieņēmējam nav izšķiroša nozīme, lai komplektācijā to vispār bez diskusijām atstātu treneru ziņā. Ainavu sev atvēlētajās četrās spēlēs (ar vidējo spēles laiku – 6 minūtes) Koba neizbojāja. Arī statistiski. Lietderība neitrāla, mikromači stabili, soda minūtes bez katastrofas, pat viens vārtu guvums sanācis, kas nav izdevies pieciem izlases uzbrucējiem. “Malējais” būs jāmeklē citur… Galvenais treneris Teds Nolans nebija vienaldzīgs pret šo uzbrucēju, ņemot līdzi uz visiem 3 pasaules čempionātiem savā virsvadībā (2012. – 2014.). Interesanti, kā veiksies pie citiem treneriem.

Ronalds Ķēniņš. Kā vienīgais no spēlētājiem iekļāvās sastāvā, neaizvadījis nevienu pārbaudes spēli. Tādēļ pie valstsvienības ritma nācās pierast. Aktuālais Šveices čempions Ķēniņš ļāva spīdēt maiņas biedriem Daugaviņam un Rēdliham-jaunākajam, bija mazāk manāms, tomēr cipariski – plusos. Četri punkti, lietderība nelielos, bet plusos (+1), mikromači ar pozitīvu tendenci. Šis Ķēniņam ir ceturtais pasaules čempionāts “pie lielajiem”, un rakstāms pozitīvajā bilancē.

rob-lipsbergs_LAT-vs_FIN_2014-05-10_LHF_facebook-n2Roberts Lipsbergs. Nolanam labpatīk pavilkt uz augšu jaunos, kas savos debijas čempionātos mēdza izšaut. Piemēri ir. Šogad “pilnā loze” gadījās diviem debitantiem (trijiem, ja pieskaita reāli nespēlējušo trešo vārtsargu), viens no kuriem bija 19 gadus vecais Roberts Lipsbergs. Jau pirmajā spēlē trešajā maiņā kopā ar vienaudzi,  izlases vienīgo NHL uzbrucēju Zemgu Girgensonu un KHL ranga Top-uzbrucēju Miku Indraši. Arī otrajā spēlē bija iespēja uzspēlēt šādā komplektā. Ko vēl varētu vēlēties savā debijā? R.Lipsbergs kā debitants neizgāzās, tomēr iespēju, šķiet, neizmantoja “līdz galam”. Bet arī tā ir pieredze, atliek vien novēlēt veiksmes turpmāk.

Gints Meija. Viens no izlases uzbrucēju bēdīgākās statistikas īpašniekiem. Ka mazākuma uzbrucējiem mikromaču (MM) statistiku “izcūko” mazākumā zaudētie vārti, ir ierasta netaisnība. Tomēr Gintam Meijam ir ne tikai katastrofa MM ailītēs, bet arī otrs sliktākais lietderības koeficients (-4). Kā zinām lietderības koeficientu neietekmē “iekritieni” mazākumā… (Meijam šis bija piektais pasaules čempionāts.)

Aleksandrs Ņiživijs. Ir viens no pasaules rekordistiem – viņam šis bija 14.-ais pasaules čempionāts elitē un 16.-ais, ja ierēķina arī B grupu. Tādi veterāni pasaules vēsturē ir bijuši tikai daži. Mazliet pulvera vēl ir, dažas epizodes izdevās lieliski… Sūtīt pensijā nebūtu korekti, īpaši, ja uzbrucējs ir “pierunāts” palīdzēt izlasei, kad virkne vadošo uzbrucēju nevar. Iespējams, pie atbilstošas apstākļu sakritības pat varētu būt izlasei noderīgs vēl kādu gadu. Tomēr statistiski no otrās maiņas uzbrucējiem (ar laika devu vairākumā) varētu prasīt kaut ko vairāk par diviem vārtu guvumiem uz visiem un sinhroni negatīvu lietderību.

M_Redlihs_LAT-vs_CAN_2014-02-19_sochi2014_iihf_com_VERSMiķelis Rēdlihs. Miķeļa devītais pasaules čempionāts ir izrādījies viņam īpaši veiksmīgs. Pēc šķidrām un aptuvenām sezonām Jaroslavļas Lokomotiv sastāvā no Rēdliha-jaunākā ir sagaidīts vairāk nekā varēja nojaust no sezonas snieguma. Viņš ar 6 punktiem ir rezultatīvākais izlasē, ir iekļauts 3 labāko vīru sastāvā, ir lietderīgs un mikromači plusos. Pelnīti viens no labākajiem valstsvienībā.

Juris Štāls. Izlases “kapļu” rindai pieskaitītais Štāls pamanījies 6 spēlēs saražot 3 rezultativitātes punktus – tikpat, cik, piemēram, ar būtiski lielāku spēles laiku un vairākuma izspēli bruņotais komandas kapteinis 7 spēlēs. Vairāk nekā astoņi citi izlases uzbrucēji. Turklāt Štāls ir viens no pieciem izlases uzbrucējiem, kuriem šajā pasaules čempionātā ir bijis pozitīvs lietderības koeficients. Neslikti “kaut kādam” hroniskam ceturtās maiņas “čekerim”. Štālam šis bija septītais čempionāts, un pirmoreiz tas ir tik rezultatīvs. Iepriekšējo sešu turnīru summā vispār tikai divi rezultativitātes punkti gūti (abas piespēles – 2010. gada pasaules čempionātā).

Herberts Vasiļjevs. Kopā ar kapteiņa uzšuvi uzņēmās centra uzbrucēja pienākumus, iemetienos bija piektais labākais visa čempionāta centra uzbrucēju uzskaitē (62,24% uzvarētu iemetienu). Savus 3 rezultativitātes punktus sakrāja. Lietderība gan mīnusos (-2). Lai atvēzētos vērienīgai kritikai, roka neceļas. Ne tikai tāpēc, ka veterāns pieteicās palīdzēt izlasei it kā tukšākā komplektācijas periodā un deficītajā centra postenī. Lai arī kapteiņa maiņa faktiski bija otrā un strādāja vairākumos, kas liek no tās prasīt vairāk, tomēr paša Vasiļjeva sniegums statistiski ir nedaudz virs vidējā. Ja gribējām vairāk par 11. vietu čempionātā, tad arī Vasiļjeva maiņai vajadzēja mest vairāk un strādāt lietderīgāk. Ja šī vieta izlasei ir objektīva, tad viss ir normas robežās. Izvēlies, ko vēlies! P.S. Herbertam tas bija 11.-ais pasaules čempionāts, un vairāk par 3 punktiem viņš ir guvis tikai divos (2007.g. – 5 punktus; 2009.g. – 9 punktus). Izlases kapteiņa godā jau trešais čempionāts (iepriekšējie – 2010., 2011.).

Latvijas izlases uzbrucēju statistika pasaules čempionātā 2014. g. maijā Minskā (7 spēlēs; saskaņā ar iihf.com; MM = mikromači (uzvaras/zaudējumi vienas spēles ietvaros; MM vārti = mikromačos gūto/zaudēto vārtu attiecība; met. = paša veiktie metieni pa pretinieku vārtiem):

spēlētājs sp. punkti +/- MM MM vārti soda min. met. vid. sp. laiks
1. Miķelis Rēdlihs 7 3+3 +2 4:2 10:5 2 9 17:19
2. Kaspars Daugaviņš 7 2+3 +4 4:1 12:5 12+30 20 19:52
3. Miks Indrašis 7 2+2 ±0 3:2 6:4 2 8 15:56
4. Ronalds Ķēniņš 7 0+4 +1 4:2 6:4 4 13 14:01
5. Juris Štāls 6 1+2 +1 2:1 4:4 6 4 10:50
6. Herberts Vasiļjevs C 7 1+2 -2 2:1 4:4 4 8 15:21
7. Zemgus Girgensons 6 2+0 +1 3:1 8:6 9+20 12 16:40
8. Aleksandrs Ņiživijs 7 1+1 -2 2:1 4:3 4 5 15:15
9. Gints Meija 7 1+1 -4 1:6 2:9 2 7 11:44
10. Mārtiņš Cipulis 7 0+2 -2 1:2 4:5 2 15 16:36
11. Koba Jass 4 1+0 ±0 1:1 1:1 0 2 6:08
12. Armands Bērziņš 6 0+1 -1 1:2 1:2 0 1 5:10
13. Andris Džeriņš 7 0+1 -3 1:5 3:10 2 4 12:20
14. Roberts Lipsbergs 3* 0+0 -1 0:1 0:1 2 0 6:37*

* Te un nākamajā tabulā norādīts spēļu skaits, kurā attiecīgais spēlētājs reāli saņēmis spēles laiku, nevis tikai bijis pieteikumā. Arī vidējais spēles laiks norādīts atbilstoši reālajam spēles laikam. Šajos statistikas rādītājos ir atšķirība no IIHF oficiālās statistikas, kas fiksē visas spēles pieteikumā un no tām rēķinātu vidējo spēles laiku.

AIZSARGI

M_Jass_LAT_vs_USA_2014-05-15_iihf_comGuntis Galviņš. Šosezon bez noteiktas darbavietas klīstošais (10 spēles Jugra KHL, 15 spēles AIK Zviedrijas SHL) aizsargs kļuva itin noderīgs Latvijas izlases komplektam, kuram šosezon nācās iztikt bez 5 aizsargiem no Soču olimpiskā komplekta. Kopumā Galviņa sniegums ir aptuveni izlases aizsargu statistikas viduslīnija. Tomēr sliktā ziņa ir mikromači – tikai vienā spēlē tie uzvarēti, četrās – zaudēti. Ir trīs aizsargi, kuriem lietderības koeficients ir bēdīgāks, bet nav neviena aizsardzības vīra, kuram būtu tik bēdīga mikromaču starpība (1:4; nejaukt ar MM vārtu starpību). Galviņam Minskā bija astotais pasaules čempionāts.

Jānis Jaks. Otrs izlases debitants. Jakam tas izdevies 18 gadu vecumā. Laukumā devās tikai vienā spēlē – pret Krievijas izlasi un laukumā sabija tikai septiņarpus minūtes. Plašiem secinājumiem apjoms par mazu, bet savu iespēju “neizlēja”. Varoņdarbus pret Znaroka un Vītoliņa trenētajiem krieviem Jānis Jaks nerādīja, un diezin vai kāds tos no viņa gaidīja. Debijai un kā investīcija nākotnē “ir okei”.

Māris Jass. Izlases aizsargs ar vienu no mazākajiem spēles laikiem (mazāk tikai Jakam un Laviņam) ir izrādījies itin lietderīgs. Interesanti, ka ir vienīgais no “pilna laika” aizsargiem izlasē, kurš šajā pasaules čempionātā nav zaudējis nevienu spēli kā mikromaču! MM bilance ir labākā starp aizsargiem un līdz ar Daugaviņu labākā izlasē. Viņam arī kopā ar Jēkabu Rēdlihu labākais lietderības koeficients starp aizsargiem (+3). Var patikt vai nepatikt Māris Jass, bet viņš šajā pasaules čempionātā bija viens no labākajiem aizsargiem. (Viņam šis bija ceturtais PČ; pirmoreiz jau 2006.g.).

Kulda_Arturs_LAT_vs_RUS_2012-11-09_lhf_lv_M_AiseArtūrs Kulda. Izlases tālšāvējs-lielgabals bija labākais vārtu guvējs Latvijas izlasē un starp aizsargiem visā pasaules čempionātā. Tādēļ arī nevarēja palikt ārpus valstsvienības 3 labāko vīru sastāva. Kuldam arī vidēji lielākais spēles laiks izlasē, pozitīvs lietderības koeficients (+2) un mikromaču cipari. Artūram tas ir saturiski un arī statistiski vislabākais čempionāts (arī ceturtais pēc skaita).

Rodrigo Laviņš. Izlases veterāns atsaucās palīdzēt valstsvienībai laikā, kad aizsargu pozīcijās draudēja vakuuma iestāšanās. Aizvadīja visas astoņas pārbaudes spēles pirms čempionāta, un no izlases komplektētāju puses būtu rupji, ja viņu nepaņemtu. Laviņam jau sen nav nevienam nekas jāpierāda. Viņš ir “pēdējais mohikānis” – vienīgais vēl spēlējošais no atjaunotās izlases pirmās spēles sastāva (1992.g. novembrī). Šis viņam bija 12.-ais pasaules čempionāts elitē, vēl divi aizvadīti B un C grupās. Šajā pasaules čempionātā pie teikšanas laukumā tika maz; rēķinot spēļu summu, viņam bija otrs mazākais spēles laiks no aizsargiem. Savas kļūdas labot treneri īpaši neļāva; tādēļ statistika vērtējama uzmanīgi. Bet visādi citādi – paldies Rodrigo Laviņam par Latvijas hokejam veltītajiem gadiem. Un bez jebkādas skepses – arī #2 ir rezervēšanas vērts.

Georgijs Pujacs. Ja kādam aizsargam ir katastrofāla statistika pasaules čempionātā, tad šoreiz tas ir Georgijs Pujacs – vīrs ar otru lielāko spēles laiku valstsvienībā. Īpaši negatīvs lietderības koeficients (-7) un mikromaču vārtu guvumu/zaudējumu trafiks 4:12!!! Tas nozīmē, ka Pujacs bija laukumā pusē visu gadījumu, kad Latvijas izlase piedzīvoja vārtu zaudējumu (kopā 24 reizes 7 spēlēs). Respektīvi, devītais pasaules čempionāts G.Pujacam ir gadījies statistiski bēdīgākais starp šiem turnīriem.

J_Redlihs_2014_LHF_facebook_versJēkabs Rēdlihs. Savukārt Rēdlihs-vidējais, kurš nereti atradies izlases sastāvā tuvāk robežai starp iekļūšanu / neiekļūšanu, ir viens no diviem statistiski veiksmīgākajiem aizsargiem šajā pasaules čempionātā. Lietderība plusos (+3), mikromači un to vārtu starpība – arī. Pat divas piespēles saskaitītas. Jāpiebilst, ka 32 gadus vecajam Jēkabam Rēdliham šis bija tikai ceturtais pasaules čempionāts.

Kristaps Sotnieks. Arī šajā turnīrā uzspīdēja ar atsevišķām efektīgām epizodēm – pildot vārtsarga funkcijas pie tukša vārtu stūra, vai, piemēram, atstājot bez vārtu guvuma divus šveiciešus, kas skrien uz tukšiem vārtiem. Tomēr, neskatoties uz mirkļu skaistumu, kopējo ainavu nedaudz koriģē statistika, kas video “hailaitus” (skaistās epizodes) un estētiku nepazīst. Sotniekam arī vārtu guvums un 3 rezultatīvas piespēles ir, bet aizsargu darba pamatparametros mīnusi – lietderībā (-2), mikromači (1:3), MM vārtu starpība (6:10). Bez dzejas paliek diezgan prozaiska situācija… (K.Sotniekam šis bija sestais pasaules čempionāts.)

Latvijas izlases aizsargu statistika pasaules čempionātā 2014. g. maijā Minskā (7 spēlēs; saskaņā ar iihf.com):

spēlētājs sp. punkti +/- MM MM vārti soda min. met. vid. sp. laiks
1. Jēkabs Rēdlihs 7 0+2 +3 2:1 6:4 4 5 13:51
2. Māris Jass 7 0+0 +3 3:0 4:1 10+10 5 8:12
3. Artūrs Kulda 6 4+1 +2 3:2 10:7 4 13 24:21
4. Jānis Jaks 1* 0+0 ±0 0:0 0:0 0 0 7:35
5. Guntis Galviņš 7 0+1 -1 1:4 4:8 0 9 21:45
6. Kristaps Sotnieks 7 1+2 -2 1:3 6:10 8 7 22:13
7. Rodrigo Laviņš 4* 0+0 -2 0:2 1:3 6 0 8:32*
8. Georgijs Pujacs 7 1+1 -7 1:3 4:12 4 14 23:09

VĀRTSARGI

masalskis_LAT_vs_BLR_2014-05-19_iihf_com_N5Edgars Masaļskis. Bija statistiski veiksmīgāks par savu kolēģi. Divās spēlēs (no 3) palīdzēja komandai uzvarēt, vidēji spēlē “ielaida” mazāku apjomu (2.69). Tomēr vismaz 40% spēles laika saņēmušo 20 vārtsargu uzskaitē šajā čempionātā Masaļskis pēc atvairīto metienu procenta ieņem tikai 15. vietu (88,24%), pēc vidēji spēlē piedzīvoto vārtu zaudējumu apjoma (GAA) – 11. vietu (2.69). T.i., tuvāk tam galam, kurā vietu ieņēmusi Latvijas izlase. (Edgaram Masaļskim šis bija 13.-ais pasaules čempionāts; tiesa, 2 no tiem bija bez spēles laika. Ar turnīru skaitu Masaļskis ir viens no pasaules rekordistiem.)

Kristers Gudļevskis. Lai arī statistikā viņam skaitās viena uzvarēta spēle (no četrām), tomēr neviens spēles mikromačs summā nav vinnēts… Uzvarētajā spēlē pret ASV Gudļevskim mikromačs ir neizšķirts, jo viena vārtu guvuma laikā viņš bija pametis laukumu, dodot vietu laukuma spēlētājam. Kopumā Gudļevskim šis turnīrs ir nesalīdzināmi vājāks par pērngada debiju pasaules čempionātā. Abos pasaules čempionātos bija pa 4 spēlēm, bet: atvairīto metienu procents – šogad 89,13% (2013.g. 92,50%); vidēji spēlē vārtu zaudējumi – šogad 3.79 (pirms gada 2.22); mikromaču vārtu starpība – šogad 9:15 (pērn 9:9). Skaidrs, ka nav tā, ka Gudļevskis būtu ķēdes vājākais posms. Taču taisnības pēc, un bez īpašas iecietības uz mūsu retajiem ziemeļamerikāņiem, Gudļevskim šis bija švaks turnīrs. 20 pamatvārtsargu konkurencē Gudļevskis pēc atvairīto metienu procenta ieņem 12. vietu un šajā “ciparā” ir labāks par Masaļski. Bet pēc “caurlaidības” vidēji spēlē – 19. vietu (no 20 konkurentiem)…

Ivars Punnenovs. Gribējās vismaz vienā spēlē, vismaz uz periodu laukumā redzēt 19-gadus jauno Punnenovu, kuram nu jau 30. maijā palika 20. Šveices galvenajā līgā (NLA) spēlējošais un nereti vienaudža Elvja Merzļikina panākumu ēnā palikušais Punnenovs bez jautājumiem brauca kā trešais vārtsargs. Kas zin, varbūt gadītos vēl viens Nolana “atklājums” un tikpat daudzsološs kā Gudļevskis pirms gada. Atliek novēlēt veiksmi un spēles laiku nākotnē.

Latvijas izlases vārtsargu statistika pasaules čempionātā 2014. g. maijā Minskā (7 spēlēs; saskaņā ar iihf.com):

spēlētājs sp. uzv.-zaud. atv. % GAA MM MM vārti sods sp. laiks
1. Edgars Masaļskis 3 2-1 88.24% 2.69 2:1 9:8 0 178:30
2. Kristers Gudļevskis 4 1-3 89.13% 3.79 0:3 9:15 0 237:30
3. Ivars Punnenovs 0

Cipari vairāk:

  • Latvijas izlases spēlētāju statistika pasaules čempionātā 2014. g. Minskā (atskaitot MM) – iihf.com
  • Minskas čempionāta lapa – iihfworlds2014.com
  • Latvijas izlases spēlētāju statistika 2013. gada pasaules čempionātā: tepat
  • Debiju salīdzinājums izlasē pasaules čempionātos: tepat

[Pirmā, trešā (Mika Indraša), piektā (Miķeļa Rēdliha), sestā (Māra Jasa un Kristera Gudļevska) un devītā (Edgara Masaļska) foto avots: iihf.com. Otrā (Kaspara Daugaviņa), ceturtā un astotā (Jēkaba Rēdliha) foto avots: Latvijas Hokeja Federācijas profils facebook.com tīklā. Septītā (Artūra Kuldas) foto avots: lhf.lv (Mārtiņš Aiše).]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Latviešu aizsargs, audzis ārpus Latvijas. Reinis Skorovs

Posted by petrovich27 uz 2014/06/13

Reinis_Skorovs_NN3Latviešu “armijas” sastāvā Ziemeļamerikā aizvadītajā sezonā bija aizsargs Reinis Skorovs. Vēl nesen – uzbrucējs Okanagan hokeja akadēmijas sistēmas komandās Austrijā, bet aizvadītajā sezonā – ASV junioru līgu plašumos. Kā ir veidojušās 18 gadus vecā, vācu un austriešu hokejā skolotā Latvijas hokeja aizsarga gaitas?

Tuvplānā: REINIS SKOROVS

  • Dzimis 1996. gada 20. martā
  • Ampluā: aizsargs
  • “Figūra”: 185 cm, 85 kg
  • 2013./2014. g. sezonā Palm Beach Hawks un Washington Jr. Nationals ASV junioru hokeja līgās
  • Iepriekšējās sezonas: Lower Austria Stars (arī – L.A. Stars) Austrijas U-17 un U-20 līgās; EHC München jauniešu komandas Vācijā

Jautājums: Kā esi nonācis līdz hokejam? Vai tā bija vienīgā versija, vai arī bija citi varianti (sporta veidi) un alternatīvas?

Reinis Skorovs: Mani jau kā mazu bērnu fascinēja ziemas sporta veidi; atceros kā 2002. gadā skatījos ziemas olimpiādi un jutu līdzi bobslejistiem. Tajā pašā gadā tētis aizveda mani arī uz pirmo hokeja spēli Rīgas Sporta pilī un es izlēmu, ka vēlos spēlēt hokeju. Ar draugiem biju, protams, arī uzspēlējis futbolu un basketbolu, bet tas man vienmēr likās garlaicīgi, trūka ātrums un spēka spēle. Atceros, ka pirmajā klasē skolā sporta skolotāja sūdzējās maniem vecākiem, ka es grūstos, spēlējot futbolu sporta nodarbībās. Kā tad lai bez spēka paņēmiena atņemt citam bumbu? Tā arī 8 gadu vecumā sāku spēlēt hokeju.

Ciktāl tā bija Tava, cik izšķiroši – vecāku izvēle?

Tā kā mani vecāki nebija nodarbojušies ar nevienu sporta veidu, nekad nebija manu vecāku izvēle. Tādēļ laikam arī sāku trenēties tikai 8 gadu vecumā, pats izlēmu ka vēlos spēlēt tieši hokeju.

Tavā hokeja gaitu sākumā minēts tāds klubs kā EHC München. Kur sāki trenēties un kā nonāci līdz Minhenei?

Manam tēvam tika piedāvāts darbs Minhenē, tādēļ mana ģimene pārvācās uz dzīvi Minhenē. Man tad bija 7 gadi, tādēļ sanāca, ka uzsāku trenēties Vācijā, EHC München klubā. Es jau iepriekš laukos ziemā vienmēr biju gājis slidot uz ezera, tādēļ nebija grūti sākt trenēties ar bērniem, kuri jau trenējas gadu vai divus.

Reinis_Skorovs_NN5Kurš bija Tavs pirmais treneris?

EHC München klubā vecuma grupā, kurā uzsāku trenēties, bija daudz bērnu, un tādēļ bija vairāki treneri, katru dienu varēja sanākt, ka ir cits. Arī katru spēli mainījās treneris.

Minēji, ka četrus gadus aizvadīji Lower Austria Stars komandās U-17 un U-20 līgās. Kādēļ izvēlējies tieši šo ceļu?

Vasarās bieži apmeklēju kanādiešu organizētas hokeja nometnes Austrijā. 2008. gadā uzzināju, ka nākamajā sezonā tiek plānots izveidot hokeja akadēmiju, kurā tiktu apvienoti hokeja treniņi un skola. 2009. gada pavasarī piedalījos Okanagan Hockey Academy Europe “try-out” nometnē, un man piedāvāja spēlēt akadēmijā. Tā kā man bija grūti apvienot skolu un hokeja treniņus Minhenē, es nolēmu spēlēt Austrijā. Tika izveidota jauna komanda, Lower Austria Stars, kas startēja Austrijas U-17 čempionātā, un skolā pirmajā gadā bijām vienīgā klase, visi klases biedri arī komandas biedri.

Jaunie hokejisti savām gaitām vairumā gadījumu izvēlas “hokejiskākas” valstis – piemēram, Zviedriju, Somiju, Kanādu, ASV. Vai austriešu jaunatnes hokeja līmenis ir “gana labs”?

Visi treneri Austrijā bija kanādieši no Kanādas Okanagan Hockey Academy, tādēļ arī treniņi bija ļoti augstā līmenī; piedalījāmies daudzos turnīros ārzemēs un aizvadījām daudzas pārbaudes spēles Čehijā un Slovākijā sezonas laikā.

Varbūt bija vērts palikt tepat Latvijā nevis Austrijā?

Nesāku spēlēt Latvijā, tādēļ nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Pirms izlēmu spēlēt Austrijā biju doma iet spēlēt atpakaļ uz Latviju, bet tik apvienot hokeju un skolu, kā Austrijā, citur nevarēja.

Publiski pieejamās statistikas uzskaitēs, kur atspoguļota EBYSL (Austrijas U-20) līgas statistika, Tev uzrādās divu sezonu gaitā vien dažas spēles un rezutativitātes ailītēs – nullītes. Cik intensīvi un kuros līmeņos Austrijā spēlēji?

Sākumā bija tikai viena U-17 komanda, pēc tam arī U-20. Es trenējos ar abām komandām, spēlēju gan ar U-17 un U-20, bet vairāk spēles aizvadīju U-17 sastāvā. U-20 komandas sastāvā aizvadīju daudzas pārbaudes spēles un spēles turnīros. Eliteprospects uzrāda tikai U-20 sezonas spēles. Austrijas hokeja federācijas mājas lapā eishockey.at var ieskatīties pagājušo sezonu statistikā (arī U-17).

Kā risināji izglītības jautājumu, spēlējot un dzīvojot Austrijā?

Kā jau minēju, skola bija hokeja akadēmijas sastāvdaļa, nodarbības bija angļu valodā. Tā kā klase sastāvēja tikai no hokejistiem, skolotāji bija ļoti pretimnākoši, saprata, ka mums nav daudz laika mājas darbiem.

Reinis_Skorovs_NN4Kas ir Tavi galvenie ieguvumi no šiem gadiem Austrijā? Cik nozīmīgi tie bija Tev kā hokejistam?

Galvenais ieguvums bija, ka spēju apvienot hokeju un izglītību. Tas ka Austrijā bija kanādiešu treneri, arī ļāva iepazīties ar ziemeļamerikānisku spēles veidu un treniņu stilu.

Kāpēc pirms gada nolēmi braukt uz Ziemeļameriku? Kāpēc nepaliki Austrijā?

Hokeja akadēmiju noslēdz ar skolas izlaidumu. Pēc tam akadēmija palīdz atrast komandu nākamajai sezonai. Tieši tā es arī darīju, pabeidzu skolu un vēlējos spēlēt Amerikā.

Kā izdevās pēc Eiropas iejusties ASV ledus laukumos?

ASV mazākie ledus laukumi atļauj ātrāku spēli ar vairāk spēka paņēmieniem, kas tieši man kā aizsargam ir priekšrocīgi. Man patīk fizika spēle, kurā ripu netur uz ilgu laiku, mēģinot individuāli apspēlēt vairākus spēlētājus.

Austrijas un ASV līgu statistikas  uzskaitēs fiksēts, ka esi uzbrucējs. Kurā brīdī pārkvalificējies?

Senāk biju uzbrucējs, bet bieži spēlēju kā aizsargs. Pēc treneru ieteikumiem pagājušās sezonas sākumā pārgāju uz regulāru spēlēšanu aizsardzības pozīcijā.

Kāpēc turpmākām gaitām izvēlējies Palm Beach Hawks komandu USPHL līgas Empire divīzijā?

Treneri Austrijā palīdzēja atrast komandu nākamajai sezonai. Kamēr vēl spēlēju Austrijā, biju aizbraucis uz “try-out” ar Palm Beach Hawks un man tika piedāvāts līgums. Bija arī iespēja spēlēt P.A.L. Junior Islanders U18 komandā, tomēr, lai spēlētu Midget Hockey [līmenī], ir jābūt skolēnam Amerikā ar skolēna vīzu. Tādēļ izlēmu spēlēt Palm Beach Hawks.

Kā tas nākas, ka USPHL statistikā kā Tava mājas pilsēta uzrādīta Minhene?

USPHL statistikā laikam tika ierakstīta pirmā hokeja komanda nevis dzimšanas vieta.

Reinis_Skorovs_NN2Palmbīčā aizvadīji 9 spēles 2013. gada septembrī – novembrī. Kāpēc beidzās Tava sadarbība ar šo klubu?

Es trenējos gan ar USPHL Elite, gan USPHL Empire komandām. Uz vienu spēli atļauts pieteikt vien 2 ārzemniekus, tomēr komandā bija vairāk. Tika teikts, ka varēšu spēlēt arī USPHL Elite divīzijā, tomēr arī šai komandai bija 3 importi. Tā sanāca ka nospēlēju vien 9 spēles.

Sezonas turpinājumā Tavs vārds jau parādījās augstākas junioru līgas EHL vienības Washington Junior Nationals sastāvā. Kāds bija iemesls pārceļošanai uz Vašingtonu?

Washington Jr. Nationals komandai nebija īpaši veiksmīga sezona, un tā meklēja spēlētājus, lai pastiprinātu sastāvu. Pēc “showcase” turnīra ar Palm Beach Hawks man Vašingtonas Nationals īpašnieks piedāvāja pāriet uz Vašingtonas komandu, un es piekritu.

EHL līgā oficiālā statistika Tevi nosauc, bet uzrāda, ka neesi aizvadījis nevienu spēli oficiālajā čempionātā. Vai tā ir kļūda vai taisnība?

Pārcēlos uz Vašingtonu, uzsāku treniņus ar EHL komandu un biju gatavs spēlēt. Tomēr tiesības uz mani vēl piederēja Palm Beach Hawks. Tiesību “trade” vilkās garumā, jo ir daudz US Hockey noteikumi spēlētāju pārejām sezonas laikā, tādēļ uzsāku spēlēt ar Vašingtonas MetJHL [līgas] komandu, kurā varēju spēlēt arī, ja vēl nedrīkstēju spēlēt EHL. Pirms Vašingtona ieguva tiesības es savainojos MetJHL spēlē, salauzu potīti un nevarēju spēlēt vairākus mēnešus. Sezonas beigās atkal uzsāku treniņus, tomēr vēl nebiju gatavs spēlēšanai; potīti vajadzēja operēt un saskrūvēt ar skrūvēm.

Kā ar skolu veicās Amerikā?

Tā kā es skolu pabeidzu Austrijā, nebija nepieciešams iet uz skolu Amerikā. Tas man arī ļāva sezonas laikā pārcelties uz Vašingtonu.

Minēji, ka labprāt nakamsezon uzspēlētu HK Rīga komandā MHL čempionātā. Vai tas joprojām aktuāli un kāpēc tāda izvēle?

Neesmu vēl izlēmis, kur es spēlēšu nākamsezon. Ir ielūgums uz labas Kanādas komandas “main camp”, un ir piedāvājums no citas EBYSL [U-20] komandas Austrijā; tomēr ir vēlme arī uzspēlēt Latvijā, jo neviens Latvijas hokejā mani nepazīst un nezin.

Kas ir Tavs lielais mērķis hokejā?

Es neuzstādu tālus nākotnes mērķus, jo hokejā nekad nevar zināt, kāda būs situācija pēc gada. Man tagad ir mērķis nospēlēt veiksmīgu nākamo sezonu, un tad arī domāšu par turpmākajām sezonām.

Plašākai informācijai

[Fotoattēli no Reiņa Skorova personīgā arhīva.]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Diennakts foto: Edgars Kulda izcīna Memorial Cup un kļūst par turnīra MVP

Posted by petrovich27 uz 2014/05/26

E_Kulda_MVP_2014-05_Oil_Kings_izcina_Memorial_Cup_mastercardmemorialcup_ca_N2

Latvijas jaunais uzbrucējs Edgars Kulda (#23) kopā ar Edmonton Oil Kings vienību ir izcīnījis Memorial Cup – Kanādas junioru hokeja galveno trofeju. Turklāt Kulda-jaunākais ir atzīts par kausa izcīņas turnīra vērtīgāko spēlētāju – MVP; piecās spēlēs viņš sakrājis 7 punktus (4+3) un lietderības koeficientu +3. Oil Kings vienībā savulaik spēlēja latviešu uzbrucējs Kristiāns Pelšs; viņu Edmontonas klubs pieminēja visas sezonas garumā un arī pēc izcīnītās balvas devās kopā ar Nr. 26. Foto: mastercardmemorialcup.ca

Pelsa_krekls_2014-05_Oil_Kings_izcina_Memorial_Cup_mastercardmemorialcup_ca

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , | Leave a Comment »

“Latvijas hokeja leģendas”. UNIONS – Latvijas pirmie čempioni. 1931., 1932., 1933.

Posted by petrovich27 uz 2014/05/21

Latvijas hokejam ir sava vēsture, savas saknes. Tās stiepjas dziļāk par izlases atjaunošanu 1992. gadā vai “veco” Rīgas Dinamo, kas 20. gadsimta 70. gados rāpās ārā no PSRS zemākām līgām uz Augstāko, līdz 1988. gadā izcīnīja sudrabu. Visu cieņu 70.-90. gadu Latvijas hokejistiem, bet šoreiz par pirmo Latvijas čempionvienību – Rīgas Unions, kas par valsts meistariem (tā tolaik sauca čempionus) kļuva trīs gadus pēc kārtas. Starp citu, viens “unionietis” ir iekļauts arī IIHF Slavas zālē!

(Skatīt pilnu raksta versiju: atvērt.)

1-UnionsPirmās hokeja meistarsacīkstes, kurās tika izcīnīts Latvijas čempiona (meistara) tituls, norisinājās 1930./1931. g. sezonā. Tomēr pirmā zināmā hokeja spēle Latvijas teritorijā bija aizvadīta jau 1909. gada 15. februārī (pēc jaunā stila – 28. februārī) Rīgā – laikā, kad pilsētā bija sākušas veidoties un spēlēt bendija komandas. Šoreiz tika iemēģināts Kanādas hokejs; laukumā devās biedrības Unions (vācu Union; tulkojumā Savienība) un Strēlnieku dārza (vācu Schützengartens) vienības. Savā pirmajā spēlē uzvarēja Unions (4:3), un… visi atgriezās pie bendija. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem savu uzvaras gājienu turpināja tieši bendijs (tolaik saukts arī vienkārši – hokejs).

Līdz “Kanādas hokeja” aktivitātēm 1929./1930. g. sezonā, kad šai lietai nopietnāk pievērsās strādnieku sporta organizācija SSS (Strādnieku Sports un Sargs) un arī norisinājās Liepājas meistarsacīkstes, hokeja ieviešanas mēģinājumi un dažas spēles bija izņēmumi kopējā bendija dominantes ainavā. Vēl 1924.g. februārī pēc Rīgas Airētāju Kluba (RAK; vācu RRC – Rigaer Ruder-Club) un Kēnigsbergas VfK hokeja spēles, izdevuma Latvis apskatnieks rakstīja: “Kanadiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju [bendiju], tur mazak dzīvibas, ātruma un skaistuma, gan ari, warbūt, tadēļ, ka neprotam to labi, un ari ledus stāvoklis naw vienmēr piemērots,” (Latvis, 1924. g. 8. febr.). Kanādiešu hokeja piekritējiem vēl nācās izcīnīt daudzas cīņas ar “īstā” hokeja (bendija) aizstāvjiem vairāku gadu garumā. Bet jāteic paldies bendija virzītājiem un biedrībām, kas piekopa šo sporta veidu, faktiski gatavojot nākamos hokejistus un veidojot pamatu hokeja atspērienam Latvijā.

Ar ko sākās Unions?

19. gadsimta beigās arvien lielāku un plašāku piekrišanu guva dažādas sporta aktivitātes, kuru biedri apvienojās savās “nevalstiskajās” organizācijās. Viena no laikmeta sporta iezīmēm bija riteņbraukšana, kas bija guvusi ievērojamu popularitāti kā Eiropas valstīs, tā Krievijas impērijas Baltijas guberņās. To apliecina prāvais riteņbraucēju biedrību un to biedru skaits. Velosipēdistu bija daudz, pedāļus mina visi, kas varēja atļauties kā pašu velosipēdu, tā – veltīt laiku šai nodarbei un sportam kā tādam.

1891. gadā Rīgā jau bija dibināta Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RBB), kas, starp citu, vēlāk pārtapa par Latvijas Sporta Biedrību (LSB) un aktīvi piedalījās dažādu sporta veidu, t.sk. futbola, bendija, hokeja sacīkstēs. Piemēram, 1909. gadā tika dibināta Otra Liepājas Riteņbraucēju biedrība, kas ar laiku kļuva par sporta biedrību Olimpija, kas, savukārt, spēlēja bendiju, hokeju utt., un vairākkārt kļuva par Latvijas futbola čempioniem.

2-UnionsAr riteņbraucējiem sākās arī sporta biedrība Unions. Tā izveidota 1893. gadā kā Vācijā dibinātās Vispārējās Riteņbraucēju Savienības (vācu ARUAllgemeinen Radfahrer-Union; dib. 1886.) filiāle Krievijā. Jau drīzumā, 1898. gadā, biedrība reģistrējās Rīgā kā Riteņbraucēju savienība “Union” (vācu Radfahrer-Vereinigung “Union”). 1923. gadā organizācijas nosaukums arī formāli tika vispārināts uz Rīgas sporta biedrība “Union”, jo vairs labu laiku neatbilda realitātei. Unions komandas aktīvi darbojās dažādos sporta veidos, vieglatlētiku, futbolu un bendiju ieskaitot. Piemēram, 1924.g. Unions bija pamanījušies izveidot arī sieviešu bendija komandu (skatīt zemāk) novietotā attēlā), kas ir lappuse Latvijas sieviešu hokeja pirmssākumos. 1930./1931. g. ziemā pienāca kārta arī hokejam.

Jāpiebilst, ka sporta klubs (biedrība) Unions tika izveidots kā vācu sporta organizācija. Taču lielā daļā kluba piekopto sporta veidu, t.sk. hokejā, piedalījās latvieši. Daži kļuva arī par Latvijas izlases spēlētājiem starptautiskās spēlēs.

3-Unions

Starp celmlaužiem. Pirmie Latvijas čempioni. 1930./1931.

Jau 1926. g. aprīlī tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka “Nāk. sezonā ledus hokejā meistarības izcīņā pieturēsies vēl pie līdzšinējā spēles veida ar zemo balli, bet blakus tam propagandēs spēli ar ripu, tā saukto kanādiešu hokeju, kas ir visvairak starptaut. izplatitais ledus hokeja spēles veids,” (Latvis, 1926. g. 10. aprīlis). Tomēr vai nu propaganda bija par vāju, vai bendija aizstāvji – par stipru, bet situācija palika nemainīga. Bendijs savas pozīcijas saglabāja. Tikai pēc tam, kad 1929./1930. g. sezonā hokeju sāka spēlēt “siseņi” (biedrība SSS) un savas meistarsacīkstes bija aizvadītas Liepājā, sarosījās arī ziemas sporta aktīvisti Rīgas pilsoniskajās sporta biedrībās. Pirmo turnīru Latvijas meistara nosaukuma izcīņai tika nolemts aizvadīt 1930./1931. g. sezonā.

Kad 1930. gadā pacēlās balsis par ledushokeja ievešanu “bandy” spēles vietā, maz bija biedrību, kuŗas atsaucās šim aicinājumam. Iemesli bija dažādi, bet kā viens no galvenajiem jāmin – līdzekļi. Ja jau “bandy” spēlējot bija prāvi izdevumi, tad pie ledushokeja šie izdevumi bija daudzkārt lielāki. Ienākumus sacīkstes tanī laikā nedeva nekādus un biedrības bija spiestas ziedot lielākas summas, kuŗas ierāva manāmus robus viņu budžetā. Arī ar spēles izpratni un treniņa veidu ieinteresētiem spēlētājiem bija gŗūtības, jo maz bija tādu, kas ledushokeja spēli bija redzējuši,” četrus gadus pēc notikumiem raksta laikraksta Rīts apskatnieks (1934. g. 10. nov.).

Lai arī kā, bet tika nolemts aizvadīt pirmās Latvijas hokeja meistarsacīkstes. Sākotnēji gan tās dēvētas vienkārši par “Kanādas hokeja turnīru”, bet tā laika federācijas – LZSS (Latvijas Ziemas Sporta Savienība) – vadība turnīru sauca par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”.  Tas, savukārt, oficiālajās uzskaitēs liek Latvijas čempionātus skaitīt no 1931./1932. g. sezonas. Bet gala beigās jau šajā 1930./1931. g. sezonā komandas cīnījās par Latvijas čempiona titulu un sacīkstes sāka saukt par “Latvijas hokeja meistarību” (meistarība = meistarsacīkstes). Formāts – divas zonas, kuru uzvarētāji finālspēlē noskaidro Latvijas meistara (čempiona) titula ieguvēju. Liepājas zonā tosezon spēlēja divas vienības – Olimpija un aktuālie Liepājas čempioni ASK (Liepāja). Rīgas zonā pulcējās 3 komandas – Unions, Vanderers (vācu Wanderer) un US (Universitātes Sports). Šīs piecas komandas tad arī ir pirmā Latvijas čempionāta “Original Five”, kas aizsāka valsts nacionālā čempionāta tradīciju.

Paralēli “Kanādas hokeja” čempionātam norisinājās arī valsts bendija meistarsacīkstes, kas aptvēra prāvu komandu skaitu un bija dalītas pēc līmeņa atsevišķās grupās. Bendija čempionāts tad vismaz pagaidām skaitījās valsts oficiālās hokeja meistarsacīkstes. Arī ierasto bendija spēļu atspoguļojums presē tobrīd bija plašāks un pamanāmāks.

Hokeja čempionātu reāli izspēlēja viena mēneša laikā (no 1. februāra līdz 1. martam), jo pirmajā čempionātā kopā tika aizvadītas tikai 6 spēles – 3 spēles Rīgas zonā, 2 spēles Liepājas zonā un finālspēle par titulu. (Atgādinājumam: spēles ilgums, saskaņā ar tā laika noteikumiem, bija 3 x 15 minūtes. Tāpat kā tagad, vienlaikus laukumā devās 6 spēlētāji, ieskaitot vārtsargu. Spēles pieteikumā – ne vairāk kā 9 spēlētāji, bet vārtsarga postenim drīkstēja būt rezervists ārpus 9 vīru sastāva.)

Savā pirmajā Latvijas čempionāta spēlē 15. februārī Unions vienība uzveica Vanderers komandu. “Kanadas hokeja turnirā “Unions” necerēti viegli pieveica “Vandereri” ar 5:2 (2:1; 1:0 un 2:1),” fiksē laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1931. g. 17. febr.). Vēsturiskajā spēlē divus vārtu guvumus Unions labā panāca Johans Skadiņš, pa vienam – Indriķis Reinbahs, Arveds Keslers un Ērihs Kelimess (presē arī Kelemes, Kelmes u.c.). Otrajā spēlē – pret US vienību – “unionistiem” jau pietika ar neizšķirtu (3:3), lai kļūtu par Rīgas zonas uzvarētājiem.

Pirmais Latvijas čempionāta fināls norisinajās, svētdien 1931. gada 1. martā, Esplanādes slidotavā Rīgā. Unions pretiniekos saņēma Liepājas zonas uzvarētājus – Armijas Sporta Kluba (ASK) Liepājas nodaļu. Jāpiebilst, ka Liepājas “karavīriem” šī jau bija otrā sezona kanādiešu hokeja spēlē. “Armijas sp. kl. Liepājas nod. un “Unions” izcīnīja Latvijas labākās Kanadas hokeja komandas nosaukumu. Obligatoriskais spēles laiks beidzās neizšķirti, jo abi vārtsargi pilnīgi aizsedza mazos vārtiņus. Pirmā pagarinājumā “Un.” guva vienīgos vārtus,” tā laikraksts Latvijas Kareivis (1931. g. 3. marts). Vācu avīzes Rigasche Rundschau apskatnieks stāsta, ka spēli traucējis sniegputenis, Union vienībai esot bijusi lieliska aizsardzība un spēles varonis (vārtu guvējs) bijis Johans Skadiņš. (Pagarinājums bijis pilnas 2 x 5 minūtes; nevis kā tagad – līdz pirmajam vārtu guvumam.)

Pirmo sezonu noslēdza Zibensturnīrs Esplanādes slidotavā 8. martā. Rīgas zonas vienības – Vanderers, Unions un US – aizvadīja saīsināta spēles laika turnīru, kura uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 3 spēles. Spēles laiks: 3 x 10 minūtes (ierasto 3 x 15 vietā). Pirmajā spēlē Unions uzvarēja Vandereru ar 2:0, bet otrajā – piekāpās Universitātes Sportam (1:2). “Studenti” arī kļuva par pirmā Zibensturnīra uzvarētājiem.

GAT_Unions_pirmas_sez_uzv_no_Rig_Run_1931-03-07Meistari Unions. 1931 (pa labi novietotā attēlā). No kreisās: Herberts Kušķis; Ērihs Kelimess; Jūlijs Lindenbergs; Arveds Keslers; Alfrēds Verners; Indriķis Reinbahs; Johans Skadiņš. (Attēls: Rigasche Rundschau, 1931. g. 7. marts.)

Atkāpei: pieci (no 7) pirmajiem valsts čempioniem veidoja Latvijas izlases pamatu un devās laukumā tās pirmajā spēlē – 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0). Tie bija vārtsargs Kušķis; abi aizsargi Keslers un Reinbahs; 2 uzbrucēji Skadiņš un Verners. Šajā pirmajā izlases spēlē pirmo vārtu guvumu panāca Unions uzbrucējs A. Verners, bet pārējos divus – “unioniešu”aizsargs I. Reinbahs, kurš arī bijis valstsvienības pirmais kapteinis. (Spēles dalībnieks Leonīds Vedējs gan vēlākos laikos liecināja, ka Reinbahs bijis visu 3 vārtu guvumu autors, sarūpējot hat-trick jau izlases pirmajā spēlē.)

Otrā sezona. Otrs meistaru tituls. 1931./1932.

Latvijas meistarsacīkšu otrajā sezonā (1931./1932.) dalībnieku skaits jau bija bez maz dubultojies. Rīgas zonā nu jau bija 6 vienības un Liepājas zonā – 3. Hokeja spēlēšanai mieru bija metis Rīgas Vanderers, bet Rīgas zonā nāca klāt četras komandas – ASK, LSB, RFK un Kaizervalds (Ķeizarmežs; vācu Kaiserwald), un Liepājā vēl viena – LTK (Liepājas Tenisa Klubs; arī LLTKLiepājas Lawn Tenisa Klubs). Par valsts čempiona titulu sacentās 9 komandas, un tā bija vienīgā sezona, kad titula pretendentu skaits bija tik liels. Turpmāk neatkarīgas Latvijas stiprākajā čempionātā komandu skaits svārstījās starp 3 un 6.

Oficiālajās uzskaitēs tieši 1931./1932.g. čempionāts tiek uzskaitīts kā pirmais “atzītais”, jo oficiāli saukts par Latvijas meistarību. 1931. gada 13. novembrī LZSS pilnsapulcē nolēma paralēli bendija čempionātam rīkoto “kanādiešu hokeja” turnīru saukt par Latvijas meistarsacīkstēm. Tika paņemts par pamatu līdzšinējais sacīkšu modelis, kāds funkcionēja sezonu iepriekš. LZSS “aizkavēšanās” dēļ pirmais Unions vienības čempiona tituls mēdz būt “nozagts” no uzziņu krājumiem (jo tajos uzskaite sākta ar 1932. gada titulu). Laikabiedriem vairumā gadījumu jautājumu nebija, un Unions vīru 1931. g. čempiona tituls netika apšaubīts. Lai nerastos šaubas “unionisti” izcīnīja meistara godu arī nākamajā sezonā…

Sezonas gaitā savas cīņas propagandas laukā un cilvēku prātos turpinājās starp hokeju un bendiju, kura meistarsacīkstes norisinājās paralēli. Bet valsts čempionāta norišu atspoguļojumā presē, jau biežāk vārds ‘hokejs’ tiek pieminēts bez piebildes par Kanādu (vēlākos gados galvenokārt saukts ‘ledushokejs’) un biežāk parādās vārds ‘bendijs’ (arī bendi, bandy), kuram kādreiz pietika tikai ar ‘hokejs’. “27. decembrī sāksies ledus hokeja-bendi (ar bumbiņu) sacīkstes, kuŗas ir popularākas par darlaicīgo “kanadieti”,” rakstīja Latvijas Kareivis (1931. g. 23. dec.). Šai sezonai bija lemts kļūt par bendija “gulbja dziesmu”… Lai gan vēl pāris sezonas pēc tam bendija čempionāts pastāvēja.

Kanādas hokeju pie mums piekopj tikai otro gadu. Protams, ka tādēļ spēles līmenis vēl nav visai augsts. Spēle ļoti interesanta. Viņā dalībnieku skaits nav tik liels, kā pie bendija. Tādēļ sagaidams, ka turpmak komandu skaits turniros palielināsies, cīņas kļūs spraigākas. [..] Meistarības turnirā labākās sekmes guvusi “Unions” vienība. Tam par iemeslu laikam apstāklis, ka “Unions” pirmais sāka piekopt šo spēli un tādēļ, arī ievingrinājies vairāk par citām vienībām,” sezonas gaitā sprieda izdevuma Pasaules Pasts analītiķis (1932. g. 24. janv.). Viņa optimistiskā prognoze attiecībā uz komandu skaitu gan nepiepildījās… Bet Unions turpināja apliecināt savu varēšanu.

Vēl pirms sezonas, 1931. gada rudenī, Unions hokejisti bija sākuši nopietnu gatavošanos – “sausos” treniņus. “Jau agrā rudenī, kad vēl nemaz ledus nebija, Unions uzsāka sagatavošanos priekšā stāvošām cīņām – trenējās slēgtās telpās – Konservātorijas vingrotavā,” pēc sezonas rakstīja izdevuma Pasaules Pasts apskatnieks (1932. g. 20. marts).

Latvijas čempionāta Rīgas zonā izdevās aizvadīt pilnu viena apļa turnīru; katrai komandai oficiālajā uzskaitē – pa 5 spēlēm, kopā Rīgas zonā – 15 spēles. Otrais aplis tika atcelts, jo bija jāizbrīvē laiks izlases startam Eiropas čempionātā. Aizsāktās otrā apļa spēles netika “ieskaitītas”. Unions“soļoja” droši – 2:0 (pret LSB), 1:0 (Rīgas ASK), 5:2 (Kaizervalds).

13. februāra spēlē pret US “iegadījās” šīs sezonas valsts meistarsacīkstēs vienīgais zaudētais punkts – neizšķirts (2:2). Pēc dažiem gadiem Sporta Pasaule atcerējās šo spēli, kurā spēlēja skaitliski nevienādos sastāvos, kādus mūsdienās vairs nepazīst: „Tur gadījās tā, ka tiesnesis A. Jurgens no laukuma noraidīja veselu pulku unioniešus, tā ka ierindā vairs uz brīdi palika tikai 2 Uniona vīri – vārtsargs Hincenšteins un aizsargs Keslers! Interesantākais tomēr tas, ka dažas minūtes vēlāk tāds pat liktenis piemeklēja US vienību, no kuŗas laukumā palika tikai 2 vīri – vārtsargs Otlāns un aizsargs Ozols, kamēr pretinieki darbojās pilnā 6 vīru sastāvā!” (Sporta Pasaule, 1938. g. 20. janv.). Abas komandas uzpēlēja skaitliskajā formātā: 5-uz-1 laukuma spēlētājs! (Jāatgādina, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem, “lieko” spēlētāju izmantošana bija grūtāka. Ārpus savas aizsardzības zonas visi spēlētāji, kas bija starp ripu un pretinieka vārtiem, skaitījās aizmugurē un bez atslidošanas atpakaļ spēlē piedalīties nevarēja; attiecīgi piespēles uz priekšu nebija atļautas. Jā, un spēka spēle uzbrukuma zonā nebija vēl ieviesta, bet savā zonā “ķermeniski” spēlēt drīkstēja. Tādēļ arī ļoti nepilnos sastāvos varēja salīdzinoši pieklājīgi cīnīties.)

Unions vienībai svarīga spēle norisinājās 21. februārī starp Unions un RFK (Rīgas Futbola Klubs) komandām. Pokeru (4 vārtu guvumus) sarūpēja Johans Skadiņš. “Pirmā trešdaļā veiksme bija klubam [RFK] un drīz vien [Ēriks] Petersons ielaida ripu “Uniona” Kuškes sargātos vārtos. Tā arī beidzās pirmā trešdaļa. Otrajā trešdaļā domineja “Unions”. J.Skaidiņš [Skadiņš] četrās reizēs pārspēja teicamo RFK vārtu sargu, P.Skuju. Nepalika parādā arī klubs un Petersona guvums deva rezultātu 4:2. [..] Unions ar šo savu uzvaru tagad ieguvis Rīgas meistara tituli un ies cīņā ar Liepājas vienību dēļ Latvijas meistara tituļa,” skaidro izdevums Pasaules Pasts (1932. g. 28. febr.). Unions bija uzvarējis četrās no piecām Rīgas zonas pirmā apļa spēlēm, un tikai vienā bija neizšķirts rezultāts. (Ārpus oficiālās uzskaites palika 29. februārī aizvadītā otrā apļa spēle pret Vandereru, kas arī uzvarēta – 3:1.)

Liepājas zonā bija aizvadīts divu apļu turnīrs – kopā 6 spēles, katrai komandai pa četram. Diezgan pārliecionoši Latvijas finālam bija kvalificējusies Liepājas Olimpija komanda, kuras vārti visās četrās spēlēs bija palikuši neskarti, un tikai vienā spēlē bija “sanācis” neizšķirts. Valsts meistarsacīkšu finālspēle starp abu zonu favorītiem un meistariem tika gaidīta kā daudzsološa. Bet…

Pagājušā sestdienā [12. martā] LSB laukumā [Rīgā] norisinājās izšķirošā cīņa dēļ Latvijas meistarnosaukuma hokejā starp Rīgas meistaru Unionu un provinces – Liepājas Olimpiju. Cīņa bija modinājusi lielu interesi, ar ko arī izskaidrojams samērā prāvais skatītāju pulks. Bet tik, cik abu vienību spēkošanās saistīja pirms spēles, tikpat gaŗlaicīga tā bija visas 3 x 15 minūtes.

Izrādījās, ka Olimpija hokejā ir vēl pavisam nevarīga. Olimpieši gan aizbildinājās, ka bijis gŗūti cīnīties ar vienu spēlētāju mazāk pret komplekta pilno Unionu. Jā, te Olimpijai taisnība. No paša sākuma tā uzsāka cīnīties tikai ar pieciem spēlētājiem. Sestais spēlētājs un rezerve neesot nemaz ieradušies stacijā. Tā tad palikuši Liepājā!

No atbraukušajiem pieciem hokejs kautcik “asinīs” bija vienīgi viņu futbola vārtsargam Lazdiņam. Bet arī tam liekas būtu gŗūti dabūt “darbu” kādā no Rīgas komandām. Varbūt, ja komanda būtu labākā un pilnā sastāvā, labāki veiktos arī Lazdiņam, bet nevar zināt, vai iztrūkstošie Pīkols un Tīls ir tikpat vareni hokejā kā futbolā. “Savā vietā” no olimpiešiem visu laiku bija vienīgi viņu vārtnieks. Tas kā cīņas sākumā nometās vārtos uz ceļiem tā i palika visu spēles laiku. Jā, tik liels bija rīdzinieku pārsvars,” raksta nedēļas laikraksts Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Unions uzvarēja ar 14:1! “Pirmā spēles trešdaļā Unions iesita 7, otrā – 4, bet pēdējā 3:1 vārtus, uzvarot visu spēli ar 14:1 vārtiem un paturot otro gadu meistara nosaukumu,” precizē Latvijas Kareivis (1932. g. 13. marts). (Atsevišķas izpētes vērts būtu jautājums, kādā spēlētāju formātā aizvadīta finālspēle – “olimpiešiem” spēlējot mazākumā (4-uz-5) vai tomēr atbilstoši tā laika noteikumu punktam, kas “nelaimes gadījumā” paredzēja spēlētāju skaita izlīdzināšanu?)

Unions Latvijas meistaru godu ieguva pelnīti — bez kautkādas piespiešanās. Grūtāki tam bija turpretīm tikt pie Rīgas meistara nosaukuma, jo te iznāca cīnīties ar daudz spēcīgākām vienībām. Bet arī te Unions izrādījās pārāks, ko tas panāca ar savu nopietno sagatavošanos. [..] Latvijas meistarkomandai arī vienīgai piemēroti glīti sarkanmelni hokeja tērpi, kas prasa, saprotams, diezgan daudz līdzekļus. Un tādi Unionam liekas ir, jo tas pagājušā vasarā uz soļošanas sacīkstēm ļoti labi nopelnīja,” situāciju skaidro Pasaules Pasts (1932. g. 20. marts).

Vēl pirms Latvijas meistarsacīkšu fināla Rīgā tika izspēlēts Zibensturnīrs, kuram šajā sezonā jau vajadzēja divas dienas. Dalībnieku skaits bija dubultojies – piedalījās visas sešas Rīgas zonas komandas – ASK, Kaizervalds, LSB, RFK, Unions, US. Līdz ar dalībnieku skaita pieaugumu pamainījās turnīra formāts un arī samazinājies spēļu ilgums – tagad tie bija divi periodi pa 10 minūtēm (finālā 3 periodi) ar papildlaiku pēc nepieciešamības. Bet turnīra jaunais formāts – t.s. divmīnusu sistēma, kas nozīmē, ka turnīrā dalību pārtrauc komanda, kas zaudējusi divas spēles. Pirmajā dienā (5. martā) Unions tika galā ar abiem pretiniekiem – ASK (1:0 pagarinājumā), Kaizervalds (2:1). Otrajā dienā (6. martā) uzveica arī RFK vienību (3:0), bet tajā pašā dienā Zibensturnīra finālā tikās ar to pašu RFK un zaudēja (1:3). Jāpiebilst, ka Zibensturnīru rīkoja “Latvijas ziemas sporta savienība, lai gūtu līdzekļus mazliet pārdrošam pasākumam – valsts komandas sūtīšanai uz Eiropas ledushokeja meistarsacīkstēm Berlīnē [..],” raksta Latvijas Sargs (1932. g. 7. marts).

Jau 27. februārī bija norisinājusies minētā Latvijas izlases pirmā spēle, bet marta vidū Latvijas izlase devās uz Berlīnē notiekošo Eiropas čempionātu. Valstsvienības sastāvā pirmajā tās oficiālajā “lielajā” turnīrā bija pieci valsts čempioni – Unions hokejisti Herberts Kušķis, Jūlijs Lindenbergs, Indriķis Reinbahs, Johans Skadiņš, kā arī Arveds Keslers, kurš oficiālajā LZSS atskaitē neparādās. Sākotnēji par izlases pārstāvi (“ģenerālmenedžeri”) turnīram bija noteikts Unions komandas administrators Pauls Frēlihs, bet esot mainīts, un viņa vietā uz Berlīni devies brālis Sergejs Frēlihs – arī kluba Unions pārstāvis. Eiropas čempionāta gaitā Latvija uzvarēja vienu reizi (pret Rumāniju 3:0) un deviņu izlašu konkurencē ieņēma 8. vietu.

Trešā sezona un trešais čempionu tituls. 1932./1933.

Arvien nopietnāk Latvijas meistarsacīkšu norises tehniskajām lietām un noteikumu ievērošanai pievērsās ta laika federācija – LZSS. Gatavojoties 1932./1933. g. sezonai, tā nāca klajā gan ar ieteikumiem attiecībā uz inventāru, gan obligātiem nosacījumiem. “Savienības valde ieteic biedrībām apgādāt hokeja vārtus ar auklas tīklu, kas novietojams vārtu iekšpusē tā, lai vārtos sista ripa neatlektu atpakaļ laukumā, bet iegultos tīklā; bez tam ieteicams hokēja vārtus izgatavot no liektas, 10 cm resnas caurules. Hokeja spēlētājiem sacīkstes laikā obligātoriski jābūt numurētiem saskaņā ar noteikumu 34. p., bet komandas kapteinim, lai atšķirtu viņu no citiem spēlētājiem, ap kreiso roku apliekama krāsaina lente,” (Stadions, 1932. g. 15. dec.).

Pirms Latvijas meistarsacīkšu sākuma, 1933. gada janvāra vidū LSB slidotavā Rīgā tika sarīkots saīsināta spēles laika Zibensturnīrs (Zibeņturnīrs Kanādas hokejā), kurā piedalījās piecas Rīgas vienības – ASK, LSB, RFK, US, Unions. “Turnīru izvedīs pēc divu zaudējumu sistēmas, t.i. 2 spēles zaudējušai vienībai no turnīra jāizstājas. Spēles laiks 10+10+15 minūtes,” turnīra reglamentu ieskicē Latvijas Kareivis (1933. g. 12. janv.). Ar piebildi: “Atlikums no sac. ieņēmumiem par labu mūsu hokejistu komandēšanai uz pasaules mestarsacīkstēm Prāgā“!!! (Turnīru izspēlēja divos 10 minūšu puslaikos, bet neizšķirta rezultāta gadījumā sekoja papildlaiks. Ja neizšķirts arī papildlaikā, tad uzvarētāju noteica izloze.)

Turnīrs ilga 6 stundas, jo dažām komandām spēles laiks bija jāpagarina. Daudzas komandas nebija formā, spēlēja primitīvi un bez technikas. Kā izņēmums jāmin ASK un Uniona spēlētāji, kuri rādīja jau diezgan labu spēles techniku un saspēli. Spēles temps bija pietiekoši ātrs, bet nebija vērojama vēl spēles vispusīga pārzināšana ripas vadīšanā. Pirmo golu ASK vārtos iesit Skadiņš. Neskatoties uz ASK intensīvu uzbrukumu, iesisto golu izlīdzināt pirmajā puslaikā neizdevās. Otrā puslaikā Chvids [Hvīds] iesit ASK vārtos otro golu. Īsi pirms spēles beigām Plakans iesit golu Uniona vārtos. Spēle beidzās ar Uniona uzvaru 2:1,” spēli dzīvīgi komentē avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks (1933. g. 17. janv.).

GAT-Unions_Rigasche_Rundschau_1933-01-16_zibensturnirsUnions turpināja uzvarēt, un Zibensturnīra finālā “unionistiem” atkal nācās spēlēt pret “karavīriem” (ASK). “Šī spēle jāatzīmē par visinteresantāko no visām turnīrā spēlētam spēlēm. Pirmo golu iesita Jurgens U.[niona] vārtos; tad Unions uzsāk enerģisku spēli un zaudējumu izlīdzina. Seko vēl viens gols no Reinbacha par labu Un.[ionam.] Otrā puslaikā rezultāta nav. Unions uzvar ar 2 pret 1,” (Latvijas Kareivis, 1933. g. 17. janv.). Unions komanda nezaudēja nevienu spēli un attiecīgi uzvarēja  Zibensturnīrā. (Uzvarētāju sastāvs pa labi novietotā attēlā; avots: Rigasche Rundschau, 1933. g. 16. janv.)

Drīz sākās Latvijas oficiālā čempionāta spēles. Šoreiz valstssacīkstēs piedalās 7 komandas: Rīgas zonā – 5; Liepājas zonā – 2. No dalībnieku skaita ir atkritušas divas – Rīgas Kaizervalds un Liepājas ASK.

Rīgas zonas pirmajā spēlē, 22. janvārī sacentās Unions un ASK. “Vakar hokeja meistarības izcīņu ievadīja abu favoritu: ASK un Uniona, sastapšanās. [..] Spēli uzsākot Unions itkā taustās, izvairās no uzbrukumu ievadīšanas un ķer šeibi tik pie saviem vārtiem. [..] Lielisku klasi metienos parādīja Jurgens [ASK] un Kuške, uztverot viņa raidījumus. [2.] Trešdaļas vidū Uniona aizsargu taktiskas kļūdas dēļ Jurgenam izdodas pārsteigt Kuški un ievadīt šeibi vārtos. ASK panākuma sajūsmināts, cenšas rezultātu palielināt, bet Kuške ir meistars savā vietā un šajā trešdaļā Unions vairāk vārtus nezaudē. [..] Neskatoties uz Uniona pūlēm, ASK beidza stipri aso spēli ar 2:0 uzvaru,” tā Sporta Pasaule (1933. g. 23. janv.). Tas bija pirmais Unions zaudējums Latvijas čempionātu vēsturē, un tas notika tikai trešajā sezonā. Jāpiebilst, ka tosezon Unions Latvijas meistarsacīkstēs vairs nezaudēja nevienu spēli. Kopā “unionisti” valsts čempionāta ietvaros 1932./1933. g. sezonā aizvadīja 6 spēles.

“Intriģējoša sacīkste” izdevuma Sporta Pasaule apskatnieka skatījumā norisinājās 1933. gada janvāra nogalē starp Unions un RFK komandām. “Abas komandas šai sacīkstei bija gatavojušās. Un[iona] ierindā šoreiz istrūka Reinbachs, kurš aizbraucis līdzi US [Universitātes Sportam] uz Itāliju [studentu olimpiādi; nākotnē nosaukums – universiāde]. Spēles pirmā trešdaļā abas komandas spēlē uzmanīgi, vairāk rūpējoties par vārtu segšanu, nekā par labu uzbrukumu vešanu. Tā trešdaļa rezultātu nedeva. Otrā trešdaļā klubs [RFK] reizēm ievadīja it bīstamus gājienus uz vārtiem, bet tie bija vairāk gadījums, nekā sistēma. Trešdaļas beigās asi mestai ripai [RFK] vārtsargs Skuja uzkrīt virsū. Piesteidzās Verners un ar asu grūdienu izgrūž caur vārtsarga ķermeņa apakšu šeibi vārtos. [Bez maz “ar gaļu”.]

Trešā trešdaļa sniedza īstu hokeju. Klubs [RFK], lai atgūtu zaudējumu, metās sparīgi uzbrukumā. Drīzi vien Langem izdodas apvest [Uniona] aizsargu Lindenbergu un šeibi centrēt. Momentā to uztwer Pētersons un stāvokli izlīdzina. Tagad arī Unions iet straujos uzbrukumos. Spēle kļūst strauji asa, bet interesanta. Abas puses spīd ar skaitiem [skaistiem] uzbrukumiem. Trešdaļas beigās Skadiņam solo gājienā izdodās iegūt uzvaru nesošos vārtus, kuŗi krita pa daļai aizsarga Zaļuma un vārtsarga Skujas neuzmanības dēļ. Sacīksti LSB slidotavā vadīja [tiesnesis] Hols. Holam tomēr nav skaidri īstās hokeja spēles princīpi un nevietā bija viņa biežie spēlētāju noraidījumi no laukuma. Šeit varēja saskatīt pat zināmu partejību.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 30. janv.).

Pirmoreiz Latvijas čempionāta Rīgas zonā pirmajām divām komandām bija vienāds punktu skaits. Pēc viena apļa pa 6 punktiem bija Unions un Rīgas ASK vienībām. Lai tiktu skaidrībā par Rīgas zonas uzvarētāju, starp abām līdervienībām 14. februārī tika rīkota pārspēle – faktiski Latvijas čempionāta pusfināls. “Izšķirošā sacīkstē pret ASK Uniona komanda bija viscaur labāka, sevišķi uzbrukuma taktikā, kur no labākās puses sevi rādīja J. Skadiņš un Hvids. Aizsardzībā ļoti labs bija vārtsargs Kušķe un H. Fogels,” tā Stadions (1933. g. 16. febr.). Unions uzvarēja ar 3:1 un jau trešo gadu pēc kārtas kļuva par Rīgas zonas uzvarētājiem. Vēl bija jāsagaida Liepājas zonas uzvarētājs LTK un Olimpija komandu duelī; turklāt Latvijas meistarsacīkšu finālspēle bija jāatliek uz dažām nedēļām, jo “iekrita” pauze – Latvijas izlase devās uz pasaules čempionātu Prāgā, kas norisinājās 1933. g. 18.-26. februārī.

Latvijas izlasē uz tās pirmo pasaules čempionātu bija iesaukti četri Unions spēlētāji – vārtsargs Herberts Kušķis, laukuma spēlētāji Arveds Keslers, Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš. Pasaules čempionātā valstsvienības pārstāvis bija Unions hokeja vienības administrators Pauls Frēlihs. Savukārt izlases komplektācijai roku bija pielicis cits sporta biedrības Unions vadības dalībnieks un LZSS valdes loceklis Nikolajs Kavass. Valstsvienība izcīnīja vienu uzvaru (2:0 pret Itāliju) un savā pirmajā pasaules turnīrā ieņēma 10. vietu (12 vienību konkurencē), apsteidzot Itāliju un Beļģiju.

Liepājas zonā atkal bija uzvarējusi Olimpija, kuru pirms gada finālspēlē “unionisti” bija pieveikuši ar divciparu skaitli. Šoreiz viegla pastaiga nesanāca. Svētdien, 12. martā Rīgā paredzēto spēli pārsteidza laika apstākļi. “Svētdien visas slidotavas pēkšņā atkusnī pārklājās ar ūdeni. Tas pats bija arī LSB slidotavā, kur notika hokeja finālspēle starp Unionu un Olimpiju. Mīkstajā ledū grima iekšā slidas, bet ūdenī un ledus putrā ripa neslīdēja. Tiesnesis atzina, ka uz šāda ledus spēli nevar noturēt. Komandas tomēr, pēc stundas gaŗām sarunām, vienojās spēli noturēt. No īstas hokeja spēles nebija ne jausmas. Pirmās divās trešdaļās spēle beidzās neizšķirti, kaut gan olimpieši spēlēja ļoti vājā sastāvā un bez rezerves spēlētājiem. Pēdējā spēles trešdaļā unioniešu uzbrucējiem laimējās iesitiens. Ar 1:0 vārtiem Unions guva uzvaru un meistara nosaukumu,” raksta Latvijas Kareivis (1933. g. 14. marts). Tas bija Unions komandas trešais un arī pēdējais Latvijas meistaru tituls. Vienīgais un vienlaikus sērijas uzvaras vārtu guvums – Jorgenam Hvīdam.

Arī trešā Latvijas meistarsacīkšu sezona bija pagājusi Unions zīmē, taču jau sāka izkristalizēties turpmāko sezonu līderis – Rīgas ASK. Savukārt hokeja “celmlauži un pionieri” Latvijā, t.sk. Unions, savu darbu bija paveikuši. Bendija čempionāts paralēli norisinājās, taču ziemas sporta veidu vidū pilnībā dominēja hokejs. Ar katru gadu bendijs bīdījās tālāk “aizkrāsnē”, dodot vietu “kanādietim”. 1932./1933. g. sezonas gaitā izdevums Radio Abonents rakstīja: “Beidzot ziemas sports iet pilnā sparā un no visiem sporta veidiem pirmā vietā pašreiz stāv ledus hokejs, jeb kā viņu vēl sauc –  „kanādiešu hokejs”. [..] Šī mazliet robustā, bet ārkārtīgu veiklību prasošā spēle ir apbrīnojami ātri atradusi dzīvu atbalsi mūsu sportistos un skatītājos. Ar savu ātro tempu un momentu bagātību viņa ieguvusi publikas nedalītu piekrišanu. [..] Neskatoties uz īso sagatavošanās laiku (trešais gads), esam jau paguvuši pāraugt un uzvarēt valstis, kuras spēlē ledus hokeju daudz ilgāk par mums (Lietuva, Rumānija). Tā kā pagājušā gada Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē mūsu komanda guva apmierinošus panākumus, tad nolemts šogad braukt atkal. Ūniversitātes sports brauc uz studentu olimpiādi Italijā, tā tad [attīstības] tempo ļoti straujš,” (Radio Abonents, 1933. g. 1. febr.).

Tomēr bija vēl aprindas, kas ne tikai aizstāvēja bendiju, bet konkrēti kritizēja hokeju. “Piekopjot vienmuļo Kanādas hokeju, spēlētāji stipri piemirsuši bendi spēles techniku un taktiku. Cerēsim, ka ziemas sp. sav. [LZSS] papūlēsies, lai nākošā ziemā bendi komandu skaits dubultotos,” rakstīja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubrika (1933. g. 18. febr.). Tomēr bendija aizstāvju loks bija kļuvis rets, bet “uzbrukumi” hokejam zaudēja intensitāti un piekrišanu.

GAT_Unions_no_Stadions_1933-01-19

Unions. 1933. No kreisās: Herberts Kušķis; Harijs Fogels; Jūlijs Lindenbergs; Alfrēds Verners; Arveds Keslers; Georgs Kabuls; Indriķis Reinbahs; Jorgens Hvīds; Johans Skadiņš (kapteinis); pārstāvis (“ģenerālmenedžeris”) Pauls Frēlihs. Attēlā nav 1932./1933. g. sezonā komandā uzspēlējušais Zigurds Bergmanis. Šie vīri tad arī kļuva par 1933. gada Latvijas čempioniem. (Attēls: Stadions 1933. g. 19. janv.)

Pilnu rakstu lasīt: UNIONS-Latvijas_meistars_1931-1933_red11 (atvērt)

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Vīri, kas nevar beigt un apstāties

Posted by petrovich27 uz 2014/05/03

Ozolins_ofic_Soci_2014_LHF_profils_facebookKādā vecumā jābeidz profesionāla hokejista karjera vai vismaz jāliek punkts izlasei? 35? 36? Nu, vēl mazliet… Kuri ir bijuši konkrētākie Latvijas izlases veterāni un devušies laukumā ar lielāko gadu uzkrājumu augstākā līmeņa turnīros – olimpiādēs un pasaules čempionātos kopš izlases atjaunošanas (1992.).

41 – Ozoliņš

Līdzšinējais rekords iezīmēts šogad – olimpiādē Sočos, kur aizsargs un komandas kapteinis Sandis Ozoliņš devās laukumā 41 gada vecumā. Iepriekšējo 20+ gadu gaitā olimpiādēs un pasaules čempionātos neviens tik pieredzējis Latvijas hokejists nebija piedalījies. Kad 1992. gada novembrī C grupas kvalifikācijas turnīrā atjaunotās izlases pirmajās spēlēs piedalījās 40 gadus vecais Helmuts Balderis, šķita, ka tas jau stipri pāri iespējamam vecumam. (Tiesa, tas nebija augstākā līmeņa turnīrs.) Ozoliņš valstsvienības veterānu mērīšanā ir ieviesis jaunu atskaites punktu.

40 – Naumovs

Latvijas izlases ilggadējais vārtsargs Sergejs Naumovs 40 gados bija Latvijas izlases sastāvā kā olimpiādē (Vankūvera, 2010.), tā pasaules čempionātā (Šveicē, 2009.; Latvijas valstsvienības spēles notika Bernē). Tomēr Naumova gadījumā ir piebilde – abos nosauktajos turnīros viņš palika bez reāla spēles laika. Korekcija gan nav liela, jo S. Naumovs ir spēlējis 39 gadu vecumā – 2008. gada pasaules čempionātā Kanādā (mūsējiem spēles Helifeksā).

39 – Irbe, Maticins

Artūrs Irbe ir viens no retajiem Latvijas izlases hokejistiem, kas savas karjeras laikā uzspēlējuši arī cita nosaukuma pieaugušo valstsvienības ierindā. Kopā ar PSRS izlasi izcīnītās pasaules čempionāta zelta medaļas (1989., 1990.) ir “atstrādājis” Latvijas izlasei ar savu pieklājīgo paveiktā darba apjomu dažādos turnīros. Pēdējais uznāciens uz “lielās skatuves” spēlētāja lomā Irbem reģistrēts 2006. gada februārī olimpiādē Turīnā.

Savukārt aizsargs Andrejs Maticins bija izlases nezūdošā vērtība līdz 2002. gadam. Maticins bija spēlējis pēc kārtas pirmajos astoņos pasaules čempionātos ar Latvijas izlases dalību pēc nacionālās vienības atjaunošanas (1993.-2000.; t.sk., B un C grupu). Bet no izlases augstākajā līmenī atvadījās Soltleiksitijas olimpiādē (2002.), kad viņam bija 39 gadi.

38 – Beļavskis

Ir izlases līdzjutēju paaudze, kas atceras Aleksandra Beļavska tehniku kā paraugu, bet Oļega Sorokina “vārdā nosaukto” pirueti sauc par Beļavska tāda paša nosaukuma elementu. A. Beļavska stāžā ir deviņi pasaules čempionāti “no vietas” (1994.-2002.; t.sk. B grupu). Viņam bija 38 gadi, kad viņš devās uz ledus 2002. gada turnīros – olimpiādē (ASV) un pasaules čempionātā (Zviedrijā). Kopš tā laika pagājuši jau 12 gadi…

37 – Cipruss, Froļikovs, Kerčs, Laviņš, Vasiļjevs

Latvijas izlasei uzticīgais Aigars Cipruss no valstsvienības atvadījās 34 gadu vecumā – pēc Turīnas olimpiādes (2006.), vienā laikā ar Sandi Ozoliņu. Tomēr nāca palīgā izsenis ar centra uzbrucēju trūkumu nomocītajai valstsvienībai jau pēc 3 gadiem – 2009. gadā. Sākumā olimpiskās kvalifikācijas turnīrā, bet pēc tam pasaules čempionātā Šveicē, kur izlase atkārtoja savu augstāko sasniegumu (7. vieta). Ciprusam tobrīd bija 37; un tas viņam bija 12 pasaules čempionāts nacionālajās krāsās (ieskaitot B un C grupu). Pie tā visa plusā – divas olimpiādes, četri olimpiskās kvalifikācijas turnīri…

Uzbrucējs Aleksejs Froļikovs bija viens no pieredzējušākajiem “vecā” Rīgas Dinamo dalībniekiem, tomēr Latvijas izlasei pamanījās palīdzēt – tas notika pirmajos divos pasaules čempionātos (1992. – C grupā; 1993. – B grupā). Pēdējā čempionātā (1993.; Slovēnijā) – 37 gadu vecumā.

Leģendārās Kerča pauzes, izcilie klupieni un spēja nokaitināt pat durvju stenderi liek nobālēt dažāda kalibra “leo komaroviem”. Kopumā Aleksandrs Kerčs izlases ierindā nokapāja 10 pasaules čempionātus (t.sk., B, C), no kuriem pēdējais bija 2004. gadā Prāgā. Kerčam-vecākajam tolaik bija 37 gadi.

Vēl šogad pasaules čempionāta komplektā esošais aizsargs Rodrigo Laviņš savu vecāko “lielo turnīru” aizvadījis 37 gadu vecumā – 2012. gada pasaules čempionāta Stokholmas pusē. Tas bija Laviņa 13.-ais pasaules čempionāts Latvijas pieaugušo izlasē. Vēl ir bijušas 3 olimpiādes, dažādas kvalifikācijas. Bet šogad ir iespēja labot savu rekordu un uzspēlēt augstākajā līmenī arī 39 gadu vecumā.

Herberts Vasiļjevs arī atzīmējies 37 gadu vecumā, un šis ieraksts veikts šogad olimpiādē Sočos. Kas, savukārt, nozīmē, ka ar dalību Minskas olimpiādē paša rekords, mērot veselos skaitļos, var tikt labots tikai tad, ja Latvijas izlase sasniedz pusfinālu – t.i., iekļūst pirmajā četriniekā. Jo 38 gadi Vasiļjevam paliek čempionāta noslēgumā (23. maijā), jau pēc ceturtdaļfināla spēlēm, kas paredzētas 22. maijā. Jāatgādina, ka H. Vasiļjevam pēc 2011. gada pasaules čempionāta bija iestājusies aptuveni 3 gadu pauze, kuras laikā “iestājās” Vācijas pavalstniecība, un diez vai kāds vēl cerēja Vasiļjevu ieraudzīt Latvijas krāsās. Bet vēlme palīdzēt un vilinājums uzspēlēt olimpiādē bija diezgan stipri, lai Soču sastāvā būtu ierindā. Tagad arī ierašanās izlases treniņos pirms pasaules čempionātā apliecina, ka atgriešanās izlasē nebija saistīta tikai ar Soču vizīti. Kopumā izlasē 10 pasaules čempionāti (visi elitē), 3 olimpiādes…

Vecuma rekordi olimpiādēs un pasaules čempionātos Latvijas izlases sastāvā (treknrakstā – aktīvu hokejistu vārdi un/vai šogad fiksētie rekordi):

gadi spēlētājs dz. turnīrs
41 Sandis Ozoliņš 1972-08-02 2014. OS
40 Sergejs Naumovs 1969-04-04 2010. OS, 2009. PČ
39 Andrejs Maticins 1963-01-30 2002. OS
Artūrs Irbe 1967-02-02 2006. OS
38 Aleksandrs Beļavskis 1964-01-17 2002. PČ, 2002. OS
37 Aleksejs Froļikovs 1957-02-15 1994. PČ B
Aleksandrs Kerčs 1967-03-16 2004. PČ
Aigars Cipruss 1972-01-12 2009. PČ
Rodrigo Laviņš 1974-08-03 2012. PČ
Herberts Vasiļjevs 1976-05-23 2014. OS
36 Sergejs Čudinovs 1962-09-10 1999. PČ
Oļegs Znaroks 1963-01-02 1999. PČ
Normunds Sējējs 1968-02-12 2004. PČ
Leonīds Tambijevs 1970-09-26 2007. PČ
35 Mihails Šostaks 1957-04-26 1993. PČ C
Vjačeslavs Fanduļs 1969-03-17 2004. PČ
Viktors Ignatjevs 1970-04-26 2005. PČ
Oļegs Sorokins 1974-01-04 2009. PČ
Ģirts Ankipāns 1975-11-29 2011. PČ
Kārlis Skrastiņš 1974-07-09 2010. OS
Arvīds Reķis 1979-01-01 2014. OS

*

P.S. Šogad iespēja ieviesties 35-gadnieku izlases sarakstā ir uzbrucējam Aleksandram Ņiživijam (dz. 1976-09-16), kuram ir 37 gadi. Iepriekšējais “lielais turnīrs” Ņiživijam bija 2011. gada pasaules čempionāts, 34 gadu vecumā.

[Sanda Ozoliņa foto avots: Latvijas Hokeja federācijas oficiālais profils facebook.com lapā.]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a Comment »

Kurš brauks uz Minsku? Latvijas izlases kandidāti ciparos

Posted by petrovich27 uz 2014/05/03

Nizivijs_LAT_vs_FRA_2014-04-26_LHF_facebook_(M_Aise)Ar Slovakia Cup 2014 spēlēm beigušies izlases vadoņu eksperimenti ar sastāvu, tagad Nolanam atliek vēl “piešaut aci” treniņos, lai varētu droši soļot uz Minsku. Valstsvienības spēlēs šopavasar notestēti 46 hokejisti. Kādi viņi izskatījās cipariski?

Kopumā 8 pārbaudes spēlēs iztaustīti 26 uzbrucēji, 14 aizsargi un 6 vārtsargi. Izlases rīcībā vēl “skaitās” 31 spēlētājs, ieskaitot šopavasar izlases spēlēs “nepārbaudīto” Ronaldu Ķēniņu. Bet uz Minsku brauks tikai 25.

Ņiživijs kā rezultatīvākais

Protams, pārbaudes spēlēs, kur strāvo eksperimenti, statistika nav galvenais. Tomēr jāatzīmē, ka Bratislavas spēlēs rezultatīvākais ir bijis uzbrucējs Aleksandrs Ņiživijs ar 3 rezultatīvam piespēlēm. Ar 2 punktiem ir atzīmējies Mārtiņš Cipulis (1+1) un Andris Džeriņš (0+2). Jāpiebilst, ka Džeriņam ir labākais lietderības koeficients (+2) un mikromaču vārtu attiecība (2:0).

Interesanti, ka bēdīgākos ciparus ir sakrājis Zemgus Girgensons; viņam mikromaču vārtu attiecība ir 0:4 (!!!) un lietderības koeficients -2… Respektīvi, Girgensons bija laukumā četru vārtu zaudējumu (no 5) laikā pret slovākiem. Ar to pieticis, lai vispār šopavasar uzspēlējušo 26 uzbrucēju statistikas sarakstā ierindotos pēdējā (!) vietā. Tas gan ir “mājiens” statistiķiem, ka secinājumiem ar vienu-divām spēlēm ir par maz.

Kopumā Bratislavas spēlēs laukumā devās 14 uzbrucēju; mājās palikuši vēl četri uzbrukuma vīri – Koba Jass, Roberts Jekimovs, Ronalds Ķēniņš, Miķelis Rēdlihs. Attiecīgi no 18 uzbrucējiem jāatsijā četri puiši, jo tradicionālais uzbrucēju komplekts pasaules čempionātam ir 14.

Prognozēt galvenā trenera Teda Nolana pilno izvēli ir sarežģīti; īpaši tāpēc, ka klātienē redzējis viņš ir tikai divas pēdējās spēles. Tomēr rādās, ka uz 13. un 14. uzbrucēja pozīcijām seši pretendenti ir – Bērziņš, Bičevskis, K. Jass, Jekimovs, R. Lipsbergs, Saulietis. No kuriem tad četriem būtu jāpaliek ārpus Minskas komplekta.

Latvijas izlases uzbrucēju statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk; MM = mikromaču vārtu starpība):

uzbrucējs sp. punkti +/- MM sods
1. Aleksandrs Ņiživijs 2 0+3 ±0 3:2 0
2. Mārtiņš Cipulis 2 1+1 -1 2:3 0
3. Andris Džeriņš 2 0+2 +2 2:0 0
4. Roberts Bukarts 1 1+0 +1 1:0 0
Kaspars Daugaviņš 1 1+0 +1 1:0 0
6. Armands Bērziņš 2 1+0 +1 1:0 2
7. Herberts Vasiļjevs C* 2 1+0 ±0 2:1 2
8. Māris Bičevskis 2 0+1 +1 1:0 35
9. Miks Indrašis 2 0+0 ±0 0:0 0
10. Juris Štāls 1 0+0 ±0 0:0 2
11. Roberts Lipsbergs 2 0+0 ±0** 0:0** 2
12. Gints Meija 2 0+0 ±0 1:2 0
13. Kaspars Saulietis 2 0+0 -1 0:1 2
14. Zemgus Girgensons 1 0+0 -2 0:4 2

* Otrajā spēlē (pret Norvēģijas izlasi) kapteinis bija Herberts Vasiļjevs. ** Slovakiahockey.sk statistikas uzskaitē ir nepilnības; Latvijas izlases pirmā vārtu guvuma laikā laukumā bija arī Roberts Lipsbergs, kurš nav norādīts (bet ir atzīmēti vienlaikus laukumā esoši 3 aizsargi).

Latvijas izlases uzbrucēju statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

uzbrucējs dz. sp. punkti +/- MM sods
1. Aleksandrs Ņiživijs 1976. 3 0+5 ±0 5:3 0
2. Miķelis Rēdlihs 1984. 2 3+1 +2 4:0 0
3. Mārtiņš Cipulis 1980. 5 2+2 -3 5:7 0
4. Kaspars Daugaviņš 1988. 3 1+3 +2 6:1 2
5. Herberts Vasiļjevs 1976. 4 3+0 ±0 4:2 4
6. Miks Indrašis 1990. 5 1+2 +3 5:0 0
7. Roberts Bukarts 1990. 6 2+0 -2 2:4 2
8. Juris Upītis 1991. 4 1+1 ±0 2:1 0
9. Andris Džeriņš 1988. 8 0+2 -3 3:6 2
10. Armands Bērziņš 1983. 5 1+0 +1 2:1 4
11. Juris Štāls 1982. 6 1+0 ±0 2:3 4
12. Gints Meija 1987. 6 1+0 -2 2:5 0
13. Aleksejs Širokovs 1981. 3 1+0 -3 1:4 0
14. Roberts Lipsbergs 1994. 4 0+1 +1* 1:0* 2
15. Māris Bičevskis 1991. 7 0+1 +1 3:1 39
16. Gunārs Skvorcovs 1990. 3 0+1 ±0 1:1 0
17. Roberts Jekimovs 1989. 5 0+1 -2 3:4 4
18. Kaspars Saulietis 1987. 6 0+1 -2 2:3 4
19. Jānis Ozoliņš 1989. 1 0+0 ±0 0:0 0
20. Koba Jass 1990. 2 0+0 ±0 0:0 4
21. Artūrs Kuzmenkovs 1993. 2 0+0 ±0 0:0 2
22. Miks Lipsbergs 1991. 1 0+0 -2 0:2 0
23. Edijs Brahmanis 1983. 2 0+0 -2 0:2 4
24. Artūrs Ozoliņš 1988. 2 0+0 -2 0:3 0
Edgars Kļaviņš 1993. 2 0+0 -2 0:3 0
26. Zemgus Girgensons 1994. 1 0+0 -2 0:4 2

* Oficiālajā statistikā ir nepilnības. Piemēram, Latvijas – Slovākijas izlašu spēles mikromaču vārtu guvumu / zaudējumu uzskaitē. Piemēram, reāli Roberta Lipsberga lietderības koeficients ir +2 un 2:0, bet kādam no spēlētājiem lietderības koeficients un MM attiecība ir par vienu mīnusā.

Māris Jass un Jēkabs Rēdlihs aizsargu Topā

Uz Bratislavu aizbrauca deviņi aizsargi, no kuriem uzspēlēja visi, izņemot veselības lietas kopjošo Artūru Kuldu. Veiksmīgākā statistika starp aizsargiem fiksēta pāriniekiem Mārim Jasam un Jēkabam Rēdliham; abiem pa +3 un mikromaču vārtu guvumu / zaudējumu bilance 3:1. Izteikti bēdubrāļi abu spēļu summā nav saskatāmi, lai gan kļūdas bija arī pirmo divu pāru aizsargu vingrinājumos (Laviņš – Sotnieks; Galviņš – Pujacs).

Tā kā vēl pirms Bratislavas spēlēm treniņus ar izlasi beidza Mārtiņš Gipters un Maksims Širokovs, bet mājās palika Mārtiņš Porejs, tad treneriem jāizvēlas 8 no 10 aizsargiem. (Čempionātā parasti piedalāmies ar astoņiem aizsargiem.) Teds Nolans ir interesants “putns”, bet pēc pārpaudes spēlēm rādās, ka uz astotā aizsarga vietu dalībai Minskā pretendē – Jaks, Porejs, Saviels. Diviem būs jāpaliek mājās.

Latvijas izlases aizsargu statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk):

aizsargs sp. punkti +/- MM sods
1. Jēkabs Rēdlihs 2 0+0 +3 3:1 0
2. Māris Jass 2 0+0 +3 3:1 2
3. Georgijs Pujacs C* 2 0+1 ±0 2:2 2
4. Jānis Jaks 2 0+0 ±0 0:0 0
Agris Saviels 2 0+0 ±0 0:0 0
6. Kristaps Sotnieks 2 0+0 -1 1:2 0
7. Guntis Galviņš 2 0+0 -1 1:2 2
8. Rodrigo Laviņš 2 0+0 -1 1:2 6
Artūrs Kulda 0

* Pirmajā spēlē (pret Slovākijas izlasi) kapteinis bija Georgijs Pujacs.

Latvijas izlases aizsargu statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

aizsargs dz. sp. punkti +/- MM sods
1. Māris Jass 1985. 3 0+0 +3 3:1 2
2. Artūrs Kulda 1988. 3 0+1 +2 4:0 0
3. Jēkabs Rēdlihs 1982. 5 0+0 +1 4:4 2
4. Rodrigo Laviņš 1974. 8 0+3 ±0 7:6 8
5. Georgijs Pujacs 1981. 2 0+1 ±0 2:2 2
6. Kristaps Sotnieks 1987. 5 0+0 ±0 5:3 4
7. Ēriks Ševčenko 1991. 2 0+0 ±0 1:0 0
8. Guntis Galviņš 1986. 7 1+0 -1 5:5 4
9. Artūrs Salija 1992. 1 0+0 -1 0:1 2
10. Maksims Širokovs 1982. 4 0+0 -1 2:4 0
11. Mārtiņš Gipters 1989. 5 0+0 -1 1:3 2
12. Jānis Jaks 1995. 8 0+0 -3 1:4 2
13. Agris Saviels 1982. 6 0+0 -4 1:6 0
14. Mārtiņš Porejs 1991. 4 0+0 -4 0:5 0

*

Vārtsargu sastāvs skaidrs. Atliek – secība

Vārtsargu pārbagātības jautājums ir atrisināts; uz Slovakiju acīmredzot aizbrauca čempionātam paredzētais komplekts – Edgars Masaļskis, Kristers Gudļevskis, Ivars Punnenovs. Vēl pirms turnīra no kandidātu loka tika atbrīvots Ervīns Mustukovs, bet turnīra laikā Rīgā palikušais Elvis Merzļikins vairs nepretendē uz vietu sastāvā.

Tagad tik jātiek skaidrībā ar secību.

Latvijas izlases vārtsargu statistika Slovakia Cup 2014 (2 spēlēs – 2014. g. 1., 2. maijā; pret Slovākijas un Norvēģijas izlasēm; statistika saskaņā ar hockeyslovakia.sk):

vārtsargs sp. min:sek atv. met atv. % GAA sods MM
1. Kristers Gudļevskis 1 60:00 30 no 30 100% 0.00 2 2:0
2. Edgars Masaļskis 1 59:50 20 no 25 80.0% 5.01 0 3:5
3. Ivars Punnenovs 0 0:00 0

*

Latvijas izlases vārtsargu statistika 2014. g. pavasara 8 spēļu summā (slīprakstā kandidātu loku jau oficiāli pametušie):

vārtsargs dz. sp. min:sek GA sods MM
1. Kristers Gudļevskis 1992. 1 60:00 0.00 2 2:0
2. Ivars Punnenovs 1994. 2 91:07 1.32 0 5:2
3. Elvis Merzļikins 1994. 1 28:88 2.11 0 2:1
4. Ervīns Muštukovs 1984. 1 20:00 3.00 2 1:1
5. Edgars Masaļskis 1980. 3 179:11 3.01 0 7:9
6. Jānis Kalniņš 1991. 2 100:00 5.40 0 1:9
Rihards Cimermanis 1993. 0 0:00 0

*

Plašākam skatam:

[Aleksandra Ņiživija foto fiksēts spēlē pret Francijas izlasi 2014. gada 26. aprīlī.  Foto avots: Latvijas Hokeja federācijas oficiālais profilsfacebook.com lapā (autors Mārtiņš Aiše).]

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »

Hokeja problēmas – nemirstīgas…

Posted by petrovich27 uz 2014/04/30

Unions_no_Stadions_1933-01-19Mūsdienu Latvijas hokeja problēmas nav nekas jauns. Tās ir tikpat senas kā hokejs mūsu valstī. Cauri gadu desmitiem “izdzīvojušas” tēmas – jautājumi par izlases sastāva komplektāciju, kluba problēmas Liepājā, tiesneši “nejēgas” un sporta veida dārdzība. (Tagadnes līdzības ar 30. gadu hokeju.)

Pāršķirstot (pārklikšķinot) 30. gadu nodzeltējušās laikrakstu lappuses, kurās izklāstītas Latvijas tā laika sporta aktualitātes, nākas saskarties ar tēmām, problēmām un situācijām, kas nav zaudējušas aktualitāti joprojām. Nē, sniegputenis, atkusnis vai parāk nīgrais sals vairs nav problēma, kāda tā bija savulaik vaļējos laukumos notiekošajos turnīros.

Bet ir tas pats problemātikas virziens un saturs, ar kuru saskaramies mūsdienu Latvijas hokeja ikdienā. Kā nacionālā čempionāta, tā izlases sakarā. Brīžam šķiet, ka 1933. vai 1936. gadā avīzēs rakstīto var 1-pret-1 kopēt mūsdienu aktualitāšu aprakstos un komentāros. Dažas “mūžīgās” problēmas zemāk.

Izlases sastāva komplektācija

“Negribot uzmācās jautājums – kāpēc LZSS no US izraudzīja 9 kandidātus un no ASK tikai 4 olimpiskai ledus hokeja komandai? Tiešām nesaprotami – kapēc?cepjas laikraksta Rīts apskatnieks par Latvijas izlases sastāva komplektēšanu pirms olimpiādes (1936. g. 17. janvārī). [LZSS (Latvijas Ziemas sporta savienība) = tā laika federācija; US (Universitātes Sports) un ASK (Armijas Sporta Klubs) – ta laika klubi.]

Izlases spēle pret “pastarīti”

Par Latvijas izlases startu ziemas olimpiādē Garmišā-Partenkirhenē (1936.): “Austrijas komandu uzskatīja par vienu no vājākām, kādēļ varējām cerēt uzvarēt, bet spēles rezultāts bija pretējs.” (Latvijas Kareivis, 1936. g. 11. februārī.)

Problēmas ar hokeja klubu Liepājā

Liepājas ASK klubs atskaitē par darbību dažādos sporta veidos pie hokeja rakstīja īsi: “Ledushokejs pēc iepriekšējā gada spīdošiem panākumiem uz priekšu solās izmirt.” (Latvijas Kareivis, 1932. g. 13. aprīlī.)

Savi kaušļi nacionālajā čempionātā

“Ziemas sporta savienība diskvalificējusi līdz sezonas beigām par kaušanos spēles laikā RFK uzbrucēju E. Pētersonu, bet Kratovski (LSB) – par tiesneša rīcības kritizēšanu. Spēlētājiem – Rozītim un Puriņam (abi RFK) un H. Fogelim (Un.) – izteikts stingrs brīdinājums, piezīmējot, ka pie atkārtotas kaušanās spēles laikā, viņus bargi sodīs.” (Latvijas Kareivis, 1935. g. 21. februārī.) [Minēti Latvijas čempionāta klubi: RFK (Rīgas Futbola Klubs); LSB (Latvijas Sporta Biedrība); Un. = Unions.]

Tiesneši “neko nejēdz”

Pēc aktuālās čempionvienības Unions un RFK spēles apskatnieks rakstīja: “Spēli stipri traucēja tikko uzsnigušais sniegs kas manāmi iespaidoja šeibes vešanu. Visai aso sacensību iespaidoja arī tiesnesis Granovskis, kuŗš kā šķiet, laikam pats ne visai labi pārvalda spēles noteikumus.” (Sporta Pasaule, 1933. g. 18. decembrī.)

Nacionālā čempionāta un tā komandu skaita pieticība

“… bija laiki, kad Rīgā un Liepājā bija 8 ledushokeja vienības. Tas bija tad, kad mūsu sportisti vēl nebija uzsākuši savus sirojumus ārzemēs, kad tie nebija vēl paši savām acīm skatijuši īsto Kanadas ledushokeja vienību apbruņojumu. [..] Vairākkārt esam dzirdējuši izbrīnu, kāpēc ledushokejs pie mums nīkuļo. Agrāko 8 vienību vietā šogad meistarsacīkstēs piedalīsies vairs tikai 3 vienības un tas modina pārdomām.” (Rīts, 1939. g. 28. decembrī.)

Nacionālā čempionāta apmeklētība

Tagad ledushokeja sacīkstes, pat vissaistošākās, pulcina tikai dažus simtus skatītāju. Bet tas ir pārāk niecīgs skaits, lai varētu segt izdevumus. Ledushokejs pie mums “neatmaksājas” un tamdēļ pagaidām tikai dažas biedrības uzņemas izdevumus,uzstādot vienību. Kur trūkst skatītāju, tur trūkst arī lielo cīņu noskaņojuma un līdz ar to sajūsmas par pašu cīņu. Tamdēļ lūk arī mūsu ledushokejs ir it kā apstājies progresā.” (Rīts, 1939. g. 28. decembrī.)

Cik maksā hokejs? Hokeja dārdzība

Daudzi jautājuši, kāpēc par ledushokeju neinteresējas [..] daudzas spēcīgas mūsu sporta organizācijas? Iemesls šeit — lielie izdevumi, kādi jāuzņemas biedrībai, kas vēlas uzstādīt ledushokeja vienību. Ledushokejs ir ārkārtīgi strauja spēle, kurā dažkārt nav izbēgami arī asumi. Lai pasargātu sportistus no ievainojumiem, tiem jādod piemērots ietērps, pirmklasīgas slidas, spēles piederumi un vēl piedevām silts tērps.”

(Rēķinām inflāciju) Bet cik tad īsteni izmaksā viena ledushokejista ietērpšana? Labas slidas ar īpašiem zābakiem maksā ap 50 ls, stilbu sargi, plecu sargi un elkoņu sargi kopā ap 80 ls, cimdi ap 35 ls, silts vilnas ietērps ap 40 ls, specialās īsās bikses ap 35 ls — kopā tā tad 240 ls. Vārtsarga ietērps izmaksā gandrīz dubultīgi. Bet vienībā piedalās 9 spēlētāji un tā tad vienības ietērpos vien biedrībai “jāiegulda” 2.500 ls. Ar to vēl nepietiek, lai varētu lidināt melno, kaučuka ripu, nepieciešami hokeja koki. Tie izmaksā ap 15 ls. Vārtsarga koks maksā dubultīgi. Sezonas laikā katrs spēlētājs salauž 2—3 kokus. Vismaz 10 reiz sezonā jāasina slidas. Piedevām biedrībai vēl jārūpējas par piemērotu ledus laukuma ierīkošanu treniņiem, par sportistu siltām ģērbtuvēm un karstu dušu pēc treniņiem. Mūsu domas, ka ledushokejs tikmēr pie mums nīkuļos, kamēr šī sporta piederumi nebūs vairs tik fantastiski dārgi vai arī, ja ievērojami uzlabosies biedrību finansialais stāvoklis. Pašreiz ledushokejs ir pats dārgākais sports un pārsniedz izdevumu ziņā pat aristokratisko tenisu.”. (Rīts, 1939. g. 28. decembrī.)

P.S. Paldies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas (preses izdevumu) krātuvei par ieskanētajiem laikrakstiem un žurnāliem, kuri padarīti publiski pieejami elektroniskā veidā internetā. Pieejami katram: periodika.lv

[Sākuma attēlā pirmā un trīskārtējā Latvijas čempionvienība Unions; foto avots: Stadions, 1933-01-19. Noslēdzošajā foto – pieckārtējā Latvijas čempionvienība ASK; foto avots: Starts, 1934-02-15.]

ASK_no_Starts_1934-02-15

Posted in hokejs | Tagged: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 Comment »